12. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS REPUBLIKAS KRĪZE

1. Polibijs. Vispārēja vēsture ( VI, 57 )

… Tātad, diez vai ir vērts runāt, ka viss esošais ir pakļauts pārmaiņām un postam: par to mūs pārliecina nepārvaramais dabas spēks. Jebkura pārvaldes forma var iet uz bojā eju divos ceļos, jo posts vai nu ienāk tajā no ārpuses, vai rodas tās iekšienē; pirmais nav pakļauts kaut kādiem nemainīgiem noteikumiem, taču otram no dabas pastāv sava kārtība. Iepriekš mēs jau esam teikuši, kāda pārvaldes rodas vispirms, kāda tai seko, kādā veidā viena forma pāriet citā. Tādēļ, ja lasītājs ir spējīgs saprast sakarību starp sākumu un galu, viņš spēj pats paredzēt, kas notiks turpmāk; tas, manuprāt, ir skaidrs. Tā piemēram, ja valsts ir pārvarējusi daudzas un smagas briesmas un pēc tam i sasniegusi neapšaubāmu pārākumu un kundzību, tajā iestājas stabila labklājība, un līdz ar to privāta dzīve neizbēgami kļūst greznāka un pilsoņi sāk pārkāpt pāri taisnības mēram dzenoties pēc amatiem un citām iekārēm. Kad ar laiku šāds stāvoklis nostiprināsies, notiek pavērsiens uz pagrimumu, kuru izsauc pilsoņu varaskāre un nicinājums pret pieticību, tam pievienojas augstprātība un izšķērdība. Tauta tikai pabeigs apvērsumu, kas iedomāsies, ka dažu cilvēku alkatība aizskar tās izdevīgumu, un kad no otras puses, godkārīgu cilvēku glaimi piepildīs to ar lepnību un augstprātību. Tad sadusmota tauta, visās lietās sekojot kaislības balsij, atsaka varas pārstāvjiem paklausību, neatzīst viņus pat par līdzīgiem sev un vēlas visas lietas kārtot pati. Pēc tam valsts greznos sevi ar cēlāko tautas brīvas valdīšanas nosaukumu, bet īstenībā kļūs par vissliktāko no valstīm – par ohlokrātiju.

2. Appiāns. Pilsoņu kari

Appiāns ( ap 100 – 170 g.m.ē. ) – grieķu vēsturnieks no Aleksandrijas, bija augsta ranga ierēdnis Aleksandrijā; Adriāna valdīšanas laikā kļuva par Romas pilsoni jātnieku kārtā un ieņēma fiska advokāta amatu; vēlāk kļuva par impērijas prokuratoru, iespējams, ka Ēģiptē. Sarakstīja Romas vēsturi 24 grāmatās, no kurām saglabājās tikai daļa par pilsoņu kariem.

I, 53 …Tādi bija galvenie notikumi Sabiedroto kara laikā. ¹ Tie noveda pie tā, ka visi itāļi dabūja vienādas tiesības ar Romas pilsoņiem…

54. Tajā pat laikā Romā izcēlās nemieri starp parādniekiem un kreditoriem. Tie pēdējie sāka pieprasīt, lai parādi tiktu izmaksāti ar procentiem, neskatoties uz to, ka saskaņā ar vienu senu likumu bija aizliegts aizdod naudu ar procentiem, turklāt, vainīgajam bija jāmaksā soda nauda. Man liekas, ka senie romieši, līdzīgi grieķiem, izvairījās no kredītiem ar procentiem kā no nekrietna peļņas veida, kas ir smags slogs trūcīgajiem un kas dod labu ieganstu strīdiem un naidam. Uz tā paša pamata arī pie persiešiem naudas aizdošana tika uzskatīta par kaut ko tādu, kas ved krāpšanu un melošanu. Taču pēc ilglaicīga paraduma iegājās procentu ņemšana. Tādēļ arī tagad kreditori sāka prasīt procentu izmaksas, bet parādnieki vilka garumā, aizbildinoties ar kariem un iekšējiem nemieriem. Bija arī tādi, kas sāka draudēt ar sodu tiem, kas deva aizdevumus, un pretors Azellions, kura ziņā bija šo lietu izskatīšana, pēc neveiksmīga mēģinājuma samierināt abas puses, lika viņiem griezties tiesā, lai tiesneši tiktu galā ar šo pretrunu starp likumu un paražu. Kreditori bija neapmierināti ar to, ka Azellions atjauno veco likumu un nogalināja viņu šādos apstākļos. Azellions veica upurēšanu Dioskūriem forumā un viņu ielenca pūlis, kas piedalījās upurēšanā. Vispirms kāds meta viņam virsū akmeni. Tad viņš pameta kausu un metās bēgt uz Vestas templi, bet pūlis ieņēma templi ātrāk, neļāva Azellonam ieiet tajā un nodūra viņu tajā brīdī, kad viņš ieskrēja kādā viesnīcā. Daudzi no Azelliona vajātājiem, domājot, ka viņš ieskrēja pie vestālietēm, ieskrēja tur, kur vīriešiem bija aizliegts ieiet. Tādā, lūk, veidā Azellions tika nogalināts tajā laikā, kad viņš izpildīja pretora amata pienākumus, kad viņš veica uzliešanu dieviem, būdams ieģērbts svētajās, ar zeltu izrotātās drēbēs, viņš tika nogalināts ap pulkstens diviem dienā, foruma vidū, pie svētnīcas…

55. Visas šis slepkavības un pilsoniskie nemieri līdz šim palika tikai atsevišķu partiju ziņā, bet pēc tam partiju līderi jau karoja viens pret otru kā īstajā karā, ar lielu armiju palīdzību, turklāt pati dzimtene kalpoja viņiem par balvu. Sākumu un ieganstu tam deva sekojošie apstākļi. Kad Mitridats, Pontas un citu cilšu valdnieks, iebruka Bitīnijā, Frīgijā un citos Mazāzijas kaimiņu novados… Sulla, kas toreiz bija konsuls, dabūja pēc izlozes Mazāzijas karaspēka vadīšanu. Viņš vēl atradās Romā. Marijs, kurš uzskatīja šo priekšā stāvošu karu par vieglu un izdevīgu, ar solījumu palīdzību dabūja savā pusē tribūnu Publiju Sulpīciju, lai tas viņam palīdzētu…

56. Sacēlās troksnis. Sulpīcija sagatavotie cilvēki izrāva no makstīm dunčus un draudēja nogalināt konsulus, kas viņiem pretojās, kamēr Pompejam izdevās aizbēgt, bet Sulla aizgāja, it kā grasīdams apspriest izveidojušos stāvokli. Tajā laikā Sulpīcija piekritēji nogalināja Pompeja dēlu, kas bija Sullas attāls radinieks, par to, ka savā runā viņš pārāk brīvi runāja…

57. Kad Sulla dabūja zināt to visu, viņš uzskatīja par nepieciešamu atrisināt lietu ar militāra spēka palīdzību…

95. Uzreiz pēc tam Sulla piesprieda nāvessodu ap 40 senatoriem un ap 1600 tā dēvētiem jātniekiem. Šķiet, ka Sulla pirmais sastādīja uz nāvi notiesāto sarakstus ( proscriptiae )un turklāt noteica balvas tiem, kas viņus nogalinās, naudu – tiem, kas pienesīs ziņas par viņiem, sodus – tiem, kas viņus slēps. Drīz vien viņš pie proskribētiem senatoriem pievienoja vēl citus. Visi viņi, būdami noķerti gāja bojā tur, kur tika panākti – mājās, vārtu rūmēs, svētnīcās; daži, baiļu pārņemti, metās pie Sullas un viņus sita līdz nāvei pie viņa kājām, citus stiepa malā un spārdīja ar kājām. Bailes bija tik lielas, ka neviens no tiem, kas to redzēja, pat papīkstēt neuzdrošinājās. Dažus piemeklēja trimda, citus – īpašuma konfiskācija. Aizbēgušos no pilsētas visur meklēja spiegi un kuru viņi gribēja, nogalināja.

96. …Visur Itālijā tika rīkotas nežēlīgas prāvas par šiem cilvēkiem, ² turklāt, pret viņiem tika uzstādītas visdažādākās apsūdzības. Viņus apsūdzēja vai par to, ka viņi bija virsnieki, vai par to, ka dienēja karaspēkā, vai par to, ka deva naudu vai izdarīja citus pakalpojumus, vai vispār, par to, ka viņi deva pret Sullu vērstus padomus. Uz tiesu sauca jau par to vien, ja kāds bija izdarījis kādu pakalpojumu vai pat sastādīja kompāniju ceļojuma laikā. Visvairāk bardzība vērsās pret bagātajiem. Kad personīgas apsūdzības tika izsmeltas, Sulla vērsās pret pilsētām un sodīja tās, sagraujot akropoles, vai nojaucot pilsētas mūrus, vai uzliekot pilsoņiem naudassodu, vai apliekot viņus ar smagiem nodokļiem. Uz lielāku daļu pilsētu Sulla nosūtīja kolonistus no tiem karavīriem, kas pie viņa dienēja, lai viņam visur Itālijā būtu savi garnizoni; zemi, kas piederēja šīm pilsētām, un dzīvojamas ēkas, kas tur atradās, viņš dalīja saviem kolonistiem. Tas nodrošināja viņam viņu atbalstu arī pēc viņa nāves. Tā kā viņi nevarēja uzskatīt savu stāvokli par stabilu, kamēr nenostiprināsies Sullas rīkojumi, viņi cīnījās par viņa lietu arī pēc viņa nāves…

97. Romā Sulla visu iekārtoja pēc savas gribas. Nebija nekādas runas par kaut kādiem likumiem, vai balsojumiem, vai vēlēšanām ar izlozi, visi trīcēja no bailēm, slēpās, klusēja. Tika nolemts atzīt par nostiprinātiem un kontrolei nepakļautiem visus Sullas rīkojumus, kurus viņš veica būdams konsuls un prokonsuls. Viņam tika uzstādīta zelta statuja rostru priekšā un uztaisīja uzrakstu: “Kornēlija Sullas, laimīgā imperatora statuja”. Par “laimīgo” viņu sauca glaimotāji dēļ viņa pastavīgas veiksmes cīņā ar ienaidniekiem. Un šie glaimi tika nostiprināti šajā iesaukā, kas iedota Sullam. Vienā sacerējumā es atradu ziņu, ka šajā rīkojumā Sulla tika nosaukts par Epafrodites ( “Tas, kuru mīl Afrodīte” ) un tas man neliekas neiespējami, jo viņam bija arī tituls Faustus, kas pēc savas nozīmes ļoti tuvs vārdiem “laimīgs” un “smalks”…

98. Sulla tik tiešām bija valdnieks vai tirāns ne uz vēlēšanu pamata, bet uz spēka un varas pamata. Viņam tomēr bija vajadzīga kaut vai tikai šķietamība, ka viņš tika ievēlēts un viņš to panāca šādā veidā… Senāts ievēlēja ³ Valēriju Flakku cerībā, ka viņš uzstāsies ar priekšlikumu sarīkot konsulu vēlēšanas. Tad Sulla lika Flakkam uzstāties tautas sapulcē ar šādu priekšlikumu: pēc viņa, Sullas,, viedokļa, Romai šobrīd būtu labi, ja būtu diktatora valdīšana, kaut gan šī paraža tika pārtraukta pirms 400 gadiem. Tas, kas tiks ievēlēts, lai valda nenoteiktu laiku, bet līdz tam brīdim, kamēr Roma, Itālija, visa romiešu valsts, kas sadragāta no pilsoņu kariem un nemieriem, nostiprināsies. Šis priekšlikums tika domāts pašam Sullam – par to nevienam nebija šaubu. Arī pats Sulla nevarēja to noslēpt un sava vēstījuma beigās atklāti paziņoja, ka pēc viņa domām , tieši viņš šobrīd būs noderīgs Romai.

99. Lūk, kādu vēstījumu nosūtīja Sulla. Romieši saprata, ka viņiem vairs nenāksies vēlēt pēc pašu gribas, pēc likuma, un ka viņi vispār, nav vairs noteicēji pār lietām. Tik smagos apstākļos viņi bija priecīgi redzēt kaut vai vēlēšanu ēnu, kaut vai tikai brīvības šķietamību. Tādēļ viņi ievēlēja Sullu uz to laiku, kuru viņš vēlējās, par pilntiesīgu tirānu – valdnieku. Tiesa gan, arī senos laikos diktatoru vara bija neierobežota tirānija, taču viņu ierobežoja termiņš. Taču tad pirmo reizi, šī vara, kuru vairs neierobežoja termiņš, kļuva par īstu tirāniju. Tomēr labskanības pēc tika piebilsts, ka Sulla tiek ievēlēts par diktatoru, lai realizētu likumprojektus, kurus viņš pats stādīs priekšā valsts labiekārtošanai. Tādā veidā romieši, kuri tika pārvaldīti no ķēniņiem vairāk, nekā sešdesmit olimpiāžu laikā, pēc tam lietoja demokrātiju un tika pārvaldīti no konsuliem kā ikgadējiem valsts pārstāvjiem simts olimpiāžu laikā, atkal izmēģināja vienvaldību.

100. Lai saglabātu senās valsts iekārtas ilūziju, Sulla pieļāva arī konsulu vēlēšanas. Par konsuliem kļuva Marks Tullijs un Kornēlijs Dolabella. Pats Sulla, būdams diktators, kā persona, kurai piederēja ķēniņa vara, stāvēja pāri konsuliem. Viņa priekšā, kā diktatora priekšā, tika nesāti 24 cirvji, tāpat, kā seno ķēniņu priekšā. Daudzi miesassargi aplenca Sullu. Esošus likumus viņš sāka atcelt un to vietā lika citus… Tautas tribūna amatu viņš gandrīz pilnīgi likvidēja, atņemot tam jebkādu nozīmi ar likumu aizliedzot tribūnam ieņemt kādu situ amatu. Sekas bija tādas, ka visi, kam bija dārga viņu reputācija un izcelsme, sāka izvairīties turpmākos laikos no šī amata… Tautas sapulcē Sulla ievadīja 10 000 jaunus un stiprus vergus, kas piederēja nogalinātiem romiešiem. Visus viņus Sulla pasludināja par Romas pilsoņiem, nosaucot viņus pēc sava vārda par Kornēlijiem, lai viņam būtu iespēja izmantot 10 000 tautas sapulces balsis, kas ir gatavi izpildīt visas viņa pavēles…

101. Vispār Sulla bija cietsirdīgs cilvēks, ārkārtīgi nesavaldīgs… Lukrēcijs pretendēja uz konsula amatu, balstoties uz seno paražu un uz savu nopelnu nozīmību. Sulla sāka viņam traucēt un mēģināja atturēt Lukrēciju, bet nespēja viņu pārliecināt. Tad viņš nogalināja Lukrēciju forumā. Sasaucis tautas sapulci Sulla teica: “Jūs, pilsoņi, ziniet un dzirdiet to tagad no manis: esmu nogalinājis Lukrēciju, jo viņš mani nepaklausīja”… Ar tādām runām Sulla iebiedēja romiešus un valdīja pār viņiem pēc savas gribas. Viņš dabūja triumfu par karu ar Mitridātu. Tādēļ daži jokojot sauca viņa varu par ķēniņa varu, no kuras viņš atsakās, jo viņš tikai slēpj ķēniņa varu. Citi apgalvoja, ka viņa rīcība pierada pretējo un dēvēja Sullas varu par vispāratzītu tirāniju…

103. Nākamajā gadā Sulla, kaut viņš bija diktators, liekulīgi vēlēdamies saglabāt demokrātiskas varas šķietamību, otro reizi pieņēma konsula amatu kopā ar Metellu Dievbijīgo. Varbūt tādēļ arī šodien Romas imperatori, nozīmējot konsulus Romā, dažreiz izsludina sevi par tādiem, domādami, ka ir skaisti savienot ar augstāku varu ar īkonsula amatu. Nākamajā gadā, tauta, izdabājot Sullam, atkal ievēlēja viņu par konsulu. Taču Sulla nepieņēma šo amatu, nozīmējot par konsuliem Servīliju Isaurieti un Klaudiju Pulhru, bet pats atteicās no augstākas varas, kaut gan neviens viņu uz to nemudināja. Un šī viņa rīcība man liekas apbrīnojama, jo tikai viens Sulla, kaut gan neviens to neprasīja, pirmais nodeva tik lielu varu ne saviem bērniem, kā to izdarīja Ptolemajs Ēģiptē, Ariobarzāns Kapadokijā, Seleuks Sīrijā, bet tiem, par ko viņš valdīja. Dīvaini ir arī tas, ka Sulla brīvprātīgi atteicās no varas, kuru viņš dabūja pēc tam, kad veica tik daudz vardarbības, lai to iegūtu un tika pakļauts tik daudzām briesmām. Ne mazāk apbrīnojami ir tas, ka viņš nenobaidījās izdarīt to pēc tam, kad viņa vadītājā karā tika nogalināti 100 000 spēkpilnu iedzīvotāju, pēc tam, kad viņš bija nogalinājis un padzinis trimdā 90 senatorus no saviem ienaidniekiem, līdz 15 konsulus, 2600 tā saucamos jātniekus, kopā ar trimdā padzītiem ,turklāt daudziem no visiem viņiem tika atņemti īpašumi, daudzu līķi tika izmesti bez apbedīšanas. Sulla nenobaidījās nedz no tiem, kas palika Romā, nedz no tiem, kas tika padzīti trimdā, nedz no pilsētām, kurām viņš atņēma akropoles, mūrus, naudu, privilēģijas, un pasludināja sevi par privātpersonu.

104. Tik daudz drosmes bija šajā cilvēkā, tāda laime pavadīja viņu! Stāsta, ka tad, kad viņš atteicās no varas, forumā viņš piebilda, ka ja kāds pieprasīs, viņš ir gatavs atskaitīties par visu notikušo, un ka viņš atteicās no liktoriem, no miesassargiem un ilgu laiku viens pats, tikai ar saviem draugiem parādījās pūlī, kas joprojām raudzījās uz viņu ar bailēm… Sulla aizbrauca uz savu muižu Kūmās, Itālijā, un tur klusumā un mierā izklaidējās ar makšķerēšanu un medībām, ne tādēļ, ka baidītos būt par privātpersonu dzīvojot pilsētā, un ne tādēļ, ka nejustu sevī pietiekoši spēku jauniem darbiem. Viņš bija plaukstošā vecumā un viņam bija laba veselība. Itālijā viņa rīcībā bija 120 000 cilvēku, kas nesen dienēja viņa vadībā un tagad bija saņēmuši no viņa lielas dāvanas, lielus zemes īpašumus; viņa rīcībā bija 10 000 kornēliji un pārēja tauta, kas piederēja pie viņa piekritējiem, kas bija uzticīgi viņam, bīstami citiem; visi viņi saskatīja savu drošību tajā, lai viņš ilgi dzīvotu.

105. Tiklīdz Sulla aizgāja prom no lietām, bet romieši atbrīvojās no slepkavībām un patvaļas, pamazam atkal sāka uzliesmot vecie nemieri. Nozīmētie konsuli, Kvints Katuls no Sullas partijas, un Emilijs Lepīds no viņam naidīgas partijas, atradās tik lielā naidā, ka viņu starpā tūlīt sākās nesaskaņas. Bija skaidrs, kādas bēdas no tā izcelsies.

3. Plutarhs. Salīdzinošie dzīves apraksti. «Sulla».

1. Lūcijs Kornēlijs Sulla bija cēlies no patriciešiem, jeb, kā mēs teiktu, no eipatrīdiem, un viens no viņa senčiem, Rufīns, bija, kās stāsta, konsuls. Tiesa gan, šis Rufīns bija pazīstams nevis pateicoties viņam izrādītam godam, bet gan pateicoties viņu piemeklējušam negodam: pieķerts, ka viņam īpašumā bija vairāk nekā desmit mārciņu sudraba trauku, jo likums to neatļāva, viņš tika izslēgts no senāta. Viņa pēcnācēji dzīvoja jau pastāvīgā nabadzībā, un arī pats Sulla izauga trūcīgā ģimenē, bet no jaunības gadiem mitinājās pie svešiem, īrējot par nelielu naudu telpu, ko viņam vēlāk pārmeta citi, jo viņa laime likās nesamērīga ar viņa godu. Tā piemērām, stāstīja, ka pēc Āfrikas karagājiena viņš kļuva lepns un turējās ļoti asprātīgi, tad kāds no dižciltīgiem esot teicis viņam: “Kā tu vari būt kārtīgs cilvēks, ja tu, kas neesi neko mantojis no tēva, turi savā īpašumā tik lielu bagātību?” Lieta ir tāda, ka tajos laikos tikumi, kaut gan tie vairs neglabāja agrāko stingrību un skaidrību, taču jau sāka samaitāties, iespaidojoties no sacensību gara greznībā un izšķērdībā, tomēr vienādu negodu izpelnījās gan tas, kurš izputināja savu bagātību, gan tas, kurš nepalika uzticīgs no tēva mantotai nabadzībai.

31. Tagad Sulla ķērās pie slepkavībām, asiņainiem darbiem pilsētā nebija nedz skaita, nedz robežas un daudzi, kuriem nebija nekādu darīšanu ar Sullu, tika nogalināti no saviem personīgiem ienaidniekiem, jo izdabājot saviem piekritējiem viņš labprāt atļāva viņiem šīs nelietības… Visnetaisnākais bija rīkojums par to, k pilsoniskais gods tiek atņemts notiesāto dēli un mazdēli, bet viņu īpašumi tiek konfiscēti. Sarakstus sastādīja ne tikai Romā, bet katrā Itālijas pilsētā. Un nepalika slepkavības neaptraipīti nedz dieva mājoklis, nedz viesmīļa pavards, nedz tēva māja. Vīrus slepkavoja sievu acu priekšā, bērnus – māšu acu priekšā. Kritušo dusmu un naida dēļ bija mazāk, nekā to, kas tika noslepkavoti naudas dēļ, un arī paši sodītāji, gadījās, atzinās, ka tādu un tādu pazudināja viņa māja, citu – dārzs, bet vēl citu – siltie ūdeņi. Kvints Aurēlijs, cilvēks, kas vairījās no sabiedriskām lietām, uzskatīja, ka nelaime viņu skar tikai pa tik, pa cik viņš jūt līdzi nelaimīgajiem. Atnācis uz forumu viņš sāka lasīt sarakstu un, ieraudzījis tur savu vārdu, teica: “Vai man! Man dzenas pakaļ mana Albas muiža”. Viņš neaizgāja tālu, kāds metās viņam pakaļ un pārgrieza viņam rīkli.

33. Nerunājot par slepkavībām, pārējie Sullas darbi arī nevienu neiepriecināja. Viņš pasludināja sevi par diktatoru, atjaunojot šo amatu pēc 120 gadiem. Tika nolemts, ka viņš nenesīs nekādu atbildību par visu notikušo, bet turpmāk viņam būs vara piespriest nāvessodu, ⁴ atņemt īpašumus, dibināt kolonijas, dibināt un sagraut pilsētas, atņemt valstis un dāvināt tās, kam ienāk prātā.
Sēžot savā krēslā viņš ar tādu augstprātīgu patvaļu rīkoja konsfiscētu īpašumu izsoles, ka atdodot tos gandrīz pa velti, izsauca vēl lielākas dusmas, nekā atņemot tos, jo skaistām sievietēm, dziedātajiem, mīmiskiem aktieriem un neliešiem no brīvlaistajiem viņš piešķīra veselu tautu zemes un veselu pilsētu ienākumus, bet dažiem no saviem tuviniekiem – pat sievas, kuras nemaz nevēlējās tādas laulības. Tā bija arī ar Pompeju Lielo – vēlēdamies saradoties ar viņu, Sulla lika viņam izšķirties ar savu sievu un viņa namā ieveda Skaura un savas sievas Metellas meitu Emīliju, kuru, jau stāvokli esot, viņš atņēma no Manija Gablariona. Pie Pompeja viņa arī nomira dzemdību laikā…

34. … Un tik lielā mērā Sullas ticība savai laimei pārspēja viņa ticību savam darbam, ka pēc tam, kad tik daudzus cilvēkus viņš bija nogalinājis, pēc tam, kad notika tādas pārmaiņas un pārveidojumi, viņš atteicās no varas un ļāva tautai rūpēties par konsulu vēlēšanām, pats tajās nepiedalījās, bet uzturējās forumā kā privāta persona, izradot gatavību dot atskaiti ikvienam, kas vēlēsies…

35. Veltijis Herkulesam desmito daļu no sava īpašuma, Sulla ar lielu izšķērdību sāka rīkot tautai dzīres. Sagatavoto krājumu pārpalikums bija tik liels, ka katru dienu daudz pārtikas izgāza upē, bet vīnu dzēra četrdesmit gadus vecu un vēl vecāku. Šo dzīru laikā, kas ilga vairākas dienas, saslima un nomira Metella… Sulla stingri izpildīja visu, ko lika paražas, bet neskopojoties bēru rīkošanā viņš pārkāpa likumu par bēru izdevumu ierobežošanu, kuru pats bija izdevis. Pārkāpa viņš arī pats savus likumus par atturību ēšanā, cenšoties izklīdināt savas skumjas dzeršanās un dzīrēs, baudot izsmalcinātus ēdienus un klausoties ākstu tukšu pļāpāšanu…

4. Cicerons.

a) Par pienākumiem
II,8. Taču, kamēr romiešu vara ( imperium populi romani ) balstījās uz labdarības, nevis uz nelikumības, un kamēr mēs karojām lai aizsargātu sabiedrotos, vai par kundzību, bet kara iznākums bija vai nu maigs, vai atbilda nepieciešamībai, tad par valdnieku, tautu un cilšu drošu ostu kalpoja senāts, bet maģistrāti un imperatori centās iegūt vislielāko slavu jau par to vien, ka viņi droši un pareizi aizsargāja provinces un sabiedrotos. Lūk, tādēļ ar lielāku pamatojumu varēja runāt par mūsu tēvišķu aizbildniecību pār visu zemes loku ( orbis terrae ), nevis par mūsu kundzību ( patrocinium … quam imperium ). No šī pieraduma un no šiem noteikumiem pakāpeniski atteicās jau agrāk, bet pēc Sullas uzvaras zaudēja tos pilnībā, jo ikviens noziegums pret sabiedrotiem pārstāja likties netaisnīgs pēc tam, kad tāda nežēlība tika izrādīta pret pilsoņiem. Tādā veidā Sullas laikā tikumiski skaistai lietai ⁵ sekoja tikumiski ļauna uzvara, jo viņš, uzcēlis šķēpu, pārdodams forumā krietnu un turīgu vīru, un katrā gadījumā, pilsoņu, īpašumus, viņš uzdrošinājās pateikt, ka pārdod savu kara laupījumu… Tādēļ stāv un saglabājās tikai pilsētas mūri, un ari tie tagad baidās no lielākiem noziegumiem, bet, kas attiecas uz valsti, to mēs esam zaudējuši pilnīgi. Un šīs nelaimes piemeklēja mūs tajā laikā, kad mēs atzīstam par labāko, lai mūs baidītos, nevis mīlētu un cienītu. Ja tas viss piemeklēja romiešu tautu dēļ tās netaisnīgas kundzības, ko tad lai doma atsevišķas personas?

b) Runa pret Verresu ⁶
Actio 2, II, 26. Vispirms, ziemas laikā viņš atrada lielisku veidu izvairīties no sala, vētrām un bīstamas upju šķērsošanas. Viņš izvēlējās sev par dzīves vietu Sirakūzas, pilsētu, kur daba un apkārtne ir tādi, ka tur nav tādas nejaukas dienas, kurā nevienu reizi cilvēki nebūtu redzējuši sauli. Tur pavadīja ziemas mēnešus šis krietnais karavadonis ( bonus imperator ), turklāt tā, ka nebūtu viegli kādam ieraudzīt viņu ne tikai ārpus mājas, bet pat ārpus gultas; īsas dienas viņš pavadīja dzeršanā, bet ilgas naktis izvirtībā.

27. Iestājoties pavasarim … viņš nodevās darbiem un ceļojumiem, un tik centīgi, ka neviens nav redzējis viņu uz zirga. Jo viņu, kā Bitīnijas valdnieku nesa astoņi cilvēki uz nestuvēm, starp spilveniem, pildītiem ar rožu lapām un apvilktiem ar smalku Maltas audumu, bet pats viņš sēdēja ar vainagu galvā un vainagu uz kakla, smaržojot rozes no smalka tīkliņveidīga maisiņa. Pārvarējis tādā veidā ceļa grūtības viņš iegāja kādā pilsētā un tajās pašās nestuvēs viņu ienesa pa taisno guļamistabā. Tur pie viņa ieradās Sicīlijas maģistrāti, romiešu jātnieki, kā jūs to dzirdējāt no daudziem lieciniekiem, kas bija devuši zvērestu; tur viņš slepeni izskatīja lietas un pēc tam atklāti izsludināja lēmumus. Tādā veidā, guļamistabā, par kukuļiem veica viņš netaisno tiesu, uzskatīdams, ka pārējais laiks ir jāvelta Venerai un Bakham.

28. Šajā vietā, man liekas, nevar noklusēt par mūsu slavenākā karavadoņa reto apredzību. To pilsētu starpā, kur pretori ieradās veikt tiesu, nav nevienas, kur nebūtu atlasītas sievietes no labdzimušām ģimenēm viņa baudkārības apmierināšanai. Dažas atklāti ieradās pie viņa uz dzīrēm, citas, kautrīgākas, atnāca noteiktā laikā, izvairoties no ļaužu skatieniem. Dzīrēs valdīja nevis klusums, kā tas pieklājas romiešu tautas pretoriem un karavadoņiem, un nevis cienīgums, kā tas pieklājas romiešu amatpersonu dzīrēs, bet gan kliegšana un lamas, kas dažreiz pārgāja kautiņā, jo mūsu stingrais un rūpīgais pretors nemaz nerēķinājās ar romiešu tautas likumiem, taču centīgi ievēroja vīna kausa likumus. Un nereti dzīres beidzās ar to, ka vienu kā no kaujas lauka iznesa ārā uz rokām, cits palika guļot beigts uz vietas, daudzi metājās apkārt, kā sakauts karaspēks, tā kā tas viss izskatījās ne pēc pretora maltītes, bet gan pēc izvirtības Kannu kaujas ( sed Cannensem pugnam nequitiae videre arbitraretur )…

31. Un kad šajās dienās savā purpursarkanā grieķu apmetnī un tunikā līdz ceļiem viņš dižojās savu sieviešu vidū, sicīlieši nemaz neapvainojās par to, ka forumā nav nedz amatpersonu, nedz tiesnešu, ka nenotiek izmeklēšanas, neviens nebēdājās par to, ka visu krastu piepilda sieviešu kliegšana, dziedāšana un mūzika, bet forumā valda pilnīgs klusums, jo nevis tiesiskums un taisnīgums pazuda no pilsētas, bet gan vardarbība un cietsirdība, nikna un bezkaunīga laupīšana…

43. Vispirms es apgalvoju, ka gatavojot floti Verres rūpējās nevis par to, lai aizsargātu provinci, bet par to, lai flotes vajadzību vārdā izspiestu sev naudu. Tajā laikā, kad pēc iepriekšējo pretoru ieradumiem, katra kopiena ( civitas ) deva noteikto skaitu kuģu, jūrnieku un karavīru, tu, nez kāpēc, neko nepieprasīji no vislielākās un visbagātākās kopienas – no Mamertīnu valsts. ⁷ Cik daudz mamertīni tev par to slepeni samaksāja, to mēs, ja vajadzēs, noskaidrosim no pierakstiem un no lieciniekiem. 44. Taču ar to nepietiek: atklāti, visas Sicīlijas priekšā, par pilsoņu līdzekļiem tika uzcelts liels, trirēmas lielumā preču kuģis ( cybaea ) un mamertīniešu amatperosnas kopā ar senātu uzdāvināja to tev. Šis kuģis, pilns ar Sicīlijas laupījumu, kas pats ir šī laupījuma daļa, Verresa prombraukšanas laikā ieradās Vellijā, piekrauts pilns ar Verresa dārgākām un mīļākām mantām, kuras viņš negribēja sūtīt uz Romu, kopā ar citām salaupītām bagātībām. Šo kuģi, tiesneši, es pats nesen esmu redzējis Vellijā, kā arī daudz citi to ir redzējuši; kaut gan kuģis bija skaists un grezns, visiem, kas to redzēja, likās, ka tas jau paredz drīzu trimdu un lūko saimniekam bēgšanas ceļus.

5. Sallusts

a) Par Katilinas sazvērestību

10, 1. Taču kad valsts ( res publica ) pateicoties darbam un taisnīgumam pieauga, kad spēcīgie valdnieki tika uzvarēti karos, mežonīgas ciltis un daudzas tautas pakļautas ar varu, Kartāga, Romas valsts sāncense, tika iznicināta līdz pamatiem un visas jūras atvērās uzvarētājiem, tad Fortūna sāka plosīties un visu graut. 2. Tie, kas agrāk viegli panesa darbus, briesmas, šaubīgus un pat grūtus apstākļus, tiem tagad atpūta un bagātība, kas ir vēlami citos gadījumos, kļuva par slogu un nelaimi. 3. Un lūk, vispirms pieauga naudas kāre, pēc tam varaskāre, tas viss bija galvenā barība visādiem ļaunumiem, 4. jo alkatība iznicināja uzticību vārdiem, godīgumu un citas labas īpašības; to vietā tā iemācīja cilvēkiem lepnību, cietsirdību un nežēlību, nodevību un nievājumu pret dieviem. 5. Godkārība pamudināja daudzus kļūt melīgiem, vienu lietu turēt paslēptu sirdī, citu – uz meles, vienmēr gatavu pakalpojumiem, vērtēt draudzību un naidu nevis pēc to būtības, bet pēc to izdevīguma un būt labiem ne tik daudz domās, cik izlikties. 6. Sākumā tas nostiprinājās pakāpeniski, dažreiz tika sodīts; vēlāk, kad cilvēkus piemeklēja šī sērga, kas līdzīga mērim, pilsoņu kopiena izmainījās, valdīšana no taisnīgākās un labākās pārvērtās par nežēlīgu un neciešamu.

11, 1. Bet vispirms godkārība mocīja cilvēkus vairāk, nekā alkatība, jo tā, kaut arī ir netikums, tomēr ir tuvāk krietnumam, 2. jo slavu, pagodinājumu un varu vienādā mērā sagaida gan krietns cilvēks, gan mazdūšīgs, tikai pirmais cenšas to panākt taisnā ceļā, bet otrs, kuram nav labu īpašību, rīkojas ar viltību un meliem. 3. Alkatībai piemīt mīla pret naudu, kuru nevēlētos neviens gudrais, jo šī nauda, it kā piesūcināta ar indēm, padara maigu vīra miesu un dvēseli, alkatība vienmēr ir bez mēra, neremdināma un nemazinās nedz pārticībā, nedz trūcībā. 4. Kad Lūcijs Sulla, ar ieroču spēku sagrāba varu valstī, pēc laba sākuma nonācis līdz sliktam galam, visi sāka raust, ķert, stiept, viens gribēja māju, cits zemi, turklāt uzvarētāji nepazina nedz mēru, nedz atturību, un veica pret pilsoņiem pretīgus un nežēlīgus noziegumus. Turklāt, Lūcijs Sulla, lai saglabātu karaspēka uzticību, kuru viņš vadīja Āzijā, iepretī senču paražām turēja to grezni un pārāk brīvi. Patīkamā apvidū, kas sagādāja baudas, skarbi karavīri, dzīvodami bezdarbībā izvirta un samaitājās. 6. Tur pirmo reizi romiešu tautas karaspēks pierada nodoties mīlas priekiem, žūpībai, sajūsmināties par statujām, gleznām, no vara kaltiem traukiem, zagt to visu no privātām mājām un sabiedriskām vietām, aplaupīt svētnīcas, apganīt visu, kas ir un kas nav iesvētīts dieviem. 7. Tādā veidā šie karavīri, guvuši uzvaru, neko neatstāja uzvarētiem, 8. jo panākumi novājina pat gudro garu. Kā tad cilvēki ar samaitātiem tikumiem varēja saglabāt pašsavaldību, būdami uzvarētāji?

12, 1. Kad bagātības sāka nest godu un slavu, varu un ietekmi, tad sāka novājināties krietnums un tikums, nabadzība sāka izsaukt nicinājumu pret sevi, bet nemantrausība tika uzskatīta par nelabvēlību. 2. Un lūk, bagātības dēļ samaitātība un alkatība reizē ar lepnību, pārņēma jauniešus un viņi sāka laupīt, tērēt, ne par ko nevērtēt savējo, kārot pēc sveša, nonicināt kautrīgumu un sirdsapziņu, dievišķus un cilvēciskus likumus, ne ar ko nerēķināties, nekur nepazīt mēru. 3. Atliek tikai, aplūkojot mājas un muižas, kas ir uzceltas līdzīgas pilsētām, paskatīties uz dievu svētnīcām, kuras uzcēla mūsu senči, dievbijīgākie no mirstīgajiem, 4. jo viņi rotāja svētnīcas ar dievbijību , mājas – ar slavu un uzvarētiem atņēma tikai brīvību darīt nelikumības. 5. Bet mūsu laikabiedri, visgļēvākie no cilvēkiem, noziedzīgākā veidā atņem sabiedrotiem visu, ko drosmīgākie vīri kā uzvarētāji tiem kādreiz bija atstājuši, it kā veikt pretlikumības nozīmētu valdīt.

13, 1. Vai ir jāpiemin tas, kam var noticēt tikai aculiecinieks, — ka daudzas privātas personas nolīdzināja kalnus, būvēja ceļus jūras vietā? 2. Viņiem, man šķiet, bagātība bija izklaide, jo viņi varētu to lietot godam, bet viņi centās to apkaunojoši iztērēt. 3. Tālāk, viņus pārņēma ne mazāka kaislība pēc izvirtības, negausības un citām baudām: vīrieši sāka uzvesties kā sievietes, sievietes – atklāti tirgot ar savu nevainību. Lai bagātinātu savu galdu viņi apceļoja zemi un jūru, gulēt gāja pirms viņiem nāca miegs, negaidīja nedz bada sajūtu, nedz slāpes, nedz aukstumu, nedz nogurumu, bet savā samaitātībā centās apsteigt šīs sajūtas. 4. Tas viss, kad savu līdzekļu pietrūka, pamudināja jauniešus uz noziegumiem. 5. Cilvēkam, kurš ir pilns ar sliktām īpašībām, nav viegli atteikties no savām iegribām; tādēļ jo vairāk nevaldāmi viņš nodevās mantrausībai un visādiem tēriņiem.

14, 1. Tik lielā un tik samaitātā pilsoņu kopienā Katilina, izdarīja to, ko viegli bija izdarīt – aplenca sevi ar nelietībām un noziegumiem kā ar miesassargiem…

b) Par Jugurtas karu

41, 1. Tomēr ļauna nosliece uz ķildām starp partijām un frakcijām , bet vēlāk arī nosliece uz visiem netikumiem, ir radusies Romā dažus gadus iepriekš, miera un tā visa pārpilnības laikos, kam mirstīgie piešķir vislielāko vērtību. 2. Jo pirms Kartāgas iznicināšanas romiešu tauta un senāts dalīja savā starpā valsts lietas mierīgi un ar atturību, un pilsoņu starpā nebija ķildas dēļ slavas un dēļ ietekmes; bailes no pūniešiem turēja pilsoņu kopienu pie tās labiem ieradumiem. 3. Bet kad pilsoņi atbrīvojās no šīm bailēm, saprotams, parādījās tas, kas ir labvēlīgi labie apstākļi – izlaidība un lepnība. 4. Un miers, pēc kā tiecās nelaimju laikos, tagad, kad tas iestājās, izrādījās smagāks un skarbāks, nekā pašas šīs nelaimes. 5. Jo dižciltīgie sāka patvaļīgi rīkoties ar savu augsto stāvokli, bet tauta – ar savu brīvību, katrs sāka sev raut, laupīt, stiept. Tā abas puses visu izvazāja, valsts, kas atradās starp tām, tika saplosīta. 6. Tomēr nobilitāte bija spēcīgāka ar savu saliedētību, bet tauta, sadalīta un saskaldīta sava lielas skaita dēļ bija vājāka. 7. Gan kara, gan miera laikos lietas kārtoja neliela cilvēku sauja, viņu rokās bija valsts kase, provinces, maģistratūras, ceļi uz slavu un triumfi, tauta cieta no militāra dienesta un nabadzības, kara laupījumu izvazāja karavadoņi un viņu tuvākie. 8. Tajā pat laikā karavīru vecākus un viņu mazus bērnus, ja viņiem kaimiņos bija kāds ietekmīgāks cilvēks, padzina prom no viņu mājām. 9. Tā līdz ar varenību izplatījās arī bezmēra un neremdināma alkatība, kas nepazina nekāda svētuma un iztukšoja visu, kamēr nepazudināja pati sevi. 10. Jo tiklīdz dižciltīgo vidū atradās cilvēki, kas bija spējīgi patiesas slavas vietā dot priekšroku netaisnai varenībai, pilsoņu kopiena ( civitas ) palika nemierīga un pilsoņu starpā sākās zemestrīcei līdzīgas ķildas.

42, 1. Un lūk, kad Tibērijs un Gajs Grakhi, kuru senči Pūniešu kara un citu karu laikā paaugstināja valsti ( res publica ), sāka pieprasīt brīvību parastai tautai un atmaskot nedaudzu cilvēku grupas noziegumus, tad dižciltīgie, apzinādamies savu vainu un tādēļ uztraukušies, ar sabiedroto un latīņu, bet dažreiz arī ar romiešu jātnieku palīdzību, kurus cerība uz savienību ar nobilitāti atrāva no tautas, nostājās pret Grakhu rīcību un nogalināja vispirms Tibēriju, bet dažus gadus vēlāk arī Gaju, kurš kopā ar Marku Fulviju Flakku izvēlējās to pašu ceļu, kad pirmais no brāļiem bija tribūns, bet otrais – tirumvīrs koloniju dibināšanai. 2. Savās alkās pēc uzvaras Grakhi, protams, neizrādīja pietiekamu atturību. 3. Taču godīgam cilvēkam labāk ciest neveiksmi, nekā ļaunā ceļā pieveikt netaisnību. 4. Izmantojot šo uzvaru pēc savas patvaļas nobilitāte iznicināja vai padzina trimdā daudzus cilvēkus, kas turpmāk nostiprināja ne tik daudz tās varenību, cik nedrošību. Lielākoties tas arī noved lielas valstis ( civitates )uz bojāeju, jo vieni par katru cenu grib uzvarēt citus un sodīt uzvarētos…

c) Sallusta otrā vēstule Gajam Jūlijam Cēzaram

5, 1. Pilsoņu kopiena ( civitas ), kā es to uzzināju no senčiem, dalījās divās daļās: patriciešos un plebejos. Agrāk patriciešiem piederēja lielākā vara, plebejiem – daudz lielāks spēks. 2. Tādēļ ne vienu vien reizi notika secessio, ⁸ pēc kuras nobilitātes spēki mazinājās, bet tautas – pieauga. 3. Bet plebsam bija brīvība tādēļ, ka neviens nelika savu varenību pāri likumiem, un dižciltīgais centās pārspēt nedižciltīgo ne ar bagātību vai augstprātību, bet ar labu slavu un drosmīgu rīcību. Katrs cilvēks, pat viszemākās izcelsmes, savā laukā un militārā dienestā sasniedzot visu, ko var sniegt gods, darīja pietiekoši sev un dzimtenei. 4. Taču kad plebejiem, kuri pamazam tika padzīti no savām zemēm, bezdarbība un nabadzība atņēma pastāvīgu mājokli, viņi sāka pretendēt uz svešiem īpašumiem, tirgot ar savu brīvību un reizē ar to, arī ar valsts interesēm. 5. Tā pamazām tauta, kas bija kungs un kas pārvaldīja pār visām ciltīm, sašķēlās un kopējas varas vietā katrs atsevišķi nodeva sevi verdzībai. 6. Šīs cilvēku daudzums, kas pirmkārt, iemantojis sliktus tikumus, kas otrkārt, ir nodevies dažādiem amatiem un izvēlējies dažādus dzīves veidus, kam nav nekādas saskaņas, kā man liekas, ir maz spējīgs pārvaldīt valsti. 8. Tos, manuprāt, tev vajadzētu izmitināt kolonijās, apvienojot vecos iedzīvotājus ar jaunajiem. Tādā veidā gan militārs spēks nostiprināsies, gan plebss, nodarbināts ar noderīgām lietām, pārstās darīt pāri pilsoņu kopienai.

6, 1. Bet es zinu un esmu pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka tad, kad tas tiks izdarīts, sacelsies vētras un cik neapmierināti būs dižciltīgie cilvēki, kuri būs sašutuši par to, ka viss brūk kopā, ka iedzimušie pilsoņi kļūst par vergiem, ka brīvajā kopienā dzimst valdnieka vara, tiklīdz pateicoties viena cilvēka gribai daudz cilvēku iegūs pilsoņu tiesības. 2. Pats es savā dvēselē esmu pārliecināts, ka noziegumu pret valsti izdara tas, kurš iegūst ietekmi kaitējot valstij, bet ja tiek savienota kalpošana sabiedriskam labumam un privātām interesēm, tad šaubīties par savu lēmumu nozīmē izrādīt neveiklību un gļēvulību … ⁹ 6. Tādēļ vēl jo centīgāk tev, imperator, ir jāiegūst gan daudzus draugus, gan lielu atbalstu.

7, 1. Sakaut atklātu ienaidnieku stipram cilvēkam nav grūti, neradīt slepenas briesmas un neizvairīties no tām ir iespējams godīgiem cilvēkiem. 2. Un lūk, kad tu piešķirsi viņiem pilsoņu tiesības un tādā veidā plebss tiks atjaunots, virzi savus nodomus visvairāk uz to, lai tiktu piekopti labie tikumi, lai nostiprinātos saskaņa starp vecajiem un jaunajiem pilsoņiem. 3. Bet tu izdarīsi daudz lielāku labdarību tēvijai, tev pašam, bērniem, nākamām cilvēku paaudzēm, ja tu iznicināsi, vai pēc iespējas mazināsi naudas kāri. Citādi nav iespējas vest nedz privātas, nedz valsts lietas, nedz miera laikā, nedz kara laikā. 4. Jo katru reizi, kad cilvēkam rodas tieksme pēc bagātības, nedz audzināšana, nedz labas īpašības, nedz iedzimtais saprātīgums nespēj turēties pretī tam, ka agri vai vēlu viņa dvēsele pakļaujas tai. 5. Esmu jau bieži dzirdējis, ka valdnieki, pilsoņu kopienas un tautas( reges, civitates et nationes ) bagātības dēļ zaudēja valstis, kuras viņi ieguva ar savu drosmi un krietnumu, būdami nabadzīgi; un tas nemaz nav dīvaini. 6. Atliek tikai godīgam cilvēkam ieraudzīt, ka sliktais pateicoties savai bagātībai ir vairāk pazīstams un ietekmīgs, ka viņš sāk uztraukties un aizdomāties, tad līdzko tieksme pēc slavas no dienas uz dienu pieveic godīgumu, bet krietnums piekāpjas spēka priekšā, viņa dvēsele baudas dēļ atsākas no taisnības un nodod to. 7. Jo neatlaidība barojas no slavas un atliek tikai to atņemt, ka pats krietnums kļūst rūgts un apgrūtinošs. 8. Tādējādi, tur, kur tiek godināta bagātība, tur nicina visu godīgo: uzticību, kārtīgumu, kaunu, kautrību. 9. Jo uz krietnumu ved viens vienīgais, ērkšķu pilnais ceļš, bet pēc naudas tiecas visādos ceļos, kāds kuram patīk, naudu dabū gan ar ļauniem, gan ar labiem darbiem. 10. Tādēļ vispirms tev ir jāiznicina naudas nozīmi. Neviens nedrīkst teikt spriedumu par pilsoņu tiesībām vai par maģistratūrām uz tā pamata, ka viņš ir bagāts, tāpat kā nez konsulu, nedz pretoru neievēl par to, ka viņš ir ietekmīgs, bet gan par viņa nopelniem…

8, 1. Kas attiecas uz amatpersonu vēlēšanu, es pilnībā atbalstu to likumu, kura projektu publiskoja Gajs Grakhs, kad viņš bija tribūns, lai centūrijas balsotu pēc izlozes no visām piecām klasēm. 2. Tas novienādos cilvēkus viņu stāvoklī un mantiskās tiesībās un visi centīsies pārspēt viens otru krietnumā. 3. Es redzu šeit spēcīgu līdzekli pret bagātību, jo mēs slavējam un cenšamies kaut ko panākt tikai domājot par labumu un noderīgumu. Viltību izmanto tad, kad cer uz balvu, bet ja tās nebūs, neviens nenodarbosies ar viltībām pa baltu velti. 4. Bet alkatību, šo plēsīgu, briesmīgu zvēru, paciest nedrīkst, jo uz ko tā ir vērsta, tur izposta pilsētas, ciematus, svētnīcas, tur sajauc dievišķo un cilvēcisko, un tur nedz karapulki, nedz pilsētu mūri nespēj stāties tai pretī, visiem cilvēkiem tā laupa labu vārdu, kaunu, dzimteni un vecākus. 5. Bet ja atņemt naudai tās pievilcību, tad labie tikumi viegli pieveiks slaveno alkatības spēku. 6. Un kaut gan visi cilvēki, gan taisnie, gan netaisnie, saka, ka tieši tā tas ir, tev nākas vest smagu cīņu ar nobilitāti. Ja tu pasargāsi sevi no tās viltības, tad panākt visu pārējo nebūs grūti. 7. Tādēļ, ka ja viņi būtu pietiekoši stipri krietnumā, viņi drīzāk sacenstos ar godīgiem pilsoņiem, nevis ienīstu viņus. Bet, tā kā viņi ir ieslīkuši bezdarbībā un slinkumā, sastinga un kļuva nejūtīgi, tad viņi ieļaunojas un cita labā vārdā saskata kaunu priekš sevis.

9, 1. Bet kādēļ būtu jārunā turpmāk tā, it kā tie būtu nezināmi cilvēki? Marka Bibula drosme un gara spēks uzrādījās konsulāta laikā. Vājš orators, cilvēks ar drīzāk ļaunu, nekā smalku prātu, uz ko varētu uzdrošināties viņš, kuram konsulāts, šī vislielākā vara, atnesa vien lielāku negodu? 2. Vai tik ļoti stiprs ir Lūcijs Domīlijs, kuram katra miesas daļa ir samaitāta ar kādu nelietību vai noziegumu? Lielīga mele, asiņainas rokas, bēgļa kājas, tas, ko nevar nosaukt vārdā kautrīguma pēc, ir apganīts. 3. Tikai Marka Katona, izmanīga, daiļrunīga un viltīga cilvēka prāts neizsauc manī nicinājumu. Šīs īpašības dod grieķiska izglītība, bet krietnuma, uzmanības un čakluma grieķiem nemaz nav. Vai tad tu pieļauj iespēju, ka varētu pārvaldīt valsti, balstoties uz to cilvēku padomiem, kuri savā dzimtenē zaudēja brīvību savas bezdarbības dēļ? 4. Pārējie, kas veido kliķi ir bezjēdzīgi dižciltīgi cilvēki, par kuriem, ka uz kapa plāksnes, pie dzimtas vārda nav ko pielikt. Cilvēki, kas līdzīgi Lūcijam Postūmijam un Markam Favonijam atgādina man balastu uz liela kuģa – kad viss ir labi, viņi ir noderīgi, bet kad rodas kāds apgrūtinājums, tad jūrā izmet tieši viņus, kam nav nekādas vērtības.

10, 1. Tagad, ja reiz esmu pietiekoši skaidri, kā man liekas, izklāstījis savas domas par plebsa atjaunošanu, teikšu arī to, kas, manuprāt, ir jāizdara ar senātu. 2. Kad ar gadiem mans prāts kļuva vairāk nobriedis, es var teikt, ne tik daudz vingrinājos ar ieročiem un zirgu, cik nodarbojos ar zinātnēm, tas, ar ko es biju stiprāks no dabas, to es izmantoju savos darbos. 3. Un lūk, pie tāda dzīves veida, daudz lasot un klausoties, es uzzināju, ka visas ķēniņu valstis, pilsoņu kopienas un tautas, laimīgi saglabāja savu neatkarību tik ilgi, kamēr sekoja labiem padomiem; visur, kur dāvanas, bailes, baudas viņus samaitāja, viņu spēks pakāpeniski mazinājās, pēc tam viņi zaudēja neatkarību, un beidzot, tika paverdzināti. 4. Es no savas puses esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ieņem augstāko stāvokli, vairāk rūpējas par valsti. 5. Jo citiem, ja viņu valstis plaukst, tikai pati brīvība ir neaizskarama. Bet kas ar krietnumu ieguva bagātību, cieņu, godu, viņš tiek pārņemts no daudzām rūpēm un darbiem, tiklīdz stāvoklis valstī sāks kļūt nedrošs. Viņš aizstāv vai slavu, vai brīvību, vai godu, vai savu īpašumu, cenšas visur paspēt, steidzas, jo labklājigāks viņš bija labvēlīgos apstākļos, jo grūtāk un nemierīgāk viņš dzīvo nelabvēlīgos apstākļos. 6. Tātad, ja plebss pakļaujas senātam kā miesa dvēselei un seko viņa lēmumiem, tad tēviem senatoriem ir jābūt stipriem savā gudrībā, tautai saprātīgums nav vajadzīgs. 7. Tādēļ mūsu senči ikreiz, kad smagākajos karos nācās sasprindzināt visus spēkus, neskatoties uz zaudējumiem zirgos, vīros, naudā, nekad nepagura ar ieročiem rokās cīnīties par savu varu ( de imperio ). Nedz līdzekļu trūkums valsts kasē, nedz ienaidnieku spēks, nedz neveiksmes nespēja salauzt viņu garu un viņi līdz pēdējai elpai paturēja to, ko bija ieguvuši ar savu krietnumu un vīrišķību ( virtute ). 8. Un viņi to panāca ar saviem drosmīgiem lēmumiem vairāk, nekā ar veiksmīgām kaujām, jo priekš viņiem pastāvēja viena ( vienota ) valsts ( una res publica ), par to viņi visi rūpējās, tā apvienoja viņus cīņā ar ienaidniekiem, katrs vingrināja miesu un prātu tēvijas dēļ, nevis personīgas varenības dēļ. 9. Taču šodien ir otrādi, dižciltīgie cilvēki, kuru sirdīs ir ielauzies kūtrums un slinkums, cilvēki, kas nepazīst nedz darbu, nedz ienaidniekus, nedz kara mākslu, savu pielīdēju iespaidā, savā augstprātībā grib valdīt pār visām tautām.

11, 1. Lūk, kādēļ tēvi – senatori, kuru gudrība agrāk stiprināja saļodzījušos valsti ( res publica ), tagad pakļauti svešai gribai raustās, nosliecoties te uz vienu, te uz otru pusi, pieņem vispirms vienu, pēc tam citu lēmumu, kā viņiem liek dominējušo cilvēku naids vai labvēlība, tā viņi arī lemj par to, kas valstij ir noderīgs, un kas kaitīgs. 2. Ja brīvība būtu vienāda visiem, vai balsojums vairāk slepens, tad valsts būtu stiprāka, bet nobilitāte mazāk varena. 3. Bet, tā kā padarīt visus cilvēkus vienādus ir grūti, jo senču krietnums atstāja dižciltīgiem cilvēkiem viņiem par labu iegūtu slavu, augstu stāvokli, klientelas, bet pārējie cilvēki savā vairumā ievesti senātā nesen, tev ir jāatbrīvo viņi no bailēm balsošanas laikā – tādā veidā, saglabājoties slepenībai katram viņa intereses būs dārgākās par cita varenību. 4. Brīvība ir vienādi tīkama gan labajiem, gan sliktajiem, gan drosmīgajiem, gan gļēvuļiem, bet lielāka daļa cilvēku atsakās no tās baiļu dēļ. Muļķīgākie cilvēki! Cīņas neskaidru iznākumu viņi savas nedrošības dēļ uzskata par savu sakāvi. 5. Tātad, senātu, man šķiet, var nostiprināt ar diviem līdzekļiem: palielinot senatoru skaitu un ieviešot balsošanas plāksnītes, šī plāksnīte kalpos slepenības saglabāšanai, lai senators rīkotos vairāk neatkarīgi; bet, kas attiecas uz senāta daudzskaitlību, tad tā dod vairāk gan aizsardzības, gan lietderīguma… 6. … Dižciltīgie cilvēki, kopā ar nedaudziem senatoriem, kurus viņi iesaistīja savā nometnē, apstiprina, noraida, lemj par visu kā pašiem tīk, rīkojas pēc savas patvaļas. 7. Bet kad pēc senatoru skaita palielināšanas balsošana notiks ar plāksnīšu palīdzību, viņi tiešām, aizmirsīs savu lepnumu, ja reiz viņiem nāksies pakļauties tiem cilvēkiem, kuriem viņi agrāk pavēlēja.

12. … 2. Noteikt visas šīs lietas detaļās nebūtu grūti, bet es uzskatīju par vajadzīgu izklāstīt tev savu plānu kopumā un pierādīt tev tā pareizību. Ja tu nolemsi iet šo ceļu, pārējais būs acīmredzams. 3. Es pats gribu, lai mans padoms būtu saprātīgs un visvairāk lietderīgs, jo visur, kur tev būs panākumi, tur man būs laba slava. 4. Bet vislielākā mana vēlēšanas ir jebkādā veidā un cik ātri vien var, palīdzēt valstij. 5. Brīvība man ir dārgāka par slavu un es ļoti lūdzu tevi, slaveno karavadoni, gallu cilšu iekarotāju, nepieļauj, lai lielākā un neuzvarama romiešu tautas vara ( imperium ) vecuma dēļ ( vetustate ) pagrimtu un izjuktu iekšējo juku dēļ…

Saistītie raksti:

13.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: PRINCIPĀTS 11. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS VALSTS AGRĪNĀ PERIODĀ UN REPUBLIKAS LAIKĀ 14.2. THE HISTORY OF AN IDEA 13.2. TACITS «ANNĀLES»