OKAZIONĀLĀ DZEJA 17.GS. ZINĀTNISKOS TEKSTOS

17. gs. Eiropa un Livonija piedzīvo renesansi, kam raksturīgs zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums. Šī vide ir labvēlīga pētījumiem, tādēļ rodas ievērojams skaits zinātnisko pētījumu tekstu ne vien Livonijā, bet arī citur Eiropā.

Kron M. Pentas Theorematum metaphysicae naturam illustrantium, Wittebergae: Literis Johannis Röhneri, 1647. p. [1].

Vairums 17. gadsimtā sastopamo zinātnisko pētījumu tekstu ir saistīti ar tēžu aizstāvēšanu, tādēļ to nosaukumos ir ietvertas atsauces uz vārdiem „pētījums”, „diskusija” vai „vingrināšanās”. Visplašāk pazīstamie apzīmējumi tēžu aizstāvēšanai ir disputationes (disputi) un dissertationes (disertācijas), tomēr bieži lietoti arī tādi apzīmējumi kā assertiones (aizstāvēšanas), axiomata (principi), conclusiones (secinājumi), disquisitiones (pārbaudījumi), enuntiata (ziņojumi), exercitationes (vingrināšanās), positiones (tēzes retorikā), propositiones (temati, tēzes), quaestiones (izjautāšanas), repetitiones (atkārtošanas, rezumējumi), theoremata (tēzes, kas jāpierāda), theses (tēzes), un tractationes (pētījumi, vingrināšanās).[1]

Heno M. J. Dissertatio philosophica de eo quod est physicum in oratoriis, Pernaviae: Excudit Johannes Brendeken, 1707. p. [1].

Dissertationes – disertācijas (arī iztirzāšanas, pārrunāšanas) pēc uzbūves un lietojuma ir ļoti līdzīgas disputiem (disputationes). Visbiežāk abi ir saistīti ar publiskajiem disputiem un eksaminēšanas disputiem. Theoremata tekstos tiek noformulētas vairākas tēzes, kas vispirms smalki izskaidrotas, bet pēc tam vai nu pierādītas, vai atspēkotas. Theses pēc savas uzbūves un apjoma ir līdzīgas zinātnisko pētījumu tekstiem, kas tiek saukti par positiones un propositiones. Visi minētie darbi var būt gan pāris lappušu īsi teksti ar ietvertu jautājumu un tēžu apkopojumu, gan arī vairāk kā 250 lappušu izvērsti teksti, kur katra tēze ir papildināta ar īsākiem vai arī plašākiem vairākās apakšnodaļās sadalītiem komentāriem. Darbos, kas apzīmēti ar nosaukumiem theses, positiones un propositiones, tēzes parasti neizvērš un to maksimālais apjoms nepārsniedz 20 lpp. Exercitationes apjoms un struktūra ir līdzīga disputationes un dissertationes, tomēr tie biežāk tiek saistīti ar privātajiem disputiem, kas vadīti universitātēs, lai sagatavotos un iegūtu nepieciešamo pieredzi publiskajiem disputiem un eksaminēšanai.

Depkin L. Exercitatio academica de lumine naturae, Jenae: literis Nisianis, 1683. p. [3].

Neskatoties uz to, ka visi minētie darbi ir zinātnisko pētījumu teksti, tie ir mākslinieciski noformēti līdzīgi kā citas 16.-17. gadsimtā izdotās grāmatas. Savukārt tekstos, kas aplūko botānikas, anatomijas un astroloģijas jautājumus, bieži iekļauti arī ilustrējoši attēli.

Pētot kādu vienu tekstu veidu, ir iespējams vilkt paralēles ar citiem līdzīgiem zinātnisko pētījumu tekstiem. Jāpiekrīt pētnieces Olgas Veijeres un profesora Jozefa S. Frīdmana atzinumam, ka skaidrs nošķīrums starp šiem tekstiem nav viegli nosakāms.[2] Pilnīgākai izpratnei par okazionālo dzeju 17.gs. zinātnisko pētījumu tekstos kā piemēru aplūkojam disputatio, kas pēc savas struktūras un lietojuma ir tuvs quaestiones, dissertationes un exercitationes.

Meyer C. Disputatio philosophica de essentia, Rigae Livonum: Typis Gerhardi Schröder, 1636. p. [1].

Dažādos laika posmos cilvēki arvien centušies noformulēt, kas ir disputatio. 16.- 17.gs., kad zinātnisko pētījumu teksti pieredzēja uzplaukumu, vācu sholastiķi dažādas disputatio definīcijas sniedza savos traktātos. Citi šos traktātus komentēja un veidoja apkopojumus no pieejamo materiālu citātiem, izvirzot savu disputatio definīciju. Altdorfas universitātes filozofijas profesors Johans Felvingers [Johannes Felwinger] komentārā „Īss komentārs par zinātnisko disputu” (Brevis commentatio de disputatione) raksta: „Disputatio ir ar argumentiem un pārdomātiem iebildumiem aizstāvētu viedokļu par kaut ko prasmīga savstarpēja sastatīšana” (Disputatio est artificiosa de aliquo sententiarum argumentis & rationibus oppositis munitarum inter se collatio).[3] 21. gadsimtā, pētot disputatio tekstus un teorētiskos materiālus, vairums zinātnieku secina, ka disputatio ir zinātnisks disputs vai pētījums par kādu tēmu, kurā tiek iztirzāti teorētiski jautājumi. Latviešu valodā terminu „disputs” galvenokārt lieto, lai apzīmētu zinātnisku mutvārdu strīdu vai debates pēc publiskas lekcijas vai referāta, savukārt angļu valodā ar šo terminu saprot akadēmisku vingrināšanos, kad notiek formālas debates vai mutvārdu disertācijas aizstāvēšana.

Alesio J. Disputatio publica de imagine Dei in primo homine, Rigae Livonum: Typis Gerhardi Schroder, 1634. p. [1].

Disputatio vēsturiskā izcelsme meklējama 1.gs. p.m.ē. diskusijās, kas norisinājās Platona akadēmijā. Viena no disputatio priekštecēm bija quaestio (izjautāšana), tomēr, gadsimtiem ejot, tā ievērojami attīstījās līdz kļuva par atsevišķu zinātnisko pētījumu tekstu paveidu. Sākot ar 13.gs. sastopami vairāki zinātnisko disputu veidi — dialektiskie un sholastiskie disputi, privātie un publiskie disputi, runātie un rakstītie disputi, formālie un neformālie disputi, disputi ar diviem risinājumiem un eksaminēšanas disputi.[4] Zinātniskā disputa tekstu veidu var noteikt tikai aplūkojot šo darbu titullapas, jo disputu tekstos tālākas norādes par to, kādam notikumam veltīts teksts, nav minētas.

Lai gan sākotnēji universitātē vadītajiem disputiem nozīmīgākā loma bija studentu izglītošanā, 16.-17.gs. tie bija saistīti arī ar plašāku pētniecības iespēju pavēršanu, jo, vadot zinātniskos disputus, bija iespējams pētīt tēmas, kuras citādi varētu tikt noraidītas. Visbiežāk tos rakstīja par reliģijas un filozofijas jautājumiem, tomēr bieži tika aplūkoti arī medicīnas, matemātikas, jurisprudences, vēstures, filoloģijas un politikas jautājumi. Disputus rīkoja arī atzīmējot kāda cilvēka nolīgšanu par jaunu kolēģi skolā vai universitātē.[5]

Vācu sholastiķu 16.-17.gs. sacerētajos traktātos par disputatio ir izskaidrotas arī disputu dalībnieku lomas. Tādas bija trīs – respondents, oponents un vadītājs. Respondents (respondens) ir disputā iesaistītā persona, kura aizstāv savstarpējā uzbrukumā vai paša pastāstītas, vai pēc norunas iegūtas tēzes, un aizsargā tās no oponenta iebildumiem (respondens est persona disputans, quae in mutua collatione theses vel a se propositas, vel ex conventione collectas propugnat, easque ab Opponentis objectibus vindicat).[6] Oponents (opponens) ir disputā iesaistītā persona, kura savstarpējā uzbrukumā diskusijā pastāstītam jautājumam uzbrūk, un to ar saviem iebildumiem mēģina atspēkot (opponens est persona disputans, quae in mutua collatione quaestionem, ad disputandum propositam, oppugnant, eamque suis objectionibus expugnare conatur).[7] Vadītājs (praeses/moderator) ir respondenta vadītājs, lai viņu atbalstītu, ja respondents oponentam pietiekami nepretotos. […] sava pienākuma dēļ viņš ar prātu sekmē respondentu, lai viņa lietu, gluži kā izcils tiesnesis, virzītu uz priekšu (praeses est caput Respondentis, ut hunc, si adversario non sufficienter resistat, sublevet. […] ratione sui officii pertinet ad Respondentem, ut hujus causam, tanquam arbiter primarius, promoveat).[8]

Witte J. Disputatio publica de praestantissima utilissimaq logices parte nimirum demonstratione, ejusque effectu scientia, deque objecto scientiae, Riga: Typis Gerhardi Schröder, 1633. p. [12].

Okazionālā dzeja atzīmē īpašus dzīves notikumus — kāzas (epithalamion), nāvi (epicedium), dzimšanu (genethliacon), jubileju, zinātniskā grāda iegūšanu, grāmatas publikāciju, ceļojuma sākumu (propemptikon) u.c. notikumus, estētiski paceltā vai pompozā valodā.[9] 16.-17.gs. dzejas rakstīšana īpašiem notikumiem bija izplatīta viscaur Eiropā un ik reizi, kad bija jāatzīmē kāds notikums, tika sacerēta dzeja. Ja kādam talants sacerēt dzeju nepiemita, varēja nolīgt citu personu, kura uzrakstītu cildinošus vārdus gaidāmajam notikumam. Okazionālo dzeju autori rakstīja gan sev tuviem un zināmiem cilvēkiem, gan arī cilvēkiem, ar kuriem personīgi nebija pazīstami, tāpēc šī dzeja eksistēja arī novilkuma (preprinta) variantā, kur atlika tikai ievietot personas vārdu un notikuma datumu.[10] Jādomā, ka zinātnisko pētījumu tekstos ietvertie dzejoļi lielākoties bija oriģināli, t.i., sacerēti no jauna, jo šo dzeju sacerēja adresātam personīgi pazīstami cilvēki. Vienlaikus tā bija lieliska iespēja vingrināties dzejas mākslā.

Tā kā literatūras pētnieki gan 16.-17.gs, gan arī mūsdienās, rakstot par okazionālo dzeju, daudz vairāk ir pētījuši dzeju, kas sacerēta kāzu (epithalamion), nāves (epicedium) un dzimšanas (genethliacon) atzīmēšanai, ir grūti izšķirties par veiksmīgu un precīzu terminu latīņu valodā, kas apzīmētu okazionālo dzeju zinātnisko pētījumu tekstos. 16.gs. Jūlijs Cēzars Skaligers [Julius Caesar Scaliger] darbā „Poētika, septiņas grāmatas” (Poetices libri septem), rakstot par okazionālās dzejas veidiem, kas varētu attiekties uz šo dzeju, lieto apzīmējumu laus, laudatio (uzslava, cildinājums) un saista šo apzīmējumu ar grieķu valodas apzīmējumu ἐγκώμιον jeb enkomiju. Lai arī šī vārda izvēle šķiet vilinoša, termins laus, laudatio (uzslava, cildinājums) nav pietiekami precīzs šīs dzejas apzīmēšanai, jo ar to var apzīmēt arī cildinošus prozas tekstus. Līdzīgi ir arī ar terminu panegiriks (panegyris/πανηγυρικός), kas pēc savas būtības varētu būt atbilstošs okazionālai dzejai zinātnisko pētījumu tekstos. Tam raksturīgs personas slavinājums, tomēr arī šis termins var attiekties gan uz dzeju, gan uz prozu. Visprecīzākie apzīmējumi okazionālajai dzejai zinātnisko pētījumu tekstos varētu būt cildinājuma dzeja (carmina laudatoria) un apsveikuma dzeja (carmina gratulatoria), jo tādus mēdza lietot 16.-17.gs. darbos ar veltījuma dzejoļiem kādai personai. Lai gan šādi apzīmējumi ir precīzāki attiecībā pret zinātnisko disputu tekstos ietvertās dzejas raksturu, tie ne vienmēr ir korekti. Ikviens okazionālais dzejolis pieder pie veltījuma dzejas, tomēr ne katrs veltījuma dzejolis ir okazionāls dzejolis, t.i., sarakstīts kādam notikumam, tādēļ runājot par dzeju zinātnisko pētījumu tekstos ir vai nu jālieto daudznozīmīgais termins okazionālā dzeja vai jārunā par apsveikuma dzeju (carmina gratulatoria) okazionālās dzejas kontekstā.

Thale S. Disputatio secunda publica de Dei attributis, tam in genere, quam in specie, Riga: Excudebat Gerhardus Schröder, 1632. p. [2].

Okazionālā dzeja zinātnisko pētījumu tekstos visbiežāk ir pievienota tekstu beigās. Šo dzeju respondentam veltīja gan skolas biedri, gan draugi, gan radinieki, gan arī skolotāji, dažkārt — arī zinātniskā disputa vadītājs (praeses). Daudz retāk respondents veltīja dzeju saviem profesoriem, agrākiem skolotājiem, ģimenei, universitātes un pilsētas vadītājiem, garīdzniekiem un ticības sludinātājiem. Daži uzdrīkstējās veltījumus adresēt visām personām uzreiz. Šādos gadījumos okazionālo dzeju ievietoja pirms zinātnisko pētījumu teksta. Dažreiz dzejoļi ir bez ievadvārdiem, dažreiz pirms dzejoļa ir īss paskaidrojums, kam šis dzejolis veltīts, bet citreiz pirms dzejoļa ir pieminēts arī dzejoļa veids. Tā var būt, piemēram, anagramma – dzejolis, kurā ir iekļauta vārdu spēle vai epigramma – īss un saturīgs dzejolis, kura noslēgumā mēdz būt satīrisks pavērsiens. Gan aiz zinātnisko disputu tekstiem pievienoto dzejoļu skaits, gan to apjoms var būt dažāds – pārsvarā tie ir 2-3, bet var būt pat pieci. Viss atkarīgs no konkrētā cilvēka draugu loka un panākumiem — jo nozīmīgāks ir uzrakstītais darbs, jo vairāk dzejoļi veltīti šai personai. Jāsaka gan, ka ne visos zinātnisko pētījumu tekstos ir ietverta okazionālā dzeja – darbos, kuri ir pāris lapaspušu īsi, un darbos, kuri ir pārmēru gari (>200 lpp.), okazionālā dzeja nav ietverta. Iespējams tādēļ, ka izvērsto zinātnisko pētījumu autori ir zinātniskā disputa vadītāji (praeses), bet tiem dzeju velta reti. Savukārt pašu dzejoļu apjoms svārstās no 2-6 rindiņām īsākajos dzejoļos, līdz 20-35 rindām garākajos, bet vairākumam dzejoļu ir 12-14 rindas.

Weyer P. Disputatio philosophica de analogia entis, Riga: typis Gerhardi Schröder, 1635. p. [10].

Līdzīgi kā zinātnisko pētījumu teksti aptver dažādas tēmas, tā arī okazionālā dzeja, kas tajos iekļauta, var aplūkot dažādu tematiku. Bieži dzejas autori centās okazionālo dzeju sasaistīt ar disputa tēmu.

Dzejoļi, kas skar reliģijas tematiku, ir dramatiski un dedzīgi. Tiem raksturīga aizrautīga „pareizās” reliģijas atbalstīšana, pretstatot to „nepareizajai” ticībai, tādēļ šajā dzejā bieži vien ir vērojama ticības apliecināšana un uzbrukumi ķeceriem, Kalvinam, sātanam, katolicismam, Romas pāvestam un pagānismam. Johanns Brēvers [Johannes Breverus] raksta:

Charhoffius M. Disputatio publica doctrinam de baptismo thetice et antithetice complectens, Riga: Typis Schröderianis, 1636. p. [24].

Dzeja, kas aplūko filozofisku tematiku nav tik dramatiska kā tā, kas vēsta par reliģiskiem jautājumiem. Humānisti sekoja klasiskā laika dzejas sacerēšanas pamatprincipiem, viņi izvēlējās dažādus antīkos tekstus un pielāgoja tos savām interesēm – vispirms tika atrasts antīkais materiāls, tad atjaunots un iztulkots un visbeidzot gan mainīts, gan arī imitēts.[12] Okazionālās dzejas valoda saskan ar pareizas latīņu valodas (latinitas) principiem. Gan dzejas vārdu krājums, gan gramatika atbilst tīrai un izsmalcinātai latīņu valodai. Autori tiecās izvairīties no barbarismiem vārdu krājumā un solēcismiem gramatikā. Īpaša uzmanība pievērsta arī dzejoļu estētikai – dzejas tekstā bagātīgi ietvertas dažādas stilistiskās figūras – vārdu figūras (piemēram, repetitio un gradatio), domu figūras (piemēram, metaforas un hiperbolas) un citi dzejas tekstu greznojoši līdzekļi.

Humānistu laika autori uzskatīja, ka dzejai jābūt gan patīkamai, gan morāli noderīgai, tādēļ gandrīz ikkatrā laicīgā un reliģiskā dzejā ir ietverti didaktiskie elementi. Rakstot un publicējot dzeju, okazionālās dzejas autori stiprina sabiedrības vērtību sistēmu un rada vienprātību par to, kas ir morāli akceptējams un, kādām vērtībām ir nozīme. Dzejas uzdevums ir nevis glaimot adresātam, bet gan atgādināt par adresāta vai adresātu pienākumiem un sniegt caur slavinājumu instrukcijas (laudando praecipere), kas ir smalki izstrādātas un ievītas dzejā lasītājam patīkamā veidā.[13] Joahims Kūns [Joachimus Kuhn] raksta:

Dzejas autors māca, ka ar neatlaidīgu un centīgu darbu ikviens var gūt panākumus, bet sliņķis uz panākumiem var tikai cerēt. Lai gan okazionālajā dzejā bieži vien pieminēts adresāta talants, doma, ka talantīgam cilvēkam gūt panākumus būtu vieglāk, dzejā nav ietverta – ikvienam ir jāiegulda neatlaidīgs darbs. Joahims Remenkamps [Joachimus Remmenkamp] Konrādam Meijeram [Conrad Meyer], stāstot par zemnieku, norāda:

Meyer C. Disputatio philosophica de essentia, Riga: Typis Gerhardi Schröder, 1636. p. [11-12].

Abos gadījumos autori māca, ka ikvienā nopietnā darbā liela nozīme ir mūsu personīgajam ieguldījumam – kādus pamatus savā attīstībā ieliksim, tādus rezultātus sasniegsim. Līdzās didaktikai un adresāta cildinājumam okazionālajā dzejā ir ietverti arī pamudinājumi, laba paredzējumi, novēlējumi un lūgšanas.

Gan 17.gs. Livonijā izdotie zinātnisko pētījumu teksti, gan okazionālā dzeja, kas pievienota aiz tiem, ir pētīta ārkārtīgi minimāli, tādēļ iepazīšanās ar šiem materiāliem var sniegt jaunus atklājumus par zinātnisko tekstu un literatūras saikni. Te paveras plašas darba iespējas gan tulkotājiem, gan literatūrzinātniekiem, gan arī vēsturniekiem izpētīt šīs dzejas vietu un nozīmi tā laika sabiedriskās un politiskās dzīves kontekstā.

Izmantotā literatūra:

1. Charhoffius M. Disputatio publica doctrinam de baptismo thetice et antithetice complectens, Riga: Typis Schröderianis, 1636.
2. Depkin H. Publica disputatio philosophica de natura accidentis praedicamentalis in communi, Riga: Literis Gerhardi Schröderi, 1645.
3. Felwinger J. Brevis commentatio de disputatione, Altdorphi: Hagen, 1659.
4. Freedman S. J. Disputations in Europe in the early modern period // Hora est! On dissertations, Leiden: Universiteitsbibliotheek Leiden, 2005.
5. Kahlen J. Disputatio logica de oppositione propositionum, Riga: Typis Scröderianis, 1648.
6. Kühlmann W. Neo-Latin Literature in Early Modern Germany // Camden House History of German Literature, volume 4, Early Modern German Literature 1350–1700, edited by Reinhart, M., NY: Camden House, 2007.
7. Meyer C. Disputatio philosophica de essentia, Riga: Typis Gerhardi Schröder, 1636.
8. Miert D. Humanism in an Age of Science, the Amsterdam Athenaeum in the Golden Age, 1632–1704, Boston: Brill, 2009.
9. Thoen I. Strategic affection? Gift exchange in seventeenth-century Holland, Amsterdam: Amsterdam university press, 2007.
10. Ulricus F. Disputatio quarta theologica de basi fidei sive scriptura sacra de qua Divini Numinis auspicio, Riga: Excudebat Gerhardus Schröder, 1634.
11. Weijers O. The medieval disputatio // Hora est! On dissertations, Leiden: Universiteitsbibliotheek Leiden, 2005.
12. Weijers O. The various kinds of disputation in the faculties of arts, theology, and law (c.1200-1400) // Disputatio 1200-1800: Form, Funktion Und Wirkung Eines Leitmediums Universit Rer Wissenskultur, edited by Gindhart M., Kunder U., Berlin: Walter de Gruyter, 2011.
13. Wendeler M. Breves observationes genuini disputandi processus, Wittebergae: Fincelius, 1650.

* Publikācijā izmantotas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu krājumos esošo materiālu ilustrācijas.

Atsauces:

[1] Miert D. Humanism in an Age of Science, the Amsterdam Athenaeum in the Golden Age, 1632–1704, Boston: Brill, 2009, p. 150.

[2] 1) Weijers O. The medieval disputatio // Hora est! On dissertations, Leiden: Universiteitsbibliotheek Leiden, 2005, p.11; 2) Freedman S. J. Disputations in Europe in the early modern period // Hora est! On dissertations, Leiden: Universiteitsbibliotheek Leiden, 2005, p. 30.

[3] Felwinger J. Brevis commentatio de disputatione, Altdorphi: Hagen, 1659, p. 3.

[4] Weijers O. The various kinds of disputation in the faculties of arts, theology, and law (c.1200-1400) // Disputatio 1200-1800: Form, Funktion Und Wirkung Eines Leitmediums Universit Rer Wissenskultur, edited by Gindhart M., Kunder U., Berlin: Walter de Gruyter, 2011, p. 21-31.

[5] Freedman S. J. Disputations in Europe in the early modern period // Hora est! On dissertations, Leiden: Universiteitsbibliotheek Leiden, 2005, p. 31.

[6] Wendeler M. Breves observationes genuini disputandi processus, Wittebergae: Fincelius, 1650, p. 20.

[7] Ibid, p. 21.

[8] Ibid, p. 20-21.

[9] Kühlmann W. Neo-Latin Literature in Early Modern Germany // Camden House History of German Literature, volume 4, Early Modern German Literature 1350–1700, edited by Reinhart, M., NY: Camden House, 2007, p. 287.

[10] Thoen I. Strategic affection? Gift exchange in seventeenth-century Holland, Amsterdam: Amsterdam university press, 2007, p. 89.

[11] Charhoffius M. Disputatio publica doctrinam de baptismo thetice et antithetice complectens, Riga: Typis Schröderianis, 1636, p. [9].

[12] Thoen I. Strategic affection? Gift exchange in seventeenth-century Holland, Amsterdam: Amsterdam university press, 2007, p. 89.

[13] Kühlmann W. Neo-Latin Literature in Early Modern Germany // Camden House History of German Literature, volume 4, Early Modern German Literature 1350–1700, edited by Reinhart M., NY: Camden House, 2007, p. 287.

[14] Kahlen J. Disputatio logica de oppositione propositionum, Riga: Typis Scröderianis, 1648, p. [15].

[15] Meyer C. Disputatio philosophica de essentia, Riga: Typis Gerhardi Schröder, 1636, p. [12].

Saistītie raksti:

MĒS TOPAM! TRAKUMS KĀ BRĪVĪBAS FORMA (KULTŪROLOĢISKS SKATĪJUMS) INTERVIJA AR DR. HIST. HARIJU TUMANU «KUR MŪSDIENĀS MĪT VAROŅI?» MASU KULTŪRA VĒSTURISKĀS RETROSPEKCIJAS SPOGULĪ: SENO LAIKU PIEMĒRS