13.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: PRINCIPĀTS

1. Dions Kassijs. Romas vēsture

Dions Kassijs ( ap 160 – 235 ) – grieķu vēsturnieks, Romas senāta loceklis no Bitīnijas provinces Nikajas pilsētas. Sevēru dinastijas valdīšanas laikā viņš bija dažu provinču pārvaldnieks un ieņēma konsula amatu. Uzrakstīja grieķu valodā Romas vēsturi 80 grāmatās, no kurām ir saglabājušies vairāki fragmenti.

LIII, 1, 1. … Nākamajā gadā ¹ Cēzars bija konsuls sesto reizi un sekojot visiem seniem noteikumiem, iedeva arī savam kolēģim Agrippam viņam pienākušos fascijas, un pats lietoja citas varas zīmes; atstājot amatu viņš deva zvērestu atbilstoši tēvu paražām… 4. Pēc sabiedrības lēmuma viņš kopā ar Agrippu nosvinēja triumfu par godu uzvarai kaujā pie Akcijas raga un sarīkoja dižciltīgo zēnu un vīru jāšanas sacīkstes. 5. Kopš tā laika šie svētki tika atkārtoti ik pa pieciem gadiem .. Tajā pat laikā tika sarīkotas gimniskas sacīkstes kādā senā sacīkšu vietā Marsa laukumā, un notika gladiatoru cīņa starp gūstekņiem. 6. Tas viss turpinājās vairākas dienas, un nebija pārtraukuma pat Cēzara slimības dēļ, jo viņa pienākumus nemaz ne sliktāk izpildīja Agrippa.

2, 1. Tajā pat laikā Cēzars lika saprast, ka izpriecām viņš tērē pats savus līdzekļus, bet kad pietrūka līdzekļi valsts kasē, viņš aizņēmās kādu summu un nodeva tur; šo līdzekļu pārvaldīšanai viņš lika katru gadu ievēlēt divus cilvēkus no pretoriāņiem. Viņš četrās reizēs palielināja maizes dalīšanas tautai un piešķīra naudu dažiem senatoriem, 2. jo daži bija palikuši tik nabadzīgi, ka negribēja izpildīt edīla amatu, dēļ lieliem izdevumiem, kas ar to ir saistīti, tā kā edīlu pienākumus, it īpaši tiesiskus pienākumus viņš nodeva pretoriem: galvenās lietas – pilsētas pretoram, pārējas – peregrīnu pretoram. 3. Turklāt Cēzars pats nozīmēja pilsētas pretoru, ko viņš darīja arī turpmāk. Viņš atcēla visas saistības valsts kases priekšā, kas tika izdarīti pirms kaujas pie Akciajs, un sadedzināja valsts parādnieku vecus parādus. 4. Viņš aizliedza ēģiptiešu svētas ceremonijas iekš pomērija ² un aprūpēja svētnīcas: tās, kuras tika uzceltas no privātpersonām, viņš lika atjaunot viņu bērniem un pēcnācējiem, ja viņi bija dzīvi, bet pārējas viņš atjaunoja pats. 5. Taču viņš nepiesavināja sev cēlāja godu, bet atgrieza svētnīcas to dibinātājiem. Un tā kā dumpju un kara laikā, īpaši kopējas valdīšanas ar Antoniju un Lepīdu laikā, Cēzars ir pieņēmis daudzus nelikumīgus un netaisnus lēmumus, tos visus viņš likvidēja ar vienu savu rīkojumu un par to robežu noteica sava sestā konsulāta laiku. 6. Nopelnījis ar šo lietu slavu un godu, viņš iedegās vēlēšanā vēl kādā citā veidā izrādīt savu cēlsirdību, lai vēl vairāk nostiprinātu savu vienvaldību pilsoņu brīvprātīgā piekrišanā, lai neliktos, ka viņi tiek piespiesti ar varu … ³

12, 1. Tādā veidā viņš nostiprināja savu varu ar senāta un tautas autoritāti. Bet, tā kā viņš gribēja izlikties tomēr par republikāni, tad, paņēmis uz sevi visas rūpes un visu atbildību par sabiedriskām lietām, kuras prasa īpašu aprūpi, viņš paziņoja, ka nevaldīs pats pār visām provincēm, 2. vai arī, ka ne vienmēr valdīs pār tām provincēm, kuras viņš ņem savā varā; un viņš atgrieza senātam vājākas provinces, bet pats sev paņēma stiprākas, jo tās bija nedrošas un bīstamas, vai tādēļ, ka tām uz robežām bija ienaidnieki, vai tādēļ, ka pašas šīs provinces bija spējīgas uz lieliem nemieriem. 3. Vārdos tas tika darīts, lai senāts netraucēti iegūtu ienākumus un labākām impērijas daļām, bet īstenībā, lai senatori nebūtu apbruņoti un nebūtu spējīgi karot, un lai tikai viņam vienam pašam būtu ieroči un karavīri…

13, 1. Tādā, lūk, veidā tika sadalītas provinces; un tomēr Cēzars, gribēdams vāl vairāk izskaust domu, ka viņš plāno kaut ko līdzīgu monarhijai, paņēma varu par viņam uzticētiem novadiem uz desmit gadiem, pa to laiku viņš solīja tās sakārtot un pat karstumā piebilda, ka ja provinces tiks nomierinātas ātrāk, viņš ātrāk atdos tās senātam… 2. … Tad viņš pavēlēja, lai senāta provinču pārvaldnieki tiktu ievēlēti katru gadu un ar lozēšanu, atskaitot tos, kuriem bija privilēģijas daudzu bērnu dēļ vai laulības dēļ… 5. Tāpat viņš izdeva rīkojumu, ka citus pārvaldniekus ⁴ viņš nozīmēs pats un viņi sauksies par legātiem pretora amatā… 6. Tādejādi, viņš izdarīja tā, ka viņa norīkotiem maģistratiem bija propretoru tituls un viņi valdīja ilgāk par vienu gadu, tik, cik viņš vēlējās; viņiem bija savs īpašs tērps un zobens, ar kuru viņi varēja sodīt karavīrus. 7. Jo nav taču nedz prokonsula, nedz propretora, nedz novada pārvaldnieka, kuram būtu atļauts nesāt zobenu un nebūtu atļauts sodīt karavīrus…

15 , 1. … Un prokurātorus, — tā mēs dēvējam tos, kuri vāc valsts nodokļus un veic noteiktus izdevumus, — imperators nosūta vienādi uz visām provincēm – gan uz savām, gan uz tām, kas atdotas tautai, vienus no jātniekiem, citus pat no brīvlaistiem, izņemot tās provinces, kur konsuli paši vāc nodokļus no viņiem pakļautām pilsētām. 4. Vēl viņš dod tādus vai citādus rīkojumus prokuratoriem, prokonsuliem un propretoriem, lai viņi izbrauktu uz vietu, saistīti ar rīkojumiem. Tad tieši šis noteikums iegāja dzīvē, kā arī algas izmaksa nosauktām un citām amatpersonām. 5. Jo taču no seniem laikiem daži darbu izpildītāji piegādāja viņiem no valsts kases visu nepieciešamo amata izpildīšanai, bet Cēzara laikā viņi pirmo reizi sāka saņemt noteiktu maksu. Šī summa tika noteikta ne uz viena pamata visiem maģistratiem, bet pēc vajadzībām, un pat prokuratoru rangu nosaukumi ir cēlušies no tām naudas summām, kuras viņi saņēma…

16, 1. Tāda, lūk, kārtība tika ievesta tajā laikā. Patiesībā Cēzaram tika nodrošināta vienpersoniska vara visās lietās un visos laikos, jo viņš rīkojās ar naudu; vārdos viņš atdalīja valsts īpašumus no savējiem, bet īstenībā arī tos viņš lietoja pēc saviem uzskatiem. 2. Tik tiešām, kad pagāja desmit gadi, viņam piešķīra vēl piecus gadus, tad atkal piecus, pēc tam desmit, tad atkal desmit, un vēlreiz desmit, piekto reizi, tā kā mainot gadu desmitus viņš valdīja visu savu mūžu. 3. Tādēļ arī nākamie imperatori, kaut gan viņi tika ievēlēti ne uz noteiktu laiku, bet uz mūžu, tomēr ik pa desmit gadiem rīkoja svētkus, it kā atjaunojot savu varu; tā tas tiek darīts arī šodien. 4. Vēl agrāk, kad tika apspriests jautājums par atteikšanos no vienvaldības un provinču sadali, Cēzars saņēma daudzus pagodinājumus, to starpā toreiz tika nolemts, lai viņam par godu, kas vienmēr uzvar ienaidniekus un glābj pilsoņus, viņa pagalma priekšā tiktu izstādīti lauri un virs tiem tiktu piekarināts ozollapu vainags. 5. Viņa pils tika saukta par palaciju ( palatium ), ne tādēļ, ka tā tika nolemts to dēvēt, bet tādēļ, ka Cēzars dzīvoja Palatinā un tur turēja savu pretoriju, un Cēzara nams ieguva daļu no paša pakalna slvas, kur kādreiz dzīvoja Romuls. 6. Šī iemesla dēļ, ja imperators dzīvo kādā citā vietā, viņa mājoklis saglabā palacija nosaukumu. Kad Cēzars izpildīja savu solījumu, senāts un tauta iedeva viņam Augusta vārdu. 7. Tajā laikā, kad viņi gribēja dot viņam kādu īpašu vārdu, turklāt vieni piedāvāja un aizstāvēja vienu, bet citi citu vārdu, pats Cēzars ļoti gribēja saukties par Romulu, bet saprazdams, ka tādēļ viņu tur aizdomās par tieksmi uz ķēniņa varu, viņš nepaņēma sev šo vārdu, 8. tā kā viņam tika iedots Augusta vārds, kas satur sevī mājienu uz kaut ko pārcilvēcisku, jo romieši ar vārdu augusta apzīmē visu to, kas ir godājams un svēts. Tādēļ arī grieķu valodā viņu sauc par sebastos , t.i., “tas, kas iedveš cieņu un bijību”.

17, 1. Lūk, tādā veidā visas senāta un tautas pilnvaras pārgāja pie Augusta, ar viņu sākās arī īstā vienvaldība, jo vispareizāk būtu saprast šo kārtību kā vienvaldību, pat ja kādā laikā, stingri ņemot, valdīja vienlaicīgi divi vai trīs cilvēki. ⁵ 2. Pašu vienvaldības vārdu romieši ienīda tik ļoti, ka nesauca savus imperatorus nedz par diktatoriem, nedz par ķēniņiem, nedz arī kā citādi šajā garā, bet, tā kā varas pilnība pieder viņiem, tad nevar valsts nebūt par monarhiju. 3. Maģistratūras, visumā balstītas likumā, pastāv, atskaitot cenzūru, arī šodien, taču visu atklāti pārvalda tā cilvēka griba, kurš ir pie varas. Bet imperatori, lai liktos, ka viņiem ir prioritāte ne uz kundzības pamata, bet uz likuma pamata, piesavinājās sev, atskaitot diktatūru, visus augstākus amatus, kopā ar to tituliem, kuriem republikas laikā bija autoritāte pateicoties tautas brīvai gribai. 4. Tā viņi bieži kļūst par konsuliem, bet, kad atrodas ārpus pomērija, vienmēr viņi tiek dēvēti par prokonsuliem. Imperatora nosaukums viņiem ir vienmēr, ne tikai tiem, kas ir guvuši kādas uzvaras, ⁶ bet arī visiem pārējiem valdniekiem, tā ir zīme viņu absolūtai varai, ķēniņa un diktatora titulu vietā. 5. Viņi nepieņem šos titulus kā tādus, kas vienreiz un uz visiem laikiem ir izkrituši no valsts sistēmas, bet viņu pilnvaras saskata imperatora titulā. Pateicoties saviem tituliem viņiem ir tiesības vākt karaspēku un naudu, pieteikt karu un noslēgt mieru, 6. valdīt pār svešiniekiem un pilsoņiem, vienādi visur un vienmēr, līdz pat iespējai sodīt ar nāvi senatoru un jātnieku pomērija robežās, kā arī viņiem ir vēl citas tiesības, kuras kādreiz bija konsuliem un citiem neatkarīgiem maģistrātiem. 7. Lietojot cenzora pilnvaras viņi sargā mūsu dzīves veidu un tikumus, kā arī sastāda cenzu sarakstus, un vienus pieraksta pie senatoru un jātnieku kārtas, bet citus izsvītro no tās, pēc savas patikas. 8. Bet tā kā viņi ir iesvētīti visos priesteru amatos un viņiem ir tiesības dāvināt šos amatus citām personām, un pat tad, ja valda uzreiz divi vai trīs imperatori, vienam no viņiem ir augstākā priestera amats, ⁷ tad iznāk, ka viņi valda pār visām lietām, dievišķām un cilvēciskām. 9. Un tā saucāmā tribūna vara ( tribunica potestas ), kas agrāk piederēja ietekmīgākām personām, ļauj viņiem aizliegt jebkura cita maģistrāta rīcību, ja viņi tam nepiekrīt, un pasargāt sevi no pazemojumiem, jo ja izrādīsies, ka viņiem ir darīts pāri ne tikai ar darbu, bet arī ar vārdu, viņiem ir tiesības pazudināt pāri darītāju bez tiesas it kā par zaimošanu. ⁸ 10. Viņi neuzskata par iespējamu ieņemt tribūna amatu, jo viņi noteikti pieder pie patriciešu kārtas, ⁹ bet piesavina sev visas tribūnu pilnvaras pilnā apjomā un pēc šī amata tiek skaitīts viņu valdīšanas gadu laiks, jo viņi katru gadu pieņem šo amatu kopā ar pastāvīgi ievēlētiem tribūniem. 11. Šādas, lūk, institūcijas viņi aizguva no republikas tādā veidā, kādā tās kādreiz pastāvēja, un ar tiem pašiem nosaukumiem, lai liktos, ka viņiem nekas nepieder ārpus viņiem piešķirtām tiesībām.

18, 1. Pie tā visa viņi paņēma sev kādu citu privilēģiju, kura pilnīgi atklāti nav piederējusi nevienam seno laiku romietim, pateicoties tai vienai viņiem tika atļauts īstenot gan tās, gan arī citas tiesības: viņi bija, pēc latīņu teiciena legibus soluti, t.i., brīvi no likumu varas un netika pakļauti nekādām rakstiskām tiesībām. ¹⁰ Tādējādi, republikānisko titulu aizsegā viņi apveltīja sevi ar visu valsts varas spēku, tā kā viņiem bija visas ķēniņu privilēģijas, atskaitot tikai to nepanesamu nosaukumu. Vārds “Cēzars” vai ”Augusts” nepiešķir nekādu īpašu ietekmi, taču viens vārds atspoguļo mantoto pēctecību viņu dzimtā, bet otrs – viņu oficiāla goda spožumu. 3. Šķiet, ka “tēva” nosaukums dod viņiem kaut ko līdzīgu varai, kas kādreiz ir bijusi tēviem pret bērniem, bet šis apzīmējums radās sākotnēji, protams ne tādēļ, bet kā pagodinājums un pamudinājums, lai princepsi mīlētu savus padotos kā bērnus, un lai padotie godinātu viņus kā tēvus. Tāds, lūk, ir to titulu raksturs un skaits, ar kuriem pēc likuma un pēc iegājušas paražas tiek apveltīti augstākas varas turētāji…

19, 1. Tādā, lūk, veidā toreiz tika pārveidota valsts iekārta, labuma un lielākas drošības dēļ, Jo ticami un neapšaubāmi ir tas, ka republikāniskas pārvaldes laikā romiešiem nebija iespējams izvairīties no nelaimēm. Nevar, tomēr vienādā veidā stāstīt par notikumiem pirms un pēc republikas krišanas, 2. jo agrāk par to, kas notika kaut kur tālumā, tika ziņots senātam un tautai un tādēļ visi zināja, kas notiek un daudzi par to rakstīja; tā kā patiesību par notikumiem, pat ja dažu autoru izklāstu noteica bailes vai simpātijas, draudzība un naids, var atrast vienā vai otrā veidā kaut vai pie citiem autoriem, kas ir rakstījuši par to pašu, vai valsts annāļos. 3. Pēc tam, kad šie laiki bija pagājuši, lietas sāka notikt slepeni un klusi, bet ja kas arī tiek atklāts, tad tam netīc pierādījumu trūkuma dēļ un tur aizdomās, ka viss tiek runāts un darīts pēc to cilvēku gribas, kas šobrīd valda, un arī pēc viņu līdzvaldītāju gribas. 4. Tādēļ cilvēki pļāpā par daudzām lietām, kuras nemaz nav bijušas un nezin daudzas lietas, kuras ir notikušas, un par visu kladzina tā, kā tas nemaz nav bijis…

21, 1. Augusts sāka vēl cītīgāk nodarboties ar valsts lietām, jo valsti viņš saņēma it kā pēc kopīgas vēlēšanas, to starpā viņš izdeva daudzus likumus… 3. Likumus viņš izdeva ne tikai pēc saviem ieskatiem, jo bija arī likumu projekti, kuri tika piedāvāti sabiedriskai apspriešanai, lai gadījumā, ja kādam kaut kas nepatiktu, viņš varētu ieviest labojumus, un viņš mudināja katru dot viņam padomus par visiem priekšlikumiem, ja kāds varēja izdomāt tiem kādu uzlabojumu, un deva padomniekiem pilnu vārda brīvību, un kaut ko no rakstīta viņš mainīja. 4. Pat vairāk, viņš ņēma sev par padomniekiem uz sešiem mēnešiem konsulus, vai konsulu, kad pats izpildīja šo amatu, tad vēl pa vienam pārstāvim no citām maģistratūrām un piecpadsmit cilvēku, kas tika ar lozes palīdzību ievēlēti no pārejās senāta masas, lai tā vai citādi tiktu nodibināta visu kūrijas locekļu iesaistīšanas tradīcija caur šiem cilvēkiem pie likumdošanas. ¹¹ 5. Ar dažiem priekšlikumiem viņš uzstājās visa senāta sēdē, taču viņš uzskatīja, ka lielāku daļu, un pašas galvenās lietas ir labāk iepriekš apspriest klusumā un šaurā lokā; tā viņš arī rīkojās, un bija gadījumi, kad kopā ar šiem padomniekiem viņš veica tiesu. 6. Bet senāts, pilnā sastāvā, tāpat kā agrāk, pats pieņēma lēmumus un uzņēma tautu un valdnieku sūtņus un ziņnešus, bet tauta un plebss pulcējās katrs savu amatpersonu vēlēšanās; tomēr nekas nenotika pret Cēzara gribu, 7. jo tieši viņš vienos gadījumos nozīmēja kandidātus un bīdīja viņus amatos, bet citos gadījumos – pēc senās tradīcijas nodeva viņu likteņus tautas masai un sekoja, lai netiktu ievēlētas nespējīgas personas, kā arī tādi, kas ir izvirzījušies pateicoties aģitācijai vai uzpirkšanai.

22, 1. Lūk, tādā veidā, kopumā, viņš pārvaldīja valsti… Tajā gadā par kuru tika stāstīts, redzot, ka ceļi ārpus pilsētas ir kļuvuši necaurbraucami nevīžības dēļ, viņš lika visus citus ceļus labot citām personām no senatoru kārtas, — pilnīgi uz viņa rēķina, bet pats uz sevi uzņēma rūpes par Flamīnija ceļu, jo viņš grasījās doties pa šo ceļu ar karaspēku. 2. Šis ceļš tika salabots īsākā laikā un tādēļ Cēzara attēli tika uzcelti uz Tibras un Ariminas upju tiltu arkām. Pārējie ceļi tika laboti par valsts līdzekļiem, jo nevienam no senatoriem nebija vēlēšanas tērēties, tātad, ja kāds vēlēsies tā izteikties, par Augusta līdzekļiem, 3. jo es nevaru atšķirt šīs divas kases, vēl jo vairāk tādēļ, ka Augusts pārkausēja naudā savas sudraba statujas, kuras uzcēla viņa draugi un dažas tautas, lai liktos, ka visi tēriņi tiek veikti no viņa līdzekļiem…

2. Justiniāna kodekss ( Digestae )

533 gadā, pēc Bizantijas imperatora Justiniāna pavēles tika izdots romiešu tiesību kodekss, kas apkopoja visas līdzšinējas tiesiskās normas. Digestu sākumā tiek skaidrota tiesību būtība un attīstība senajā Romā. To starpā ir sastopami tiesiskie un morālie argumenti, kas pamato principāta varu.

1, 2, 11. Beidzot, pati lietu kārtība pieprasīja to, lai tiesības tiktu veidotas ne tik daudzos un dažādos veidos un radās nepieciešamība, lai rūpes par valsti tiktu iedotas vienam konsulam, jo senāts nespēja pārvaldīt provinces vienādi labi: tādēļ, kad tika dibināts princepsa amats, viņam tik iedotas tiesības ( datum est ei ius ), lai tam, ko viņš nolems, būtu likuma spēks ( ut quod constituisset, ratum esset )…

1, 3, 31. Princeps ir brīvs no likumu ievērošanas ( princeps legibus solutus est )…

1, 4, 1. Ko nolēma princeps, tam ir likuma spēks ( Quod principi placuit, legis habet vigorem ), jo caur valdniecisko likumu ( lege regia ), kas ir izdots par viņa varu ( quae de imperio eius lata est ), tauta pārceļ viņam un uz viņa visu savu varu un pilnvaras ( populus ei et in eum omne suum imperium et potestatem conferat ).

3. Res Gestae Divi Augusti ( Dievišķā Augusta darbi )

Šis teksts ir pazīstams pateicoties uzrakstam uz marmora plāksnes no Sankaras ( t.s. Monumentum Ancyranum ), kuru atrada 1555 g. imperatora Ferdinanda sūtņi pie sultāna Sulejmana II. Šis teksts tika uzrakstīts uz vietēja Romas un Augusta tempļa sienām, kas vēlāk tika pārvērsts par mošeju.

Dievišķā Augusta darbu, ar kuriem viņš zemes loku ( orbem terrarum ) romiešu tautas varai pakļāva, un ziedojumu, kurus viņš ir veicis par labu valstij un romiešu tautai ( in rem publicam populumque Romanum ), kas tika uzrakstīti uz bronzas stabiem, kuri novietoti Romā, kopija iesniegtā.

1,1. Kad man bija deviņpadsmit gadi no dzimšanas, es pats ar savu lēmumu un par saviem līdzekļiem karaspēku sagatavoju, ar kuru valsti, kas tika nospiesta no partiju kundzības ( rem publicam dominatione factionis opressam ) es atbrīvoju. 2. Par to senāts, ar goda lēmumiem savā sastāvā mani iekļāva, kad konsuli bija Gajs Pansa, Auls Gircijs, iedevis man arī tiesības pieņemt lēmumus kopā ar konsulāriem, un arī impēriju man iedeva. 3. Viņš man kā propretoram pavelēja kopā ar konsuliem parūpēties, lai valstij netiktu izdarīts kaut kas pāri ( res publica ne quid detrimenti caperet ). 4. Tauta tajā pašā gadā ievēlēja mani par konsulu, kad abi konsuli krita karā, un par triumviru valsts iekārtošanai.

2, 1. Tos, kas nogalināja manu tēvu, es padzinu trimdā, saskaņā ar likumīgu tiesas spriedumu ( iudicii legitimi ) atriebjot viņiem, bet pēc tam, kad viņi devās karā pret valsti, divas reizes uzvarēju viņus kaujā.

3,1. Karus gan uz zemes, gan uz jūras, pilsoņu karus un ārējos karus, visā zemes lokā bieži es vedu, un, būdams uzvarētājs, visiem pilsoņiem, kas lūdza piedošanu, es devu piedošanu. 2. Svešas tautas, kurām varēja droši piedot, es uzskatīju par labāko saglabāt, nevis iznicināt. 3. Tūkstošus romiešu pilsoņu, kas deva man zvērestu, bija gandrīz pieci simti. No tiem es izvedu uz kolonijām ( deduxi in colonias ) vai atstāju municipijās, kad viņi bija nodienējuši, tūkstošus stipri vairāk par trīssimts, un visus es apveltīju ar zemēm vai ar naudu apbalvoju par militāru dienestu. 4. Kuģus esmu sagūstījis sešus simtus, atskaitot tos, kas bija mazākās par trirēmām.

4,1. Divreiz es svinīgi iegāju Pilsētā ar ovāciju, trīsreiz es veicu triumfu kaujas ratos un 21 reizi tiku pasludināts par imperatoru. Senāts daudzus triumfus man ir piešķīris, no kuriem visiem es atteicos. Lurus no facijem es liku Kapitolijā, izpildot solījumus, kurus esmu uzņēmis katra kara laikā. 2. Par darbiem, kurus esmu laimīgi paveicis es pats, vai mani legāti manā vadībā uz zemes un uz jūras, piecdesmit piecas reizes senāts ir lēmis veikt aizlūgumus nemirstīgiem dieviem. Un dienu, kurās pēc senāta lēmumiem tika veikti aizlūgumi, bija 890. 3. Manos triumfos tika vesti aiz maniem kaujas ratiem valdnieki un valdnieku bērni deviņi. 4. Par konsulu es biju trīspadsmit reizes, kad es šo rakstīju, es biju trīsdesmit septīto reizi tribūna amatā.

5,1. Diktatūru, kas man tika dota gan manā neklātienē, gan klātienē, no tautas un senāta, kad konsuli bija Marks Marcells un Lūcijs Arruncijs, es nepieņēmu. 2. Es neatteicos lielā pārtikas trūkuma laikā no rūpēm par pārtiku un devu tādu rīkojumu, ka nedaudzu dienu laikā visu valsti ar savu rūpi un par saviem līdzekļiem no bailēm un toreizējām briesmām es atbrīvoju. Konsulātu, tad man piedāvāto, uz gadu un uz visiem laikiem, es nepieņēmu.

6,1. Kad konsuli bija Marks Vinīcijs un Kvints Lukrēcijs, un pēc tam Publijs un Gnejs Lentuli, un trešo reizi Pauls Fabijs Maksims un Kvints Tuberons, pēc kopīgas senāta un romiešu tautas piekrišanas es vienīgo reizi biju ievēlēts par likumu un tikumu uzraugu ar augstāko varu ( curator legum et morum summa potestate ). Nekādu amatu, kas tika piedāvāti pretrunā ar tēvu paražām ( contra morum maiorum ), es nepieņēmu. 2. To, ko senāts caur mani vēlējās paveikt, to es paveicu, lietojot tribūna varu, un šajā amatā es kolēģi pats pēc savas gribas lūdzu un saņēmu.

7,1. Par triumvīru valsts iekārtošanai es biju nepartraukti desmit gadus. Senāta priekšsēdis ( princeps senatus ) es biju līdz tai dienai, kad rakstīju šo, četrdesmit gadus. 3. Lielais pontifikis ( pontifex maxiumus ), augurs, piecpadsmit vīru kolēģijas loceklis, svēto ceremoniju rīkošanai, septiņu epulonu loceklis, arvāļu brālis ( frater arvalis ), Tīciju kolēģijas loceklis, feciāls es biju.

8, 1. Patriciešu skaitu es pavairoju, būdams konsula amatā piekto reizi, pēc tautas un senāta pavēles. 2. Senāta sarakstu es trīs reizes pārskatīju. Un sestā konsulāta laikā kopā ar kolēģi Agrippu es tautas cenzu paveicu. Tautas skaitīšanu pēc četrdesmit otrā gada es veicu. Šīs skaitīšanas laikā tika saskaitītas romiešu pilsoņu galvas 4 233000. 4. Un trešo reizi, lietojot konsula varu, es veicu tautas skaitīšanu kopā ar kolēģi Tibēriju un Cēzaru, manu dēlu, kad konsuli bija Seksts Pompejs un Seksts Apulejs. Šīs tautas skaitīšanas laikā bija saskaitītas romiešu galvas 4 937000. 5. Ar jauniem likumiem, kas tika ievesti pēc manas iniciatīvas, daudzus senču paraugus ( exempla maiorum ), jau mūsu laikmeta aizmirstus, es atgriezu, un pats daudzus senču paraugus, atdarināšanas cienīgus, pēcnācējiem nodevu.

9, 1. Lai upurēšanas pēc solījuma par manu veselību tiktu veiktas no konsuliem un priesteriem katrus piecus gadus, senāts nolēma. No šīm upurēšanām bieži manas dzīves laikā rīkoja spēles, dažreiz lieliskākā četru priesteru kolēģija, dažreiz konsuli. 2. Tāpat arī privātā veidā municipijās visi pilsoņi vienprātīgi visās svētnīcās par manu veselību lūdzās.

10,1. Mans vārds ar senāta lēmumu tika iekļauts saliešu himnā ( in saliare carmen ) un lai es būtu svētīgs mūžīgi ( et sacrosanctus in perpetum ut essem ) un, kamēr dzīvošu, lai tribūna vara man būtu, likums noteica. 2. Par lielo pontifiķi es atteicos kļūt, mana dzīva kolēģa vietā, kad tauta piedāvāja man šo priesterisko godu ( sacerdotium ), kas piederēja manam tēvam. Šo priesterisko godu es pieņēmu dažus gadus vēlāk, kad nomira tas, kam tas piederēja…

11,1. Fortūnas Atgriezējās ( Fortuna Reducis )altāri iepretī Goda ( Honor ) un Krietnuma( Virtus ) svētnīcai pie Kapenas vārtiem par godu manai atgriešanas senāts iesvētīja, uz kura viņš pavēlēja pontifiķiem un jaunavām – vestālietēm veikt ikgadus upurēšanu tajā dienā, kad konsulu Kvinta Lukrēcija un Marka Vinīcija laikā es atgriezos Pilsētā no Sīrijas, un to dienu par Augustālijām, par godu mūsu iesaukai ( ex cognomine nostro ) nosauca.

12. …2. Kad no Spānijas un Gallijas, pabeidzis laimīgi lietas šajās provincēs, es atgriezos Romā, kad konsuli bija Tibērijs Nerons, Publijs Kvintilijs, Augusta Miera Altāri pie Marsa lauka par godu manai atgriešanas senāts lika iesvētīt, uz kura maģistrātiem un jaunavām – vestālietēm veikt katru gadu upurēšanas pavēlēja.

13,1. Janusu Kvirīnu, kuru mūsu senči vēlējās slēgt ciet tad, kad visur, kur valda romiešu tauta ( per totum imperium populi Romani ), uz zemes un uz jūras, būs uzvarās gūtais miers, tajā laikā, kad pirms es piedzimu, no Pilsētas dibināšanas tikai divas reizes bija viņš aizslēgts, kā tiek stāstīts, trīs reizes, man priekšsēdim ( princeps ) esot, senāts lika viņu aizslēgt.

14,1. Manus dēlus, kurus jaunus no manis izrāva Fortūna, Gaju un Lūciju Cēzarus, lai pagodinātu mani, senāts un romiešu tauta, kad viņiem bija piecpadsmit gadi, nozīmēja par konsuliem, lai viņi ieņemtu šo amatu pēc pieciem gadiem. Un kopš tās dienas, kad viņi tika ievesti senātā, lai viņi piedalītos valsts lietu apspriedē, nolēma senāts.

15,1. Romas plebejiem katram pa trīssimts sestercijiem es noskaitīju pēc mana tēva testamenta, un no sava vārda pa četrsimts sestercijiem no karalaupījuma, būdams piekto reizi konsuls, es iedevu; atkārtoti arī desmitā konsulātā no saviem īpašumiem pa četrsimts sestercijiem dāvanā es katram es noskaitīju; un būdams konsuls vienpadsmito reizi, divpadsmit pārtikas dalīšanas, maizi privātā kārtā nopircis, es sarīkoju, un būdams tribūns divpadsmito reizi, pa četrsimts nummiem trešo reizi es katram iedevu. Šīs manas dalīšanas tika ne mazāk kā 250 000 cilvēkiem. 2. Un būdams tribūns astoņpadsmito reizi, būdams konsuls divpadsmito reizi, 320 000 pilsētas plebejiem pa sešdesmit denarijiem katram es iedevu. 3. Un manu karavīru kolonijās, būdams konsuls piekto reizi, no kara laupījuma katram pa vienam tūkstotim nummu es iedevu, šo triumfālo dāvanu saņēma ap 120 000 cilvēku. 4. Būdams konsuls trīspadsmito reizi, pa sešdesmit denarijiem plebejiem, kuri toreiz valsts pārtiku saņēma, es iedevu, tie bija nedaudz vairāk par 200 000 cilvēkiem.

16,1. Naudu par zemēm, kuras mana ceturtā konsulāta laikā un vēlāk, kad konsuli bija Marks Krass un Gnejs Lentuls, augurs, es izdalīju karavīriem, es samaksāju municipijām. Pavisam tie bija ap 600 000 000 sesterciju, kurus es noskaitīju par Itālijas nekustamiem īpašumiem, un ap 260 000 000 sesterciju, kurus es samaksāju par provinces zemēm. To es pirmais un vienīgais no visiem, kas izveda karavīru kolonijas Itālijā vai provincēs, par mana laikmeta atmiņu ( ad memoriam aetatis meae )es izdarīju. Un arī vēlāk, kad konsuli bija …. un kad konsuli bija… un kad konsuli bija… karavīriem, kurus, kad viņi pabeidza savu dienestu, es uz municipijām izvedu, balvas no saviem līdzekļiem izmaksāju. Tam es aptuveni 400 000 000 sesterciju iztērēju.

17,1. Četras reizes manu naudu es pilsētas kasei devu, tā kā 150 000 000 sesterciju tiem, kas pārvaldīja kasi, es iedevu. Un kad konsuli bija Marks Lepīds un Lūcijs Arruncijs, militārā kasē, kura pēc mana padoma tika dibināta, no kuras balvas bija jāizdod karavīriem, kas ir izdienējuši divdesmit gadus un vairāk, 150 000 000 sesterciju es no saviem īpašumiem ienesu.

18,1. Kopš tā gada, kad konsuli bija Gnejs un Publijs Lentuli, kad pietrūka ienākumu, dažreiz pat 100 000 cilvēkiem, dažreiz vēl lielākam cilvēku skaitam pārtikas un naudas dāvanas no saviem krājumiem un no sava mantojuma ( ex patrimonio meo )es izdalīju.

19,1. Kūriju, un viņai tuvu stāvošo Halkīdiku, un Apollona svētnīcu Palatīnā ar portikiem, dievišķā Jūlija svētnīcu, Luperkālu, portiku, kas Flamīnija cirkā, kuru es atļāvu nosaukt par Oktāvija portiku par godu tam cilvēkam, kurš iepriekšējo portiku šajā zemē uzcēla, svētnīcu pie Lielā Cirka, 2. Jupitera Feretrija un Jupitera Zibeņmeša svētnīcas Kapitolijā, Kvirīna, Minervas un Junonas Valdnieces un Jupitera Atbrīvotāja svētnīcas Aventīnā, Lāru svētnīcu uz svētā ceļa, Penatu dievu svētnīcu Vēlijā, Jaunības svētnīcu, Lielās Mātes svētnīcu Palatīnā es uzcēlu.

20,1. Kapitoliju un Pompeja teātri, un abi šie darbi prasīja milzīgus līdzekļus, es pārbūvēju bez nekāda uzraksta ar manu vārdu. 2. Ūdensvadus, kas daudzās vietās vecuma dēļ kļuva nederīgi, es pārbūvēju, un ūdensvadu, kas tiek saukts par Mārcija ūdensvadu, es dubultoju ( duplicavi ), pievienojot viņam jaunu avotu. 3. Jūlija Forumu un baziliku, kas bija starp Kastora un Saturna svētnīcām, darbu, kuru bija iesācis un gandrīz novedis līdz beigām mans tēvs, es pabeidzu, un to pašu baziliku, ugunsgrēka iznicināto, paplašinot tas teritoriju, uzrakstot savu dēlu vārdus, es sāku būvēt no jauna, un ja nebūtu to pabeidzis dzīves laikā, pavēlēju to pabeigt manam mantiniekam. 4. Astoņdesmit divas dievu svētnīcas Pilsētā, būdams sesto reizi konsuls, es atjaunoju, nepalaižot garām neko no tā, kas tajā laikā bija jāatjauno. 5. Būdams septīto reizi konsuls, Flamīnija ceļu no pilsētas Arrimīnas es atjaunoju un visus tiltus, atskaitot Mulvija un Mucīnija tiltus.

21,1. Privātā zemā Marsa Atriebēja svētnīcu un Augusta Forumu par kara laupījuma līdzekļiem es uzcēlu. Teātri pie Apollona svētnīcas, uz zemes, kas lielākoties tika nopirkta no privātpersonām, es uzcēlu, lai zem Marka Marcella, mana znota, viņš būtu. 2. Dāvanas no kara laupījuma Kapitolijā un dievišķā Jūlija svētnīcā, un Apollona svētnīcā, un Vestas svētnīcā, un Marsa Atriebēja svētnīcā esmu veltījis, kas man izmaksāja apmēram 100 000 000 sesterciju. 3. Zelta vainagus, kas svēra 35 000 mārciņu ( pondo ), municipijām un Itālijas kolonijām es atgriezu, kas atnesa tos uz maniem triumfiem, būdams piekto reizi konsuls, es atgriezu, un pēc tam, katru reizi, kad mani pasludināja par imperatoru, zelta vainagus es nepieņēmu, kaut gan municipijas un kolonijas lēma par to ar tādu pašu labvēlību, ar kādu arī agrāk bija lēmuši.

22,1. Trīsreiz gladiatoru spēles es devu no sava vārda un piecas reizes no manu dēlu un mazdēlu vārda, kurās cīnījās ar 10 000 cilvēku. Divreiz atlētu izrādes, kas no visām pusēm tika saaicināti, tautai es parādīju no sava vārda un trešo reizi no mana mazdēla vārda. 2. Spēles es rīkoju no sava vārdā četrreiz, bet caur citiem maģistrātiem 23 reizes. Par 15 vīru kolēģiju, būdams kolēģijas maģistrāts un kad kolēģis man bija Marks Agrippa, Gadsimta Spēles ( Ludos Saeculares ), kad konsuli bija Gajs Furnijs, Gajs Silāns, es sarīkoju. Būdams konsuls trīspadsmito reizi, Marsa spēles pirmais es sarīkoju, kuras pēc tam sekojošo gadu laikā pēc senāta lēmuma un pēc likuma rīkoja konsuli. 3. Āfrikas zvēru vajāšanas no mana vārda un no manu dēlu un mazdēlu vārda cirkā, vai Forumā, vai amfiteātros tautai es devu 26 reizes, kurām bijā piegādāts zvēru ap 3500.

23,1. Jūras kaujas izrādi tautai es devu aiz Tibras, kurā vietā tagad Cēzaru birzs atrodas, izrokot zemi 1800 pēdu garumā un 1200 pēdu platumā. Tur trīsdesmit kuģi ar tarāniem, trirēmas un birēmas, kā arī daudz mazo kuģu savā starpā cīnījās. Uz šiem kuģiem, neskaitot airētājus, cīnījās ap 3000 cilvēku.

24,1. Visu Āzijas provinces pilsētu svētnīcās, būdams uzvarētājs, es atgriezu rotājumus, kurus, izlaupot svētnīcas, tas, ar ko es vedu karu, turēja savā privātā īpašumā. 2. Sudraba manu statuju, kājās, jāšus, uz kvadrīgām, Pilsētā bija ap 80, kuras es novācu un par šo naudu zelta dāvanas Apollona svētnīcā no sava vārda un to cilvēku vārda, kas mani pagodināja ar statujām, es veltīju.

25,1. Jūru es nomierināju no laupītājiem ( mare pacavi a praedonibus ). Šajā karā vergus, kas bija aizbēguši no saviem saimniekiem un ieročus pret valsti pacēla, ap 30 000 sagūstījis, to īpašniekiem pienācīga soda izpildīšanai es atdevu. 2. Zvērēja man uzticību visa Itālija pēc savas gribas un izprasīja mani par vadoni karam, kuru es vinnēju pie Akcija raga. Zvērēja man uzticību arī Gallijas, Spānijas, Āfrikas, Sicīlijas un Sardīnijas provinces. 3. To starpā, kas toreiz zem maniem karogiem karoja ( qui sub signis meis tum militaverint ), senatoru bija vairāk kā 700, to vidū tie, kas vai nu agrāk, vai vēlāk tika padarīti par konsuliem līdz tai dienai, kad šis tika uzrakstīts, 83, priesteru gandrīz 170.

26,1. Visu romiešu tautas provinču robežas, kurām kaimiņos bija tautas, kas neklausīja mūsu varai, es paplašināju. 2. Gallijas un Spānijas provinces un Germāniju, kuras apskauj Okeāns no Hadesas līdz Albas upes ietekai, es nomierināju ( pacavi ). 3. Alpus, no tā apgabala, kurams pieslienas Adrijas jūra, līdz Etrusku jūrai, es nomierināju, ne ar vienu tautu nekarojot pretlikumīgi ( nulli genti bello per iniuriam inlato ). 4. Mana flote pa Okeānu no Reinas ietekas līdz apgabalam, kur saule lec, līdz kimbru robežām kuģoja, kur nedz pa sauszemi, nedz pa jūru neviens romietis līdz tam laikam nav bijis. Un kimbri, un harīdi, un semnoni, un tā apgabala citas ģermāņu tautas caur sūtņiem manu un romiešu tautas draudzību lūdza. 5. Pēc manas pavēles un pēc manas gribas ( meo iussu et auspicio ) tika nosūtīti divi karaspēki vienā aptuveni laikā uz Etiopiju un Arābiju, kas tiek saukta par Laimīgo, un milzīgie abu naidīgu tautu karaspēki tika iznicināti un daudzas pilsētas tika ieņemtas. Etiopijā viņi tika līdz Napatas pilsētai, kurai kaimiņos ir Meroe. Arābijā līdz sābiešu robežām aizgāja karaspēks, līdz Marības pilsētai.

27,1. Ēģipti romiešu tautas varai es pakļāvu, 2. Lielo Armēniju, kad tika nogalināts tās valdnieks Artaksijs, kaut gan es varēju to padarīt par provinci, es, sekojot mūsu senču piemēram, atzinu par labāku šo valsti Tigrānam, valdnieka Artavazda dēlam, arī Tigrāna valdnieka mazdēlam, caur Tibēriju Neronu nodot, kurš toreiz bija mans padēls. Un to pašu tautu, pēc tam atkritušo un sacēlušos, Gaja, mana dēla nomierināto, valdniekam Artabanam, mēdiešu valdnieka Artabāza dēlam, valdīšanai es nodevu, un pēc viņa nāves viņa dēlam Artavazdam. Kad viņš tika nogalināts, Tigrānu, kurš bija cēlies no armēņu valdnieku dzimtas, šajā valstī es nosūtīju. 3. Visas provinces, kas aiz Adrijas jūras sniedzas uz austrumiem, un Kirēnu, lielu daļu no kurām jau pārvaldīja viņu valdnieki, un pirms tam arī Sicīliju un Sardīniju , kuras tika vergu kara pārņemtas, es atkaroju atpakaļ.

28,1. Karavīru kolonijas uz Āfriku, Sicīliju, Maķedoniju, abām Spānijām, Ahaju, Āziju, Sīriju, Narbonas Galliju, Pisīdiju es izvedu. 2. Itālijā arī tika izvestas pēc manas gribas 28 kolonijas, kuras manas dzīves laikā bija slavenākas un daudzskaitlīgākas.

29,1. Daudzas militāras zīmes ( signa militaria ), kurus zaudēja citi vadoņi, uzvarot ienaidniekus, es atgriezu no Spānijas un Gallijas un no dalmātiešiem. 2. Paritšus trīs romiešu karaspēku bruņas un zīmes atdot man, un lūdzot man romiešu tautas draudzību, es piespiedu. Un šīs zīmes svētnīcā, kas ir Marsa Atriebēja templī, es atgriežot, noliku.

30,1. Pannoniešu ciltis, līdz kurām, kamēr es nebiju kļuvis par romiešu tautas princepsu, romiešu karaspēks nekad nav aigājis, Tibērija Nerona uzvarētas, kas bija mans padēls un legāts, romiešu tautas varai es pakļāvu un pārbīdīju illiriešu robežas līdz Danuves upes krastiem. 2. Turklāt upi šķērsojušais daku karaspēks pēc manas gribas tika sakauts un iznicināts, un pēc tam pāri Danuves upei pārcēlušais mans karaspēks piespieda daku ciltis panest romiešu tautas varu ( imperia populi Romani perferre ).

31,1. Pie manis no Indijas valdnieku sūtniecības bieži tiek sūtītas, nekad agrāk neredzētas ne viena cita romiešu vadoņa laikā. 2. Mūsu draudzību lūdza caur sūtņiem bastarni un skiti, un sarmatu valdnieki, kuri ir gar šo un gar to Tanaisas upes krastu, un albāņu valdnieks, un ibēru, un mēdiešu.

32,1. Pie manis ar lūgumiem griezās partiešu valdnieki Tiridāts un pēc tam Fraats, valdnieka Fraata dēls, mēdiešu valdnieks Artavazds, adiabeniešu Artaksars, britu Dumnobellavs un Tinkommijs, sugambru Molons, markomanu, svēvu… 2. Pie manis partiešu valdnieks Fraats, Oroda dēls, savus dēlus un mazdēlus aizsūtīja uz Itāliju, nebūdams karā uzvarēts, bet mūsu draudzību lūgdams, atdod mums ķīlā savus bērnus. 3. Daudzas citas tautas izbaudīja romiešu tautas uzticību, kad es biju princeps, kurām agrāk ar romiešu tautu nebija nekādu sūtņu un draudzības attiecību.

33,1. No manis partiešu un mēdiešu tautas saņēma valdniekus, kurus šo tautu pirmie pilsoņi ( principes ) caur sūtņiem lūdza, partieši Vononu, valdnieka Fraata dēlu, valdnieka Oroda mazdēlu, mēdieši Ariobarzānu, valdnieka Artavazda dēlu, valdnieka Ariobarzāna mazdēlu.

34,1. Mana sestā un septītā konsulāta laikā, pēc tam, kad pilsoņu karus esmu apdzēsis, ar kopējo piekrišanu kļūdams par augstāko pārvaldnieku ( per consensum uiversorum potitus rerum omnium ), valsti ( rem publicam ) no savas varas ( ex mea potestate ) senāta un romiešu tautas pārziņā es nodevu ( in senatus populique Romani arbitrium transtuli ). 2. Par šo manu nopelnu ar senāta lēmumu tiku es nosaukts par Augustu un manas mājas stenderes tika izrotātas ar lauriem visas tautas priekšā, un pilsoniskais vainags virs manām durvīm tika nostiprināts, un zelta vainags Jūlija kūrijā tika uzstādīts, uzrakstsuz kura liecina, ka viņu senāts un romiešu tauta iedeva par vīrišķību, žēlsirdību, taisnīgumu un dievbijību. Pēc tā laika es pārspēju visus ar autoritāti, bet varas man bija ne vairāk, kā citiem ( potestatis autem nihilo amplius habui, quam ceteri ), kas bija kādreiz pie mani amata kolēģi.

35,1. Kad es izpildīju trīspadsmito konsulātu, senāts un jātnieku kārta, un visa romiešu tauta nosauca mani par tēvijas tēvu ( patrem patriae ), un lai tas tiktu uzrakstīts manas mājas vestibilā un Jūlija kūrijā, un Agusta Forumā zem kvadrīgām, kuras man pēc senāta lēmuma uzstādītas, deva rīkojumu. 2. Kad es šo rakstīju, es vadīju septiņdesmit sesto gadu ( annum … agebam ).

I. Pavisam naudas, ko viņš iedeva valsts kasei, vai Romas plebejiem, vai atvaļinātiem karavīriem: denāriji 600 000 000.

II. Viņš uzcēla jaunas celtnes; Marsa Atriebēja svētnīcu, Jupitera Zibeņmeša un Feretrija, Apollona, dievišķā Jūlija, Kvirīna, Minervas, Junonas Valdnieces, Jupitera Atbrīvotāja, Lāru, dievu Penātu, Jaunības, Lielās Mātes, Luperkālu, svētnīcu pie cirka, kūriju ar Halkīdiku, Augusta Forumu, Jūlija baziliku, Marcella teātri, Oktāvija portiku, Cēzaru birzi aiz Tibras.

III. Viņš pārbūvēja Kapitoliju, svētnīcas kopējā skaitā 82, Pompeja teātri, ūdensvadus, Flamīnija ceļu.

IV. Līdzekļi, kuri tika ieguldīti skatuviskās izrādēs un gladiatoru spēlēs, un atlētu sacīkstēs, un zvēru vajāšanās, un jūras kaujās, un naudas līdzekļi, kas tika iedoti kolonijām, municipijām, pilsētām, cietušām no zemestrīcēs vai ugunsgrēka, vai katram – draugiem un senatoriem, kuru īpašumus viņš pavairoja, nav saskaitāmi ( innumerabilis ).

Saistītie raksti:

12. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS REPUBLIKAS KRĪZE 11. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS VALSTS AGRĪNĀ PERIODĀ UN REPUBLIKAS LAIKĀ 14.2. THE HISTORY OF AN IDEA 13.2. TACITS «ANNĀLES»