6.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: AGRĪNĀ TIRĀNIJA

4. AGRĪNĀ TIRĀNIJA

Daudzas grieķu pilsētas arhaikas laikmetā piedzīvoja jaunu politisku fenomenu – tirāniju. Sociālās nestabilitātes apstākļos pie varas nāca harizmātiski līderi, kuri neieņēma oficiālus valsts amatus, bet realizēja augstāko varu polisā. Analizējot šo fenomenu ir jāatceras, ka mūsdienās vārdam “tirānija” ir cita nozīme, nekā tas bija arhaiskajā Grieķijā, kur šim vārdam sākotnēji nebija nekādas negatīvas nozīmes. Vārds “tyrannis” toreiz apzīmēja tikai specifisku vienvaldības formu, kas atšķīrās no monarhijas vienīgi ar to, ka tirāns pats ieguva varu, bet monarhs to mantoja. Šī vārda negatīva pieskaņa ir veidojusies pakāpeniski, pateicoties tirānu opozīcijai, un tikai vēlāk, demokrātijas laikā, vārdi “tirāns” un “tirānija” ideoloģiskās cīņas rezultātā ieguva izteikti negatīvu nozīmi, kas bija gandrīz identiska tam, kā šo vārdus lietojam mēs. Tomēr tas nedod mums tiesības projicēt XX. gs. bēdīgo pieredzi uz senās Grieķijas reālitātēm. Turklāt, grieķu agrīnā tirānija bija ne tikai politisks un sociāls, bet arī kultūras fenomens, jo tajā iemiesojās daudzi grieķu reliģiskie un antropoloģiskie priekšstati. Var apgalvot, ka šī tirānija ir noteiktas kultūras produkts, jo tā varēja rasties un pastāvēt tikai attiecīgas mentālas vides apstākļos. Šajā nodaļā atlasītie teksti dod iespēju ieskatīties šajā mentālajā pasaulē un labāk izprast arhaiskās tirānijas fenomenu.

Par agrīno tiek saukta arhaiskā laikmeta tirānija, lai atšķirtu to no vēlākās tirānijas, kas radusies IV gs. p.m.ē., polisas krīzes laikā. Tad tirāniju izsauca citi sociālie apstākļi un tai piemīta cits raksturs.

4.1. Arhilohs. Dzeja

Gar Gīgu, ¹ bagāto ar zeltu, daļas nav.
Es nepazīstu skaudību, nedz dusmojos
Par dievu rīcību un varas nealkstu:
Tas viss nav spējīgs saistīt manu skatienu.
( Fragm. 22 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

4.2. Hērodots. Vēsture

Pirmajā grāmatā Hērodots stāsta par Līdijas valsti un tās valdnieku Gīgesu ( Gīgu ). Viņš stāsta, ka sazvērestību pret Kandaulu organizēja viņa sieva, kas pierunāja Gīgesu nogalināt savu vīru un sagrābt varu.

Apdomājis šo viltīgu plānu, Gīgess, iestājoties naktij, sekoja sievietei ² un tā iekļuva pilī… Tur valdniece iedeva viņam dunci un paslēpa aiz durvīm. Kad Kandauls bija aizmidzis, Gīgess nemanāmi piezagās pie viņa klāt un nodūra viņu ar dunci un tādā veidā ieguva viņa sievu un valsti… Tādā lūk, veidā Gīgess ieguva sev valsti un Delfu orākuls apstiprināja viņa tiesības uz varu. Līdieši pēc Kandavla noslepkavošanas bija sašutuši un ķērās pie ieročiem, bet Gīgesa piekritēji vienojās ar pārējiem līdiešiem, ka Gīgess paliks pie varas, ja orākuls viņu atzīs. Orākuls ir viņu atzinis savā izteicienā un tādējādi Gīgess kļuva par valdnieku ( Hdt. I, 12 ).

Avots: Herodoti Historiae

4. 3. Sēmonīds no Amorgas. Dzeja

Sēmonīds no Amorgas ( VII – VI gs. mijā ) – dzejnieks, kurš kļuva slavens ar savu satīrisku poēmu par sievietēm. Šajā poēmā viņš apskata dažādus sieviešu raksturus un katru raksturu atvasina no kāda dzīvnieka. Piemēram, netīrīgā sieviete ir radusies no cūkas, pļāpīgā – no suņa, baudkārīgā – no caunas utt. Šajā fragmentā dzejnieks attēlo t.s., “grezno” sievieti un šeit atspoguļojas grieķu priekšstati par tirānu “saldo” dzīvi. Ā. Ģiezena tulkojums.

No zirga lepnā garām krēpēm dzimusi
Ir cita: mājas darbi viņai pretīgi,
Pie dzirnām labprāt neiet, sietu necilā,
Pat mēslus nest no mājās viņai nepatīk,
Pie pavarda tā nesēž – riebjas sodrēji,
Tik tādēļ vīram viņa pieiet mīļi klāt,
Ik dienas divas, trijas reizes mazgājas,
Ar smaržas zālēm visu miesu iesvaidot,
Arvienu matus kuplos gludi kārtojot,
Un puķu ziedu apēnota staigāt mēdz.
Ir tiešām tīkams izskats šādai sievietei
Priekš citiem tikai pašas vīram ļaunums vien,
Ja viņš nav tirāns kāds, vai ķēniņš liels,
Kurš viņā skatoties var dzīvi saldināt.
( Fragm. 7, 57 – 70 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / K. Straubergs. Grieķu lirika. Rīga, 1922. Turpmāk: Grieķu lirika. )

4.4. Alkajs. Dzeja

Alkajs bija iesaistījies cīņā par varu savā dzimtajā Lebas salā. No viņa dzejas var secināt, ka viņš cīnījās pret tirāniju, bet zaudēja šajā cīņā un kļuva par trimdinieku. Ā. Feldhūna tulkojums. Trīs pēdējos fragmentus ir tulkojis H. Tumans.

Nē, vēju dumpi saprast vairs nespēju:
Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,
Gan no turienes, un melnais kuģis ³
Šaudās, starp vienām un otrām mētāts ,
Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.
Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un
Caurcaurēm sadriskātā bura
Lēveru lēveriem plandās vējā,
Un atslābst vantis…
Nāk virsū tāds pats vilnis, kāds iepriekš jau,
Un nesīs mums gan pūļu, gan raižu daudz –
Smelt ūdeni, kas šļācas kuģī…
Lai tūdaļ stiprinām mēs borta
Sienas un steidzam uz drošu ostu!
Un lai neviens nav gļēvs šajā nestundā
Un nesamulst, bet paturiet atmiņā
Aizvien, kas jau ir pārdzīvots, un
Katrs no jums lai ir slavas cienīgs,
Ka mūsu tēviem krietnajiem kapā nav
Par viņu dēlu gļēvumu jākaunas!
( Fragm. 30 )

Mēs vienvaldību negribam un
Tirānus nebūsim mierā pieņemt.
( Fragm. 12 )

Viņš kāpj pāri jūsu galvām, ⁴ bet jūs
Klusējiet it kā sastingušie priesteri
Aizkapa ēnas priekšā,
Kas baisi pacēlusies no mirušo valstības tumsas.
Kamēr nav par vēlu, padomājiet pilsoņi,
Kamēr pagales vēl tikai dūmojot plēn,
Bez vilcināšanās apdzēsiet liesmas,
Citādi tās uzkvēlos ugunsgrēkā.
( Fragm. 27 )

Plēsoņa jau tiecas valdīt,
Pēc vienvaldības alkst,
Viņš visu spēj apgāzt kājām gaisā, —
Jau svari saļodzījušies. Kāpēc mēs guļam?
( Fragm. 92 )

Ar visas tautas spriedumu
Atdevāt jūs mūsu nabaga dzimteni,
Mūsu nelaimīgo pilsētu,
Tieši rokās iedevāt – un kam?
Izdzimtenim!
Ir kļuvis par tirānu Pittaks, ⁵
Pilsētas naidnieks,
Dzimtenes nodevējs.
( Fragm. 87 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

4.5. Hērodots. Vēsture

Sekojušos fragmentos Hērodots stāsta par Sāmas salas tirānu Polikrātu (valdīja: ap 530. – 522. p.m.ē. ) un diviem Korintas tirāniem: Kipselu ( valdīja: 65.7 – 627.) un Periandru ( valdīja: 627. — 584. g p.m.ē. ). Lasot Hērodota ziņas par seniem tirāniem ir jāatceras, ka Hērodots ilgu laiku dzīvoja Atēnās, bija Perikla draugs, dedzīgs demokrātijas piekritējs un tirānijas nīdējs.

4.5.1. Polikrāta vara

… Polikrāts, Eaka dēls, kļuva par salas valdnieku sarīkojis sacelšanas. Vispirms Polikrāts sadalīja pilsētu trijās daļās un valdīja kopā ar brāļiem Pantagnotu un Silosontu. Vēlāk viņš vienu no brāļiem nogalināja, bet jaunāko – Silosontu padzina prom. Kopš tā laika viņš kļuva par visas Sāmas salas valdnieku. Viņš noslēdza draudzības līgumu ar Ēģiptes valdnieku Amasi, aizsūtīja viņām dāvanas un pats saņēma atbildes dāvanas. Drīz pēc tam viņa varenība pieauga un viņa slava izplatījās Jonijā un visā Hēlladā. Jo visos karagājienos viņu vienmēr pavadīja veiksme. Viņam bija flote ar simts 50 — airu kuģiem un karaspēks ar tūkstoš strēlniekiem. Ar šo militāru spēku Polikrāts postīja bez atšķiršanas draugu un ienaidnieku zemes. Jo, viņš mēdza teikt, ka labāk nopelnīt drauga labvēlību, atdodot viņam atņemtas zemes, nekā vispār neko viņam neatņemt. Tādejādi Polikratam izdevās iekarot daudzas salas un daudzas pilsētas kontinentā. Starp citu, viņš guva uzvaru arī par lesbiešiem jūras kaujā, kad viņi ar visu savu floti devās palīgā Mīlētai. Tirāns lika gūstekņiem izrakt grāvi apkārt pilsētas mūriem Sāmas salā ( Hdt. III, 39 ).

4.5.2. Tirānija Korintā

Valsts iekārta Korintā bija šāda. Senāk Korinta atradās dažu dižciltīgo dzimšu varā un šie tā saucamie Bakhiādi pārvaldīja pilsētu. Viņi izprecināja savas meitas un paši ņēma sev sievas tikai savā starpā. Vienam Bakhiādam – Amfionam, piedzima kliba meita, vārdā Labda. Tā kā neviens no Bakhiādiem negribēja viņu precēt, viņu paņēma sev par sievu Eetions, Ehekrāta dēls no Petras ciema… Bērnu viņam nebija nedz no šīs sievas, nedz no citas. Tad viņš devās uz Delfiem pajautāt orākulam par saviem pēcnācējiem. Nepaspēja Eetions ieiet svētnīcā, kad Pītija vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem:

Nava tev cieņas, Eetion, kaut godu tu ieguvis lielu,
Graujošo akmeni dzemdēs tev Labda; krītot
Šis akmens valdošos vīrus un Korintu sodīs.

Šis orākuls tapa zināms Bakhiādiem… Kad viņa sieva dzemdēja, Bakhiādi sūtīja desmit vīrus no sava vidus uz to ciematu, kur dzīvoja Eetions, lai viņi nogalinātu zīdaini…

Seko stāsts par to, ka Labda, dabūjusi zināt par Bakhiādu nodomiem, paslēpa bērnu lādē un slepkavas viņu neatrada, bet atgriezušies atpakaļ paziņoja, ka uzdevums tika izpildīts. Šis bērns bija Kipsels – nākamais Korintas tirāns…

Kipsels izauga liels un devās uz Delfiem pie orākula, un tur viņš saņēma dīvainu pareģojumu. Cerot uz šo pareģojumu viņš sagrāba varu pilsētā. Bet pareģojums bija sekojošs:

Laimīgs tas vīrs, kas manā mājoklī ienāk,
Eetiona dēls Kipsels; slavenā Korintas pilsētā
Valdīs viņš pats, arī bērni, bet mazbērni vairs nē.

Tāds bija pareģojums. Bet Kipsels sāka valdīt Korintā un bija nežēlīgs valdnieks — daudzus korintiešus viņš padzina prom no pilsētas, daudziem atņēma īpašumus, bet vēl vairākiem atņēma dzīvību. Viņš valdīja 32. gadus un laimīgi nobeidza savu mūžu. Viņa varu mantoja Periandrs. Sākumā Periandrs valdīja maigāk par savu tēvu, bet pēc tam, kad viņš sazinājās ar Mīlētas tirānu Trasibulu, viņš kļuva pat vēl asinskārāks. Tā Periandrs ir aizsūtījis savu sūtni pie Trasibula ar jautājumu, kā viņam dibināt vislabāko valsts iekārtu un vislabāk pārvaldīt pilsētu. Trasibuls kopā ar Periandra sūtni devās ārā no pilsētās un atveda viņu uz druvu. Pastaigājot kopā ar viņu pa labības lauku viņš vairākkārtīgi pārjautāja, kādēļ viņš ieradās no Korintas. Tajā pat laikā, redzot garākās vārpas, kas pacēlās pāri citām, Periandrs visu laiku rāva tās nost. Noraujot vārpas viņš tās meta prom tik ilgi, kamēr neiznicināja tādā veidā visskaistāko un visbiezāko druvas daļu. Tā izvedis sūtni cauri laukam un nedevis nekādas atbildes, tirāns palaida viņu mājās. Kad sūtnis atgriezās Korintā Periandrs painteresējās, kāda ir Trasibula atbilde. Bet sūtnis teica, ka viņš neatveda nekādas atbildes un brīnās, kā Periandrs varēja sūtīt viņu pie tāda vājprātīgā cilvēka, kurš pats posta savu zemi. Tad viņš pastāstīja, ko ir redzējis pie Trasibula. Periandrs saprata Trasibula rīcību, saprazdams, ka viņš iesaka viņam nogalināt izcilākos pilsoņus. Tad tirāns arī sāka izradīt vislielāko nežēlību pret saviem pilsoņiem ⁶ ( Hdt. V, 92 ).

Avots: Herodoti Historiae

4.6. Aristotelis. Politika

Politiskai teorijai Aristotelis ( 384. – 322. p.m.ē. ) ir veltījis savu fundamentālu darbu “Politika”. Šajā pētījumā, apkopojot grieķu polisu politisku pieredzi viņš mēģināja izstrādāt vislabāko valsts iekārtas projektu. Apspriežot visas esošās valsts formas filozofs vairākkārtīgi vēršas pie tirānijas vēsturiskās pieredzes, analizējot tās izcelsmi un dabu.

1.
Senos laikos, kad demagogs ⁷ kļuva par karavadoni, valsts iekārta kļuva par tirāniju; lielāka tirānu daļa bija no demagogiem… Tādējādi, tautas aizbildņi, kad viņiem bija militārs talants, tiecās pēc tirānijas. To viņi sasniedza tādēļ, ka viņiem bija tautas uzticība, bet šo uzticību viņi ieguva ar to, ka pasludināja sevi par bagātnieku nīdējiem. Tā Atēnās Peisistrāts dabūja tirāniju ar to, ka sāka ķildu ar pediākiem; ⁸ Teagens Megārās – ar to, ka apkāva turīgo pilsoņu lopus, kurus viņš atrada pie upes, ⁹ Dionīsijs ¹⁰ – ar to, ka iesūdzēja tiesā Dafneju kopā ar citiem bagātniekiem… ( Arist. Pol., 1305 a 7 – 25 ).

2.
Ķēniņu vara izveidojās, lai pasargātu labos cilvēkus ¹¹ no tautas masas. Ķēniņu iecēla no labajiem cilvēkiem viņa pārākuma dēļ tikumos vai tajos darbos, kas izriet no tikumiem, vai arī tā pārākuma dēļ, ar kuru izcēlās viņa dzimta. Tirāns, savukārt, tiek iecelts no tautas un tieši tautas dēļ, pret dižciltīgiem un pazīstamiem cilvēkiem, lai tautai nebūtu no viņiem jācieš nekādas netaisnības. Notikumi labi to parāda, jo lielāka daļa tirānu ir cēlušies no demagogiem, kas iemantoja tautas uzticību ar to, ka bija nostājušies pret dižciltīgiem un turīgiem ¹² pilsoņiem (Arist. Pol., 1310 b 10 – 16 ).

3.
Ķēniņa uzdevums ir sekot, lai īpašnieki neciestu no pārestībām, bet tauta lai netiktu pazemota. Tirāns, kā jau vairakkārt tika norādīts, nepievērš uzmanību sabiedriskām interesēm, ja nu vienīgi personīgā labuma dēļ. Tirāna mērķis – patīkamas lietas, ķēniņa mērķis – skaistas lietas. Tādēļ tirāns savas priekšrocības izmanto savas bagātības pavairošanai, bet ķēniņš – lai pavairotu godu.
( Arist. Pol., 1311 a 1 – 6 )

4.
Līdzeklis, kas var glābt tirāniju ir – padarīt to līdzīgu ķēniņa varai, rūpējoties tikai par vienu: noturēt savās rokās spēku, lai valdītu par cilvēkiem, ne tikai par tiem, kas to vēlās, bet arī par tiem, kas to nevēlās. Izlaižot no rokām spēku, tirāns zaudēs tirānisku varu. Bet tai ir jāpaliek visa pamatā, bet visās citās lietās viņam jārīkojas tā, lai liktos, ka viņš labi izpilda ķēniņa lomu. Vispirms, viņam jārūpējas par kopējo īpašumu, viņam jāvairās piešķirt tādas balvas, kas tautā izraisa neapmierinātību… viņam jāatskaitās par ienākumiem un izdevumiem, kā ir jau darījuši daži no tirāniem, — rīkojoties tādā veidā visiem liksies, ka tirāns nav tirāns, bet mājsaimnieks … ¹³ Viņam jāuzvedas ne augstprātīgi, bet majestātiski, un vispār tā, lai padotie nevis baidītos no viņa, bet drīzāk cienītu… Viņam jārūpējas par militāru krietnumu vai jārada padotajos attiecīgs priekšstats par sevi. Ne tikai pats tirāns, bet arī neviens no viņa tuviniekiem nedrīkst pieļaut nekrietnu rīcību pret padotiem…

Tā kā valsts sastāv no divām daļām – turīgiem pilsoņiem un nabagiem, tad tirānam jācenšas iedvest gan tiem, gan tiem, ka viņu labklājība balstās tirāna varā, un panākt, lai nedz vieni, nedz otri neciestu no citiem… Padoto acīs viņam jāizskatās ne pēc tirāna, bet pēc mājsaimnieka, ne pēc laupītāja, bet pēc aizbildņa, viņam jādzīvo pieticīgi… un dižciltīgos viņam jādabū savā pusē ar savu labvēlību, bet pār tautu viņam jāvalda lietojot demagogu paņēmienus ( Arist. Pol., 1314 a 35 – 1315 a 40 ).

5.
Visilgāk tirānija saglabājās Sikionā – paša Ortgagora un viņa bērnu tirānija – tā turpinājās 100 gadu. ¹⁴ Tā iemesls bija tas, ka viņi maigi izturējās pret padotiem, visās lietās verdziski paklausīja likumiem, vēl tas, ka Kleistēnu, kurš izrādījās kareivīgs cilvēks, viņi nenonicināja, un beidzot arī tas, ka ar savām rūpēm, līdzīgi demagogiem, viņi daudzās jomās noskaņoja tautu sev par labu. Pēc nostāstiem, Kleistēns pats vainagoja to tiesnesi, kas atteicās atzīt viņu par uzvarētāju, bet daži piebilst, ka tā statuja, kas stāv pilsētas laukumā, attēlo to pašu cilvēku. Arī par Peisitrātu stāsta, ka viņš pakļāvās tad, kad viņu izsauca uz tiesu Areopāgā ( Arist. Pol. 1315 b 11 – 25 ).

Avots: TLG.

Saistītie raksti:

5. MĀCĪBU MATERIĀLI: GRIEĶU KOLONIZĀCIJA 4. MĀCĪBU MATERIĀLI: VĒRTĪBAS UN SOCIĀLĀS METAMORFOZES 6.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ATĒNU TIRĀNIJA 2.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: SOCIĀLĀS ATTIECĪBAS