title 6.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ATĒNU TIRĀNIJA

title

Atēnu tirānija bija ļoti būtisks un neviennozīmīgs laiks šīs valsts vēsturē ( 560 – 510 g. p.m.ē. ), kad pilsētai izdevās pārvarēt ieilgušo krīzi un sasniegt uzplaukumu kultūras un ekonomikas jomās, samaksājot par to ar pilsoniskās brīvības ierobežojumiem. Dažādi pētnieki atšķirīgi vērtē šo laiku, bet visi atzīst, ka tas bija svarīgs posms Atēnu valsts izaugsmē, kas zināmā mērā sagatavoja turpmākos attīstības ceļus. Šeit ir apkopoti visi svarīgākie mūsu rīcībā esošie teksti par šo laiku Atēnu dzīvē, kas ļauj mums izprast Atēnu tirāniju kā politisku un kā kultūras fenomenu.

4.1. Hērodots. Vēsture

( I, 59 )Tanī laikā Peisistrāts, Hippokrāta dēls, bija tirāns Atēnās. Šim Hippokrātam, kad viņš reiz privātā kārtā skatījās Olimpiskās spēlēs, tika parādīts liels brīnums – upurēšanas laikā stāvošie tur katli ar gaļu un ūdeni, paši no sevis, bez uguns, uzvārījās un ūdens sāka līt pāri. Lakedaimonietis Hīlons, kam tajā brīdī gadījās tur būt un redzēt šo brīnumu, deva Hippokratam padomu vispirms, neņemt sev sievu, kas spēj dzemdēt bērnus, otrkārt, ja viņam jau ir sieva, atlaist viņu, bet ja ir dēls – atteikties no viņa. Hippokrāts negribēja sekot Hīlona padomiem un pēc tam viņam piedzima šis Peisistrāts, kurš tajā laikā, kad savā starpā cīnījās tie atēnieši, kas no piekrastes, kurus vadīja Megakls, Alkmeona dēls, un tie, kas no līdzenuma, kurus vadīja Likurgs, Aristolaīda dēls, viņš, gribēdams kļūt par tirānu, dibināja trešo partiju, savākdams sev piekritējus un kļuvis par vadoni tiem, kurus devēja par hiperakriešiem. 1 Viņš izgudroja šādu lietu: savainojis sevi un savus mūļus, viņš iebrauca pilsētas laukumā, it kā glābjoties no saviem ienaidniekiem, kuri gribējuši viņu nogalināt, kad viņš brauca pa lauku, un pieprasīja tautai, lai iedotu viņam miesassargus. Viņš jau agrāk kļuva slavens karā ar megāriešiem, iekarojot Niseju un veicot citus lielus varoņdarbus. 2 Bet piekrāptā atēniešu tauta iedeva viņam no pilsētniekiem atlasītus vīrus, kuri bija Peisistrātam ne šķēpneši, bet gan rundzenieki, 3 jo viņi pavadīja viņu visur ar rungām. Viņi tad sacēlās kopā ar Peisistrātu un ieņēma Akropoli. No tā brīža Peisistrāts valdīja pār atēniešiem, nemainot nedz valsts amatu kārtību, nedz arī likumus, bet pārvaldīja pilsētu atbilstoši esošiem iestādījumiem un darīja to skaisti un labi.

( I, 60. ) Pēc neilga laika Megakla un Likurga piekritēji apvienojās un padzina Peisistrātu. Tādā veidā Peisistrāts pirmo reizi ieguva varu Atēnās un tādā veidā viņš zaudēja savu tirāna varu, kura vēl nepaguva iesakņoties. Tie, kas padzina Peisistrātu, drīz vien sāka cīnīties savā starpā. Megakls, zaudēdams šajā cīņā, sūtīja ziņnesi pie Peisistrāta, piedāvājot viņam savu meitu par sievu un tirāna varu. Peisistrāts, pieņēmis šo piedāvājumu un vienojies par šiem nosacījumiem, savai atgriešanai izgudroja vienu lietu, kuru es uzskatu par stipri muļķīgu. Jo hellēņu tauta, kopš tā ir atdalījusies no barbariem, atšķīrās no viņiem ar lielāku saprātīgumu un lielāku brīvību no muļķīgas māņticības. Un lūk, šie ir izdarījuši ar atēniešiem, kuri skaitījās pirmie gudrībā, šādu te lietu. 4 Paionijas dēmā 5 bija sieviete, vārdā Fija, četru pēdu augumā bez trīs pirkstiem un vispār ļoti glīta. Ieģērbuši šo sievieti bruņās viņi nostādīja viņu kaujas ratos, un parādīdami, kāda stāja viņai ir jāieņem, lai būtu majestātiskāks izskats, viņi devās uz pilsētu, pa priekšu izsūtīdami vēstnešus, kuri ieradoties pilsētā sludināja to, kas viņiem tika pavēlēts, sacīdami: ”Atēnieši! Pieņēmiet ar labu prātu Peisistrātu, kuru pati Atēna godina visvairāk no visiem cilvēkiem un atgriež viņu tagad savā Akropolē!” Tā kliedza vēstneši staigādami apkārt, un tūlīt dēmos izplatījās baumas, ka Atēna atgriež Peisistrātu no trimdas. Un cilvēki pilsētā noticēja, ka šī sieviete ir pati dieviete, pielūdza cilvēku un pieņēma Peisistrātu.

( I, 61. ) Ticis pie varas tādā veidā, Peisistrāts, pēc norunas ar Megaklu, apprecēja viņa meitu. Tā kā viņam pašam jau bija pieaugušie bērni, bet Alkmeonīdu dzimta, pie kuras piederēja Megakls, kā toreiz runāja, bija aptraipīta ar nešķīstību, 6 tad Peisistrāts negribēja, lai viņam būtu bērni no jaunas sievas un savienojās ar viņu ne tā, kā nākas. Sākumā sieva to slēpa, bet no mātes izjautāta, atklāja viņai šo lietu, bet tā savukārt izstāstīja to savam vīram. Megakls stipri sadusmojās uz Peisistrātu par šo negodu. Dusmās viņš pārtrauca naidu un izlīga ar saviem iepriekšējiem līdzgaitniekiem. Peisistrāts, uzzinājis, kas pret viņu tiek gatavots, pameta pavisam valsti un, aizgājis uz Eretriju, turēja padomu kopā ar saviem dēliem. Kad uzvarēja Hippija viedoklis par to, ka vajadzētu atgūt sev atpakaļ tirānisko varu, viņi sāka vākt dāvanas no pilsētām, kuras bija viņiem kādā pateicības parādā. Daudzas pilsētas deva viņiem daudz naudas, bet visus pārspēja tēbanieši ar naudas summām. Vārdu sakot, pēc neilga laika viss bija gatavs, lai viņi varētu atgriezties. Un tiešām, no Peloponesas ieradās argiešu algotņi, 7 no Naksas salas pats pēc savas gribas atbrauca centīgs Peisistrāta piekritējs, vārdā Ligdamīds, ar naudu un cilvēkiem.

( I, 62. ) Tātad, pēc vienpadsmit prombūtnes gadiem Peisistrāts un viņa līdzgaitnieki atstāja Eretriju un atgriezās Attikā. Pirmā vieta, kuru viņi tur ieņēma, bija Maratona. Kamēr viņu nometne tur stāvēja, viņiem pievienojās piekritēji no pilsētas, kā arī ļaudis no dēmiem, tie, kuriem tirānija bija mīļāka, nekā brīvība. Tādā veidā tika savākti spēki. Bet tie atēnieši, kas pilsētā, neko nebija dzirdējuši par Peisistrātu, nedz tad, kad viņš vāca līdzekļus, nedz arī tad, kad viņš jau bija Maratonā. Tikai tad, kad tapa zināms, ka Peisistrāts no Maratonas ir izgājis uz Atēnām, viņi devās viņam pretī. Viss pilsētas karaspēks devās pret tiem, kas bija ar Peisistrātu un jau tuvojās pilsētai. Abi karaspēki satikās pie Atēnas Pallēnīdas svētnīcas un tur novietoja savas nometnes iepretī viens otram. Tur Peisistrāta priekšā nostājās pareģis Amfilīts, kurš dievišķās iedvesmas pamudināts izteica viņam šādu pareģojumu heksametrā:

Jau ir iemesti tīkli, un plaši tie sniedzas visapkārt,
Tunzivis metas tur iekšā, mēnesnīcas pilnajā naktī.

( I, 63. ) Kad viņš dievišķā iedvesmā izteica šo pareģojumu, Peisistrāts saprata to, un teikdams, ka pieņem šo pareģojumu 8 veda savu karaspēku kaujā. Bet atēnieši no pilsētas tajā brīdī ēda brokastis un pēc brokastīm devās citi kauliņus spēlēt, citi gulēt. Tad Peisistrāta cilvēki uzbruka viņiem un piespieda viņus bēgt. Kad viņi bēga, Peisistrāts izgudroja ļoti gudru paņēmienu, lai neļautu atēniešiem atkal savākties kopā un lai izklīdinātu viņus. Viņš lika saviem dēliem uzkāpt uz zirgiem un jāt uz priekšu. Viņi, panākdami bēgušos, teica, kā viņiem to lika tēvs, lai atēnieši nebaidās un dodas katrs uz savām mājām.

( I, 64. ) Atēnieši paklausīja viņiem un tādā veidā Peisistrāts trešo reizi ieguva varu Atēnās, nodrošinot to ar algotņiem un ar naudas līdzekļiem, gan vietējiem, gan arī ienākušiem no Strīmonas upes apgabala. 9 Viņš paņēma par ķiļniekiem to atēniešu bērnus, kuri palika Atēnās un neaizbēga uzreiz, un nosūtīja viņus uz Naksas salu, kuru viņš jau bija iekarojis un nodevis Ligdamīdam. Turklāt, pēc orākula pavēles Peisistrāts izdarīja Dēlas salas šķīstīšanu, paveikdams to šādā veidā: visus mirušos, kas bija apglabāti no svētnīcas apredzamā teritorijā, viņš izraka un pārnesa uz citu Dēlas daļu. 10 Un Peisistrāts kļuva par tirānu Atēnās, bet no atēniešiem ( no viņa ienaidniekiem – tulk. ) vieni gāja bojā kaujā, citi aizgāja trimdā kopā ar Alkmeonīdiem.
( Hdt. I, 59 – 64 ).

…Kimonu, Stesagora dēlu padzina no Atēnām Peisistrāts, Hippokrāta dēls. Kad viņš bija trimdā viņam gadījās uzvarēt Olimpijā četru zirgu ratu braukšanas sacensībās un ar to viņš ir izcīnījis sev tādu pašu uzvaru, kā viņa brālis no vienas mātes, Miltiāds. Nākamo Olimpisko spēļu laikā, kad viņš atkal uzvarēja ar zirgiem, viņš atdeva savu uzvaru Peisistrātam, ļaujot viņu izsludināt par uzvarētāju. Atdevis viņam uzvaru, Kimons pēc norunas atgriezās savās mājās Atēnās ( Hdt. VI, 103 ).

Avots: Herodoti Historiae.

4. 2. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

VI. grāmatā Tukidīds stāsta par Hipparha noslepkavošanu ( skat. tālāk – 4.4.3. ) un īsi raksturo Peisistrātīdu ( Peisistrāta dēlu )valdīšanu:

( 54. 2. ) Pēc tam, kad Peisistrāts nomira cienījamā vecumā, tirāniju mantoja ne Hipparhs, kā daudzi domā, bet vecākais dēls Hippijs. Tajā laikā bija kāds Harmodijs, slavens ar savu jauneklīgu skaistumu, un Aristogeitons, pilsētas cilvēks un vidējas turības vīrs, turēja viņu par savu mīlnieku.

( 54. 3. ) Hipparhs, Peisistrāta dēls, arī centās dabūt šo jaunekli pie sevis, bet tika noraidīts. Harmodijs pastāstīja par to Aristogeitonam un tas, būdams ļoti stipri iemīlējies, un baidīdamies, ka varenais Hippijs varētu izmantot pret jaunekli savu varu, nolēma savu iespēju robežās gāzt tirāniju.

( 54. 4. ) Tajā laikā Hipparhs vēlreiz mēģināja panākt savu, bet atkal viņam neizdevās dabūt savā pusē Aristogeitonu. Tad, pa cik viņš nevēlējās pielietot spēku, viņš nolēma pazemot jaunekli netiešā veidā, tā lai nebūtu skaidrs, ka viņš to dara šīs lietas dēļ.

( 54. 5. ) Jo viņa vara taču nebija tautai smaga, bet bija tāda, ka neizraisīja naidu vai skaudību, un vispār, šie tirāni rūpējās visvairāk par to, lai izrādītu krietnumu un saprātu. Viņi ievāca no atēniešiem tikai divdesmito ienākumu daļu, no iegūtiem līdzekļiem skaisti izgreznoja pilsētu, veda karus un upurēja svētnīcām.

( 54. 6. ) Kas attiecas uz citām lietam, pilsēta 11 lietoja iepriekšējos likumus un tirāni tikai rūpējās par to, lai kāds no viņu dzimtas vienmēr ieņemtu arhonta amatu. To cilvēku starpā, kas izpildīja ikgadējā arhonta amata pienākumus, bija arī Peisistrāts, valdošā tirāna Hippija dēls, 12 kuram bija viņa vectēva vārds. 13 Viņš, būdams arhonta amatā, iesvētīja agorā 14 altāri divpadsmit dieviem un altāri Apollona Pītiskā svētnīcā.

( 54. 7. ) Kad vēlāk atēniešu tauta apbūvēja agoru un palielināja altāri, uzraksts uz tā tika iznicināts, bet Pītiskā Apollona svētnīcā vēl šodien var redzēt neskaidru uzrakstu, kas saka:

Savas varas pieminekli Hippija dēls Peisistrāts
Veltīja Pītiskā Apollona svētnīcas svētajā zemē.

( 55.1. ) Bet to, ka valdīja Hippijs kā vecākais, to es varu droši apgalvot, jo esmu savācis no mutiskiem avotiem drošākas zinās, nekā ir citiem. Par to liecina arī šādas lietas: no īstiem Peisistrāta dēliem tikai Hippijam bija dēli. Uz to norāda arī minētais altāris un stela atēniešu Akropolē, kas tika uzcelta par piemiņu tirānu netaisnai valdīšanai, uz kuras nav uzrakstīti nedz Tessala, 15 nedz Hipparha dēlu vārdi, bet toties uzrakstīti pieci Hippija dēli, kurus viņam dzemdēja Mirrīne, Kallija, Hiperonhīda dēla, meita. Dabiski, ka vecākais dēls pirmais apprecējās.

( 55. 2. ) Šajā pašā stelā Hippijs nosaukts pirmais pēc tēva, un tas ir pareizi, jo viņš, kā vecākais dēls, mantoja tirānisku varu.

( 55. 3. ) Man liekas, ka Hippijam nebūtu viegli tūlīt dabūt tirānisku varu, ja Hipparhs nāves brīdī būtu pie varas, jo Hippijam taču jau tajā pašā dienā būtu jānāk pie varas. Bet, tā kā jau agrāk viņš iedvesa bailes pilsoņos un uzturēja disciplīnu algotņos, tad viņš ļoti viegli uzvarēja sazvērniekus un nesamulsa, kā tas būtu noticis ar jaunāko brāli, kuram vēl nav pieredzes valdīšanas lietās.

( 55. 4. ) Bet tā sanāca, ka Hipparha nelaimīgais gals kļuva slavens un no tā radās viedoklis, ka viņš bija tirāns.

( 56. 1. ) Tā kā Aristogeitons noraidīja Hipparha centienus, tirāns, kā bija nolēmis, atriebās viņam. Vispirms Peisistrātīdi paaicināja Harmodija māsu, meiteni, piedalīties svētku procesijā kā svētā groza nesēju, 16 bet pēc tam atteica viņai, teikdami, ka nemaz nav aicinājuši viņu, jo viņa nav tāda goda cienīga.

( 56. 2. ) Aristogeitons ļoti smagi to panesa, bet vēl vairāk par viņu ieļaunojās Harmodijs. Un tad viņi, kopā ar domu biedriem, sastādīja rīcības plānu un nolēma nogaidīt līdz lielajiem Panatenaju svētkiem, 17 jo tā bija vienīga diena, kad pilsoņi, neizraisot aizdomas, varēja pulcēties apbruņoti…

………….. Tālāk Tukidīds stāsta par sazvērestību un Hipparha nogalināšanu. Šos notikumus īsākā veidā un bez izmaiņām atstāsta Aristotelis ( skat. tālāk, 4.4.3. ), tādēļ šeit to var izlaist.

( 58. 1. ) Kad ziņa par slepkavību nonāca līdz Kerameikam, 18 Hippijs devās tūlīt nevis uz notikuma vietu, bet pie bruņotas procesijas, pirms cilvēki bija dabūjuši zināt par notikušo. Un tūlīt, ka atnāca, pieņēmis necaurskatāmu sejas izteiksmi, neskatoties uz nelaimi, kas viņu piemeklēja, viņš pavēlēja pilsoņiem aiziet uz viņa norādītu vietu bez ieročiem

( 58. 2. ). Un viņi aizgāja uz turieni, domādami, ka viņš grib viņiem kaut ko teikt, bet Hippijs lika algotņiem savākt ieročus un tūlīt saķert tos, kas likās aizdomīgi, un tos, kam tika atrasti dunči, jo kā tika pierasts, uz procesiju pilsoņiem bija jāierodas tikai ar vairogu un šķēpu.
( Thuk. 54.2. – 58.1. )
Avots: TLG.

4.3. Teopomps. “Hellēņu vēsture”

Grieķu orators un vēsturnieks ( 377 – pēc 320 p.m.ē. ), Tukidīda sekotājs. Uzrakstīja “Hellēņu vēsturi” daudzās grāmatās, no kurām ir saglabājušies tikai daži fragmenti citu autoru atstāstījumos. Viens fragments veltīts Peisistrātam:

… un viņu tēvs Peisistrāts mēreni lietoja baudījumus, jo viņš ne tikai savus zemes īpašumus un dārzus atstāja bez apsardzes, kā par to stāsta Teopomps divdesmit pirmajā grāmatā, bet arī atļāva visiem, kas vēlas, iet iekšā un ņemt to, kas katram vajadzīgs, kā to vēlāk darīja arī Kimons, atdarinot viņu 19 ( Theop. F.Gr.Hist. 115, F15 )

Avots: Jacoby F. Die Fragmente der griechischen Historiker. Tl. 1 – 3. Berlin – Leiden, 1928 – 1958.

4.4. Aristotelis. Atēniešu politija

4.4.1. Juku laiki pēc Solona

( 13.1. ) Lūk, šādu iemeslu dēļ Solons devās ceļojumā. Viņš aizbrauca, kad valstī notika nemieri; tomēr, pēc viņa aizbraukšanas četrus gadus dzīvoja mierīgi. Piektajā gadā pēc Solona valdīšanas nevarēja ievēlēt arhontu juku dēļ, un tālāk, vēl pēc pieciem gadiem, šo pašu iemeslu dēļ bija bazvaldībā. 20

( 13. 2. ) Un vēlāk, pēc tikpat ilga laika, Damasijs, kurš tika ievēlēts par arhontu, valdīja divus gadus un divus mēnešus, kamēr ar spēka palīdzību netika padzīts no varas. Pēc tam atēnieši nemieru dēļ nolēma ievēlēt uzreiz desmit arhontus: piecus – no eipatrīdiem, 21 trīs – no zemniekiem, 22 divus – no amatniekiem, un šie arhonti valdīja gadu pēc Damasija. Tas norāda uz to, ka arhontam bija liela vara, jo cīņa visu laiku notika šī amata dēļ.

( 13. 3. ) Vispār visu laiku notika nesaskaņas savstarpējās attiecībās, jo vieni par visu nelaimju cēloni un ieganstu izvirzīja parādu atcelšanu ( tie bija tieši tie cilvēki, kas tādēļ izputēja ), bet citi bija neapmierināti ar jauno valsts iekārtu, jo pārmainās tajā izrādījās nopietnas, vēl citi – cīnījās savstarpējas konkurences dēļ.

( 13. 4. ) Šīs partijas bija trīs: viena – paraliešu, 23 kuru vadīja Megakls, Alkmeona dēls, un kuri iespējams, centās panākt vidējo pārvaldes formu; otrā – pediaku 24 partija, kuri tiecās pēc oligarhijas, viņus vadīja Likurgs; trešā – diakriešu 25 partija, kuras priekšgalā stāvēja Peisistrāts, kurš kā likās, ir vislielākais demokrātijas piekritējs. 26

( 13. 5. ) Pie viņiem pievienojās, no vienas puses, tie, kas zaudēja naudu, kuru viņi bija aizdevuši un tādējādi, nonākuši grūtajā situācijā; no otras puses – netīras izcelsmes cilvēki, baiļu dēļ. Tas ir redzams no tā, ka pēc tirānu gāšanas atēnieši veica pilsoņu sarakstu pārskatīšanu, jo daudzi lietoja pilsoņu tiesības nelikumīgi. Visas parijas ieguva savus nosaukumus no tām vietām, kur viņi apstrādāja zemi.
( Arist. Ath. Pol. 13. 1. – 13.5. )

4.4.2. Peisitrāta valdīšana

( 14. 1. ) Vislielākais demokrātijas piekritējs likās Peisistrāts, kas iemantoja lielu slavu kara laikā ar megāriešiem. Viņš, savainojis pats sevi, it kā tas būtu viņa ienaidnieku roku darbs, pārliecināja tautu piešķirt viņam miesassargus. Šo priekšlikumu rakstiski iesniedza Aristions. Dabūjis savā rīcībā šos, tā saucamos rundziniekus, viņš ar viņiem sacēlās pret tautu un ieņēma Akropoli trīsdesmit otrajā gadā pēc likumdošanas, arhonta Komeja laikā. 27

( 14. 2. ) Stāsta, ka tad, kad Peisistrāts lūdza sev miesassargus, Solons tam iebilda un teica, ka dažus viņš pārspēj ar prātu, bet citus – ar drosmi: ar prātu viņš ir pārāks pār tiem, kas nesaprot, ka Peisistrāts tiecās pēc tirānijas, bet ar vīrišķību – tos, kas to zina, bet klusē. 28 Bet, tā kā viņam neizdevās nevienu pārliecināt ar vārdiem, viņš nolika ieročus mājas priekšā un teica, ka palīdzēja tēvijai savu spēju robežās ( viņš bija jau diezgan vecs ), un ka viņš gaida to pašu arī no citiem. 29

( 14. 3. ) Tātad, Solons neko nepanāca ar savu aicinājumu. Taču Peisistrāts, paņēmis savās rokā varu, pārvaldīja kopējās lietas drīzāk pilsoniski, nekā tirāniski. Bet, tā kā viņa vara vēl nebija nostiprinājusies, tad Megakla un Likurga piekritēji, vienojušies savā starpā padzina viņu prom no varas viņa valdīšanas sestajā gadā, arhonta Hegēsija arhonta laikā.

( 14. 4. ) Divpadsmitā gadā pēc tam, 30 pats Megakls, padzīts no saviem ienaidniekiem, sāka sarunas ar Peisistrātu un, vienojies ar viņu, ka viņš paņems par sievu Megakla meitu, atveda viņu atpakaļ pie varas senlaicīgā un ļoti vienkāršā veidā. Izplatījis baumas, ka Atēna grasās atgriezt Peisistrātu, viņš sameklēja gara auguma un skaistu sievieti – kā apgalvo Hērodots, no Paianiešu dēma, vai, kā citi apgalvo, no Kollitas, — sievieti, kas bija vainagu tirgotāja, trākieti, vārdā Fija, apģērba viņu kā šo dievieti un iegāja pilsētā kopā ar viņu. Peisistrāts iebrauca pilsētā kaujas ratos, viņam blakus stāvēja šī sieviete, bet pilsētas iedzīvotāji viņus sagaidīja krītot zemē viņu priekšā un jūsmojot.

( 15. 1. ) Lūk, šādā veidā notika pirmā Peisistrāta atgriešanas. Pēc tam viņš tika padzīts otro reizi, septītā gadā pēc atgriešanas, 31 jo viņš neilgi turēja savās rokās varu, bet tādēļ, ka viņš nevēlējās būt kopā ar Megakla meitu, aizbēga, baidīdamies no abām partijām.

( 15. 2. ) Sākumā Peisistrāts dibināja apmetni pie Termejas līča, vietiņā, ka sauc par Raikelu, bet no turienes pārcēlās uz Pangaju. Tur, uzkrājis naudu un savervējis algotu karaspēku, viņš vienpadsmitā gadā atkal devās uz Eretriju un tad pirmo reizi mēģināja atgriezt sev varu ar spēka palīdzību, turklāt, daudzi viņam palīdzēja, to skaitā īpaši tēbanieši un Ligdamīds no Naksas salas, kā arī jātnieki, kuriem piederēja valsts vara Eretrijā.

( 15. 3. ) Uzvarējis kaujā pie Pallenīdas, Peisistrāts ieņēma pilsētu un, atņēmis tautai ieročus, droši nostiprināja savu tirānisko varu. Pēc tam viņš ieņēma Naksas salu un iecēla tur par valdnieku Ligdamīdu.

( 15. 4. ) Atņēma tautai ieročus Peisistrāts šādā veidā. Sarīkojis karaspēka skati pie Tēseja svētnīcas, 32 viņš mēģināja uzrunāt sapulci un runāja neilgi, bet kad klātesošie teica, ka nedzird viņu, viņš aicināja viņus pieiet tuvāk pie ieejas Akropolē, lai viņi varētu labāk viņu dzirdēt. Pa to laiku, kamēr viņš runāja ar tautu, īpaši atlasīti cilvēki, savākdami ieročus, ieslēdza tos Tēseja namā un piegājuši pie Peisistrāta, paziņoja viņam par to. Pabeidzis runāt par citām lietām viņš teica arī par ieročiem, ka par to nevajag nedz brīnīties nedz uztraukties, bet ir jāatgriežas mājās un jānodarbojas ar savām lietām, bet par visām kopējām lietām parūpēsies viņš pats.

( 16.1. ) Tādā, lūk, veidā, Peisistrāta tirānija no paša sākuma tika dibināta un tik daudz pārmaiņas tajā ir notikušas.

( 16. 2. ) Bet pilsētu 33 Peisitrāts pārvaldīja, kā jau teikts, mērēni un drīzāk pilsoniski, nekā tirāniski. Pret citiem cilvēkiem viņš bija labvēlīgs, 34 maigs un saudzīgs pret sagrēkojušiem, un trūcīgiem viņš aizdeva naudu lauku darbiem, lai viņi varētu iztikt, nodarbojoties ar zemkopību.

( 16. 3. ) To viņš darīja divu iemeslu dēļ: lai viņi neuzturētos pilsētā, bet lai būtu izkaisīti pa visu valsti, un lai viņi būtu vidēji labklājīgi un būtu nodarbināti ar savām lietām, tā lai viņiem nebūtu nedz vēlēšanas, nedz brīva laika nodarboties ar kopējām lietām.

( 16. 4. ) Līdz ar to, arī nodokļus viņš ieguva vairāk, ja tika apstrādāta zeme, jo Peisistrāts ievāca desmito tiesu no visiem ienākumiem.

( 16. 5. ) Šo pašu iemeslu dēļ viņš ieviesa arī tiesnešus pa dēmiem, kā arī pats bieži apbraukāja valsti, uzraugot lietu gaitu un samierinot tiesājušos, lai viņi nepamestu savus darbus, dodoties uz pilsētu.

( 16. 6. ) Viena tāda Peisistrāta ceļojuma laikā ir gadījies, kā stāsta, notikums ar kādu zemkopi, kurš apstrādāja zemi pie Himetta kalna, un šā notikuma dēļ šis zemes gabals ieguva nosaukumu “brīvs no nodokļiem”. Ieraudzījis kādu zemnieku, kas rakās un strādāja pie plikiem akmeņiem, Peisitrāts pabrīnījās par to un lika savam kalpam pajautāt, kādu ienākumu iegūst šis cilvēks no šāda zemes gabala. Tas atbildēja: “Kādas tik ir bēdas un ciešanas, un no šīm bēdām un ciešanām desmita daļa pienākas Peisistrātam ”. Peisistrāts, sajūsmināts par viņa atklāto runu un čaklumu, atbrīvoja viņu no visām nodevām.

( 16. 7. ) Savā valdīšanas laika viņš nedz tautu, nedz citus neapgrūtināja, bet vienmēr nodrošināja mieru un uzturēja mieru. 35 Lūk, tādēļ bieži mēdza teikt, ka “Peisistrāta tirānija ir dzīve Krona laikā”. 36 Vēlāk, kad valdīja Peisistrāta dēli, valdīšana kļuva daudz skarbāka.

( 16. 8. ) Bet, pats galvenais no visa teiktā ir tas, ka pēc sava rakstura viņš bija demokrātisks un cilvēkus mīlošs cilvēks. 37 Vispār viņš gribēja visas lietas pārvaldīt pēc likumiem, ne pieļaujot sev nekādas priekšrocības, un kad vienreiz viņš tika izsaukts uz Areopāga tiesu pēc apsūdzības slepkavošanā, viņš pats ieradās tiesā, lai attaisnotu sevi, bet apsūdzētais pats nobijās un atstāja lietu.

( 16. 9. ) Tādēļ viņš ilgu laiku palika pie varas un, ja viņu padzina, viegli atguva sev varu atpakaļ. Viņu atbalstīja lielāka daļa gan dižciltīgo vidū, gan tautā. Vienus viņš dabūja savā pusē, uzturot ar viņiem sakarus, bet citus – ar to, ka palīdzēja viņiem viņu lietās, un prata labi satikt gan ar tiem, gan ar tiem.

( 16. 10. ) Bet tajā laikā atēniešiem bija maigi likumi pret tirāniem, to starpā arī tas, kas attiecas uz tirānijas dibināšanu. Šis likums viņiem bija šāds: “Tādi ir atēniešu nolikumi un tēvu kārtība: ja kāds sacelsies, lai kļūtu par tirānu, vai atbalstīs tirānijas dibināšanu, tam lai tiek atņemtas pilsoņu tiesības viņam pašam un viņa dzimtai”.
( Arist. Ath. Pol. 14. 1. – 16.10. )

4.4.3. Peisistratīdu valdīšana

( 17. 1. ) Peisistrāts palika vecs, būdams pie varas un nomira slimības dēļ arhonta Filoneja laikā, 38 nodzīvojis trīsdesmit trīs gadus kopš brīža, kad viņš pirmo reizi kļuva par tirānu, turklāt pie varas viņš bija deviņpadsmit gadus, bet pareju laiku pavadīja trimdā.

( 17. 2. ) Tātad, muļķības stāta tie, kas apgalvo, ka Peisistrāts bija Solona mīļākais un vadīja karu pret megāriešiem Salamīnas dēļ. 39 Tas neatbilst viņu abu vecumam, ja ņem vērā viņu abu dzīvi un to, kura arhonta laikā katrs ir miris.

( 17. 3. ) Pēc Peisistrāta nāves varu savās rokās turēja viņa dēli un valdīja tādā pašā garā. Bija viņi divi no likumīgas sievas — Hippijs un Hipparhs, un divi no argietes — Iofonts un Hegesistrāts, kuram bija iesauka Tessals.

( 17. 4. ) Jo Peisistrāts bija precējies otro reizi ar viena argieša meitu no Argosas, kura vārds bija Gorgils un viņa meitu sauca Timonassa, ar kuru agrāk bija precējies Arhins, kāds amprakietis 40 no Kipselīdu dzimtas. No tā viņam ir radusies draudzība ar argiešiem, tādēļ kaujā pie Pallenīdas viņa pusē cīnījās tūkstoš karavīru, kurus atveda Hegesistrāts. Bet argiieti viņš apprecēja, kā daži saka, pirmās trimdas laikā, bet kā citi saka – jau savas valdīšanas laikā.

( 18. 1. ) Lietas pārvaldīja sava goda un vecuma dēļ Hipparhs un Hippijs, turklāt Hippijs, kā vecākais brālis un kā cilvēks, apdāvināts ar valsts vīra dotībām un saprātīgs, visu vadīja. Tajā pat laikā Hipparhs bija cilvēks vieglprātīgs, mīlas kārs un mūzu cienītājs, tieši viņš aicināja pie sevis Anakreontu, Simonīdu un citus dzejniekus.

( 18. 2. ) Tessals bija daudz jaunāks, straujš raksturā un lepns, viņa dēļ viņiem ir sākušas visas nelaimes. Viņš bija iemīlējies Harmodijā, bet ticis noraidīts, nesavaldīja savas dusmas un visur izrādīja savu neapmierinātību, līdz beidzot, kad Harmodija māsai bija jāpilda kaneforas pienākumi Panatenaju svētkos, 41 viņš neļāva viņai to darīt, teikdams vēl kaut kādas lamas par viņas brāli, kuru nosauca par gļēvuli. 42 Tas bija par cēloni tam, ka aizvainotie Harmodijs un Aristogeitons izdara savu darbu, kurā piedalījās vēl daudzi.

( 18. 3. ) Panatenaju laikā viņi sagaidīja Hippiju Akropolē, jo viņam vajadzēja sagaidīt procesiju, bet Hipparham to pavadīt. Redzēdami, ka viens no viņu vienošanas dalībniekiem draudzīgi sarunājas ar Hippiju, viņi nodomāja, ka viņš viņus nodod, un vēlēdamies kaut ko paveikt, kamēr vēl nav apcietināti, nokāpa lejā un sāka savu darbu, negaidot citus. Viņi nogalināja Hipparhu tajā brīdī, kad viņš noteica procesijas kārtību pie Leokorija, 43 bet ar to viņi sabojāja visu lietu.

( 18. 4. ) Harmodiju uz vietas nogalināja šķēpneši, bet Aristogeitons gāja bojā vēlāk, viņu sagrāba ciet un ilgi pratināja. Spīdzināšanas piespiests viņš norādīja uz daudziem cilvēkiem, kuri bija dižciltīgi un tirānu draugi. Jo tajā brīdī tirāni nevarēja uziet nevienu, kas bija līdzdalīgs šajā lietā, un daudzinātais stāsts par to, ka Hippijs lika visiem procesijas dalībniekiem nolikt ieročus un tādējādi atmaskoja tos, kam bija dunči, nav patiess, jo tad vēl nebija pieņemts šajā procesijā ierasties ar ieročiem, bet vēlāk to ieviesa tauta…

( 19. 1. ) Pēc tam tirānija kļuva daudz skarbāka, jo Hippijs, atriebjot par brāli, daudzus nogalināja un padzina prom no valsts un tādēļ no visiem izpelnījās neuzticību un naidu.

( 19. 2. ) Aptuveni ceturtā gadā pēc Hipparha nāves viņa stāvoklis pilsētā 44 kļuva tik slikts, ka viņš sāka nocietināt Munīhiju, ar nolūku pārcelties uz turieni dzīvot. Bet tanī laikā, kad viņš bija aizņemts ar šo lietu, viņu padzina prom spartiešu valdnieks Kleomens, jo lakedaimoniešiem visu laiki tika doti orākuli par tirānijas gāšanu. Tas notika šāda iemesla dēļ.

( 19. 3. ). Trimdinieki, kuru priekšgalā stāvēja Alkmeonīdi, 45 paši ar saviem spēkiem nevarēja atgriezties, jo katru reizi cieta neveiksmi. Visi viņu pūliņi ir bijuši veltīgi un arī tad, kad viņi nocietināja miestiņu Leipsidriju Parnefa kalna galā, kur pie viņiem pievienojās daži no pilsētniekiem, tirāni viņus tur ielenca un uzvarēja. Tādēļ vēlāk par šo nelaimi dziedāja galda dziesmās:

Ak, Leipsidrij, tu esi nodevējs!
Kādus vīrus tu pazudināji – cīnītājus,
Krietnus, dižciltīgus vīrus,
Kuri parādīja, no kādiem tēviem viņi ir nākuši!

Tātad, ciezdami visur neveiksmi, viņi paņēma pasūtījumu par Delfu svētnīcas atjaunošanu, 46 no tā viņiem ir radušies līdzekļi lai pasauktu sev palīgā lakoniešus. Bet Pītija vienmēr, kad lakedaimonieši uzdeva orākulam jautājumu, pasludināja, ka viņiem esot jāatbrīvo Atēnas, līdz beidzot viņa pamudināja uz to spartiešus, neskatoties uz to, ka viņi bija Peisistratīdu viesmīļi. 47 Vēl, ne mazākā mērā, viņu dedzību iespaidoja Peisistratīdu draudzība ar argiešiem. 48

( 19. 5. ) Tātad, vispirms viņi aizsūtīja pa jūru Anhimolu ar karaspēku. Bet, kad viņš tika sakauts un nogalināts, tādēļ kā Peisistrātīdiem palīgā atnāca tesalietis Kinejs ar tūkstoš jātniekiem, viņi, saskaitušies par notikušo, sūtīja pa sauszemi valdnieku Kleomenu ar stiprāku karaspēku. Kleomens, uzvarējis tesaliešu jātniekus, kuri aizgrieza viņam ceļu uz Attiku, un, iesprostojis Hippiju tā saucamās pelasgiskās sienās, 49 ielenca viņu tur kopā ar atēniešiem. Turot viņu aplenkumā notika tā, ka Peisistratīdu dēli, kas mēģināja nemānāmi izkļūt laukā no turienes, nonāca gūstā. Pēc viņu sagūstīšanas Peisistratīdi noslēdza vienošanas par savu dēlu atbrīvošanu, un, piecu dienu laikā izvedot savu mantu, nodeva Akropoli atēniešiem arhonta Harpaktīda laikā. Tādējādi, viņi aptuveni septiņpadsmit gadus ir turējuši tirānisku varu savās rokās pēc viņu tēva nāves, bet kopumā, ja skaitīt arī to laiku, kad valdīja tēvs, tie ir četrdesmit deviņi gadi.
( Arist. Ath. Pol. 17. 1. – 19.5. )

Avots: TLG.

Atsauces:

  1. Hiperakrieši ( hyperakrioi ) – “tie, kas dzīvo kalnu virsotnes”, tātad, kalnieši. Aristotelis viņu dēvē par diakriešiem ( skat.: 4.2.1. )
  2. Šeit Hērodots runā par kārtējo karu ar kaimiņu pilsētu Megāram — ap 570. g. p.m.ē., kad atēnieši iekaroja Nīsejas līci.
  3. Šeit tiek lietots speciāls vārds: korynephoroi – “tie, kas nes rungas ( vāles )”.
  4. Šis Hērodota raksturojums liecina par to, ka viņš, būdams jau cita laikmeta cilvēks, līdzīgi kā arī Aristotelis vēlāk, nesaprata šī fakta būtību, kuru mitoloģiski domājošie arhaikas laikmeta cilvēki uztvēra kā īsto dievišķo epifāniju.
  5. Dēms – ciemats vai mazs novads Attikā.
  6. Tā ir tā slavenā “Kilona nešķistība” – 640. g.p.m.ē. Alkmeonīdi nogalināja Kilonu un viņa līdzgaitniekus Akropolē, kur tie meklēja patvērumu pie dievu altāriem ( skat. III. tēmu, 1.7.1. – 1.9.1. ). Tas skaitījās smagākais reliģisks noziegums. Reliģiskā nešķīstība pēc grieķu ticējumiem tika pārmantota līdz septītai paaudzei.
  7. Argieši – Argosas pilsētas iedzīvotāji Peloponesā.
  8. Pēc grieķu ticējumiem, cilvēks var pieņemt vai nepieņemt orākulu. Pēdējā gadījumā viņš apliecina, ka uzskata to par viltus orākulu.
  9. Šeit ir domātas sudraba raktuves, gan Attikā, Laurijas kalna apgabalā, gan Trākija, pie Strīmonas upes.
  10. Dēlas sala bija veltīta Apollonam, jo viņš tajā piedzima. Tādējādi, ar salas šķīstīšanu Peisitrāts veica reliģisku kalpošanu Delfu dievam.
  11. Šeit stāv vārds polis – “pilsēta”, “valsts”.
  12. Šo faktu apstiprina relatīvii nesen atrastais uzraksts uz marmora plāksnes, kas satur arhontu sarakstu. Šajā sarakstā starp dažiem aristokrātu vārdiem ir labi salasāmi tirānu Hippija un viņa dēla Peisistrāta vārdi.
  13. Seniem grieķiem, tāpat kā citām senām tautām ( piem. ebrejiem ) bija tradīcija dot bērnam vectēva vai vecmātes vārdu.
  14. Agora – Atēnu pilsētas tirgus laukums un vienlaicīgi sapulču un sabiedriskās aktivitātes centrs, atradās tieši Akropoles kalna pakājē.
  15. Tessals – pēc Aristoteļa liecības – Peisistrāta dēla Hegēsistrāta iesauka.
  16. Tie bija t.s. Panatenaju svētki ( burtiski: “visu atēniešu svētki” ) par godu dievietei Atēnai. Peisitrāts šos svētkus reformēja, padarot tos īpaši svinīgus un greznus. Procesijas priekšgalā gāja jaunas meitenes no dižciltīgām ģimenēm, kuras nesa grozus ar dāvanām Atēnai. Piedalīties procesijā šādā statusā bija liels gods.
  17. Bija arī atsevišķie mazie Panetanaju svētki.
  18. Kerameikos – podnieku rajons Atēnās, kas sākās agoras tālākā galā. Panatenaju laikā svētku procesija devās no Kerameika cauri agorai uz Akropoli. Hippijs pavadīja procesiju Kerameikā, bet Hipparhs to sagaidīja Akropolē. Šajā vietā Tukidīds stāsta par to brīdi, kad ziņa par Hipparha noslepkavošanu Akropolē sasniedza Hippiju procesijas galā, Kerameikā. Tā bija viņam bīstama situācija, jo pūļa rīcība bija neprognozējama.
  19. Par Kimona labdarību skat.: V. tēma, I. daļa 1.2, atsauce 34.
  20. Tekstā stāv vārds anarchia – burtiski: “bezvaldība”.
  21. Eipatrīdi – aristokrāti; burtiski: “tie, kam ir labie tēvi”.
  22. Par šīs ziņas vēsturiskumu notiek diskusijas, jo daži pētnieki uzskata šo vietu par IV gs. politiskās teorijas interpolāciju pagātnē. Tomēr iespējams, ka tā var būt arī patiesa ziņa, jo tās loģika atbilst arhaikas laikmeta sociālai domāšanai – arhonta amats tika sadalīts starp dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem tādā veidā, lai aristokrātu būtu tikpat daudz, cik nearistokrātu. Tādējādi, tika panākts kompromiss starp “labajiem” un “sliktajiem”. Turklāt, atbilstoši tradicionālai vērtību sistēmai, zemnieku ir vairāk nekā amatnieku.
  23. Paralieši – piekrastes iedzīvotāji ( no vārda paralia – “piekraste”, “jūrmala” ).
  24. Pediaki – līdzenuma iedzīvotāji ( no vārda pedion – “līdzenums” ).
  25. Diakrieši – kalnu iedzīvotāji ( no vārda Diakria – kalnains novads Attikā ).
  26. Zinātnē valda uzskats, ka aprakstīta šajā vietā partiju politiskā orientācija ir paša Aristoteļa interpretācija, jo arhaikas laikmetā nepastāvēja vēl nedz teorija par varas formām, nedz arī attiecīgas politiskās formas. Taču tiek pieņemts, ka paralieši pārstāvēja “jaunus cilvēkus”, t.i., tirgotājus un amatniekus, kuri dzīvoja lielākoties pilsētā, ostās un vispār jūras tuvumā; pediaki pārstāvēja tradicionālu aristokrātiju, kuras zemes īpašumi atradās tieši auglīgā līdzenumā; bet diakrieši bija trūcīgāka tautas daļa, jo kalnos dzīvoja galvenokārt gani.
  27. Iespējams, šeit ir kļūda, jo Komejs bija arhonts 560. g. p.m.ē., tātad, kopš Solona likumdošanas ( 594. g. p.m.ē. ) ir pagājuši trīsdesmit četri gadi.
  28. Iespējams, ka Solons tiešām bija vēl dzīvs un varēja nostāties pret tirāniju, neskatoties uz to, ka Peisistrāts bija viņa radinieks. Taču, viņam piedēvētie vārdi visdrīzāk pieder jau vēlākai anekdotei, jo arhaikas laikmetā miesassardzes piešķiršana kādam pilsonim automātiski nozīmēja tautas atbalstu viņa centieniem kļūt par tirānu. Tā bija parasta prakse un visiem bija zināms, ko šis fakts nozīmē.
  29. Šo anekdoti stāsta arī Plutarhs ( Sol., 30 ) un Diodors ( IX, 29 ).
  30. Tas ir, 555 g.p.m.ē.
  31. Grūti noticēt šim skaitlim. Ja Peisistrāta konfliktu ar Megaklu izraisīja viņa nevēlēšanas dzīvot ar viņa meitu, tad nevar saprast, kāpēc Megakls tik ilgi ir cietis tādu nievājumu pret savu meitu. Tādēļ, daži pētnieki uzskata, ka šeit tekstā ir kļūda. Savukārt citi pauž viedokli, ka Megakla meita varēja būt saderināta Peisistrātam vēl mazgadīga esot. Hērodots norāda ( I, 61 ) uz to, ka par cēloni šeit varēja būt meitenes piederība pie Alkmeonīdu dzimtas, kas skaitījās nešķīsta pēc “Kilona nešķistības”.
  32. Atēniešu leģendārā valdnieka Tēseja svētnīca atradās Akropoles ziemeļu nogāzē.
  33. Šeit tiek lietots vārds polis.
  34. Tekstā stāv vārds philantrōpos, tātad, burtiski: “cilvēkus mīlošs”.
  35. Šī tautoloģija izskaidrojama ar to, ka grieķu valodā ir divi vārdi, kas latviski tiek tulkoti ar vienu vārdu “miers”. Šajā teikumā vispirms stāv vārds eirēnē – “miers, kā stāvoklis, kad nav cīņas un kara”, pēc tam – hēsychia – “miers, kā mierīgs stāvoklis, klusums”.
  36. Krons ( Kronos ) – grieķu mitoloģijā pirmais dievs – pasaules valdnieks, kas valdīja pirms Zeva. Vēsturiskos laikos ar Krona valdīšanu grieķi saistīja priekšstatus par “zelta laikmetu”, kad cilvēki dzīvoja laimīgi, visiem viss bija un valdīja vienlīdzība un taisnība.
  37. Šeit Aristotelis atkal lieto vārdu philantrōpos.
  38. Filonejs bija arhonts 528 / 527. g.p.m.ē. Tātad, Peisistrāts ir miris 527. g. p.m.ē.
  39. Šeit tiek runāts par to karu Salamīnas dēļ, kuru vadīja Solons. Peisistrāts vadīja citu karu pret megāriešiem, kas notika vēlāk.
  40. Amprakija – korintiešu kolonija Grieķijas rietumu piekrastē.
  41. Kā jau teikts ( skat. 16. atsauci ) Panatenaju svētku laikā jaunas meitenes – kaneforas ( no kanē – “grozs” un pherō – “nest” ) svinīgas procesijas priekšgalā nesa speciālus grozus ar veltījumiem pilsētas aizbildnei – dievietei Atēnai.
  42. Vārds malakos tulkojams arī kā “maigs”, “mīksts”, “izlutināts”, iespējams arī kā “pederasts” ( pasīvais ) negatīvā nozīmē.
  43. Leokorijs – piemineklis mītiskā valdnieka Leosa meitām, kuras brīvprātīgi piekrita upurēt sevi dzimtenes glābšanas dēļ. Piemineklis atradās Keramika rajonā, pie tirgus laukuma. Vēlāk tur tika uzcelts arī piemineklis tirānu slepkavām.
  44. Šeit stāv vārds asty – “pilsēta”, t.i., pilsēta ne kā politiskā vienība, bet kā apdzīvota vieta.
  45. Peisistrāta laikā Alkmeonīdu dzimta atradās Atēnās un sadarbojās ar tirānu. Par to liecina izrakumos atrastais arhontu saraksta fragments, kur starp citu aristokrātu vārdiem ir labi salasāms arī viens Alkmeonīdu dzimtas vārds. Acīmredzot, šī dzimta pameta Atēnas Hippija represiju laikā.
  46. Delfu svētnīca ir nodegusi 548. g. p.m.ē. Līgums par tās atjaunošanas 300 talantu vērtībā tika noslēgts 535. g. p.m.ē.
  47. Viesmīlība ( xenia ) – ļoti senā un svarīga grieķu tradīcija, kas izpaudās kā draudzība starp dažādu valstu pārstāvjiem. Šīs draudzības kontekstā ciemošanās pie drauga nozīmēja ļoti nopietnas saistības, kas tika mantotas no paaudzes paaudzē: dāvanu došana, savstarpēja palīdzība gan privātās, gan sabiedriskās lietās utt. Šīs saistības bija tik svarīgās, ka ja pat kaujas laukā satikās viesmīļi vai pat viņu bērni, viņi atteicās cīnīties savā starpā un apmainījās ar dāvanām ( piem.: Hom., Il., VI, 215 ). Tāpēc var saprast, kāpēc spartieši vilcinājās izpildīt Pītijas gribu.
  48. Sparta faktiski visu laiku atradās konflikta stāvoklī ar Argosu.
  49. Pelasgiskās sienas – senākais Akropoles nocietinājums, kuru pēc leģendas uzcēla senākie Attikas iedzīvotāji – pelasgi. Tas nozīmē, ka Hippijs vēl nepaguva nocietināt Mūnihiju.