Šis teksts ir saglabājies uz četriem papirusiem no Vidus Valsts laikiem, kas liecina par tā popularitāti. Tas ir garš stāstījums par kādu zemnieku, vārdā Hevinanups, kurš devās uz kaimiņu nomu, lai apmaiņā pret savām precēm dabūtu nepieciešamu pārtiku savai sievai un bērniem. Kaimiņu zemē viņu piekāva un aplaupīja kāds turīgs cilvēks no vietējiem, vārdā Thutinehts. Zemnieks desmit dienas lūdza viņu pēc žēlastības un nesagaidījis atbildi devās meklēt taisnību pie galma pārvaldnieka ( čati ) Rensi, griežoties pie viņa ar šādu uzrunu:
O, mājas pārvaldniek, 1 mans kungs! Lielais no lielajiem, pārvaldnieks par visu, kā nav un kas ir! Kad tu dodies taisnības ezerā un brauc viņā ar burām, lai nenokrīt tavas buras audums, lai nebremzējas tava kuģa gaita! Lai nenotiek nelaime ar tavu mastu, lai nenolūzt balsti, lai neuzsēžas tavs kuģis uz sēkļa, kad tu tuvosies krastam, lai tevi neaiznes prom straume, lai tu neizjustu upes viltību un neredzētu bailīgu seju!
Bailīgas zivis pašas dodas pie tevis, tu ķer tikai treknus putnus. Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes. Ļauj man pasludināt tavu vārdu visā šajā zemē saskaņā ar visiem skaistiem likumiem! Tu esi priekšnieks, kam ir sveša alkatība, lielais, kuram ir sveša nelietība, tas, kas iznicina melus, tas, kas dara patiesību, tas, kas nāk palīgā saucošam pēc palīdzības!
Es saucu, lai tu dzirdētu – dari taisnību, tu cildenais, kuru godina pagodinātie! Atstum nost bēdu, mani nospiež nelaime, esmu paguris zem tās nastas. Parūpējies par mani – esmu nelaimē!
Šo runu zemnieks turēja viņa majestātes, Augšējas un Lejas Ēģiptes taisnīga valdnieka Nebkaura laikā. Mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls nostājās viņa majestātes priekšā un teica:
— Mans kungs, es atradu vienu no šiem zemniekiem, kura runa ir izcili skaista un taisnīga. Viņa īpašumu nolaupīja cilvēks, kurš ir man pakļauts un lūk, viņš atnāca žēloties par to pie manis.
Un viņa majestāte teica:
— Ja tu gribu redzēt mani veselu, aizkavē viņu šeit, atstājot bez atbildes visu, ko viņš teiks. Lai viņš runātu tu klusē! Pēc tam lai mums piegādā viņa runas pierakstus, lai mēs to varētu noklausīties. Tomēr ir jāparūpējas par iztikas līdzekļiem viņa sievai un bērniem. Jo katrs no šiem zemniekiem nāk tikai tad, kad viņa māja kļūst tukša. Jāparūpējas arī par iztikas līdzekļiem pašam zemniekam. Tu gādāsi par to, lai viņam tiktu doti pārtikas produkti tā, lai viņš nezinātu, ka tu tos dodi viņam.
Un viņam deva desmit maizes un divus alus kausus katru dienu. Deva to viņam galvenais īpašumu pārvaldnieks Rensi, Meru dēls; viņš to deva savam kalpam un tas deva zemniekam. Pēc tam mājas pārvaldnieks Rensi Meru dēls nosūtīja rīkojumu Sāls ezera noma pārvaldniekam par to, lai zemnieka sievai tiktu iedots uzturs trīs mēru lielumā katru dienu.
Pēc tam zemnieks vēl astoņas reizes nāk pie Rensi ar savām runām, kurās cenšas pierunāt čati atjaunot taisnību. Tālāk seko fragmenti no šim runām.
Un šis zemnieks atnāca lūgt viņu otru reizi un teica:
— O, mājas pārvaldniek, mans kungs! Lielais no lielajiem, bagātais no bagātiem, patiesi lielais starp saviem lielajiem, patiesi bagātais starp saviem bagātiem! Debesu stūre, zemes balsts, svērteņa diegs! Stūre, nenomaldies no ceļa! Balsts, nesaļodzies! Svērtenis, nenosvēries uz sāniem!
Lielais kungs atņem to, ko neviens nevar aizsargāt, viņš aplaupa vientuļnieku! Jo pārtika, kas tev ir nepieciešama , ir tavās mājās – alus kauss un trīs maizes kukuļi. Ko tu iztērēsi barojot tos, kas ir atkarīgi no tevis? Mirstīgais nomirst kopā ar saviem kalpiem; vai tad tu dzīvosi mūžīgi?
Vai tas nav grēks: svari, kas ir nepareizi, svaru bulta, kas novirzās, godīgs un taisnīgs cilvēks, kas kļuvis nekrietns un netaisns? Skaties! Taisnība, kas padzīta no savas vietas, ir apspiesta no tevis. Galminieki runā ļaunas lietas; taisnība ir sagrozīta; izmeklētāji laupa. Tas, kuram ir jāķer cilvēku, kurš groza vārdu patiesu nozīmi, tas pats sagroza vārdus; tas, kurš dod gaisu un elpu, tas pats guļ zemē un slāpst bez gaisa; tas, kurš dod vēsmu, dara tā, ka citi knapi var pārvilkt elpu; tas, kura pienākums ir taisna dalīšana, tas pats ir blēdis, tas, kuram ir jāatvaira nelaime, tas pats to piesauc; pilsēta grimst nelaimēs, tas kuram ir jāizrauj grēks, tas pats dara ļaunus darbus…
Un mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, teica:
— Tava manta tev ir dārgāka tavai sirdij, nekā tas, ka mans kalps tevi sagūstīs?
Bet šis zemnieks turpināja:
— Tas, kas mēra graudu kaudzi, stiepj priekš sevis; tas, kura pienākums ir nodrošināt labklājību citam, tas dara postu viņa īpašumam; tas, kuram ir jāpamāca, kā izpildīt likumu, tas liek laupīt. Kurš tad stāsies pretī nelietībai? Tas, kuram ir jānovērš netaisnība, tas pats rīkojas netaisnīgi. Viens izliekas par godīgu, cits iegrimst ļaunos darbos. Vai tas neattiecas arī uz tevi?
Izlīdzināt netaisnību ir viena mirkļa darbs, ļaunums ir ilgstošs. Labs darbs atgriežas savā vakardienas vietā. Tāds ir bauslis: “Dari labu tam, kas dara labus darbus, lai viņš atkal tos darītu”. Tas nozīmē pateikties cilvēkam par to, ko viņš dara; tas nozīmē atvairīt triecienu pirms tas tiks izdarīts; tas nozīmē dot pavēli tam, kuram tā ir jāizpilda.
Kaut tik viens mirklis spētu atnest postījumu, atnest postu tavam vīnogulājam, izdarīt postu taviem mājputniem, iznicināt tavus purva putnus! Redzīgais kļuva akls, dzirdīgais – kurls, skolotājs kļuva par pavedinātāju! … Tu esi varens un stiprs, tava roka ir augstprātīga, tava sirds alkatīga. Pazemība ir tevi pametusi…
Tu esi līdzīgs vilnim, tu esi Nīla, kas liek laukiem zaļot! Sodi laupītāju, aizstāvi cietušo! Sargies, jo tuvojas tev mūžība. Nemelo – tu esi liels, neļodzies – esi svari.. svaru bulta ir tava mele, svaru kausi ir tava sirds, svaru balsti ir tavas lūpas. Ja tu noslēpsi savu seju no stiprā, kurš tad novērsis nelaimi? Lūk, tu esi līdzīgs pilsētai bez pārvaldnieka, līdzīgs ciltij bez vadoņa, līdzīgs kuģim bez stūrmaņa, līdzīgs kara vienībai bez virsnieka… Tu esi iecelts, lai uzklausītu lietu, lai spriestu tiesu, lai iznicinātu laupītāju, taču lūk, laupītāja krava – tas ir tavs veikums!…
Tu esi mācīts, tu esi audzināts, tu esi izglītots, bet ne laupīšanas dēļ, taču tu līdzinies visiem cilvēkiem! Tu esi visas zemes stūre un pēc tavas pavēles tiek pārvaldīta visa zeme. Tu esi otrais pēc dieva Tota, kas spriež tiesu bezkaislīgi!
Kungs! Ļauj cilvēkam uzrunāt tevi par savu patieso lietu. Nedusmojies, tas tev neklājas. Tālredzīgs cilvēks kļūst tuvredzīgs. Neuztraucies par to, kas vēl nav atnācis un nepriecājies par to, kas vēl nav piepildījies. Iecietība padara draudzību ilgu, ļauj aizmirst par notikušo…
Tas, kurš lauž likumu, kas pārkāpj likuma kārtību tādā veidā ka nelaimīgais, kuru viņš ir aplaupījis, nevar vairs pastāvēt – no viņa ir atkāpusies taisnība.
Mana miesa ir pilna, mana sirds ir smaga un tas viss ir iznācis no manas miesas dēļ tā stāvokļa, kurā tā ir atradusies. Dambis ir pārrauts un ūdens ar spēku gāzās izveidotā caurumā: manas lūpas ir atvērušas, lai runātu. Tad es liku lietā manu nūju, es izsmēlu savu ūdeni, es izlaidu ārā to, kas bija manā miesā, es izmazgāju savu netīru veļu. Mana runa ir noslēgta, mans bēdīgais stāvoklis ir pilnībā izklāstīts tava priekšā. Ko tev vēl vajag?
Tava nevīžība tevi pazudinās, tava alkatība piesauks tev ļaunumu, tava mantkārība radīs tev ienaidniekus. Vai tu atradīsi citu tādu zemnieku, kāds esmu es? Slinkais, vai tad cits lūdzējs tik ilgi stāvēs pie tavām durvīm? Nav tāda klusētāja, kuru tu piespiestu runāt, nav tāda gulētāja, kuru tu atmodinātu, nav tāda stulbeņa, kuru tu izkustinātu no vietas, nav tāda nerunīga, kuram tu liku atvērt muti, nav tāda nejēgas, kuru tu padarītu par zinošu, nav tāda muļķa, kuru tu būtu apmācījis. Taču tajā pat laikā galminieki ir tie, kam ir jāiznicina ļaunums un kuru spēkos ir darīt labus darbus, tie ir veikli meistari, kuriem ir jārada viss esošais un kuriem ir jāprot pielikt vietā nocirstu galvu! …
Un šis zemnieks atnāca lūgt viņu astotu reizi un teica:
— Mājas pārvaldniek, mans kungs! Alkatība noved pie liela kritiena. Cilvēks ar alkatīgu sirdi nesasniedz savu mērķi; tas mērķis, ko viņš sasniedz ir nelaime.
Tava sirds ir alkatīga, tas tev neklājas; tu laupi, — tas nenāk tev par labu, tev, kura pienākums īstenībā ir dot cilvēkam iespēju uzstāties par savu taisnīgu lietu!
Jo visa nepieciešama tev pārtika ir tavās mājās. Tavs vēders ir piebāzts pilns. Graudu mērs ir pilns pāri malām; tā pārpalikums iet zudumā, tas krīt zemē.
Zaglis, laupītājs – lūk, kas ir šie galminieki, kas norīkoti, lai cīnītos ar netaisnību. Patvērums varmākam – lūk kas ir šie galminieki, kas norīkoti, lai cīnītos ar meliem.
Ne bailes man lika lūgt tevi ( ? ). Tu nepazīsti manu sirdi, atturīga cilvēka sirdi, kurš atgriežas, lai pārmestu tev. Viņš nebaidās no tā, pie kā viņš griežas ar lūgšanām. Viņam līdzīgo nevar atvest pie tevis no ielas. Jo tev ir īpašumi laukos, tev ir uzdāvinātas zemes tavā muižā, tava pārtikai ir tavās noliktavās. Galminieki dod tev un tu ņem vēl klāt pie tā! Vai tu esi laupītājs? Tev taču pie tā visa klāt tiek nestas vēl dāvanas, kad ( karavīru? ) vienības kopā ar tevi grasās dalīt laukus.
Dari taisnību Taisnības Valdnieka dēļ, kura taisnība ir patiesa taisnība. Kalama, papirusa tīstoklis, plāksnīte, Tot – sargies darīt nelaimi. Patiesi, ir labi, ja tu asi labs un dari labus darbus. Jo taisnība paliek uz mūžiem, viņa iet kopā ar to, kas rīkojas atbilstoši viņai, uz pazemi, kad notiek bēres. Un kad viņš ir nodots zemei, viņa vārds nepazūd virs zemes, par viņu atceras viņa labie darbi. Tāds ir dieva vārda bauslis. Ja tie ir rokas svari, tad tie nekrāpj, ja tie ir stāvošie svari, tie nemelo.
Vai es atnākšu, vai kāds cits atnāks – izrādi uzmanību. Neatbildi kā tas, kurš uzrunā vienmēr paklausīgu cilvēku, kuram nav kurnēšanas. Neuzbrūc tam, kurš neuzbrūk. Tu neizrādi žēlsirdības, tev nav līdzjūtības. Tu nenovērsies, tu neslēpjies, bet arī nedodi man nekāda apbalvojuma par šo patieso runu, kas nākusi no paša Ra lūpām. Saki taisnību, dari taisnību, jo viņa ir cēla, varena, mūžīga… viņa ved uz svētlaimi.
Ja rokas svari liecas šķībi, kad uz kausa kaut kas tiek svērts, tad nebūs pareizs rezultāts. Ļauns darbs nesasniegs ostu, bet godīgs cilvēks sasniegs krastu.
Un šis zemnieks atnāca lūgt viņu devīto reizi un teica:
— Mājas pārvaldniek, mans kungs! Cilvēka mele ir viņa svari. Svari uzrāda iztrūkumu. Sodi to, kam jātop sodītam un tad neviens nespēs līdzināties tev godīgumā…
Ja netaisnība dodas ceļā, viņa maldās, viņa nešķērso upi uz kuģa, nav viņai veiksmes ceļā. Tas, kas kļuva bagāts pateicoties viņai, tam nav bērnu, tam nav mantinieku uz zemes. Tas, kas dodas ar viņu kuģošanā, tas nesasniedz krastu, viņa kuģis nesasniedz savu ostu.
Neesi neizkustināms, paties, tu esi neveikls, neesi lēnīgs, patiesi, tu esi nesteidzīgs. Neesi netaisnīgs, neklausi tikai savām iegribām. Neslēpj savu seju no tā, kuru tu pazīsti, neesi akls pret to, kuru tu ieraudzīji. Neatstumj to, kurš griezās pie tevis kā lūdzējs. Atsakies no šīs nevīžības tiesas sprieduma teikšanā. Dari labu tam, kas tev dara labu. Neklausi nevienu – cilvēks lūdz pēc palīdzības viņa taisnajā lietā. Nevīžīgam cilvēkam nav vakardienas, tam, kas ir kurls pret patiesību, nav drauga, cilvēkam ar alkatīgu sirdi nav priecīgas dienas.
Lūdzējs kļūst par neveiksminieku, neveiksminieks ir spiests kļūt par lūdzēju, viņa pretinieks kļūst par viņa slepkavu. Lūk, es griežos pie tevis ar lūgumu, bet tu to nedzirdi. Tagad es griezīšos pie Anubisa 2 ar lūgumu attiecībā uz tevi.
Un tad mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, sūtīja divus no apsardzes, lai viņi atgrieztu viņu. Un šis zemnieks nobijās, jo uzskatīja, ka tas tiek darīts, lai sodītu viņu par to runu, kuru viņš teica. Un tad šis zemnieks teica:
— Ūdens avots izslāpušam cilvēkam, kas pie tā tiecas, piens zīdainim, kas ar savām lūpiņām pēc tā tiecas, — tā ir veltīgi piesaukta nāve tam, pie kā viņa aizkāvējas atnākt.
Un tad mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, teica:
— Nebaidies, zemniek! Jo ar tevi tā izrīkojās tikai tādēļ, lai tu paliktu pie manis.
Un šis zemnieks teica ( ? )
— Zvēru ar savu seju! Vai tiešām man ir jāēd tava maize un jādzer tavs alus mūžīgi!
Mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, teica:
— Tomēr pagaidi šeit un tu dzirdēsi savas sūdzības.
Un viņš lika nolasīt tās no jauna papirusa tīstokļa – katru sūdzību atbilstoši tās saturam.
Un tad mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, piegādāja papirusa tīstokli viņa majestātei, Augšējas un Lejas Ēģiptes valdniekam Nebkauram taisnīgajam. Un tas bija patīkamāk viņa majestātes sirdij, nekā viss, kas bija visā šajā zemē.
Un viņa majestāte teica:
— Saki spriedumu tu pats, Meru dēls.
Un tad mājas pārvaldnieks Rensi, Meru dēls, sūtīja divus sargus, lai viņi atvestu to Thutinehtu.
Un tad viņš tika atvests , tika aprakstīti visi ( viņa īpašumi ), viņa cilvēki – seši cilvēki, neskaitot… , viņa mieži no Augšējas Ēģiptes, viņa putraimi, viņa ēzeļi…, viņa cūkas, viņa liellopi un sīklopi…
Tālāk teksts ir stipri bojāts, taču var saprast, ka visi Thutinehta īpašumi, un viņš pats, tika nodoti nabaga zemnieka rokās.
Pabeigts viss no sākuma līdz galam, kā tas tika atrasts pierakstos.
FRAGMENTI NO JAUNĀS VALSTS LAIKA SKOLAS PAMĀCĪBĀM
Skolas pamācības Ēģiptes Jaunajā valstī skolnieki pārrakstīja vingrināšanās nolūkos, tāpēc tajās īpaši atspoguļojas to uzdevums mudināt skolniekus pēc iespējas cītīgāk mācīties.
Tikko cilvēks ir piedzimis, viņš jau ir pakļauts savam priekšniekam. Kā zēns viņš kļūst par karavīra kalpu, bet kā jauneklis — par jauniesaukto. Kad viņš kļūst par vīru, viņš ir zemkopis, bet, ja viņš ir nabags, tad zirgu puisis. (..)
Putnu ķērāji staigā pa kuļamo klonu, zvejnieki nirst ūdenī, dieva kalps (priesteris) kļūst par zemkopi, priesteris uebi veic dievkalpojumus — to skaits ir trīs katru dienu. (..)
Kad zirgu staļļa priekšnieks veic klausības, viņa paša iejūgs tiek pamests uz lauka, mieži atstāti sievas [ziņā], bet viņa meita atrodas uz dambja. (..)
Maizes cepējs liek maizi krāsnī, viņa galva ir krāsnī, un viņa dēls to (maizes cepēju) tur aiz kājām, bet, ja kādreiz viņš izslīdēs no dēla rokām, tad iekritīs krāsns speltē. (..)
Tu esi aizmirsis zemkopja likteni ražas uzskaites laikā. Pusi no miežiem bojā tārpi, nīlzirgs norij pārējo. Laukā daudz peļu, nolaižas siseņi, lopi barojas, zvirbuļi zog. Posts zemkopim! Atlikums klonā nozudis. (..) [Vēršu] aizjūgs nobeidzas kulšanas [un] aršanas laikā.
rakstvedis piestāj [upes] krastā. Viņš pieraksta ražu. Viņam palīgi ar nūjām, kušīti — ar [pletnēm] no palmu lapu dzīslām. Viņi [saka]: «Dod miežus!» Nav miežu. Viņi sit viņu [zemkopi] vienā sišanā. (..)
Nāc, es tev pastāstīšu [par] karavīra likteni. (..) Vēl mazu viņu atved un nodod kazarmās. (..) Sitieni (..) pa viņa vēderu (..). Viņa galva sasista asinīs. (..)
Nāc, [pastāstīšu] tev par viņu karagājienā uz Sīriju, viņam jāiet pāri kalniem, turklāt pārtiku un ūdeni viņš nes uz pleciem kā ēzelis nastas. (..) Viņš dzer sasmirdušu ūdeni, viņš dzen prom miegu. Kad viņš nokļūst līdz ienaidniekam, tad ir kā aizšauts putns.
Kad viņam izdodas atgriezties Ēģiptē, viņš ir kā ķirmju izgrauzta nūja. Viņš ir slims. Viņu atved uz ēzeļa, viņa apģērbs ir nozagts, viņa pavadonis (kalps) ir aizbēdzis. (..)
Kad viņš [rakstvedis] strādā, aiz viņa [stāv] kalps. (..) Viņš strādājot nepārpūlas. (..)
Kļūsti par rakstvedi! Tu būsi atbrīvots no nodokļiem, pasargāts no jebkura [fiziska] darba, atbrīvots no kapļa, (..) tev nebūs jānes grozi, tu būsi atbrīvots no airiem. Tu nebūsi pakļauts daudziem kungiem un priekšniekiem.
Kļūsti par rakstvedi! Būs gludi tavi locekļi, un tavas rokas kļūs mīkstas. Kad tu dosies laukā, tu būsi [labi] ģērbies, tevi cildinās, tevi izprašņās galminieki. Kad meklēs gudru vīru, — atradīs tevi. (..)
Man teica, ka tu esot pametis novārtā mācības, nodevies baudām, klaiņojot pa ielām, kur smaržo pēc alus (..), bet alus samaitā cilvēku. (..) Tu mācoties spēlēt flautu. (..) Tu sēdi meitenes priekšā, un tu esi ieziests ar smaržvielām. Tavs ziedu vainags karājas tev kaklā. (..)
Es sasiešu tavas kājas, ja tu klaiņāsi pa ielām, un tevi pērs ar nīlzirga ādas pletni.
(pēc : Misāns I., atb. red. Pasaules vēsture vidussskolai I. Hrestomātija. Rīga, 2000. 32., 33.lpp.)