15. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS IMPĒRIJA UN KRISTIETĪBA

1. GAJS SVETONIJS TRANKVILLS. “CĒZARU DZĪVES APRAKSTI”

Gajs Svetonijs Trankvills ( 75 – 160 ) – romiešu rakstnieks, Plīnija Jaunākā draugs. Imperatora Trajana laikā Svetonijs ieņēma dažus amatus, Adriāna laikā kļuva par imperatora sekretāru, taču pēc kāda laikā krita nežēlastībā, tika atstādināts no amata un ķērās pie imperatoru biogrāfija rakstīšanas. Biogrāfijas tika apkopotas darbā “Cēzaru dzīves apraksti”, kur tika apkopota raiba informācija –vēsturiskas liecības, rakstura īpašības, baumas.

a) Tibērija biogrāfija
36. Svešas sakrālas ceremonijas, un it īpaši ēģiptiešu un jūdu rituālus, viņš aizliedza; tos, kuri piekopa šīs māņticības ( superstetione ea ), viņš piespieda sadedzināt viņu svētos tērpus, kopā ar visām ierīcēm. Jaunos jūdus viņš, aizbildinoties ar dienesta vajadzībām, aizsūtīja uz provincēm ar smagu klimatu, citus viņu cilts piederīgos vai tās pašas sektas piederīgos ( vel similia sectantes ) viņš izsūtīja no Romas ar mūžīgas verdzības draudiem par nepaklausību. Izsūtīja viņš arī astrologus ( mathematicos ), bet tiem no viņiem, kuri lūdza piedošanu un solījās pamest savu amatu, viņš deva piedošanu.

b) Klaudija biogrāfija
25, 4. Jūdus, vienmēr Kresta uzbudinātos / satrauktos, viņš padzina prom no Romas ( Iudeos impulsore Chresto assidue tumultantis Roma expulit )… 5. Gallijas druīdu kulta kalpošanu ( druidarum religionem ), briesmīgi necilvēciksu ( dirae immanitatis ), kas romiešu pilsoņiem tika aizliegta jau Augusta laikā, viņš pilnīgi iznicināja ( penitus abolevit ), turpretī Eleusīnas svētlietas ( sacra Eleusinia ) viņš pat mēģināja no Attikas pārcelt uz Romu, bet Sicīlijas Erikijas Veneras svētnīca, kas bija sabrukusi vecuma dēļ, pēc viņa ierosinājuma tika atjaunota par romiešu tautas valsts līdzekļiem ( ex aerario populi Romani ).

2. PUBLIJS KORNĒLIJS TACITS. “ANNALES”

Publijs Kornēlijs Tacits ( 57. – ap 120. ) – slavens romiešu vēsturnieks un retorikas speciālists. Ieņēma daudzus valsts amatus, to skaitā arī konsula un prokonsula amatus. Uzrakstīja vairākus traktātus un divus monumentālus vēsturiskus darbus – “Annales” ( no Augusta nāves līdz Neronam ) un “Vēsture” ( no Nerona nāves līdz Flāvijiem ). Šajā vietā Tacits stāsta par situāciju, kas ir izveidojusies Romā pēc lielā
ugunsgrēka:

XV, 44. Bet nedz ar cilvēciskiem līdzekļiem, nedz ar princepsa devīgumu, nedz ar vēršanos pēc dievu palīdzības nebija iespējams apturēt viņam neslavu ceļošās baumas, ka ugunsgrēks tika sarīkots pēc viņa pavēles. Un tad Nerons, lai pārvarētu baumas, sameklēja vainīgos un nodeva izmeklētākiem nāvessodiem tos, kuri riebeklību dēļ tika ienīsti ( per flagitia invisos )un kurus pūlis dēvēja par kristiešiem ( vulgus Christianos appelabat ). Šo nosaukuma radītāju ( auctor ), Kristu, nodeva nāvessodam prokurators Poncijs Pilāts Tibērija laikā; agrāk jau apspiesta šī postoša māņticība ( exitabilis superstitio ) tagad atkal izrāvās uz āru, un ne tikai Jūdejā, no kurienes ir izcēlies šis ļaunums ( originem eius mali ), bet arī Romā, kur no visām pusēm satekās viss pretīgais un kaunpilnais ( atrocia et pudentia )un kur tas atrod sev piekritējus. Tātad, vispirms tika noķerti tie, kas atklāti sevi atzina par piederīgiem šai sektai, vēlāk, pēc viņu norādījumiem arī daudzi citi, kas tika pieķerti ne tik daudz ugunsgrēka izraisīšanā, cik naidā pret cilvēku sugu ( odii humani generis ). Viņu nogalināšana tika veikta kopā ar pazemošanu, jo viņus ieģērba plēsīgo zvēru ādās, lai viņus saplosītu suņi, viņus sita krustos, vai arī dedzināja, lai dienai beidzoties viņi kalpotu par nakts lukturiem. Šai izrādei ( ei spectaculo ) Nerons atvēlēja savus dārzus, tajā pašā laikā viņš deva izrādes arī cirkā, kura laikā viņš sēdēja pūļa vidū ratu braucēja tērpā, vai pats brauca ratos, piedaloties raut braukšanas sacīkstēs. Kaut gan sodīti tika noziedznieki, kas ir to pelnījuši, tomēr viņi izraisīja līdzjūtību pret sevi, jo viņi tika iznicināti ne sabiedriska labuma dēļ ( non utilitate publica ), bet viena cilvēka asinskārības dēļ.

3. PLĪNIJA SARAKSTE AR TRAJANU

96.

Plīnijs imperatoram Trajanam.

1. Man ir pierasts, kungs ( domine ), pie tevis griezties ar visām šaubām. Kurš spēj labāk mani virzīt nedrošībā un pamācīt neziņā? Es nekad neesmu bijis klāt kristiešu lietu izmeklēšanā ( cognitionibus de Christianis ), tādēļ es nezinu, par ko ir pieņemts pratināt un kādā mērā sodīt.

2. Ne mazums šaubījos es, vai ir šeit kāda atšķirība ( discrimen ) vecuma ziņā, vai nevajag atšķirt mazgadīgos no pieaugušajiem, vai ir jāpiedod tam, kas ir nožēlojis, vai tam, kas ir bijis kristietis, atteikšanas nevar neko līdzēt, vai jāsoda pašu vārdu, pat ja nav nozieguma ( nomen ipsum, si flagitiis careat ), vai ir jāsoda noziegumi, kas saistīti ar vārdu. Pagaidām ar tiem, par kuriem tika paziņots kā par kristiešiem, es rīkojos šādi.

3. Es jautāju viņiem, vai viņi ir kristieši, tiem, kas bija atzinušies, jautāju otro un trešo reizi, draudot ar sodiem, tos, kas palika pie sava, es pavēlēju sodīt ar nāvi. Es nešaubījos, ka lai par ko viņi būtu atzinušies, vajadzēja sodīt viņu noturīgu tumsonību un stūrgalvību ( pertinaciam certe et inflexibilem obstinationem debere puniri ).

4. Bija tādi neprāši ( amentiae ), kurus es, kā romiešu pilsoņus, norīkoju sūtīšanai uz Romu. Pēc tam, iedziļinoties izmeklēšanā, kā tas parasti notiek, noziedznieku skaits sāka pieaugt.

5. Man tika piedāvāts nezināma autora sastādītais saraksts, kas saturēja daudzus vārdus. Tos, kas noliedza, ka viņi ir kristieši, vai bija tādi, pēc tam, kad viņi, sekojot man, pielūdza dievus, un tava attēla priekšā, ko es liku šim nolūkam atnest kopā ar dievu statujām, veica upurēšanu ar vīraku un vīnu, un turklāt nolamāja Kristu ( male dicerent Christo ), es nolēmu atlaist, jo kā stāsta, īstos kristiešus nevar piespiest izdarīt neko no šīm rīcībām.

6. Citi, uz kuriem norādīja sūdzētājs, apgalvoja, ka viņi ir kristieši, bet pēc tam atteicās no tā, citi bija, taču atkrita, citi pirms trīs gadiem, citi jau pirms daudziem gadiem, daži pat pirms divdesmit gadiem. Visi viņi pagodināja tavu attēlu, kā arī dievu statujas un nolamāja Kristu.

7. Viņi apgalvoja, ka visa viņu vaina, vai maldi ( vel culpae suae, vel erroris ) bija, ka noteiktā dienā viņi pulcējās pirms rītausmas, ar dziesmām slavēja Kristu kā dievu, un ar zvērestu solīja nedarīt noziegumus, atturēties no zagšanas, laupīšanas, laulības pārkāpšanas, no dotā vārda laušanas, no atteikšanas atdot atpakaļ to, kas tika iedots glabāšanā. Pēc tam viņi parasti izklīda un sanāca atkal kopā, lai noturētu maltīti ( coeundi ad capiendum cibum ), parastu un nevainīgu, un kā arī pat to viņi pārstāja darīt pēc mana rīkojuma, ar kuru es, sekojot tavam rīkojumam ( secundum mandata taua ), aizliedzu slepenas biedrības ( hetaerias esse vetueram ).

8. Tādēļ vēl jo vairāk es uzskatīju par nepieciešamu nopratināt divas verdzenes, kuras teicās esam kulta kalpones ( quae ministrae dicebantur ), lai noteiktu, kas šeit ir patiesi, un neatklāju neko, kā tikai māņticību, kroplīgu un neizmērojamu ( nihil aliud inveni, quam superstitionem pravam et immodicam ).

9. Tādēļ, atlicis izmeklēšanu es prasu tavu padomu. Lieta, manuprāt, ir pelnījusi apspriešanos, īpaši dēļ tām briesmām, kurām pakļauti daudzi dažādu vecumu, amatu un abu dzimumu cilvēki, kuri tiek saukti un tiks saukti uz pazušanu. Ne tikai pilsētās, bet arī muižās un laukos ir jau izplatījusies šīs māņticības sērga, taču šķiet, ka to var apturēt un palīdzēt lietai.

10. Pietiekoši droši ir konstatēts, ka svētnīcas, gandrīz jau pamestas, atkal tiek apmeklētas, parasti dievkalpojumi, sen pārtraukti, atjaunoti un visur tiek pārdota upurdzīvnieku gaļa, kurai līdz šim tikai pa retam varēja atrast pircēju. No tā var secināt, kādu cilvēku daudzumu var labot, ja dot iespēju tam nožēlot savu vainu ( si sit poenitentiae locus ).

97.

Trajans Plīnijam.

Tu rīkojies visnotaļ pareizi, mans Sekunds, rīkojot izmeklēšanu par tiem, par kuriem tev tika paziņots, kā par kristiešiem. Nozīmēt šeit kādu kopējo noteikumu nav iespējams. Meklēt vīnus nav vajadzības, bet ja par viņiem tiek paziņots, un viņi tiks atmaskoti, viņi ir jāsoda, bet tos, kas noliegs, ka viņi ir kristieši un pierādīs to ar darbiem, t.i., palūgsies mūsu dieviem, tiem par vainas nožēlošanu ir jāpiedod ( veniam ex poenitentiam impetret ), kaut gan agrāk viņi tiktu turēti aizdomās. Ziņojumus par noziegumiem, kas iesniegti bez autora, nav jāņem vērā. Tas būtu slikts piemērs un neatbilst mūsu laika garam ( Nam et pessimi exempli nec nostri saeculi est ).

4. TERTULLIANS.

Terullians Kvints Septīmijs Florens ( 160 – ap 245 ) dzima Āfrikā, centuriona ģimenē, ieguvis labu juridisku izglītību. Kļuva par dedzīgu kristieti ar tendenci uz stingru askētismu. Uzrakstīja daudzus pastorāla un teoloģiska rakstura sacerējumus, no kuriem ir ļoti slavena viņa “Apoloģija”, kas aizstāv kristīgo mācību un ticību no pagānu romiešu uzbrukumiem un pārmetumiem. Tertullians tiek uzskatīts par latīņu patristikas pamatlicēju.

A) APOLOĢIJA
Jūs, romieši, uzskatāt kristiešus par impērijas ienaidniekiem, vai ne tādēļ, ka viņi neizrāda imperatoram godu nedz tukšu, nedz melīgu, nedz Dievu zaimojošo, bet piekopjot patiesu reliģiju, godina imperatoru ar sirds jūtām, nevis ar izvirtību? Tik tiešām, liels ir tas centības apliecinājums, kad dedzina uguņus, slien teltis uz ielām, rīko dzīres, pārvērš Romu par dzertuvi, visur lej vīnu, skraida bariem, pazemo citus un rada visādas nekārtības? Vai tiešām nav labākā veidā kā izteikt tautas prieku, kā tikai ar vistautas negodu? Kas nav pieklājīgs šodien, vai tas būs pieklājīgāks imperatoram veltītās dienās? Tie, kas izpilda likumus aiz cieņas pret likumu, vai viņi var to pārkāpt viņa paša vārda dēļ? Vai patvaļa un izlaidība uzrāda centību un uzticību? Vai diena, kurā tiek apganīta tikumība, var tikt nosaukta par reliģisko svētku dienu? Mēs, kristieši, bez šaubām, esam noziedzīgi cilvēki: mēs vēlam imperatoram visu labāko, palikdami atturīgi, tīri un pieticīgi! …

Būs lietderīgi šajā gadījumā parādīt īstā gaismā jūsu apsūdzību nepatiesumu par zemes majestātes pagodināšanu, kad jūs apsūdzat mūs zaimošanā, par to, ka mēs atsakāmies svinēt imperatora dienas tādā formā, kas tik ļoti neatbilst pieklājībai, kā arī pieticības un kautrīguma normām. Paskatīsimies, vai tie, kas atsaka mums romiešu vārdu, vai viņi nav vairāk noziedzīgi par mums? Es jautāju jums, romieši, es jautāju visai šo milzīgai ļaužu masai, kas piepilda septiņus pakalnus, vai vienmēr romiešu mele saudzē imperatoru? Tibra un gladiatoru skolas zina kaut ko par šo lietu. Ja daba padarītu mūsu sirdis caurspīdīgas, tad romiešu sirdīs varētu izlasīt viņu slepenas vēlmes, tiktu atklāti jaunu imperatoru paraugi, kuri ātri nomainītu viens otru, lai palielinātu dāsnuma gadījumu skaitu un naudas dalīšanas tautai. Jā, tādas ir slepenas romiešu vēlmes, kad viņi visi skaļi kliedz: “O, Jupiter, saīsini mūsu dienas un iedod tās imperatoram!” Kristietis, tiesa gan, nekad tā nesaka, bet arī nevēlas jaunu imperatoru.
Tauta, jūs sakāt, paliek tauta. Labi, bet tie ir tomēr romieši, nevis ienaidnieki. Citas valsts kārtas, atbilstoši viņu rangiem, bez šaubām, izceļas ar pārbaudītu uzticību, nekad nevar notikt sazvērestība senātā, jātnieku vidū, armijā vai pilī. Bet no kurienes tad ir radušies Kassii, Albīni un tie, kas ir pacēluši roku, lai laupītu imperatoriem dzīvi starp divām lauru koku grupām, un tie, kas gimnasijās vingrinās, lai veiklāk tos nožņaugtu, un tie, kas bruņoti uzbrūk pilij… Ja nemaldos, viņi visi bija romieši, t.i., viņi nebija kristieši. Visi viņi, līdz sacelšanas brīdim upurēja par godu imperatora veselībai, zvērēja pie viņa gēnija, un it īpaši nepalaida garām iespēju piešķirt kristiešiem sabiedriskās kārtības ienaidnieku vārdu…

Tie, kas prasa astrologiem, putnu zīlētājiem, magiem par imperatoru dzīves ilgumu, izpilda ne reliģiskus rituālus. Kristieši nekad nevēršas pie zinātnēm, kuras izgudroja dumpīgie, Dieva nolādētie dēmoni. Un kas var būt tādas ziņkārības iemesls, ar kādu interesējas par imperatoru mūža ilgumu, ja ne sazvērestība pret viņiem, vai vismaz, viņu nāves vēlēšanas vai gaidīšana?…

Nē, uzticība imperatoriem neizpaužas tukšās manifestācijās, kuru aizsegā tik labi prot slēpties nodevība, tā ir jūtās, kurām ir jābūt mūsos vienādi pret visiem, kā arī pret imperatoriem. Mēs darām labus darbus bez skatīšanas uz personām, jo mēs visu darām priekš sevis, negaidot nedz uzslavas, nedz balvas no kāda. Mūs apbalvo viens Dievs, kas deva mums mīlestības likumu pret visiem bez atšķiršanas. Mēs esam vienādi gan pret imperatoriem, gan pret visiem, ar ko mums ir darīšanas. Mums ir aizliegts vēlēties kādam ļauno, darīt, runāt, pat domāt kādam par ļaunu. Kas nav atļauts pret imperatoru, tas aizliegts pret visiem, kas aizliegts pret visiem, tas vēl jo mazāk var būt atļauts pret o, ko apredzība ir tik augstu uzcēlusi.

Ja mums ir pavēlēts mīlēt savus ienaidniekus, tad ko mēs varam ienīst? Ja mums ir aizliegts atriebt tiem, kas ir darījuši mums pāri, lai mēs nekļūtu tikpat noziedzīgi, kā viņi, tad kam mēs varam darīt pāri? Es jūs ievēlu par tiesnešiem: sakiet, cik reizes jūs esat liecinājuši pret kristiešiem vai pēc savas gribas, vai aiz paklausības likumam? Cik reizes pūlis, negaidot jūsu pavēles, nomētāja mūs ar akmeņiem un dedzināja mūsu mājokļus? Bakhanālijas trakumā netika saudzēti par mirušie, jā, arī nāves patvērums tika apganīts. No kapu dziļumiem, kur viņi tika apglabāti, tika izrakti kristiešu līķi, jau neatpazīstami, pat sapuvuši, lai zaimotu viņus, lai saplosītu gabalos. Tajā pat laikā, vai jūs esat pamanījuši, ka mēs nekad necentāmies atriebt par šo ārprātu, kas mūs vajā arī aiz kapa? Vienas tumšas nakts un dažu lāpu būti pieticis, ja mums tiktu atļauts par ļaunumu atdarīt ar ļaunumu, bet nedod Dievs, ka svētā reliģija vērstos pie cilvēciskiem līdzekļiem, lai atriebtu par sevi, vai tā nenoturētos pārbaudījumu laikā. Turklāt, ja mēs, slepenas atriebības vietā gribētu rīkoties kā atklātie ienaidnieki, tad mums netrūktu nedz spēku, nedz karaspēku. Arābi, markomani, pat partieši un jebkura cita nācija, kas ir tomēr ierobežota zināmās robežās, vai viņi var būt tik daudzskaitlīgi, ka mūsu nācija, kuras robežas ir pasaules robežas? Mēs esam no vakardienas, bet mēs jau piepildām ar sevi visas jūsu pilsētas, salas, villa, ciematus, jūsu domes, jūsu nometni, jūsu tribas, jūsu kūrijas, pilis, senātu, sabiedriskus laukus, mēs atstājam jums tikai jūsu svētnīcas. Vai tad mēs nevarētu izturēt pat cīņu, pat ja spēku samērs nebūtu vienāds, kad mēs labprāt ejam uz nāvi? Bet mums traucē mūsu noteikums, saskaņā ar kuru labāk tikt nogalinātam, nekā nogalināt. Mēs varētu cīnīties ar jums arī bez ieročiem, bez dumpjiem, vienkārši atdaloties no jums.; ja tāds cilvēku daudzums pamestu jūsu pilsētas un aizietu uz citām zemēm, tad vien tik liela cilvēku skaita zaudējums pārbiedētu jūsu valdību un jūs būtu pietiekoši sodīti, jūs pārsteigtu vientulība, klusums un pasaule jums liktos izmirusi, veltīgi jūs meklētu tos, kam pavēlēt, ienaidnieku jūsu priekšā būtu vairāk, nekā pilsoņu. Taču tagad kristiešu masa attur jūsu ienaidniekus.

Un kas bez mūsu palīdzības atbrīvotu jūs no slepeniem ienaidniekiem, kuri ir tikpat bīstami dvēselei, kā arī miesai, es domāju šeit par ļauniem gariem, kurus mēs izdzenam ārā, neprasot par to algu vai balvu. Mēs varētu jums atriebt, atstājot jūs par upuri tiem briesmīgiem dēmoniem. Un jūs, neskatoties uz tik svarīgu pakalpojumu, nepadomājot, ka mēs ne tikai neesam jums kaitīgi, bet gan esam jums nepieciešami, sauciet kristiešus par saviem ienaidniekiem; jā, mēs tiešām esam ienaidnieki, taču ne cilvēku dzimuma ienaidnieki, bet jebkura grēka ienaidnieki.

Ir jāsaudzē reliģija, kas nedraud ne ar ko tādu, ar ko draud citas, taisnīgi aizliegtas mācības, vai vismaz, kristiešus vajadzētu pieskaitīt pie atļautām savienībām. Citas ļaužu savienības, ja es nemaldos, tiek aizliegtas sabiedriskā miera saglabāšanas dēļ, lai neļautu partijām plosīt sabiedrību ar savām ķildām, kas izjauktu tautas sapulču, senāta sēžu runu un izrāžu kārtību, īpaši tādā laikā, kad tiek pārdots viss, ieskaitot slepkavas roku. Mēs, kas neesam godkārības un slavas kāres pārņemti, neesam pārņemti arī ar tieksmi pēc intrigām. Mēs nejaucamies politiskās lietās, pasaule – lūk, ir mūsu valstība. Mēs bez grūtībām atsakāmies no jūsu izrādēm, nicinādami visu, kas tur notiek, mēs jūtam riebumu pret tiem aizspriedumiem, kas tos rada. Mums nav nekā kopēja ar aizraušanos ar cirku, teātru netīrumiem, arēnas barbarismu un gimnāsiju izvirtību. Vai tad epikūriešiem nav atļauts lietot jutekliskas baudas, kā tas viņiem patīk? Vai tiešām mēs jūs aizvainojam ar to, ka baudām savas baudas, nevis jūsējas? Un ja mēs nodotos visdažadākām baudām, tad ar to mēs izdarītu skādi paši sev, nevis jums. Es piekritu, mēs nosodām jūsu baudījumus, tāpat, kā arī jūs nespējat novērtēt mūsējos.

Tagad es jums parādīšu, kā dzīvo kristiešu sabiedrība, aizstāvot to pret meliem es iepazīstināšu jūs ar to. Savienoti vienā veselumā ar vienas ticības, vienas cerības, vienas tikumības saitēm, mēs veidojam vienu ķermeni. Mēs pulcējamies lūgšanai Dievam, mēs veidojam viņam tīkamu sazvērestību, mēs lūdzamies par imperatoriem, par viņu kalpiem, par visām varām, par šīs pasaules tagadni, par klusumu un mieru, par pasaules gala atlikšanu. Mēs pulcējamies rakstu lasīšanai, no kuriem mēs smeļamies, skatoties pēc apstākļiem, gan apgaismību, gan brīdinājumu. Svētais vārds baro mūsu ticību, uztur mūsu cerības, stiprina uzticību, pabalsta disciplīnu, ierakstot mūsos dzīves likumus. Šajās sapulcēs pārliecina un labo, nosodot Dieva vārda. Pārliecināti par Dieva klātbūtni ar mums mēs tiesājam ar visu stingrību, visbriesmīgākais nosodījums nākamai tiesai būtu tas, ja kāds izpelnītos tikt izslēgts no mūsu lūgšanām, sapulcēm un svētas sadraudzības. Vecākie ir priekšsēži, viņi to panāca ne ar naudu, bet ar pārbaudīto tikumu galvojumu. Naudai nav ietekmes šajās lietās, un ja arī mums ir kaut kas līdzīgs kasei, mums nav jāsarkst par to, jo tā nav savākta pateicoties reliģijas pārdošanai. Katrs ik mēnesi ienes nelielu naudas summu, ja viņš to vēlas un ja viņš to var, nevienam tas nav uzspiests, tas ir brīvprātīgs pienesums, tie ir dievbijības ziedojumi, kas netiek iztērēti dzīrēm un izvirtībai; par šiem līdzekļiem tiek baroti un apglabāti nabagie, ar tiem tiek atviegloti trūcīgo bāreņu, kalpu, vecuma sagrauto, nelaimīgo, jūras katastrofā cietušo cilvēku likteņi. Ja atrodas kristieši, kam piespriests darbs raktuvēs, kas tiek turēti cietumos, vai izsūtīti uz salām tikai Dieva atzīšanas dēļ, tad viņi tiek uzturēti uz tās reliģijas rēķina, kuru viņi atzīst.
Taču ir cilvēki, kuri uzskata par noziegumu šādu mūsu cilvēkmīlestību. “Paskatieties, — viņi saka, — kā šie cilvēki mīl viens otru”; jā, bet jūs visi viens otru ienīstat. “Paskatieties, kā viņi ir gatavi mirt viens par otru”; jā, bet jūs gatavi viens otram pārgriezt rīkli. Kas attiecas uz vārdu “brāļi”, ko mēs viens otram piešķiram, tad viņi mūs nosoda, jo it kā radinieku nosaukumi mums kalpo par mānīgas piesaistes izpausmi. Mēs un jūs esam brāļi no dabas, kas var tikt nosaukta par visu cilvēku kopējo māti. Tiesa gan, jūs esat sliktie brāļi, diez vai jūs var nosaukt par cilvēkiem. Patiesie brāļi ir tie, kas par tēvu atzīst vienu un to pašu Dievu, tie, kas ir piepildīti ar vienu svētuma garu, un, izgājuši ārā no kopīgas ar jums tumsonības dziļumiem, ar sajūsmu lūkojas atspīdējušā vienīgās patiesības starā. Bet, varbūt mūs neuzskata par brāļiem tādēļ, ka mūsu vārds nekad nav sastopams jūsu traģēdijās, vai tādēļ, k mēs dzīvojam kopīgi, kā brāļi, lietojot kopējo īpašumu, kuru arī pie jums katru dienu dala brāļi. Mums ir viena dvēsele un viena sirds, vai varam mēs nostāties pret kopējo īpašumu? Mums viss ir kopīgs, atskaitot sievas, mēs esam atdalīti viens no otrā tikai šajā ziņā, bet jūs tikai šajā ziņā neesat atdalīti viens no otrā. Jūs veiciet, tā teikt, abpusēju laulības tiesību apmaiņu, bez šaubām, sekojot tādu savu gudro piemēram, kā Sokrāts grieķiem, Katons romiešiem, viņi deva savas sievas draugiem, lai dabūtu bērnus, kuru tēvi viņi nebija…

Nemaz nav dīvaini, ka kristiešiem, kas mīl viens otru, ir kopīgs galds. Jūs kliedziet par mūsu vakara maltītēm, saucot tās ne tikai par noziedzīgām, bet arī par dārgām. Tad droši vien par mums ir teicis Diogens; “Megāru iedzīvotāji ēd tā, it kā viņiem rīt būtu jāmirst badā, bet mājas ceļ tā, ka viņus varētu uzskatīt par nemirstīgiem”. Savā tuvākā acī skabarga ir redzama labāk, nekā baļķis savā acī. Sāliešu priesteri nerīko maltītes bez tā, lai neizdarītu aizņēmumu. Izdevumi Herkulesa svētkiem aptver milzīgas summas…

Pats mūsu vakara maltītes nosaukums pietiekoši izskaidro tās nozīmi: agape, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – cilvēkmīlestība. Lai tās mums dārgi maksā, bet mēs tiekam apbalvoti ar pārliecību darīt labus darbus, mēs atvieglojam nabago likteņus, bet nepulcinām, kā jūs, parasitus, ¹ kas lepojas ar to, ka pārdod savu brīvību un atnāk pierīties pie jūsu galdiem, maksājot par to ar glaimiem. Mēs izturamies ar nabagiem kā ar cilvēkiem, uz kuriem apredzība skatās ar īpašu mīlestību.

Jūs redziet, cik godīgs ir mūsu vakariņu mērķis: viss, kas tajās notiek, atbilst tam, no kā vadās reliģija, tajās netiek pieļauti nedz nelietība, nedz bezkaunība; pie galda sēžas tikai palūdzoties Dievam. Ēd tikai pa tik, pa cik ir bada sajūta, dzer tikai tik, cik pieklājas tīras tikumības cilvēkiem; paēd tik daudz, lai būtu vēl iespēja lūgties pirms miega; sarunā laikā tur prātā, ka viņus dzird Dievs. Nomazgājis rokas un iededzis lampas, katrs tiek aicināts dziedāt slavu Dievam, vai ar tiem vārdiem, kas aizgūti no Svētajiem Rakstiem, vai ar tiem, kurus katrs pats ir sastādījis. To agapi var tikai redzēt, kā kristieši dzer. No galda pieceļas ne tādēļ, lai ietu darīt nekārtības, aizvainojumus, slepkavības, bet pieticīgi un ar pieklājību, tas ir drīzāk izgājiens no pieklājības skolas, nekā no ēdamzāles.

Nosodiet, vajājiet mūsu sapulces, ja tām ir kaut kas kopīgs ar bīstamām noziedzīgām savienībām, ja tām var pārmest to pašu, ko parastām partijām. Vai mēs esam kādreiz pulcējušies, lai darītu kādam pāri? Vai mēs esam apvienoti, vai atsevišķi, vai kopā, vai pa vienam, mēs nevienu neaizvainojam, nevienam nedarām pāri.

Dievbijīgu, krietnu un nevainīgu cilvēku sapulce nav partija, tas ir senāts, partijas vārds labāk piestāv to cilvēku sabiedrībai, kas vajā labus cilvēkus un skaļi pieprasa viņu asinis ar to ieganstu, ka kristieši ir vainīgi visās sabiedriskās nelaimēs. Nožēlojams iegansts! Ja Tibra ir izplūdusi, ja Nīla nav izplūdusi, ja notika sausums, bads, mēris, visi uzreiz kliedz: “Kristiešus – lauvām aprīšanai!” Kā! Visus kristiešus – lauvām?

Bet pasakiet man, es jums lūdzu, pirms Tibērija, tātad pirms Kristus dzimšanas, zeme, pilsētas nekad nav cietušas lielas nelaimes? Vai vēsture mums nesaka, ka Dēlas, Rodas un Krētas salas tika noslīcinātas kopā ar daudziem cilvēku tūkstošiem?… Viļņi nogrieza Lukānijas daļu un izveidoja Sicīlijas salu. Tādi apvērsumi nav iztikuši bez daudzu cilvēku bojāejas. Kur tad toreiz bija, neteikšu kristieši, kas nicina jūsu dievus, bet paši jūsu dievi, kad plūdi pārņēma visu zemi, vai vismaz visus līdzenumus, kā par to liecina Platons?

Mums pārmet vēl ko citu: saka, ka mēs esam pilnīgi nederīgi sabiedriskai darbībai. Kā tas ir iespējams? Mēs dzīvojam kopā ar jums, mums ir tie paši ēdieni, tādas pašas drēbes, tādas pašas vajadzības, mēs nemaz neesam līdzīgi braminiem vai indiešu gimnosofstiem, ² mēs neslēpjamies mežos un nevairāmies no cilvēku sabiedrības. Mēs atceramies, ka par visu esam pateicīgi Dieva, pasaules radītāja žēlastībai, mēs nenoliedzam neko no tā, ko viņš ir radījis priekš mums, bet mēs baidāmies no pārspīlējumiem un pārmērībām. Mēs esam kopā ar jums jūsu laukumos, tirgos, un visās vietās, kas ir dzīvei nepieciešamas… Es nesaprotu, kā mēs varam būt nederīgi priekš jums, ja mēs dzīvojam kopā ar jums un tērējam naudu lietderīgi priekš jums.

Ja es neapmeklēju jūsu ceremonijas, es šajās dienās nepārstāju dzīvot. Es nepieņēmu vannas naktī, saturnāliju laikā, lai nezaudētu kopā gan nakti, gan nākamo dienu, es pieņemu vannu pienācīgā laikā, lai nesasaldētu asinis dzīslās, pēc nāves man vēl būs iespēja iziet no vannas zilam un izkaltušam. Es neēdu publiski Bakha svētkos, taču lai kur es ēstu, man pasniedz tos pašus ēdienus, ko arī jums. Es nepērku ziedu vainagus un kāda jums daļa, kā es lietoju puķes? Man labāk patīk redzēt tās dzīvas, nesasietus kopā vainagam vai buķetei. Pat arī vainagus man patīk pielikt klāt pie deguna un es atvainojos to cilvēku priekšā, kas nesa tos galvā, un kuriem acīmredzot, ožas orgāns ir matos. Mēs neapmeklējam izrādes, bet, kad man vajag kaut ko no tā, kas tur tiek pārdots, es labprātāk pērku to kādā tirgus būdā…

“Vismaz, — sakāt jūs, — nevar noliegt, ka kristiešu dēļ svētnīcu ienākumi krītas no katru dienu”. Bet mēs taču neesam tik bagāti, lai dotu gan cilvēkiem, gan dieviem, turklāt mēs uzskatam par savu pienākumu dot tikai tiem, kas lūdz. Lai jūsu Jupiters pastiepj roku un mēs viņam iedosim. Visbeidzot, mēs izdalām uz ielām vairāk naudas, nekā jūs ziedojiet svētnīcām. Vai jūsu valsts kasei nevajadzētu slavēt kristiešus? Ja izpētītu, cik cieš sabiedriskie nodokļi no jūsu krāpšanām un viltus novērtēšanām, un ņemtu vērā, ka kristieši maksā valsts kasei ar tādu godīgumu, kas neļauj viņiem darīt pāri vienalga kam, tad katrs ieraudzītu, ka tas viss pilnībā atmaksā to iztrūkumu svētnīcās, ko mums pārmet.

Tomēr, ir jāatzīstas, ka ir cilvēki, kuri pamatoti uzskata kristiešus nederīgus sabiedriskai darbībai, bet kas tie par cilvēkiem? Zemi ļautiņi, viņu nožēlojami vergi, laupītāji, slepkavas, indētāji, šarlatāni, zīlnieki, pareģi, astrologi; ir izdevīgi būt nederīgam tāda veida cilvēkiem. Tātad, ja ir taisnība, ka mūsu sabiedrība kaitē jūsu netikumiem, tad piekrītiet, ka tā atbalsta jūs citās lietās. Vai jums šķiet neizdevīgi, ka jūsu vidū ir tādi cilvēki, kuri, neteikšu, ka izdzen ļaunus garus un lūdzas par jums īstajam Dievam, bet cilvēki, no kuriem jums nemaz nav jābaidās nevienā lietā?

Patiesais zaudējums, un neatjaunojams zaudējums valstij ir tas, kam neviens nepievērš uzmanību: kārtīgus un krietnus, nevainojamus cilvēkus vajā un nogalina katru dienu. Es vēršos pie jūsu sarakstu liecības: jūs, kas tiesājiet katru dienu ieslodzītos, nosodiet tik lielu cilvēku daudzumu, kuri ir vainīgi visdažādākos noziegumos, slepkavas, krāpniekus, svētumu zaimotājus, pavedinātājus, — sakiet, vai viņu vidū ir kaut viens kristietis? Vai arī, no tiem, kas vainīgi jūsu priekšā kā kristieši, ir kāds, kas būtu iejaukts tajos noziegumos? Tātad, ar jūsu cilvēkiem ir piebāzti pilni cietumi, ar viņiem tiek baroti zvēri, viņu kliedzieni piepilda raktuves, no viņiem tiek veidotas grupas, kas paredzētas izrādēm. ³ Starp viņiem nav neviena kristieša, vai arī viņš ir sagūstīts tikai par to, ka viņš ir kristietis; viņš vairs nav kristietis, ja ir vainīgs kādā citā noziegumā.

Turklāt, kāds likums var tikt nosaukts gudrāks: vai tas, kas saka: nenogalini! Vai tas, kas liek: nedusmojies? Kurā ir vairāk pilnības – tajā, kas aizliedz laulības pārkāpšanu, vai pat domas par to, sliktus darbus, vai pat sliktus vārdus, tuvākā aizvainojumu, vai arī pašu aizsardzību no aizvainojuma?…

Bet atkārtoju vēlreiz, cik nožēlojami ir visi cilvēku lēmumi un likumi! Tos vienmēr var apiet, kaislības un galējības vienmēr var tos pārkāpt, un arī pats sods, ar kuru tie draud, ir tik īslaicīgs! Katrā ziņā, tas nesniedzas pāri dzīves robežām. Lūk, tādēļ Epikūrs nicināja ciešanas un sāpes. “Ja sāpes ir vieglas, — teica viņš, — to var paciest, ja tās ir stipras, tad nav ilgstošas”. Mēs, kas tiekam sodīti no visu redzoša Dieva, mēs vieni varam tikt uzskatīti par patiesi tikumīgiem cilvēkiem: mēs zinām, kas ir tikumība, un zinām, ka netikuma grēks nav īslaicīgs, bet mūžīgs. Mēs baidāmies no augstākā Dieva, no kura ir jābaidās arī tam, kas tiesā cilvēkus, kuri baidās no Dieva, nevis no prokonsula.

Es noslēdzu kristietības apoloģiju no apsūdzībām pret to; kas grib mani apgāzt, lai viņš noliek malā savu daiļrunību un izsaka savus argumentus ar tādu vienkāršību un atklātību, kādai es radīju piemēru.
Bet daži, pat savā pieredzē pārliecinājušies par kristietības pārākumu, tomēr turpina uzstāt, ka tajā nav nekā dievišķa, ka tā ir tāda pati filozofiska skola, kā arī daudzas citas. “Filozofi, — saka viņi mums, — māca to pašu, ko jūs: tāpat kā jūs, viņi sludina nevainību, taisnīgumu, pacietību, atturību, tikumu tīrību”. Bet, pajautāsim mēs viņiem savukārt, ja mūsu mācība ir nekas vairāk, kā tikai filozofiska skola, tad kādēļ mums nav tāda pati vārda brīvība, ko bauda citu skolu pārstāvji? Ja viņu skolas ir līdzīgas mūsējai, tad kādēļ tām netiek uzspiests tas, uz ko tiekam piespiesti mēs, un par atteikšanos no kā mums piespriež nāves sodu? Tik tiešām, kuru filozofu jūs piespiediet veikt upurēšanu, zvērēt dieviem, aizdegt lampas gaišas dienas vidū? Filozofiem viss ir atļauts: viņi atklāti uzbrūk jūsu dievu godināšanai, viņi raksta pret jūsu māņticību, un jūs viņiem aplaudējiet, liela daļa no viņiem apbruņo jūs pret imperatoriem, un jūs to pieļaujiet, tā vietā, lai atdotu viņus zvēriem saplosīšanai, jūs viņus apbalvojiet un liekat viņiem statujas. Tiesa gan, jums ir pamats tā darīt: viņi sauc sevi par filozofiem, nevis par kristiešiem, no filozofa vārda ļaunie gari nebēg. Ko es saku? Filozofi pat ļaunos garus liek otrā vietā pēc dieviem; ja mans gars man atļaus, saka Sokrāts. Tas ir filozofs, kurš ir daļēji redzējis patiesību, tādēļ, ka noraidīja garu eksistenci, tajā pat laikā viņš lika upurēt gaili Eskulapam, acīmredzot aiz pateicības viņa tēvam Apollonam, kura orākuls nosauca Sokrātu par gudrāko no cilvēkiem. Bet kāds ārprāts ir slavēt to, kas neatzina dievus?!

Ir arī vēl viens iemesls, kādēļ kristiešus vajā, bet filozofiem sniedz atbalstu. Jo skarbāka ir patiesība, jo vairāk sakaitina un noskaņo pret sevi tas, kas to sludina visā tās kailumā. Labākais veids, kā izpatikt patiesības ienaidniekiem ir mazināt un kropļot to; tas ir tieši tas, ko dara filozofi, kuri lepojas ar to, ka māca patiesību, bet īstenībā rūpējas par savu popularitāti. Turpretī kristieši, domājot par dvēseles pestīšanu, cenšas sasniegt patiesību un sludina to visā tās tīrībā. Tātad, filozofus nevar salīdzināt, kā jūs domājiet, ar filozofiem, nedz mācībā, nedz tikumu tīrībā. Taless, šis lielais gudrais, vai viņš varēja dot kādu pozitīvu atbildi Krēzam uz viņa jautājumu par dievību, neskatoties uz to, ka viņš paprasīja sev laiku padomāt? Pie kristiešiem pēdējais amatnieks ne tikai pazīst Dievu, bet arī citam iemācīs pazīt to; viņš atbildēs uz visiem jautājumiem par visuma Dievu, tajā pat laikā Platons apgalvoja, ka to ir grūti zināt un pat nav vērts par to runāt ar parasto tautu.

B) PAR ELKDIEVĪBU
20. Bet, pa cik sekošanu dievišķai mācībai apdraud ne tikai darbi, bet arī vārdi… mums ir jāatceras, ka arī vārdos iz jāvairās no elkdievības, vienalga, vai tie vārdu tiktu izrunāti ieraduma dēļ, vai aiz bailēm. Likums neliedz nosaukt pagānu dievu vārdus, mums tie ir jānosauc, lai mūs saprastu, jo nereti ir jāsaka: “atradīsi viņu Eskulapa svētnīcā”, “es dzīvoju Izīdas ielā”, “viņš kļuva par Jupitera priesteri” un daudz ko citu tādā garā, jo arī cilvēkiem taču tiek doti tādi vārdi. Es taču neizrādu godu Saturnam, kad saucu viņu vārdā, tāpat es nepagodinu Marku, kad saucu viņu par Marku. Tiesa gan, Rakstos ir teikts: ”Nepiesauc citu dievu vārdus, lai tie nenāk no tavām lūpām” ( Ex. 23, 13 ). Ar to mums tika piekodināts, lai mēs nesauktu viņus par dieviem, jo vēl agrāk mums tika teikts: Tev nebūs tava Kunga vārdu nelietīgi valkāt” ( Ex, 20, 7 ), tātad, nesauc elku par Dievu. Tādējādi par elkdievi kļūst tas, kurš pagodina elku ar Dieva vārdu. Tā kā, ja tev gadās saukt dievu vārdus, tev ir jāpievieno vēl kaut kas, kas ļautu saprast, ka tu neuzskati viņus par dieviem. Rakstos arī tiek pieminēti “dievi”, taču katru reizi tiek pielikts: “viņu dievi”, “pagānu dievi”…

22. Tāpat cilvēks, kas iesvētīts kristietībā, nevar samierināties ar svētību pagānu dievu vārdā. Viņš vienmēr noraidīs šādu zaimojušo svētību, un pārvērsdams to par Dieva svētību, attīrīs. Svētīt ar pagānu dieviem ir tas pats, ka nolādēt ar Dieva vārdu…

C) PAR IZPRIECĀM
2. Tik tiešām, daudzi izvairās no kristietības drīzāk aiz bailēm zaudēt izpriecas, nekā aiz bailēm zaudēt dzīvību. Pat muļķis nebīsies no nāves, saprazdams, ka tā ir neizbēgama, bet no baudām pat gudrais nevairās, jo gan muļķim, gan gudrajam dzīves jēga ir tieši baudās…

Mēs nedomājam, ka lietas, kas aizvaino Dievu, nav viņa radītas, bet to izmantošana Dieva aizvainošanai nav Dieva darbs. Pats cilvēks, visu veidu ļaunuma vaininieks, vai nav Dieva tēls? Bet viņš taču izmanto ļaunumam gan savu dvēseli, gan miesu, lai saceltos pret savu Radītāju. Jo acis mums ir dotas ne tādēļ, lai uzkurinātu sevī netiklību, mele ne tādēļ, lai melotu, mute ne tādēļ, lai pierītos, kuņģis ne tādēļ, lai mēs būtu negausīgi, dzimumorgāni ne tādēļ, lai mēs izvirstu, rokas ne zagšanai, kājas ne tādēļ, lai mēs meklētu noziegumus, dvēsele ne tādēļ ir savienota ar miesu, lai kļūtu par krāpšanas un zagšanas instrumentu. Ja ir tiesa, ka Labais Dievs negrib, lai viņa radība tiktu lietota ļauniem nolūkiem, tad no tā izriet, ka visu, ko Viņš nosoda, Viņš nav radījis ļauniem nolūkiem un ka lietas, kuras cilvēki izmanto ļaunumam, ir ļaunas tikai to lietošanas dēļ.

3. … Daži no ticīgajiem, cilvēki vai pārāk prasti, vai pārāk stūrgalvīgi, grib ar Svēto Rakstu autoritāti tikt pārliecināti, lai saņemtos atteikties no izrādēm, šauboties, vai viņiem tiešām ir pilnīgi jāizvairās no tā, ko Dievs nav aizliedzis skaidros vārdos Rakstos. Tik tiešām, mēs neatrodam burtisku aizliegumu apmeklēt cirku, teātri, sacensību vietu, amfiteātri, bet mums ir pavēlēts nenogalināt, nepielūgt elkus, nepārkāpt laulību, nezagt. Tomēr mums ir pietiekoši skaidrs aizliegums par šīm lietām Dāvida pirmā psalma sākumā: “Laimīgs ir tas, kas neapmeklē nekrietno sapulces, kas nestāv grēcinieku ceļā, kas pazušanas sēdeklī nesēž”… Tādējādi, arī šos vārdus var saprast plašāk, kā pavēli neapmeklēt izrādes. Tik tiešām, ja viņš nosauca par nekrietno sapulci jūdu saujiņu, vai ne vairāk tas ir piemērots neskaitāmiem pagānu daudzumiem izrāžu laikā.?

15. Taču, kā jau teikts, mūs aptraipa nevis izrāžu vietas, bet pašas izrādes, jo tās, būdamas pašas no sevis apkaunojošas, arī skatītājus apkauno. Dievs lika mums komunicēties ar Svēto Garu, kas no dabas ir maigs un plāns, maigi, klusi un mierīgi un netraucēt viņu ar “naidu, sakaitinājumu, dusmām un ļaunumu”( Efes. 4, 31. ) Vai to var saskaņot ar izrādēm, katra no kurām sakairina mūsu garu? Kur bauda, tur ir kaislība, bez kuras neviena bauda nesagādā prieku, bet kur ir kaislība, tur arī sacensība, bez kuras neviena kaislība nav patīkama. Sacensība nes sev līdzi strīdus, kašķus, dusmas, trakumu, sarūgtinājumu un citas kaislības, kurām nav nekā kopīga ar mūsu reliģijas pienākumiem…

16. Ja mums ir aizliegts nodoties dusmām, tad mums ir aizliegtas arī visādas izrādes, to skaitā arī cirks, kur valda trakas dusmas. Paskaties uz pūli, kas steidzas uz cirku, jau uzbudinātu, jau trakojošo, jau apdullināto, kas slēdz derības. Pretors, kā viņiem liekas, par daudz traucē. Acis kāri seko lozēm, tad ar nepacietību gaida signālu un ar kopējo brēku sagaida to. “Viņš meta”, — saka viņi un kaimiņiem stāsta to, ko tie paši redz… No šī brīža uzkairinās trakums, dusmas, sakaitinājums, kas ir aizliegts mierīga Dieva kalpotājiem. Cik daudz viņi izsaka lāstu, cik bieži nepelnīti dara pāri savam tuvākajam, cik daudz uzslavas izsaka tam, kas nav tā cienīgs!… Viņu kaislība ir niecīga, naids netaisnīgs. Varbūt labāk ir mīlēt bez iemesla, nekā bez iemesla ienīst? Dievs pat ar iemeslu aizliedz mums ienīst, jo liek mums mīlēt savus ienaidniekus…

17. Tādā paša veidā mums ir pavēlēts atteikties no visādas nešķīstības, tātad, mums lai ir izslēgts arī teātris, šis īstais bezkaunības perēklis, kur var iemācīties to, kas visur tiek nosodīts. Galvenā teātra pievilcība slēpjas tajās riebeklībās, kuras ar žestiem attēlo atrlānas aktieris, kuras ar sievišķīgām, neglītām kustībām izspēlē mims, aizvainojot skatītāju kautrīgumu un tikumību, ar kurām arī pantomīms no bērna kājas apkauno savu miesu, lai vēlāk kļūtu par aktieri. Turklāt uz skatuves izved ielasmeitas, šos publiskas baudkārības upurus, šīs sievietes, kas ir nožēlojamas kārtīgu sieviešu klātbūtnē, tiek izvestas visu ļaužu asu priekšā, dažādu vecumu un rangu ļaužu acu priekšā, un piedevām ziņnesis izsludina viņu vietu un cenu, uzskaita visas viņu īpašības, to skaitā arī tādas, par kurām labāk būtu paklusēt, nezaimojot dienas gaismu. Lai sarkst senāts, lai sarkst visas kārtas, pašas sava kauna postītājas lai kaut reizi gadā publiski nosarkst no kauna par savām miesas kustībām. Tātad, ja mēs noraidām ikvienu bezkaunību, kādēļ tad mums būtu jāskatās to, ko pat pateikt nav atļauts, zinot, ka Dievs nosoda ākstības un tukšvārdību? Kādēļ ir jāskatās uz to, ko ir aizliegts darīt? … Ja mēs noraidām laicīgas literatūras zināšanas kā muļķību Dieva priekšā, tad mums jābūt saprotamam arī aizliegumam uz visām teātra izrādēm. Ja komēdija māca bezkaunību, tad traģēdija – cietsirdībai ļaunprātībai un barbarismam; stāstījums par kauna lietu ir tikpat bezjēdzīgs un bīstams, kā pati šī lieta…

19. Vai pēc visa tā vēl ir jāmeklē Rakstos aizliegums uz amfiteātri? Ja var pierādīt, ka nežēlība, mežonība un barbarisms mums ir pieļaujami, tad iesim uz amfiteātri. Ja mēs esam tādi, kā par mums runā, tad iesim baudīt cilvēku asins skatus. Man var iebilst, ka noziedznieki ir pelnījuši sodu. Kas to apstrīdēs, atskaitot pašu ļaundarus? Es piekritu, bet jāpiekrīt arī jums, ka labs cilvēks nedrīkst ar baudu skatīties, ka tiek sodīts ļaundaris, viņam ir jābēdājas par to, ka viņam līdzīgs cilvēks bija guvis nelaimi iekrist noziegumā, kas ir pelnījis bargu sodu. Taču, vai var būt drošs, ka tikai vainīgie tiek nodoti zvēriem saplosīšanai un citiem sodiem? Vai tad netiek sodīti arī nevainīgie, tiesneša ļaunuma dēļ, vai aizstāvja nevīžības dēļ, vai izmeklēšanas netaisnības dēļ? Labāk neredzēt, kā tiek sodīti ļaundari, nekā redzēt, kā kopā ar viņiem iet bojā arī labie cilvēki… Jo arī gladiatoru vidū ir nevainīgi cilvēki, kas tiek upurēti publikas baudai…

24. Vai ir vāl vajadzīgi pieradījumi tam, ka visi izrāžu veidi ir Dievam nīstami? Ja tie ir sātana radīti, jo viss, kas nav no Dieva, ir no sātana, tad tieši no tā mēs esam atteikušies kristības laikā un tā mums nav jāmeklē nedz ar darbiem nedz ar vārdiem, nedz arī ar skatieniem un vēlmēm. Lauzt mūsu solījumu nozīmē to pašu, ka atcelt kristību. Lūk, pajautāsim pašiem pagāniem, vai drīkst kristieši piedalīties izrādēs? Viņi taču zina, ka ja cilvēks pārstāj apmeklēt izrādes, viņš ir kļuvis par kristieti…

25. Vai var kristietis domāt par Dievu tur, kur nav nekā no Dieva? Vai viņš var turēt mierā savu dvēseli, jūtams līdzi ratu braucējam, mācīties šķīstību, skatoties uz mimiem? Nekas tā nepalīdz kārdinājumam, kā skaisti tērptie vīrieši un sievietes… jo galvenais, uz ko cilvēki tiecas, apmeklējot cirku, ir uz citiem paskatīties un sevi parādīt. Kad vaimanā traģiskais aktieris, nevar atcerēties pravieša aicinājumus, nevar atcerēties psalmu, klausoties flautas maigas skaņas, skatoties uz dūru cīnītājiem kristietis nevar apgalvot, ka nedrīkst ar sitienu atbildēt uz sitienu. Nevar viņš mācīt žēlsirdību, skatoties uz satrakotiem lāčiem un retiāriju bruņām. Lai pasargā Dievs savus kalpus no vēlēšanas piedalīties šajās riebīgajās izklaidēs. Cik smags grēks ir Dieva Baznīcai tiekties uz sātana baznīcu, “no debesīm, — kā mēdz teikt, — uz sūdiem”…

26. Nav brīnums tādēļ, ka sātans viegli iegūst sev neuzticīgus kristiešus, par pieradījumu tam kalpo vienas sievietes piemērs, kas aizgāja uz teātri un atgriezās velna apsēsta. Ka ļaunais gars tika ar lūgšanām pieveikts un pajautāts, kādēļ viņš ir iegājis šajā sievietē, viņš atbildēja: “Es neesmu veltīgi iegājis viņā, jo es atradu viņu pie sevis”…

27. Mums ir jāienīst pagānu sapulces ne tikai tādēļ, ka tajās tiek zaimots Dieva vārds, bet arī tādēļ, ka tur tiek gādāts par to, lai mūs dotu saplosīšanai lauvām, tur tiek gatavotas mūsu vajāšanas, tur mums tiek uzsūtīti kārdinājumi. Ko tu darīsi, ja Tevi ievilks šajā nešķīstības purvā? No cilvēkiem tu vari nebaidīties, par kristieti tevi neviens neuzskatīs, bet ko par tevi padomās debesīs? Pieņemsim, ka izrādes ir patīkamas, lustīgas, bet dažas pat pieklājīgas, bet indi taču nekad nepiejauc klāt pie rūgtām vielām, bet gan tikai pie smalkiem, garšīgiem ēdieniem. Tāpat rīkojas arī ļaunais gars: viņš slēpj savu indi ēdienos patīkamos un gardos. Tādēļ visu, kas izrādēs liekas krietns, cēls, skanīgs, smalks, tev jāuztver kā saindētu medu un ne tik daudz jāvērtē tā saldums, cik jāatceras par briesmām, ko tas satur.

28. Lai ļaunā gara kalpi bauda viņa ēdienus, lai apmeklē izrādes, kad saimnieks viņus aicina. Mums vēl nav pienācis svētku laiks. Mēs nevaram līksmot kopā ar pagāniem, jo arī viņi nevar priecāties kopā ar mums. Katram sava daļa: viņi tagad līksmojas, bet mēs esam bēdīgi… Bēdāsimies, kamēr pagāni līksmojas, lai arī mēs priecātos, kad viņi sāks bēdāties. Sargāsimies tagad līksmoties kopā ar viņiem, lai neraudātu tad, kad viņi raudās. Tu esi pārāk maigs, kristieti, ja meklē šajā pasaulē baudas, drīzāk gan, tu esi stulbs, ja uzskati tās par baudām. Daži filozofi par svētlaimi uzskata mieru un bezrūpīgu nesatricināmību, tajā viņi atrod prieku, tai viņi nododas un ar to lepojas. Bet tu man ilgojies par zirgu sacīkstēm, teātri, dūru cīnītāju cīņām un gladiatoru kaujām. Tu laikam teiksi: “Mēs nevaram bez priekiem dzīvot, jo mums ar prieku ir jāmirst”. Bet vai tad mēs kopā ar apustuli neesam devuši solījumu aiziet no pasaules un savienoties ar Kristu? Solījuma izpildīšanā ir mūsu prieks.

29. Tu arī tagad neesi ar mieru atteikties no baudām? Kādēļ tu esi tik nepateicīgs, ka negribi atzīt tās baudas, kuras ir radījis Dievs un ar kurām pietiek tavu vēlmju apmierināšanai? Kas var būt priecīgāks, ka Dieva Tēva iegūšana, kā noslēpumainās patiesības iepazīšana, kā maldu apzināšana un to vietā grēku piedošana? Vai ir lielāks baudījums, kā paša baudījuma nicinājums, kā šīs pasaules nicinājums, kā patiesa brīvība un tīra sirdsapziņa, pieticīga dzīve un bezbailība nāves priekšā?

D) “PAR SIEVIEŠU ROTĀJUMU” ( DE CULTU FEMINARUM ). Otrā grāmata. Fragmenti. ⁴
I. 1. Dzīvā Dieva kalpones, manas māsas un līdzgaitnieces ⁵! Kā viens no jums, kaut gan pēdējais no visiem, es kā brālis tomēr uzdrošinos uzrunāt jūs ar šiem vārdiem, nevis lai izceltu savu daiļrunību, bet gan pamudināts rūpēs par jūsu pestīšanu. Šī pestīšanas lieta, kas neattiecas tikai uz sievām, bet arī uz vīriem, pastāv īpašā šķīstības ievērošanā. Jo, tā kā mēs visi esam Dieva templis caur Svēto Garu, kas iemājo mūsos un mūs svētī, tad šī tempļa uzraugs un sargs ir šķīstība, kas nepieļauj, lai tajā ieietu kas nešķīsts ⁶ un profāns, lai Dievs, redzēdams savu mājokli apgānītu, aizvainots to nepamestu. 2. Taču tagad ir vajadzība runāt ne tikai par šķīstību, par kuru dievišķie priekšraksti, pamatojumi un izskaidrojumi ir pietiekoši skaidri, bet man jūs ir jāuzrunā par palikšanu tajā. Daudzas no jums _ _ _ ⁷ kaut gan man pašam Dievs pārmestu vairāk par visiem _ _ _ vai vienkārši nezinādamas, vai drosmīgi izlikdamās uzvedas tā, it kā šķīstība sastāvētu tikai miesas nevainībā un izvairīšanās no izvirtības, it kā tai nebūtu nekā kopīga ar ārieni, – es šeit runāju par rotājumu un apģērba izkārtojumu. Bet viņas izrāda neatlaidīgus centienus vecajās rūpēs par izskatu un skaistumu, un šādu savu ārieni viņas lepni nes apkārtējai pasaulei tāpat kā pagānu sievas, kurām ir sveša izpratne par patieso šķīstību, jo nav nekā patiesa tajos, kas nepazīst Dievu, patiesības valdnieku un skolotāju. 3. Jo, ja arī varētu noticēt, ka starp pagāniem pastāv šķīstība, taču tomēr tā ir tik nepilnīga un nepietiekama, ka, ja arī viņa kaut kādā mērā stingri turētos dvēselē, tad apģērbā tomēr sevi atklāj un atraisa izlaidība, un atbilstoši pagānu būtībai tādā veidā tiek uzrādīta tieksme pēc tā, no kā izvairās. Un cik vispār viņu vidū ir tādu, kas, pat ja nevēlas patikt svešiem vīriešiem, atturas no sevis izmālēšanas, lai noraidītu kaislību? Taču šai te pagānu šķīstībai ir raksturīgi tas, ka, ja viņa neizdara pārkāpumu, tad tomēr vēlas to izdarīt, un, pat ja nevēlas, tad tomēr to nenoraida. Un kāds tur ir brīnums? Sliktas ir visas tās lietas, kas nav no Dieva. 4. Lai nu uzmanās viņas, kuras nevar sasniegt pilnīgu labumu, ka nepiejauc tam savam labajam arī ļaunumu, kas viegli var notikt. Jums no viņām ir jāatšķiras arējā izskatā tāpat, kā jūs no viņām atšķīrāties citās lietās, jo jums ir jābūt pilnīgām, tāpat kā jūsu debesu tēvs ir pilnīgs.

II. 1. Jums ir jāzina, ka šī pilnība, kas ir kristīga šķīstība, nozīmē to, ka jūs ne tikai nevarat kļūt par iekāres objektu, bet jums pat ir jānolād kaislība. Pirmkārt, ne jau no tīras sirds ⁸ nāk tieksme patikt ar mākslīgu izskaistinājumu palīdzību, jo mēs zinām, ka tas ir dabisks aicinājums uz iekāri un kaislību. Tad kādēļ tu atmodini tādu ļaunumu? Kādēļ tu citu aicini uz to, no kā tu pati pasludināji sevi brīvu? Otrkārt, nevajag vērt vaļā durvis kārdinājumu priekšā, kurus Dievs dažreiz no savējiem atvaira, bet kuri tomēr nepārtraukti darbojas un noteikti dvēseli vismaz samulsina ( spiritum scandalo permovent ). 2. Mums tomēr sava dzīve ir jāvada svēti un ticībā, tā, lai mēs būtu drošas un pārliecinātas ⁹ par savu sirdsapziņu ¹⁰, cerībā saglabāt to sevī, bet tomēr vēl iepriekš uz to nepaļaujoties. Jo tas, kas iepriekš paļaujas, tas mazāk baidās, kas mazāk baidās, tas mazāk sevi sargā, kas mazāk sevi sargā, tas vairāk tiek pakļauts briesmām. Bailes ir glābšanas pamats, bet pašpārliecinātība traucē bailēm… ¹¹

4. Kādēļ mums pakļaut briesmām tuvāko? Kādēļ mums būtu jāmodina viņā baudkārības kaisle? Ja reiz Kunga augstais likums soda ziņā neatšķir izvirtības darbu un iekāri uz to, tad es nedomāju, ka var palikt nesodīts tas, kas kļuvis citam par pazušanas cēloni. Jo viņš aizgāja bojā uzreiz, kad iedegās kaislē uz tavām formām un savā dvēselē viņš jau saņēma to, ko iekāroja, un tu esi kļuvusi par zobenu, kas viņu nokāva, un, ja no tieša grēka tu būtu brīva, tad tomēr no dusmām un soda tu neizbēgsi. Tāpat kā, ja kādā lauku īpašumā notiktu laupīšanas gadījums, tad šis noziegums īpašniekam neuzliek tiesisku atbildību, taču viņa muiža tiek apzīmogota ar negoda zīmi, caur to arī viņš pats tiek aptraipīts ar kaunu ¹². 5. Tad nu rotāsim sevi tā, lai citi ietu pazušanā! Bet kā tad būs ar bausli: “Iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”? ¹³ Nav tā, ka Svētā Gara vēsts varētu attiekties un tikt pielietota tikai kādā vienā noteiktā gadījumā, nevis vispārīgi visos gadījumos. Tātad, kad mūsu pašu un citu labums tiek pakļauts briesmām caur visbīstamākajiem rotājumiem, tad jums ir jāzina, ka jums ne tikai ir jānoraida sadomāti un izsmalcināti izstrādāti izskaistinājumi, bet arī jūsu dabiskā skaistuma mirdzums jums ir jādzēš caur tā apsegšanu vai nerūpēšanos par to, jo tas izraisa apgrūtinājumu caur acīm ( ut proinde oculorum incursibus molestum ). 6. Jo, kaut gan skaistums pats par sevi nav nosodāms, jo viņš ir ķermeņa laime, dievišķs tēlniecisks pielikums ¹⁴, dvēseles labais apsegs, tad tomēr no tā ir jābaidās iespējamās skatītāju nesavaldības un pārestības dēļ, jo arī ticības tēvs Ābrahams bija nobijies par savas sievas Sāras, kuru viņš samelojot uzdeva par savu māsu un tādā veidā izvairījās no nelaimes ¹⁵, skaisto izskatu.

III. 1. Tad nu lai mums nav jābaidās no ārienes spožuma, lai tas nav nedz īpašniecēm smags, nedz arī apkārtējiem pazudinošs, nedz dzīvesbiedriem bīstams, lai tas nav kārdinājumiem atvērts un ar nejaucībām ( scandalis ) aplenkts! Pietiek jau ar to, ka Dieva kalponēm ¹⁶ šis spožums nav vajadzīgs. Jo kur ir šķīstība, tur skaistuma spožums ir lieks, jo ķermeņa spožuma auglis un pielietojums īstenībā ir izlaidība un greznība ¹⁷, un diez vai būtu iespējams savādāk spriest par šo ķermeņa skaistumu. Tās sievietes, kuras savu skaistumu un to, kas viņām ir dots, izpušķo, un to, kas nav dots, cenšas pielikt klāt, domā, ka ar šīm lietām viņas cenšas priekš sevis, bet īstenībā viņas cenšas priekš citiem. 2. Kāds varētu teikt: „Kā tad tā, vai tad mēs nedrīkstam, izvairoties no izvirtības un saglabājot tikumību, baudīt sava izskata cildinājumus un lepoties ar sava ķermeņa skaistumu?” Lai nu tas paliek tiem, kam sagādā prieku lepoties ar savu miesu! Taču mums nav jātiecas pēc slavas, jo slava ir ceļš uz pašpaaugstināšanos ( exaltatio ). Bet pašpaaugstināšanās neiet kopā ar pazemību un Dieva baušļiem. Tālāk, ja reiz ikviena slava ir tukša un bezjēdzīga, tad cik vairāk tā slava, kas sakņojas miesā, un cik ļoti tas attiecas tieši uz mums! Tātad, ja arī var lepoties ar kaut ko, tad mums ir jācenšas izpatikt tikai labajā garā nevis miesā, jo mēs esam garīgās pasaules ( spiritalium ) sekotāji. 3. Tajās lietās, kurās mēs darbojamies, tajās arī priecājamies, un slavu meklējam tur, kur ceram uz pestīšanu. Protams, kristietis varēs lepoties ar miesu, bet ar tādu miesu, kas tikusi norūdīta caur ciešanām Kristus dēļ, tādu, kurā tiks vainagots gars, nevis tādu, kas velk aiz sevis kāda jaunieša skatienus un nopūtas. Tātad, ja no visām pusēm raugoties, šis miesas skaistums jums nav vajadzīgs, būtu labi, ka tad, kad jums tā nav, jūs tam nepievērstu uzmanību, bet kad ir, jūs to nicinātu. Svēta sieviete, ja tā no dabas ir izskatīga, tad tomēr lai viņas skaistums nebūtu par pazušanas cēloni! Tad viņai vajadzētu nedz atrasties vīriešu uzmanības lokā, nedz arī būt pamanītai no viņiem ¹⁸.

IV. 1. Es uzrunāšu jūs arī tā it kā jūs būtu pagānietes, un runājot uz jums, došu pamācību, kas ir derīga gan pagāniem, gan vispār visiem: jums ir jāpatīk tikai saviem vīriem. Bet jūs patiksiet viņiem tikai par tik, par cik jūs nemēģināsiet patikt citiem. Esiet mierīgas, jūs svētīgās ( benedictae ), neviena sieva nav neglīta ¹⁹ savam vīram; viņa bija pietiekoši patīkama viņam gan rakstura, gan ķermeņa ziņā, kad tika izvēlēta par sievu. ²⁰ Un nedomājiet, ka, ja jūs nerūpēsieties par savu ārējo izskaistinājumu, tad tam sekos jūsu vīru novēršanās no jums un naids. 2. Ikviens vīrs prasa no sievas tikumību un šķīstību, taču ticīgs ²¹ vīrs neprasa ķermeņa skaistumu, jo mēs neesam pārņemti no tām lietām, kuras pagāni uzskata par labām; arī pagānam ir aizdomas pret skaistumu tā sliktās reputācijas, kas tam ir pie pagāniem, dēļ, un kas mums liekas noziedzīga ²². Tad kam tu kop savu skaistumu? Ja ticīgajam, tad viņš to neprasa, ja pagānam, tad viņš tam neuzticas. Kādēļ tad tu centies izpatikt tādam, kas tam neuzticas, vai arī tam, kas to nemaz neprasa?

V. 1. Viss teiktais ir vērsts ne uz to, lai pamudinātu jūs uz rupju un mežonīgu ārējo izskatu, un mēs neaicinām jūs par labām lietām uzskatīt netīrību un nekārtību, bet mērķis ir parādīt, kādā veidā, cik tālu un kā pareizi ir jārūpējas par savu ķermeni. Nav jāpārsniedz tās robežas, kuras pieprasa vienkārša un pietiekama tīrība un izskatīgums, nav jādara vairāk par to, kas ir tīkams Dievam. 2. Vainīgas pret Viņu ir tās, kuras ādu ieziež ar krēmiem, vaigus smērē ar sārtu krāsu, acis pagarina ar tušu. Protams, nepatīk viņām Dieva radītais tēls ²³; tādā veidā viņas atmasko pašas sevi un apsūdz visu lietu radītāju ²⁴. Jo viņas nosoda tad, kad uzlabo un papildina, un noteikti šie papildinājumi tiek ņemti no pretējā mākslinieka, ²⁵ tas ir, no velna. 3. Kurš tad vēl varētu parādīt, kā mainīt ķermeņa izskatu, ja ne tas, kas ar ļaunumu ir izmainījis cilvēka garu? Nav šaubu, ka viņš tādā veidā ir izgudrojis līdzekļus, lai mūsos paceltu roku pret Dievu. 4. Kas mums piemīt no dzimšanas, tas ir Dieva darbs. Tas, kas tiek pievienots klāt, ir velna darbs. Cik noziedzīgi ir Dieva darbam pievienot sātana izgudrojumus! Mūsu kalpi neko neaizņemas no mūsu pretiniekiem; karavīri neko nevēlas no sava imperatora ienaidniekiem. Jo pieņemt kaut ko no tā, kas ir pretinieks kungam, kura rokās tu esi, nozīmē nodevību. Vai tad var kristietis pieņemt palīdzību no ļaunā? Nedomāju, ka šis vārds būtu tad viņam vairs piemērots. Jo viņš piederēs tam, kura mācību viņš tiecas apgūt. 5. Cik pretēji jūsu mācībai un jūsu solījumiem, cik apkaunojoši kristīgam vārdam ir ar izskaistinājumiem viltot sejas izskatu tiem, kam ir nozīmēta vienīgi vienkāršība, melot savā izskatā tiem, kam tas ir aizliegts valodā, tiekties pēc tā, kas nav atļauts tiem, kam ir pieteikta atturība un atteikšanās no svešā, nodarboties ar izskata viltojumu tiem, kam ir jātiecas pēc šķīstības! Vai jūs ticiet tam, svētīgās, ka jūs varēsiet turēt Dieva baušļus, ja neturat Viņa jums doto izskatu?

VI. 1. Es redzu, ka dažas arī matus krāso ar safrānu. Viņas kaunas no savas izcelsmes, ka nav dzimušas Germānijā vai Gallijā ²⁶. Tādā veidā mainot matu krāsu viņas maina dzimteni. Sliktu un vissliktāko zīmi viņas rāda ar savu ugunīgi spilgto galvu ²⁷ un uzskata par izskaistinātu to, ko sasmērēja. 2. Tad arī jārēķinās ar matu izkrišanu, kurus dedzina šo līdzekļu spēks, un smadzeņu bojāšanos no visiem tiem šķidrumiem, kas pastāvīgi sakrājas, un tad vēl no matu vēdināšanas un žāvēšanas saules karstumā, kas tik ļoti tiem vajadzīgs ²⁸. Kas par skaistumu kopā ar kaitējumu? Kas par spožumu kopā ar netīrību? Kristiete liek sev safrānu uz galvas, kā uz altāra? ²⁹ Jo viss tas, kas tiek lietots ³⁰ nešķīstam garam, tas nav nedz labs, nedz derīgs, kā arī nav piemērots veselīgai un labai lietošanai, kurai ir paredzēta Dieva radība, jo tas var tikt uzskatīts par elkdievības ziedojumu…

IX. 1. Tātad, kas attiecas uz apģērbu un citām jūsu ārējo izskatu apgrūtinošām lietām, tad jums par to ir jārūpējas tādā veidā, ka jānoraida un jāatmet tie pārlieku daudzie izskaistinājuma līdzekļi. Jo ko jums līdz sejā rādīt godīgu, sakārtotu un vienkāršu izskatu, kas atbilst dievišķajai mācībai, taču citas ķermeņa daļas piepildīt ar bezjēdzīgām greznības un spožuma lietām? 2. Ir viegli saprast, cik ļoti šis spožums veicina izvirtīgas greznības darbu un cik ļoti tas traucē mūsu mācības sludinātajai šķīstībai, jo rūpes par smukumu apkauno dabisko skaistumu ( gratiam ) sabiedrības priekšā ³¹. Ir jau tiktāl, ka bez šiem uzbudinošajiem līdzekļiem dabisko skaistumu uzskata par nesmuku, it kā tas būtu atbruņots un nogrimis kā kuģis vētras laikā ³²; turpretī, ja trūkst šis ārējais izskats ( forma ), tad palīglīdzekļi, tā teikt, ar saviem spēkiem palīdz izveidot iztrūkstošo smukumu. 3. Arī pat tās, kuras jau ir sasniegušas atpūtas vecumu un iegājušas pieticības ostā, ³³ aizraujas ar rotājumu spilgtumu un spožumu un savās kaislībās zaudē mieru, visai nopietni cenzdamās ar tērpiem un rotājumiem atsvērt vecuma aukstumu. 4. Tātad, svētīgās, vispirms jau nepieļaujiet jūsos līdzību ar pavedinātājiem un izvirtuļiem drēbēs un rotājumos; un tad, ja kādai savas bagātības, izcelsmes, vai iepriekšēja goda apsvērumi pieprasa svinīgu uzstāšanās veidu un izskatu, tad, sekojot saprātam, parūpējieties par to, lai ievērotu mēru šāda veida lietās, lai, aizbildinoties ar nepieciešamību, netiktu atlaisti vaļā visi groži ³⁴ un atraisīta nevaldāma patvaļa. 5. Tik tiešām, kā jūs varēsiet īstenot pazemību, kas mums kristiešiem, ir pasludināta par pienākumu, ja nesamazināsiet jūsu bagātību un izsmalcinājumu ( elegantiarum ) pielietojumu, kas tikai rada godkārību? Godkārība taču ir pieradusi paaugstināties, nevis pazemināties ³⁵…

XI. … 3. Jo tik tiešām, dažas mēdz teikt: “Baidāmies, ka netiktu zaimots Dieva vārds mūsos, ja mēs atteiksimies no iepriekšējiem apģērbiem un rotājumiem”. Tad neatteiksimies arī no iepriekšējiem netikumiem, saglabāsim gan tos pašus ieradumus, gan ārējo izskatu: tad pagāni nezaimos Dieva vārdu. Tā nu gan būs liela zaimošana, ja par kādu teiks: “kopš viņa kļuvusi par kristieti, viņa staigā trūcīgāk ģērbusies”! Vai tiešām tu baidies izskatīties trūcīgāk pēc tam, kad esi kļuvusi bagātāka, un nekārtīgāka pēc tam, kad esi kļuvusi sakārtotāka? Vai pagāniem, vai Dievam ir jācenšas izpatikt kristiešiem?

XII. 1. Tādēļ mums ir jācenšas, lai mēs nekļūtu par pamatotas zaimošanas cēloni. Un cik tad lielākas zaimošanas cienīgas esat jūs, kas tiek sauktas par šķīstības priesterienēm, kad jūs staigājat sapucētas un sakrāsotas kā izvirtules! Un kas tad ir savādāks tiem nelaimīgajiem sabiedriskās iekāres upuriem? ³⁶ Tām, kuras agrāk tika savaldītas ar likumiem, lai viņas atšķirtos no cienījamām precētām sievietēm un viņu apģērbiem un rotājumiem ³⁷, un kuras tagad šī laika samaitātība ³⁸, kas katru dienu pieaug, ir novienādojusi ar cienījamākajām dāmām pat jau tiktāl, ka viņas var sajaukt un neatšķirt vienu no otras. 2. Kaut gan tas, ka ārējā izskata izlaidība vienmēr ir saistīta ar ķermeņa izvirtību un izriet no tā, par to saka arī Svētie Raksti. Tā stiprā pilsēta, kas sēž uz septiņiem pakalniem un daudziem ūdeņiem, kura ir pelnījusi netikles vārdu no Kunga ³⁹, kādā apģērbā ietērpta viņa tika nosaukta? Patiesi, sēž viņa purpurā un sarkanā tērpā, zeltā un dārgakmeņos. Cik nolādēti ir tie priekšmeti, bez kuriem nevar aprakstīt nolādētu un prostituētu sievieti! 3. Un tā slavenā Tamāra, kas bija sevi izkrāsojusi un izgreznojusi, tādēļ likās Jūdam aizdomīga, un, kaut gan viņa sēdēja apslēpdama seju zem pārklāja, ar apģērba kvalitāti viņa notēloja ielasmeitu, tā ka viņš sagribēja viņu, un pārliecināja un vienojās ar viņu par šo lietu ⁴⁰. Tādēļ no tā mums ir jāmācas būt visādā ziņā tālredzīgiem un uzmanīgiem pret šīm lietām un ar savu izskatu neizraisīt aizdomas par savu netiklību. Kādēļ tad ir tīrā prāta nevainība, ja cits to aptraipa ar aizdomām? Kādēļ lai pret mani rodas cerība uz to, no kā es izvairos? Kāpēc lai mans apģērbs nevarētu ziņot par maniem tikumiem, lai mans gars netiktu caur ausīm aizvainots ar nešķīstības aizdomām? Lai top atļauts likties šķīstai, bet nav atļauts likties nešķīstai.

XIII. 1. Kāda no jums, var gadīties, teiks tā: “man nav vajadzīgs cilvēku atbalsts, es nemeklēju liecību no cilvēkiem. Dievs ir manas sirds pazinējs” ⁴¹. To mēs visi zinām, taču atcerēsimies arī to, ko tas pats Dievs saka par šo lietu caur apustuli: “Jūsu krietnums lai kļūst redzams cilvēkiem” ⁴². Vai ne tādēļ, lai ļaunumam nebūtu nekādas piekļuves pie jums un lai jūs būtu piemērs un liecība ļaunajiem? Un ko nozīmē vārdi: “Lai spīd jūsu darbi”? Vai arī kādēļ Kungs nosauca mūs par zemes gaismu ⁴³? 2. Ja tu savu lukturi būsi apslēpis zem pūra, atstājot visus tumsā ⁴⁴, tad neizbēgami daudzi tev to pārmetīs. Lūk, kas padara mūs par pasaules gaismekļiem, tas ir, protams, mūsu labums ⁴⁵. Taču labums, par cik tas ir patiess un pilnīgs, nemīl tumsu un priecājas, kad top redzams un gavilē par to, ka top zināms. 3. Kristīgai šķīstībai nepietiek tikai būt, tai jābūt arī redzamai. Tai jābūt tik lielā daudzumā, lai tā izstarotu no dvēseles uz apģērbu un no sirdsapziņas uz ārējo izskatu, lai tā uzraudzītu visu savu ārpusi līdzīgi kā mājas iedzīvi, lai ārējais un iekšējais savienotos kopā mūžīgai ticības saglabāšanai. Un ir jāiznīcina visa izlaidība un greznība, kas ar savu maigumu un vājumu var padarīt vārgu ⁴⁶ ticības krietnumu. 4. Jo es nezinu, vai roka, kas ir pieradusi pie aprocēm, spēs izturēt važu smagumu ⁴⁷; nezinu, vai kāja, kas ir pieradusi pie tīkamiem apsējiem, spēs panest siešanu ar virvēm; baidos, ka kakls, kas ir apņemts ar pērlēm un smaragdiem, nespēs palikt sevi zem bendes zobena. 5. Tādēļ, svētīgās, domāsim par tām smagākajām lietām, un tad mēs tās nesajutīsim; atstāsim priekus un tad mēs neskumsim pēc tiem; būsim gatavas jebkuram uzbrukumam, neturot īpašumā nekā tāda, ko mēs baidītos pazaudēt ⁴⁸. Tās ir mūsu cerības važas. Atmetīsim šīs zemes rotaslietas, ja vēlamies debesu rotas. 6. Nemīliet zeltu, kura dēļ tika izdarīti pirmie Izraēla tautas pārkāpumi ⁴⁹. Jums klājas neieredzēt to, kas pazudināja jūdus, to, ko viņi pielūdza, novērsušies no Dieva. Arī tagad zelts ir uguns barība. Tomēr, kristiešu laiki vienmēr, un tagad visvairāk, iet cauri ne zeltam, bet dzelzij ⁵⁰: jau tiek gatavotas mocekļu mantijas, eņģeļi jau tur tās rokās un gaida. 7. Tad nu dodieties uz priekšu, izrotātas ar praviešu un apustuļu rotām un skaistumu, paņemot no vienkāršības baltumu, no šķīstības – sārtumu ⁵¹, izrotājot acis ar kautrīgumu un lūpas ar klusēšanu, ieliekot ausīs Dieva vārdu, un kakliem uzliekot virsū Kristus jūgu. Galvas pielieciet savu vīru priekšā un tapsiet pietiekoši izgreznotas ⁵²; rokas aizņemiet ar vilnas aušanu ⁵³, kājas turiet mājās un tad jūs būsiet vairāk tīkamas, nekā zelta dēļ. Ieģērbiet sevi godīguma zīdā, svētuma smalkajā audeklā ⁵⁴ un šķīstības purpurā. Tādā veidā izrotātas jūs mīlēs Dievs.

5. EUSĒBIJS NO CĒZAREJAS. BAZNĪCAS VĒSTURE

Eusēbijs ( ap 260 – 339 ) – dzimis Palestīnā, rakstnieks, Baznīcas vēsturnieks. 313. g. kļuva par Cēzarejas bīskapu, bija tuvs imperatoram Konstantīnam I. Viņa spalvai pieder pirmais Baznīcas vēstures apraksts.

V. grāmata.

Šeit Eusēbijs stāsta par kristiešu vajāšanām Gallijas provinces pilsētās Lugdunā un Viennā, citējot šo vajāšanu aprakstu, kuru Gallijas kristieši sūtīja saviem ticības brāļiem uz Āzijas un Frīgijas provincēm.

1, 5. Ar visu spēku uzklupa mums ienaidnieks, gatavojot savu nenovēršamu atnākšanu nākotnē. Viņš lietoja visus paņēmienus: uzrīdīja pret mums cilvēkus un pieradināja viņus pie Dieva bērnu vajāšanām. Mūs ne tikai nelaida iekšā mājās, uz tirgu, pirtīs, 6. mums vispār tika aizliegts rādīties vienalga kur, bet sacēlās pret viņiem Dieva žēlastība, kas stiprināja vājos, tā radīja stipru atbalstu, kas spēja izturēt visu ļaunā gara triecienu. Šie cilvēki gāja pretī saviem ienaidniekiem, izturēdami visas lamas un spīdzināšanas, uzskatīdami daudzo par mazo viņi steidzās pie Kristus, patiesi pieradīdami, ka “šīs pārejošas ciešanas nekas nav salīdzinājumā ar to slavu, kas atklāsies mūsos”.

7. Sākumā viņi vīrišķīgi izturēja pūļa uzbrukumus, kas metās virsū kopā un lielās masās: uz viņiem kliedza, viņus sita, vilka, laupīja, apmētāja ar akmeņiem, lika cietumā un rīkojās ar viņiem tā, kā satrakojies pūlis mēdz rīkoties ar ienaidniekiem. 8. Pēc tribūna un pilsētas domes pavēles viņus izveda laukumā un nopratināja pūļa priekšā. Viņi apliecināja savu ticību un tika ieslodzīti cietumā līdz ieradīsies lagāts. 9. Pēc tam viņus atveda pie viņa. Tad Vettijs Epigrāfs, viens no brāļiem, kas sasniedza Dieva mīlestības pilnību, kas piekopa tik nevainojamu dzīvi, ka viņu, jaunekli, pielīdzināja sirmgalvim presbīteram Zakarijam… viņš neizturēja tādu bezdievīgu tiesu un pieprasīja, lai tiktu uzklausīta viņa aizstāvības runa par brāļiem, jo nav mūsos nedz kādas bezdievības, nedz nešķīstības. 10. Apkārt stāvošie sāka viņu lamāt; viņš bija pazīstams cilvēks; tad legāts, sakaitināts ar šo likumīgo prasību pajautāja, vai viņš nav kristietis. Epagrāfs skaļi un skaidri apliecināja savu ticību un pats saņēma mocekļa lozi…

11. Tad citu vidū uzrādījās atšķirība: vieni bija gatavi uz moceklību un ar visu gatavību apliecināja ticību, bet izrādījās arī tādi, kas vēl nebija gatavi, bez pieredzes, vēl vāji, kas nespēja izturēt šo lielo un saspringto sacīksti. Tādu atkritušo bija kādi desmit cilvēki. Viņi sagādāja mums lielu sarūgtinājumu un sāpes un sadragāja vīrišķo apņēmību tiem, kas vēl netika sagūstīti…

13. Katru dienu tika tvarstīti tie, kas bija cienīgi papildināt mocekļu skaitu, no divām nosauktām draudzēm paņēma cilvēkus visaktīvākos, uz kuriem Baznīca, pēc būtības turējās. 14. Paņēma arī dažus mūsu kalpus – pagānus, legāts varas vārdā lika visus mūs sameklēt. Viņi, nobijušies no spīdzināšanām, kuras viņu acu priekšā pacieta svētie, un pakļaujoties karavīru pierunāšanai, apmeloja mūs pēc sātana iedvesmas un deva viltus liecības: mums esot Tiesta dzīres, Oidipa sakari, ⁵⁵ un vispār, tādas lietas, par kurām ne tikai runāt, domāt nevar; nevar noticēt, ka kaut kas tāds kādreiz būtu bijis pie cilvēkiem. 15. Kad šīs baumas izplatījās visi satrakojās, pat tie, kas agrāk bija labvēlīgi pret mums draudzības dēļ…

17. Viss neprātīgais pūļa, legāta un karavīru naids bija vērsies pret Sanktu, diakonu no Viennas, pret Marturu, kas nesen tika kristīts, bet bijis labs cīnītājs, pret Attalu no Pergāmas … un pret Blandīni: ar viņas piemēru Kristus ir parādījis, ka necilais, nemanāmais un nožēlojamais pie cilvēkiem pie Dieva ir slavens par mīlestību pret Viņu. 18. Baidījās par viņu visi: gan mēs, gan viņas saimniece, kas pati bija ticības liecinieku vidū, jo visi uzskatīja, ka Blandīnei, viņas ķermeņa vājuma dēļ nepietiks spēku, lai apliecinātu savu ticību. Taču viņai bija tāds spēks, ka spīdzinātāji, visādi viņu mocīdami no rīta līdz vakaram, piekusa un atstāja viņu. Viņi atzina savu sakāvi, nezinādami, ko vēl var darīt, viņi brīnījās, ka Blandīne vēl ir dzīva, kaut gan visa viņas miesa ir saplosīta un pārvērusies par vienu vienīgu atvērtu brūci. Pēc viņu apgalvojuma, viena spīdzināšanas veida būtu pieticis, lai cilvēks nobeigtos, ka nevajadzētu tik daudz un tādu. 19. Taču svētīgā, kā īsts cīnītājs, smēlās spēkus ticības apliecinājumā, viņa atjaunoja tos, atpūtās, un nejuta sāpes, atkārtodama: “esmu kristiete, pie mums nenotiek nekā slikta”.

20. Arī Sankts vīrišķīgi panesa ciešanas, kas pārsniedza cilvēka spēkus un ar kurām mocīja viņu cilvēki. Spīdzinātāji cerēja dabūt no viņa kādu nepienācīgu vārdu, ko izrautu no viņa ar smagām, nepārtrauktām spīdzināšanām, bet, tik stingrs viņš bija savā pretestībā, ka pat nenosauca nedz savu tautību, nedz dzimto pilsētu, neteica, vai viņš ir vergs, vai brīvais, uz visiem jautājumiem viņš atbildēja latīņu valodā: “esmu kristietis”. 21. Gan legāts, gan bendes bija stipri sakaitināti, nezinādami ko darīt, un tad sāka, beidzot, sakarsētas vara plāksnītes likt klāt pie visjūtīgākām ķermeņa daļām 22. un miesa dega, bet Sankts palika nesatricināmi stingrs savā ticībās apliecinājumā…

27. Mocekļu izturība, kurus vadīja pats Kristus, padarīja bezspēcīgus šos tirāniskos sodus un sātans izdomāja citas ļaundarības: ieslodzījums drūmajos, ļoti skarbajos cietumos, kāju stiepšana uz koka dēļa līdz piektajam caurumam un citas mocības… Daudzi nomira, nosmakuši cietumā, — tie, kurus Kungs vēlējās atbrīvot tādā veidā…

29. Bīskapa kalpošanā Lugdunā tika uzticēta svētīgam Pofīnam. Viņam bija pāri deviņdesmit gadiem, miesīgi viņš bija ļoti vājš, ar grūtībām elpoja slimības dēļ… 31. Uz legāta jautājumu, kas tas ir par Dievu kristiešiem, atbildēja: “Būsi cienīgs – dabūsi zināt”. Tad viņu nežēlīgi vilka, visādi sitot. Tie, kas stāvēja blakus, necienot viņa vecumu, sita viņu ar rokām un kājām, tie, kas atradās augstāk, meta viņam virsū visu, kas pagadījās pa rokai, visi uzskatīja par noziedzīgu zaimošanu atpalikt šajā ņirgāšanās, jo viņi domāja, ka tāda veidā atriebj par saviem dieviem… 33. Tie, kas bija sagūstīti sākumā un atteikušies, vienalga tika turēti cietumā un spīdzināti. Tajā laikā atteikšanas bija bezjēdzīga, jo tie, kas sevi pasludināja par tiem, kas viņi patiesībā arī bija, tika ietupināti kā kristieši un viņus ne par ko citu neapsūdzēja; taču šos turēja kā slepkavas un laulību pārkāpējus, un salīdzinot ar citiem, viņi tika sodīti dubultīgi…

37. Maturu, Sanktu, Blandīni un Attalu izmeta amfiteātrī saplosīšanai zvēriem un pagānu necilvēcībai par izrādi: mūsējo dēļ tika nozīmēta atsevišķa diena amfiteātrī. Maturs un Sankts izgāja uz arēnas cauri visām mokām, it kā agrāk neko nebūtu jau cietuši, drīzāk kā jau pieveikuši pretinieku daudzās cīņās un cīkstoties jau par pašu vainagu, viņi panesa pieņemto šajās vietās pāreju no pēršanas līdz izmešanai pie zvēriem un vispār visu to, ko pieprasīja no visām pusēm satrakota tauta… 40. Tā kā mocekļi šīs sacensības laikā lielākoties palika vēl dzīvi, tad beigās viņus nodūra. Visas dienas laikā parastās zvēru plosīšanas dažādības vietā par izrādi kalpojām vienīgi mēs.

41. Blandīni tika nolemts piekārt pie staba, lai zvēri viņu saplosītu. Viņas skats, it kā viņa tiktu krustā sista, viņas karstas lūgšanas iedvesa lielu centību tiem, kas cīnījās; pateicoties māsai viņi ar miesas acīm ieraudzīja Krustā Sisto, lai pārliecinātos visi, kas Viņam ieticēja, ka katrs, kas ir cietis par Kristu, ir saistīts ar Dzīvo Dievu. 42. Tā kā neviens zvērs nepieskārās Blandīnei, viņu noņēma no staba un atkal nosūtīja uz cietumu. Viņa tika saglabāta līdz nākamām sacīkstēm…

43. Pūlis neatlaidīgi prasīja Attala nāvi, kurš bija pazīstams cilvēks. Viņš iznāca, gatavs cīņai, viņš patiesi bija pamācīts kristīgā mācībā un vienmēr liecināja pie mums par patiesību. 44. Viņu veda apkārt amfiteātrim un priekšā nesa plāksnīti: “Šis ir Attals kristietis”. Kaut gan tauta iekarsa aiz naida pret viņu, bet legāts, uzzinādams, ka viņš ir Romas pilsonis, lika turēt viņu cietumā kopā ar citiem, par kuriem viņš uzrakstīja Cēzaram, — viņš gaidīja spriedumu…

46. Pateicoties ticības lieciniekiem, lielākā daļa atkritēju atgriezās pie ticības, ieņēma jaunus augļus, iedegās un iemācījās ticības apliecināšanai… 47. No Cēzara atnāca pavēle: ticības apliecinātājus mocīt, kas atteikties, tos atlaist. Tad tieši sākās provinces sapulce, ļoti daudzskaitlīga, jo uz to ierodas visu cilšu pārstāvji, un legāts mocekļu iznācienu pie tribīnēm padarīja par teātra izrādi pūlim. Tad viņš atkal viņus pratināja, Romas pilsoņiem lika cirst galvas, bet pērējos – mest zvēriem saplosīšanai.

48. Sāka slavēt Kristu, par spīti pagānu cerībām, arī nesenie atkritēji. Viņus pratināja īpaši, solot atbrīvošanu, taču viņi apliecināja savu ticību un tika pieskaitīti pie mocekļiem… 50. … legāts, izpatikdams pūlim, arī Attalu deva zvēriem… 53. … Pēc tam, pēdēja plosīšanas dienā izveda atkal Blandīni kopā ar Pontiku, puisīti ap kādiem piecpadsmit gadiem. Viņus izveda katru dienu, lai viņi skatītos uz citu mocībām un lika viņiem zvērēt pie pagānu elkiem, bet viņi saglabāja nicinošu mieru. Pūlis satrakojās: nepažēloja bērnu, nenokautrējās no sievietes. 54. Viņiem piesprieda visas spīdzināšanas, izveda pa visu apli, lika zvērēt, bet neko nepanāca. Pontiku atbalstīja māsa, pagāni redzēja, kā viņa pārliecināja un stiprināja brāli. Viņš, vīrišķi izturējis visas mocības, nomira. 55. … Pēc pēršanas, pēc tikšanas ar zvēriem un pēc karstas pannas viņu ⁵⁶ ielika pītā grozā un izmeta vērsim. Dzīvnieks ilgi mētāja viņu gaisā, bet viņa vairs neko nejuta cerībā uz solījumu un tikšanos ar Kristu. Viņu arī nodūra. Paši pagāni atzinās, ka pie viņiem neviena sieviete nespētu izturēt tik daudz tādas mokas.

57. Viņu ārprāts un nežēlība pret svētajiem arī tad vēl nerimās. Mežonīgas barbaru ciltis, briesmīga zvēra satracināti, grūti nomierinās. Viņi izdomāja kaut ko jaunu: sāka ņirgāties par mirušo ķermeņiem. 58. Viņi, kam tika atņemta cilvēku spēja domāt, nenokautrējās no savas sakāves, bet, kā zvēri vēl vairāk satrakojās savās dusmās… 59. Cietumā mirušo ķermeņus izmeta suņiem un centīgi sargāja dienu un nakti, lai kāds tos neapglabātu. Izmeta to, kas palika pāri no uguns un zvēru zobiem: saplosīti, apdeguši gabali, kā arī galvas un ķermeņu gabali – tas viss daudzas dienas pēc kārtas palika bez apbedīšanas un tika sargāts ar karavīru centību… 62. … Mocekļu līķi, visādi apgānīti, par pamācību visiem, sešas dienas palika zem klajām debesīm, pēc tam, varmākas tos sadedzināja un iemeta pelnus Rodanas upē, kas tecēja tuvumā, lai no viņiem nekas nepaliktu uz zemes. 62. To viņi darīja cerēdami uzvarēt Dievu un atņemt viņiem augšāmcelšanos…

VIII. GRĀMATA

1. Mums nepietiks spēku pienācīgi izstāstīt, ar kādu cieņu līdz pēdējām vajāšanām tika apveltīta ticība Visaugstākajam Dievam, ko pasludināja Kristus visiem cilvēkiem, hellēņiem un barbariem, un cik brīvi šī ticība tika sludināta. 2. Par to liecina gan imperatoru labvēlīgi rīkojumi par mums, uz provinču pārvaldes uzticēšana mums, un mūsu atbrīvošana no mokoša pienākuma veikt upurēšanas; imperatori bieži bija labvēlīgi noskaņoti pret mūsu ticību. 3. Ko lai saka par tiem, kas dzīvoja galmā? Saviem tuviniekiem, sievām un bērniem, viņu tuviniekiem viņi atļāva brīvi savā klātbūtnē runāt par Dievu, atļāva piekopt kristīgas paražas, viņiem gandrīz tika atļauts lepoties ar brīvu ticības apliecinājumu, kalpotājiem kristiešiem deva priekšroku citu priekšā…

7. Un lūk, šī pilnā brīvība ir mainījusi mūsu lietu gaitu: viss sāka iet kā nebūt, pats par sevi, mēs sākām apskaust viens otru, aizvainot viens otru un gandrīz tikai neķeramies pie ieročiem, Baznīcas pārstāvji sāka lauzt vārdu šķēpus viens pret otru, laji sacelties pret lajiem, neizsakāma liekulība un izlikšanas sasniedza zemiskuma pēdējas robežas . Dieva tiesa, pēc ieraduma saudzēja mūs, jo sapulces vēl notika, un vadīja mūs bez galējībām uz pazemību. Vajāšanas sākās ar brāļiem, kas bija karaspēkā. It kā zaudējuši saprātu mēs nerūpējamies par to, kā izpatikt Dievam, kā bezdievji, domādami, ka mūsu lietas netiek aprūpētas, mēs darījām ļaunus darbus, bet mūsu šķietamie gani, atmetot dievbijības bausli, iesaistījās savstarpējās cīņās, pavairodami skaudību, kašķi un naidu, pie varas tiecās, tikpat kaislīgi, kā tirāni. Tad piepildījās pravieša Jerēmijas vārds: “Savās dusmās raidīja tas Kungs pāri Ciānas meitai…” Un psalmos ir pareģots: “Lauza Viņš savu derību ar savu kalpu un meta zemē …”

2,1. Tas viss tiešām piepildījās mūsu dienās. Ar savām acīm mēs redzējām, kā lūgšanu nami tika grauti no augšas un līdz pašiem pamatiem, bet Dievišķas svētas grāmatas laukuma vidū tika sadedzinātas, kā Baznīcas gani nožēlojami slēpās šur un tur, kā viņus rupji tvarstīja un kā par viņiem ņirgājās ienaidnieki. Tad piepildījās arī cits pravieša vārds: “Kauns izlija pār vadoņiem un klīda viņi nevis pa ceļiem, bet pa nestaigātām vietām”…

4. Bija deviņpadsmitais Diokletiāna valdīšanas gads, kad distra mēnesī, kas romiešiem ir marta mēnesis, Kunga Ciešanu svētku priekšvakarā, visur tika izkārta imperatora pavēle, kas lika sagraut baznīcas līdz pamatiem, bet Rakstus sadedzināt, un kas atņēma cilvēkiem, kuri pieturējās pie kristietības, visus goda amatus, mājas kalpiem tika atņemta brīvība. 5. Tāds bija pirmais rīkojums pret kristiešiem, drīz tam sekoja arī citi rīkojumi: tika pavelēts visus bīskapus visur vispirms ieslodzīt cietumā, bet pēc tam ar visiem līdzekļiem piespiest viņus veikt upurēšanas.

3,1. Tad tieši daudzi Baznīcas pārstāvji vīrišķīgi panesa nežēlīgas mokas, daudz var pastāstīt par viņu lielajiem varoņdarbiem. Tūkstoši citu, kas gļēvulības dēļ zaudēja prātu, pie pirmā trieciena zaudēja spēkus. No tiem pirmajiem katrs ir izturējis pārmaiņus dažādus spīdzināšanas veidus: vienu mocīja ar pēršanu, cits cieta nepanesamas sāpes no moku rata un “nagiem”, daži atrada tur savu galu. 2. Citus sagaidīja cita veida sacīkstes: vienu stūma un ar varu atvilkuši pie nešķīstiem, riebīgiem upuriem, atlaida kā tādu, kas būtu upurējis, kaut gan viņš nebija upurējis. Cits vispār negāja klāt pie upurēšanas altāriem un nepieskārās ne pie kā nešķīsta, bet cilvēki apgalvoja, ka viņš būtu upurējis un viņš aizgāja prom apmelots… 3. … Kāds skaļi kliedza, ka viņš atsākas no upurēšanas, cits publiski paziņoja, ka viņš ir kristietis un lepojās ar Kristus vārda apliecināšanu, cits uzstāja, ka viņš nekad neupurēja un neupurēs…

6, 2. Kādu cilvēku Nikomēdijā atveda uz laukumu un minēto varas pārstāvju klātbūtnē lika viņam upurēt; viņš atteicās. Viņu lika izģērbt, piekārt un sist pa visu ķermeni ar pātagām, tik ilgi, kamēr viņš, kaut pret savu gribu, izdarīs to, ko viņam liek. 3. Viņš cieta, neatkāpjoties savā lēmumā, kaut gan kauli bija jau redzami, un tad tika sastādīts maisījums no etiķa ar sāls, un ar to sāka aplaistīt jau atmirušas ķermeņa daļas. Viņš nonicināja arī šīs ciešanas; tad tika atstiepts un nolikts vidū dzelzs režģis, zem tā iekurināja uguni un sāka cept to, kas bija palicis no viņa miesas, tā kā cep gaļu ēšanai, tikai ne visu kopā, lai viņš uzreiz nenomirtu, bet pa daļām, lai viņš mirtu lēnām. Tiem, kas lika viņu ugunī, tika pavēlēts noņemt viņu no režģa ne ātrāk, kad viņš dos zīmi, ka ir ar mieru izpildīt pavēli. Moceklis tomēr nepadevās un ar uzvaru izlaida garu moku laikā. Tā tika nomocīts viens no imperatora galma jauniešiem. Viņu sauca Pēteris un viņš bija sava vārda cienīgs. ⁵⁷