4. MĀCĪBU MATERIĀLI: VĒRTĪBAS UN SOCIĀLĀS METAMORFOZES

2. VĒRTĪBAS UN SOCIĀLĀS METAMORFOZES

Galvenais avots par arhaikas laikmeta grieķu sabiedrību, dzīves veidu un vērtībām ir tā laika dzeja. Dzeja bija pirmais un toreiz vēl vienīgais literatūras žanrs. Dzejai piemita sakrāls statuss, jo pēc grieķu domām, dzejas avots bija no dieviem dota iedvesma, tātad, īpaša žēlastība. Tas padarīja dzejnieku līdzīgu pravietim, no kura mutes nāk augstāko spēku iedvesta patiesība. Tādēļ visu, kas likās svarīgs, grieķi centās ielikt dzejas formā. Arī pirmie filozofi savas domas izteica dzejā. Atlasītie fragmenti sniedz priekšstatu par tā laika procesiem mentālajā un sociālajā sfērā. Šeit un turpmāk dzejas fragmentu numerācija tiek dota atbilstoši E. Diela numerācijai ( Antologia Lyrica Graeca… )

2.1. Hēsiods. Darbi un Dienas

Trīs fragmenti no poēmas, kur Hēsiods sniedz savam brālim morāles pamācības.

1. ¹
Klausies jel, Pers, ² tu taisnības balsi un augstprātu atmet!
Augstprāts nabaga vīram nes ļaunu, bet bagātam arī
Viegli nav dzīvot ar to; tas gulstas uz viņu kā nasta,
Ja šo sāk nelaime vajāt. Ir citi, labāki ceļi,
Kas mūs pie taisnības ved. Par augstprātu taisnīgums pārāks…
Dike ³ asaras lej, kad rausta to šurpu un turpu
Vīri, dāvanu kārie, ⁴ pret likumiem spriezdami tiesu.
Raudot pa pilsētām viņa un cilvēku mājokļiem staigā,
Tērpusies miglainā tumsā, nes likstas un nedienas sūras
Ļaudīm, kas padzina to un nedala taisnīgā kārtā.
Taču tiem, kas pilsoņus savus un svešniekus arī
Godīgi tiesā un novērsties negrib no taisnības ceļa, —
Tādiem mēdz pilsēta plaukt, un tauta tur laimīgi dzīvo.
Zemē tad valda miers un audzina cilvēkus jaunos,
Visu redzošais Zevs tiem nesūta drausmīgus karus.
Vīri, kas taisnīgi tiesā, no bada un nelaimēm visām
Brīvi arvien; par Taliju ⁵ vien tiem rūpes un druvām,
Pārtiku zeme tiem dāvā papilnam un ozoli kalnos
Zīles galotnēs nes, bet dobumos mitinās bites;
Sievas dzemdē tiem bērnus, kas skatā ir līdzīgi tēviem;
Visādu labumu tiem ir papilnam, un nevajag viņiem
Doties ar kuģiem pa jūru, jo augļus dod vēlīgā zeme.
Bet, kur patvaļa valda un ļaunums, nekrietni darbi,
Visu redzošais Zevs par taisnīgu tiesu tur gādā.
Dažreiz pat pilsētai visai ir jācieš par nekrietnu vīru,
Kas savā rīcībā nelietīgs bijis un noziedzies ļauni.
Likstas un nelaimi tādiem no debesīm Krona dēls sūta,
Badu un mēri vēl klāt. Tad bojā iet tauta virs zemes.
Sievas vairs nedzemdē bērnus, un iznīkst veselas dzimtas,
Kā to ir nolēmis Zevs, kas Olimpa mitekļos dzīvo…
Tāpēc, valdnieku vīri, jums rūpīgi jāapsver pašiem,
Kāda jūs atmaksa gaida, jo būdami tuvu starp ļaudīm,
Mūžīgie novēro tos, kas spriezdami netaisnu tiesu,
Nodara ļaunu cits citam un nebaidās dievišķā soda.
( Erga, 213 – 251 )

2.
Tāpēc paturi prātā aizvien šo padomu manu:
Strādā cītīgi, Pers, lai tevi, atvase dižā,
Neieredzētu bads un Dēmetra vainagā košā,
Cienītā, mīlētu tevi un pildītu šķūņus ar ražu.
Allaž pavada bads to vīru, kas bīstas no darba.
Dieviem un cilvēkiem nīstams ir tāds, kas dzīvo bez darba.
Tāds tikai kūtrajiem traniem ir līdzīgs, kam dzelonis laupīts.
Paši gan nestrādā viņi, bet bišu pūliņus posta,
Rīdami kāri. Tu ķeries ar prieku pie ražīga darba,
Lai tev pilni aizvien ir pārtikas krājumiem šķūņi!
Cilvēks kļūst turīgs ar darbu, un darbā tam vairojas lopi;
Strādājot cītīgi, kļūsi drīz mīļāks gan mūžīgiem dieviem,
Gan arī mirstīgiem vīriem, jo sliņķus tie ienīst visvairāk.
Strādāt nevienam nav negods, bet slinkums ir negods ikvienam.
Ja vien tu strādāsi darbu, drīz bagāts kļūsi un slinkais
Apskaudīs tevi, bet rocībai sekos ir cieņa, ir slava.
( Erga, 298 – 313 )

3.
Kauns ir trūcīga vīra, bet drosme – bagātā tiesa.
Laba nav laupīta manta, bet tā, ko devuši dievi.
Ja kāds ar spēku un varu sev sarausis lielāku mantu
Vai to sagrābj ar mēli – par nožēlu, līdzīgas lietas
Notiekas bieži, kad mantkāre aptumšo cilvēka prātu
Un bezkauņas tikums pār kaunu ir uzvaru guvis, —
Pazemo dievi šo cilvēku viegli; tam nīkuļot arī
Ģimene sāk, un īsu tik brīdi to pavalda laime.
…………………………………………………………..
Vairies no netaisnas peļņas: ir zaudējums netaisna peļņa.
Mīli, kam pats esi mīļš; kas uzbrūk, tam savukārt uzbrūc!
…………………………………………………………………………….
Manta par dvēseli kļūst šais laikos mirstīgiem ļaudīm.
( Erga, 319 – 326; 352 sq; 686 )

Avots: TLG / Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas.

2.2. Arhilohs. Dzeja

Arhilohs – senākais mums zināmais sengrieķu dzejnieks ( VIII / VII gs. mija – 645. /640. gg. p.m.ē. ). Biogrāfiskās zinās par viņu ir ļoti trūcīgas. Iespējams, ka viņš ir bijis algotnis un piedalījies Tasas salas kolonizācijā. No viņa daiļrades ir saglabājušies gan veseli dzejoļi, gan dzejoļu fragmenti. Visi fragmenti, atskaitot pēdējo, ir sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

Arejam ⁶ kalpoju es, šim varenam dievam, bet arī
Brīnišķās veltes, ko sniedz mūzas, ir zināmas man.
( Fragm. 1 )

Tagad kāds saietis ⁷ plātās ar lielisko vairogu manu,
Ko, to negribot pats, aizsviedu biezoknī prom,
Taču tā varēju glābties no nāves. Un kāda gan daļa
Man par šo vairogu? Cits, un ne jau sliktāks man būs.
( Fragm. 6 )

Paņem nu kausu un aizjoz pa kuģa airsolu rindām,
Žigli vāku cel nost jomīgai mucai un smel
Sarkano vīnu līdz pašām mielēm, jo nostāvēt sardzē
Naktī skaidrā diez vai spēka vairs gana mums būs.
( Fragm. 5 )

Sirds, ai sirds, ko satraukušas bezgalsmagas nelaimes,
Atspirgsti! Jel ienaidniekus atvairi, tiem krūtis griez,
Tuvāk pievirzies to rindām un tur stipri nostājies!
Ja tu uzvari, tad prieku pārāk klāji nerādi,
Pieveikts nekrīti gar zemi, nelej mājās asaras!
Laimē priecājies ar mēru, bēdās pārāk neskumsti;
Centies saprast, kāds ir ritums, kuram pakļauts cilvēkmūžs.
( Fragm. 67 )

Kādas gan mīlas alkas man nemanot iezogas sirdī
Un dziļu tumsu pār acīm lej,
Izraujot saprātu skaidro no krūtīm…
( Fragm. 112 )

Miesai kāri virsū mesties, vēderu pret vēderu,
Gurniem cieši piespiest gurnus…
( Fragm. 72 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

Cik bieži nav gadījies, ka tu krāj mantu, ar lielām grūtībām krāj,
Un tad pēkšņi ņem un notriec visu bagātību ar ielasmeitu…
( Fragm. 142 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

2.3. Sēmonīds. Dzeja

Semonīds ( VII gs. beigas p.m.ē. – VI gs. sākums p.m.ē. ) – dzejnieks no Sāmas salas, kas vēlāk ir pārcēlies uz Amorgu. Biogrāfisku ziņu nav. Slavens ar savu pamācošo, pesimistisko dzeju un īsu parodisku poēmu par sievietēm ( skat. VII. nodaļā ). Visi fragmenti sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

Mans zēn, tik pērkondimdis Zevs spēj visu lemt
Un visu sakārto, kā grib. Bet cilvēkiem
Trūkst sapratnes: kā ganāmpulka kustoņi
Mēs šodienai vien dzīvojam un nezinām,
Pie kāda gala dievs ikvienu novedīs.
Mēs cerību un paļāvības spārnoti,
Kad nesasniedzamajam pakaļ dzenamies.
Viens gaida savu dienu, gadu ritumam
Tic otrs; nevienam šaubu nav, ka nākamgad
Pie bagātības tiks un citiem labumiem.
Bet vienu otru pārsteidz vecums nejaukais,
Pirms sasniegts mērķis. Cits, vēl gados gaužām jauns,
Par upuri krīt ļaunai slimībai. Un to,
Ko kaujlaukā veic Arejs, Aīds ⁸ projām rauj
Uz melno pazemi. Vēl citi, viesuļa
Un bangu mētāti pa jūras plašumiem,
Rod galu, spēkiem sīkstot, dzelmē sāļajā.
Dažs savelk pats sev cilpu – kāds gan liktens drūms –
Un brīvuprāt no saules gaismas atvadās.
Nevienas nelaimes te netrūkst. Tūkstoškārt
Tā nāve, negaidītas likstas, bēdas, posts
Ik brīdi uzglūn mirstīgiem. Ja klausītu
Jūs man, mēs netīksminātos ar nelaimēm
Un sirdi nemocītu, sāpēm ļaudamies.
( Fragm. 1 )

Lielisku teicienu reiz bildis ir hijiešu vīrs: ⁹
“Cilvēku dzimuma liktens tāds pats, kāds lapām ir mežā.”
Taču nav mirstīgo daudz, kuriem, kad ausīm to dzird,
Arī sirdī tas atbalsi rod, jo cerība katram
Cilvēkam allaž stāv klāt, jaunam dvēselē mīt.
Mirstīgais, kas vēl patlaban ir jaunības plaukumā košā
Iecer viegluprāt daudz, sasniegt ko nevar nekad,
Nedomā arī ne mirkli, ka gaida to vecums un nāve,
Nedz viņu, kamēr vēl spirgts, raizes par slimībām māc.
Nelgas, kam šādi ir noskaņots prāts un kas nejauš, cik strauji
Aizrit jaunības laiks, arī cik īss viņu mūžs!
Tu, kam to skaidrojis esmu, līdz savai pēdējai stundai
Dvēselei neliedz neko, laimi un prieku kas sniedz!
( Fragm. 29 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.4. Mimnerms. Dzeja

Mimnerms ( VII gs. otrā puse p.m.ē. ) – dzejnieks no Mazāzijas pilsētas Kolofonas. Biogrāfisku ziņu nav. Rakstīja pārsvarā mīlas liriku. Abi fragmenti sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

Kas gan ir dzīve, kas – bauda bez Zelta Kiprietes ? ¹⁰
Labāk nomirtu es, nākotnē liegta ja man
Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes;
Tas ir pats krāšņākais zieds, jaunības gadi ko sniedz
Vienlīdz vīriem un sievām. Kad pienāks sāpīgais vecums,
Cilvēks, pat skaistulis, kļūst neglīts un sirdi tam grauž
Mokošas raizes un rūpes diendienā; nav spējīgs viņš izjust
Prieku pat tad, kad tā acs mirdzošos saulstarus redz.
Zēniem kļuvis viņš nīstams, nav arī vairs sievietēm tīkams;
Tāds, lūk, ir vecuma posts, ko viņam uzsūta dievs.
( Fragm. 1 )

Esam līdzīgi lapām, kas ziedonī, rotātā puķēm,
Krāšņi izplaukst un zeļ, līdzko tām saulstars spīd.
Tā arī mēs tikai niecīgu sprīdī vien jaunības plauksmi
Baudām. Kas dievību lemts, liktenis vēlīgs vai ļauns,
Nezinām vēl. Taču melntērptās Kēras ¹¹ mums allaž ir līdzās:
Vienai ir padomā mums bēdpilnā vecuma slogs,
Otrai – nāve. Jā, īsu tik brīdi mēs jaunības augļus
Plūcam: pār zemi te aust saule, te klāt jau tās riets.
Un, kad, aizritot laikam, šim ziedonim pienāk reiz beigas,
Vai tad vēl dzīvot ir vērts? Nē, labāk nomirt uzreiz!
Daudzas un dažādas likstas tad nospiež mums sirdi. Šim dzimta
Postā grimst dziļāk aizvien, nežēlīgs trūkums to māc,
Citam nav dzimuši bērni, ko viņš sev tik dedzīgi vēlas,
Taču velti; tā viņš lejup uz Aīdu kāpj.
Cits atkal vārgtin vārgst, kad sagrābj to slimība. Tāda
Cilvēka nav, kam daudz nedienu nesūta Zevs.
( Fragm. 2 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.5. Alkajs. Dzeja

Alkajs ( VII gs. beigas – VI gs. p.m.ē. pirmā puse ) – aristokrāts, dzejnieks no Lesbas salas. Savu dzeju viņš veltīja politiskās dzīves peripetijām un dzīves baudu apdziedāšanai. Visi fragmenti sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

Nē, vēju dumpi saprast vairs nespēju:
Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,
Gan no turienes, un melnais kuģis ¹²
Šaudās, starp vienām un otrām mētāts ,
Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.
Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un
Caurcaurēm sadriskātā bura
Lēveru lēveriem plandās vējā,
Un atslābst vantis…
( Fragm. 30 )

Dzersim! Lampas vai mums
gaidīt ir vērts?
Dienai vairs sprīdis mazs.
Tad nu nekavē mūs,
kausus nes šurp
lielākos, raibos, zēn!
Vīnu Kronīda un
Semeles dēls ¹³
dāvājis ļaudīm, lai
Raizes gaiņātas top.
Samaisi to,
daļu uz divām lej!
Lai līdz malām ik kauss
pildīts un tad
cits citam pakaļ steidz.
( Fragm. 96 )

Iedzer, Melanip, iedzer ar mani! Vai domā tu,
Saule mirdzošo gaismu ka varēsi skatīt vēl,
Straujo Aherontu ¹⁴ kad šķērsojis būsi reiz?
Cerības tādas tev nav ko lolot, tās atmet draugs!
Tā arī Aiolīds Sīsifs, ¹⁵ kas gudrāks par visiem bij,
Iedomājās, ka pat pār nāvi būs vara tam.
Taču, lai cik arī viltīgs un manīgs, viņš, Kēras veikts,
Celties pār straujo Aherontu bij otrreiz spiests.
Tur, zem melnās zemes, tad vēlēja mokas ciest
Kronīds tam bezgala smagas…
( Fragm. 73 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.6. Anakreonts. Dzeja

Anakreonts ( VI gs. vidus p.m.ē. ) – dzejnieks no Teosas pilsētas Mazāzijā. Līdz mūsu dienām ir saglabājies viņa dzejoļu krājums, kur lielākā daļa dzejoļu ir veltīta dzīves priekiem. Fragmenti sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

Atnes zēn, mums žigli kausu!
Ievadam to vienā malkā!
Dzeršu tukšu. Lej nu ūdens
Desmit daļas, vīna – piecas,
Savaldīgi un ar mēru
Bakham godu parādīšu.
( Fragm. 45 )

Šurpu ūdeni, šurp vīnu,
Šurpu arī puķu vītnes
Atnes zēn: nu dūru cīņā
Man ar Erotu būs stāties!
( Fragm. 44 )

Dziesmā teikt es vēlos maigo
Erotu, ko rotā lente
Puķēm dāsni izgreznota.
Visiem dieviem viņš ir valdnieks,
Visus mirstīgos sev pakļauj.
( Fragm. 2 )

Neciešu to, kas pie vīna kausa par kariem vien runāt
Un par strīdiņiem prot, kamēr vēl maisamtrauks pilns.
Nē, bet draugs man ir tas, kas mūzu un Kiprietes veltes
Brīnišķās apvienot māk, līksme lai valda un prieks.
( Fragm. 25 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.7. Ksenofans. Dzeja

Ksenofans ( ap 570 – 480 p.m.ē. ) – grieķu filozofs. Pārcēlās no Kolofonas (Mazāzijā ) uz Eleju ( Sicīlija ). Savā dzejā viņš kritizēja tradicionālos priekšstatus par dieviem un izklāstīja arī savu mācību par dievu, kas piepilda ar sevi visu pasauli. Ā. Feldhūna tulkojums.

Grīda nu izmēzeta tīra un nomazgātas ir rokas,
Tāpat tīrs ir ik kauss, nopīti vainagi mums
Likti top galvā un tīkama eļļa no fiales sniegta,
Galdā maisāmais trauks, prieka un līksmības pilns.
Bet arī cits vīns vēl gaida mūs krūkās un solās, ka vienmēr
Paliks uzticīgs mums, — smaržīgs kā puķe un maigs.
Visu telpu ar svētu dvašu jau piepilda vīraks,
Salds un spirdzīgi vēss ūdens ir sagādāts dzidrs.
Dzelteni brūngana maize mums nolikta priekšā, no siera,
Biezā medus vai lūst cienīgi saklātais galds.
Zāles vidū stāv altāris, pušķots visapkārt ar ziediem;
Ieskanas dziesma, viss nams priecīgo noskaņu jūt.
Taču prātīgiem vīriem vispirms pie mūžīgiem dieviem
Vērsties klājas un tos bijīgu valodu teikt.
Un pēc tam, kad pēc lejamā zieda tie izlūdzas spēku
Darīt vien to, kas ir krietns, — nav nekas svarīgāk vairs, —
Tad arī iedzert nav grēks, taču tā, lai ikviens var uz mājām
Kalpa nevadīts tikt – protams, ja nav pārāk vecs.
Gods tam vīram, kas, kaut arī iedzēris, prātīgi runā,
Kam ne atmiņa cieš, nedz arī godprāts zūd.
Nevajag viņam par titāniem ¹⁶ stāstīt, par gigantu cīņām,
Arī par kentauriem ¹⁷ ne – pagātnes rēgi vien šie –
Vai par pilsoņu kariem – tas labumu nedod nekādu:
Bet, kas godā ikbrīd dievus, tas krietns un taisns.
( Fragm. 1 )

Vēršiem un zirgiem rokas ja būtu vai arī lauvām
Un tie kā cilvēki zīmēt un skulptūras darināt prastu,
Zirgi tad veidotu dievus, lai būtu tie līdzīgi zirgiem,
Vērši savukārt – tādus, lai izskats tiem būtu kā vēršiem,
Piešķirot dievībām savām to ārieni, pašiem kas piemīt.
( Fragm. 13 )

Kas vien cilvēku acīs ir kauna lieta un negods,
Visu to piedēvē Homērs un Hēsipods Olimpa dieviem:
Viņi gan zog, gan laulību pārkāpj, gan māna cits citu.
( Fragm. 9 )

Mirstīgie cilvēki domā, ka arī dievības piedzimst,
Drēbes kā cilvēki valkā, tiem līdzinās balsī un skatā…
( Fragm.12 )

Viens tikai dievs ir vislielākais dievu un cilvēku vidū,
Mirstīgiem līdzīgs nav viņš ne pēc skata, ne saprāta spējām…
( Fragm. 19 )

Viss viņš ir redzīgs, viss – domāt spējīgs un viss – arī dzirdīgs…
( Fragm. 20 )

Gluži bez pūlēm ar gara spēku viņš drebina visu…
( Fragm. 21 )

Vienā tik vietā viņš uzturas mūžam bez kustības kādas,
Neklājas arī tam apkārt staigāt te šurpu, te turpu…
( Fragm. 22 )

Nē, nav cilvēka tāda, kas zina ko drošu par dieviem
Un par to, ko es klāstu, nedz tāda, kas turpmāk to zinās.
Ja arī kādam reiz nejauši veicas ko pareizi pateikt,
Tomēr to nezina viņš. Tik minēt varam mēs visu.
( Fragm. 30 )

Avots: Diehl E., Kranz W. Die Fragmente der Vorsokratiker. 9.Aufl. Bd. 1 – 3. Berlin, 1959. ( Turpmāk: Die Fragmente der Vorsokratiker. ) / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.8. Hērakleits. Fragmenti

Hērakleits ( ap 554 – 483 p.m.ē. ) no Efesas ( Mazāzija ) – grieķu filozofs. Kritizēja tradicionālos grieķu priekšstatus par dieviem un radīja savu mācību par dievu un pasauli. No viņa darba ir saglabājušies tikai vairāki atsevišķi fragmenti.

Viens vienīgais Gudrais ¹⁸ grib un negrib saukties Zeva vārdā.
( Fragm. 32 )
Par gudro ir jāuzskata Domu ( gnōmē ), kas stūrē ¹⁹ visas no visām lietas.
( Fragm. 41 )

Homērs ir cienīgs, lai viņu padzītu no sacensībām un nopērtu, un Arhilohu arī.
( Fragm 42 )

Labākie ²⁰ cilvēki no visām pārejošām un mirstīgām lietām izvēlas vienu —
slavu, bet vairākums cilvēku ²¹ pierijas kā lopi.
( Fragm. 29 )

Augstprātību ( Hybris ) ir jādzēš stiprāk, nekā ugunsgrēku.
(Fragm. 43 )

Tautai ir jācīnās par likumu, kā par savas pilsētas mūriem.
( Fragm. 44 )

Avots: Die Fragmente der Vorsokratiker.

2.9. Teognīds. Dzeja

Teognīds ( VI gs. vidus – otrā puse ) – aristokrāts un dzejnieks no doriešu pilsētas Megarās Grieķijas vidējā daļā. Šajā pilsētā notika demokrātisks apvērsums un aristokrātiem tika atņemta vara un zeme. Teognīds pats visu zaudēja un savā dzejā ar rūgtumu apraksta sociālās un politiskās izmaiņas savā pilsētā. Ir saglabājies liels Teognīda dzejoļu krājums. Politika un ētika ir viņa dzejas vadošie temati. Teognīda dzeja ir saglabājusies vienā lielā dzejoļu krājumā, kas tika sastādīts V gs. p.m.ē., kura autentiskuma līmenis vēl joprojām tiek diskutēts. Šajā krājumā visi dzejoļi ir apvienoti vienā tekstā un tādēļ zinātniskos izdevumos tas netiek dalīts fragmentos, kā tas ir citos grieķu dzejnieku darbos, bet tiek norādīta rindiņu numerācija. Šis princips tiek ievērots arī šeit. Visi fragmenti sniegti Ā. Feldhūna tulkojumā.

1.
Kirn, ²² šī pilsēta grūta, tā dzemdēs, baidos es, vīru –
Bargu soģi, kas reiz lepnību atmaksās mums.
Pilsoņi prātīgi vēl, bet vīri, kas priekšgalā valstij,
Iet pa ceļu, kas tos drausmīgos neliešos vērš.
Krietni vīri nekad vēl nav pilsētas grūduši postā,
Bet, kad galvu jau celt nekrietni cilvēki sāk,
Viņi gan samaitā tautu, gan taisnību netaisniem piespriež,
Kāro pie varas tā tikt, prāvāku peļņu sev raust.
Neceriet taču, ka miers tādā pilsētā valdīt var ilgi,
Lai arī pagaidām viss tajā ir mierīgs un kluss,
Ja reiz nekrietniem vīriem ir prātā nākusi doma
Tautas nelaimē sev visādus labumus gūt.
Ceļas tā pilsoņu kari un dumpji, un uzrasties viegli
Pārvaldnieks var. Kaut nekad nebūtu jāpieredz tas!
Pilsēta šī vēl ir pilsēta, Kirn, bet cilvēki citi.
Tiem, kuriem pilnīgi svešs bija pat likuma vārds,
Kuriem pavisam nesen ap pleciem vēl kazāda trinās,
Briežiem līdzīgi vēl mītnes aiz pilsētas bij,
Šie, nu Polipaīd, ²³ ir tie labie; kas godājams bijis,
Tas nu ir maziņš un melns. Aptekas sirds, kad to redz!
Viņi gan mana cits citu, gan, kur ir iespējams, izsmej,
“Labs” un “ļauns” – kas tas ir, nav tiem ne jausmas par to.
Nelīgsti draudzību, Kirn, ne ar vienu no pilsoņiem tādiem,
Lai cik spaidīgi tev apstākļi sanāktu reiz.
Vari gan izlikties vārdos, ka esi tu draugos ar viņiem, —
Darījumos ar tiem ielaisties nevajag tev:
Ātri vien iepazīt nāktos šo cilvēku neganto dabu,
Jo tie nekur un nekad nepelnī, lai viņiem tic.
Jā, tiem visiem jau asinīs viltus un intrigas, meli –
Kā jau ļaudīm, kas jūt: nav viņiem glābiņa vairs.
( 39 – 69 )

2.
Ja tikpat bagāts vēl, Simonīd, ²⁴ būtu, kāds biju es senāk,
Sāpīgi nešķistu man kopā ar labajiem būt.
Šobrīd neviens mani neredz, jo esmu nabags un tāpēc
Spiests es klusēt, kaut gan zinu daudz labāk, kā cits,
Kālab mums buras ir nolaistas baltās un kuģis ar vējiem
Projām no Mēlas tiek dzīts, apņem to melnmelna nakts.
Ūdeni izsmelt neviens vairs negrib, bet bangas no abām
Pusēm virsū jau šļāc – glābiņa gandrīz vairs nav!
Taču nu rīkojas šie, bet krietno stūrmani viņi
Padzinuši, kaut gan tas lietpratīgs bijis un modrs.
Bagātības tie grābj sev ar speķu, un zudusi visur
Kārtība, taisnības nav, manta kur dalīta tiek;
Krāvēji tagad pie varas, pār labajiem nekrietnie valda.
Baidos, nav tālu vairs laiks, kuģis kad dzelmenī grims.
( 667 – 680 )

3.
Gribam gan teļus ar ciltsrakstiem tīriem un ezeļus, zirgus,
Arī lai vaislinieks labs, vēlamies allaž, mans Kirn.
Taču vienkāršu sievu no vienkārša ģimenes precēt
Nevairās dižciltīgs vīrs, lai tik šai bagāts ir pūrs.
Tāpat ikviena pie vienkārša vīra ar mieru ir iziet,
Ja vien tas bagāts; tad šai nerūp, lai būtu viņš cilds.
Nauda vien cieņā, un dižciltis ieprecas ģimenē prastā,
Prastais dižcilti prec, — naudas dēļ sajucis viss.
Nebrīnies, Polipaīd, ka pilsoņu dzimums jo dienas
Izvirst! Tas tāpēc, ka tiek parasts ar cildeno jaukts.
( 183 – 192 )

4.
Cilvēka dzīvē nekas nav labāks par tēvu un māti,
Ja viņa sirdij, mans Kirn, godprāts un taisnīgums rūp…
( 131 – 132 )

5.
Skaistākais – taisnīgam būt, vislabākais – vesela miesa,
Taču vistīkamāk – gūt to, kā visvairāk alkst sirds.
( 255 – 256 )

6.
Kirn, nav cilvēka tāda, kas varētu postu un laimi
Izvēlēties, kā grib, — abus tam dievība dod.
Tāpat arī neviens, kas ko dara, vēl paredzēt nevar,
Vai viņa rīcībai labs iznākums gaidāms vai ļauns.
Bieži viņš, domādams darīt ko ļaunu, tik labo vien panāk,
Citreiz, kaut labo vien grib, tas, ko viņš panāk, kas ļauns.
Nemēdz jau cilvēka dzīvē tā notikt, kā pats viņš to vēlas,
It kā pineklis to sapratnes niecīgums sien.
Zināt neko mēs nezinām, esam tik iedomu varā;
Vienīgi dieviem ir ļauts visu pēc patikas lemt.
( 133 – 142 )

7.
Krietnu vīru vissāpīgāk – ļaunāk par vecuma nastu,
Arī par drudzi, — mans Kirn, verdzina trūkuma lāsts.
Tam, kam no trūkuma jābēg, der mesties dzelmainā jūrā
Vai no kraujakās klints dziļākā aizā, mans draugs.
Vīram, kas trūkuma mākts, nav iespējams atklāti runāt,
Nedz arī darboties vairs – mēle ir sasieta tam.
Vajag – vienalga, uz zemes vai jūras muguras plašās –
Ceļu uz glābiņu no mokošā tūkuma rast!
Trūcīgam vīram, mans Kirn, daudz labāk ir mirt nekā dzīvot –
Nabadzība ir slogs cilvēkiem pārlieku smags.
( 173 – 182 )

8.
Daudzkārt biežāk par badu grūž cilvēkus nelaimē sātums –
Tad, kad alkst viņi gūt vairāk, kā piederas tiem.
( 605 – 606 )

9.
Laimīgs un veiksmīgs, un bagāts ir tāds, kas uz Aīda mītnēm ²⁵
Tumšajām dodas, kad nav nedienu piemeklēts vēl, —
Iekams tam nāktos no naidniekiem trūkties un likumu pārkāpt,
Iepazīt draugus, ko šie īsteni domā un grib.
( 1013 – 1016 )

10.
Cilvēkam labākais būtu, ja nepiedzimtu tas vispār,
Saules gaismu nekad nenāktos ieraudzīt tam.
Bet, ja tomēr viņš dzimis, lai Aīda slieksnim jo drīzāk
Pārkāpj un mierīgi guļ, zemes un velēnu klāts.
( 425 – 428 )

11.
Vai to, mūžīgo valdniek, par taisnīgu uzlūkot varam,
Ja kāds vīrs, kas nekad netaisni rīkojies nav,
Nedz arī likumus pārkāpj, kas bijīgi zvērestu glabā,
Ja tāds, kas ir taisnīgs arvien, nepieredz taisnību pats?
Un vai vispār kāds cilvēks, kas savām acīm to vēro,
Cienīt mūžīgos grib, rūgtumu apvaldīt spēj,
Kad, ne no mirstīgo ļaužu, ne dievu dusmām un soda
Nejuzdams bailes necik, nelietīgs, noziedzīgs vīrs
Dienas greznībā vada un pārpilnībā, bet krietnais
Mokoša trūkuma šausts, tik tikko dzīvību velk?
( 743 – 752 )

12.
Mūsdienu cilvēku vidū nav iespējams saskatīt saulei
Kaut vienu, kas zin mēru un caurcaurēm krietns.
( 615 – 616 )

13.
Cerība vien no svētīgiem dieviem vēl cilvēku vidū,
Pārējie, laidušies prom, Olimpa augstumos mīt.
Uzticība, šī diženā dieve, un Haritas visas
Zemi pameta, draugs, Gudrība kopā ar tām.
Nav vairs zvērestu drošu, kas cilvēkiem taisnību sargā,
Mūžīgos dievus neviens bijāties nevēlas vairs.
Izzudusi ir cilvēku suga, kas tikumu cienī,
Godprāts viņiem ir svešs, nedz arī likumi rūp.
Bet, kamēr cilvēks ir dzīvs un skata vēl sauli, lai cienī
Mūžīgos, bijību jūt sirdī pret cerību viņš.
Pielūdz dievus un dedzini ziedam tiem labāko gaļu,
Taču vispirms un pēc tam ziedots lai Cerībai tiek!
Tomēr sargies aizvien no netaisnu cilvēku runām
Zaimīgām – nenesas prāts godā šiem mūžīgos celt!
Allaž tie kāro pēc svešas mantas, to neliešu darbi
Skaidri cilvēkiem pauž, sirdī ko nekrietnā slēpj.
( 1135 – 1150 )

14.
Zevs, kas ēterā mīt, lai allaž tur savu labo
Roku pār pilsētu šo, atvairot nelaimi, un
Tāpat pārējie laimīgie dievi! Tu, Apollon, savkārt,
Gādā, lai trāpīgs mums vārds, saprāts lai skaidrs aizvien!
Formingas stīgas un flautas lai skandina meldijas svētas;
Mēs, kad jau lejamais zieds, godājot dievus, būs nests,
Dzersim, un draugu pulkā tad ritēs tīkamas runas,
Karš, ar kuru mums draud mēdieši, nebaidīs vairs.
Jā, lai tā notiek! Lai vadām ik dienu mēs brīvi no raizēm,
Un lai dvēselē mums iemājo līksme un miers.
Tad nu ļausimies priekam un gaiņāsim projām jo tālu
Domas par Kerām – ka drīz gaida mūs vecums un gals. ²⁶
( 757 – 768 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.10. Pindars. Pītiskās dziesmas. Fragmenti.

Šeit ²⁷ mājo Lablikumība ²⁸
Ar savām māsām, kuras ir drošs pilsētu pamats,
Māsas, kas kopā ir augušas – Taisnība un Miers,
Māsas, kas ir cilvēku turības sardzes,
Labus padomus dodošās Patiesības ²⁹ zeltainas meitas,
Tās mātes meitas, kas atvaira Augstprātu droši.
( Pind. 13. Pyth. 6 – 10 )

Tas vīrs, kas vārdos taisnus ceļus iet,
Ir katrai valstiskai kārtībai noderīgs:
Gan pie valdnieka,
Gan pie nesavaldīga pūļa,
Gan pilsētā, ko gudrie sargā. ³⁰
( Pind. 2. Pyth., 86 – 88 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

Saistītie raksti:

5. MĀCĪBU MATERIĀLI: GRIEĶU KOLONIZĀCIJA 6.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: AGRĪNĀ TIRĀNIJA 6.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ATĒNU TIRĀNIJA 2.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: SOCIĀLĀS ATTIECĪBAS