title 8.3. MATERIĀLI: SOLONA LIKUMDOŠANA

title

3.1. Solons. Dzeja

Solona dzejoļi, kas veltīti viņa reformām, ir saglabājušies lielākoties Aristoteļa citātos. Fragments 1., kuru citē Aristotelis savā “Atēniešu politijā”, ir sniegts H. Tumana tulkojumā. Pārējie fragmenti – Ā. Feldhūna tulkojumā.

Tautai piešķiru es godu, kāds tai pietiekams ir, —
Tiesības tai nemazināju, bet arī nedevu liekas.
Tāpat parūpējos par tiem es, kas ar varu un naudu bij
Slaveni, — lai tiem netiktu darīts kas ļauns.
Nostājos es, abas puses ar vairogu dižo piesedzot,
Un nedevu tiesības gūt netaisni virsroku vieniem pār citiem.
Tikai tad tauta vadoņiem sekos vislabāk,
Ja nav tā bez grožiem un nav apspiesta arī pārlieku.
No sātuma rodas augstprāts, ja līdzekļi lieli
Nonāk to cilvēku rokās, kas nepazīst mēru nemaz.
( Fragm. 5 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

Kam rimos es, kad mūsu tautu vienoju,
Līdz galam darbu neveicis? Lai liecina
Man laika tiesā olimpiešu diženā
Un labā māte – tumšā zeme, kuru es

5 No robežstabiem atbrīvoju iespraustiem 1
Ne vienā vietā vien. Tā bija verdzene
Pirms tam, bet nu ir brīva. Daudzus atgriezu
Es dzimtenē, uz dievu celtām Atēnām,
Gan tos, kas bija pārdoti – cits taisnīgi,

10 Cits netaisni, gan tos, kas nabadzības dēļ
Pa svešām malām klaiņojot, un neprata
Vairs runāt mēlē atiskā. Un arī tiem,
Kas nospiesti bij kauna pilnā verdzībā
Tepat un trīcēja no kungu patvaļas,

15 Es brīvi atdevu. To visu panācu
Ar savām pilnvarām, kad reizē taisnību
Un spēku lietā liku, pildot solīto.
Es sarakstīju likumus kā vienkāršiem,
Tā augstas kārtas cilvēkiem un piešķīru

20 Ikvienam to, kas pienācās. Ja grožus cits
Kāds pārņemtu – kāds nelietīgs un savtīgs vīrs,
Viņš tautu nesavaldītu. Ja gribētu
Es darīt to, kas vienai pusei patiktu,
Tad atkal otrai izdabāt, šī pilsēta

25 Jo daudzus vīrus zaudētu. Un tāpēc man
Uz visām pusēm aizstāvēties nācās un
Kā vilkam grozīties, kam uzklūp suņu bars.
( Fragm. 24 )

Ne sapnī tauta, kas man šobrīd atklāti
Ir jānosoda, neredzēja visu to,
Kas tagad pieder tai..
Bet vareniem un dižciltīgiem derētu
Par draugu mani uzlūkot un pateikties.
………………………………………………………
Viņš nenomierinātu tautu, nerimtos,
Pirms visu pienu nokrejojis nebūtu.
Es toties nostājos starp abām nometnēm
Kā robežakmens…
( Fragm. 25 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

3.2. Arstotelis. Atēniešu politija

( 6.1. ) Pārņemot lietas savās rokās, Solons atbrīvoja tautu gan dotajā brīdī, gan uz turpmākiem laikiem, aizliedzot nodrošināt kredītus ar parādverdzību. Pēc tam viņš izdeva likumus un atcēla parādus, gan privātus, gan valstiskus, un to sauc par seisahteju, tādēļ ka cilvēki it kā nokratīja no sevis smagumu. 2

( 6.2. ) Par to daudzi mēģina viņu apmelot. Tas ir, gadījās, ka tad, kad Solons veica seisahteju, viņš pastāstīja par to dažiem saviem paziņām un vēlāk, kā stāsta demokrāti, draugi viņu piekrāpa; savukārt tie, kas grib nomelnot Solonu, apgalvo, ka viņš pats tajā ir piedalījies. Viņi it kā esot aizņēmušies naudu un sapirkuši daudz zemes, bet, kad drīzumā notika parādu atcelšana, viņi kļuva par bagātniekiem. No viņu vidus, kā stāsta, ir cēlušies tie cilvēki, kurus vēlāk sāka dēvēt par “senajiem bagātniekiem”.

( 6.3. ) Bet ticamāks ir demokrātu stāstījums. Tik tiešām, ja reiz visās lietās cilvēks ir izrādījies tik mērens un bezkaislīgs, ka tad, kad viņam bija iespēja piesaistīt pie sevis vienu pusi un tādā veidā kļūt par tirānu valstī, viņš tā vietā ir izraisījis abu pušu naidu pret sevi un valsts labumu un glābšanu ir licis augstāk par savām personīgām peļņas interesēm, tad ir mazticams, ka šāds cilvēks varētu ļauties sasmērēties tik sīkās un nožēlojamās lietās.

( 6.4. ) Bet par to, ka viņam tiešām bija tāda iespēja, liecina gan bēdīgais lietu stāvoklis valstī, gan arī tas, ka viņš pats savos dzejoļos par to piemin daudzkārt; un arī visi pārējie to atzīst vienbalsīgi; tātad, šī apsūdzība jāuzskata par melīgu.

( 7.1. ) Valsts iekārta, ko dibināja Solons, un likumi, kurus viņš izdeva, bija jauni; Drakonta likumus pārstāja lietot, atskaitot likumus par slepkavībām. Uzrakstījuši likumus uz kirbām, 3 atēnieši izstādīja tos “ķēniņu portikā” 4 un visi zvērēja, ka ievēros tos. Bet deviņi arhonti, dodot zvērestu pie akmens, zvērēja, ka veltīs zelta statuju, 5 ja pārkāps kādu no likumiem. Tādēļ viņi arī šodien vēl dod šādu zvērestu.

( 7.2. ) Solons iestādīja likumus uz simts gadiem un deva valstij sekojošu iekārtu.

( 7.3. ) Uz īpašuma novērtēšanas pamata viņš ieviesa dalījumu četrās klasēs, kā tas bijis jau agrāk, 6 — pentakosiomedimnos, 7 jātniekos, zeugītos 8 un tētos. Turklāt, tiesības ieņemt visus amatus viņš deva pentakosiomedimniem, jātniekiem un zeugītiem – deviņu arhontu amatus, tamiju, 9 poletu 10 un kolakrētu 11 amatus. Katrai klasei viņš piešķīra amatus atbilstoši īpašuma novērtēšanai, 12 bet tētiem viņš iedeva tikai piedalīties tautas sapulcē un tiesā.

( 7.4. ) Pie pentakosiomedimniem piederēja ikviens, kurš no savas zemes saņēma kopumā 500 mēru sauso un šķidro produktu; pie jātniekiem – tas, kurš ieguva 300 mēru, vai, kā daži apgalvo, tie cilvēki, kuri varēja uzturēt zirgu. Kā pierādījumu viņi min pirmkārt, šīs klases nosaukumu, kas ir it kā cēlies no šī fakta, un otrkārt, senus veltījumus. Piemēram, Akropolē stāv Defīla attēls, uz kura rakstīts:

Defīla dēls Antemions šo dāvanu veltīja dieviem,
Kad viņš no parastiem tētiem par jātnieku kļuva.

Un blakus stāv zirgs, kas apliecina, ka jātnieku cenzs balstās uz šīs pazīmes. Tomēr, pareizāk ir tas, kas šo klasi raksturoja ienākumu daudzums, tāpat kā tas bija ar pentakosiomedimnu klasi. Pie zeugītiem piederēja tie, kas ieguva 200 mēru sausu un šķidru produktu kopā, bet visi pārējie – pie tētiem un viņiem nebija pieejams neviens valsts amats. Tādēļ arī šodien, kad priekšsēdis jautā cilvēkam, kurš caur lozēšanu grib ieņemt kādu amatu, pie kādas klases viņš pieder, neviens neteiks, ka pie tētiem. 13

( 8.1. ) Solons noteica, ka augstākie amati tiek ieņemti ar lozes palīdzību no iepriekš ievēlēto vidus, kurus nozīmēja katra fīla. 14

( 8.2. )Katra fīla nozīmēja desmit cilvēkus desmit arhontu kolēģijai un viņu starpā notika lozēšana. Tādēļ arī šodien fīlās saglabājās šāda kārtība, kad katrā ievēl desmit cilvēkus un no viņu vidus ar pupām 15 tiek ievēlēts viens…

( 8.3. ) Kas attiecas uz fīlām, tad tās bija četras, tāpat kā agrāk, un četri filobasileji. Katra fīla dalījās vēl trittijās 16 pa trīs katrā un katra fīla vēl bija 12 naukrārijās. 17 Naukrāriju vadīja naukrārs –amats, kas tika ieviests tekošu ienākumu un izdevumu pārvaldīšanās dēļ. Tādēļ arī Solona likumos, kuri šodien vairs netiek lietoti, ir rakstīts: “naudu ievākt naukrāriem”, “izdevumus veikt no naukrāriju līdzekļiem”.

( 8.4. ) Viņš dibināja Četrsimts vīru Padomi, pa simts vīriem no katras fīlas, bet areopaģītu padomei viņš lika sargāt likumus; tāpat kā agrāk tai bija jāuzrauga kārtība valstī, 18 kā arī citas daudzas lietas un arī visas svarīgākās valsts lietas, turklāt tai bija vara saukt pie atbildības vainīgos un uzlikt sodus, un soda nauda tika ienesta “pilsētā”, 19 nenorādot, par ko tā tika samaksāta. Šī padome sodīja arī tos, kas noslēdza sazvērestību demokrātijas gāšanai, tā kā Solons ir izdevis likumu, ka par tādiem pilsoņiem ir vajadzīgs speciāls paziņojums.

( 8.5. ) Redzēdams, ka valstī bieži notiek nemieri, bet viena daļa pilsoņu savas bezatbildības dēļ samierinās ar visu notiekošo, Solons izdeva par viņiem savdabīgu 20 likumu : “Kas nemieru laikā valstī nenostāsies ar ieročiem rokās vienā vai otrā pusē, tam tiks atņemtas pilsoņu tiesības 21 un viņam nebūs daļas pilsētā ”.

( 9.1. ) Tātad, kas attiecas uz augstākiem amatiem, tad šī lieta tika nokārtota šādā veidā. Acīmredzot, šādi trīs punkti Solona dibinātā valsts iekārtā ir visdemokrātiskākie: pirmais un galvenais – parādverdzības atcelšana; tālāk – tiesības katram, kas vēlas, celt prasību tiesā, aizstāvot tos, kas ir cietuši no pārestības; treškārt, tas, kādēļ, kā daudzi apgalvo, tautas masa ieguva īpaši lielu spēku – apelācijas tiesības tautas sapulcē. Tik tiešām, ja reiz tauta valda balsošanā, tad tā kļūst par visas valsts valdītāju.

( 9.2. ) Tajā pat laikā, sakarā ar to, ka likumi netika pierakstīti skaidri un saprotami, tāpat kā likums par mantiniekiem un mantiniecēm, tad neizbēgami izcēlās daudzi strīdi un risināt visas lietas – gan sabiedriskās, gan privātas — nācās tiesai. Daži uzskata, ka Solons speciāli padarīja likumus neskaidrus, lai tautai būtu vara tiesas lietās. Bet tas ir neticami, jo visdrīzāk tas ir izskaidrojams ar to, ka viņš nemācēja vispārīgā formā izteikt to labāko. Tik tiešām, netaisnīgi ir spriest par viņa nodomiem izejot no mūsdienu apstākļu viedokļa, bet ir jāskatās pamatojoties uz to valsts iekārtu, kuru viņš ir dibinājis.

( 10.1. ) Tātad, lūk šādas ir tās demokrātiskās lietas likumos, kuras viņš ir ieviesis. Bet pirms likumdošanas viņš atcēla parādus, un pēc tā visa palielināja mērus, svarus un monētu…

( 11.1. ) Kad Solons iekārtoja valsti šādā veidā, kā teikts, pie viņa sāka griezties cilvēki ar uzmācīgām sarunām par likumiem, dažus no tiem nosodīdami, par citiem izjautādami. Tādēļ viņš, nevēlēdamies nedz mainīt likumus, nedz izsaukt naidu pret sevi paliekot dzimtenē, veica ceļojumu uz Ēģipti, daļēji tirdznieciskās darīšanās, daļēji ziņkārības dēļ, teikdams, ka neatgriezīsies atpakaļ desmit gadus. Viņš uzskatīja, ka nebūtu taisnīgi viņam paliekot uz vietas nodarboties ar likumu skaidrošanu, bet bija pārliecināts, ka katram ir jāpilda tas, kas uzrakstīts.

( 11.2. ) Un līdz ar to daudzi varenie 22 kļuva par viņa pretiniekiem parādu atcelšanas dēļ. Un abas partijas mainīja savu attieksmi pret viņu tādēļ, ka viņa iestādītā kārtība neattaisnoja viņu cerības. Jo tauta cerēja, ka Solons visu pārdalīs, 23 bet varenie ( gnōrimoi ) – ka viņš atgriezīs veco kārtību un tikai mazliet to pamainīs. Bet Solons pretojās gan vieniem, gan otriem un, kaut viņam bija iespēja vienoties ar vienu no pusēm un kļūt par tirānu, viņš atzina par labāku izpelnīties abu pušu naidu, bet glābt tēviju un dot labākus likumus.

( 12.1. ) Par to, ka tas tiešām tā ir bijis, to visi vienbalsīgi apgalvo, un arī pats Solons savos dzejas darbos to piemin … 24
( Arist. Ath. Pol., 6.1. – 12. 1. )

Avots: TLG.

3.3. Plutarhs. Solona biogrāfija

XV. … Solons bija pirmais, kuram ienāca prātā parādu atcelšanu nosaukt par seisahtiju. Tas bija viņa pirmais solis politiskā laukā, kad viņš ir uzrakstījis, ka esošie parādi tiek atcelti, bet turpmāk neviens nedrīkst nodrošināt aizdevumus ar miesām. 25 Tomēr daži autori uzskata, un to starpā arī Androtions, 26 ka nabagiem pietika ar to, ka Solons atviegloja viņu stāvokli ne ar parādu atcelšanu, bet ar procentu samazināšanu, un ka par seisahtiju tika nosaukta šī labdarības akcija kopā ar vienlaicīgu mēru palielināšanu un naudas vērtības maiņu. Tā no mīnas, kurā agrāk bija 73 drahmas, viņš uztaisīja mīnu no 100 drahmām; tādējādi, parādnieki maksāja pēc skaita to pašu summu, bet pēc vērtības mazāku, tādā veidā maksātāji vinnēja, bet saņēmēji neko nezaudēja. Tomēr, lielāka daļa autoru apgalvo, ka seisahtija nozīmēja visu parādu atcelšanu, un Solona dzejoļi saskan ar šo viedokli. Jo Solons ar lepnumu apgalvo, ka viņš noņēma daudzus parādakmeņus un atbrīvoja zemi, kas agrāk bija paverdzināta un arī to, ka parādvergus viņš ir atgriezis no svešuma … 27 Stāsta, ka šo likumu izdošanas laikā ar viņu ir noticis ārkārtīgi nepatīkams gadījums. Kad viņš nolēma atcelt parādus un meklēja tam pamatojumus un pienācīgu sākumu, viņš pastāstīja saviem tuvākajiem draugiem – Kononam, Klīnijam un Hiponikam, kuriem pats īpaši uzticējās, ka zemes īpašumus viņš neaiztiks, bet parādus ir nolēmis atcelt. Viņi tūdaļ izmantoja šo ziņu un pirms likuma izdošanas steidzīgi aizņēmās naudu no bagātiem cilvēkiem un nopirka daudz zemes. Pēc tam, kad bija iznācis likums, iegūtos īpašumus viņi izmantoja, bet naudu atpakaļ neatdeva. Ar to viņi izsauca smagus pārmetumus un apsūdzības pret Solonu par to, ka viņš ir nevis piekrāpts, bet pats piedalījies krāpšanā. Bet drīz šo apsūdzību apgāza pieci talanti; 28 šādu summu viņš pats bija aizdevis un atteicās no tās, pamatojoties pats uz sava likuma. Daži gan saka, un to starpā arī Polizēls no Rodosas, 29 ka viņš aizdeva piecpadsmit talantus. Bet šos Solona draugus sāka dēvēt par hreokopīdiem. 30

XVI. Solons neiztapa ne vienai, ne otrai pusei: bagātos viņš sakaitināja ar to, ka atcēla parādus, bet nabagos – ar to, ka nepārdalīja zemi, uz ko viņi ir cerējuši, un, sekojot Likurga 31 piemēram neradīja visiem vienādus dzīves apstākļus. Bet Likurgs bija Hērakla pēctecis vienpadsmitā paaudzē, viņš bija Spartas ķēniņš daudzus gadus, viņam bija liela autoritāte, vara un draugi… Tādā veidā viņš veica reformu, vissvarīgāko tēvijas glābšanai un pilsoņu vienotībai — lai valstī nebūtu nedz nabago, nedz bagāto. Solons ar savu valsts iekārtu to sasniedza, jo viņš bija tautas piekritējs un vidējās kārtas cilvēks, bet viņš darīja visu, ko varēja, savas varas ietvaros, balsoties tikai uz pilsoņu vēlmēm un viņu uzticību. Par to, ka viņš neapmierināja cilvēkus, viņš pats saka:

Toreiz aplami domāja viņi, bet tagad dusmīgi
Skatās uz mani, it kā naidnieks būtu es viņiem. 32

……………………………………………………………………. 33
Tomēr, drīzumā atēnieši saprata viņa rīcības lietderīgumu un atteikušies no saviem pārmetumiem, sarīkoja sabiedrisko upurēšanu, nosaucot to par seisahteju, bet Solonu iecēla par valsts iekārtas uzlabotāju un likumdevēju un iedeva viņam nevis vienu jomu, bet visu pavisam: noteikt augstākos valsts amatus, tautas sapulces, tiesas, padomes un viņu darbošanās laikus, 34 saglabāt vai atcelt no esošās kārtības to, ko viņš pats uzskatīs par vajadzīgu.

XVII. Tātad, vispirms Solons atcēla visus Drakonta likumus, atstājot spēkā tikai viņa likumus par slepkavībām …

XVIII. Vispirms, vēlēdamies visus augstākos valsts amatus atstāt turīgiem cilvēkiem, kā tas ir bijis agrāk, bet visu pārējo pārvaldi, kurā tauta nekad nav piedalījusies, sadalīt starp visiem, viņš ieviesa pilsoņu īpašuma novērtēšanu. Tos, kas ieguva 500. mēru sauso un šķidro produktu, viņš nolika pirmajā vietā un nosauca viņus par pentakosiomedimniem; otrajā vietā viņš nolika cilvēkus, kuri var uzturēt zirgu vai iegūt 300. mēru – tos dēvēja par jātniekiem; pilsoņi, kuri piederēja pie trešās klases pēc cenza, un kuru īpašums tika novērtēts ar 200. mēriem abu veidu produktu, viņi dabūja zeugītu nosaukumu. Visi pārējie tika nosaukti par tētiem; viņiem viņš neļāva ieņemt nevienu valsts amatu; viņi iekļāvās politiskā dzīvē tikai ar to, ka varēja piedalīties tautas sapulcē un tiesā. Šīs tiesības sākumā likās pavisam nenozīmīgas, bet vēlāk izrādījās ārkārtīgi svarīgas, jo lielākā daļa prāvu nonāca pie tiesnešiem. Jo viņš atļāva gribētājiem apelēt tiesā arī par tām lietām, kuras viņš lika izskatīt augstākām amatpersonām. Stāsta, ka viņš palielināja tiesu nozīmi arī ar to, ka uzrakstīja likumus neskaidrus un ar daudzām pretrunām; tādēļ katru reizi, kad cilvēki nespēja atrisināt strīdu pēc likumiem, viņiem nācās griezties pie tiesnešiem un kārtot savus strīdīgos jautājumus viņu priekšā, jo tiesneši kaut kādā veidā bija kungi pār likumiem. Viņš arī pats apstiprina šīs lietas nozīmi sekojošos vārdos … 35

Uzskatot par vajadzīgu vairāk palīdzēt tautas lielākai daļai, viņš deva tiesības katram aizstāvēt tiesā cietušo un saukt vainīgos pie atbildības. Piemēram, ja kāds tika piekauts, cieta no vardarbības vai arī viņam tika izdarīti zaudējumi, tad katram kas varēja vai vēlējās, bija tiesības iesūdzēt vainīgo tiesā un tiesiski viņu vajāt: likumdevējs pareizi rīkojās, pieradinot pilsoņus būt it kā par viena ķermeņa locekļiem, lai viņi justu līdzi viens otram un kopā dalītu ciešanas. Tiek pieminēti arī Solona vārdi, kas ir saistībā ar šo likumu. Kad viņam pajautāja, kādā valstī dzīve ir iekārtota vislabākā veidā, viņš atbildēja: “Tajā, kur cilvēki, kas paši nav cietuši, aizstāv cietušos un soda pāri darītājus ne mazāk kā paši tie, kam tika izdarīts pāri”.

XIX. Solons sastādīja Areopāgu no arhontiem, kas mainās katru gadu un arī pats viņš piedalījās šīs padomes sēdēs kā bijušais arhonts. Tomēr redzēdams, ka nodokļu atcelšanas iespaidā tauta paliek lepna un augstprātīga, viņš dibināja vēl vienu padomi, ievēlot tajā pa simts vīriem no katras fīlas, kuras pavisam bija četras. Šiem vīriem viņš lika izskatīt lietas pirms tautas un nepieļaut, lai tautas sapulcē tiktu izvirzīts kāds priekšlikums, pirms tas nav iepriekš apspriests viņu starpā. Bet augšējai padomei viņš nodeva visu lietu uzraudzību un likumu sargāšanu, jo viņš uzskatīja, ka valsts ar divām padomēm būs kā kuģis uz diviem enkuriem, mazāk šūposies un tauta jutīsies mierīgāk … 36

XX. No citiem Solona likumiem īpaši savdabīgs un dīvains ir likums, kas nosaka, ka pilsoņa gods tikts atņemts tam cilvēkam, kurš juku laikā nav pievienojies ne vienai, ne otrai nometnei. Bet viņš acīmredzot grib, lai neviens nepaliktu vienaldzīgs un atsvešinājies pret kopējo lietu, pasargājot no briesmām savu īpašumu, lepodamies ar to, ka viņš nejūt līdzi savai dzimtenei un nepiedalās tās ciešanās; viņš vēlas, lai katrs nekavējoties pievienotos pie tiem, kas dara labākās un taisnākās lietas un lai viņš dalītu kopā ar viņiem briesmas un palīdzētu viņiem, nevis nogaidītu drošībā kas uzvarēs.

Dīvains un smieklīgs šķiet likums par sievieti – mantinieci, 37 kas gadījumā, ja tas vīrs, kurš pēc likuma ir kļuvis par šādas sievietes kungu un valdnieku, izrādīsies nederīgs kopdzīvei, ļauj viņai stāties sakaros ar vīra tuvākiem radiniekiem…

Kas attiecas uz citām laulībām, Solons likvidēja paražu dot pūru un atļāva līgavai ņemt līdzi tikai trīs himatijus 38 un nelielas vērtības sadzīves priekšmetus un vairāk neko. Pēc viņa domām, laulības nedrīkst pārvērsties par izdevīgu darījumu vai pirkšanu – pārdošanu; vīra un sievas kopdzīves mērķis ir bērnu dzemdēšana, prieks un mīlestība…

XXI. Tiek slavēts arī Solona likums, kas aizliedz slikti runāt par mirušo. Tik tiešām, sakrālie likumi prasa, lai mirušos uzskatītu par svētiem, taisnīgums – neaiztikt tos, kuru vairs nav, pilsoniskais pienākums – neturēt naidu mūžīgi…

Solons ir kļuvis slavens arī ar likumiem par testamentiem. Agrāk nevarēja mantot pēc testamenta, jo īpašums un mājsaimniecība palika mirušā dzimtā; bet viņš deva tiesības ikvienam atdot savu īpašumu kam viņš grib, gadījumā ja viņam nav likumīgu bērnu; draudzību Solons pagodināja augstāk par radniecību, labvēlību -augstāk par pienākumu, un tādā veidā viņš padarīja mantu par tās saimnieku īpašumu. Tiesa gan, viņš atkal pieļāva dāvinājumu ne bez atrunām un nosacījumiem, bet ar ierobežojumiem, proti, ja tikai dāvinātājs nav bijis slimības stāvoklī, nav bijis apburts, vai iekalts važās, netika piespiests no kādas nepieciešamības un nebija atradies sievietes iespaidā. Viņš labi un pareizi apzinājās, ka piekrišana, kas dota iepretī īstajām interesēm, nemaz neatšķiras no piespiešanas, bet nostādīja līdzās krāpšanu un nepieciešamību, mokas un baudu, jo tas viss var laupīt cilvēkam saprātu.
Tāpat arī par sieviešu izbraukšanu no pilsētas, viņu sēru drēbēm un svētkiem Solons izdeva likumu, kas aizliedza nekārtības un izšķērdību … 39

XXII. Solons redzēja, ka Atēnas piepildās ar cilvēkiem, kuri no visām malām sabrauc uz Attiku drošas dzīves dēļ, bet tajā pat laikā, lielākā šīs zemes daļa ir nabadzīga un neauglīga, bet cilvēki, kas nodarbojas ar jūras tirdzniecību, parasti neko neatved tiem, kuriem nav ko dot pretī. Tādēļ Solons lika pilsoņiem nodarboties ar amatniecību un uzrakstīja likumu par to, ka dēls var neuzturēt savu tēvu, ja tas nav iemācījis viņam kādu amatu… Solons pielāgoja likumus dzīvei, nevis dzīvi likumiem, un redzēdams, ka šī zeme knapi var apmierināt zemkopju vajadzības, bet bezdarbīgu pūli nespēj pabarot, nopietni pievērsās amatniecībai un lika Areopāgai novērot, kur cilvēks ņem līdzekļus un sodīt tos, kas nestrādā.

Vēl stingrāks ir likums, kurā ir teikts, ka bērniem, kas ir dzimuši no hetēras, 40 nav pienākums uzturēt savus tēvus, kā to liecina Hēraklīds no Pontas. Un tiešām, tas, kas kopdzīvē ar sievieti nepievērš uzmanību tikumībai, tas acīmredzot, ņem sievieti ne bērnu, bet baudas dēļ; tādēļ viņš jau saņem savu balvu šajā lietā un zaudē tiesības uz labām attiecībām ar bērniem, kuriem pats viņu dzimšanas fakts viņa dēļ ir kaunpilns.

XXIII. Vispār Solona likumi par sievietēm liekas ārkārtīgi jocīgi. Tam, kas pieķers savas sievas mīļāko nozieguma vietā, viņš deva tiesības to nogalināt, bet tam, kas nozags brīvu sievieti un izvaros viņu, viņš uzlika naudas sodu – simts drahmas… toreiz nauda bija retums un grūtības to iegādāties padarīja naudas sodu smagu…

…Solons izdeva likumu, kas atļāva lietot kopīgu aku, ja tā atrodas ne tālāk par vienu hippiku 41 no paša mājām… Kā liels lietpratējs Solons noteica tos attālumus, kurus bija jāievēro stādot kokus…

XXIV. No savas zemes ražas Solons atļāva pārdot uz ārzemēm tikai olīvu eļļu, bet neko citu izvest neļāva un lika arhontam nolādēt tos, kas izvestu, vai pretējā gadījumā pašam maksāt sodā simts drahmas.

Savdabīgs ir arī Solona likums par kopīgu ēšanu, ko viņš pats apzīmē ar vārdu parasitein. 42 Vienam cilvēkam viņš neļauj bieži lietot kopējo galdu, bet ja kāds nevēlās to darīt vispār, to viņš soda; pirmajā gadījumā viņš saskata alkatību, bet otrajā –nicinājumu pret sabiedrību.

Solons noteica, ka viņa likumi paliks spēkā simts gadus. Viņi tika pierakstīti uz koka plāksnēm, kuras tika ieliktas rāmjos un varēja griezties; nelielas viņu paliekas vēl arī mūsdienās glabājas pritanejā un kā saka Aristotelis, tās tika dēvētās par kirbām… Pēc likumdošanas pie viņa katru dienu nāca cilvēki, kas viņu slavēja vai lamāja, vai ieteica kaut ko pielikt vai izmest ārā, bet visvairāk bija tādu, kas uzdeva jautājumus un prasīja paskaidrojumus… Solons uzskatīja, ka izpildīt viņu prasības nav jēgas, bet neizpildīt nozīmē izraisīt naidu pret sevi… Tādēļ, viņš aizbildinoties ar to, ka viņam kā kuģa īpašniekam ir jāceļo, palūdza atēniešiem atļauju aizbraukt prom uz desmit gadiem un pameta Atēnas: viņš cerēja, ka pa to laiku viņi būs pieraduši pie likumiem.
( Plut. Sol. XV – XXIV )

Avots: TLG.

Atsauces:

  1. Robežstabi ( horoi ) – šeit ir domāti ne parastie robežstabi, bet tie, kas apzīmēja ieķīlātu zemi. Uz tādiem stabiem tika pierakstīts, kam un par kādu summu dotais zemes gabals ir ieķīlāts. Ir saglabājušies vairāki šāda veida stabi, kas tiek datēti ar IV gs. p.m.ē.
  2. Seisahtheia – burtiski: “smaguma nokratīšana”. Tā tika nosaukta parādu atcelšana, ko veica Solons. Iespējams, ka ar šo vārdu apzīmēja arī kādu reliģisku rituālu ( Plut. Sol. 16. ).
  3. Kirbas – koka plāksnes, uz kurām tika pierakstīti Solona likumi. Šīs plāksnes tika sastiprinātas pie vienas ass, kas ļāva tās brīvi pārbīdīt un lasīt.
  4. “Ķēniņu portiks” – vieta, kur rezidēja ķēniņš – basilejs. Mums pazīstamā “ķēniņu portika” ēka tika uzcelta tikai VI gs. p.m.ē. vidū un tādēļ atliek divas iespējas: 1) kirbas sākumā atradās Akropolē, kādā svētnīcā, dievu aizsardzībā, kā tas parasti bija grieķu polisās; jeb 2) sākotnēji “ķēniņu poriks” atradās Akropolē un tikai VI gs. vidū tika pārcelts uz Agoru ( Agora – centrālais laukums Atēnās, tuvu pie Akropoles; tirgus vieta, tautas sapulču un sabiedrisko aktivitāšu vieta ). Portiks – galerija ar kolonām, atklāta no kolonnu puses, bet pretējā pusē to noslēdza siena.
  5. Visticamāk, ka likuma pārkāpējs ziedoja kāda dieva statuju, kuru arī veltīja šim dievam, līdzīgi, kā tas bija Olimpijā, kur sacīkšu noteikumu pārkāpējs tika diskvalificēts un par savu naudu uzstādīja Zeva statuju no bronzas. Plutarhs saka, ka atēniešu arhonti zvērēja, ka pārkāpuma gadījumā viņi uzstādīs Delfos zelta statuju, kuras svars būs tāds pats, kāds ir paša svars ( Plut. Sol., XXV. ). Delfos visticamāk varēja uzstādīt Apollona statuju, kas bija tās svētnīcas “saimnieks”.
  6. Šo frāzi — “kā tas bijis jau agrāk” — daudzi pētnieki uzskata par vēlāko iestarpinājumu.
  7. Pentakosiomedimni – burtiski: “tie, kam ir 500 medimni”. Tie bija pilsoņi, kuri savā gada ienākumā ieguva 500 medimnu graudu. Vienā medimnā bija 52 litri.
  8. Zeugīti – no vārda “zeugos” — “pajūgs”, “pāris”. Agrāk pētnieki uzskatīja, ka zeugīts bija tas pilsonis, kuram bija viens vēršu pāris pajūgā. Šodien, balstoties uz etimoloģiskiem pētījumiem vairākums pieņem viedokli, ka šeit ir domāts simbolisks “pajūgs” kaujas ierindā, falangā, kur katrs smagi bruņotais karavīrs – hoplīts bija cieši saistīts ar cīņas biedriem it kā vienā “pajūgā”. Tādējādi, par zeugītiem sauca tos pilsoņus, kuri varēja iegādāties smagu bruņojuma komplektu, kas nodrošināja viņiem vietu falangā.
  9. Tamias – burtiski: “tas, kas sagriež gaļu”, “tas, kas sadala”, “saimnieks”. Tā tika dēvēts mantziņu amats.
  10. Pōlētēs – “tirgotājs”. Klasiskajās Atēnās bija 10 polēti, kuru pienākums bija rīkoties ar valsts īpašumiem.
  11. Kōlakretēs – burtiski: “tas, kas savāc upura daļas”, “tas, kas rūpējas par publisko upurēšanu”. Tā apzīmēja amatpersonas, kuras organizēja valstiskās upurēšanas rituālus. Klasiskā laikmetā kolakrēti pārzināja valsts kasi.
  12. Tādā veidā arhontu amatus varēja ieņemt tikai pentakosiomedimni, bet zeugīti tika pielaisti pie zemākiem amatiem.
  13. Šeit Aristotelis apraksta vienu sava laika amatpersonu vēlēšanu procedūras elementu. Jautājumu par piederību mantiskai klasei uzdeva viens no tesmotētiem un pēc tam notika amatu izlozēšana. Kopš V gs. vidus tēti faktiski varēja ieņemt visus amatus, bet aizliegums formāli netika atcelts, tādēļ komisijas priekšsēdis amatu kandidātiem uzdeva jautājumu par piederību tētu klasei.
  14. Fīla – valsts administratīvā un kultiskā vienība, kas no seniem ģints sabiedrības laikiem apvienoja vairākas dzimtas, kas piederēja vienam kultam un apdzīvoja noteiktu teritoriju. Solona laikā Atēnās bija 4 fīlas. Katra fīla dalījās sīkākās kultiskās radinieku apvienībās – fratrijās. Attikā bija pavisam 12. fratrijas.
  15. Pupas izmantoja balsu skaitīšanai.
  16. Trittija – vēl viena administratīva vienība. Katrā fīlā bija trīs tādas vienības, no kā arī ir cēlies nosaukums ( treis – trīs ).
  17. Naukrārija – administratīva vienība ( vienā fīlā bija 12. naukrārijas ), kuras uzdevums bija piegādāt valstij vienu karakuģi un divus jātniekus.
  18. Precīzi Aristoteļa vārdi nozīmē, ka Areopāgai bija uzdots uzraudzīt valsts iekārtu ( polteia ).
  19. “Pilsēta” ( polis ) šeit ir domāta senajā nozīmē – senākos laikos par “pilsētu” sauca Akropoli.
  20. Šeit tiek lietots vārds idion — “īpatnējs” , “savāds”.
  21. Šeit tekstā stāv vārds atimia – pilsoņu tiesību atņemšana, bet neskatoties uz to, vēl ir piemetināts, ka šāds pilsonis nevarēs vairs piedalīties pilsētas lietas.
  22. Šeit arī tiek lietots vārds gnōrimoi , kas apzīmē visa veida varenos, ietekmīgus un pazīstamus cilvēkus.
  23. Acīmredzot, šeit ir domāta zemes pārdalīšana.
  24. Tālāk Aristotelis citē Solona dzejoļus, kuri ir ievietoti šī krājuma iepriekšējā nodaļā (IV tēma, 2. daļa).
  25. “Nodrošināt aizdevumu ar miesu” – tas nozīmē padarīt maksātnespējīgu parādnieku par vergu, t.i. piesavināties viņa “miesu”.
  26. Androtions – atēniešu rakstnieks ( IV gs. otrā puse ), kas uzrakstīja “Attīdu” ( Atēnu vēsture no seniem laikiem ). No šī darba ir saglabājušies vairāki fragmenti.
  27. Šeit un iepriekš Plutarhs citē Solona dzejoli ( fragm. 3.1.3, 5 – 10 šajā nodaļā ).
  28. Talants – vislielākā naudas un mēru vienība senajā Grieķijā. Attikā talants svēra 26,2 kg. Vienā talantā bija 60 mīnas, vienā mīnā – 100. drahmas.
  29. Par šo rakstnieku mums nekas nav zināms.
  30. Hreokopīdi – burtiski: “tie, kas atceļ parādus”. Pastāv uzskats, ka šis termins ir radies vēlākos laikos.
  31. Likurgs – leģendārais Spartas likumdevējs, kurš pārdalīja visu zemi un padarīja pilsoņus vienlīdzīgus.
  32. Šeit Plutarhs citē vienu fragmentu no Solona dzejas ( skat. fr. 4. ( Fragm. 33 ).
  33. Šeit ir domāti amatu pilnvaru termiņu.
  34. Šajā vietā Plutarhs citē Solona dzejoli ( skat. fragm. 3.1.1. ).
  35. Tālāk Plutarhs polemizē ar tiem autoriem, kas uzskatīja, ka Areopāgu dibināja Solons un pierāda, ka Areopāgas padome ir darbojusies vēl pirms Solona.
  36. Šeit ir domāta sieviete ( epiklēros ), kuras vecāki ir miruši un kura manto viņu īpašumu.
  37. Himatijs – apmetnis, virsdrēbju veids vīriešiem un sievietēm, parasti no vilnas vai lina.
  38. Tālāk seko to likumu apraksts, kas ierobežoja greznības publiskās izpausmes svētku un ceremoniju reizēs.
  39. Hetēra ( hetaira ) – “draudzene”. Tā grieķi dēvēja augsta līmeņa brīvās prostitūtas.
  40. Vienā hippikā bija četri stadiji ( vienā stadijā — 192, 26 metri ), tātad, 769,04 metri.
  41. Parasitein – burtiski: “ēst kopā”, “noturēt kopīgo maltīti”.