title 16.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: SIEVIETE SENAJĀ GRIEĶIJĀ

title

Sieviete, tās vieta un loma sabiedrībā, kā zināms, ir vienmēr un visur aktuāls temats. Katrā kultūrā sieviete spēlē ārkārtīgi svarīgu un no citām kultūrām atšķirīgu lomu. Sievietes nozīmi katrā kultūrā nav iespējams pārvērtēt, jo tā pat ne vienmēr ir tiešā veidā atkarīga no sievietes sociālā statusa. Arī tad, kad sieviešu aktivitātes lauks ir ierobežots mājsaimniecības sienās, kā tas bija senajā Grieķijā, sievietes tomēr ļoti spēcīgi ietekmē gan kultūru, gan sabiedrisko dzīvi, jo no dienas uz dienu viņas ir kopā ar saviem vīriešiem, kuri nevar neiespaidoties no savām sievietēm. Dzimumu attiecības ir viens no faktoriem, kas spilgti raksturo katru kultūru, tas ir faktors, ko nevar ignorēt, mēģinot izprast vienas vai otras kultūras specifiku.

Gan par sievieti, gan par dzimumu attiecībām senajā Grieķijā ir uzrakstīts ļoti daudz, bet diemžēl, plaši pieejamā literatūrā valda banāli stereotipi par grieķu sievietes apspiestību un mazo vērtību vīriešu acīs, par to, ka sieva bija tikai pienākums utt… Taisnības labad ir jāatzīst, ka šie stereotipi labākajā gadījumā atspoguļo, turklāt deformētā veidā, tikai vienu patiesības pusi, bet bieži vien tās patiesības nav arī pat tik daudz. Vai kāds ir mēģinājis iedomāties reālu cilvēku dzīvi tādu, kādu to pasniedz šie mūsdienu stereotipi? Un kā var savienot šo stereotipu radīto nožēlojamās un nicināmās grieķu sievietes tēlu ar tiem skaistajiem, goda, pašcieņas un cēluma pilnajiem sieviešu tēliem, kas lielā daudzumā ir redzami seno grieķu mākslā un viņu kultūrā? Kopumā atbildēt uz šiem jautājumiem var tikai atbrīvojoties no banālajiem šabloniem un uzmanīgi pētot sengrieķu kultūras atstātās liecības, starp kurām īpaša nozīme ir tieši rakstītajiem tekstiem. Tātad, mums ir jāieklausās pašu seno grieķu balsīs un jāsaprot, ko viņi mums saka…

Šajā nodaļā ir apkopoti teksti, kas skar visu iespējamo viedokļu diapazonu, kas pastāvēja senajā Grieķijā attiecībā uz sievieti, un kas ir mums pieejami saglabājušajos avotos. Patiesības dēļ šeit ir ievietoti gandrīz visi teksti, kas pauž gan negatīvu, gan pozitīvu attieksmi pret sievieti. Kura attieksme bija dominējošā? Vai dažos tekstos sastopamā sieviešu kritika pauž visas kultūras attieksmi pret sievieti, vai tā ir tikai katrai kultūrai un katram laikmetam raksturīgās dzimumu savstarpējās kritikas izpausme? Katrs lasītājs atradīs atbildes uz šiem jautājumiem pats – tagad lai runā senie grieķi…

1. Homēra eposs

1.1. Hektors un Andromahe

Galvenais Trojas aizstāvis Hektors dodas savā pēdējā kaujā. Pa ceļam uz kaujas Lauku viņš satiek savu sievu Andromahi ar bērnu. Viņu starpā notiek dialogs, kas tiek Izskatīts par pasaules liriskās dzejas pērli. Gan Hektors, gan Andromahe nojauš, ka šī kauja būs Hektoram pēdēja. Homērs izcili skaisti un aizkustinoši attēlo vīra un sievas jūtas šajā kritiskajā brīdī.

Izgājis Īlijai cauri, viņš tuvojās rietumu vārtiem –
Jādodas bija ikvienam caur viņiem, lai nokļūtu laukā;
Pretī tam tecēja sieva Andromahe, baltroce daiļā;
395 Pūrā daudz dabūja viņa no cildenā Ēëtióna.
Tuvu pie mežainā Plaka bij miteklis Ēëtiónam
Plakiešu Tēbās, kur valdnieks tas bija par kiliku tautu.
Hektoram varkaltās bruņās viņš atdeva meitu par sievu.
Drīzi tā sastapa viņu; tai sekoja vērīgā aukle,
400 Spiezdama bērnu pie krūts – pavisam vēl maziņš tas bija –
Hektora mīļoto dēlu, jo līdzīgu mirdzošai zvaigznei.
Hektors Skamandrija vārdu tam deva, bet trojiešu tauta
Sauca par Astianaktu, jo tā dēļ viņš sargāja Troju.
Smaidīja Hektora seja, kad uzmeta mazajam skatu;
405 Tuvāk Andromahe gāja un raudāja asaras gaužas;
Sirsnīgi spiedzama roku, tā, valodu sākdama, teica:
“Drosme drīz samaitās tevi, mans dārgais! Nav žēluma jūtu
Tev ne pret dēliņu mazo, ne mani, ko liktenis vāja.
Būšu drīz atraitne tava, jo ahaji nonāvēs tevi,
410 Visi tev gāzdamies virsū; daudz tīkamāk būtu, mans mīļais,
Doties uz pazemi tumšo, ja zaudētu tevi uz mūžu;
Prieka tad nebūs man dzīvot, jo likteņa stunda tev tuvu.
Skumjas tik paliks man pāri: ne tēva, ne mātes vairs nava.
Sirmajam tēvam, kā zini, jau Ahillejs dzīvību dzēsa
415 Toreiz, kad kiliku zemē viņš ieņēma ziedošas Tēbas –
Pilsētu stiprajiem vārtiem. Tas, nogāzis Ēëtionu,
Atstāja kritušam bruņas, jo dvēselē pārmetums radās.
Kopā ar ieročiem grezniem viņš sirmgalvi lika uz sārta,
Uzmeta kapu uz pīšļiem, bet apkārt ap kapkopu nimfas,
420 Aigidas nesēja meitas, tam dēstīja ēnainās gobas.
Septiņi brāļi man bija, un septiņi palika pilī;
Tomēr it visu uz reizi tie nonāca Aïda valstī:
Ahillejs, ātrākais, knašais, tiem dzīvību laupīja visiem.
Ganos pie greizkāju vēršiem un baltvilnas avīm tie bija.
425 Māti, kas valdniece bija pār tautām pie mežainā Plaka,
Aizveda Ahillejs gūstā sev līdzi ar pārējām mantām.
Vēlāk viņš atlaida māti, jo dabūja dāvanas dārgas.
Tomēr tai atnesa nāvi Artemidas izmestā bulta.
Hektor, tu tagad man tēvs un māmuļa mīļota esi,
430 Brālis man vienīgais būsi, mans ziedošais dzīves draugs
mūžam.
Šodien tik žēlo vēl mani, jel paliec vēl augstajā tornī!
Maziņais bārenis kļūs, es nabaga atraitne būšu…
Nostādi kareivjus tur, kur vīģes koks redzams pie mūra,
Vieglāk tur pilsētā kļūt, jo vieglāk tur uzrāpties mūrī.
435 Ahaju brašākie vīri šeit jau trīsreiz pienāca tuvu,
Varenie Ajanti abi ar slaveno Idomeneju,
Diomēds, Tīdeja dēls, un dievišķie Atreidi abi.
Laikam kāds gaišreģis labs šai vietā bij ahajus vedis,
Jeb vai pat nojauta īsta tos vilka un vadīja turpu.”
440 Mirdzošā ķiverē Hektors, tai atbildot, savukārt teica:
“Rūpēties nākas man pašam par visu, ai sieva, un tāpēc
Būtu no trojiešiem kauns un trojietēm garajās drēbēs,
Ja šeit es palīktu dīkā un vairītos gļēvi no cīņas.
Arī sirds krūtīs to liegs, jo mācījies esmu arvienu
445 Drošsirdīgs kareivis būt un karot starp trojiešiem pirmais,
Sargādams mīļoto tēvu, tā slavu un arī pats savu.
Dvēsele zina to labi, sirds krūtīs man nojauš jau skaidri:
Drīzi vien atausis diena, kad gāzīsies Īlija svētā,
Iznīks reiz sirmgalvis Priams un šķēpmeša Priama tauta.
450 Nebaidi mani tik ļoti vēl pārējo likteņa dienas,
Nerūp patlaban man tēvs, ne Hekabe, mīļotā māte,
Nerūp man arī vairs brāļi, kas, dūšīgi cīnoties kaujā,
Putekļos gāzīsies bariem zem naidnieku zobeniem asiem;
Tikai, Andromahe, tu! Drīz ahaji varkaltās bruņās
455 Aizvedīs verdzībā tevi, kaut lietu tu asaras rūgtas.
Audeklu audīsi Argā, kad pavēlēs svešzemes sieva;
Ūdeni nesīsi čakli no Meseidas vai Hiperejas,
Kauču tas netiktu sirdij, bet verdzības važas to spiedīs.
Tiešām kāds ahajs tev sacīs, kad ieraudzīs asaras lejot:
460 Lūk, šī ir Hektora sieva! Starp dūšīgiem trojiešu vīriem
Cīņā viņš bija pats pirmais, kad iesākās kaujas ap Troju.
Tiešām kāds drīzi tā teiks; tas ciešanas jaunas tev nesīs,
Pieminot vīru, kas tevi no verdzības raisītu vaļā.
Labāk lai mirstu pēc mirkļa, lai smiltis sedz mani, pirms ausis
465 Dzirdētu vaimanām tēvi un redzētu aizvedam važās.”
Teica tā diženais Hektors un izstiepa rokas pret dēlu.
Iekliedzas maziņais spalgi un bailīgi atpakaļ rāvās
Skaisttērptās kalpones klēpī, jo trūkās no mīļotā tēva;
Trūkās no ķiveres spožas, no bruņām un zirgastu pušķa:
470 Draudoši līgojās pušķis nomirdzošās ķiveres virsus.
Smaidot tēvs raudzījās bērnā un cienītā māte tam līdzi.
Varenais Hektors pēc mirkļa tad noņēma ķiveri spožo;
Baidekli, mirdzošu spoži, jo mudīgi nolika zemē;
Apakampa dēliņu mazo un skūpstīdams šūpoja rokās;
475 Piesaukdams mūžīgos dievus un Zevu, viņš sirsnīgi lūdzās:
“Zev un jūs, pārējie dievi! Jel dodiet, lai dēls šis mans mazais
Kļūtu par īsteno vīru: pats labākais trojiešu vidū!
Spēku tam ielieciet krūtīs, lai Īlijā vareni valda!
Visi lai saka par viņu, kad atgriezies mājup no cīņas:
480 Drosmes tam vairāk par tēvu. Lai vairogu, asinīs mērktu,
Pārnestu mājās pēc kaujas!. Lai mātei tas būtu par prieku!”
Teica un mīļotai sievai to vērīgi ielika rokās.
Dēlu Andromahe ņēma un glauda pie smaržotām krūtīm,
Smaidot un asaras lejot; sirds Hektoram žēlumā žņaudzās;
485 Glaudīdams vaigus ar roku, pēc brīža tas iesāka atkal:
“Mīļā, jel neskumsti sirdī par mani patlaban tik ļoti!
Negāzīs pīšļos neviena kāds cilvēks pret likteņa gribu:
Nava vēl tāda virs zemes, kas izbēdzis liktenim savam;
Nevarēs izbēgt no viņa ne nelga, ne drošais, kas dzimis.
490 Tagad tev jāiet uz māju un jādara parastie darbi!
Sēsties pie vārpstas vai aud un raugies, lai kalpones mājā
Padara darbus kā nākas! Par kariem jau rūpējas vīri,
Visi, kas Īlijā dzīvo. Es rūpēšos tomēr visvairāk.”
Teica tā diženais Hektors un pacēla knaši no zemes
495 Ķiveri, pušķotu astriem; Andromahe devās uz māju,
Atpakaļ skatoties bieži un liedama asaras gaužas.
Drīzi tā atpakaļ nāca pie slavenā Hektora mājas,
Celtas ar apdomu gudru; daudz kalpoņu atrada viņa
Strādājam istabā čakli. Jo skaļi tās vaimanāt sāka.
500 Notika tiešām, ka dzīvi tās Hektoru apraudāt sāka:
Sirdī jau domāja viņas, ka nepārnāks Hektors no cīņas,
Nevarēs turēties ilgāk pret ahaju spēku un rokām.
( Il., 392 – 502 )

Avots: Homeri Opera. / Homērs. Iliāda.

1.2. Odisejs pie Kalipso

Vairākus gadus Odisejs pavadīja gūstā vientuļā salā, pie skaistas nimfas Kalipso. Naktīs viņš bija spiests pret savu gribu nodoties mīlai ar nemirstīgu un mūžīgi skaistu dievieti, bet dienas viņš pavadīja sēžot uz klintīm jūras krastā, raudot un skumstot pēc savas sievas Penelopes un mājām. Beidzot, dievi lika Kalipso palaist Odiseju uz mājām, viņa pakļāvās, pastāstīja par to Odisejam un tad pie galda, viņu starpā notiek šāda saruna:

Bet, kad bij izsalkums rimis un dzērieniem dzesētas slāpes,
Kalipso, dīvā no dievēm, tā sacīja, valodu sākot:
“Diženais Lāerta dēls, ai Odisej, daudzpraša gudrais!
Vai tad patiešām uz māju un mīlamo dzimtenes zemi
205 Gribi jau doties tik ātri? Lai tomēr tev klātos tik labi!
Bet, ja tu zinātu sirdī, cik ciešanu sūru un skumju
Liktenis lēmis tev ceļā, pirms nāksi uz dzimtenes zemi,
Mūžam tu paliktu šeit un sargātu labprāt šo māju,
Nemirstīgs arī tu kļūtu, kaut sirsnīgi ilgojies redzēt
210 Mīlamo sievu, pēc kuras līdz šim tu sēro ik dienas.
Teikšu ar lepnumu tev, ka sejā un augumā viņa
Nepārspēs mani, jo mirstīgām sievām jau neklājas arī
Līdzīgam skaistumā būt ar mūžīgi esošām dievēm.”
Odisejs, daudzpraša gudrais, tai atbildot sacīja tūdaļ:
215 “Kalipso, varenā dieve, jel nedusmo tagad uz mani!
labi es zinu to pats, ka prātīga Penelopeja
Sacensties nevar ar tevi ne sejā, ne augumā staltā:
Mirstīga taču ir viņa, tu mūžīgā jaunībā ziedi!
Tomēr man sirdī ik dienas ir sēras un ilgas pēc viņas,
220 Atgriezties gribu un redzēt to dienu, kad pārnākšu mājās…”
( Od., V, 201 – 220 )

1.3. Odiseja uzruna Nausikajai

Kalipso salā Odisejs uztaisīja plostu un devās jūrā, taču viņam uzbruka Poseidona sūtīta vētra, kas sadragāja plostu, bet pats Odisejs pēc daudzām ciešanām tika izmests Shērijas salā. Tur viņš satiekas ar feakiešu valdnieka meitu Nausikaju. Viņš īsi pastāsta viņai par sevi un noslēdz savu runu ar šādiem vārdiem:

175 Žēlo, jel valdniece, mani! Pie tevis es nāku vispirmās,
Pārcietis likstu pēc likstas. No pārējiem vīriem nevienu
Nezinu šeit, kam pilsētas pieder, kas dzīvo šai zemē.
Rādi man pilsētu kādu! Dod skrandu, lai varu to apmest, 1
Ja tev ir kāda, kur saliki drānas, uz šejieni nākot!
180 Mūžīgie dievi lai dod tev it visu, ko sirds vien tev vēlas –
Tīkamu vīru un namu un piešķir jums saskaņu dzīvē!
Pārāks un jaukāks nekas nav bijis virs zemes, ja mīla
Valda starp vīru un sievu, ja abi, kad saskan tiem prāti,
Rūpīgi pārvalda namu; tas īgnumu sagādā skauģiem,
185 Labvēļiem sirsnīgu prieku, bet paši to sajūt kā laimi.
( Od., VI, 175 – 185 )

Avots: Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja.

2. Hēsioda eposs

2.1. Mīts par Pandoru

Fragments no “Teogonijas”, kur Hēsiods stāsta leģendu par Pandoru. Zevs nolēma radīt Pandoru, lai dotu viņu par sievu Prometeja brālim Epimetejam. Tas ir sods cilvēkiem par to, ka viņi dabūja Prometeja nozagto uguni no dieviem.

570 Tūdaļ pat viņš gādāja ļaudīm šīs uguns dēļ likstu.
Slavenais klibkājis Hēfasts no zemes veidoja aši
Kautras jaunavas tēlu, kā Kronīds tam vēlējis bija.
Atēna, slpulgace dieve, tai iedeva jostu un ģērba
Sudrabā mirdzošā tērpā, no galvas lejup ar rokām
575 Nolaida šķidrautu greznu – to brīnums patiešām bij skatīt.
Vainagus krāšņus pēc tam ar pļavu svaigajiem ziediem
Pallāda Atēna vija tai apkārt ap košajiem matiem,
Aplika arī ap galvu vēl pieres lenti no zelta,
Slavenais klibkājis Hēfasts ko kādreiz pats pagatavoja,
580 Prasmīgi veidodams rokām, lai Zevam tas būtu par prieku.
Tajā bij daudzi un dažādi tēli – tos brīnums bij skatīt -,
Būtnes, ko cietzeme baro un bangainā jūra bez skaita.
Daudzas no tām viņš lika tai iekšā – jo spožs bij to mirdzums -,
Brīnišķas, itin kā būtu tām balss vai dzīvības elpa.
585 Bet, kad labuma vietā bij radījis ļaunumu daiļu,
Viņš to aizveda turp, kur dievi un cilvēki bija,
Krāšņajās rotās, ko deva tai Spulgace, Zevtēva meita.
Brīnījās mūžīgie dievi un mirstīgie vīri,
Ieraugot pēkšņi šo viltu, kas neatvairāms ir ļaudīm.
590 Cēlušās taču no viņas ir sievietes izlutinātās,
Nekrietnais 2 sieviešu dzimums no viņas un visas to ciltis.
Tikai par sodību lielu tās dzīvo starp mirstīgiem vīriem –
Rocībā vien tās dalīties vēlas, ne trūkumā skarbā.
Gluži tāpat, kā darbīgās bites mēdz mitekļos segtos
595 Tranus barot, kas viņām ir biedri vien nekrietnos darbos, —
Augu dienu tās rosās, līdz saule grimst vakarā vēlu,
Cītīgi nopūlas darbā, lai baltās šūnas sev šūtu,
Viņi turpretī aizvien paliek jumtiem segtajos stropos,
Citu pūliņu augļus lai guldītu vēderā savā, —
600 Gluži tā mirstīgiem vīriem par sodību nolicis sievas
Mākoņu grandītājs Zevs, lai nekrietnos darbos tiem biedres
Būtu, un labumā vietā vēl citu ļaunumu deva:
Ja kāds no precībām vairās un sieviešu nelāga darbiem,
Sievu nevēlas apņemt, tas postā vecumā nonāk –
605 Nekopj viņu neviens, kaut līdzekļu netrūktu viņam,
Un, kad viņš nomirst, tad visu tā mantu mēdz kopīgi dalīt
Attālie radi. Kam laulības dzīvi ir liktenis lēmis
Un kam ir piešķirta gādīga sieva ar laipnīgu sirdi,
Tādam no senseniem laikiem arvienu ļaunums ar labo
610 Pārmaiņus seko. Ja gadās tam sieva ar nejauku dabu,
Dzīvo viņš, krūtīs – sirdī – un dvēselē dziļi ne mirkli
Nemirstot skumjām un bēdām. Tas ļaunums, ko novērst vairs nevar.
( Theogon., 570 – 612 )

2.2. Pandoras radīšana

Fragments par Pandoru no otrās Hēsioda poēmas — “Darbi un dienas”:

60 Tad viņš Hēfaistam slavenam lika, lai tūdaļ uz vietas
Zemi ar ūdeni jauc un cilvēku balsi un spēku
Iegulda tur, lai košu un līdzīgu dievietēm vaigā
Izveido tīkamas jaunavas tēlu, bet Atēnai – mācīt
Dažādu rokdarbu prasmi un noaust gaumīgas drānas,
65 Zelta Afrodītei – tās galvai košumu dāvāt,
Saldkairas ilgas likt sirdī un skumjas, kas vārdzina miesu;
Sunisku prātu tai dot un viltīgu raksturu krūtīs
Vēstnesim Hermejam lika, kas Argu ir nokāvis kādreiz.
Teica tā viņš, un valdniekam Kronijam klausīja visi.
70 Slavenais klibkājis Hēfaists no zemes veidoja tūdaļ
Kautrīgas jaunavas tēlu, kā Kronīds tam vēlējis bija;
Spulgace Atēna deva šai jostu un greznoja viņu;
Dievietes Haritas kopā ar cienīto Peitoju lika
Zelta rotas ap augumu viņai, bet skaistmates Horas
75 Savukārt pušķoja galvu ar košāko ziedoņa vītni;
Pallāda Atēna kārtoja visas šīs rotas ap viņu.
Vēstnesis Arga kāvējs pēc tam tai ielika krūtīs
Krāpšanu, glaimīgus vārdus un viltīgas rakstura tieksmes,
Kā to vēlējās grandītājs Zevs; tad deva tai balsi
80 Dievu ziņnesis Hermejs un nosauca sievietes tēlu
Pandoras vārdā, tāpēc ka visi, kas Olimpā mājo,
Dāvanas dāvāja šai par sodību cītīgiem vīriem.
Tikko kā tēvs bija veicis šo neatvairāmo viltu,
Aizsūtīja pie Epimēteja viņš ziņnesi ātro,
85 Arga kāvēju 3 cildo, lai nogādā velti, bet prātā
Nebija Epimētejam, ko Promētejs teicis: lai velti
Neņem nekad no Oilmpa Zeva, bet tūdaļ to viņam
Atpakaļ sūta, ka nedienas sūras nav mirstīgiem jācieš.
Bet viņš to ņēma un atskārta drīz, ka ieguvis postu.
90 Dzīvoja sanākos laikos virs zemes cilvēku ciltis
Tālu no visādām likstām un tālu no ciešanām smagām,
Mokām un slimībām grūtām, kas mirstīgos vīrus dzen nāvē, —
Mirstīgie likstās un nebaltās dienās mēdz novecot ātrāk.
Cēlusi lielo amforas vāku, nu sieviete visu
95 Izlaida ārā, jo cilvēkiem vēlēja bēdas un raizes.
Tikai Cerība vien tur palika stiprajā mītnē,
Iekšā pie amforas augšējās malas, un netika laukā,
Tāpēc ka sieviete laikus vēl paspēja uzmest tai vāku,
Kā viņai licis bij mākoņu krājējs Zevs, Aigīdas nesējs.
100 Tūkstošiem likstu un bēdu nu visur starp cilvēkiem klīda,
Pilna bija zeme ar dažādu postu un pilna bij jūra.
Mokas un slimības grūtas tad cilvēkiem dienu un nakti
Tuvojas pašas no sevis un klusītēm mirstīgiem vīriem
Nīcību nes, jo viedīgais Zevs tām atņēma balsi.
105 Tāpēc, lūk, nevar neviens no Zeva nodomiem glābties.
( Erga, 60 – 105 )

2.3. Hēsioda pamācība vīrietim

Fragments no poēmas “Darbi un dienas”, kur autors sniedz savam brālim, un līdz ar to, arī visiem lasītājiem, dažādus padomus. To starpā arī šādus:

Neļauj, lai sieviete krāšņajiem gurniem tev sagroza galvu,
Ienākot mājās, kur mīti, un bārstot glaimīgus vārdus!
Tas, kas sievietei tic, tic arī blēžiem un zagļiem.
Viens tikai lai dēls tev ģimenē būtu, lai māju tas visu
Pilnīgi pārņem no tēva, — tā manta vairosies namā.
Lai pats vecumā mirst un atstāj vienu tik dēlu.
Taču it viegli dod Zevs arī vairākiem svētību lielu.
Vairāk par vairākiem rūpju, bet pieaugums arī ir lielāks.
( Erga, 373 – 380 )

2.4. Hēsioda padoms par sievas ņemšanu:

Pārved mājā sev sievu, kad pienāk tev brieduma gadi –
Kad tev līdz trīsdesmit gadiem nav palicis ilgi, ko gaidīt,
Taču nepārkāpj tālu – šie laulībai labākie gadi.
Četrus gadus lai sieviete zied, bet piektajā precas.
Jaunavu ņem sev par sievu – tai tikumu iemācīt labāk.
Laulībai izraugies tādu, kas netālu kaimiņos dzīvo!
Apskaties labi, lai izpriecai citiem tu neapņem sievu!
Nespēj sev vīrietis iegūt neko, kas par teicamu sievu
Labāks vēl būtu. Vislielākais ļaunums ir nekrietna sieva,
Gardumu kāra, kas vīru, kaut arī tam netrūktu spēka,
Svilina gluži bez uguns un priekšlaikus padara vecu.
( Erga, 695 – 705 )

Avots: TLG / Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas.

3. Hiponakts. Dzeja

Hioponakts no Klazomenām ( dz. ap 540 g. p.m.ē. ) – dzejnieks, bija slavens ar asprātīgiem dzejoļiem.

Tik divas dienas sievas skaistas ir:
Kāzu dienā un kad viņas līķis izvests tiek.
( Fragm. 68 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

4. Menandrs. Komēdija

Menandrs ( 342 – 293 p.m.ē. ) – atēnietis, daudzu komēdiju autors, t.s. jaunatiskās komēdijas spilgtākais pārstāvis. Dotais fragments ir no vienas komēdijas, kuras teksts nav saglabājies.

Tu neprecēsies, ja tev ir palicis kaut mazliet veselais saprāts, jo tu atteiksies no savas dzīves. To es tev saku, kuram ir gadījies precēties. Tāpēc es tev saku – neprecies! Nobalsojām un pieņēmām! 4 Metam kauliņus! Lūk tā! Bet lai dievi dod tev glābiņu, jo tu dodies ceļojumā bīstamākā rūpju jūrā, — ne Lībijas jūrā, ne Egejas jūrā, ne Sicīlijas jūrā, kur no trīsdesmit kuģiem veseli paliek trīs, — no precētiem vīriešiem nav izglābies neviens ( Fragm. 65, 104 Kock )

Avots: TLG

5. Diogens Laērcijs. Sokrāts

Diogens ( ap 220 m.ē. ) – grieķu rakstnieks, uzrakstīja lielu darbu, kurā apkopoja informāciju par visiem pazīstamākajiem filozofiem, kur ziņas par viņu dzīvi un mācību mijas ar anekdotēm. Dotajā fragmentā ir divi izvilkumi no Sokrāta dzīves apraksta.

Cilvēkam, kurš viņam jautāja, vai viņam precēties vai nē, Sokrāts atbildēja: dari ko gribi, jebkurā gadījumā nožēlosi… ( 33 )

Viņš mēdza teikt, ka kašķīga sieva 5 viņam ir kā spītīgie zirgi jātniekiem: Kā viņi, kad pieveic spītīgos, viegli pēc tam tiek galā ar pārējiem, tā arī es caur Ksantipu mācos satikt ar citiem cilvēkiem ( 37 ).
( Diog. Laert. Sokr. 33, 37 )

Avots: TLG.

6. Semonīds no Amorgas. Dzeja

6.1. Poēma par sievietēm

Slavenā Sēmonīda satīra par sievietēm. A. Ģiezena tulkojums
Dievs dažādīgas sievas deva sākumā.
Kā cūka sarainā bij viena: mājās tai
Viss netīrībā, nekārtībā sasvaidīts
Guļ zemē mēslos visur, kur vien kāju sper.
5 Bet pati nemazgāta, drēbēs netīrās
Tā pīšļos sēdusies un tikai barojas.
Kā lapsu viltīgo dievs otru radīja
Tad sievieti, kas visu zina, un nepaliek
Tai noslēpts ļauns nekas, un arī labs tāpat.
10 Jo bieži viņa mēdz to pašu ļaunu teikt,
Ko teica labu esam, domās mainīga.
Kā suni citu, okšķi, naidīgu arvien,
Kas visu dzirdēt grib un visu saredzēt,
It visu izošņāt un apkārt blandoties
15 Arvienu rej, kaut cilvēks redzams nav neviens.
To apsaukt nevar vīrs nekad ar bārieniem,
Kaut zobus izdauzījis tai ar akmeni,
Un vārdi mīlīgi nenieka nepalīdz;
Pat viesos nākusi, ne brīdi nepiestāj,
20 Melš it arvien, bez gala mēļojot.
No zemes veidojuši citu radīja
Vēl dievi, deva vīram to par nastu vien.
Jo tāda nesaprot nemaz, kas ļauns, kas labs:
Tik vienu lietu: paēst – vienīgi tā zina.
25 Ja arī niknu salu sūta zemē dievs,
Tā salst, bet nevelk sēdekli pie pavarda.
No jūras citu, kurai divējāds ir prāts:
Gan viņa cauru dienu smej un jautra vien –
Un svešnieks viņu ieraudzījis sacīt var:
30 “Nav tiešām citas pasaulē, kas labāka
Par šo no visiem cilvēkiem un skaistāka,”
Gan atkal nepanesama ir dažu reiz;
To netīk uzskatīt, tai tuvu nākt, jo tad
Tā trako tā, kā suns, kas sargā maziņos,
35 Ir nemīlīga, nežēlīga, lai vai draugs
Vai ienaidnieks tai nācis būtu tuvumā.
Tā jūra dažreiz neviļņota mierā dus
Bez vēsmas, kuģiniekiem visai tīkama
Zem saules tveicē, biežāk tomēr trakojot
40 Tā bangas smagas veļ un kuģus sadragā.
Tai līdzīga visvairāk šāda sieviete
Ir savā dabā, tā kā jūra mūžam, mainīga.
Kā ēzeļmāte ietiepīga, pelēka
Ir cita, kura tik ar piespiešanos vien
45 To izdara, kas viņai bijis paveicams:
Pie tam arvien, gan kaktā, gan pie pavarda
Tā gremo visu nakti, visu dienu ēd;
Ja kāds tai tuvojas un mīlestību teic,
Tad pieņem tā ikkatru, kurš vien nācis šurp.
50 No caunas cita; nepanesama šī cilts.
Nekas nav viņai skaists, nav ari pievilcīgs,
Nav arī patīkams un mīlams it nekas:
Tā mīlestības priekos piepildāma nav
Un vīra klātbūtne to maz var iepriecēt;
55 Ar zādzībām tā neciešama kaimiņiem,
No ziedokļa pat upurēto norijot.
No zirga lepnā garām krēpēm dzimusi
Ir cita: mājas darbi viņai pretīgi,
Pie dzirnām labprāt neiet, sietu necilā,
60 Pat mēslus nest no mājas viņai nepatīk,
Pie pavarda tā nesēž – riebjas sodrēji,
Tik tādēļ vīram viņa pieiet mīļi klāt,
Ik dienas divas, trijas reizes mazgājas,
Ar smaržas zālēm visu miesu iesvaidot,
65 Arvienu matus kuplos gludi kārtojot,
Un puķu ziedu apēnota staigāt mēdz.
Ir tiešām tīkams izskats šādai sievietei
Priekš citiem – tikai pašas vīram ļaunums vien,
Ja viņš nav tirāns kāds, vai arī ķēniņš liels,
70 Kurš viņā skatoties var dzīvi saldināt.
No mērkaķa ir cita: Zevs kā ļaunumu
Vislielāko to devis visiem cilvēkiem.
Tai izskats ļoti riebīgs; tāda sieviete
Par izsmieklu ir visiem ļaudīm pilsētā:
75 Ar īsu kaklu, tikko spēj tā grozīties,
Tik sausa, kauli vien – ak, nelaimīgs vīrs,
Kam lemts ar šādu spoku kopā sadzīvot.
Bez tam tai visi paņēmieni viltīgie
Kā īstam mērkaķim, un izsmiekls garām iet.
80 Tā labu nedarīs, bet lūko tik arvien
Un visu dienu tikai to vien pārdomā,
Kā ļaunumu vislielāko tai izdarīt.
No bites pēdīgā. Ir laimīgs, kuram tā
Ir dota. Tikai viņai peļams nav nekas.
85 Ar viņu dzīve zied, iet laime augumā:
Tā mīlama ar mīļo kopā veca top,
No viņas skaista, slavena ir jaunā cilts:
Un goda vietā tā starp visām sievietēm,
Jo ir ap viņu piemīlība dievišķa;
90 Tā labprāt nesēž tur, kur citas mēdz
Tik mīlestības runas cita citai teikt.
Tā ir vislabākā, ko novēlējis Zevs
Ir labā prātā, un par prieku vīriem to
Ir devis: visas citas, viņa radītas,
95 Viņš dusmās devis tiem par sodu, smagumu.
Kā ļaunumu ir devis visulielāko
Zevs sievas: pat ja viņas noderīgas šķiet
Un izliekas, tak, kam tās ir, tas slogu jūt,
Jo tiešām, diena nav neviena jautra vairs,
100 Ja viņa pavadāma ir ar sievieti:
No mājas arī badu grūti projām dzīt,
Šo ļauno dievu, naida pilno līdzbiedri;
Un vīrs kad mājās kādreiz jautrāks arī top
Caur dievu gribu jeb vai ļaužu slavas dēļ,
105 Jau radusi kur pieķerties, tā uzbrukt sāk.
Kur sieva mājās, tur vairs viesi neuzņem,
Ja atnāk viņš, ar prieku un ar patiku!
Pat tad, kad viņa liekas visai laba būt,
Tā pēkšņi nevaldāmi iesāk lamāties,
110 Ja vīrs tik nožāvājās vien… Bet kaimiņiem,
Tiem prieks ir liels, kad redz, kā viņš ir pievīlies:
Ar uzslavu par savu sievu runa katrs,
Un nopeļ visu citu sievas, tomēr mēs
Tak neredzam, ka pašu liktens tāds pat vien.
115 Zevs ļaunumu šo devis visulielāko
Un neraisāmās važās cieši saistījis,
Jo arī Aīds daudzus sevī uzņēmis,
Kas sievas dēļ ir niknā cīņā stājuši.
( Fragm. 7 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Grieķu lirika.

6.2. Sēmonīds par sievu

Fragments no kāda Sēmonīda dzejoļa. Zīmīgi, ka līdz mūsu dienām ir nonācis tieši šīs fragments, bet pats dzejolis nav saglabājies. A. Ģiezena tulkojums

Ir krietna sieva labākais, ko iemantot
Var dzīvē vīrs, bet slikta – ļaunums lielākais.
( Fragm. 6 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Grieķu līrika

7. Teognīds. Dzeja

Nav nekas jaukāks par labu sievu, o Kirn!
Es to liecinu, bet tu apstiprini.
( 1225 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

8. Sofokls. Trahinietes

Fragments no Sofokla drāmas “Trahinietes”. Šajā traģēdijā tiek stāstīts par Hēraklu un viņa sievu Dejanīru. Dotajā epizodē Dejanīra uzrunā vēstnieku, kas ir atnācis no Hērakla un pavēstījis par sava saimnieka pēdējiem varoņdarbiem. Hērakls ilgi nav bijis mājās, un grasās doties pie sievas. Taču Dejanīra jūt, ka Hēraklam ir parādījusies mīļākā un viņa grib izspiest no vēstneša patiesību par to:

Nē, Zeva dēļ, tā dieva dēļ, kam
435 Zibens mirdz no Etas kalna,
Neslēpj neko, tu atklāj visu man,
Jo ne ar sliktu sievu runā tu!
Es neesmu no tām, kas nezin dabu,
To dabu cilvēkā, kas neļauj viņam
440 Vienmēr ar vienu un to pašu lietu aizrauties.
Turklāt, ar Erotu kurš uzdrošinās cīnīties,
Kā dūru cīnītājs, tam prāta maz.
Jo viņš arī par dieviem valda, tā kā pašam tīk,
Par mani arī. Un tagad cita sieviete ir kaisles pārņemta,
445 Tāpat kā arī es. Un vai tad tādēļ
Savu vīru pelšu es, ka viņš šai slimībai ir pakļāvies? 6
Vai arī vērsties naidā stiprajā pret sievu to,
Kas vaininiece lietai šai, kur
Man nedz kauna nav, nedz arī kāda ļaunuma?
( Soph. Trah. 434 – 449 )

Avots: TLG

9. Eiripīds. Traģēdijas

9.1. Mēdeja

Divi fragmenti no slavenās Eiripīda “Mēdejas”. A. Ģiezena tulkojums.

1.
Nav labuma šai pasaulē vairs lielākā
Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā.
( Eir. Med., 14 – 15 )

2.
Mēdeja uzzināja, ka viņas vīrs Jāsons grib no viņas šķirties ( viņš ir ieinteresēts dibināt
jaunu ģimeni, lai viņa bērni varētu mantot varu. Mēdeja ir ārzemniece, turklāt, barbariete un
burve, un tādēļ viņas bērni nevar būt likumīgi mantinieki ). Mēdeja nonāk afekta stāvoklī un
vēršas ar naidīgām runām gan pret vīru, gan pret laulībām vispār.
225 Tā negaidītais trieciens mani pārsteidza,
Kā dzīvot negribas. Nu visam beigas jau,
Nav dzīvei prieka vairs. Ir labāk, mīļās, mirt!
Mans vīrs, kas bij man viss, — to labi zināt jūs, —
Visļaunākais no visiem vīriem izrādās.
230 No visām dzīvām radībām, kas domāt spēj,
Mēs, sievietes, par visām nelaimīgākas.
Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk,
Bet sevi viņam atdodam par verdzeni:
Lūk, šis par pirmo ļaunāks vēl.
235 Bet galvenais ir tas, vai viņš ir ļauns vai labs,
Jo negods liels ir sievietei, kad jāšķiras,
Bet precinieku noraidīt ir viņai liegts.
Nu, sievietei, kad ienāk jaunā ģimenē,
Kur viss tai svešs, ir jāzīlē, kaut neprot to,
240 Ar kādu vīru gulta dalāma.
Ja viss nu tomēr viņai veicas laimīgi,
Ja vīrs bez kurnēšanas savu jūgu nes,
Tad esam laimīgas; ja nē, tad labāk mirt!
Kad vīram apnikusi ģimene,
245 No mājām iziet viņš un remdē īgnumu
Pie kāda paziņas vai draugu pulciņā,
Bet mums tik vīram vien ir acīs jāskatās.
Tie apgalvo – mēs mājās esot drošībā,
Bet viņiem nākoties, lūk, šķēpus vicināt.
250 Cik muļķīgi! Es trīsreiz labāk cīnītos
Aiz vairoga kā vienu bērnu dzemdētu! 7
… Tik vienu gan es tagad gribētu no jums:
260 Ja iespēja vai līdzeklis kāds radīsies,
Kā savam vīram atriebties par ciešanām,
Tā jaunai līgavai un viņas tēvam vēl,
Tad klusējiet! Mēs, sievas, esam bailīgas,
Maz cīņai derīgas, no šķēpa baidāmies.
265 Bet, ja mēs apdraudētas savā laulībā,
Neviens tad nav tik asinskārs kā sieviete.
( Eir. Med., 225 – 266 )

Avots: TLG/ Eiripīds. Traģēdijas. Rīga, 1984.

9.2 . Andromahe

Ja vīrs mūs nemīl vairs,
Nav zāles ārpus sevis jāmeklē.
Bet, ja ar viņu kopā gribi būt,
Tad zāles nevaino nekādas.
Ir mīlas līdzeklis mums viens,
Bet tas nav dzēriens, nedz arī skaistums,
Tie ir tie mūsu tikumi, kas vīrus valdzina.
( Eir. Andr., 205 – 209 )

Avots: TLG

10. Ksenofonts. Mājsaimniecība

Šeit ir atlasīti tie fragmenti no Ksenofonta “Mājsaimniecības”, kuros tiek runāts par sievu un tās pienākumiem ģimenē. Kā parasti, teksts veidots kā dialogs starp Sokrātu un viņa draugu Ishomahu. Ishomahs stāstā Sokrātam par savu sievu un attiecībām ar viņu. Tādā veidā Ksenofonts attēlo ideālu sievu un ideālas ģimenes modeli. Sarunu vada Sokrāts pirmajā personā.

10.1. Sievas loma ģimenē

Sokrāts pajautāja Ishomaham, ko viņa sieva zināja un prata, kad viņi sāka dzīvot kopā. Atbildot Ishomahs stāsta Sokrātam, kāda bija viņa sieva, kad viņi bija tikko apprecējušies:

( 5 ) Bet ko viņa varēja zināt tajā laikā, kad es viņu paņēmu, jo tad, kad viņa atnāca pie manis, viņai vēl nebija piecpadsmit gadu, 8 bet līdz šim viņa dzīvoja stingrā uzraudzībā, lai pēc iespējas mazāk redzētu, mazāk dzirdētu un mazāk runātu?

( 6 ) Kā tev šķiet, vai tad es varētu būt apmierināts tikai ar to, ka viņa, saņemot vilnu, mācēja pagatavot no tās drēbi, un ka viņa ir redzējusi, ka tiek dalīta vilna kalponēm? Bet, kas attiecās uz tām lietām apkārt vēderam, 9 kā tu saki, o Sokrāt, tad viņa atnāca pie manis, būdama visai labi audzināta šajās lietās, un šī, manuprāt, ir galvenā mācība 10 gan vīrietim, gan sievietei.

( 7 ) Bet visas pārejās lietas tu pats viņai iemācīji, Ishomah, lai tava sieva būtu spējīga rūpēties par to, kas viņai pienākas?

Jā, zvēru pie Zeva! Bet ne ātrāk, pirms es upurēju un palūdzos, lai es varētu viņai mācīt un viņa varētu mācīties to, kas ir labākais priekš mums abiem.

( 8 ) Tātad, es teicu, arī sieva upurēja kopā ar tevi un lūdzās par to pašu?
Jā, protams, teica Ishomahs, un ļoti solīja dievu priekšā, ka viņa kļūs tāda, kādai viņai ir jābūt, un bija skaidri redzams, ka viņa nopietni attieksies pret to, kas viņai tiks mācīts.

( 9 ) Dievu dēļ, es teicu, Ishomah, pastāsti man, kā tu vispirms iesāki viņu mācīt? Man būs patīkamāk klausīties tevi stāstam par to, nekā ja tu stāstītu man par visskaistākām gimniskām sacensībām vai zirgu sacīkstēm.

( 10 ) Kādēļ nē? viņš teica, kad viņa jau bija pieradināta un pieradusi tiktāl, ka ar viņu varēja runāt, es uzrunāju viņu ar aptuveni šādu jautājumu: vai tu esi padomājusi par to, ar kādu nolūku es paņemu tevi un tavi vecāki man tevi iedeva?

( 11 ) Jo nebūtu taču grūti mums atrast kādu citu cilvēku, ar ko gulēt, domāju, ka arī tu to saproti. Jo kad es domāju par sevi un tavi vecāki par tevi, ko būtu labāk paņemt par biedru kopīgai saimniecībai un bērniem, tad es izvēlējos tevi un tavi vecāki, kā redzams, savu iespēju robežās, mani.

( 12 ) Kad dievs kādreiz dos mums bērnus, mēs padomāsim par viņiem, kā mums viņus labāk audzināt, jo tas ir mūsu kopīgais labums, lai mums būtu vislabākie palīgi 11 un kopēji vecumdienās, bet tagad mums ir kopīga saimniecība.

( 13 ) Visu, kas man ir, es pasludinu par mūsu kopējo īpašumu, un arī tu, visu ko atnesi sev līdz, padarīji par kopējo īpašumu. Ne tas mums jārēķina, kurš no mums vairāk ir atnesis, bet jāņem vērā, ka tas no mums, kurš ir noderīgāks mūsu kopībai, tas arī ienes lielāko vērtību.

( 14 ) Uz to, Sokrāt, viņa man atbildēja: kā, viņa teica, es varu tev palīdzēt? Kāda ir mana varēšana?

( 15 ) Viss ir tavās rokās, bet mans darbs, kā man māte teica, būt saprātīgai. 12 Zvēru pie Zeva, es teicu, o, sieva, man to pašu teica tēvs. Bet saprātīgie vīrs un sieva rīkojas tā, lai gan esošo savu īpašumu pēc iespējas labāk saglabātu, gan arī pievienotu klāt vēl pēc iespējas vairāk, lietojot labus un godīgus līdzekļus.

( 16 ) Un kas tavuprāt, teica sieva, man būtu jādara, lai es varētu kopā ar tevi pavairot saimniecības labklājību? Zvēru pie Zeva, teicu es, centies pēc iespējas labāk darīt tās lietas, kurām tevi radīja dievi, un ko atbalsta arī likums. 13 Un kas tas būtu? teica viņa.

( 17 ) Domāju, es teicu, ka šīs nav mazsvarīgas lietas, jo taču arī stropā bišu māte pārzina ne mazsvarīgas lietas.

( 18 ) Man šķiet, o sieva, ka dievi ar ļoti nopietnu nodomu ir radījušu šo pāri, 14 kas tiek dēvēts par sievieti un vīrieti, lai tas būtu pēc iespējas noderīgāks pats sev kopīgajā dzīvē.

( 19 ) Vispirms jau tādēļ, lai neizsīktu dzīvo būtņu suga, ir radīts šis pāris bērnu dzemdēšanai, pēc tam tādēļ, lai pateicoties šim pārim cilvēkiem vecumdienās būtu kopēji, tad arī tādēļ, ka cilvēkiem dzīve norit ne tā, kā dzīvniekiem, zem klajām debesīm, bet ir skaidrs, ka viņiem ir vajadzīga nojume.

( 20 ) Bet, ja cilvēki grib, lai viņiem būtu ko ienest iekšā, zem nojumes, ir vajadzīgs cilvēks, kurš strādā zem klajām debesīm. Jauna lauka uzaršana, 15 sēja, koku stādīšana, lopu ganīšana, tie ir darbi zem klajām debesīm, un no tiem veidojas dzīvei nepieciešamie krājumi.

( 21 ) Taču, kad viss ir sanests iekšā zem nojumes, ir vajadzīgs cilvēks, kas šos krājumus sargātu un arī izpildītu tos darbus, kas ir darāmi zem jumta. Bet jumts ir vajadzīgs jaundzimušo bērnu barošanai, jumts ir vajadzīgs arī maizes cepšanai no graudiem, kā arī apģērba pagatavošanai no vilnas.

( 22 ) Bet, tā kā gan ārējie, gan iekšējie darbi prasa pūles un rūpes, tad arī cilvēku dabu, man šķiet, dievs no pašiem sākumiem ir izveidojis tā, ka sievietei ir iekšējie darbi un rūpes, bet vīrietim — ārējie.

( 23 ) Vīrieša ķermeni un dvēseli viņš radīja tādu, ka viņš labāk spēj panest augstumu un karstumu, ceļojumus un karagājienus, tādēļ viņš noteica viņam ārējos darbus. Taču sievietes ķermeni dievs radīja mazāk derīgu šīm lietām, un tādēļ, man šķiet, viņš noteica viņai iekšējos darbus.

( 24 ) Ir zināms, ka tādēļ, ka dievs radīja sievietei iespēju, un uzlika viņai par pienākumu, barot jaundzimušos bērnus, viņš deva viņai arī lielāku spēju mīlēt jaundzimušos zīdaiņus, nekā vīrietim.

( 25 ) Bet tā kā dievs lika sievietei arī apsargāt to, kas tika ienests mājā, un tā kā viņš zināja, ka apsardzībai nav slikti, ja dvēsele ir bailīga, tad viņš arī bailes vairāk ielika sievietei, nekā vīrietim. Zinot, ka tam, kas strādā ārējos darbus, ir vajadzība arī aizstāvēties, ja kāds dara pāri, tad dievs ielika viņam vairāk drosmes.

( 26 ) Tā kā gan vīrietim, gan sievietei iznāk gan dot, gan ņemt, tad atmiņu un rūpīgumu viņš deva abiem vienādi daudz, tā kā nevar saprast, kurai tautai 16 šo īpašību ir vairāk, sieviešu vai vīriešu.

( 27 ) Arī spēju uz savaldību un atturību tur, kur vajag, dievs deva viņiem vienādā mērā un deva iespēju abiem gūt no tā vairāk labumus tam, kurš ir krietnāks šajā īpašībā, vai tas būtu vīrietis, vai sieviete.

( 28 ) Bet, tā kā pēc savas dabas viņi abi ir radīti ne visām lietām vienādi derīgi, tādēļ viņiem abiem visvairāk vajag vienam otru un šis pāris ir jo vairāk noderīgs sev ar to, ka tad, kad vienam kā trūkst, ar to ir stiprs otrs.

( 29 ) Tātad, sieva, es teicu, zinot, ka katram no mums no dieva ir noliktas savas lietas, mums ar tevi vajag pēc iespējas labāk izpildīt to, kas katram uzdots.

( 30 ) Saskaņā ar to, es teicu, arī likums savieno kopā vīrieti un sievieti, un, kā dievs radīja viņu kopību bērnu dzemdēšanai, tā likums radīja viņu saimniecības kopību. Un likums norāda arī, ka labi ir katram, vīrietim un sievietei, darīt tos darbus, uz ko dievs deva katram vairāk spējas. Tātad, sievietei labāk būtu uzturēties mājās, nekā ārpus tās, bet vīrietim būtu vairāk kauns sēdēt mājās, nekā rūpēties par tām ārējām lietām.

( 31 ) Bet, ja kāds rīkojas pretēji tai kārtībai, ko dievs iestādīja, ja viņš uzvedas vienādi ar sievieti un izjauc dabisku kārtību, viņš nevar paslēpties no dieviem un viņi taisnīgi atmaksā tam, kurš nerūpējas par savām lietām un dara sieviešu darbus.

( 32 ) Man liekas, es teicu, ka arī tie darbi, kurus veic bišu māte, ir nolikti viņai no dieva…

……..Tālāk Ishomahs stāsta par bišu mātes darbiem – tai ir jāorganizē un jākontrolē visu bišu darbu stropā, jārūpējas par stropa paplašināšanu un jauno paaudzi. Tādi ir arī sievas pienākumi mājās – viņai ir jāuzturas mājās, jākontrolē kalpu darbi, jāorganizē izdevumi un ienākumi, un jāpārvalda visas saimniecības darbību ( 33 – 41 ) ……..

( 42 ) Bet vispatīkamāk tev būs, ja tu izrādīsies labākā par mani 17 un padarīsi mani par savu kalpu, un tev nebūs jābaidās, ka iestājoties vecumam tu tiksi mazāk godāta un cienīta, bet tu būsi pārliecināta, ka kļūdama vecāka tu būsi draugs 18 man un labākais mājas sargs bērniem.

( 43 ) Jo skaistums un labums, 19 es teicu, pavairojas cilvēkos nevis no ārēja smukuma, bet gan no tikuma un krietnuma 20 dzīvē. Lūk, šīs lietas, Sokrāt, es atceros no savas pirmās sarunas ar viņu. ( Xen. Oec., 7, 5 – 43 )

10.2. Sievas statuss saimniecībā

Citā sarunā Ishomahs turpina stāstījumu par savas saimniecības organizāciju un norāda uz savas sievas lomu tajā:

( 15 ) Tātad, es teicu, es pavēlēju viņai uzskatīt, ka viņa ir likumu sargs 21 par visu, kas ir mājās, un lai viņa pārbauda un apskata saimniecības lietas tad, kad viņa to uzskata par vajadzīgu, tāpat kā cietokšņa priekšnieks pārbauda sardzi, un lai viņa pārbauda, 22 vai labā stāvoklī atrodas katra lieta, līdzīgi, kā valsts Padome pārbauda zirgus un jātniekus, un lai viņa, kā valdniece, slavē un pagodina ar balvām, iespēju robežās, tos, kas ir cienīgi, un lai norāj un soda tos, ir to pelnījuši…

( 18 ) … Viņa man teica, o, Sokrāt, ka es nepareizi spriežu par viņu, ja es domāju, ka uzlieku viņai smagu pienākumu, mācot, ka viņai ir jārūpējas par visām esošām lietām. 23 Būtu smagāk, viņa teica, ja es būtu licis viņai nerūpēties par savu mājsaimniecību, nekā rūpēties. Jo šķiet, ka tāpat, kā rūpēties par bērniem saprātīgai sievietei ir labāk, nekā nerūpēties, tā arī par īpašumu, kas iepriecina jau ar apziņu, ka tas ir savējais, saprātīgai sievietei labāk rūpēties, nekā nerūpēties ( Xen. Oec., 9, 15, 18 ).

10. 3. Sievas skaistums

Sokrāts un Ishomahs sarunājas par to, kas veido sievietes skaistumu.

( 1 ) Tad, teica Sokrāts, izdzirdējis, ka viņa sieva deva viņam tādu atbildi, es teicu: zvēru pie Hēras, 24 tava sieva izrādīja vīrieša prāta spējas.
Bet turklāt , teica Ishomahs, es gribu tev pastāstīt arī par citiem gadījumiem, kas liecina par viņas lielu gudrību, kad viņa, noklausīdamās mani, tūlīt man paklausīja.
Kas tie ir par gadījumiem? teicu es, pastāsti, jo man būtu daudz patīkamāk uzzināt par dzīvas sievietes krietnumu, 25 nekā ja Zeuksis 26 parādītu man skaistules portretu.

( 2 ) Tad Ishomahs teica: Tātad, Sokrāt, reiz es ieraudzīju, ka viņa ir lietojusi daudz pūderi, jo gribēja izskatīties bālāka, 27 nekā viņa bija, un daudz lietojusi sarkanu krāsli, lai izskatītos sārtāka, nekā patiesībā, 28 un arī kurpes viņai bija augstas, 29 jo viņa gribēja izskatīties lielāka par to augumu, kāds viņai bija. 30

( 3 ) Saki man, o, sieva, teicu es, kad tu uzskatītu mani, kam ir kopīgs ar tevi īpašums, vairāk mīlestības cienīgu, vai tad, kad es tev parādītu to, kas man patiešam ir un nelielītos, ka man ir vairāk, nekā man īstenībā ir, un neslēptu neko no tā, kas man ir, vai tad, kad es mēģinātu tevi piemānīt, stāstot, ka man ir vairāk, nekā ir, un rādītu tev viltotu sudrabu, krelles, kas iekšā ir no koka, un purpura drēbes, kas zaudē savu krāsu, un uzdotu to visu par īstām mantām?

( 4 )Viņa tūlīt atbildot teica: ko tu saki! Es negribu, lai tu tāds būtu un ja tu tāds būtu, es nespētu mīlēt tevi no visas sirds. 31 Nu labi, es teicu, mēs taču esam sagājušies kopā, o sieva, arī lai savienotu kopā savus ķermeņus? Ja, viņa teica, tā saka cilvēki. Tādā gadījumā, es teicu, kā tev šķiet, kad es būtu vairāk tavas mīlestības cienīgs, atrodoties ķermeniskā savienībā ar tevi, vai tad, kad es, atdodot tev savu ķermeni, rūpētos par to, lai mans ķermenis būtu vesels un stiprs un lai tādēļ man būtu laba sejas krāsa, vai tad, kad es būtu sasmērējies ar mīniju un uzlicis sev krāsu zem acīm, un dzīvotu ar tevi kopā, mānīdams tevi un liktu tev skatīties uz mīniju un taustīt to, manas ādas vietā?

( 6 ) Man, viņa teica, būtu mazāk patīkami pieskarties mīnijam, nekā tev, un būtu mazāk patīkami skatīties uz tavas krāsas krāsu, nekā uz tavu īsto krāsu, un mazāk patīkami man būtu skatīties uz tavām piekrāsotām acīm, nekā uz veselam acīm.

( 7 ) Tā arī par mani, es teicu, tev būtu jādomā, ka man mazāk patīk pūdera un sarkana krāsļa krāsa, nekā tava īstā krāsa, bet tā kā dievi ir iekārtojuši, ka zirgam vispatīkamākais ir zirgs, vērsim vērsis, aitām aitas, tā arī cilvēki atzīst, ka vislabākais viņiem ir tīrs cilvēka ķermenis. 32

( 8 ) Šie apmāni varētu vēl palikt neatklāti un piemānīt svešus cilvēkus no ārpuses, bet tie, kas vienmēr dzīvo kopā, neizbēgami tiks atmaskoti, ja viņi iedomāsies mānīt viens otru. Jo viņi tiks atmaskoti vai ceļoties no gultas, pirms vēl paspēja sakārtoties, vai sviedri viņus atspēkos, vai asaras viņus nodos, vai pelde parādīs viņus īstajā izskatā.

( 9 ) Ko tad, dievu dēļ, viņa tev uz to atbildēja? teicu es. Neko citu, viņš teica, ka tikai to, ka pēc tam viņa nekad vairs neko tādu nav darījusi, bet centās parādīties tīra un pieklājīgā un viņai piestāvošā apģērbā. Un, turklāt vēl, viņa man jautāja, vai es nevarētu dot viņai padomu, lai viņa ne tikai izskatītos skaista, bet arī būtu tāda.

( 10 ) Un es, protams, o, Sokrāt, ieteicu viņai nesēdēt visu laiku uz vietas, kā verdzenes, bet, kā pieklājas saimniecei, ar dievu palīdzību pamēģināt pieiet pie aužamiem stāviem un parādīt kalponei, ja viņa ko zina labāk, bet ja ko zina sliktāk, pašai pamācīties, pieskatīt maizes cepēju, pastāvēt pie atslēgu pārzines, kad viņa kaut ko nomēra un dala, apstaigāt apkārtējo teritoriju un apraudzīt, vai viss stāv savās vietās. Tā varētu būt vienlaicīgi gan rūpe, gan arī pastaiga.

( 11 ) Labs vingrinājums, teicu es, ir mērcēt un spaidīt apģērbus un paklājus, un arī izdauzīt un salikt tos. Tādā veidā vingrojot, teicu es, viņa ēdīs ar labāku ēstgribu, būs veselāka un arī sejas krāsa viņai būs patiesi labāka.

( 12 ) Un, salīdzinot ar kalponi, arī sievas ārējais izskats ir aizraujošāks, ja viņa ir tīrāka un gaumīgāk ģērbusies, un it īpaši tad, ja viņa labprāt grib patikt vīram, nevis kalpot viņam nepieciešamības dēļ.

( 13 ) Bet tās tur sievietes, kas tik sēž ar svarīgu izskatu, 33 dod iemeslu uzskatīt 34 viņas par tām sapucētām krāpniecēm. 35 Un tagad, Sokrāt, viņš teica, tu zini, ka mana sieva ģērbjas un dzīvo tā, kā es viņu esmu mācījis un kā es tev to tagad pastāstīju ( Xen. Oec., 10, 1 – 13 ).

Avots: TLG.

11. Platons. Likumi

Projektējot likumus savai ideālajai valstij Platons paredz arī tādus likumus, kas regulētu šīs valsts pilsoņu dzimumdzīvi.

…Man ir līdzeklis, tā likuma ieviešanai, lai dzimumu savienošanas, 36 kas paredzēta bērnu dzemdēšanai, notiktu atbilstoši dabai, t.i., lai vīrieši atturas no vīriešu dzimuma un neiznicina tīšuprāt cilvēku sugu, lai viņi arī nenolaiž sēklu uz akmeņiem vai klintīm, kur tā nekad nevarēs iesakņoties un neiegūs dabisku attīstību. Tāpat ir jāatturas no visu to sieviešu aramlaukiem, kur tevis iestādīta sēkla neizaugs. 37 Šis likums, kad viņš kļūtu pastāvīgs un iegūtu spēku, tāpat kā tagadējais likums par sakariem ar vecākiem, 38 un ja viņš iegūtu spēku arī attiecībā pret visiem tamlīdzīgiem sakariem, tad viņš atnestu tūkstošus labumus. Vispirms jau šis likums ir saskaņā ar dabu, tad viņš liktu atturēties no mīlas kaislībām un mīlas trakumiem, 39 no visa veida laulību pārkāpumiem, no pārmērīgas kaislības uz ēšanu un dzeršanu; viņš padarīs vīrus par savu sievu tuviem draugiem, un vispār, cik daudz būtu labumu, ja šis likums iegūtu spēku! ( Leg., 838 e – 339 a – b )

Tātad, tā kā mēs esam palikuši pie tās mūsu likumu vietas, kur mēs, daudzu cilvēku ļaunuma dēļ esam nonākuši grūtībās, 40 es tomēr uzskatu, ka mūsu likumam par šim lietām ir jābūt dabiskam un skaidram, paužot domu, ka pilsoņiem nevajag būt sliktākiem par putniem un daudziem citiem dzīvniekiem, kuri dzimst lielos baros un līdz bērnu dzemdēšanas laikam dzīvo neprecējušie, šķīsti un nesamaitāti, bet kad sasniedz precību vecumu, tēviņi un mātītes savienojās pāros pēc simpātijām un atlikušo laiku dzīvo dievbijīgi 41 un taisnīgi, palikdami vienmēr uzticīgi savai pirmajai mīlestībai. Mūsu pilsoņiem ir jābūt labākiem par dzīvniekiem ( Plato. Leg., 839 d – e ).

Avots: TLG.

12. Polibijs

Polibijs ( 186 – 120 p.m.ē. ) – grieķu vēsturnieks, kas piedzīvoja Grieķijas iekarošanu un dzīvoja Romā kā ķīlnieks. Tur viņš uzrakstīja savu slaveno “Vispārējo vēsturi”, kur tiek aprakstīta Romas izvirzīšanās vadošās pozīcijās Vidusjūras baseinā. Liela uzmanība šajā darbā pievērsta arī grieķu vēsturei šajā periodā. Demogrāfisko situācija šajā laikmetā Polibijs raksturo šādi:

Visu Hellādu mūsu dienās piemeklēja sieviešu neauglība un tautas samazināšanās, tā kā pilsētas ir palikušas tukšas un sākās neražas, kaut gan mums nebija nedz nepārtraukti kari, nedz postošas slimības… Ja kāds ieteiktu mums vērsties pie dieviem ar jautājumu, kādas runas vai kādi darbi varētu piepildīt mūsu pilsētu ar iedzīvotājiem un padarīt to laimīgu, viņš mums liktos muļķis, jo nelaimju cēlonis ir acīmredzams un tā novēršana ir mūsu rokās. Jo cilvēki taču ir samaitājušies, kļuvuši godkārīgi, alkatīgi un izlepuši, negrib precēties, bet ja precas, tad negrib barot un audzināt bērnus… ( Polyb. XXXVII, 9 )

Avots: TLG

Atsauces:

  1. Odisejs ir kails, jo tādu viņu izskaloja jūra Sherijas krastā. Satiekoties ar Nausikāju viņam ir gurnu apsējs no lapām, tādēļ viņš tagad lūdz sev kādu drēbju gabalu.
  2. Tekstā stāv vārds oloios – “postošais”, “kaitīgs”, “tāds, kas nes postu un iznīcību”.
  3. Arga kāvējs – Hermejs, dievu vēstnesis, kas nogalināja briesmoni Argusu.
  4. “Nobalsojām un pieņēmām!” – parodija par tautas sapulces lēmumiem, kuri vienmēr sākās ar šādu standartu formulu: “tauta nobalsoja un pieņēma”.
  5. Sokrāta sieva – Ksantipa – bija slavena ar savu kašķīgo raksturu. Pasaules literatūrā viņa kļuva par kašķīgas sievas simbolu.
  6. Senie grieķi, tāpat kā daudzas citas senas tautas, mīlas kaislību uzskatīja par slimību, kas aptumšo cilvēka prātu un pamudina viņu uz aplamu rīcību. Īstām jūtām bija jābūt citām: noturīga simpātija un piesaiste, kas sakņojas pienākuma apziņā, cieņā un harmoniskās attiecībās. Šajās attiecībās bija jāvalda saprātam un līdzsvaram, bet kaislības un afekti tika vērtēti negatīvi.
  7. Šeit Eiripīds parāda, cik lielā mērā naids un aizvainojums aptumšoja Mēdejas prātu. Dažas rindiņas vēlāk viņa pati atzīst, ka viņa, tāpat kā citas sievietes, ir bailīga un baidās no šķēpa, bet šobrīd, vārdos viņa ir tik droša, ka saka, ka labāk būtu gatava karot, nekā dzemdēt. Šādas runas tajos laikos izklausījās kā lielākais absurds, ko var pateikt dusmīga sieviete. Mēdeja toreizējam teātra skatītājam bija tieši tāda absurda paraugs, kā sieviete, kas savā jūtu trakumā bija spējīga izdarīt neiedomājamo – atriebības dēļ nogalināt savus bērnus. Zīmīgi, ka neskatoties uz to, ka šeit Eiripīds visai pārliecinoši attēlo iespējamo tā laika sieviešu protestu pret savu stāvokli, viņš no Atēnu sieviešu puses izpelnījās ne atzinību, bet tieši pretējo – naidu. Viņam bija sieviešu nīdēja slava un Aristofāns savā komēdijā “Sievietes Tesmoforiju svētkos” attēloja sievietes, kuras sarīkoja tiesas prāvu pret Eripīdu un gribēja viņu nogalināt par to, ka viņš viņas apmelo un diskreditē. Mums šodien grūti ir saprast, kas Eiripīda traģēdijās varēja izsaukt tādu reakciju. Iespējams, ka arī šis Mēdejas monologs tika uztverts nevis kā patiesības balss, bet gan kā sieviešu diskreditācija. Analizējot šo tekstu, tāpat kā visus senos tekstus, ir jāatceras, ka šie teksti tapa citā mentālā vidē, kas būtiski atšķīrās no mūsējas. Arī šo fragmentu nevar vērtēt no mūsdienu ideoloģiskām pozīcijām.
  8. Meitenes varēja precēties jau sākot no četrpadsmit gadu vecuma. Tas ir vēl maigs vecums, bet jāatceras arī tas, ka tajos laikos cilvēki ātrāk nobrieda un ātrāk nomira. Cik gadu bija Ishomaham nav teikts. Spriežot pēc konteksta, sarunas brīdī viņš ir vēl jauns vīrietis ( tā teikt, “labākajos gados” ) un precoties viņam noteikti bija virs divdesmit, jo tikai divdesmit gados jaunieši pabeidza militāro apmācību un sāka nodarboties ar politiku.
  9. Šeit Ishomahs runā par ēšanu un pieticību tajā.
  10. Tātad pieticība ēšanā.
  11. Šajā vietā tekstā tiek lietots vārds symmahoi , kas burtiski nozīmē: “līdzcīnītāji”, “cīņu biedri”.
  12. Vārds “būt saprātīgai” ( sōphronein ) attiecībā pret sievieti varētu nozīmēt arī “būt šķīstai, nevainīgai”, “nepārkāpt laulību”. Iespējams, meitenes māte domāja vairāk par šo aspektu, taču Ishomahs viennozīmīgi runā tieši par saprātīgumu. Vārds “būt saprātīgai” ( sōphronein ) attiecībā pret sievieti varētu nozīmēt arī “būt šķīstai, nevainīgai”, “nepārkāpt laulību”. Iespējams, meitenes māte domāja vairāk par šo aspektu, taču Ishomahs viennozīmīgi runā tieši par saprātīgumu.
  13. Šeit tekstā atrodas vārds nomos – “likums”, bet šajā kontekstā tas var nozīmēt arī nerakstīto likumu, t.i., tradīciju.
  14. Šeit ir vārds zeugos – burtiski: “pajūgs”, “zirgu, vēršu pāris”. Tātad, vīrieša un sievietes savienība tiek uztverta kā pajūgs, kurā abi iejūgti un ved kopīgu ģimenes dzīves nastu.
  15. Šeit ir domāta ne pavisam jauna zeme, kas tiek uzarta pirmo reizi, bet tā zeme, kas atpūšas. Pēc diviem apstrādes gadiem grieķi ļāva zemei atpūsties vienu gadu.
  16. Šeit tiek lietots vārds ethnos – “tauta”. Šajā kontekstā mums tas ir jāsaprot kā “dzimums”.
  17. Šajā vietā Ishomahs runā par prasmi vadīt saimniecību un izpildīt savus pienākumus.
  18. Šeit stāv vārds koinōnos – “līdzgaitnieks”, “sabiedrotais”, “draugs”.
  19. Šajā vietā tiek lietots klasisks aristokrātiska cilvēka ideāla apzīmējums: kala te kagatha – “skaistums un labums”, tātad ārēja un iekšēja skaistuma apvienojums, kas raksturo ideālu cilvēku.
  20. Šeit stāv viens vārds: aretē – “tikums”, “krietnums”.
  21. Tekstā stāv vārds: nomophylax – “likumu sargs”. Tā Atēnās oficiāli apzīmēja speciālas amatpersonas, kuras pārbaudīja visus likumprojektus, kas tika iesniegti tautas sapulcē.
  22. Šis konkrētais vārds “pārbaudīt” ( dokimazein ) arī tika lietots politiskajā terminoloģijā, jo ar to apzīmēja oficiālu amatpersonu pārbaudes procedūru.
  23. “Par visām esošām lietām” – t.i., par saimniecību.
  24. Hēra – Zeva sieva. Parasti pie Hēras zvērēja sievietes, bet Sokrāts arī lietoja šo zvēresta formu.
  25. Šeit stāv vārds aretē – “krietnums”, klasisks aristokrātisko tikumu apzīmējums, kas parasti tika lietots attiecībā uz vīriešiem. Kā redzams, šis jēdziens tikpat labi ir attiecināms arī uz sievieti.
  26. Zeuksis – slavenais grieķu mākslinieks ( V gs. beigas – IV gs. sākums p.m.ē. ) no Hēraklejas Sicīlijā. Peloponesas kara sākumā viņš bija ieradies Atēnas. Bija slavens ar sieviešu portretiem. Pēc leģendas, viņš tik meistarīgi uzgleznoja vīnogu ķekaru, ka putni mēģināja to knābāt.
  27. Sievietes skaistuma etalons paredzēja baltu ādas krāsu, jo sieviete uzturas lielākoties mājās un viņas āda ir balta. Turpretī vīrieši lielāku laika daļu pavada laukā un tādēļ viņiem ir brūna, nosauļojusies ādas krāsa.
  28. Kā redzams, grieķu sievietes lietoja dažādus kosmētikas līdzekļus. Atskaitot pūderi un sarkano krāsli viņas lietoja arī dažādas tušas un krāsas skropstu, acu un lūpu krāsošanai. Šajā gadījumā Ishomaha sieva centās panākt baltās sejas ādas un sārto vaigu kombināciju – salikums, kas atgādina baroka skaistuma ideālu.
  29. Acīmredzot, tās bija kurpes ar augstu zoli vai paceltu papēdi.
  30. Augsts augums grieķu priekšstatos saistījās ar skaistuma etalonu. Tās attiecās gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Liela auguma cilvēki līdzinājās dieviem, kuri izcēlās gan ar augumu, gan skaistumu.
  31. Šeit burtiski: “no dvēseles” ( ek tēs psychēs ).
  32. Šajā kontekstā “tīrs” nozīmē ne tikai “tīrs”, bet arī un galvenokārt “dabisks”.
  33. Tātad, Ishomahs ( Ksenofonts ) pretnostata savu ideālo sievu sava laika tipiskām sievām.
  34. Šeit stāv vārds krinein , kuram ir nozīme ne tik daudz “uzskatīt”, “spriest”, cik “nosodīt”, “tiesāt”. Tātad, šajā teikumā ir redzams nosodījums minētā tipa sievietēm.
  35. “Sapucētas krāpnieces” – acīmredzot, šeit ir domātas prostitūtas.
  36. Šeit stāv vārds synousia – “kopā dzīvošana”, “dzīvesbiedru kopdzīve”, “ vīrieša un sievietes fiziskā savienošanās”.
  37. Šeit Platons lieto klasisku mitoloģisku tēlu, kas pielīdzina sievieti aramlaukam, bet vīrieti – zemkopim, kas šo lauku apstrādā un iesēj tajā sēklu.
  38. Visās tradicionālās sabiedrībās dzimumattiecības ar vecākiem bija stingri aizliegtas.
  39. “Mīlas kaislības” ( lyssai ) un “Mīlas trakumi” ( maniai ) – šie apzīmējumi uzrāda grieķu tradicionālo attieksmi pret stiprām mīlas emocijām kā pret kādu slimību, trakumu, vai pat apsēstību ( mania ) – skat. atsauci 5.
  40. “Esam nonākuši grūtībās” burtiski: “strupceļā”. Šeit Platons runā par savu likumu par laulībām ( fragm. 6.1. ), kuru, kā viņš jau iepriekš ir atzinis, nav iespējams īstenot dzīvē, laikabiedru samaitātības dēļ.
  41. “Dievbijīgi” ( hosiōs ) – šeit ar nozīmi: “nevainīgi”, “tīri”, “nesamaitāti”.