Pirmie krīzes simptomi parādījās jau Peloponesas kara laikā ( 431. – 404.g. p.m.ē. ), kad kara izraisītās grūtības saasināja visas pastāvošās problēmas. Tad pirmo reizi sociālās pretrunas pārauga sociālā naidā, kas drīz vien pārvērtās par pilsoņu karu ar masu slepkavībām ( skat. 2.1. ). Taču, pēc kara krīze tikai padziļinājās un asiņainā izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem kļuva par pierastu lietu ( skat.: 2.4.5. ). Viss IV.gs. p.m.ē. vēsturiskajā literatūrā tiek dēvēts par polisas krīzes laikmetu. Krīze skāra visas dzīves jomas, jo visas polisas institūcijas izrādījās neatbilstošas jaunajiem dzīves apstākļiem. Pārmaiņas notika gan sociāli – ekonomiskajā sfērā, gan kultūrā, jo arvien plašākā sabiedrības daļā sāka mainīties domāšanas veids un vērtību sistēma. Šie procesi izsauca dažādas, bet vienmēr spilgtas reakcijas no domājošo un rakstošo cilvēku puses. Šīs reakcijas ir labi atspoguļotas tā laika literatūrā, kas dod mums iespēju ieskatīties grieķu domu pasaulē un labāk saprast, kas ar viņiem notika pārmaiņu laikmetā.
2.1. Tukidīds. Pelopnēsas kara vēsture
Šajā vietā Tukidīds apraksta notikumus Kerkīras salā 427. g. pm.ē., Peloponēsas kara laikā.
( 81. 2. ) Uzzinādami par atēniešu kuģu tuvošanos un par to, ka pretinieks ir aizgājis prom, kerkīrieši 1 ielaida pilsētā messēņu karavīrus, kas līdz šim uzturējās ārpus pilsētas mūriem, un kuģiem, kas bija pilnībā ekipēti, lika braukt apkārt salai uz Hillajs līci, un kamēr šie kuģi bija ceļā, viņi noslepkavoja savus pretiniekus, kurus varēja noķert uz vietas. Tos no pretiniekiem, kas dienēja uz kuģiem, viņi piespieda izkāpt krastā un nokāva viņus. Tad, ieejot Hēras svētnīcā viņi piespieda piecdesmit cilvēkus, kas tur lūdzās, iziet ārā uz tiesu un piesprieda viņiem nāvi. Bet liela daļa lūdzēju, 2 redzēdami kas notiek, atteicās iziet ārā un nogalināja cits citu pašā svētnīcas teritorijā, daži pakārās uz kokiem, bet daži nogalināja paši sevi kā kurš varēja. Septiņas dienas, kamēr Eurimedonts, kas bija ieradies ar sešdesmit kuģiem, uzturējās pilsētā, 3 kerkīrieši slepkavoja savus pretiniekus, apsūdzot viņus demokrātijas gāšanas nodomos, bet daži tika nogalināti arī personīga naida dēļ, un vēl dažus nogalināja viņu parādnieki naudas dēļ, ko tie bija no viņiem paņēmuši. Visi nāves veidi bija šeit pārstāvēti, un visas tās briesmu lietas, kas parasti notiek tādos gadījumos un pat vēl briesmīgākas, šeit tagad notika. Tēvs nogalināja dēlu, lūdzējus rāva nost no altāriem un tepat uz vietas slepkavoja, daži tika nogalināti būdami iemūrēti Dionīsa svētnīcā.
( 82. 1. ) Tik nežēlīga ir kļuvusi savstarpēja cīņa, kas atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu, jo tas notika pirmo reizi, bet vēlāk tādas cīņas satricināja visu hellēņu pasauli, kad tautas vadoņi sauca palīgā atēniešus, bet nedaudzie varas piekritēji – lakedaimoniešus… Dievbijību abas partijas ir atmetušas un tie, kas piesegdamies ar skaistiem vārdiem darīja nekrietnus darbus, tika uzskatīti par labākiem…
( 83.1. ) Tādā veidā partiju cīņa hellēņu starpā ir radījusi visāda vaida nelietības, un labsirdība, kas visvairāk piemīt labdzimušai dvēselei, tika izsmieta un pazuda pavisam, un tikai naidīgas puses, neuzticoties nevienam vārdam, cīnījās savā starpā, jo vairs nekas nespēja viņus samierināt — nedz droši vārdi, nedz briesmīgi zvēresti. Visi bija pārliecināti, ka labāk ir paļauties uz saviem nedrošajiem patvērumiem, nekā ticēt citiem, un šajā cīņā vinnēja parasti sliktākie, jo apzinādamies gan savu nederību, gan pretinieku saprāta spējas, un baidīdamies, ka viņus pieveiks pretinieku vārdi un dažādas iespējamas viltības, viņi droši ķērās pie varas darbiem.
( Thuk. 81.2. – 83.1. )
Avots: TLG
2.2. Aristofans. Komēdijas
2. 2.1. Mākoņi
Dialogs starp tēvu ( Strepsiads ) un dēlu ( Feidipids ). Tēvs nule kā ir atgriezies no sofistu skolas, kur samācījies visādas “gudrības” un aicina dēlu iet uz turieni mācīties, pārsteidzot viņu ar jauniem “atklājumiem”. Ā. Feldhūna tulkojums.
Feidipids: Cik brīnišķīgi! Kas tēv, tev prātā ienācis?
Tu prātā jūc, Zevs Olimpietis liecinieks!
Strepsiads: Lūk, lūk, Zevs Olimpietis!… Kāda muļķība!
Tik liels jau izaudzis, bet vēl viņš Zevam tic!
( Sāk ironiski smieties. )
Feidipids: Par ko tu smejies tā?
Strepsiads: Cik esi bērnišķīgs!
Tev galva pildīta ar vecām pasakām!
Pie manis šurp! Tu dzirdēsi ko svarīgu!
Es ko tev atklāšu – tu tūdaļ būsi vīrs.
Par to nevienam tu vairs tālāk nerunā!
Feidipids: Nu labi! Kas?
Strepsiads: ( klusākā balsī ) Tu Zeva vārdā zvērēji.
Feidipids: Jā gan!
Strepsiads: Nu redzi, ko mums mācīšana dod!
Nav Zeva taču Feidipid!
Feidipids: Bet kas tad ir?
Strepsiads: Ir Viesulis, 4 Kas Zevu sen jau nogāzis!
Feidipids: Ko niekus mels?
Strepsiads: Jel tici man, tas pareizi!
( Aristoph. Nubes, 816 – 829 )
Avots: TLG / Aristofans. Komēdiju izlase
2.2.2. Plūtoss
Pēc šīs komēdijas sižet,a atēniešu zemniekam Hremīlam izdevās aizturēt pie sevis bagātības dievu Plūtosu. Pēc kāda laika pie Hremīla mājas durvīm klauvē dievs Hermejs. Ar viņu sarunājas Hremīla kalps Karions:
Karions: Tu gribi pamest dievus, šeit palikt?
Hermejs: Jā, protams, jo pie jums ir dzīve labāka.
Karions: Kā, vai tad nodot dzimteni ir laba lieta?
Hermejs: Kur labi klājas man, tur ir tā īstā dzimtene!
( Aristoph. Plutus, 865 – 868 )
Avots: TLG.
2. 3. Līsijs
Līsijs ( ap 445. – 380. p.m.ē. ) – viens no lielākajiem grieķu oratoriem; dzimis Sicīlijā, pārcēlās dzīvot uz Atēnām. Pelnīja naudu ar runu rakstīšanu tiesas prāvām un svinīgiem gadījumiem. Uzrakstīja 425 runas, no kurām saglabājušās 34.
2.3.1. Runa pret Filonu
Šis ir fragments no tiesas runas pret kādu Filonu, kurš pretendēja uz to, lai kļūtu par valsts Padomes locekli, bet viņa morālā un pilsoniskā stāja atradās krāsā pretrunā ar pieņemtajām normām. 5 Pret viņu sākās tiesas prāva, kurā Līsijs uzstājās ar šo runu.
Es apgalvoju, ka kļūt par Padomes locekli pie mums ir tiesības tikai tam cilvēkam, kurš ne tikai ir pilsonis, bet arī vēlas tāds būt, jo viņam nav vienalga, vai mūsu valstij klājas labi vai slikti, tādēļ ka viņš uzskata par nepieciešamu priekš sevis dalīt ar to arī nelaimes, tāpat kā viņš piedalās savas valsts laimē. Bet tas, kas ir dzimis pilsonis, bet pieturas pie uzskata, ka jebkura valsts viņam ir dzimtene, kur viņam ir līdzekļi, tas, protams, viegli atmetīs dzimtenes kopējo labumu un meklēs savu personīgo izdevīgumu, jo viņš par dzimteni uzskata ne savu valsti, bet savu labklājību ( Lys. XXXII, 5 – 6 ).
2. 3.2. Runa pret maizes tirgotājiem
Atēnu pilsēta klasiskā laikmetā nevarēja nodrošināt sevi ar savu maizi un bija spiesta ievest to no ārzemēm, lielākoties no Melnās Jūras ziemeļu piekrastes, kā arī no Ēģiptes un Sicīlijas. Šo situāciju veikli un bezkaunīgi izmantoja maizes tirgotāji, kas uzskrūvēja cenas un diktēja savus noteikumus. Tas bija pretrunā gan ar polisas morāli, gan ar tās pamatprincipiem, tādēļ pret viņiem tika ierosināta tiesas prāva, kuras laikā Līsijs uzstājās ar šo runu.
Viņu intereses ir pretstatā citu cilvēku interesēm — viņi visvairāk iedzīvojas tieši tad, kad ir ziņas par kādu nelaimi, kas ir notikusi ar valsti, jo tad viņi pārdod maizi par dārgām cenām. Viņiem tik ļoti patīk skatīties uz jūsu nelaimēm, ka dažreiz viņi pirmie dabū zināt par tām, dažreiz viņi paši tās sacer: tad jūsu kuģi ir nogrimuši Pontā, tad tos ir sagūstījuši lakedaimonieši, tad ostas ir ielenktas, tad pamiers tiks lauzts. Viņu naids sniedzas jau tik tālu, ka izdevīgos brīžos viņi nostājas pret jums kā īsti ienaidnieki. Kad jums visvairāk vajag maizi, viņi izrauj to jums no mutes un negrib to pārdot, lai jūs nerunātu par cenu, bet būtu priecīgi nopirkt no viņiem maizi par vienalga kādu cenu. Tādā veidā dažreiz pat miera laikā viņi tur jūs aplenkuma stāvoklī. Valsts jau sen ir sapratusi viņu krāpniecību un ļaunprātību un tajā laikā, kad visu citu preču tirdzniecības novērošanai jūs ieviesāt tirgus uzraugus, 6 tad tikai šī viena amata pārstāvju dēļ jūs ieviesāt maizes uzraugus. 7 Kaut gan viņi ir pilntiesīgi pilsoņi, tomēr ne vienu vien reizi jūs pakļāvāt viņus augstākiem sodiem par nespēju tikt galā ar šiem krāpniekiem. Bet kā lai soda pašus vainīgos ja jūs sodāt ar nāvi tos, kas nevar tikt ar viņiem galā? ( Lys. XXII, 14 )
Avots: TLG.
2.4. Ksenofonts. Sacerējumi
2.4.1. Mājsaimniecība
Šeit Ksenofonts attēlo Sokrāta sarunu ar savu draugu Ishomahu par dažādiem saimniekošanas veidiem. Sākumā runā Ishomahs, kura runu atstāsta Sokrāts trešajā personā, un pēc tam ar viņu sarunājas pats Sokrāts, kas runā pirmajā personā.
( 22 ) Bet cilvēkiem, kas spēj rūpēties par lietām un cītīgi apstrādāt zemi, visveiksmīgākais pelnīšanas veids ir zemkopība. Mans tēvs pats tā saimniekoja un mani tā apmācīja. Viņš nekad neatļāva man pirkt labi apstrādātu zemi, bet tik tādu, kas saimnieku nevīžības dēļ vai līdzekļu trūkuma dēļ ir neapstrādāta un neapstādīta, tādu viņš man ieteica pirkt.
( 23 ) Apstrādāta zeme, sacīja viņš, gan maksā dārgi, gan uzlabot to nevar, bet ja viņu nevar uzlabot, tad tā nesagādā tik daudz baudas, bet jebkura manta vai lops, kas iet uz uzlabošanu, visvairāk iepriecina, uzskatīja viņš. Tātad, nav nekā tāda, kas varētu vairāk tikt uzlabots, kā zeme, kas no aizlaistas kļūst par auglīgu.
( 24 ) Es tev droši varu apgalvot, Sokrāt, ka daudzu zemes gabalu vērtību mēs esam padarījuši daudzkārt lielāku pret sākotnējo. Un tas, ko es teicu, o Sokrāt, ir tik vērtīga doma un to ir tik viegli saprast, ka arī tu, kas tikko tagad esi to dzirdējis, turpmāk to zināsi ne sliktāk par mani un varēsi arī citiem to iemācīt, ja gribēsi.
( 25 ) Arī mans tēvs iemācījās to nevis mācoties no kāda cita, un nevis atklājot to nopietnās pārdomās, bet, kā viņš pats teica, tikai dēļ mīlestības uz zemi un darbu; viņš vēlējās, lai viņam būtu tāda zeme, kas reizē prasītu darba ieguldīšanu un arī sagādātu prieku ar ienākumiem.
( 26 ) Jo, viņš piebilda, mans tēvs pēc savas dabas bija vislielākais no visiem atēniešiem zemes darbu mīļotājs.
Noklausījies to, es pajautāju viņam: Vai tavs tēvs, Ishomah, pats turēja īpašumā visus tos zemes gabalus, kurus viņš noveda līdz plaukstošam stāvoklim, vai arī pārdeva, kad varēja dabūt par tiem labu naudu?
Jā, zvēru pie Zeva, arī pārdeva, atbildēja Ishomahs, bet tūdaļ savas darba mīlestības dēļ viņš pirka citu zemes gabalu, bet aizlaistu.
( 27 ) Tas, ko tu saki, teicu es, o Ishomah, liecina par to, ka tavs tēvs tik tiešām ir bijis liels zemkopības mīlētājs, tāpat, kā maizes tirgotāji ir maizes mīļotāji. Jo arī tirgotāji, savas milzīgās maizes mīlestības dēļ, tikko būs izdzirdējuši, ka kaut kur ir daudz maizes, tad tūdaļ dodas tai pakaļ un pārbrauc Egeja jūru, Euksīnas 8 jūru un Sicīlijas jūru; ( 28 ) pēc tam, paņemdami tik daudz maizes, cik vispār var, viņi ved to pāri jūrai un turklāt, sakrauj maizi arī uz tā kuģa, ar kuru paši brauc. Un kad viņiem vajag naudu, viņi neizmet lieki maizi kur pagadās par lētu naudu, bet tur, kur viņi dzird, ka cenas uz maizi ir vislielākās un kur cilvēki visvairāk vērtē maizi, uz turieni viņi to ved un tur pārdod. Un šķiet, ka arī tavs tēvs bija tāds pats zemes mīlētājs.
( 29 ) Uz to Ishomahs ir atbildējis: Tu joko, Sokrāt, viņš teica, bet es uzskatu, ka ne mazākā mērā arī tie cilvēki mīl namu celtniecību, kas uzceļot māju pārdod to un pēc tam ceļ jaunu māju.
Zvēru pie Zeva, teicu es, o Ishomah, es tev ticu, un sekojot tev es apgalvoju, ka visi mīl to, no kā viņi cer iegūt sev labumu ( Xen. Oec. 20. 22. – 29. ).
2.4.2. Atmiņas par Sokrātu
Divi fragmenti no divām Sokrāta sarunām.
1.
Šajā vietā Ksenofonts atstāsta Sokrāta sarunu ar Aristarhu par iztikas līdzekļu iegūšanas veidiem.
( 1 ) …Reiz Sokrāts ieraudzīja Aristarhu drūmā garastāvoklī un teica: šķiet, Aristarh, ka tevi nospiež kāds smagums. Tev vajadzētu padalīties tajā ar saviem draugiem, varbūt mēs varēsim padarīt to vieglāku.
( 2 ) Un Aristarhs atbildēja: Jā, Sokrāt, es tiešām esmu smagā stāvoklī. Kad pilsētā notika apvērsums 9 un daudzi aizbēga uz Pireju, pie manis ieradās manas māsas, māsīcas un brāļu un māsu meitas, tā kā pie manis tagad tikai brīvo vien 10 ir četrpadsmit cilvēku. Bet ienākumu mums nav nekādu nedz no zemes, jo tā atrodas pretinieku rokās, 11 nedz no namiem, jo pilsētā ir maz cilvēku. Saimniecības piederumus neviens nepērk un nav kur arī aizņemties naudu, drīzāk, man šķiet, var atrast naudu uz ceļa, nekā dabūt aizdevumu. Grūti ir, o, Sokrāt, skatīties uz to, kā tavi tuvinieki iet bojā, bet nav iespējas šādos apstākļos pabarot tik daudz cilvēku.
( 3 ) Noklausījies šīs lietas, Sokrāts sacīja: kā tas ir, ka Keramons, kas arī uztur daudzus cilvēkus, spēj ne tikai piegādāt viņiem visu nepieciešamo, bet vēl tik daudz atlicina, ka pat kļūst bagāts, bet tu, kas uzturi daudzus cilvēkus, baidies, ka tik jūs visi nenomirtu līdzekļu trūkuma dēļ?
Tas tāpēc, zvēru pie Zeva, atbildēja Aristarhs, ka viņš uztur vergus, bet es – brīvos.
( 4 ) Kuri tad, pēc tavām domām, ir labāki – tavi brīvie, vai Keramona vergi?
Domāju, ka mani brīvie.
Vai tad tā nav kauna lieta, sacīja Sokrāts, ka viņš ar saviem sliktākiem cilvēkiem dzīvo labklājībā, bet tu ar saviem labākiem esi trūkumā?
Bet zvēru pie Zeva, ka viņš uztur amatniekus, bet es cilvēkus, kas tika audzināti kā brīvi ļaudis.
( 5 ) Tātad, amatnieki ir cilvēki, kas māk pagatavot ko derīgu? Vaicāja Sokrāts.
Protams, atbildēja Aristarhs.
Vai milti ir kas derīgs?
Pat ļoti.
Un cepta maize?
Nemaz ne sliktāk.
Bet vīriešu un sieviešu apmetņi, krekli, mantijas un darba drēbes?
Arī tās visas ir ļoti noderīgas lietas.
Bet vai tavi ļaudis neko tādu nemāk pagatavot?
Pat visu ko, es domāju. 12
( 6 ) Un vai tad tu nezini, ka tikai ar vienu no šiem darbiem, ar miežu malšanu, Nausikīds uztur ne tikai sevi un savus mājiniekus, bet arī vēl baro daudz cūku un govju un ka viņam vēl tik daudz paliek pāri, ka viņš bieži izpilda liturģijas 13 valsts labā? Un ka Kirebs ar maizes cepšanu uztur visu māju un dzīvo lieliski? Un ka Demētrijs kollitietis dzīvo no mantiju pagatavošanas, Menons – no smalku tērpu, bet lielākā daļa megāriešu – no darba tērpu pagatavošanas?
Jā, zvēru pie Zeva, bet viņi taču pērk un tur pie sevis barbarus, kurus var piespiest darīt ikvienu darbu, bet pie manis dzīvo brīvie cilvēki, turklāt radinieki.
( 7 ) Vai tad no tā, ka viņi ir brīvie un tavi radinieki, viņiem nekas cits nav jādara kā vien jāēd un jāguļ? Kuriem no citiem brīvajiem cilvēkiem, kā tev liekas, klājas labāk un kurus tu uzskati par laimīgākiem, vai tos, kas dzīvo tāpat kā šie, vai tos, kuri prot ko dzīvei noderīgu un ar to nodarbojas? …
( 8 ) Vai tavas radinieces ir mācījušās tās lietas, kuras kā tu saki, viņas prot, kā kaut ko tādu, kam nav nozīmes dzīvē un lai to nekad neizmantotu, vai gluži otrādi, lai liktu to lietā un gūtu no tā kādu labumu? Kad cilvēki ir saprātīgāki – kad viņi neko nedara, vai kad viņi nodarbojas ar kaut ko derīgu? Kad viņi ir taisnīgāki – kad strādā, vai kad neko nedarīdami spriedelē par to, kas dzīvei ir nepieciešams? …
( 10 ) Ja viņas nodomātu nodarboties ar ko apkaunojošu, tad labāk būtu mirt, bet tagad, kā šķiet, viņas prot pavisam godīgus un sievietei visai piemērotus darbus, bet visi cilvēki veic ļoti viegli, ātri, labi un ar labpatiku tos darbus, kurus viņi prot. Tāpēc, nevilcinies vairs un piedāvā viņām tās lietas, kas nāks par labu gan tev, gan viņām; šķiet, ka viņas labprāt tev paklausīs.
( 11 ) Zvēru pie dieviem, teica Aristarhs, tavs padoms man liekas labs, Sokrāt; agrāk es neuzdrošinājos aizņemties naudu, zinādams, ka es to iztērēšu, bet atdot nespēšu, taču tagad, es domāju to darīt, lai būtu līdzekļi darbu uzsākšanai.
(12 ) Pēc tam tika sagādāti līdzekļi un viņi nopirka vilnu; darba laikā visi kopā ēda brokastis, pēc darba ieturēja vakariņas, agrāku drūmumu nomainīja prieks, agrākus greizos skatienus nomainīja priecīgie, radinieces mīlēja Aristarhu kā savu aizgādni un viņš mīlēja viņas kā derīgus ģimenes locekļus… ( Xen. Memorab., II, 7, 1 – 12 )
2.
Šajā fragmentā tiek atstāstīta Sokrāta saruna ar Euteru.
( 1 ) Reiz Sokrāts, saticis savu senu draugu, kuru jau sen nebija redzējis, pajautāja viņam: no kurienes tu ej, Euter? Pirms kara beigām, 14 Sokrāt, atbildēja viņš, atgriezos es no ārzemēm un tagad dzīvoju atkal šeit. Īpašumi ārzemēs mums tika atņemti, 15 bet Attikā tēvs man neko nav atstājis, tāpēc atgriezies dzimtenē esmu spiests tagad pelnīt iztiku ar savu roku darbu. 16 Man liekas, ka tas ir labāk, nekā lūgt naudu cilvēkiem, jo vairāk tāpēc, ka man nekā nav, ko es varētu dot pret ķīlu.
( 2 ) Un cik ilgi, kā tev šķiet, tev pietiks spēka pelnīt sev iztiku strādājot ar savām rokām algotu darbu?
Zvēru pie Zeva, neilgi.
Taču tad, kad tu paliksi vecs, sacīja Sokrāts, ir pilnīgi skaidrs, ka tev būs dažādi izdevumi, bet neviens vairs negribēs dot tev samaksu par tavu roku darbu.
( 3 ) Tev taisnība, teica Euters.
Tādā gadījumā, turpināja Sokrāts, būtu labāk jau tūlīt ķerties pie tāda darba, kas nodrošinās tevi arī tad, kad tu būsi vecs. Tev vajadzētu griezties pie kāda turīga cilvēka, kuram ir vajadzīgs palīgs saimniecības pārzināšanā, tam tu varētu uzraudzīt darbus, palīdzēt ražas novākšanā un īpašumu sargāšanā, tādējādi sagādājot labumu gan viņam, gan arī pašam sev.
( 4 ) Grūti man būtu, o, Sokrāt, izturēt tādu verdzisku darbu, atbildēja Euters… ( Xen. Memorab., II, 8, 1 – 4 )
2.4.3. Dzīres
Šajā darbā Ksenofonts apraksta dzīres, kuras rīko bagāts atēnietis Kallijs 422 g. p.m.ē. Lielo Panetenaju svētku laikā. Dzīrēs piedalās Sokrāts ar draugiem. Katrs no viesiem stāsta, ar ko viņš lepojas:
( 29 ) Tad Kallijs teica: tagad ir tava kārta runāt, Harmīd, kādēļ tu lepojies ar savu nabadzību.
Visi atzīst, teica Harmīds, ka labāk ir justies drošībā, nekā baidīties, ka labāk būt brīvam, nekā būt vergam, labāk saņemt pakalpojumus nekā pakalpot pašam, un labāk gūt uzticību no dzimtenes, nekā tās neuzticību.
( 30 ) Tātad, lūk, kad es šajā pilsētā 17 biju bagāts, es, vispirms baidījos, lai kāds neizraktu manas mājas sienu, 18 nepaņemtu manu naudu un neizdarītu ko ļaunu man pašam. Pēc tam man nācās iztapt sikofantiem, 19 jo es zināju, ka drīzāk es piedzīvošu ļaunumu no viņiem, nekā pats varēšu kaitēt viņiem. Turklāt, valsts vienmēr uzlika man tēriņus tās labā, 20 bet aizbraukt projām es nekur nedrīkstēju.
( 31 ) Taču tagad, kad aizrobežu īpašumus esmu pazaudējis, 21 un no šejienes īpašumiem es neiegūstu ienākumus, kad visa mājas iedzīve ir izpārdota, es saldi guļu izstaipīdamies, valsts man uzticas, neviens man vairs nedraud, bet es draudu citiem, kā brīvs cilvēks es varu dzīvot gan šeit, gan ārzemēs, bagātnieki manā priekšā jau ceļas no savām vietām un dod man ceļu.
( 32 ) Tagad esmu līdzīgs tirānam, bet toreiz neapšaubāmi, es biju vergs, toreiz es maksāju tautai naudu, bet tagad valsts, maksājot nodevas, 22 uztur mani. Pat par draudzību ar Sokrātu es tiku lamāts, kamēr es biju bagāts, taču tagad, kad esmu nabags, nevienam nav vairs nekādas daļas par mani. Kad es biju bagāts, es vienmēr kaut ko zaudēju vai nu valsts, vai arī likteņa dēļ, bet tagad es neko nezaudēju, jo man nekā nav, bet vienmēr ceru kaut ko iegūt ( Xen. Symp., 4, 29 – 32 ).
2.4.4. Hellēņu vēsture
“Hellēņu vēsturē ”Ksenofonts turpina nepabeigto Tukidīda izklāstu par Peloponēsas kara pēdējo posmu,kā arī izklāsta turpmākos notikumus Grieķijas vēsturē IV gs. p.m.ē. Šajā fragmentā tiek aprakstīti 392. gada p.m.ē. asiņainie notikumi Korintā. Šajā laikā notika cīņa par hegemoniju Grieķijā, kad Spartai nācās cīnīties ar veselu valstu koalīciju, lai noturētu savas vadošās pozīcijas, kas tika iegūtas Peloponēsas kara rezultātā.
Korintieši redzēja, ka viņu zeme tiek postīta un pilsoņi iet bojā, tādēļ ka ienaidnieks visu laiku atrodas viņu pilsētas tuvumā, bet tajā pat laikā viņu sabiedrotie dzīvo mierā un viņu zemes tiek apstrādātas, tad korintiešu lielākā daļa un labākie 23 pilsoņi sāka tiekties pēc miera un, sanākdami kopā, viņi apsprieda šīs lietas savā starpā. Bet argieši, atēnieši, boiotieši un tie no korintiešiem, kurus bija uzpircis Persijas valdnieks un kuri bija šī kara vaininieki, zinādami, ka ja viņi nenovāks miera piekritējus pilsēta atkal nokļūs atkarībā no lakedaimoniešiem, nolēma sarīkot asiņainu slaktiņu. Tas, ko viņi bija nodomājuši, bija bezdievīgāks pār visu, kas ir bijis līdz šim, jo citi helēņi, ja arī kādam uz likuma pamata tiek piespriests nāves sods, nenogalina viņu svētku dienās, bet viņi saviem nodomiem ir izvēlējušies Euklejas 24 svētku pēdējo dienu, jo viņi cerēja, ka šajā dienā agorā 25 viņi varēs satvert lielāko daļu to cilvēku, kas tika nozīmēti slepkavošanai. Kad tika dots signāls tiem, kuriem jau bija pateikts, kurus cilvēkus vajag nogalināt, viņi izrāva zobenus un sāka slepkavot. Vienu nogalināja stāvot, draudzīgas sarunas laikā, citu sēžot, citu teātrī, bet vēl kādu pat izpildot tiesneša pienākumus sacensībās. Kad tapa zināms kas notiek, labākie pilsoņi metās meklēt patvērumu – citi pie dievu statujām, kas stāvēja agorā, citi – pie altāriem, 26 bet gan tie, kas deva pavēli, gan tie kas to izpildīja, bija bezdievīgākie cilvēki, kuri neatzina vispār nekādus likumus, viņi slepkavoja arī pie altāriem. Tādēļ arī tie likumiem paklausīgie cilvēki, kurus pašus šie notikumi neskara, bija ļoti nobēdājušies un satraukušies, redzēdami šādu nešķīstu noziegumu. Tādā veidā tika nogalināti ļoti daudzi vecākās paaudzes cilvēku, jo viņi visvairāk bija gadījušies agorā… ( Xen. Hell., IV, 4, 1 – 4 )
Avots: TLG.
2.5. Platons. Dialogi
2.5.1. Likumi
Šajā fragmentā no dialoga “Likumi” Platons atspoguļo sava laikmeta jau diezgan tipisku domu veidu.
O, mīļais, šādi cilvēki 27 uzskata, ka dievi eksistē ne pēc dabas, bet pēc mākslas un likumiem, turklāt katrā vietā viņi ir dažādi, atbilstoši tam, kādus katra tauta nolēma viņus uzskatīt tad, kad dibināja savu likumdošanu; tāpat arī skaistais pēc dabas ir kaut kas viens, bet pēc likuma – kaut kas cits, bet taisnīgais vispār neeksistē dabā, un cilvēki vienmēr strīdas par to un visu laiku ievieš likumos izmaiņas par to, un šīs mainīgās normas pēc kārtas valda te viena te cita, un viņas rodas ne no dabas, bet no mākslas un likumiem. Visas šīs lietas, mani draugi, stāsta jauniem cilvēkiem gudri ļaudis, parastie un dzejnieki, sacīdami, ka augstāka taisnība ir tad, ja kāds uzvar ar varu; no tā jaunajos cilvēkos rodas bezdievīgi uzskati, ka vispār nav tādu dievu, kurus likums liek atzīt, no tā rodas arī nemieri un jukas, jo viņi velk citus uz to, lai dzīvotu atbilstoši dabai, pārliecinot, ka šāda dzīve patiesībā nozīmē dzīvot uzvarot citus cilvēkus, nevis pakļaujoties citiem atbilstoši likumiem ( Plato. Leg., 889 e – 890 a ).
2.5.2. Valsts
Šeit Sokrāts raksturo sava laika grieķu polisu stāvokli.
Lai kā tas būtu, viņas 28 ietver sevī divas naidīgas valstis: viena ir nabago valsts, otra – bagātnieku valsts, un katrā no tām savukārt, atkal ir daudzas valstis; tātad, tu kļūdīsies, ja uzskatīsi tās par kaut ko vienotu ( Plato. Resp., 423 a 1 ).
Avots: TLG.
2.6. Aishīns. Par Ktesifontu
Aishīns ( 389. – ap 314. p.m.ē. ) – atēniešu orators, aktīvs politiķis, kas iestājās par par sadarbību ar Maķedoniju. Slavenā oratora Demostēna politiskais pretinieks. Šeit ir ievietoti divi fragmenti no Aishīna runas “Par Ktesifontu”.
( 3 ) Bet kopš tiem laikiem, kad ir zudis viss, kas agrāk vienbalsīgi tika uzskatīts par labu, un daži sāka viegli piedāvāt pretlikumīgus priekšlikumus, bet citi likt tos uz balsošanu, paši tikdami pie priekšsēdētāja amata ne taisnīgā ceļā, 29 bet caur dažādām mahinācijām, un ja kāds cits no padomes locekļiem, kas tika ievēlēts ar lozēšanu, godīgi pasludina par jūsu ievēlēšanas rezultātiem, tad visi tie, kas uzskata valsti ne par kopējo, bet par savu īpašumu, draud viņam ar ārkārtējām apsūdzībām un tādējādi paverdzina vienkāršus pilsoņus, bet paši iegūst sev despotisku varu,
( 4 ) un, kad pārstāja būt tiesas prāvas pēc likumiem, bet tiesāt sāka vadoties no naida un īpašiem lēmumiem, tad kopš tiem laikiem apklusa pilsētā tik skaists un labs ziņneša sauklis: “Kurš no tiem, kas sasniedzis piecdesmit gadus, vēlas izteikties, un pēc tam pēc kārtas citi atēnieši?” — un tad oratoru patvaļa nepakļaujas vairs nedz likumiem, nedz padomes priekšsēdētājiem, nedz klātesošiem, nedz tiem, kas ir priekšsēdētāji fīlās, kaut gan tā ir mūsu pilsētas desmitā daļa.
( 250 )Vai tas nav briesmīgi, ka ar Padomi un ar tautu neviens vairs nerēķinās, ka vēstules un sūtniecības pienāk uz privātām mājām, turklāt ne no gadījuma cilvēkiem, bet gan no pirmajiem cilvēkiem Āzijā un Eiropā! Un lietas, par kurām pēc likuma pienākas nāvessods, tās lietas viņi nenoliedz, bet visas tautas priekšā viņi atzīstas šajās lietās, nodod viens otram vēstules lasīšanai un turklāt, daži no viņiem pieprasa, lai uz viņiem raudzītos kā uz demokrātijas aizstāvjiem, bet citi pieprasa sev dāvanas kā tēvijas glābējiem.
( 251 ) Bet tauta visa notikušā dēļ ir kļuvusi mazdūšīga, it kā uzreiz novecojusi, vai pat sajukusi prātā, un jau patur sev tikai tautvaldības nosaukumu, bet lietas nodod citiem, tiem, kas pagadās. Tādēļ jūs aizejiet no tautas sapulcēm uz mājām ne tā, kā no sapulcēm, bet kā no kopīgām draugu maltītēm, no kurām jums tiek tikai drupatas.
( Aish. Ktes. 3 – 4; 250 – 251 )
Avots: TLG.
2.7. Isokrāts. Runas
Isokrāts ( 436. – 338. p.m.ē. ) – atēniešu orators, retorikas skolotājs un publicists. Pats viņš publiski neuzstājās, bet rakstīja runas un pamfletus, dibināja savu retorikas skolu. Viņš kritizēja esošo valsts stāvokli un uzstājās par tikumības un senču krietnuma atjaunošanu.
2.7.1. Arhidams
Šajā runā, kas veltīta spartiešu ķēniņam Arhidmam, Isokrāts pārmet saviem līdzpilsoņiem atēniešiem morālo degradāciju:
Jūs esat tik neuzticīgi viens otram un tik naidīgi, ka no saviem pilsoņiem baidāties vairāk nekā no ienaidniekiem; jūsu vidū vienprātības un savstarpējas labvēlības vietā valda tāda nesaticība, ka bagātie gatavi drīzāk izmest savu īpašumu jūrā, nekā atdot to nabagiem, bet nabagie vairāk vēlētos nevis atrast naudu, bet atņemt to bagātiem. Atmetuši upurēšanu dieviem, cilvēki uz altāriem nogalina cits citu. Vairāk ir šodien bēgļu no vienas atsevišķas pilsētas, nekā agrāk no visas Peloponēsas ( Isocr. Archid. 25 – 26 )
2.7.2. Par mieru
Šī runa tika uzrakstīta ap 358. – 355. g.p.m.ē., tajā autors kritizē esošo valsts stāvokli un aicina atteikties no hegemonijas uz jūras un ekspansijas politikas, atjaunojot “pareizo” demokrātiju, kas ir bijusi senču laikos ( šeit tiek domātas Solona un Kleistēna konstitūcijas ).
( 41 ) Ja tagad atbrauktu kāds svešinieks, kurš vēl nebūtu samaitājies kopā ar mums, un pēkšņi viņš uzzinātu, kas pie mums šeit notiek, vai tad būtu iespējams, ka viņš nenoturētu mūs par vājprātīgiem un jukušiem? Jo mēs lepojamies ar mūsu senču varoņdarbiem un uzskatām par cienīgu cildināt mūsu pilsētu par toreizējiem darbiem, bet paši rīkojamies pavisam ne tā kā viņi, bet gan tieši pretēji.
( 42 ) Mūsu senči visu laiku ir pavadījuši karojot ar barbariem 30 hellēņu dēļ, bet mēs, paņemdami tos cilvēkus kas pelna sev iztiku Āzijā, vedam viņus pret hellēņiem. 31 Mūsu senči, atbrīvojot hellēņus un sniedzot tiem palīdzību, ir nopelnījuši hegemoniju, bet mēs, pakļaudami hellēņus un rīkojoties pretēji tam, kā ir rīkojušies mūsu senči, esam sašutuši, ja mums neizrāda tādu pašu godu kā viņiem.
( 43 ) Mēs tik ļoti esam atpalikuši no mūsu senčiem rīcībā un domu veidā, ka tajā laikā kad viņi hellēņu glābšanas dēļ bija uzdrošinājušies atstāt savu tēviju 32 un cīnoties gan uz sauszemes, gan uz jūras ir uzvarējuši barbarus, tad mēs pat mūsu pašu interešu dēļ neuzskatam par vajadzīgu pakļauties briesmām.
( 44 ) Tiekdamies valdīt pār visiem mēs paši nevēlamies doties karagājienos un, iesākdami karu gandrīz pret visu cilvēci, 33 mēs paši nenodarbojamies ar karu, bet nododam karošanu cilvēkiem bez dzimtenes, pārbēdzējiem vai tādiem, kas ir saskrējuši pie mums dažādu citu noziegumu dēļ. Atliek tikai kādam piedāvāt viņiem lielāku algu, kad viņi tūdaļ sekos viņam pret mums. 34
( 45 ) Tomēr mēs mīlam šos algotņus pat vairāk par saviem bērniem, jo gadījumā, kad mūsu bērni ir izdarījuši kādam kaut ko ļaunu, mēs nevēlamies par to atbildēt, bet kad mūs grasās apsūdzēt par mūsu algotņu laupīšanu, vardarbību un nelikumībām, mēs ne tikai neesam sašutuši par to, bet pat priecājamies ja dzirdam kaut ko tādu, kas ir noticis.
( 46 ) Mēs esam nonākuši jau līdz tādai muļķībai, ka tad, kad mums pašiem trūkst nepieciešamu ikdienišķu lietu mēs esam uzņēmušies uzturēt algotņu armiju; mēs darām pāri mūsu sabiedrotajiem un izspiežam no viņiem naudu tikai tādēļ, lai mēs varētu maksāt algu visas cilvēces ienaidniekiem.
( 47 ) Mēs esam daudz sliktāki par mūsu senčiem, ne tikai par slavenākajiem no viņiem, bet arī par tiem, kas ir izpelnījušies naidu pret sevi, jo tad kad viņi pieņēma lēmumu karot ar kādu valsti un Akropolē bija daudz sudraba un zelta, viņi tomēr uzskatīja par vajadzīgu pašiem sevi pakļaut briesmām izvirzīto mērķu sasniegšanas dēļ, bet mēs, nonākuši tik smagā stāvoklī un būdami tādā daudzumā, lietojam, līdzīgi persiešu valdniekam, algotņu karapulkus.
( 48 ) Kad tajos laikos tika gatavotas karam triēras, uz airētāju soliem tika sēdināti algotņi un vergi, bet pilsoņi tika sūtīti kā hoplīti, bet šodien mēs algotņus izmantojam kā hoplītus un pilsoņus piespiežam sēsties pie airiem, un tad, kad notiek izkāpšana krastā ienaidnieku zemē, tie cilvēki, kas uzskata sevi par cienīgiem valdīt pār hellēņiem, nokāpj krastā, nesdami rokās airētāju spilvenus, bet tie cilvēki, kuru dabu es nupat esmu raksturojis, ar ieročiem rokās dodas kaujā.
( 49 ) … Mēs apgalvojam, ka mēs esam pamatiedzīvotāji un ka mūsu pilsēta ir dibināta agrāk pār citām, un ka mums jābūt par pareizas un labi iekārtotas valsts paraugu, bet mūsu valsts ir iekārtota sliktāk un juceklīgāk, nekā nesen dibinātas pilsētas.
( 50 ) Mēs lepojamies un dižojamies ar to, ka mums ir labāka izcelsme, nekā citiem, bet mēs vieglāk ļaujam citiem pievienoties mūsu dižciltībai, nekā triballi un lukāni – savai zemai izcelsmei. 35 Mēs esam ieviesuši daudzus likumus, bet maz rēķināmies ar tiem. Noklausoties tikai vienu piemēru jūs atpazīsiet visus citus: mums ir nozīmēts nāves sods tam, kurš tiks pieķerts kukuļdošanā, bet tos cilvēkus, kas acīmredzami to ir darījuši, mēs ievēlam par stratēgiem un tam, kurš ir varējis samaitāt vislielāko pilsoņu skaitu mēs nododam svarīgāko valsts lietu pārvaldīšanu …. 36
( 124 ) Neskatoties uz to, ka ir saglabājušās daudzas atmiņas par to, kādā stāvoklī ir bijusi valsts gan labu, gan sliktu vadoņu laikā, mēs esam tik labvēlīgi pret mūsu oratoriem, ka pat redzēdami ka viņu izraisīto karu un ķildu dēļ viņi paši no nabagiem ir kļuvuši par bagātiem, bet citu pilsoņu starpā daudzi ir zaudējuši pat no tēviem saņemtu mantojumu, mēs nedusmojamies un neesam sašutuši par viņu labklājību;
( 125 ) tā vietā mēs paciešam pārmetumus par to, ka mūsu valsts pazemo sabiedrotos un izspiež no viņiem naudu, bet viņi uz tā rēķina iedzīvojas, bet mūsu tauta, kurai, kā viņi saka, pienākas valdīt pār citiem, atrodas sliktākā stāvoklī, nekā tie, kas verdziski pakļaujas oligarhijai, bet tie cilvēki, kuriem nekā nebija, pateicoties mūsu neprātam, no zema stāvokļa ir pacēlušies līdz vislielākai labklājībai.
( 126 ) Bet Perikls, kas vēl pirms viņiem bija tautas vadonis un pārvaldīja valsti, kaut gan saprātīguma tad bija jau mazāk, nekā agrāk, pirms tika izveidota mūsu kundzība uz jūras, tomēr politiskā pārvalde toreiz bija vēl pieciešama, tad lūk, Perikls netiecās pēc personīgās labklājības, taisni otrādi, viņš atstāja pēc sevis mazāku īpašumu, nekā bija mantojis no tēva, toties Akropolē viņš nolika astoņus tūkstošus talantus, neskaitot svēto naudu. 37
( 127 ) Bet tagadējie vadoņi tik ļoti atšķiras no viņa, ka uzdrošinās apgalvot, ka dēļ lielām rūpēm par valsts lietām viņi nevar pievērst uzmanību savām lietām, bet īstenībā, šīs viņu it kā novārtā atstātās lietas nesa viņiem tādu peļņu, par kuru viņi nevarēja agrāk pat dievus lūgt, bet mūsu tauta, par kuru viņi rūpējas, kā viņi paši to apgalvo, atrodas tādā stāvoklī, ka neviens no pilsoņiem nedzīvo priecīgi vai viegli un pilsēta ir pilna ar vaimanām.
( 128 ) Viena daļa cilvēku ir spiesti paši sev uzskaitīt savas vajadzības un iztrūkumus un apraudāt tos, citi sūdzas par lielu sabiedrisko pienākumu un liturģiju nastu, par nepatikšanām, kas saistītas ar simmorijām 38 un procesiem par īpašuma apmaiņu, 39 kas sagādā tik daudz rūgtuma, ka turīgo cilvēku dzīve kļūst skarbāka par to cilvēku dzīvi, kas vienmēr atrodas trūkumā.
( 129 ) Es brīnos, kā jūs nevarat saprast, ka nav citas tautai kaitīgākas cilvēku sugas kā ļaunprātīgie oratori un tautas vadoņi. 40 Viņi visvairāk vēlas, lai piedevām pie visām citām nelaimēm jums būtu arī iztrūkums ikdienā nepieciešamās lietās, jo viņi redz, ka tie, kas spēj apmierināt savas vajadzības no saviem līdzekļiem nostājas valsts pusē un to cilvēku pusē, kuri dod vislabākos padomus;
( 130 ) savukārt tie, kas iztiek no ienākumiem, ko viņi saņem tiesās un sapulcēs, 41 trūkuma spiesti seko šiem nekrietnajiem demagogiem un priecājas par apsūdzībām, tiesas prāvām un citām sikofantijām. 42
( 131 ) Tādēļ viņiem sagādātu vislielāko prieku redzēt visus pilsoņus tik grūtos apstākļos, kas nodrošina viņu pašu kundzību. Vislielākais pieradījums tam ir tas, ka viņi rūpējas ne par to, lai trūcīgiem sagādātu to, kas dzīvei nepieciešams, bet par to, lai tos, kurus viņi uzskata par kaut cik turīgiem padarītu par trūcīgiem.
( Isocr. De pace, 41 – 50; 124 – 131 )
Avots: TLG.
Atsauces:
- Par kerkīriešiem šajā vietā Tukidīds sauc demokrātiskās partijas piekritējus Kerkīras salā, kuri jau sen bija cīnījušies pret aristokrātiem un tagad sacēlās pret aristokrātiem, izmantojot atēniešu flotes tuvošanos. ↩
- Lūdzēji šeit apzīmēti ar vārdu hiketēs – tā tika apzīmēti tie, kas lūdza pēc žēlastības pie dievu altāriem. Grieķu reliģija noteica, ka viņus nedrīkst nogalināt un viņiem bija jāļauj brīvi aiziet. ↩
- Eurimedonts – atēniešu karavadonis, kas ar savu floti bija ieradies Kerkīrā. ↩
- Viesulis – parodija par tā laika jaunajām ateistiskajām teorijām, kas izskaidroja pasauli ar materiālo elementu mijiedarbību, bez dievu klātbūtnes. Tā piemēram, Anaksagors mācīja, ka pērkons rodas no mākoņu savstarpējas rīvēšanās un lietus arī rodas no mākoņu dabas. Iespējams, ka minētais “Viesulis” parodē tieši šo teoriju. ↩
- Atēnās visi kandidāti uz valsts amatiem tika pakļauti dokimasijai – speciālai procedūrai, kuras laikā tika pārbaudīta kandidātu pilsoniskā stāja un tikumība. ↩
- Tie ir tā saucamie agoranomoi ( burtiski: “tirgus likumu sargi” ) – amatpersonas, kurām tika uzdots kontrolēt tirgus darbību. ↩
- Maizes uzraugi ( sitofylakes – burtiski: “maizes sargi” ) – amatpersonas, kurām tika uzdots kontrolēt maizes tirdzniecību, t.i. nepieļaut šajā jomā monopolu un sekot, lai maize netiktu pārdota dārgāk par valsts noteiktām cenām. Atēnu pilsēta nevarēja nodrošināt sevi ar savu maizi un tādēļ atradās lielā atkarībā no ievestas maizes. Maizi ieveda Atēnās galvenokārt no grieķu kolonijām Melnas Jūras ziemeļpiekrastē. Šie apstākļi noteica īpašu valsts interesi par maizes tirdzniecību. ↩
- Euksīnas jūra – vēl viens Melnās Jūras apzīmējums ( tulkojumā: “Viesmīlīga jūra” ). ↩
- Saruna acīmredzot, notiek 403. gadā, kad Atēnās pēc sakāves Peloponesas karā ( 404. g.p.m.ē. ) tika likvidēta demokrātija un valdīja spartiešu ieceltais Trīsdesmit tirānu oligarhiskais režīms. Demokrātijas piekritējiem šajā laikā jau izdevās ieņemt Atēnu ostu – Pireju. ↩
- “Tikai brīvie” – t.i., neskaitot vergus. ↩
- Tātad, Aristarhs piederēja pie aristokrātiskas partijas, jo tajā laikā Atēnu apkārtnes jau kontrolēja t.s. “Pirejas partija” — demokrātijas piekritēji. ↩
- Arī turīgās ģimenēs meitenes tika apmācītas visiem mājas darbiem – ēdienu gatavošanai, aušanai, vērpšanai, šūšanai utt., jo tad, kad viņas kļuva par saimniecēm, viņām bija jāorganizē visi šie mājas darbi un jāseko kalpoņu darbībai. Turklāt, tika pieņemts, ka ar visu, kas dzīvei nepieciešams, kārtīga māja apgādā sevi pati. ↩
- Par liturģijām ( leitourgia – burtiski: “kalpošana tautai” ) grieķi dēvēja tos pienākumus, kas tika uzlikti turīgiem pilsoņiem un bija saistīti ar lieliem naudas izdevumiem, piemēram triēras uzturēšana pilnā ekipējumā, ceļa remonts vai būve, aizsardzības torņa būve vai remonts, teātra izrādes finansējums utt. ↩
- Pirms Peloponesas kara beigām, t.i., pirms 404. g. p.m.ē. ↩
- Acīmredzot, Euters bija viens no tiem atēniešu kolonistiem, kas dabūja zemi kādā pakļauto sabiedroto valstī. Kara beigās gandrīz visi sabiedrotie ar Spartas palīdzību atbrīvojās no Atēniešu varas un padzina prom atēniešu kolonistus. ↩
- Burtiski: “strādājot ar savu ķermeni”. ↩
- t.i., Atēnās. ↩
- Grieķi, tāpat kā citas senās tautas, kas dzīvoja dienvidos, būvēja savas dzīvojamas mājas no neapdedzināta māla. Tādēļ šādu mājas sienu burtiski varēja izrakt ar lāpstu un tādā veidā iekļūt svešā mājā. Šādā kontekstā, piemēram, ir jāsaprot arī šie Kristus vārdi no Mateja Evanģelija: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, kur zagļi nerok un nezog” ( Mt., 6, 19 – 20 ). ↩
- Sikofanti ( sykophantes ) – izspiedēji, kas šantažēja bagātniekus ar tiesas prāvām. Tiesās dominēja trūcīgie pilsoņi, kas bija naidīgi noskaņoti pret bagātniekiem un tādēļ turīgie pilsoņi parasti centās atpirkties no sikofantiem. Skat. atsauci 42. ↩
- Šeit ir domātas liturģijas ( leitourgiai ) – bagāto pilsoņu pienākumi finansēt dažādus valsts projektus. ↩
- Acīmredzot, viņu piemeklēja tāds pats liktenis, kā Euteru ( atsauce 16 ) un kara neveiksmju dēļ viņš arī zaudēja tos zemes īpašumus, kurus bija ieguvis kādā atēniešiem pakļautā teritorijā. ↩
- Šeit tiek domātas izmaksas par tautas sapulces un tiesas sēžu apmeklējumiem ( trīs oboli dienā ). ↩
- “Labākie pilsoņi” ( aristoi ) – aristokrāti. Tātad, aristokrātija Korintā uzstājās par mieru, bet viņu pretinieki bija demokrātijas piekritēji. ↩
- Svētki par godu Artemīdai Euklejai ( Slavenajai ), kuru laikā notika arī teātra izrādes. Svētku dienās grieķi neizpildīja nāvessodus, jo uzskatīja, ka tas zaimo dievus. ↩
- Agora – pilsētas galvenais laukums, sabiedrisko aktivitāšu un tirgus vieta. ↩
- Grieķu reliģiskās normas aizliedza nogalināt cilvēkus, kuri meklē patvērumu pie dievu statujām vai altāriem, jo tika uzskatīts, ka viņi vēršas pēc palīdzības pie pašiem dieviem. Šādu lūdzēju slepkavošana tika kvalificēta kā viens no smagākiem reliģiskiem noziegumiem, par kuru pienākas gan dievu, gan cilvēku sods. ↩
- Šajā vietā Platons runā par sofistiem, kuri noraidīja dievu un patiesības objektīvu eksistenci. Platons uzskata, ka šādas teorijas veicina tikumisku degradāciju un noziedzību. ↩
- t.i., grieķu pilsētas. ↩
- “Taisnīgā ceļā” – t.i. ar lozes palīdzību. ↩
- Šeit tiek domāti grieķu – persiešu kari 480. – 449. g. p.m.ē. ↩
- Atēniešu stratēgs Harets ir izmantojis Āzijas algotņus karā pret atkritušiem atēniešu sabiedrotiem. ↩
- 480. gadā p.m.ē., tuvojoties persiešu karaspēkam atēnieši evakuējās no savas pilsētas lai cīnītos uz jūras. Drīz pēc tam notika slavenā Salamīnas jūras kauja. ↩
- Periodā no 363. līdz 355. g. p.m.ē. atēnieši ir karojuši ar boiotiešiem, trākiešiem, ar Amfīpoli, Euboju, Hiosu, Bizantiju, Potidaju etc. ↩
- Tāds precedents ir bijis Sabiedroto kara laikā ( 357. – 354. g. p.m.ē. ) kad sabiedrotie sacēlās un sāka karu pret Atēnām. Šī kara laikā atēniešu algotņi Hareta vadībā pārgāja maksas dienestā pie persiešu satrapa Artabāza. ↩
- Triballi – mežonīga tauta Trākijas dziļumos; lukāni – tauta Itālijas dienvidos. Šeit Isokrāts pārmet atēniešiem to, ka viņi ļoti viegli un daudz piešķir pilsoņu tiesības ārzemniekiem. ↩
- Valda uzskats, ka šeit ir domāts Harets, kurš uzpirka vairākus oratorus, lai tautas sapulcē viņi uzstātos par karu. ↩
- Akropolē, Atēnas svētnīcā glabājās ne tikai valsts kase, bet arī t.s. “dievu nauda”, kas tika saziedota no pilsoņiem un no valsts. Šī “svētā” nauda veidoja valsts rezerves, no kurām valsts, vajadzības gadījumā, varēja aizņemties, bet ar obligātu atdošanu. ↩
- Symmoria – bagāto pilsoņu apvienība, kas maksāja valstij speciālu nodokli ( parastie pilsoņi nodokļus nemaksāja ) vai organizēja triēras būvi un ekipējumu, vai arī kādu citu ļoti dārgu liturģiju. ↩
- Ja kāds turīgs atēnietis uzskatīja, ka viņam tika uzlikta pārāk smaga liturģija, viņš varēja savā vietā piedāvāt citu kandidātu, bet ja tas atteicās, viņš varēja piedāvāt tam apmainīties ar īpašumiem. ↩
- Šeit stāv vārds dēmagōgoi. ↩
- Tajā laikā Atēnu valsts maksāja pilsoņiem naudu gan par darbu tiesas komisijās, gan par tautas sapulces apmeklēšanu. ↩
- Sykofantia – nepatiesa apsūdzība tiesā. Par sikofantiem sauca šantāžistus, kuri izspieda no turīgiem pilsoņiem naudu, draudēdami iesūdzēt viņus tiesā, piemēram par sliktu liturģijas izpildi, un bieži vien arī iesūdzēja viņus tiesā. Tā kā tiesā valdīja trūcīgie sabiedrības slāņi šādas prāvas parasti beidzās ar notiesājošo spriedumu, kas paredzēja īpašuma konfiskāciju un sadalīšanu. ↩