Homēra varoņi veido visdažādākās attiecības gan savā starpā, gan ar citu sociālu slāņu pārstāvjiem. Šīs attiecības nav viennozīmīgas, taču ieskatoties tajās var labāk saprast šo cilvēku pasauli.
2.1. Hektors kliedz Diomedam, kurš grasās izvairīties no divkaujas ar viņu:
Ātrzirgu danaji tevi, ai Diomēd, vērtēja augstu,
Ierādot labāko vietu, daudz gaļas un vīnkausus sniedzot.
Tagad vairs negodās tevi, jo sievai patiesi tu līdzīgs.
Pazūdi bailīgā sieva!…
( Il., VIII. 161 – 164 )
2.2. Penelope atgādina dižciltīgajam Antinojam par kādu notikumu viņa tēva dzīvē:
Vai gan tu aizmirsis to, ka tēvs tavs šeit pajumti lūdza,
Tāpēc, ka devās viņš jūrā ar tafiešu pirātiem kopā,
Iebruka tesprotu zemē, kur tauta mums draudzīga mita.
Saplēst šeit gribēja viņu un izraut tam sirdi no krūtīm,
Izlaupīt iedzīvi visu, jo bagāts tas bija pārlieku.
Odisejs liedza to viņiem, kaut vēlējās dedzīgi ļaudis…
( Od., XVI. 424 – 430 )
2.3. Odisejs turpina paša sacerēto stāstu par sevi ( skat. fragm. 2.8. ) :
Bet, kad jau mākoņu grandītājs Zevs mums nolēmis bija
Doties uz postošo karu, kas dzīvību laupīja daudziem,
Slavenam Īdomenejam un man bij uzticēts tobrīd
Gājienā doties ar kuģiem pret Troju; no vadības tomēr
Nespējām atteikties mēs, jo saista mūs kopienas spriedums. 1
( Od., XIV. 235 – 239 )
2.4. Tautas sapulce grieķu karaspēkā pie Trojas mūriem.
2.4.1. Agamemnons sasauc tautas sapulci. Naktī viņš ir redzējis dievišķu sapni, kurā viņam ticis piesolīts, ka drīz grieķi ieņems Troju. No rīta viņš nolemj izstāstīt to visam karaspēkam:
Tvēra tad zizli, kas mantots no senčiem un netrūdošs mūžam,
Nāca ar viņu pie kuģiem un ahajiem varkaltās bruņās.
Rītausma, rožpirkste košā jau varenā Olimpā kāpa
Sludināt svīstošo gaismu kā Zevam, tā pārējiem dieviem.
50 Atreja dēls Agamemnons tad vēlēja saucējiem skaļiem
Ahajus kuplajiem matiem uz sapulci sasaukt pie kuģiem.
Saucēji sasauca arī un ahaji pulcējās knaši.
Ahaju vecos vispirms uz sapulci sasauca Atreids
Tuvu pie Nestora kuģa, kas atbrauca šurpu no Pilas;
55 Sasaucis kopā it visus, tiem stāstīja padomu savu…
………………………………………………………………………….
2.4.2. Agamemnons izstāsta savu sapni “vecajiem” un piedāvā viņiem pārbaudīt karaspēku, vai tas ir gatavs uz kauju, un šajā nolūkā pateikt karavīriem, ka viņš ir nolēmis izbeigt karu un atgriezties mājās; basilejiem viņš liek nomierināt kareivjus un pierunāt tos cīnīties līdz uzvarai. Šis plāns tiek pieņemts bez diskusijām un tad Agamemnons iziet pie tautas:
95 Dzirdēja troksni jo tālu un, sēstoties ahaju vīriem,
Dunēja zeme zem kājām. Liels apjukums radās. Pēc brīža
Deviņi saucēji cēlās un kliedza jo skaļi, lai beidzot
Norimtos saceltais troksnis un varētu dzirdēt, ko saka.
Tikai ar grūtībām lielām, kad nosēdās visi uz zemes,
100 Norima saceltais troksnis. Tad pacēlās tautvaldis Atrejs,
Valdnieka scepteri turot, ko Hēfaists 2 ar gaumi tam kalis…
…………………………………………………………………………………
2.4.3. Agamemnons uzrunā tautu un piedāvā tai atgriezties mājās. Šis priekšlikums tika uzņemts ar negaidīti lielu entuziasmu — tauta metās pie kuģiem un gatavojās jau tūlīt doties ceļā. Tas nebija paredzēts basileju plānos un arī liktenis noteica, ka Trojai ir jāiet bojā. Tādēļ, lai piepildītos likteņa lēmums, iejaucās dieviete Atēna un pamudināja Odiseju aktīvi rīkoties, lai apturētu tautas bēgšanu uz kuģiem. Tad Odisejs paņēma no Agamemnona viņa scepteri un devās pierunāt un nomierināt tautu:
Sastapis vadoni kādu vai citu, kas augstākas kārtas,
Cieši piegāja klāt un teica jo laipni šos vārdus:
190 “Brīnišķais, neklājas taču tev bīties kā gļēvulim kādam !
Sēdi šeit mierīgs uz vietas, liec pārējiem ahajiem sēsties !
Taču tu nezini skaidri, kas īsteni Atreidam prātā;
Tagad viņš pārbauda mūs, jo sodīt grib ahaju dēlus.
Visu mēs nevaram dzirdēt, ko vadonis sapulcē saka.
195 Lielas ir valdnieku dusmas, jo Kronida lutekļi viņi.
Valdnieka vara no Zeva, tā padoms to pavada mūžam”
Bet, ja viņš sastapa kādu no tautas, kas trokšņoja skaļi
Sita ar scepteri to un dusmīgi bāra, tā teikdams:
“Nejēga, rimsties un sēdi ! Jel klausies, ko citi tev saka.
200 Tie, kas par tevi prot vairāk ! Tu gļēvulis bijis un būsi!
Karā tev nozīme maza, vēl mazāka padomē bija.
Visi, cik ahajos vīru, šeit reizē mēs nevaram valdīt.
Laba nav daudzvīru vara. Tik viens lai ir vadonis visiem” …
…………………….. ( seko fragm. 1.2.2. ) ………………………………………..
2.4.4. Odisejs savalda Tersītu:
Tā, lūk, ar scepteri rokā viņš iespaidot ahajus sāka.
Atpakaļ visi tie rāvās no ātrajiem kuģiem un teltīm
Plašajā sapulču laukā, kā jūrmalā šalcošie viļņi,
210 Šķeldamies klinšainos krastos un atskanot dobji.
Beidzot tie nolikās zemē un mierīgi palika sēdam.
Vienīgi Tersīts vēl rājās, jo bija viņš pļāpīgs bez mēra.
Mūžam daudz nejauku vārdu un domu šim vīram bij sirdī.
Sāka ar vadoņiem ķildas un pļāpāja tukšu bez jēgas,
215 Visu tas varēja runāt, kas ahajiem izlikās smieklīgs,
Riebīgāks bija par visiem, kas nākuši cīņā pret Troju:
Pakliba kāja un šķības bij acis, vēl izliekti pleci,
Virzīti vairāk pret krūtīm; tam sarāvās galva uz augšu
Šaura, un pakauša vidū bij pareti, cirtaini mati.
220 Odisejs bija tam nīstams un Ahillejs arī ne mazāk,
Tāpēc tas lamāja abus. Šeit dievišķo Agamemnonu
Sāka viņš gānīt, tam kliegdams jo skarbi; kaut ahaji visi
Tersītu briesmīgi nīda un īgnumu glabāja sirdī,
Tomēr viņš ķērcošā balsī tā gānīja Agamemnonu:
225 “Atreid, ko meklē patlaban ? Ar ko tu šeit nemierā esi ?
Teltis tev pilnas ar varu, tās pilnas patlaban ar sievām,
Daiļākām gūstekņu vidū. Mēs, ahaju dēli, šīs sievas
Vienmēr tev dāvājām pirmam, kad naidnieku pilsētu gāzām.
Vai tev šeit pietrūcis zelta, trojietis, zirgvaldis brašais,
230 Atnesis šurpu no Trojas, lai izpirktu dēlu, ko kādreiz
Saistītu atvedu es vai cits kāds starp ahaju vīriem ?
Vai tev nav tīkamas sievas, lai kaislībā saplūst ar viņu,
Slēpdamies tālu no mums ? Patiesi ir neglīta lieta
Ahaju vadonim būt un ahajus nelaimē vadīt.
235 Gļēvuļi ! Negods un kauns ! Mēs ahaju meitas, ne dēli !
Dosimies mājup ar kuģiem, bet Atreidam Agamemnonam
Atļausim vienam pie Trojas sev dāvanas meklēt, lai zina,
Vai kaut cik derīgi viņam, vai gluži bez nozīmes esam.
Tagad tas Pēleja dēlu, kaut kareivis krietnāks par pašu,
240 Pametis negodā, kaunā tam dāvanas ņemdams ar varu.
Žults nav Ahillejam krūtīs, patlaban tam uzbrucis slinkums;
Citādi, Atreja dēls, tu trakotu pēdējo reizi.”
Teica tā nejaukais Tersīts un gānīja Atreja dēlu,
Tautvaldi dižo. It knaši tam Odisejs pieskrēja tuvāk;
245 Pavēris īgušu skatu, viņš uzkliedza draudošiem vārdiem:
“Tersīt, tu tukšākais pļāpa, kaut arī runātājs skanīgs!
Rimsties un beidzi reiz pļāpāt ! Ar valdniekiem neuzsāc ķildu !
Liekas, ka nava neviena, kas riebīgāks būtu par tevi
Mirstīgo vidū, kas līdzi uz Īliju Atreidam nācis.
250 Tāpēc tu nedrīksti vairs pat mutē ņemt valdnieka vārdu,
Nedrīksti turpmāk to lamāt, nedz glūnēt, kā nokļūt tik mājās.
Paši mēs nezinām skaidri, kā visas šis lietas vēl beigsies;
Laime mums, ahaju dēliem, var smaidīt, var nelaime uzbrukt.
Tīkami tagad tev sēdēt un nopulgot Agamemnonu,
255 Tautvaldi dižo, tik tāpēc, ka mudīgie ahaju dēli
Bagātas dāvanas dod: bet tu tik šo apvainot proti.
Klausi, ko tagad tev saku, to pildīšu arī jo svēti:
Ja es šeit redzēšu tevi vēl reizi tik muļķi, kā šodien,
Lai tad Odisejam galvas vairs nebūtu turpmāk virs pleciem,
260 Lai tad vairs nesauktu mani neviens par Telemaha tēvu,
Ja es šeit neķertu un nerautu drēbes no miesas:
Mēteli, hitonu tavu un arī vēl kaunuma drēbi;
Tevi ar asarām acīs es triekšu pie ātrajiem kuģiem,
Triekšu no sapulces ārā un cirtīšu sāpīgu pļauku”.
265 Teica un Tersītam sita ar zizli pa sāniem un pleciem.
Salīka Tersīts pēc mirkļa, un asaras bira no acīm;
Uztūka sarkana svītra no sceptera sitieniem smagiem
Nejauka Tersīta sānos. Viņš trīcēdams nosēdās zemē,
Kurnēdams savieba seju un slaucīja asaras acīs.
270 Visi, kaut sagrauzti sirdī, par Tersītu pasmējās gardi.
Visi, kas sapulcē bija, viens mudinot otru, tā teica:
“Dievi , daudz cildenu darbu ir viltīgais Odisejs veicis,
Padomu gudru mums dodams vai mudīdams gļēvos uz cīņu !
Tagad starp ahaju dēliem viņš veicis vislabāko darbu,
275 Tāpēc, ka nekrietnam pļāpam viņš sapulcē aizbāzis muti.
Grūti patlaban vairs ticēt, ka Tersītam drosme būs krūtīs
Ķildu ar valdniekiem sākt un lamāt tos nekrietniem vārdiem.”
Teica tā sapulcē tauta. Bet Odisejs, pilsētu grāvējs,
Cēlās ar scepteri rokā….
( Il., II. 46 – 279 )
Odisejs mudināja ahajus drosmīgi turpināt cīņu līdz uzvarai un norādīja uz dievišķām
zīmēm, kas solīja grieķiem uzvaru. Viņam piebalsoja Nestors, kurš izteica atbalstu
Agamemnonam. Beigās vārdu ņēma pats Agamemnons, — viņš apsolīja dedzīgi
turpināt cīņu, atlaida visus noturēt maltīti, lika gatavoties kaujai un piedraudēja ar
sodiem tiem, kuri izvairīsies no kaujām. Ar to sapulce bija beigusies ( Il., II. 279 –
393 ).
2.5. Tautas spulce Itākas salā.
Itākas ķēniņš Odisejs jau divdesmit gadus ir prom; pa to laiku viņa sievu terorizē dižciltīgi precinieki, kuri dzīvo viņas mājās, turpat dzīro un izsaimnieko Odiseja īpašumus. Odiseja dēls Telemahs nupat ir sasniedzis pilngadību un nolēmj cīnīties par taisnību: šajā nolūkā viņš sasauc tautas sapulci ( skat. fragm. 1.4. ).
2.5.1. Sapulcējušos tautu uzrunā sirmais varonis Aigiptijs:
25 “Uzklausiet, Itākas vīri, ko teikšu patlaban jums visiem !
Nebija Itākas salā ne sapulces sauktas, ne sēdes,
Sākot ar dienu, kad Odisejs devās ar dobajiem kuģiem.
Kas šeit ir saucis mūs ? Kas īsteni licis tā darīt –
Vai tas no jaunākiem kāds vai arī no vecākiem ļaudīm ?
30 Jeb vai kāds, dzirdējis vēstis par nākošiem naidnieku bariem,
Vēlētos visiem to paziņot skaidri, jo dzirdējis pirmais ?
Jeb vai ko citu viņš runās vai ieteiks, kas nāks mums par labu ?
Liekas viņš godīgs un krietns. Kaut atbalstu piešķirtu viņam
Varenais Krona dēls Zevs ! Lai panāk viņš visu, ko vēlas!”
35 Teica tā viņš; par viedīgo vārdu bij Telemahs priecīgs.
Piecelties nolēma viņš un ar sapulci atklāti runāt.
Stājās viņš sapulces vidū, un zizli tam iedeva rokā
Peisenors, Itākas saucējs, kam bagāta pieredze bija.
Telemahs, valodu sākdams, tā sirmgalvim atbildēt ņēmās:
40 “Sirmgalvi, tuvu tas vīrs ! Pats tūdaļ tu redzēsi viņu –
Šis, lūk, ir sasaucis tautu. Posts piemeklē mani visvairāk.
Neesmu dzirdējis vēstis par nākošiem naidnieku bariem,
Nevaru paziņot jums, kad būtu to dzirdējis pirmais.
Nav man šeit nodoma klāstīt, kas Itākai nāktu par labu.
45 Sūdzēšos tikai par sevi, jo divkāršas bēdas man mājā:
Miris mans cildenais tēvs, kas valdīja Itākas salā.
Otrkārt, man uzbrūk vēl lielākas likstas, kas atstāto namu
Ātri vien sagraus pavisam un izpostīs turību manu.
Precnieki uzmācas mātei, kaut precības noraida viņa,
50 Turīgu vecāku dēli, vislabākie Itākas salā…
…………………………………………………………………………..
Seko nopietna diskusija un visai asa vārdu apmaiņa starp Telemahu un preciniekiem. Telemaha pusē nostājas gudrais, sirmais padomnieks Mentors, tomēr precinieki ir vairākumā un ņem virsroku sapulcē. Tauta klusē un nepiedalās strīdos.
2.5.2. Sapulces noslēgums. Beigās viens no preciniekiem asi vēršas pret Mentoru un noslēdz sapulci:
“Stūrgalvi Mentor, ko teici ? Vai esi jau sajucis prātā,
Kūdīdams apvaldīt mūs ? Tev nenāksies gluži tik viegli
245 Cīnīties mielasta dēļ ar veselu precnieku baru !
Ja ar pats Odisejs, Itākas valdnieks, jau pārnācis mājās,
Tīkotu padzīt no nama mūs, precniekus krietnos, kas tagad
Dzeram un dzīrojam jautri tā namā, tad tomēr šai sievai
Nebūtu prieka nekāda, kaut gaida arvien vēl to viņa
250 Pārnākam mājās; bet negoda nāvē tas tūdaļ ļims pīšļos,
Ja viņš pret daudziem sāks cīņu. Tas viss, ko tu teici, ir nieki !
Itākas vīri, jūs izklīstiet visi un ejiet pie darba !”……………….
…Teica tā Leiokrīts tiem un sapulci atlaida tūdaļ.
Izklīda Itākas vīri pēc brīža un devās uz mājām.
( Od., II. 25 – 258 )
2.6. Tiesa. Homērs apraksta attēlus uz Ahilleja vairoga:
Laukumā pulcējās tauta. Patlaban tur pilsoņi divi
Stājušies sapulces priekšā, lai izšķirtu iesākto ķildu
Nokauta radnieka dēļ; viens apgalvo sapulcē tautai,
Itin kā samaksāts viss, šis atkal, ka maksa nav dota.
Abi tie gribēja lietu reiz galīgi izšķirt pie tiesas.
Pilsoņi kliedza jo skaļi, lai sargātu vienu vai otru.
Saucēji steidzās pie viņiem un apsauca tautu. Bet vecie
Sēdēja svētajā lokā uz akmeņiem, gludeni tēstiem;
Scepterus ņēma tie rokā no saucējiem, kliedzošiem skaļi;
Piecēlās visi pēc kārtas un nodeva spriedumu savu.
Zelta ap talanti divi uz pilsētas laukuma bija;
Tiesnesis piešķirs to tam, kas labāko spriedumu nodos.
( Il., XVIII. 497 – 508 )
2.7. Atriebība. Odisejs, atgriežoties mājās, nogalināja visus preciniekus. Viņu radinieki tūlīt sasauca tautas sapulci. Sapulcē uzstājās varonis Eipeits, nogalinātā precinieku vadoņa Antinoja tēvs:
“Pilsoņi, milzīgu postu šis Odisejs ahajiem nesis !
Daudzus drosmīgus vīrus viņš aizvedis projām ar kuģiem,
Zaudējis līganos kuģus un zaudējis kareivjus visus !
Beidzot viņš atgriezās mājās un apkāva kefallēniešus.
Kamēr viņš Itākas salu nav atstājis, bēgdams uz Pilu
Jeb vai uz dievišķās Elīdas zemi, kur epeji valda,
Dosimies visi pret viņu, lai nebūtu jākaunas vēlāk !
Negods uz mūžīgiem laikiem tad paaudžu paaudzēs būtu,
Ja mēs šiem slepkavām ļauniem par apkautiem dēliem un brāļiem
Nespētu atriebt ! Tad ilgāk vairs nebūtu dzīvot virs zemes.
Labāk jau tūdaļ man mirt, uz pazemi mirušiem sekot !
Iesim pret viņiem, lai nespēj tie aizbēgt ar kuģiem pa jūru !”
( Od., XXIV. 426 – 437 )
2.8. Ahilleja kaunināšana. Kritiskā brīdī, kad grieķu karaspēks pie Trojas cieta sakāvi, Agamemnons nolēma izlīgt ar Ahilleju un aizsūtīja pie viņa basileju delegāciju ar dāvanām. Ahillejs negribēja pieņemt dāvanas un izlīgt mieru ar Agamemnonu. Tad viens no delegācijas locekļiem, varonis Ajants saka Ahillejam:
Nava tev žēluma sirdī ! Pat tādi, kam brāli ir nokauts,
Tādi, kam nokauts ir dēls, ir atmaksai ņēmuši balvu.
Palikt var slepkava zemē, ja lielāku atmaksu devis;
Saņemot tīkamas balvas zūd atriebes domas un lepnums…
( “ Iliāda”, IX. 632 – 635 )
Avots: Homeri Opera. / Homērs. Iliāda; Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja.
Atsauces:
- A. Ģiezenam šeit ir: “jo bijos no dažādām tenkām”. Grieķu tekstā nav teikts par bailēm un tiek lietots izteiciens dēmou fēmis, kas apzīmē “ tautas baumas”, “tautas viedokli” . Mēs šo jēdzienu varētu uztvert kā sabiedrības viedokli, kas spiež varonim pakļauties tautas gribai ( Sīkāk skat.: Х. Туманс. Рождение Афины. Спб., 2002. С. 93. ). Tātad, varonis apgalvo, ka viņam ir jāpakļaujas “smagajam” tautas viedoklim ( halepē d’ ehe dēmou fēmis ) ↩
- Hēfaists – grieķu dievs- amatnieks, kalējs un kalēju aizbildnis. Tālāk Homērs stāsta, ka Hēfaists šo scepteri uzdāvināja Zevam un pēc tam tas ceļojot nonāca līdz Agamemnonam. ↩