16.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMIEŠU SIEVIETE

1. Gaja “Institūcijas” ( Institutiones )

Gaja institūcijas – romiešu tiesību mācību grāmata, kuru sastādīja jurists Gajs II gs., par kuru mums nekas vairāk nav zināms.

I, 144. Ir atļauts, ka vecāki bērniem, kurus viņi tur savā īpašumā ( quos in potestate sua habent ) ar testamentu var dot aizbildņus: vīriešu dzimuma bērniem nepilngadīgiem, bet sieviešu dzimuma bērniem gan nepilngadīgiem, gan pilngadīgiem, jo senči ir gribējuši, lai sievietes, kaut arī sasniegušas pilnu vecumu ( etiamsi perfectae aetatis sint ), atrastos uzraudzībā viņu vieglprātības dēļ ( propter animi levitatem in tutela esse )…

I, 190. Šķiet, ka aizbildnībai par sievietēm, kuras ir sasniegušas pilnīgo vecumu ( feminas perfectae aetatis ), nav pietiekama pamatojuma ( nulla pretiosa ratio ), jo, kā spriež pūlis ( quae vulgo creditur ) sievietēm tiek noteikta aizbildnība tikai tādēļ, ka viņu vieglprātības dēļ ( levitate animi ) viņas lielākoties cieš no krāpšanas un tādēļ bija taisnīgi viņām atrasties aizbildņu varā. Šķiet, ka šis iemesls ir drīzāk iedomāts, nekā patiess ( magis speciosa videtur, guam vera ), jo sievietes, kas ir sasniegušas pilnīgu vecumu ( mulieres enim, quae perfectae aetatis sunt ), pašas nodarbojas ar savām lietām ( ipsae sibi negotia tractant )…

2. Justiniāna “Institūcijas” ( Institutiones )

Justiniāna “Institūcijas” ir viņa tiesību kodeksa sastāvdaļa. Tā ir oficiāli apstiprināta mācību grāmata romiešu civiltiesībās ( izdota 533. g. ), kas sastādīta uz Gaja “Institūciju” pamata.

II, 8. … Jo pēc Jūlija likuma ir aizliegts vīram bez sievas piekrišanas ( invita muliere ) atsvešināt īpašumu no pūra, jo tas viņam dots kā pūrs… mēs esam labojusī gan vienu likumu, gan otru ar pavēli, ka nedrīkst atsavināt un uzlikt nastas arī tiem īpašumiem, kas atrodas provinču zem un šīs abas lietas nedrīkst notikt pat ar sievu piekrišanu, lai sieviešu dzimuma vājums nekaitētu viņu īpašumiem ( ne sexus muliebris fragilitas in perniciem substantiae earum converteretur ).

3. Sulpīcijs Rūfs. Vēstule Ciceronam

Servijs Sulpīcijs Rūfs – Cicerona draugs, jurists un stoicisma filozofijas atbalstītājs un republikānisma dedzīgs piekritējs. Ir saglabājusies Cicerona sarakste ar Sulpīciju un citiem draugiem. Sulpīcijs raksta Ciceronam no grieķu provinces Ahajas, kuru viņš toreiz pārvaldīja.

Es saņēmu ziņu par tavas meitas Tullijas nāvi un dziļas skumjas mani pārņēma. Es sajūtu, ka trieciens ir virzīts pret mums abiem. Ja es būtu Romā, es noteikti atnāktu, lai personīgi apliecinātu savas skumjas. Taču paliek bēdas un rūgts mierinājums, ka tie, kas izsaka savu līdzjūtību, radinieki un draugi, paši ir nelaimes skārti tādā pašā mērā. Viņi nevar izradīt savu līdzjūtību bez asarām, un liekas, ka viņiem vairāk ir vajadzīgs mierinājums no citiem, nekā viņu pašu draudzīgs līdzjūtības apliecinājums. Tomēr es nolēmu īsi izklāstīt tev tas domas, kas ienāca man prātā šajā stundā, taču dēļ, ka es domātu, ka tu tās nenojauš, bet gan tādēļ, ka iespējams, tava nelaime traucē tev tās pieņemt.

Kādēļ tava personīga nelaime tik stipri ietekmēja tevi? Padomā par to, cik ļauni jau izrīkojās ar mums nelaimīgais liktenis, kas atņēma mums to, kas cilvēkam ir tikpat dārgs, kā viņa bērni – dzimteni, reputāciju, karjeru. Vai tad kaut viens piliens var kaut cik papildināt mūsu nelaimes kausu? Vai tad tas prāts, kurš jau ir izbaudījis tādas likteņa pārmaiņas, nav jau norūdīts tik daudz, lai nepārdzīvotu katru nelaimi tik smagi?

Bet varbūt tu skumsti tikai pašu skumju dēļ? Šai domai vajadzētu būt tev tikpat ierastai, kā man, jo tam, kam mūsu laikā ir atļauts bez sāpēm nomainīt dzīvi pret nāvi, nepieļaujami būtu sūdzēties par savu likteni! Kāds dzīves stimuls varētu būt viņai šajā vecumā, kāds īpašums, kādas perspektīvas, kāds mierinājums? Apprecēt krietnu jaunu cilvēku? ¹ Tev bija iespēja, bez šaubām, pateicoties savam stāvoklim izvēlēties sev par znotu ikvienu jaunu cilvēku, ja tu atrastu tādu, kuram varētu ar vieglu sirdi uzticēt savu bērnu. Varbūt viņa dzemdētu bērnus un izbaudītu prieku, redzot viņu panākumus? Bērnus, kuri varētu brīvi pavairot no tēva saņemto mantojumu, vai kuriem būtu tiesības cīnīties par ikvienu amatu, vai kuriem būtu sabiedriskās darbības brīvība vai iespēja aizstāvēt savu draugu intereses? Nav nevienas lietas starp nosauktajām, kura netiktu atņemta viņiem jau ilgi pirms tās sākuma. Tu teiksi: pazaudēt bērnu ir liela nelaime. Es piekritu, taču panest visu to, ko esmu teicis, būtu vēl grūtāk.

Pavisam nesen, vienā laikā daudzi izcili cilvēki aizgāja nebūtībā ( viri clarissimi interierunt ), romiešu tautas vara ir piedzīvojusi tik lielus zaudējumus ( de imperio populi Romani tanta deminutio facta est ) un visas mūsu provinces saļodzījās. Un tik lielā mērā tu esi sarūgtināts par vienas sievietītes dvēselītes bojāeju? ( in unius mulierculae animula si jactura facta est, tanto opere commoveris? ) Ja viņa nenomirtu tagad, viņa būtu mirusi dažus gadus vēlāk, jo viņa bija dzimusi mirstīga. Tādēļ izmet to no galvas un pievērsies domām, kuras ir tava stāvokļa cienīgas – viņa dzīvoja tad, kad dzīve varēja dot viņai visu, viņa nodzīvoja brīva cilvēka ilgu dzīvi, viņa redzēja tevi, savu tēvu, pretora, konsula un augura amatos, viņa bija apprecējusi jaunus cilvēkus no labākām ģimenēm, viņa izbaudīja visu laimi, kas ir iespējama, un kad sākās Republikas bojāeja, viņa šķīrās no dzīves. Par ko tad sūdzēties tev vai viņai?

4. CICERONS

a) Vēstule Attikam ( XII, 18 – 19 )

Attiks Tits Pomponijs ( 110 – 32 p.m.ē. ) – bagāts romiešu jātnieks, zemes īpašnieks, tirgotājs, Cicerona tuvākais draugs, kas pēc Cicerona nāves nopublicēja savu saraksti ar viņu. Lielāka daļa Cicerona vēstuļu ir veltīta tieši Attikam. Šajā vēstulē viņš runā par savas meitas Tullijas piemiņu.

Es vēlos pagodināt viņas piemiņu vislabākā veidā, kas ir iespējams mūsu kultūras laikmetā, ar vislabāko pieminekli, kas apkopotu visus Hellādas un Romas mākslinieku sasniegumus…

Šī vieta ir laba – pie jūras un ar skatu uz Anciju un Circeju, bet es nevaru nerēķināties ar to, ka daudzos nākamos gados ir iespējama daudzkārtīga īpašnieku maiņa. Man ir jāatrod iespēja padarīt šo zemi par svētu tik ilgi, kamēr pastāvēs impērija. Tagad man nav vajadzīgs liels īpašums un es pilnīgi varu iztikt ar nelieliem ienākumiem. Dažreiz es domāju, ka vai nebūtu labāk man nopirkt kādu dārzu aiz Tibras, jo es nevaru iedomāties vietu, kas tiktu biežāk apmeklēta, bet kādu dārzu, to mēs apspriedīsim tikšanas reizē; noteikums ir tikai viens – lai svētnīca būtu gatava jau šovasar. Jautājumu par kolonnām ar Apellu no Hiosas es atstāju tava ziņā.

( No Cicerona vēstules Attikam, kas uzrakstīta Asturā, 14. martā 45 g. p.m.ē., XII, 18 – 19 )

b) Vēstule Attikam ( V, 1 )

Šajā vēstulē Cicerons stāsta draugam Attikam par sava brāļa Kvinta attiecībām ar sievu Pomponiju. Šis fragments ļauj mums ieskatīties ģimenes iekšējā dzīvē, kas parasti ir slēgta plašākai publikai. Pomponija bija dažus gadus vecāka pār savu vīru, kuru apprecēja jau būdama četrdesmit gadu veca ( tās bija viņas pirmās laulības ).

Tiklīdz mēs ieradāmies, Kvints vislaipnākā veidā ( humanissime ) teica: “Pomponija, paaicini sievietes, bet es aicināšu vīriešus”. Man liekas, ka pateikt to maigāk ( dulcius ), gan vārdos, gan izteiksmē, neviens nevarētu un pārprast tos vārdus arī nebija iespējams. Taču viņa atbildēja, nekautrējoties no mūsu klātbūtnes: “Es pati esmu šeit ciemiņš!” Un tajā pat laikā, kā es pamanīju, pretēja pusē stāvēja Statijs un redzēja šo mūsu salamāšanos ( prandium ). Tad Kvints teica man: “Nu redzi, un tas man ir jāpacieš katru dienu!” Tu teiktu: “vai tad tas ir kaut kas nopietns?” Tas ir nopietni, jo tas aizskāra ( commoverat ) arī mani pašu, — ar tādiem absurdiem un asiem vārdiem ( absurde et aspere verbis ) un tik aizvainojoši viņa atbildēja. Es noskumu, palikdams bēdīgs. Turklāt pēc tam mēs visi samulsām vēl vairāk, kad Kvints sūtīja kalpu uzzināt par ēdnīcu, — viņa to padzina prom. Ko vēl vairāk? Man liekas, ka nav miermīlīgākās par mana brāļa rīcību, un nav asākās un nepieklājīgākās par tavas māsas rīcību. Bez tā ir vēl daudzas lietas, kas mani aizvainoja pat vēl vairāk, nekā manu brāli. Es pēc tam devos uz Akvīnu. Kvints palika Arkānā un dienu vēlāk atnāca pie manis uz Akvīnu un teica, ka viņš vairs nevēlas ar viņu gulēt un es redzēju pēc tā stāvokļa, kādā viņš atradās, ka tur ir gājis ļoti asi. Tu teiktu, ka viņiem nāktos pašiem tikt galā; pateicoties viņa maigumam un manai starpniecībai, tajā pašā dienā viņš devās atpakaļ. Taču es tev to uzrakstīju, lielas un nopietnas nepieciešamības dēļ, lai tu no savas puses paskatītos, kā šo lietu var nokārtot.

c) Runa par Murenu

Viena no daudzām Cicerona tiesas runām.

27. Senči ir gribējuši, lai visas sievietes viņu saprāta vājuma dēļ ( propter infirmitatem consilii ) atrastos aizbildņu varā.

5. PLĪNIJS

a) Vēstule ( IV, 19 )

Šajā vēstulē Plīnijs stāsta par savu sievu Kalpurniju. Kad viņi apprecējās, viņai bija piecpadsmit gadi, bet viņam – stipri pāri trīsdesmit, iespējams, pat ap četrdesmit, turklāt viņš jau bija divreiz precējies.

…Prāts viņai ir ļoti ass, savaldība ļoti liela. Mani viņa mīl un tā ir šķīstības pazīme ( castitatis indicium est ). Tam pievienojas mīlestība uz literatūru ( studium litterarum ), kas ir radusies no piesaistes pie manis ( ex mei caritate concepit ). Viņa tur pie sevis manus darbus, pārlasa tos un pat mācas no galvas. Kā viņa uztraucas pirms manām uzstāšanām un kā viņa priecājas pēc tām! Viņa norīko cilvēkus, kas viņai ziņotu, ar kādiem piekrišanas vai atbalsta saucieniem tika pavadīta mana runa un kāds bija tiesas prāvas iznākums. Kad es recitēju, viņa sēž tepat tuvumā, aiz aizkariem un ar kāro ausi ķer uzslavas man. Viņa dzied manus dzejoļus un pat pavada tos pati spēlējot kitāru; viņai nebija mūzikas skolotāja, viņu mācīja mīlestība, labākais skolotājs.

b) Vēstule ( VII, 19 )

Mani uztrauc Fannijas slimība. Tā paņēma viņu, kad viņa kopa vestālieti Jūniju, sākumā pēc savas gribas, jo viņas ir radinieces, vēlāk pēc pontifiķu lēmuma, jo vestālietes, kuras slimības dēļ ir spiestas aiziet no Vestas atrija, tiek nodotas matronu rūpēm. Centīgi izpildot savus pienākumus Fannija pati nonāca briesmās. Drudzis neatstāj viņu, klepus pastiprinās, viņa ārkārtīgi novājēja, stipri palika tikai viņas prāts ( animus ) un gars ( spiritus ), kas ir Helvīdija, viņas vīra, un Trazeja, viņas tēva, cienīgi; viss pārējais ir sadragāts, un nomāc ne tikai bailes, bet arī bēdas. Es bēdājos par to, ka valstij tiks atņemta vislielākā sieviete ( feminam maximam eripi oculis civitatis ), diez vai tā redzes vēl vienu tādu. Kāda viņā ir tīrība, kāda tikumība, cik cieņas, cik stingrības! ( Quae castitas illi, quae sanctitas, quanta gravitas, quanta constantia! ). Divas reizes viņa sekoja vīram trimdā, trešo reizi pati tika izsūtīta trimdā vīra dēļ…

Un tajā pat laikā viņa ir tik patīkama, tik maiga, tik vienādi, — tas retiem izdodas, — ir labvēlīga un cienīga. Ko tad mēs varēsim uzrādīt par paraugu mūsu sievām? No kā arī mēs, vīrieši, varēsim ņemt vīrišķības paraugu? Ko mēs apbrīnosim tā, kā mēs apbrīnojam tās sievietes, par kurām lasām? Man liekas, ka pats šis nams ļodzas un tūlīt sabruks, izkustējusies no saviem pamatiem, kaut gan tam vēl ir pagaidām pēcnācēji. Ar kādiem tikumiem, ar kādiem darbiem viņi panāks to, lai šī sieviete nenomirtu pēdēja viņu dzimtā…

6. SIEVIEŠU KAPU PLĀKSNES

a) Par godu Murdijai

Viņa padarīja savus bērnus par mantiniekiem vienādā veidā, un viņa atstāja mantojuma daļu meitai. Viņas mātes mīlestība izpaudās viņas rūpēs pār bērniem, un katram no viņiem viņa deva vienādu daļu. Atceroties par manu tēvu, kas bija viņai pirmais vīrs, un vadoties no šīs atmiņas un saviem priekšstatiem par taisnīgumu, viņa atstāja man mantojumu īpašumu veidā, kas tiek aplikti ar nodokļiem. ( Corpus Inscriptionum Latinarum, VI, 10230 )

b) Aurēlija Hermija veltījums sievai

Lūcijs Aurēlijs Hermijs, Lūcija brīvlaistais, miesnieks no Vīmināla. Šeit mana vienīga sieva, kas ir mirusi ātrāk par mani. Viņa bija šķīsta, mīlēja mani un ieguva manu mīlošo sirdi. Mēs bijām uzticīgi viens otram un mīlējām vienādi stipri. Alkatība nekad neatrāva viņu no sava pienākuma izpildīšanas. ( atrasts Eskvilīnā, republikas pēdējie gadi )

c) Aurēlijas Filemātumas uzrakts

Kad es biju dzīva, mani sauca Aurelia Filematum. Es biju šķīsta, pieticīga, un turēja pie sevis. Es biju uzticīga savam vīram, kurš, tāpat kā es, bija brīvlaistais. Es zaudēju to, kas man bija dārgāks par vecākiem. Pie savām krūtīm viņš mani piespieda, kad man bija septiņi gadi. Es nomiru, kad man bija četrdesmit gadi. Viņa darbi bija sekmīgi, jo es labi izpildīju savu pienākumu. atrasts Eskvilīnā, republikas pēdējie gadi )

7. MARCIĀLS. Epigramma

Marciāls Marks Valērijs ( ap 40. – ap 102. ) – romiešu jātnieks no Spānijas, slavens literāts, romiešu epigrammas klasiķis. No 64. g. līdz 98. g. viņš dzīvoja Romā, kur viņam bija patroni, māja un villa. Atgriezās Spānija tādēļ, ka neatrada imperatoru Nervas un Trajana atbalstu. Marciāls sarakstīja 15 epigrammu grāmatas. Savās epigrammās viņš izsmej cilvēku netikumus, kā arī sociālas grupas.

Jūs man jautāsiet: kādēļ tu nevēlies par sievu sev
bagātu līgavu paņemt?
Es netaisos kļūt par to vīru, kas ir sievas dēļ! ( uxori nubere nolo meae )
Prisk, sieva lai paklausa vīram it visās lietās, ( inferior matrona suo sit… marito )
Nav cita veida, kā vīrs ar sievu vienādi var būt, ( fiunt femina virque pares )
Un par vienu veselumu kļūt!

( Epigr., VIII, 12 )

8. JUVENĀLS. Sestā satīra

Juvenāls Decims Jūnijs ( ap 60. – pēc 120. ) – romiešu dzejnieks no Akvinkas ( volsku apgabals ), slavens ar savām satīrām piecās grāmatās, kas tika sarakstītas dzīves vēlajos gados, imperatoru Trajana un Adriāna laikā. Savās satīrās viņš izsmēja tā laika netikumus, gan sociālus, gan privātus. Viņa satīra skar visus sociālus slāņus un tai ir raksturīgs rūgtums un pesimisms.

Es ticu, ka Saturna laikā ² Kautrīgums ( Pudicitia ) kopā ar cilvēkiem bija,
Redzēja ilgi to zemē, kad auksta ala
Par mājokli trūcīgo kalpoja, kura ēna aptvēra sevī gan māju,
Gan uguni, lārus, un mājlopus, kā arī saimniekus pašus;
Tajos laikos, kad sieva mežaino gultu klāt mēdza kalnos
Ar salmiem, lapām un nokauta dzīvnieka ādu.
Šī sieva nebija tādā, kā tu, Cintija, ³ vai tā,
Kuras skatu ir samulsinājis zvirbulis beigtais, ⁴
Bet viņa nesa lielas krūtis dūšīgo bērnu barošanai,

10 Pati izpurusi vairāk pār vīru, kas ir vēmis ar zīlēm.
Jā, citādi toreiz vēl jaunajā pasaulē dzīvoja cilvēks zem jaunajām debesīm Plašām…
Varbūt, ka Kautrības pēdas bija vēl manāmas mazliet
Jupitera laikā, bet tikai tiktāl, kamēr viņam izauga bārda, kad
Grieķi vēl neatļāvās zvērēt pie svešas galvas,
Kad nebija baiļu nevienam par augļu vai dārzeņu zagšanu.
Dārzi vēl stāvēja atklāti visi.
Drīz vien pie augstajiem dieviem aizgāja projām

20 Astreja ⁵ ar Kautrību kopā: reizē tad aizbēga māsas.
No pašiem tiem laikiem ir iegājies paradums, Postum,
Apkaunot svešo gultu, par laulības svētumu ņirgāties klaji.
Dzelzs laikmets drīzi jau atnesa visus citus
Noziegumus, — pirmos laulības pārkāpējus sudraba laikmets jau redzējis Bija. Tomēr tu gatavo sevi saderināšanai, laulību līgumam, zvērestam arī,-
( conventum tamen et pactum et sponsalia … paras )
Un dari to visu tu mūsdienu laikos! – pie labākā friziera taisi tu frizūru jau, Un pirkstam jau gredzenu uzlicis esi? ⁶ Vesels saprāts tev bijis līdz šim un Tagad tu vedīsi mājās sev sievu?
Vai dzen tevi Tizifone, vai čūskas tev iekoda, vai?

30 Vai gribi tu kundzi iegūt pār sevi? Ir taču stipras vēl virves, logi ir atvērti
Baigajos augstumos; lūk, arī Ennija tilts sagaida kaimiņos tevi.
Bet ja neviena tev nepatīk nāve no daudzām, vai nebūtu labāk tev gulēt ar Zēnu? ( nonne putas melius, quod tecum pusio dormit? ). Ar zēnu, kas Nestrīdas naktī ar tevi, kas guļot tev neprasīs dāvanas dažādas, kas Nepārmet tev, ka tu sevi taupi un izdabāt negribi viņam tik vien…
… Ja tu satiksi matronu
Ar tīru un kautrīgu galvu, — tad dodies pie Tarpejas svētnīcas ātri,
Gotiņu jaunu par upuri Junonai dod, ar radziņiem apzeltītajiem:

50 Tik maz ir to sieviešu šodien, kas Cerēras apsējām pieskarties drīkst,
Kuru skūpsti nav bīstami tēviem. Tad nu taisiet jūs vainagus
Viņu durvīm, pušķojiet sliekšņus jūs tām.
Lūk, Hiberīnai ir pietiekams viens tikai vīrs? Vieglāk gan būtu
Pārliecināt viņu iztikt ar vienu tik aci.
Tiesa gan, slavē te sievieti vienu, kas muižā pie tēva vien dzīvo;
Lai tik padzīvo viņa tāpatas, kā laukos, — Gābijās,
Fidenās, teiksim, — un es atdošu viņai no tēva mantoto dārzu.
Bet arī šeit, kas var būt drošs, ka ar viņu nekas nav atgadījies?
Grotā, vai kalnos kaut kur? Vai tad Jupiters ar Marsu tik veci jau kļuva?

60 Kur lai zem portikiem parādu sievietes tādas es tev,
Kas tava upura cienīgas būtu? Vai tad vari tu teātrī atrast reiz tādu,
Ko tu izraudzīt varētu sev un mīlēt bez gala? …

…….

76 Precēsies tu, bet sievai par vīru būs
Vai Ehions – kitārists, vai Glafīrs, vai flauta – Ambrosijs…

82 Pametusi vīru senatora Eppija sieva ar cirku uz
Farosu devās, uz Nīlu un slaveno Laga apmetni dižo;
Pats Kanops ir nosodījis Pilsētas tikumus ļaunos:
Šī taču, aizmirsdama par māju, vīru un māsām,
Nonicināja gan dzimteni savu, gan bērnu asaras,
Pēcāk, kas dīvaini ļoti, arī Parīdu pameta kopā ar cirku…

…………..

Tu brīnies par privātas mājas noziegumiem? Tevi Eppija ⁷ pārsteidz?
Tad paskaties arī uz tiem, kas ir līdzīgi dieviem, paklausies,
Kā tas ar Klaudiju ⁸ bija: tikko pamanīs sieva, ka ir aizmidzis viņš,
Šī izvirtīga Augusta, kas nicinot Palatīnas pili salmu gultai priekšroku deva,
Pāris naksnīgo apmetņu paņemdama, ar kapucēm lielām, kopā ar kalponi
Vienu, projām no mājām tā devās.

120 Melnus matus zem parūkas slēpdama baltas, tiecās tā ātri
Uz apkārto skrandām lupanāru ⁹ silto,
Un līda tad savā cellītē tukšā; plika, ar krūtīm, kas rotātas zeltā,
Tur atdevās viņa zem Liciskas segvārda slēpdama sevi.
Tos gurnus un dzemdi, kas pieder tev, Britannik, atsedza viņa,
Un maigumu dāvāja visiem un prasīja maksu par to;
Gulošu bieži vīrieši piekāva viņu.
Tikai kad savedējs palaida mājās meitenes savas, aizgāja
Arī skumīga viņa, aizslēdzot cellīti tukšo;
Vēl joprojām to dīdīja vulvas nemiers un trakums.

130 Tā arī aizgāja viņa, vīriešu nogurdināta, bet vēl badā aizvien.
Pretīga, ar tumšo seju, kas piekvēpa luktura dūmiem,
Lupanāra smaku uz valdnieka nesdama gultas.
Vai man ir vērts par buršanām runāt, kā arī par indēm,
Kas pabērniem ēdienos dotas? Kaislību lēkmē vēl trakākas lietas
Mēdz sievietes darīt; baudkārība ir viņu mazākais grēks…

…..

Lai ir viņa skaista, un slaida, auglīga, bagāta arī,
Ar senču tēliem, kas portikos stāv, šķīstākā vairāk par
Sabinieti, kas pārtrauc kauju ar izlaistiem matiem,
Retais putns ir viņa uz zemes, kā melnais gulbis,-
Kurš spēj izturēt sievu, kurai pilnīgs ir itin viss?
Kaut niecīgo venuzieti, bet labāk viņu, nekā Kornēliju, kas Grakhiem ir māte, ¹⁰
Ja viņa kopā ar tikumiem lieliem augstprātu lielu nesa sev līdzi un pūrā

170 Sev triumfus skaita. Nē, savāc prom tu Hannibalu savu, Sifaksu arī un Nometni to, kur viņš sakauts; ¹¹ pazudi, lūdzu, tu kopā ar Kartāgu visu!…

….

Kur ir tas tikums, kur skaistums ir tas, lai būtu vērts
Ar tiem mūžīgi kaunināt tevi un pārmest arvien? Nav prieka nekāda
180 Šajā augstajā un retajā labumā, ko samaitā
Augstprāta gars; tur rūgtuma vairāk, kā medus…

….

Tiesa, ir maza un niecīga cita, taču vīram nav ciešama tā.
Vissliktāk ir tad, kad sieva neatzīst sevi par skaistu,
Ja sevi nevar no etruskietes par grieķieti pārvērst,
No sulmonietes – par tīro atēnieti padarīt sevi; viss kā pie grieķiem.
Kaut gan ir lielākais kauns mūsējiem latīņu valodu nepazīt savu,
Grieķu tik melē tiek izteiktas bailes, dusmas un rūpes,

190 Prieks un it visas sirdslietas viņu. Kas vairāk vēl būtu par to?
Pat mīļojas viņas – kā grieķietes arī! ( concumbunt Graecae ) Tas meitenēm Piedodams, bet, lūk, tu, tev devītais desmits jau iet, bet tu arī
Grieķiski gribi? Neklājas vecenēm valoda šī, taču
Cikreiz tu saki tik baudkāri grieķiskā melē:
“Tu mana dzīve un dvēsele esi” ; un stāsti tu visiem, kas tikko
Zems segas noticis bija! …

…..

200 Ja tu negrasies mīlēt savu likumīgu sievu,
Tad arī iemeslu nav, lai tu precētu kādu,
Nebūs tēriņu lieku par dzīrēm, nebūs arī tev jāpasniedz pankūkas,
Tās, ko sātīgam ciemiņam parasti pasniedz, kad beidzās dzīres,
Nedz arī veltes būs jādod par pirmo nakti, kad skaistajā paplātē
Zelta monētas mirdz – Trajans un Germaniks, abi.
Ja esi tu laulībā vienkāršs un pieķeries vienai tu sievai
Ar sirdi, — liec galvu pret zemi un kaklu dod savu zem jūga:
Tev nebūs atrast sievu nevienu, kas mīlošo žēlotu vīru;
Ja arī pati tā mīl, tad tomēr prieks viņai mocīt un laupīt.

210 Tātad, vismazāk ir derīga sieva tam, kurš
Pats solās labs un vēlams dzīvesbiedrs būt:
Tu nekad neko neuzdāvini, ja sieva to negrib,
Pārdot tu nespēj bez viņas neko, arī nopirkt tu nespēj pret viņas gribu;
Tavu vēlmi tā pateiks tev priekšā un padzīs tā vecu draugu,
Kas bijis bez bārdas vēl šeit…

……

“… Tā es gribu, tā pavēlu es, saprāta vietā lai ir mana griba!
( hoc volo, sic iubeo, sit pro ratione voluntas )
Vīram tā viņa pavēl, bet drīz jau sievas valstību pamet
Un ģimeni maina, palagu samin ar kājām,
Un aizlido atkal un atgriežas atkal pie nīstamas gultas;
Ieejas nesenais rotājums, aizkari atkal tiek pamesti žigli,
Tie, kas tur karājās mājās, un arī zari tie zaļie pie durvīm.

230 Tā vairojas skaits un jau astoņi vīri piecos rudeņos būs, —
Tas tik ir kapa plāksnes cienījams varoņdarbs! …

……

242 Gandrīz jau visās tiesas prāvās lietu iesāk sieviete,
Kur Manilija ¹² neatbild, tur viņa prasību jau ceļ .
Viņas iesniegumus sacer pašas, un uzraksta tos pašas,
Un viņas gatavas jau Celsam ¹³ priekšā teikt, kur lietu sākt, kur lietas
Jēga ir…
… Kas vēl nav redzējis rētas uz mērķa, ko atstāja sievietes roka?
Dur viņa to nepārtraukti, ar vairogu piesedzas pati,

250 Un cīņas paņēmienus visus izpild; to matrona dara, kurai viscienīgāk
Būtu ar taures skaņām Floras svētkos uzstāties,
Taču vai netiecas viņa pēc arēnas īstas?
Vai tad iespējams kauns šādai te sievietei ar ķiveri galvā,
Kas sava dzimuma bēg? Spēku tā mīl, taču par vīrieti kļūt
Nevēlas tā, — pie mums taču baudas ir maz…

……

Precētas sievietes gulta vienmēr ar kašķiem ir pilna,
Ar strīdiem visādiem; tev neiznāks mierīgi pagulēt tajā.

270 Smaga vīram ir sieva, smagāk par tiģirieni, kurai nav bērnu,
Stundā, kad viņa vaimanāt sāk liekulīgi, slepeno darbu nodomā turot,
Vai kalpus lamā, vai saskata pieguļotājas
Tur, kur to nav; asaras gatavas vienmēr daudzumā ir,
Kas savā postenī viņas pavēli gaida, lai tecētu tā, kā patiksies tai.
Tu taču, muļķi, par mīlu tās asaras uzskati, ar skūpstiem tās žāvē.
Cik mīlas vēstuļu un zīmišu atrastu tu, ja būtu ielūkojies
Greizsirdīgas nešķistūles lādītē vienā!
Lūk, ar vergu tā guļ, vai ar jātnieku kādu…

…..

Jautāsi tu: no kurienes maucība šī, kur ir tās avots?
Pieticība sargāja kādreiz latīņu sieviešu šķīstību,
Un neļāva ieviesties grēkiem mazajās mājās,
Tur, kur valdīja darbs, kur īss bija miegs, un kad

290 Rokas bij’ rupjas un stingras no etrusku vilnas, un kad Pilsētai
Tuvojās Hannibals, un vīri sargāja Kollinas torni.
Tagad no ilgstoša miera mēs ļaunumu ciešam: smagāk pār ieročiem
Mums uzklupa greznība tagad ( saevior armis luxuria incubuit ) un tā
par visu uzvarēto pasauli mums atriebj ( victumque ulciscitur orbem ).
Nav tādu noziegumu ( nullum crimen ) un tādas izvirtības nav, kas nebūtu
Pie mums, jo romiešu trūkums ir beidzies ( paupertas Romana perit ).
Tagad tek pie mums inde no Sibarisas ¹⁴, šeit arī Roda un Milēta klāt, ka arī
Tarenta, ar vainagiem saviem, ar izlaidību un žūpību arī.
Vispirms pretīga nauda atnesa mums tikumus svešus;
Bagātība dara vārgus un tā jau visu laikmetu ar greznību

300 Ir samaitājusi. Kas rūp tai piedzērušai skaistulei?
Neredz starpību starp kājām un galvu tā,
Kas pusnaktī austeres milzīgas rij taj stundā,
Kad Falernas vīns dod smaržām putas,
Kad no gliemežvākiem dzerts, kad griesti riņķī griezties sāk,
Lampas dubultojās acīs, bet galds arvien lielāks aug…

…..

315 Labās Dievietes noslēpumus pazīsti tu, kad timpāni,
Flautas un vīns viņu dzimumu uzbudina, un Priāpa menādas
Trakumā kliedz bezjēdzīgi un ar izlaistām bizēm nesas visapkārt;
O, kā alkst viņu prāts tad pēc fiziskas tuvības, kāda kvēlošas
Kaislības balss! Kādas veco un jauno vīnu straumes
Tad viņu miesām plūst pāri, mitrinot trako sieviešu ceļus!…

…..

Baudkārība šeit negaida ¹⁵, šeit sieviete ir mātīte tīra.
Lūk, skan viņas balss pāri tai nešķistai vieta:
“Jau drīkst, laidiet vīriešus iekšā!” kad mīlnieks būs aizmidzis,

330 Prom viņš tiek dzīts, mētelī ietīts; bet ja jaunekļa nav, tad vergi tiek saukti,
Ja uz vergiem nav cerības vairs, tad arī ūdens nesējs būs derīgs.
Bet ja vajadzība ir, bet cilvēku nav, tad bez mazākas kavēšanas
Viņa sevi nostādīs pozā un atdosies ēzelim jaunam…

…..

Dzirdu un zinu, es draugi, jūsu padomus vecos:
“Sieva ir jātur zem atslēgas drošas”. Bet kas nosargās
Sargus? Tieši ar viņiem sāk viltīgi sieva.
Jo kaislība ( libido ) ir vienāda augstām un zemākām kārtām:

350 Tā, kas pa netīrām ielām ar kājām vien staigā, labāka nav
Par to, kas guļ uz sīriešu kalpu pleciem…

…..

Šī taču zina, visu, kas pasaulē noticis ir:
Zin viņa to, kas pie seriem un trākiešiem notiek, pamātes,
Pabērna noslēpumus tā pazīst, kas kuru mīl, kas ir izvirtis stipri par lieku.
Teiks viņa to, kas atraitni darījis grūtu un kurš tai jau mēnesis iet,
Ar kādiem vārdiem un kā atdodas kāda tur sieva;
Agrāk par citiem viņa komētu redz, kas apdraud
Partas un armēņu valstis; savāks pie vārtiem visas baumas un tenkas,
Vai sacerēs pati, piemēram, Nifātas ¹⁶ plūdus,

410 Kas nes cilvēkiem postu un pārņem ar ūdeni laukus,
Ka pilsētas trīc un ka nosēžas zeme, un pļāpa
Tik viņa ar garāmgājēju katru uz katra vien stūra un ielas ikkatras…

……

432 Sieva tik dzer un tik vemj. Saprotams, vīram arī jau slikta piemetas dūša,
Viņš acis aizver un ar mokām savu žults apspiež sevī.
Tomēr ir smagāk vēl izturēt sievieti to, kas pie galda tiklīdz kā tiks,
Sāk tūdaļ Vergiliju slavēt, Didonas ¹⁷ nāvi sāk skaidrot,
Dzejniekus salīdzina: Maronu ¹⁸ vienā kausā tā liek,
Bet uz otrā svaru kausa tiek uzstādīts Homērs.
Sakauti gramatiķi visi no viņas, rētori pakrita visi,
Visi, kas apkārt, jau klusē, nerunā vairāk nedz jurists, nedz ziņnesis arī,

440 Pat sievietes klusē, — tāds vārdu plūdums gāžas te virsū…

…..

452 … Taisni riebjas man tā, kas
Palemona “Mākslu” tik gremo un atkārto tikai arvien,
Saskaņā vienmēr ar runas normām un likumiem visiem,
Tā, kas atceras kādu senatnes pantu, ko nezinām mēs,
Vai labo vienkāršas draudzenes vārdus;
Nē taču, ļaujiet vīriem būt savā valodā brīviem!
Sieviete visu sev atļauj, par kaunu vairs netur neko,
Tikko tai kaklā tiek uzkārtas smaragda krelles,
Vai ausīs tiek iekārti auskari smagi no pērlēm.

460 Nav nekas tāds, kas par bagāto sievišķi pretīgāks būtu!

…..

464 Ar mazgātu kaklu viņa tikai pie mīlnieka dosies;
Vai tad mājās tā vēlas būt skaista? Mīlniekiem domātas smaržas!…

…..

Ir jāpieliek rūpes, lai saprastu labi, ko dara sievas,
Ar ko caurām dienām tās ņemas. Ja naktī tai vīrs
Pagriezīs muguru būs, tad virtuves saimniecei jācieš pēc tam,
Drēbniekam tunika jāmet būs nost, nesējs par vēlu būs ieradies it kā,
Tātad būs viņam jācieš par cita vainu – par miegaino vīru tas ir.
Tiek žagari lauzti pret šo, tas līdz asinīm piekauts ar pātagu, trešais ar

480 Pletni, — dažiem bendes tiek algoti veselam gadam.
Vergu per, — viņa tik smērē sev seju un draudzeni
Klausās, vai skatās uz kleitu, kas izšūta zeltā;
Per, — viņa ar skaitļiem diegu rindiņas skaita;
Per, kamēr perošiem nepakliegs saimniece
Bargi: “Prom!” redzot, ka sods ir jau izpildīts beidzot.
Sievas pārvalde mājās ( praefectura domus ) nav maigāk par
Falarisa galmu Sicīlijā. ¹⁹
Ja reiz randiņš nozīmēts tai, ir jāģērbjas viņai
Labāk, kā parastās dienās un tad nu steidzas pie tiem viņa, kas sagaida Parkā, vai arī, drīzāk, pie Izīdas, savedējas vislabākās, tempļa.

490 Matus tai kārto nelaimīga Pseka, pati jau izpurusi visa
No pūlēm, pleci tai kaili, un krūtis jau kailas.
“Kāpēc mats šīs ir augstāk?” un tūdaļ pletne jau soda
Noziedzīgi greizajā frizūrā viena matiņa vainu.
Ko Psekai var pārmest? Vai ir vainīga meitene, ja tavs deguns
Ir apnicis tev? …

…..

… Lūk, armēņu zīlnieks, vai no Kommagenas,
Lūkojas baloža iekšās un sola tai mīļoto draugu,

550 Bagāta vecpuiša nāvi un lielu mantotu naudu;
Izraks viņš vistas un sunīša iekšas,
Citreiz arī pat zīdaiņa iekšas un pats arī ziņos par upuriem šiem.
Liela haldejiem ²⁰ ticība ir: ko tik astrologs neteiks,
Sievas tam tic, ka te runā pats Ammona avots ²¹,
Ja reiz Delfu orākuls apklusis ir, bet cilvēku sugai
Gribas aizvien lūkoties nākotnes tumsā, cik var…

……

Trūcīgās sievietes tomēr panes dzemdību briesmas un
Barošanas darbu, precēto sieviešu likteņa spiestas,
Taču bagātā gultā diez vai tu redzēsi tādu, kas dzemdētu kādreiz:
Pārāk zāles ir stipras un pārāk liela tās sievietes māksla,
Kas spēj auglību atņemt un bērniņu nogalināt, sievietes miesās tam esot. Taču priecājies tu, nelaimīgais, ikvienu dzērienu sniegdams:
Ja sieva gribētu vēderu pastaipīt savu, paciešot bērniņa spērienus tajā,

600 Par etiopieša tēvu tu kļūtu un melnīgais mantinieks tavs, kura sveiciens
Tev riebjas, pārņems kādreiz pēc likuma visu no tevis…

…..

Sievas necieš bērnus no pieguļotājām, — neviens nenoliedz, neviens Neapstrīd, ka izdzimteni tādu ir taisnīgi nogalināt!
( privignum occidere fas est )
Taču es brīdinu jūs, bērni, kuriem nauda ir liela:
630 Sargājiet dzīvi un neticiet ēdieniem jūs:
Inde no mātes rokām kūp šajās pankūkās bālās…

……

… jā, mūsu satīra ieģērbās augstajos koturnos ²²
Vai nešķiet, ka mēs pārkāpām senču normas un robežas visas,
Un gluži kā lielā Sofokla maska, trako šis pants samākslotais,
Ko nepazīst rutuļu kalni un latīņu debesis arī?
Kaut es melojis būtu! Taču Pontija paziņo skaļi:
“Jā, atzīstos es, saviem bērniem akonitu devu;

640 Mani pieķēra gan, noziegumu es tiešām paveicu pati”.
“Vai novāci divus, pie maltītes vienas, tu, visļaunākā čūska?”
“Būtu septiņi viņi, tad es septiņus arī”.
Labāk noticēt visam, ko mums traģiķis vēsta par Kolhīdas
Burvi ²³ un arī par Proknu ²⁴, — es to nevaru noliegt.
Tajos laikos radīja viņas briesmu milzīgus darbus
Ne dēļ naudas pavisam. Mazāk apbrīna ir vērta
Viņu noziegumu virsotne, jo dusmas
Sievietes uz briesmu darbiem dzen,
Kad degot sirdij viņas metas lejā tā kā klints, kas krīt

650 No kalna zemē, kad nosēžas un gāžas lejā slīpi kalns.
Nē, nav ciešamas man tās, kas savus briesmu darbus izplāno
Un vēsā prātā dara tos. Viņas skatās Alkestu ²⁵,
Kas vīram lemto nāvi uzņēmās, bet ja tām pašām dotu izvēli,
Tad tās ar vīra nāvi saglabātu dzīvi sunītim.
Tu katru dienu satiksi šeit Danaīdas ²⁶, Erifīlu ²⁷,
Un katra iela pazīst savu Klitemnestru ²⁸;
Tā starpība ir tikai tā, ka Tindarīda ²⁹ abām rokām
Ņēma neērtu un lielu cirvi,
Taču šodien lietu izšķir nemanāma vardes plauša;

660 Bet dzelzs – tā tikai tur, kur Atreids ³⁰ tālredzīgi pagaršoja
Trīsreiz sistā Pontas valdnieka indes devu. ³¹

Saistītie raksti:

13.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: PRINCIPĀTS 14.1. MACĪBU MATERIĀLI: ROMA UN TĀS IMPĒRIJA 15. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS IMPĒRIJA UN KRISTIETĪBA 17. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS BOJĀEJA