11. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS VALSTS AGRĪNĀ PERIODĀ UN REPUBLIKAS LAIKĀ

1. XII Tabulu likumi ( Leges duodecim Tabularum )

XII Tabulu likumi tapa 451. – 450. g. p.m.ē., decenv1iru komisijas darb1ibas rezultātā. Likumu teksts nav saglabājies, taču lielākoties tiek rekonstruēts balstoties uz antīko autoru citātiem. Pašiem romiešiem XII Tabulu likumi bija pirmais likumu kodekss un civiltiesību pamats, bet mums tas ir pirmais rakstiskais romiešu teksts.

VIII, 1. ( Cicerons. Par valsti, IV, 10, 12 ) XII Tabulas noteica nāvessodu par nelielu noziedzīgu rīcību skaitu un to skaitā viņi uzskatīja par nepieciešamu tā piemērošanu gadījumā, ja kāds ir sacerējis vai dziedās dziesmu, kas apmelo vai apkauno kādu personu.

2. Ja salauzīs roku un neizlīgs ar viņu, tad lai viņam pašam tiek atdarīts ar to pašu ( si membrum rupsit, ni cum eo pacit – talio esto ).

14. ( Auls Gellijs. Attiskas naktis, XI, 18, 8 ) Decemv1iri noteica, ka brīvus cilvēkus, kuri tiks pieķerti zādzībā, ir jāpakļauj miesas sodiem un jāizdod tam, kas tika apzagts, bet vergus sodīt ar pātagu un nomest no klints; bet par nepilngadīgiem tika nolemts: pakļaut viņus miesas sodiem pēc prētora ieskatiem, vai piedzīt no viņiem zaudējumu atlīdzību.

12. Ja tas, kas veiks zādzību naktī, tiks nogalināts uz vietas, lai viņa slepkavība skaitās likumīga.

18a ( Tacits, Annāles, VI, 16 ) Pirmoreiz XII Tabulās tika noteikts, lai neviens neņemtu vairāk par vienu procentu mēnesī, jo līdz šim tika ņemts pēc bagāto iegribas.

18b ( Katons. Par zemkopību. Priekšvārds, 1 ) Mūsu senčiem bija ieradums un viņi to noteica likumos, ka zaglim būs atmaksāt divkāršu nozagtās mantas vērtību, bet augļotajam būs atmaksāt par saņemtiem procentiem četrkāršā apmērā.

26. ( Porcijs Lampo, 19 ) Kā mēs zinām, XII Tabulās tika noteikts, lai neviens netaisa pilsētā nakts sapulces.

IX, 1. ( Cicerons. Par likumiem, III, 4, 11, 19, 44 ) Privilēģijas, t.i., atkāpes no likuma savā labā, lai netiek prasītas. Spriedumus par Romas pilsoņa nāvessodu lai nespriež citādi, kā tikai centūriju komicijās… Slavenos XII Tabulu likumos bija divi noteikumi, no kuriem viens aizliedza jebkādas atkāpes no likuma par labu atsevišķām personām, bet otrs aizliedza piespriest nāvessodu Romas pilsonim citādi, kā vien centūriju komicijās.

5. ( Marciāns, I, 3 D XLVII, 4 ) XII Tabulu likums liek sodīt ar nāvi to, kurš uzkūda romiešu tautas ienaidnieku uzbrukt Romas valstij, vai to, kurš nodod ienaidniekam Romas pilsoni.

X, 1. Lai mirušo neapglabā un nesadedzina pilsētā.

3. ( Cicerons. Par likumiem, II, 23, 59 ). Ierobežojot apbedīšanas izdevumus ar trīs pārsegiem, vienu purpura tuniku un desmit flautistiem, XII Tabulu likumi aizliedza arī mirušo apraudāšanu.

6a ( Cicerons. Par likumiem, II, 23, 59 ) Turklāt, likumos ir vēl šādi noteikumi: tiek atcelta balzamēšana, vergu ieziešana ar eļļām un kausa dzeršana pa apli. “Bez greznas aplaistīšanas, bez garām virtenēm, bez kvēpināšanas traukiem” .

2. Tits Līvijs. Romas vēsture no Pilsētas dibināšanas

Tits Līvijs ( 59. p.m.ē. – 17. m.ē. ) – slavenākais Romas vēsturnieks no Itālijas pilsētas Patāvijas. Līvijs bija dedzīgs patriots, Romas senatnes cienītājs un mīļotājs, kā arī republikas piekritējs, kas netraucēja viņam baudīt Augusta labvēlību. “Romas vēsture” ir viņa mūža darbs, kuru viņš ir rakstījis 25 gadus. No 142 grāmatām ir saglabājušas 35. Viņa vēsturei ir izglītojošs un didaktisks raksturs.

I, 8, 1. Nokārtojis dievišķas lietas un sasaucis pūli ( multitudine ) uz sapulci, Romuls deva tai tiesības ( iura dedit ), jo nekādā citā veidā viņš to nevarēja apvienot vienā tautā ( in populi unius corpus ), kā tikai ar likumiem ( nulla re praeterquam legibus ). 2. Saprazdams, ka tumsonīgai ( agrestis ) tautai viņa likumi būs svēti tikai tad, ja viņš radīs varai godājamas ārējas zīmes ( insignii ) Romuls arī visās citās lietās sāka turēt sevi cienījamāk un majestātiskāk ( augustiorem ), bet galvenais, viņš ieviesa sev divpadsmit liktorus…

5. Vēlāk, lai milzīga pilsēta nebūtu tukša, Romuls sekoja senai pilsētu dibinātāju domai, kuri sasaukdami pie sevis tumšu un zemas izcelsmes pūli, pasludināja to par pašas zemes pēcnācējiem, un vietā, kura tagad ir nožogota starp divām birzīm, viņš dibināja patvērumu ( asylum aperit ).

6. Uz turieni no kaimiņu tautām saskrēja bez starpības gan brīvais, gan vergs, visi tie, kas vēlējās pārmaiņas un no tā radās pirmais lielas varenības pamats. Kad par spēku vairs nebija jāuztraucas, Romuls spēkam / vīriem ( viribus ) pievienoja saprātīgumu / padomi ( consilium ). Viņš dibināja simts senatorus, vai tādēļ, ka tas bija pietiekams skaitlis, vai tādēļ, ka tikai simts cilvēki bija tādi, kurus varēja padarīt par tēviem ( qui creari patres possent ). Par tēviem viņi tika nosaukti noteikti goda dēļ, ( certe ab honore ) un viņu pēcnācēji tika nosaukti par patriciešiem.

3. Sallusts. Par Katilinas sazvērestību

Sallustijs Gajs Krisps ( 86 – 35 p.m.ē. ) – romiešu politiķis un rakstnieks. Būdams tautas partijas pārstāvis ( populares ) aktīvi atbalstīja Cēzaru. Ieņēma kvēstora un tautas tribūna amatus; uzstājās pret Ciceronu, kurš bija nesamierināmais Cēzara ienaidnieks. Pilsoņu kara laikā cīnījās Cēzara pusē, pēc kura nāves pameta politiku un nodevās rakstīšanai. Sallusts pazīstams kā trīs vēsturisko monogrāfiju autors: “Jugurtas karš”, “Katilīnas sazvērestība” un “Vēsture”( no 78 līdz 67 g. p.m.ē. ).

6, 1. Pilsētu Romu, cik man zināms, dibināja un sākumā apdzīvoja trojieši, kas aizbēguši no savas zemes Eneja vadībā klīda no vietas uz vietu, un kopā ar viņiem arī pamatiedzīvotāji, mežonīgas ciltis, kuras nepazina nedz likumus, nedz valsts varu, brīvas, ne no viena nepārvaldītas. 2. Kad viņi apvienojās iekš pilsētas mūriem, tad, kaut gan viņiem bija dažāda izcelsme un viņi runāja dažādās valodās, tomēr saplūda kopā ar vieglumu, kuru ir grūti iedomāties; tādā veidā īsā laikā raibs un turklāt klejojošs pūlis pateicoties saskaņai kļuva par pilsoņu kopienu. 3. Bet kad viņu valsts, kurā vairojās pilsoņu skaits, uzlabojās tikumi, parādījās zemes īpašumi, sāka likties plaukstoša un pietiekoši spēcīga, tad, kā tas parasti gadās, labklājība izsauca skaudību. 4. Un lūk, kaimiņu valdnieki un tautas sāka karos pārbaudīt viņu spēku; no draugiem palīdzību sniedza tikai nedaudzi, citi, baiļu pārņemti, turējās malā no briesmām. 5. Taču romieši, gan mājās, gan karā, atbalstīja viens otru, devās pretī ienaidniekiem, ar ieročiem rokās aizstāvēja brīvību, dzimteni, vecākus. Vēlāk, ar savu krietnumu un drosmi atvairīdami briesmas, viņi nāca palīgā sabiedrotiem un draugiem, ne tik daudz saņemdami, cik sniegdami pakalpojumus un dibinādami draudzīgas attiecības…

7, 4 Sākumā jaunieši, tikko kā viņi kļuva spējīgi panest kara grūtības, apguva kara mākslu darbos un nometnēs, un pēc skaistiem ieročiem un kaujas zirgiem viņi tiecās vairāk, nekā pēc izvirtībām un dzīrēm. 5. Tādēļ šiem vīriem nepastāvēja nepierastie darbi, necaurejami apvidi, nedz bruņotie ienaidnieki, kas iedveš bailes; viņu drosme un krietnums pārspēja visu. 6. Bet savā starpā viņi stipri sacentās varas dēļ, katrs centās nogāzt ienaidnieku, uzkāpt uz pilsētas mūriem, paveikt šādu varoņdarbu citu acu priekšā; to viņi uzskatīja par bagātību, labu vārdu, lielu dižciltību. Viņi bija kāri pēc uzslavas, naudu deva dāsni, slavu meklēja lielu, bagātību – godīgu. 7. Es varētu atgādināt, kurās vietās romiešu tauta sakāva daudzskaitlīgus ienaidnieku pulkus, kādas no dabas nocietinātas pilsētas ieņēma triecienā, ja tas nenovirzītu mūs pārāk tālu no mūsu ieceres…

9, 1. Tātad, gan miera laikos, gan kara laikos labie tikumi tika godāti, saskaņa bija vislielākā, alkatība – vismazākā. Tiesības un taisnīgums balstījās dabas kārtībā tikpat lielā mērā, cik arī likumos. 2. Ķildas, kašķi, nesaskaņas, tas viss bija pie ienaidniekiem, pilsoņi sacentās savā starpā krietnumā. Rituālu laikā viņiem patika košums, bet privātā dzīvē viņi bija taupīgi, draugiem — uzticīgi. 3. Pārvaldot valsti viņi lietoja divas īpašības – drosmi karā un taisnīgumu pēc miera noslēgšanas. 4. Lūk, kādi man ir nopietni pierādījumi tam: karā laikā tos, kas iepretī pavēlei iesaistījās cīņā ar ienaidnieku, un neskatoties uz pavēli atkāpties, aizkavējās kaujas laukā, sodīja biežāk, nekā tos, kas atļāvās pamest karapulku zīmes un sadragāts bija spiests atkāpties; 5. taču miera laikā viņi valdīja ne tik daudz ar bailēm, cik ar labdarību, un cietuši aizvainojumu uzskatīja par labāku piedod, nekā sākt vajāšanas tās dēļ.

4. Dionīsijs no Halikarnasas. Romiešu senlietas ( II, 9 –10, 14, 74 )

Dionīsijs no Halikarnasas ( ap 60 p.m.ē. — ? ) – griķu orators un rakstnieks. 30 g. p.m.ē. Ieradās Romā un tika uzņemts nobīļu aprindās. Uzrakstīja “Romiešu senlietas”, kur ir izklāstīta visa Romas vēsture no pirmsākumiem. Šajā darbā Dionīsijs atvasina romiešu tautas izcelsmi no grieķiem un mēģina samierināt grieķus ar romiešu kundzību.

Kad Romuls atdalīja augstos no zemajiem, viņš deva tautai likumus un noteica, kas kuram ir jādara: patriciešiem – ieņemt valsts un priesteriskus amatus, plebejiem – apstrādāt zemi, kopt lopus un nodarboties ar amatniecību. Viņš uzticēja patriciešiem tautu, atļaujot katram izvēlēties sev patronu, nosaucot to par patronātu. Viņš nodibināja šādu patronāta likumu: patriciešiem ir jāskaidro likumi saviem klientiem, jāpiedalās un jāpalīdz viņiem tiesas prāvās, ja viņi ir cietuši no netaisnības, vai tika apvainoti. Klientiem ir jāpalīdz patroniem viņu meitu izprecināšanā, ja vecākiem trūkst līdzekļu, jāizpērk patroni no ienaidniekiem, ja viņi paši, vai viņu bērni ir nonākuši gūstā, jāapmaksā viņu zaudējumi, kas radušies no privātām tiesas prāvām, kā arī jāmaksā soda nauda valstij, ja viņi tiks sodīti. Vispār, saskaņā ar dievišķām un cilvēciskām tiesībām, gan vieni, gan otri nevarēja apsūdzēt viens otru tiesā, uzstāties par lieciniekiem viens pret otru un balsot par vienam vai otram nelabvēlīgu lēmumu. Ja kāds tika iejaukts tāda veida noziegumos, tad saskaņa ar likumu par noziegumiem, kuru sankcionēja Romuls, viņš tika saukts pie atbildības, bet ja viņš tika notiesāts, jebkurš varēja nogalināt viņu kā tādu, kas veltīts kas veltīts pazemes Zevam.

Romuls deva šādas tiesības: viņam pašam vadīt svētas lietas un upurēšanas, sargāt likumus un tēvu tikumus, patstāvīgi izskatot svarīgākus noziegumus, bet mazāk nopietnus uzticot senātam; viņam sasaukt senātu un sapulcināt tautu, viņam turēt augstāku varu kara laikā. Senāta sapulcei viņš iedeva tādu varu, lai tā apspriestu un balsotu par katru lietu, kuru tai iesniegs ķēniņš. Tautai viņš iedeva šīs trīs tiesības: ievēlēt maģistrātus, sankcionēt likumus un lemt par karu, gadījumos, kad ķēniņš pie tās griezīsies. Taču tauta balsoja ne visa uzreiz, bet pa kūrijām.

…Numas Pompīlija likums par robežām: viņš pavēlēja, lai katrs nomērītu savu lauku un uz tā robežām uzliktu robežakmeņus, un veltīja šos akmeņus Jupiteram Terminam. ¹

5. Plutarhs no Haironejas. Salīdzinošie dzīves apraksti. «Romuls».

Kad Romuls dibināja pilsētu, viņš sadalīja visus, kas varēja dienēt karaspēkā, pa nodaļām. Katrā nodaļā bija trīs tūkstoši kājnieku un trīssimts jātnieku un šo vienību sauca par leģionu, jo no visiem pilsoņiem atlasīja tikai tos, kas ir spējīgi nesāt ieročus. Visi pārējie tika uzskatīti par parasto tautu tika saukti par populus. Simts labākos pilsoņus Romuls nozīmēja par padomniekiem un nosauca viņus par patricii, bet viņu sapulci nosauca par senātus, kas nozīmē “vecajo padome”. Padomniekus devēja par patriciešiem vai tādēļ, ka viņi bija likumīgu bērnu tēvi, vai drīzāk tādēļ, ka paši varēja nosaukt savus tēvus; no visiem tiem, kas pirmajos laikos saplūda pilsētā, izdarīt to varēja tikai nedaudzi. Daži atvasina vārdu patricii no patronia – tā toreiz saucās un arī šodien romieši tā sauc aizstāvību: Evandra ² līdzgaitnieku vidū it kā esot bijis kāds Patrons, trūcīgo palīgs un aizstāvis, no viņa, kā stāsta, ir cēlies nosaukums rūpēm par vājākajiem. Bet vistuvāk patiesībai mēs būsim tad, ja pieņemsim, ka Romuls uzskatīja, ka pirmajiem un varenākiem pilsoņiem ir pienākums rūpēties par zemākajiem un ka viņš gribēja arī citus iemācīt nebaidīties no stiprajiem, nekreņķēties par tiem pagodinājumiem, kurus viņi saņem, bet attiekties pret stiprajiem ar labvēlību un mīlestību, un pat saukt viņus par tēviem, kā to dara bērni pret vecākiem. Līdz pat šim brīdim ārzemnieki sauc senatorus par “pavēlniekiem”, bet paši romieši – par “tēviem, kas ierakstīti sarakstos” ( patres conscripti )… Sākumā viņus devēja vienkārši par “tēviem” ( patres ), bet vēlāk, kad senatoru skaits stipri pieauga, viņus sāka dēvēt par “tēviem, kas ierakstīti sarakstos”. Tas bija īpaši pagodinošs nosaukums, ar kura palīdzību Romuls izdalīja senatoru kārtu no parastas tautas. Jo viņš atdalīja ietekmīgus cilvēkus no pūļa vēl pēc vienas pazīmes, nosaucot pirmos par “patroniem”, t.i., par aizstāvjiem, bet otros par “klientiem”, t.i., par piekritējiem, un tajā pat laikā viņš nodibināja viņu starpā apbrīnojamu abpusēju labvēlību, kas vēlāk kļuva par svarīgu tiesību un pienākumu avotu. Pirmie skaidroja otriem likumus, aizstāvēja viņus tiesā, bija viņu padomdevēji un aizbildņi visos dzīves gadījumos, bet otrie kalpoja pirmajiem, ne tikai izrādot viņiem pagodinājumu, bet arī palīdzot trūcīgiem patroniem izprecināt savas meitas un norēķinoties ar viņu kreditoriem, un neviens likums, neviena amatpersona nevarēja piespiest klientu dot liecību pret patronu, vai patronu pret klientu. Vēlāk visas pārējas tiesības saglabāja spēku, bet ietekmīgam cilvēkam ņemt naudu no zemākajiem kļuva necienīgi un apkaunojoši. Taču pietiek par to.

6. Auls Gellijs. Attiskas naktis

Auls Gellijs ( ap 130 — ? ) – romiešu rakstnieks. Kādu laiku dzīvoja un strādāja Atēnās, kur arī uzrakstīja savas “Attiskas naktis” – kompilatīvu darbu, kas veidots kā sarunas par dažādām tēmām.

X, 20, 6. Par plebejiem tiek saukti tie, kas nav iekļauti patriciešu dzimtās.

7. Fests. Par vārdu nozīmi

Fests Seksts Pompejs ( II gs. m.ē. ) – romiešu gramatiķis un antikvārs, sarakstījis
kompilatīvu skaidrojošo vārdnīcu, kuras fragmenti ir saglabājušies.

Tēvi senatori tiek saukti tā tādēļ, ka viņi apvelta ar zemi trūcīgos kā savus bērnus.

Par patriciešiem tiek saukti, kā teica Cincijs grāmatā par sapulcēm, tos, kuri šodien tiek saukti ingenui. ³

Patrons. Ir zināms, kādēļ viņš ieguva savu nosaukumu no senajiem: jo tāpat, kā bērni, tā arī klienti zināmā mērā var tikt uzskatīti par viņa mājiniekiem.

Senatori, kā zināms, ieguva savu nosaukumu no vecuma. Romuls vispirms ievēlēja viņus simts cilvēku sastāvā un ar šis padomes palīdzību viņš pārvaldīja valsti.

8. Polibijs. Vispārēja vēsture ( VI, 3 – 18, 56 )

Polibijs ( ap 200 – 120 p.m.ē. ) – grieķu vēsturnieks no Megalpoles, Ahaju savienības ievērojama politiķa dēls, pats vadīja šīs savienības kavalēriju. Pēc Romas uzvaras Maķedonijas karā Polibijs, kopā ar citiem ahaju savienības dižciltīgajiem, tika aizvēsts uz Romu kā ķīlnieks un pavadīja tur 16 gadus. Romā viņš satuvojās ar Scipionu pulciņu, kļuva par Romas patriotu un uzrakstīja savu “Visparējo vēsturi”, kurā viņš par savu mērķi izvirzīja aprakstīt, kā un kāpēc Roma kļuva par pasaules lielvalsti. Tajā pat laikā Polibijs, kā romiešu oficiālais pārstāvis kārtoja pakļauto Griķijas pilsētu lietas ar Romu, tādējādi panākdams jūtamu grieķu stāvokļa atvieglojumu Romas impērijā.

3. Lielāka daļa rakstnieku … izdala trīs valsts iekārtas formas, no kurām viena tiek dēvēta par ķēniņa varu, otra par aristokrātiju un trešā par demokrātiju. Man liekas, ka katram ir tiesības pajautāt viņiem, vai viņi uzskata šīs formas par vienīgajam, vai par labākajam. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā, viņi, kā man liekas, maldās, jo par labāko valsts formu bez šaubām ir jāuzskata tādu, kurā savienojas visu triju nosaukto formu īpašības…

4. …Ne katru vienvaldību var bez ierunām saukt par ķēniņa varu, bet tikai tādu, kur pārvaldāmie brīvprātīgi iedod valdniekam varu, un kur valda ne tik daudz bailes un spēks, cik saprāts. Par aristokrātiju jāatzīst ne katra mazākuma vara, bet tikai tāda, kur valda taisnīgākie un saprātīgākie, kas tika ievēlēti. Līdzīgi arī par demokrātiju nevar saukt valsti, kur pūlim ir vara darīt visu, ko viņš vēlas. Iepretī tam, par demokrātiju var uzskatīt tādu valsti, kur sākotnējie paradumi liek godināt dievus, rūpēties par vecākiem, cienīt vecākus cilvēkus, paklausīt likumiem, ja pie tā visa izšķirošais spēks pieder tautas vairuma lēmumiem. Tādējādi, ir jāatzīst sešas valsts iekārtas formas, no kurām trīs, augstāk nosauktas, ir visiem uz mēles, bet pārējām trijām ir kopīga izcelsme ar tām, es šeit domāju par monarhiju, oligarhiju, ⁴ ohlokrātiju. ⁵ Vispirms rodas vienvaldība bez nekāda plāna, pati no sevis; tai seko un no tās izriet, pateicoties sakārtošanai un uzlabošanai, ķēniņa vara. Kad ķēniņa vara pāriet tai no dabas atbilstošā izvirtusi formā, t.i., tirānijā, tad uz šīs pēdējas drupām izaug aristokrātija. Kad pēc tam aristokrātija, atbilstoši dabas likumam izdzimst oligarhijā un sadusmota tauta atriebs valdītājiem, tad rodas demokrātija. Tautas masas nesavaldība un nicinājums pret likumiem ar laiku rada ohlokrātiju…

8. Tāds ir valstiskas dzīves riņķojums, saskaņā ar kuru mainās valsts formas, pāriet viena otrā un atkal atgriežas… Kā ikviena cita valsts tiek pakļauta šādām pārmaiņām, par ko nupat tika teikts, tā arī romiešu valsts: sākumā dabiski izveidojusies un izaugusi, tai dabiski ir jāpāriet pie pretējas valsts iekārtas… Ikviena valsts, ja reiz tā ir vienkārša un ir izveidojusies no kāda viena sākuma, cieš no nestabilitātes, jo ātri izdzimst nepareizā formā, kas atbilst tai no dabas. Kā dzelzij rūsa, bet kokā tārpi un viņu oliņas veido čūlu, kas ir saaugusi ar šiem priekšmetiem un no kuras tie iet bojā paši no sevis, arī tad, ja tie netika apskādēti no ārpuses, tā arī katrai valstij no dabas pastāv viena vai otra tās izvirtusi forma: ķēniņa varai klāt stāv tā dēvēta pašvaldība, aristokrātijai – oligarhija, bet demokrātijai – nevaldāmais varas spēks…

11. Tātad, romiešu valstī bija visas trīs varas, kuras es augstāk minēju, turklāt viss bija sadalīts starp atsevišķām varām un ar to palīdzību iekārtots tik vienmērīgi un pareizi, ka neviens, pat no vietējiem, nespētu pateikt, vai visa pārvalde bija aristokrātiska, vai demokrātiska, vai monarhiska. Tas ir saprotami, jo tik tiešām: ja mēs paskatīsimies uz konsulu varu, valsts mums liksies patiesi monarhiska un ķēninišķa, ja palūkosimies uz senātu – tad aristokrātiska, bet ja beidzot, kāds pievērsīs uzmanību tautas stāvoklim, viņš laikam atzīs šo valsti par demokrātiju. Lūk, tā nozīme, kas bija toreiz, un kas, ar nedaudziem izņēmumiem, ir arī šodien katrai no šīm varam Romas valstī.

12. Konsuli, kamēr viņi nedodas karagājienā ar leģioniem un uzturas Romā, veic visas valsts lietas, jo visas pārejas amatpersonas, atkaitot tribūnus, atrodas viņu pakļautībā un paklausībā; viņi arī ieved sūtniecības senātā. Turklāt, konsuli ziņo senātam par lietām, kuras ir jāapspriež un seko, lai tiktu izpildīti lēmumi. Konsulu ziņā ir arī visas lietas, par kurām lemj tauta: viņi sasauc tautas sapulces, uzstājas ar priekšlikumiem un viņi izpilda vairākuma lēmumus. Tālāk, viņiem ir gandrīz neierobežota vara par visu, kas saistīts ar gatavošanos karam un vispār par karagājieniem… Turklāt, viņiem ir vara sodīt ikvienu, ko viņi vēlas, no tiem, kas ir viņiem pakļauti kara nometnē. Viņiem ir tiesības tērēt valsts līdzekļus, cik vajag, jo viņiem seko kvestors, kurš ir gatavs izpildīt ikvienu viņu prasību. Tādēļ ikviens, kas paskatīsies uz šo varu, būs tiesīgs nosaukt Romas valsti par īstu monarhiju…

13. Kas attiecas uz senātu, tad viņa ziņā atrodas pirmām kārtām valsts kase, jo senāts pārzin visus ienākumus un visus izdevumus… Tāpat arī visi noziegumi, kas notiek Itālijas robežās un kas ir izskatāmi valstiski, kas ir: nodevība, sazvērestība, indes pagatavošana, tīša slepkavība, šie visi noziegumi tiek izskatīti senātā. Senāta ziņā ir arī tie gadījumi, kad ir jāizšķir strīds attiecībā pret kādu personu vai pilsētu Itālijā, kad vajag palīdzēt, aizstāvēt. Senāta pienākums ir sūtīt sūtniecības kādai tautai ārpus Itālijas, ar mērķi nest mieru, lūgt palīdzību, lai nodotu pavēli, lai pieņemtu tautu pavalstniecībā, lai pieteiktu karu. Tāpat no senāta visos sīkumos ir atkarīgs arī tas, lai uzņemtu sūtniecību, kas ieradusies Romā, un lai atbildētu tai. Nevienā no šīm lietām, kas nosauktas, tautai nav nekādas daļas. Tādēļ valsts liksies pilnīgi aristokrātiska, ja kāds ieradīsies Romā, kad tajā nav konsula…

14. … Pie tā visa paliek vieta arī tautas līdzdalībai, pat ļoti ietekmīgai līdzdalībai. Jo valstī tautai ir tiesības apbalvot un sodīt, jo, starp citu, tikai ar balvām un sodiem turas ķēniņu valstis un brīvas valstis, kā arī vispār, visa cilvēku dzīve. Tik tiešām, tur, kur starpība starp balvu un sodu netiek apzināta, vai arī tiek apzināta, bet balvas un sodi tiek dalīti nepareizi, tur neviena lieta nevar tikt novadīta pareizi. Un vispār, vai to var iedomāties, ka nekrietnie cilvēki tiktu novērtēti vienādi ar krietniem? Bieži tauta lemj arī tādus jautājumus, kas saistīti ar naudas soda uzlikšanu… Tauta arī pagodina cienīgus pilsoņus un tā ir vislabākā balva valstī par krietnumu. Tauta pieņem vai noraida likumu, un, kas ir vissvarīgāk, lemj jautājumus par karu un mieru. Pēc tam tauta apstiprina vai noraida savienības līguma noslēgšanu, miera noslēgšanu, līgumus. Tādēļ ikviens par to var pateikt, ka romiešu valstī tautai pieder svarīgāka daļa pārvaldē un ka šī valsts ir demokrātija.

15. Tātad, mēs parādījām, kā valsts pārvalde pie romiešiem tiek sadalīta starp dažādām varām. Tagad mēs pastāstīsim, kādā veidā atsevišķas varas spēj pēc vēlēšanas vai traucēt viena otrai, vai palīdzēt un atbalstīt. Tā konsuls, kad viņš saņem minēto varu un dodas karagājienā ar savām pilnvarām, kaut arī kļūst par lietas neierobežotu izpildītāju, nevar tomēr iztikt bez tautas un senāta: neatkarīgi no viņiem viņš nevar novest lietu līdz galam. Jo acīmredzami, ka leģioniem ir vajadzīga nepārtraukta pārtikas un munīcijas piegāde… Turklāt, no senāta ir atkarīgs, vai piepildīsies karavadoņu plāni un aprēķini, arī vēl tādēļ, ka senātam ir tiesības nosūtīt citu konsulu pēc gada termiņa iztecēšanas, vai pagarināt esoša konsula dienestu. Tālāk, no senāta ir atkarīgs, pacelt un pagodināt karavadoņu panākumus, vai arī atņemt to spožumu un pazemināt tos, jo bez senāta piekrišanas un bez naudas, ko tas piešķir, karavadoņi vai vispār nevar rīkot tā dēvētos pie romiešiem triumfus, vai nevar tos rīkot pienācīgi svinīgi. Turklāt viņiem, lai cik tālu viņi neatrastos no dzimtenes, ir jācenšas iegūt tautas labvēlība, jo kā jau teikts, tauta apstiprina vai noraida mieru un līgumus. Vissvarīgāk ir tas, ka konsuliem, pēc tam, kad viņi nolikuši pilnvaras, ir jāatskaitās par savu darbību tautas priekšā. Tādējādi, konsuliem ir ļoti bīstami nonicināt senāta, kā arī tautas labvēlību.

16. No otras puses, arī senātam ar visu viņa varu ir pirmām kārtām jāpieskaņojas tautai un jāiemanto tās labvēlība, bet svarīgākās un nopietnākas izmeklēšanas un sodīšanas par noziegumiem pret valsti, kas tiek sodīti ar nāvi, senāts nevar veikt, ja viņa lēmums netika apstiprināts no tautas… Bet vēl svarīgāks ir cits: ja kaut viens no tribūniem ir izteicies pret, senāts ne tikai nespēj izpildīt savus lēmumus, bet pat nevar rīkot apspriedes un sanāksmes, bet tribūniem ir pienākums rīkoties vienmēr tautai par labu un vienmēr jāsaskaņo sava rīcība ar tās gribu. Tādējādi, šo iemeslu dēļ senāts baidās no tautas un ir uzmanīgs pret to.

17. Līdzīgā veidā arī tauta ir atkarīga no senāta un tai ir jāsaskaņo ar viņu sava rīcība valsts lietās un privātpersonu darīšanās. Tik tiešām, daudzi darbi Itālijā, kurus būtu grūti uzskatīt, par sabiedrisko ēku būvēšanu un pārvaldīšanu, kā arī upes, ostas, dārzi, raktuves, zemes, un viss, kas ir romiešu varā, tiek nodots atpirkšanā no cenzoriem. Viss, šeit nosauktais atrodas tautas ziņā un var teikt, ka visi pilsoņi ir līdzdalīgi pie atpirkšanām un tādā veidā iegūtiem ienākumiem… Par visām šīm lietām lemj senāts, un tas ir: noteikt nomaksas termiņu, atsvabināt maksātājiem nelaimes gadījumā, galīgi maksāt nespējīgos pavisam atbrīvot no saistībām. Vārdu sakot, daudzos gadījumos senātam ir iespēja kaitēt vai palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir kāds sakars ar kopīgo īpašumu, jo par visām nosauktām lietām ir jāvēršas uz senātu. Pēc tam, un tas ir pats galvenais, no senatoru visus tiek ievēlēti tiesneši daudzās prāvās, gan valstiskās, gan privātās, ja vien prāvas tiek ierosinātas pēc nopietnas apsūdzības. Lūk, tādēļ visi pilsoņi, būdami atkarīgi no senāta un baidoties no neveiksmīga prāvas iznākuma, rūpīgi atturas no iebildumiem pret senāta lēmumiem un no pretdarbības senātam. Tāpat viņiem nav vēlēšanas stāties pretī konsulu gribai, jo katrs pilsonis atsevišķi un visi kopā pakļauti konsuliem kara laikā.

18. Kaut gan katrai varai ir visas iespējas kaitēt un palīdzēt citai varai, tomēr visās lietās viņas uzrāda pienācīgu vienprātību un tādēļ nevarētu uzrādīt nevienu labāku valsts iekārtu. Tik tiešām, ja kādas briesmas no ārpuses pamudina viņas uz vienprātību un savstarpēju palīdzību, valsts parasti izradās tik stipra un darbīga, ka nekādas vajadzības nepaliek neapmierinātas. Ja kaut kas notiek, romieši vienmēr sacenšas savā starpā kopējā apspriedē, pieņemta lēmuma izpilde nekad nekavējas, katrs atsevišķi un visi kopā palīdz pasākumu paveikšanai. Lūk, tādēļ šī valsts, pateicoties savas iekārtas savdabībai, izradās nepieveicama un īsteno savus plānus… Jo, ja kāda vara iedomāsies par sevi pāri mēram, kļūs ambicioza un piesavināsies sev nepienācīgu nozīmi, tajā laikā, kad, kā tikko bija pateikts, neviena no varām nav dominējoša un katrai no viņām ir iespējas traucēt citas varas nodomiem un stāties tai pretī, tad pārmērīga vienas varas nostiprināšanas un paaugstināšanas pāri citām kļūs neiespējama. Tik tiešām, viss paliek savās vietās, jo tieksme uz pārmaiņām tiek apturētas daļēji ar ārējiem līdzekļiem, daļēji ar sākotnējām bailēm no pretdarbības…

56. Arī romiešu paražas un likumi par bagātības uzkrāšanu ir labāki, nekā kartāgiešu likumi. Kartāgietim nepastāv apkauninoša peļņa, taču romietim turpretī, nav nekā vairāk apkauninoša, nekā tikt uzpirktam vai bagātināties necienīgos veidos. Cik augstā godā viņi tur godīgu bagātības uzkrāšanu, tik ļoti viņi arī nicina mantrausību neatļautos veidos. Lūk, arī pieradījums tam: tajā laikā, kad pie kartāgiešiem, lai iegūtu kādu amatu cilvēki atklāti dod kukuļus, tas pats pie romiešiem tiek sodīts ar nāves sodu… Taču galvenā romiešu valsts priekšrocība, manuprāt, ir romiešu uzskati par dieviem. Tas, kas tiek nosodīts pie citām tautām, t.i., dievbijība, tas pie romiešiem veido pašus valsts pamatus. Tik tiešām, pie viņiem tā iegūst tik bargas formas un tik lielā mērā ieiet privātā un valsts dzīvē, ka iet tālāk šajā ziņā nav iespējams. Daudzi šo uzvedību var uzskatīt par jocīgu, bet es domāju, ka romieši domāja par pūli. Tik tiešām, ja būtu iespējams izveidot valsti no vieniem gudrajiem, tad šāda rīcība nebūtu vajadzīga, bet, tā kā ikviens pūlis ir vieglprātīgs un pilns ar nelietīgiem nodomiem, vardarbības garu, tad nekas cits neatliek, ka savaldīt to ar noslēpumainām briesmām un iespaidīgām un bargām izrādēm. Tādēļ, man liekas, senie ar nodomu un aprēķinu ieviesa pūlim šādus priekšstatus par dieviem un pazemi, turpretī, mūsdienu paaudze, noraidīdama šos priekšstatus, rīkojas akli un nesaprātīgi. Tādēļ pie hellēņiem, nemaz nerunājot par ko citu, cilvēki, kas pārzina sabiedriskos īpašumus, nav spējīgi izpildīt savas saistības pat tad, ja viņiem tiek uzticēts tikai viens talants, kaut gan šai lietai būtu desmit galvotāju, tikpat daudz zīmogu un klāt būtu divreiz vairāk liecinieku; iepretī tam, pie romiešiem, saistības tiek pietiekoši labi nodrošinātas ar uzticību zvērestam, lai cik lielas summas neatrastos valsts amatpersonu vai sūtņu rīcībā. Turklāt, ja citām tautām reti ir sastopami cilvēki, kuriem sabiedriskie īpašumi ir neaizskarami, tad romiešiem turpretī, reti ir gadījumi, kad tiek atklāta zādzība.

9. Cicerons. Par pienākumiem

Cicerons Marks Tullijs ( 106 – 43 p.m.ē. ) – slavenais romiešu orators, tiesas darbinieks, rakstnieks un politiķis, dedzīgs republikānisma piekritējs un cīnītājs, Cēzara un jebkādas vienpersoniskas varas pretinieks.

I, XXV, 85. Vispār, tiem, kas stāvēs valsts ( res publica ) priekšā ir jāvadās no diviem Platona padomiem: viens prasa, lai viņi, sargājot pilsoņu intereses, saskaņotu savu rīcību ar tiem, aizmizdami par savu labumu; otrs – lai viņi rūpētos par valsti kopumā un turklāt, lai sargājot kādu vienu daļu no valsts interesēm, viņi neaizmirstu pārējas; jo valsts pārvaldei, līdzīgi aizbildnībai, ir jābūt veltītai to cilvēku labumam, kas mums uzticēti, nevis to cilvēku labumam, kam valsts ir uzticēta. Un tie, kas par vieniem pilsoņiem rūpējas, bet citus atstāj ārpus uzmanības, ienes valsts kopienā ( civitas ) postošo sākumu – nemierus un ķildas, tādēļ vieni kļūst par tautas piekritējiem, citi – par visu godīgāko cilvēku piekritējiem, un nedaudzie – par visu piekritējiem. No tā ir cēlušies nemieri Atēnās, bet mūsu valstī ne tikai nemieri, bet arī postošie pilsoņu kari. Pilsonis, kas pieturas pie stingriem tikumiem, drošsirdīgs un pirmās vietas valstī cienīgs, izvairīsies no tā un ienīdis to visu, viņš netieksies pēc bagātības un varenības, bet pilnīgi veltīs sevi kalpošanai valstij un sargās visu valsti kopumā, rūpēdamies par visiem pilsoņiem; viņš neizsauks naidu vai skaudību pret kādu no pilsoņiem, izmantojot nepatiesas apsūdzības, un vispār, viņš turēsies pie taisnības un tikumiska skaistuma, tā, ka viņš, paliekot uzticams šīm lietām, būs gatavs jebkādām sadursmēm, un pat piekritīs mirt, bet neatteiksies no tā, ko es nosaucu. 87. Nožēlojami ir godkārība un sacensības dēļ maģistratūrām, par ko lielisks teiciens ir Platonam: “Tie, kas sacenšas savā starpā par to, kurš no viņiem pārvaldīs valsti, rīkojas tāpat, kā rīkotos jūrnieki, ja viņi sāktu strīdēties par to, kurš no viņiem vadīs kuģi”…

XXVI, 90. Tā arī laimīgos apstākļos un tādos, kas atbilst mūsu vēlmēm, mēs visos veidos izvairīsimies no lepnības, vīzdegunības un augstprātības. Jo, izrādīt pārmērību gan nelaimes dienās, gan laimes dienās ir nožēlojāmības pazīme. Visjaukākā īpašība visos dzīves gadījumos ir līdzsvarots un mērens raksturs, vienmēr viena un tāda pati sejas izteiksme, vienmēr viena un tāda pati piere; pēc nostāstiem, tādi bija Sokrats un Gajs Lelijs… 103. … Mums ir jāsavalda un jānomierina visas savas tieksmes un jāattīsta sevī uzmanība un rūpība, lai neko nedarītu neprātīgi un nejauši, neapdomīgi un bezrūpīgi. Jo daba ir radījusi mūs, lai mēs liktos radīti ne izklaidēm un jokiem, bet skarbumam ( severitas ) un tā teikt, nopietnākām un svarīgākām tieksmēm. Izklaides un joki mums, protams, ir atļauti, bet tāpat, kā miegs un citi atpūtas veidi: tad, kad mēs esam paveikuši svarīgākās un atbildīgākās lietas…

XXX, 105. Taču izskatot jautājumu par pienākumiem vissvarīgāk ir ņemt vērā, cik cilvēka daba ir augstāka pār mājas dzīvniekiem un citiem zvēriem. Dzīvnieki nepazīst nekādas citas jūtas, ka tikai baudas, un tiecas pēc tām ar visu savu būtību, bet cilvēka prāts barojas no mācībām un pārdomām, vienmēr viņš kaut ko meklē, vai kaut ko apdomā un vadās no tā gandarījuma, ko viņš iegūst no iespējām redzēt un dzirdēt. Vēl vairāk, ja kādam ir pārmērīga nosliece uz baudām, — kaut viņš nepiederētu pie mājdzīvnieku sugas! — jo ir taču daži cilvēki, kas ir cilvēki tikai pēc nosaukuma, — tātad, ja kādam piemīt kādas cēlas tieksmes, tad viņš, kaut arī atrodas kaislību varā, kautrības dēļ visiem līdzekļiem slēpj to. 106. No tā var saprast, ka miesīgs baudījums nav pietiekoši cilvēka cienīgs, kas ir augstāks pār dzīvniekiem, un šis baudījums ir jānicina un jānoraida; ja kādam ir nosliece uz baudīšanu, viņam ir rūpīgi jāievēro mērs visās lietās. Tātad, ēdiens un rūpes pār miesu lai kalpo veselības un spēku saglabāšanai, nevis baudīšanai. Un, ja mēs gribēsim izskatīt, kas veido cilvēka dabas pārākumu un godu, tad mēs sapratīsim, cik apkaunojoši ir iegrimt izvirtībā un dzīvot grezni un izlutināti, un cik tikumiski skaisti ir dzīvot taupīgi, atturīgi, stingri un skaidri. 107. Ir arī jāsaprot, ka daba iedevusi mums it kā divas lomas; viena ir kopīga visiem, tādēļ, ka mums visiem ir saprāts un sava pārākuma apziņa, kā dēļ mēs esam pārāki pār dzīvniekiem; no tā izriet viss tikumiski skaistais un pienācīgais, un tajā mēs atrodam mēru sava pienākuma noskaidrošanai; cita loma ir tā, kas uzlikta katram no mums atsevišķi…

XXI, 73. Cilvēkam, kurš pārzinās valsts lietas ( qui rem publicam administrabit ), vispirms nāksies rūpēties par to, lai katrs pilsonis valdītu par savu īpašumu un lai privātu personu īpašums netiktu samazināts par labu valstij. Posoši rīkojās Filips, kad sava tribūnāta gadā piedāvāja zemes likumu; tiesa gan viņš viegli piekrita likuma noraidīšanai un izrādīja atturību šajā lietā, taču daudzās runās viņš centās izpatikt tautai, bet vissliktākais bija viņa paziņojums, ka “valstī neatradīsies pat divi tūkstoši cilvēku, kuriem ir īpašums”. Šī runa ir noziedzīga, jo viņa ir vērsta uz īpašuma novienādošanu, bet vai ir iespējams kaut kas postošāks par to? Jo galvenokārt tieši tādēļ, lai katram būtu savs īpašums, tika dibinātas valstis un pilsoņu kopienas ( res publicae civitatesque ). Jo, kaut gan cilvēki vācās kopā dabas vadīti, tomēr tieši ar cerību iegūt sava īpašuma aizsardzību viņi meklēja patvērumu pilsētās. 74. Jārūpējas arī par to, lai nevajadzētu ieviest nodevas, — mūsu senči bieži bija spiesti to darīt līdzekļu trūkuma dēļ valsts kasē un nepārtrauktu karu dēļ…

75. Bet izpildot katru valstisku uzdevumu pats galvenais ir ⁶ izvairīties no vismazākām aizdomām par alkatību. “Kaut liktenis būtu saglabājies mani līdz tiem laikiem, un es piedzimtu tad, kad romieši jau būs sākuši pieņemt dāvanas! Tad es nebūtu pacietis viņu kundzību” – teica samnīts Gajs Poncijs. Tik tiešām, viņam nāktos gaidīt daudzus gadsimtus, jo šis ļaunums tikai nesen ir iekļuvis mūsu valstī… 77. Tātad … nav pretīgāka netikuma par alkatību, it īpaši pirmo pilsoņu vidū, un to cilvēku starpā, kas vada valsti. Jo padarīt valsti par peļņas avotu ir ne tikai apkaunojoši, bet arī bezdievīgi. Tādēļ Pītiskais Apollons tajā orākulā, ko viņš deva par to, ka Sparta aizies bojā savas alkatības dēļ, pareģoja likteni ne tikai vieniem pašiem lakedaimoniešiem, bet arī visām bagātām tautām. Cilvēki, kas stāv pie varas, nevar iegūt tautas labvēlību vieglākā veidā, ka tik ar savu atturību un mērenību.

Saistītie raksti:

13.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: PRINCIPĀTS 16.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMIEŠU SIEVIETE 15. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS IMPĒRIJA UN KRISTIETĪBA 17. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS BOJĀEJA