title 11.1. DEMOKRĀTIJAS SĀKUMI

| Drukāt title
title

Atēnu modernizācijas process, kura pamatus lika Solona reformas 594. g. p.m.ē., noslēdzās V. gs. p.m.ē. vidū, kad valstī izveidojās demokrātiska iekārta. Zinātnieki joprojām strīdas par to, kādi faktori noteica demokrātijas izveidi – ambiciozu personību politiskā darbība, cīņa par varu, kari ar Persiju, militāra vara, izmaiņas kultūrā utt. Lielākoties viņi nonāk pie slēdziena, ka demokrātijas izveide bija process, kurā savu lomu spēlēja visi šie faktori. Skaidrs ir arī tas, ka demokrātija netika būvēta mērķtiecīgi, “pēc plāna”, jo, nedz pati parādība, nedz tās nosaukums neeksistēja, pirms atēnieši to “atklāja”. Demokrātija ir jāapskata arī kā kultūras fenomens, jo tā nav tikai politiska prakse, bet gan vesela mentālā sistēma, kas iekļauj sevī attiecīgu pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves veidu ( skat.: V, 2.2.2.; VI 2. ). Tādēļ mums, kas cenšamies izprast šo fenomenu, ir ļoti svarīgi ieklausīties antīko avotu liecībās un saprast viņu pašu domas un vērtējumus. Jau senajās Atēnās demokrātija gan kā esošā politiskā forma, gan kā ideja kļuva par nopietnas ideoloģiskās cīņas objektu. Demokrātijai bija gan savi apoloģēti, gan nopietni kritiķi. Lai radītu vairāk vai mazāk adekvātu priekšstatu par Atēnu demokrātiju, mums ir jāuzklausa visi viņu viedokļi. Tādēļ šī nodaļa ir sadalīta trijās daļās – pirmajā ir apkopoti daži teksti, kas raksturo Atēnu politiku demokrātijas tapšanas laikā, divās parējās – demokrātijas apoloģētu un kritiķu argumenti.

1. ATĒNU DEMOKRĀTIJAS SĀKUMI

1.1. Aristotelis. Atēniešu politija

Aristoteļa “Atēniešu politija” ir galvenais avots par demokrātijas izveidi V gs. p.m.ē. pirmajā pusē. Šeit Aristotelis stāsta par Atēnu valsts attīstību no persiešu kariem līdz Periklam.

( 23. 1. ) Bet pēc mēdiešu kariem 1 atkal kļuva stipra Areopāgas padome, kas pārvaldīja pilsētu; tā paņēma varu ne kāda lēmuma pēc, bet tādēļ, ka pateicoties tai tika uzvarēta Salamīnas kauja. 2 Kad stratēgi 3 bija izmisuši un nezināja ko darīt, 4 un kad viņi lika pasludināt, lai katrs glābjas kā var, tad Areopāga dabūja naudu un iedeva katram astoņas drahmas un lika uzkāpt uz kuģiem.

( 23. 2 ) Šī iemesla dēļ visi pakļāvās tās autoritātei, tā valdīja pār atēniešiem ļoti labi tajā laikā. Viņiem izdevās iegūt iemaņas kara lietās, izpelnīties godu no citiem hellēņiem un panākt hegemoniju uz jūras, par spīti lakedaimoniešiem.

( 24. 1. ) Pēc tam, kad valsts jau sajutās droša un tika uzkrāti lieli līdzekļi, 5 Aristīds 6 deva atēniešiem padomu panākt hegemoniju un pilsoņiem pārcelties uz dzīvi no laukiem pilsētā. Viņš teica, ka pārtīkas pietiks visiem, gan tiem, kas piedalīsies karagājienos, gan tiem, kas dienēs sardzē, gan tiem, kas nodarbosies ar kopējām lietām, 7 un tādā veidā viņi varēšot dabūt hegemoniju.

(24. 2 ) Atēnieši paklausīja šim padomam, paņēma varu savās rokās un sāka despotiski rīkoties ar saviem sabiedrotajiem … 8

( 24. 3. ) Un tad atēnieši daudziem nodrošināja iespēju iegūt uzturu tādos veidos, kā bija teicis Aristīds. Tad bija tā, ka no tās naudas, kas tika iemaksāta no forosa, 9 no nodokļiem un no sabiedrotajiem, 10 tika uzturēti vairāk kā divdesmit tūkstoši cilvēku. Bija seši tūkstoši tiesneši, tūkstoš seši simti strēlnieki, turklāt tūkstoš divsimts jātnieki, piecsimts Padomes locekļi, piecsimts kuģu sargi, arī piecdesmit pilsētā, 11 vietējie pārvaldnieki ap septiņi simti, un ārzemju pārvaldnieki ap septiņi simti. 12 Kad vēlāk sākās karš, 13 pie šiem nosauktajiem pievienojās vēl divi tūkstoši pieci simti hopliti, 14 divdesmit apsardzes kuģi, turklāt vēl kuģi kravu pārvadāšanai… ar pupām ievēlētie, 15 skaitā divi tūkstoši, tad pritaneja cilvēki, 16 bāreņi 17 un cietumu sargi. Visiem viņiem uzturu deva valsts.

( 25. 1 ) Tādā veidā tautai tika nodrošināts uzturs. Aptuveni septiņpadsmit gadus pēc mēdiešu kariem valsti vadīja Areopāga, 18 kaut gan tās vara pakāpeniski gāja mazumā. Kad pūļa masas 19 spēks pieauga, par tautas 20 prostātu 21 kļuva Efialts, Sofonīda dēls, kurš bija pazīstams kā cilvēks neuzpērkams un taisnīgs valsts lietās, kurš sāka uzbrukt šai padomei.

( 25. 2 ) Vispirms viņš novāca daudzus no Areopāgas locekļiem, sākdams pret viņiem tiesiskas vajāšanas. Pēc tam, arhonta Konona laikā, 22 viņš atņēma šai padomei visas viņas papildus tiesības, to starpā arī valsts sargāšanas tiesības, 23 un nodeva tās daļēji Piecsimts vīru padomei, daļēji tautai un daļēji tiesai.

( 25. 3 ) To viņš paveica ar Temistokla 24 atbalstu, kurš gan bija Areopāgas loceklis, bet kuram vajadzēja stāties tiesas priekšā par saviem sakariem ar mēdiešiem. Gribēdams likvidēt Areopāgu Temistokls teica Efialtam, ka šī padome grib viņu arestēt, bet Areopāgas locekļiem viņš teica, ka parādīs cilvēkus, kuriem padomā ir gāzt esošo valsts iekārtu. Tad, atvedis speciāli atlasītus Areopāgas locekļus pie vietas, kur dzīvoja Efialts, lai parādītu pulcējušos sazvērniekus, viņš sāka skaļi ar viņiem runāt.

( 25. 4 ) Kad Efialts to ieraudzīja, viņš nobijās un vienā hitonā 25 apsēdās pie altāra. 26 Visi bijā izbrīnīti par notikušo un kad pēc tam notika Piecsimts vīru padomes sēde, Efialts un Temistokls uzstājās ar apsūdzībām pret Areopāgas locekļiem, un pēc tam tādā pašā veidā tautas sapulcē, līdz beidzot Areopāgai tika atņemts spēks … 27 un arī Efialts 28 pēc neilga laika tika nodevīgi nogalināts no Aristodika, kas no Tanagras.

( 26. 1 ) Lūk, tādā veidā Areopāgai tika atņemtas rūpes par valsti. Pēc tam valsts iekārta sāka arvien vairāk novājināties dēļ cilvēkiem ar demagoģiskiem 29 mērķiem…

( 27. 1 ) Pēc tam par demagogu izvirzījās Perikls, kurš kļuva slavens vēl būdams jauns, kad uzbruka Kimonam, 30 pieprasot no viņa atskaiti par darbību stratēga amatā. Tad valsts iekārta kļuva vēl demokrātiskāka. Perikls atņēma kaut kādas tiesības Areopāgas locekļiem un visspēcīgāk uzstājās par to, ka valstij ir jāattīsta jūras spēks, pateicoties kuram tautas masas sajūtas arvien stiprākas un sāka censties dabūt savās rokās visas valsts lietas.

( 27. 2 ) Tad, četrdesmit devītajā gadā pēc Salamīnas kaujas, 31 arhonta Pītadora laikā, sākās karš ar peloponnesiešiem, kura laikā pilsētā saspiestā tauta, 32 kas bija pieradusi saņemt naudu par kara dienestu, gribot un negribot, pārņēma valsts vadīšanu savas rokās.

( 27. 3 ) Arī atalgojumu tiesnešiem pirmais ieviesa Perikls, cīnoties demagoģiskā veidā pret Kimona bagātību. Jo Kimons, kuram bija īsti valdnieciski īpašumi, 33 vispirms spoži pildīja sabiedriskās liturģijas, 34 pēc tam viņš sāka uzturēt daudzus sava dēma iedzīvotājus. Katram Lakiādam 35 bija iespējams katru dienu atnākt pie viņa un saņemt kādu uztura mēru. Turklāt, viņa zemes īpašumi bija neapžogoti, lai katrs, kas vēlas, varētu ienākt un lietot viņa augļus. 36

( 27. 4 ) Perikls, kuram bija mazāki īpašumi, nespēja sacensties ar tādu labdarību un paklausīja padomam, ko deva Damonīds no Oijas ( toreiz valdīja uzskats, ka viņš bija Perikla padomnieks daudzās lietās, un tādēļ viņu vēlāk pakļāva ostrakismam 37 ). Padoms bija tāds, ka ja reiz Periklam nav tādu līdzekļu kā Kimonam, tad jādod tautai viņas pašas līdzekļus. Tādēļ Perikls ieviesa atalgojumu tiesnešiem. Tādēļ daži uzskata viņu par turpmākās samaitāšanas vaininieku, 38 jo tā ir, ka par savu ievēlēšanu vienmēr vairāk rūpējas gadījuma cilvēki, nevis krietnie.

( 27. 5 ) Tad sākās amatpersonu uzpirkšana, un pirmais kukuļoja Anits pēc tam, kad viņš bija stratēgs Pīlas karagājienā. 39 Ticis tiesāts par Pīlas zaudēšanu, viņš uzpirka tiesnešus un izbēga no soda.

( 28. 1 ) Kamēr Perikls stāvēja tautas priekšā, valsts lietas gāja labākā veidā, bet kad viņš nomira, daudz sliktāk. Tad pirmo reizi tauta ( dēmos ) paņēma sev par prostātu cilvēku, kurš netika cienīts krietnu cilvēku vidū, 40 bet agrākos laikos par demagogiem vienmēr bija krietni cilvēki.
( Arist. Ath. Pol. 13. 1. – 28.1. )

Avots: TLG.

1.2. Plutarhs. Biogrāfijas

Atēnu demokrātijas tapšanas laikmets ir atspoguļots arī dažās Plutarha sarakstītās biogrāfijas. Šeit tiek piedāvāti fragmenti no Kimona un Perikla biogrāfijām.

1.2.1. Kimona biogrāfija

( XI. 1 ) Ar laiku sabiedrotie, turpinādami maksāt forosu, sāka, iepretī uzņemtajām saistībām, atteikties no cilvēku un kuģu sūtīšanas, 41 un jau atteicās no piedalīšanās karagājienos, uzskatīdami, ka karš viņiem vairāk nav vajadzīgs, un vēlēdamies nodarboties ar zemkopību un dzīvot mierā, jo barbari bija jau aizgājuši un vairāk viņiem netraucēja. Tādēļ viņi vairs nesūtīja nedz kuģus, nedz cilvēkus. Bet atēniešu stratēgi spieda viņus to darīt, nepakļāvīgos sūdzēja tiesā, sodīja un padarīja atēniešu varu par nīstamu un smagu.

( XI. 2 ) Bet Kimons, būdams strategs, gāja pretēju ceļu – ar varu nevienu no hellēņiem ne uz ko nespieda, bet no tiem, kas negribēja karot, ņēma naudu un tukšus kuģus, ļaujot tiem, kurus kārdināja mierīga dzīve, nodarboties ar saimniecību un pārvērsties no kareivīgiem cilvēkiem par zemniekiem un naudas pelnītājiem, ļaudamies lutinājumam un neprātam. Bet atēniešus viņš, sadalīdams daudzās daļās, sēdināja uz kuģiem un pārgājienos norūdīja viņus kara mākslā, un, pateicoties sabiedroto maksātiem naudas līdzekļiem, īsā laikā viņš padarīja atēniešus par naudas maksātāju kungiem. Jo atēnieši, visu laiku atrodoties jūras pārgājienos un turēdami rokās ieročus, ieguva militāru treniņu un audzināšanu, bet viņu sabiedrotie sava nekareivīguma dēļ pierada baidīties no atēniešiem un glaimot viņiem, pārvēršoties no sabiedrotajiem par nodevu maksātājiem un vergiem.

( XV. 1. ) Pārējā laikā, kad viņš, būdams Atēnās, nodarbojās ar valsts lietām, Kimons pakļāva un savaldīja tautu, 42 kas uzstājās pret labākajiem 43 un centās sagrābt sev visu varu un spēku. Bet, kad Kimons atkal devās karagājienā ar floti, daudzie 44 beidzot apgāza visu kājām gaisā, izjaucot valsts iekārtu un tēvu dotos likumīgos iestādījumus, kurus lietoja līdz šim, un ar Efialtu priekšgalā viņi atņēma Areopāgai visas, ar nedaudziem izņēmumiem, tiesas lietas un, padarot sevi par tiesu kungiem, atdeva pilsētu tīrās 45 demokrātijas varā. 46
( Plut. Kim. IX, 1 – 2; XV, 1. )

1.2.3. Perikla biogrāfija

( IX. 1 ) Tukidīds apraksta politisko iekārtu Perikla laikā kā aristokrātisku, kura pēc nosaukuma bija demokrātija, bet īstenībā pirmā cilvēka vara. 47 Daudzi citi autori saka, ka Perikls bija pirmais, kas pieradināja tautu pie klēruhijām, 48 pie izrāžu naudas, 49 un pie atalgojuma dalīšanas, un šī slikta ieraduma dēļ tauta toreizējo politisko apstākļu iespaidā no pieticīgas un strādīgas pārvērtās par izšķērdīgu un nesavaldīgu…

( IX.3 ) … Ar izrāžu naudas dalīšanu, ar samaksu par tiesnešu darbu, kā arī ar citiem maksājumiem un citām labdarībām Perikls uzpirka tautas masu un izmantoja to cīņā pret Areopāgas padomi, kuras loceklis viņš nebija, jo viņam nav tikusi loze 50 tikt ievēlētam nedz par arhontu, nedz par tesmotētu, nedz par basileju, nedz arī par polemarhu. Šie amati kopš seniem laikiem tika ievēlēti ar lozēšanu un tikai tie, kas bija ieņēmuši šos amatus un izturējuši pārbaudījumu, tika Areopāgā. Tātad, Perikls pateicoties savam lielajam iespaidam uz tautu, sacēlies pret Areopāgu, uzvarēja to, kā rezultātā, pateicoties Efialta palīdzībai, lielākā daļa tiesas lietu Areopāgai tika atņemta, bet Kimons tika padzīts ar ostrakismu kā spartiešu draugs un demokrātijas ienaidnieks, kaut gan bagātības un izcelsmes ziņā neviens nebija pārāks pār viņu, un neskatoties uz to, ka viņš bija izcīnījis skaistākās uzvaras pār barbariem un bagātinājis valsti ar lielu daudzumu naudas un kara laupījuma.
( Plut. Per. IX, 1, 3 )

Avots: TLG.

1.4. Aishils. Labvēlīgās

Aishils ( ap 525 — 456 ) – viens no trīs lielākajiem atēniešu dramaturgiem. Uzrakstījis 90 traģēdijas, no kurām saglabājušās septiņas. Savās lugās viņš pauda tradicionālu, reliģisku pasaules uzskatu. Traģēdijā “Labvēlīgās” viņš attēlo Oresta likteni, kurš, Apollona pamudināts, nogalināja savu māti – Klitaimnestru par to, ka viņa nogalināja savu vīru, t.i., viņa tēvu – Agamemnonu. Par šo slepkavību Orestu vajāja atriebības dievietes – Erīnijas, līdz beidzot, Atēnās notiek dievu tiesa pār viņu. Pirms prāvas uzsākšanas dieviete Atēna uzrunā klātesošos un dibina Areopāgas tiesu Areja pakalnā. Luga tika uzvesta 458. g.p.m.ē., un daži pētnieki saskata tajā dramaturga reakciju uz Areopāgas padomes autoritātes un varas sagraušanu Efialta reformas rezultātā. Drīz pēc tam Aishils pameta Atēnas un pārcēlās uz dzīvi Sicīlijā. Dotajā fragmentā Atēna uzrunā dievu un Cilvēku sapulci un pasludina Areopāgas dibināšanu. Ā. Feldhūna tulkojums.

……………………………………..Tur aizsargās
690 Pret netaisnību nepagurstot pilsoņus
Gan Bijība, gan viņas māsa Bailes, ja
Vien negrozīs tie paši savus likumus.
Kas avotu ar netīrumiem saduļķos
Vai citiem piejaukumiem nelabiem, nekad
695 No tā vairs nedzers. Lai tad tauta necienī
Ne varas trūkumu, 51 ne apspiestību; 52 lai
Tie arī bailes nepadzen no pilsētas!
Vai spējīgs cilvēks taisnīgs būt, ja ne no kā
Viņš nebaidās? Ja saglabāsiet bijību,
700 Jūs pilsētai un savai tautai iegūsiet
Tik stipru balstu, 53 kādu nepazīst neviens
Ne Peloponēsā, ne skitu novadā.
Lai padome, ko ieceļu, no savtības
Ir brīva. Lai tā taisnīga un cienīta,
705 Šo pilsētu tās miegā sargā modrīgi.
Šāds laikiem nākamajiem ir novēlējums mans,
Ko gribu pateikt pilsoņiem…
( Aish. Eum., 690 – 707 )

Avots: TLG

1.4. Atēniešu tautas sapulces lēmums par attiecībām ar Halkīdu 54

Šis teksts ir oficiāls uzraksts uz marmora plāksnes ( IG. I³ . 40 ). Tas ir tautas sapulces lēmums, kas tika pieņemts 446. g. p.m.ē. pēc tam, kad atēniešu karaspēks Peikla vadībā apspieda sacelšanos Eubojas salā. Sapulce oficiāli apstiprināja jaunu līgumu ar salas iedzīvotājiem. Faktiski, atēnieši nodiktēja uzvarētajiem savus noteikumus. Šajā tekstā var redzēt atēniešu tipiskas attiecības ar savas savienības locekļiem.

Padome un tauta nolēma. Fīla Antiohīda izpildīja pritanu 55 pienākumus, Drakontīds bija priekšsēdētājs, Diognets teica: 56

Lai atēniešu padome un tiesneši dod šādu zvērestu: Es nepadzīšu halkīdiešus prom no Halkīdas, nedz viņu pilsētu izpostīšu, nedz arī privātām personām darīšu pāri, neatņemšu viņiem pilsoņu tiesības, nepadzīšu trimdā, neapcietināšu, nenogalināšu un neatņemšu īpašumu bez tiesas vai bez atēniešu tautas lēmuma. Es nepieņemšu lēmumu nedz pret kopienu, nedz pret kādu personu, pirms lietas izskatīšanas tiesā. Un kad es būšu pritāns, 57 un kad atnāks sūtņi, es ievedīšu viņus padomē un pie tautas pēc iespējas desmit dienu laikā. To es ievērošu attiecībā pret halkīdiešiem, kuri pakļausies atēniešu tautai. Sūtņi, kas atnāca no Halkīdas, kopā ar pilnvarotām personām, lai pieņem atēniešu zvērestu un pieraksta tos, kas zvērēs, bet par to, lai visi zvērētu, lai parūpējas stratēgi.

Halkīdieši lai dod šādu zvērestu:

Es nekad neatkritīšu no atēniešu tautas, nedz ar kādu viltību, nedz ar kādu rīcību, es nepaklausīšu tam, kurš atkrīt, bet ja kāds to darīs, paziņošu par to atēniešiem. Es maksāšu atēniešiem forosu tik lielu, kādu viņi noteiks. Es būšu sabiedrotais viņiem cik vien varēšu, labākais un taisnīgākais, un es palīdzēšu atēniešu tautai un aizstāvēšu to, ja kāds darīs tai pāri, un es paklausīšu atēniešu tautai. Zvērestu lai dod visi pieaugušie halkīdieši. Kas nedos zvērestu, tam lai tiek atņemtas pilsoņu tiesības, lai viņa īpašumi tiek atņemti un iedoti tautai, un desmitā tiesa no viņa īpašumiem lai tiek nodota Zevam Olimpiskajam. 58 Lai zvērestu pieņem atēniešu sūtņi, kad viņi ieradīsies Halkīdā, kopā ar pilnvarotām personām no halkīdiešiem, un lai viņi sastāda halkīdiešu sarakstu, kas dos zvērestu.

Antikls teica:

laimīgo likteni atēniešiem, lai atēnieši un halkīdieši dod zvērestus, līdzīgi kā atēnieši to nolēma par eretriešiem. 59 Lai stratēgi parūpējas, lai tas notiek pēc iespējas ātrāk. Lai tauta tūlīt ievēl piecus cilvēkus, kuri dosies uz Halkīdu un pieņems zvērestu. Par ķīlniekiem atbildēt halkīdiešiem, 60 ka šobrīd atēnieši vēlas atstāt šo lietu tā, kā par to tika nolemts iepriekš, bet kad viņi atzīs par vajadzīgu, tad viņi šo lietu apspriedīs un noslēgs vienošanos, saskaņā ar to, kas tiks atzīts par noderīgu atēniešiem un halkīdiešiem. Svešinieki, kas dzīvo Halkīdā, atskaitot tos, kuri dzīvojot tur maksā nodevas atēniešiem, un atskaitot tos, kuriem atēnieši dāvāja brīvību no nodevām, lai maksā nodevas Halkīdā, līdzīgi kā citi halkīdieši. Šo lēmumu un zvērestu lai pieraksta padomes rakstvedis uz akmens stelas un lai tā tiek izstādīta pilsētā uz halkīdiešu rēķina, bet Halkīdā lai halkīdiešu padome to uzraksta un izstāda Zeva Olimpiskajā svētnīcā. Bet tās upurēšanas, kuras ir norādītas pareģojumos par Euboju, lai pēc iespējas ātrāk veic Hierokls 61 kopā ar trīs cilvēkiem, kurus ievēlēs padome no savējiem. Lai upurēšanas notiktu pēc iespējas ātrāk, par to lai parūpējas stratēgi un lai viņi iedod tam naudu.

Arhestrats teica:

tās visas parējās lietas lai ir kā teica Antikls, bet amatpersonu atskaites un sodi par viņu pašu lietām lai notiek Halkīdā, tāpat kā atēniešiem – Atēnās, atskaitot padzīšanu trimdā un pilsoņu tiesību atņemšanu, jo par šīm lietām lai sniedz apelāciju Atēnās, hēliajā, lai tur šīs lietas izskata tesmotētu vadībā, atbilstoši tautas lēmumam. Par Eubojas aizsardzību lai parūpējas stratēģi, cik labi viņi var, lai viss būtu pēc iespējas labāk atēniešiem.

Avots: TLG.

Atsauces:

  1. Tā grieķi devēja savus karus ar persiešiem V gs. p.m.ē., kurus viņi sauca par mēdiešiem, neatšķirot šis divas radniecīgas irāņu tautas. ↩
  2. Salamīnas kauja – izšķirošā jūras kauja, kurā grieķi sakāva persiešu floti 480 g. p.m.ē. ↩
  3. Vārds “stratēgi” apzināti tiek lietots šādā formā, lai izceltu tā semantisko atšķirību no mūsdienu vārdiem “stratēģi” un “stratēģija”. Sengrieķu vārds strategos apzīmēja vēlēto amatpersonu, karavadoni, bet mūsdienu jēdziens “stratēģija” viņiem nebija pazīstams. ↩
  4. Tas bija brīdis, kad persiešu karaspēks no ziemeļiem tuvojās pilsētai un bija skaidrs, ka atēnieši nespēs to aizstāvēt. Sākās evakuācija un neviens nezināja, ko iesākt. Šajā brīdī lēmums par jūras kauju bija vienīgais pareizais, bet tā realizāciju uzņēmās tieši Areopāgas padome. ↩
  5. Kad persieši tika padzīti no Grieķijas, atēnieši turpināja karot ar viņiem viņu teritorijā. Oficiāli tas tika pasniegts tādā veidā, ka atēnieši karo visu grieķu vārdā. Tas deva viņiem tiesības ievākt naudu karam no sabiedrotajiem ( t.s. foross ) un attīstīt savu militāro potenciālu, īpaši floti. Šai sabiedroto naudai pievienojās arī bagāts kara laupījums un tas viss padarīja Atēnas par bagātāku pilsētu Grieķijā. ↩
  6. Arsitīds ( ? – 468 g. p.m.ē. ) – izcils aristokrāts, slavens ar savu godīgumu un taisnīgumu, dotajā laikā – valsts līderis, kas vadīja atēniešu ārpolitiku un floti. ↩
  7. “Nodarboties ar kopējām lietām” nozīmē nodarboties ar politiku, jo valsts dzīve ir “kopējā lieta”. ↩
  8. Šeit Aristotelis stāsta par to, ka Atēnu jūras savienība sāka pārvērsties par viņu impēriju un atēnieši sāka attiekties pret sabiedrotajiem kā pret padotajiem. ↩
  9. Foros – naudas summas, kuras iemaksāja atēniešu pakļautībā esošie “sabiedrotie”, t.i. Atēnu jūras savienības locekļi. ↩
  10. Šķiet, ka šeit Aristotelis runā par tām polisām, kuras saglabāja formālu neatkarību no Atēnām un ieguva tikai sabiedroto statusu. Kā redzams, arī šādām pilētām bija jāmaksā kaut kādas summas atēniešu kasē. ↩
  11. Iespējams, šie piecdesmit sargi apsargāja Akropoli, kur Atēnas svētnīcā glabājās valsts kase. ↩
  12. Šie cipari bieži tiek apšaubīti. ↩
  13. t.i. Peloponnesas karš ar Spartu. Tātad, Aristotelis raksturo stāvokli, kāds ir bijis uz kara sākuma brīdi. ↩
  14. Hopliti – smagi bruņotie kājnieki. ↩
  15. Šajā vietā tekstā ir iztrūkums un grūti saprast, par ko ir runa. ↩
  16. “Pritaneja cilvēki” – personas, kuras par īpašiem nopelniem valsts priekšā ( piemēram, Olimpisko spēļu uzvarētāji, kā arī Harmodija un Aristogeitona pēcteči ) dabūja tiesības ēst bezmaksas pusdienas kopā ar amatpersonām pie valsts pavarda – pritaneja. ↩
  17. Bērni, kuru tēvi ir gājuši bojā karā. Viņus audzināja un uzturēja valsts. Sasnieguši pilngadību, viņi saņēma no valsts arī bruņojumu. ↩
  18. No 478 / 477 g. p.m.ē. ( Dēlas ( = Atēnu ) jūras savienības dibināšana ) līdz 462 / 461 g. p.m.ē. ( Konona arhontata laiks ). ↩
  19. Šeit stāv vārds plēthos – “pūlis”, “masa”, “vairums”, “lielākā daļa”. ↩
  20. Šajā vietā stāv vārds dēmos – “tauta”. ↩
  21. Prostāts ( prostatēs ) – “vadonis”, “līderis”, “aizstāvis”, “aizbildnis”. ↩
  22. Tātad, 462 / 461 g. p.m.ē. ↩
  23. Diemžēl mēs nezinām, kādas Areopāgai bija tiesības un varam tikai minēt, par kādām papildus tiesībām šeit tiek runāts, un ko nozīmē “valsts sargāšanas tiesības” ( hē tēs politeias fylakē ). Ir pieņemts uzskats, ka Areopāgai piederēja konstitucionālās kontroles tiesības. ↩
  24. Temistokls ( 524 – 459 p. m.ē. ) – atēniešu valsts līderis, karavadonis, kurš pārliecināja atēniešus uzcelt kara floti un cīnīties ar persiešiem uz jūras. Viņš izplānoja Salamīnas jūras kauju. Būdams ļoti slavens un godkārīgs, viņš nesaņēma no atēniešiem tādu godu, uz kādu cerēja, un stājās sakaros ar persiešu valdnieku ( šie sakari tika dibināti jau kara laikā ). Tika apsūdzēts valsts nodevībā un aizbēga uz Persiju, solīdams tās valdniekam palīdzību viņa lietās. Nomira Temistokls Persijā. Tiesas prāvas par valsts nodevību tika izskatītas tieši Areopāgas padomē, tādēļ saprotams, kādēļ Temistokls gribēja likvidēt Areopāgu. ↩
  25. Hitons – apakšējais apģērbs, analogs mūsdienu kreklam. ↩
  26. Cilvēks, kas sēž pie altāra, lūdz dievišķu aizsardzību un ir neaizskarams. ↩
  27. Tas notika 462. g. p.m.ē. ↩
  28. Šajā vietā tekstā ir iztrūkums. Visdrīzāk, iztrūkstošajā daļā runa bija par Temistokla likteni. Kā ziņo Plutarhs, Temistokls izdarīja pašnāvību tad, kad Persijas valdnieks lika viņam gatavot karagājienu pret Grieķiju ( Plut., Them. 31 ) ↩
  29. Par demagogiem sauca populistiskus politiķus, kas uzdevās par tautas līderiem un labdariem. Sākumā vārds dēmagōgos bija tīri tehnisks apzīmējums politiķim, kurš uzņēmās tautas vadīšanu, bet ļoti ātri šis vārds ieguva negatīvu nozīmi un ar to apzīmēja alkatīgus un melīgus politiķus, kuri uzdodas par tautas labdariem, bet īstenībā rūpējas tikai par savām interesēm. ↩
  30. Kimons ( ap. 510 – 450 p.m.ē. ) – atēniešu aristokrāts, valsts līderis un karavadonis, kas guva daudzas slavenas uzvaras pār persiešiem un vadīja Atēnu jūras savienību, nomainot šajā amatā Aristīdu. Kimons bija aristokrātiskas pārvaldes un mērenas politikas piekritējs, simpatizēja Spartai un iestājās par atēniešu militārās ekspansijas ierobežošanu. ↩
  31. 431. g. p.m.ē. ↩
  32. Kara laikā spartieši katru gadu iebruka Attikā, postīdami laukus un cenšoties izprovocēt atēniešus uz atklātu kauju. Attikas iedzīvotāji meklēja patvērumu aiz pilsētas mūriem un tas padarīja tautas partiju vēl stiprāku. ↩
  33. Burtiski: “īpašumi kā tirānam” ( tyrannikēn ousian ). ↩
  34. Liturģijas ( lētourgiai ) – sabiedriskie pienākumi valsts labā, kas tika uzlikti bagātiem pilsoņiem un prasīja lielus izdevumus. ↩
  35. Lakiādi – Kimona dēma iedzīvotāji. ↩
  36. Plutarhs, komentējot šādu Kimona labdarību, saka: “Kimons taču, kas padarīja savu māju par kopēju visiem pilsoņiem pritaneju, un atļāva savos lauku īpašumos svešiniekiem ņemt gatavo augļu pirmo ražu un gūt visus tos labumus, kurus sniedz dažādi gadalaiki, it kā atgrieza dzīvē to pasakaino īpašuma kopību, kas bija Kronosa laikos” ( Plut. Cim., 10, 7. ). Grieķu vēsturnieks Teopomps ziņo, ka pirmais tā ir rīkojies Peisistrāts, un ka Kimons apzināti atdarināja viņa rīcību ( FGr.H. 115 F 135 ). ↩
  37. Ostrakisms – tautas balsojums, kura laikā pilsoņi uz keramiskām lauskām ( ostraka )rakstīja to personu vārdus, kuri viņuprāt, apdraud tautvaldību. Cilvēks, par kuru nobalsoja vairākums, devās trimdā uz desmit gadiem, bet viņa īpašumi tika saglabāti. ↩
  38. Ļoti iespējams, ka šeit Aristotelis domā Platonu ( skat. tālāk, 3.4.4. ) ↩
  39. Peloponnesas kara gaitā, 425. g. p.m.ē., atēnieši ieņēma Pīlas līci Peloponnesā, netālu no Spartas, bet 409. viņi to zaudēja. Anits tika sūtīts ar karaspēku, lai atgūtu šo stratēģisko punktu, bet cieta neveiksmi un tika saukts tiesā par nemākulīgu rīcību. Vēlāk Anits bija galvenais Sokrāta apsūdzētājs. ↩
  40. Šeit Aristotelis konsekventi lieto vārdu epieikēs – “kārtīgs, krietns cilvēks”. Tas norāda galvenokārt uz cilvēka morālām īpašībām, nevis uz viņa izcelsmi. Kaut gan šīs īpašības, kā toreiz mēdza uzskatīt, un kā to atzīst arī pats Aristotelis, piemita pirmām kārtām tieši dižciltīgajiem. Taču dižciltīgo krietnuma apzīmējumam tika lietoti citi vārdi – “labie” ( agathoi ), “vislabākie” ( aristoi ). ↩
  41. Plutarhs apraksta laiku, kad Kimona vadībā atēnieši turpina karu ar persiešiem viņu teritorijā un kad jūras savienība sāka pārvērsties par impēriju. Šajā laikā atēnieši karo, bet sabiedrotie atsakās no turpmākās karadarbības un piegādā atēniešiem naudu un materiālus. ↩
  42. Šeit Plutarhs lieto vārdu dēmos. ↩
  43. Šeit stāv vārds aristoi – “labākie”, t.i. aristokrāti. ↩
  44. “Daudzie” ( polloi ) – tautas masas apzīmējums, kas izraisa asociācijas ar pūli ( ochlos ). ↩
  45. Tekstā stāv vārds akratos – burtiski: “tīrs”, “nesajukts”, “neatšķaidīts”, “pārmērīgs”. ↩
  46. Tālāk Plutarhs stāsta par Kimona likteni, kurš, atgriežoties Attēnās, mēģināja atjaunot veco kārtību, bet cieta neveiksmi un tika pakļauts ostrakismam. ↩
  47. Thuk., II, 65. Šo tekstu skat. tālāk, 3.2.1. ↩
  48. Klēruhijas ( klēruhiai ) – atēniešu kolonijas pakļauto valstu teritorijās, kur atēniešu pilsoņi saņēma zemi, kas tika atņemta vietējiem aristokrātiem. Šādus kolonistus sauca par klēruhiem un viņi veidoja militāru garnizonu attiecīgas valsts teritorijā. ↩
  49. “Izrāžu nauda” ( theorika ) – nauda, ko sākot ar Periklu valsts dalīja pilsoņiem, lai viņi varētu apmeklēt teātra un mūzikas izrādes. ↩
  50. Svarīgākajos valsts amatos atēnieši ievēlēja ar lozes palīdzību no iepriekš izvirzītiem kandidātiem. ↩
  51. Šeit stāv vārds “bezvaldība” ( anarchia ). ↩
  52. Šeit tiek lietots vārds “despotiska vara” ( despotia ). ↩
  53. “Stiprais balsts” – šeit ir domāta Areopāgas padome, kuru tagad dibina Atēna. Tātad, Aishils šajos vārdos pauž viedokli, ka dievi dibināja un svētīja vidējo varas formu, kas atrodas pa vidu starp divām galējībām – bezvaldību ( anarchia ), un tirāniju ( despotia ). ↩
  54. Halkīda – pilsēta Eubojas salā, kas atrodas pretī Attikai. ↩
  55. Pritani – amatpersonas, kuras rezidēja speciālā ēkā ( pritaneja ) un izskatīja visas tekošas lietas. Pritani sagatavoja jautājumus izskatīšanai tautas sapulcē. ↩
  56. Šī ir standarta frāze, kas nozīmē, ka Diognets iesniedza sapulcei sekojošu priekšlikumu. ↩
  57. Pritāns – pritaneja komisijas loceklis. Šī komisija katru dienu rezidēja pritanejā pie kopienas pavarda, un izskatīja visas tekošās lietas. ↩
  58. Šeit ir domāta konkrētā halkīdiešu svētnīca, kas tika veltīta Zevam Olimpiskajam. ↩
  59. Īsi pirms tam atēniešu tautas sapulce pieņēma analoģisku lēmumu par otru Eubojas pilsētu – Eretriju. Šis uzraksts ir saglabājies stipri bojātā stāvoklī. Katrā ziņā, mūsu priekšā ir tipisks paraugs, kurā uzskaitīti tipiski noteikumi. ↩
  60. Acīmredzot, halkīdiešu sūtņi interesējās par savu ķīlnieku atgriešanas iespējām. Šos ķīlniekus atēnieši paņēma sacelšanās apspiešanas laikā. ↩
  61. Hierokls – slavens atēniešu priesteris, pareģis un eksegēts. ↩

Saistītie raksti:

11.3. DEMOKRĀTIJAS KRITIKA 5. PAMĀCĪBA MERIKARAM, «STĀSTS PAR DAIĻRUNĪGU ZEMNIEKU» 4.1. ŠUMERU TEKSTI 9. POLISAS BŪTĪBA