title VEIDOLA DALĀMĪBA UN BŪTĪBAS VIENĪBA ARISTOTEĻA SKĀTĪJUMĀ

| Drukāt title
title

Aristotelis aplūko vielisku būtību kā tādu, kas sastāv no atšķirīgām daļām: vielas (vielisko sastāvdaļu jeb elementu summas) un būtības kā veidola. Vieliska būtība ir salikums, kura vienību nodrošina veidols, apvienojot vieliskās sastāvdaļas, kas bez veidola būtu tikai lietu summa jeb kaudze. Veidolam jābūt vienībai, jo tikai tas, kas pats ir vienība, var apvienot to, kas vēl nav vienība. Aristoteļa darbos atrodami izteikumi, ka pats veidols arī ir salikums un ir dalāms. Raksta mērķis ir ieskicēt, kā saprast veidola dalāmību un kā veidols, būdams salikums, var nodrošināt cita salikuma (vieliskās būtības) vienību.

Aristoteļa redzējums vielisko pasauli sašķeļ veselumos. Ikviens no tiem ir vieliska būtība (enulos ousia),[1] kas sastāv no divām daļām: vielas (hylē) un būtības (ousia) kā veidola (eidos).[2] Aristotelis runā par eidos kā par ousia: veidols ir vieliskās būtības (veidola un vielas salikuma) būtība. Vieliskās būtības būtība jeb veidols apvieno vieliskās sastāvdaļas veselumā tā, ka tās nespēj pastāvēt šķirti no vieliskās būtības, turpinot būt tās pašas, kas tās bija šajā vieliskajā būtībā. Ikviena vieliska būtība sastāv no daļas, kas apvieno, un daļām, kas tiek apvienotas. Pateicoties veidolam, vieliskā būtība nav vielisko sastāvdaļu patvaļīgs salikums, kaudze vai summa.[3] Aristotelis pieņem, ka tikai tas, kas jau ir vienība, var apvienot ko tādu, kas vēl nav vienība. Jo vairāk kaut kas ir vienība, jo labāk tas spēj paveikt apvienošanas uzdevumu. Pēdējam apvienotājam vajadzētu būt kaut kam vienkāršam un nesaliktam, lai nerastos jautājums, kas to atkal apvieno.[4] Ja veidols ir vieliskās būtības apvienotājs, tam jābūt vienībai vispilnīgākajā nozīmē (sk. Met. I 1, 1052a33-34). Vienlaikus Aristoteļa darbos atrodami izteikumi, kas liek domāt, ka pats veidols arī sastāv no daļām, t. i., veidols izrādās salikts. Raksta mērķis ir izvērtēt, kā saprast veidola dalāmību un kā veidola dalāmība ir savienojama ar tā uzdevumu nodrošināt vieliskās būtības vienību.

I

Metafizikā (Met.) ∆ 25 Aristotelis runā par vairākiem veidiem, kā saprast, kas ir daļa, nošķirot kvantitatīvu dalījumu no tāda, kas ir bez kvantitātes. Kvantitatīvu daļu raksturo tas, ka tās atņemšana samazina veselumu. Turpretī daļas, kas izšķirtas bez kvantitātes, to neizsmeļ un nesamazina.[5] Veselumu kā kvantitāti var dalīt vienādās vai nevienādās daļās. Piemēram, četras pēdas garu lentu mēs varam sagriezt uz pusēm, radot divas divpēdu lentes, vai arī sadalīt to nevienādās daļās, iegūstot trīs pēdu un vienu pēdu garu posmu (1023b12-17).

Dalījums bez kvantitātes attiecas uz vielisku būtību, kas sastāv no veidola un vielas. Aristotelis kā piemēru min bronzas lodi un bronzas kubu. Bronzas lodei ir divas daļas – viela jeb bronza, no kā lode ir pagatavota, un lodveidīgums, lodei raksturīgais „leņķis” jeb liekums, kas to padara lodveidīgu. Vieliskai būtībai paliekot tai, kas tā ir, kvantitatīvs dalījums nav iespējams, jo tas nozīmētu vieliskās būtības sairšanu vieliskajās sastāvdaļās. Lodi sagriežot uz pusēm, iegūsim divas puslodes, nevis vielu un veidolu. Un tomēr – bronzas lode vai bronzas kubs sastāv no divām daļām:

[Par daļām tiek sauktas] arī lietas, kurās sadalās vai no kā saliekams veselums – veidols[6] vai arī tas, kam ir veidols, piemēram, gan bronza (šī ir viela, kurā ir veidols), gan leņķis (gōnia) ir bronzas kuba vai bronzas lodes daļas.[7] (Met. ∆ 25, 1023b19-22)

Arī pats veidols ir dalāms. Apgalvojums, ka veidols ir veselums (pasvītrots tekstā), jau paredz veidola dalāmību. Ja pastāv veselums, tad jāpastāv arī daļām. Ja daļu vairs nav, nav arī veseluma (Top. Z 13, 150a33-36). Aristotelis stingri nošķir veseluma un daļu nojēgumus. Ja veidols ir veselums, tas ir salikums no īstenām daļām, t. i., daļām, kas nav identiskas ar veselumu. Veselums nevar būt vienāds ar savu daļu. Piemēram, zilbe „BA” nav identiska nedz ar A, nedz ar B (150b19-21).[8] Turklāt, ja veselums būtu vienāds ar savu daļu, tad veselumam būtu tikai viena daļa, kas ir absurds. Ja pastāv viena daļa, jābūt vēl kādai: ir daļa, ko nošķir, un daļa, no kā nošķir. Aristotelis (∆ 25 1023b24) paskaidro, ka viena no veidola daļām ir ģints. Ja ir viena, jābūt vismaz vēl vienai daļai, un tā ir atšķirība (diaphora).

Veidola dalāmība izriet arī no tā, ka veidols ir definīcijas priekšmets. Tā kā definīcija sastāv no daļām, arī tās priekšmetam jābūt dalāmam:

Tā kā definīcija (horismos) ir noteiksme (logos) un katrai noteiksmei ir daļas; tad, tāpat kā noteiksme attiecas uz lietu (pragma), tā arī noteiksmes daļa līdzīgi attiecas uz lietas daļu [..]. (Met. Z 10, 1034b20-22)

Definīcijas daļas ir ģints un atšķirība. Veidols, uz kuru definīcija attiecas, arī sastāv no līdzīgām daļām. Aristotelis ar vārdu eidos apzīmē ne tikai veidolu, bet arī sugu. Ja eidos ir definīcijas priekšmets, kas dalāms ģintī un atšķirībā, veidols un suga ir viens un tas pats, t. i., definīcijas priekšmets ir suga kā veidols. Bet eidos var apzīmēt arī kaut ko tādu, kas ir dalāms atsevišķos īpatņos – vieliskās būtībās. Tādā gadījumā runa ir par sugu kā vielisko būtību summu. Sugas dalījums īpatņos ir kvantitatīvs, bet dalījums ģintī un atšķirībā ir bez kvantitātes. Ja suga netiek uzskatīta par kvantitatīvu lielumu, tad tā nav ģints daļa, bet ģints ir sugas daļa.[9] Ģints un atšķirības kombinācija veido noteiktu īpatņu izšķīruma pamatu, kas piemīt ikvienam no tiem un tādējādi tiem visiem ir kopīgs. Atšķirībai jābūt sugveidojošai īpašībai, kas nepiemīt citu sugu īpatņiem. Suga kā definīcijā izteikts īpatņu izšķīruma pamats ir ikvienas attiecīgajā īpatņu summā ietilpstošās vieliskās būtības veidols.

II

Ja veidols ir salikums, kādā veidā tas spēj nodrošināt cita salikuma (vieliskās būtības) vienību? Atbildes meklējumos vispirms jāpievēršas fragmentam Met. Z 17, kurā Aristotelis skaidro, kādā veidā vieliska būtība ir vienība – veselums stingrā nozīmē jeb tāds veselums, kas nav kaudze, vielisko sastāvdaļu summa. Ja vieliska būtība (per impossible) būtu vielisko sastāvdaļu summa, tad tā nepārstātu pastāvēt pat tad, kad šī būtība būtu sadalīta un kad to veidojošās sastāvdaļas būtu nošķirtas cita no citas. Bet, sadalot būtību, tā pārstāj pastāvēt, kamēr vieliskās sastāvdaļas joprojām pastāv. Tās gan nepastāv vairs kā sastāvdaļas, jo veselums, kura sastāvdaļas tās bija, taču ir zudis. Aristotelis secina: ja būtības daļu summa nav tas pats, kas pati būtība, tad šādā būtībā papildus vielisko daļu summai ir klātesošs vēl kaut kas cits, kas vairs nav klātesošs brīdī, kad būtība ir sadalīta. Aristotelis kā vieliskas būtības piemērus lieto zilbi un miesu. Tie ir tikai un vienīgi piemēri, šīs lietas neizturētu īstenas būtības – dzīvas būtnes – mērauklu.

Zilbe nav tas pats, kas tās burti (stoicheia – elementi), BA nav tas pats, kas B un A, tāpat kā miesa nav tas pats, kas uguns un zeme (jo kad [veselumi], piemēram, miesa un zilbe, ir iziruši, tie vairs nepastāv, bet burti pastāv, un tāpat arī uguns un zeme), tāpēc zilbe ir kaut kas [vairāk] un nevis tikai burti, patskanis un līdzskanis, bet arī kaut kas cits (heteron ti), un miesa nav tikai uguns un zeme vai karstais un aukstais, bet arī kaut kas cits. (Met. Z 17, 1041b12–19)

Aristotelis šo „kaut ko citu” papildus burtiem nodēvē par dabu, cēloni vai sākotni (1041b25–28). Runa ir par būtības veidolu. Veidols nedrīkst būt ne tālāka vieliska sastāvdaļa jeb elements, ne elementu summa, jo pretējā gadījumā vieliskā būtība izrādīsies tikai „lielāka” elementu summa, nevis veselums.

Ja tātad šim [kaut kam citam] būtu jābūt vai nu elementam (stoicheion), vai arī saliktam no elementiem, tad, ja tas ir elements, atkal būs spēkā tas pats prātojums (jo miesa būs no šā un uguns un zemes, un vēl no kā cita, un tā līdz bezgalībai); ja tas ir salikts no elementiem, skaidrs, ka ne jau no viena, bet no daudziem [citādi tas būs šis viens elements], tā ka atkal uz to attiecināsim to pašu prātojumu, kas bija par miesu vai zilbi. (1041b19–25)

Ja veidols būtu elements jeb vieliska sastāvdaļa, radīsies jautājums par to, kas apvieno veidolu ar citām vieliskām sastāvdaļām. Ja šis jaunais „apvienotājs” atkal ir elements, tad jāievieš vēl viens papildu „apvienotājs”, kas apvieno šo jauno „apvienotāju” ar iepriekšējiem „apvienotājiem” un elementiem, un tā mēs nonākam bezgalīgā regresā. Tas pats prātojums ir spēkā, ja veidols būtu elementu salikums. Ja veidols sastāv no viena elementa (kas ir absurds), tad mēs atgriežamies pie sākotnējām pārdomām – kas notiktu, ja veidols būtu elements? Versija, ka veidols varētu būt daudzu elementu salikums, ir tikpat trausla kā iepriekšējais gadījums. Būtu jāmeklē apvienotāja apvienotājs, un tā mēs nonāktu jaunā bezgalīgā regresā. Tātad apvienotājs nedrīkst būt nedz elements, nedz elementu salikums. Aristoteļa iecere ir ieviest pamata nošķīrumu starp vieliskām sastāvdaļām jeb elementiem un veidolu jeb sākotni:

[..] tā vien rādās, šī daba ir būtība [t. i., veidols], un tas nav elements, bet gan sākotne. Elementi ir kaut kas, kuros [lieta] ir sadalāma un kuri paliek kā viela, piemēram, A un B ir zilbes burti. (1041b30–33)

Elementi (piemēram, burti), no vienas puses, un sākotne vai cēlonis, no otras puses, pārstāv atšķirīgus esamības tipus jeb ģintis (Met. ∆ 28, 1024b12), kur „ģints” jāsaprot šī vārda plašākajā nozīmē, t. i., kā „kategorija” (I 3, 1054b29-30). Katrīna Koslicka (Koslicki 2006, 723) ir trāpīgi novērojusi, ka Aristotelim īsteni apvienoti veselumi sastāv no daļām, kas pārstāv atšķirīgus esamības tipus, kamēr kaudzes sastāv tikai no viena tipa daļām. Ja izmantojam Aristoteļa piemēru – burti A un B, atrauti viens no otra, vai arī uguns un zeme, kas nav sajaukti noteiktā kombinācijā, nevar veidot neko vairāk kā vien kaudzi. Tikai to apvienojums noteiktā attiecībā padara burtus A un B par zilbi „BA” un zemi un uguni par miesu. Šī kombinācija vai attiecība, t. i., veidols,[10] ir cita tipa lieta. Veidolam nākot klāt, veidojas vienība, kuras daļas ir dažādu tipu lietas. Sekojot Koslickai, formulēsim divas tēzes, kurām, šķiet, Aristotelis piekrīt vienības problēmas risinājumā.

  1. Ja z sastāv no dažādu tipu daļām, t. i., z piemīt daļas x1, x2, x3…xn, kas pārstāv tipu X, un z piemīt vēl kāda daļa y, kas pārstāv tipu Y, tad z ir vienība.
  2. Ja z sastāv tikai no viena tipa daļām, t. i., visas z daļas x1, x2, x3…xn pārstāv tipu X, tad z nav nekas vairāk kā kaudze jeb x1, x2, x3…xn summa.

Vieliska būtība ir veselums, kas sastāv no divu tipu daļām – vielas un veidola. Viela ir vielisko sastāvdaļu jeb elementu summa. Veidols ir sākotne vai cēlonis, kas organizē vielu. Arī pats veidols ir veselums, kas sadalāms daļās (sk. Met. ∆ 25, 1023b19-22). Kā veidols, būdams salikums, var būt vienība, nevis tikai savu daļu summa? Te saskatāmas paralēles ar iepriekšējo argumentu, kurā izskanēja apgalvojums, ka veidols nav vielisko sastāvdaļu salikums. Pēc analoģijas ar vieliskajām sastāvdaļām jeb elementiem, kas pārstāv vienu esamības tipu, ir vietā jautājums, no kādām daļām sastāv veidols. Pat ja veidols nesastāv no šādām sastāvdaļām, bet gan no pavisam cita tipa daļām, vai veidols arī nav tikai kaudze tāpat kā vieliskās sastāvdaļas bez veidola? Pieņemsim, ka veidols sastāv no daļām, kas pārstāv tipu „sākotne”. Ja veidola daļas pārstāv vienu un to pašu tipu, tad jāatzīst, ka tas ir tikai kaudze. Elementi bez sākotnes nav nekas vairāk kā summa tieši tādēļ, ka tie pārstāv vienu un to pašu tipu. Līdzīgi arī

veidolam vajadzētu būt tikai daļu – sākotņu – summai. Šis pat būtu neprecīzs apzīmējums, jo neapvienotas „daļas” nemaz īsti nav saucamas par daļām. Drīzāk būtu jārunā par daudzu veidolu summu. Iznāk, ka apvienotājam ir vajadzīgs jauns apvienotājs un ir spēkā tas pats arguments, kas tiek attiecināts uz vielisko sastāvdaļu nespēju pašām par sevi veidot vienotu veselumu.

Atgriežoties pie sākumā izvirzītā jautājuma – kādā veidā veidols kā salikums spēj nodrošināt vieliskās būtības vienību –, varam ieskicēt šādu atbildi: ja veidols būtu elementu salikums, tas nespētu nodrošināt vieliskās būtības vienību iepriekš minēto iemeslu dēļ. Tomēr veidols ir vieliskās būtības apvienotājs, un tādējādi tas nevar būt elementu salikums. Aristotelis atzīst, ka veidols ir cita tipa lieta, t. i., „sākotne”. Iespējams, ka arī sākotni var dalīt. Vai tādā gadījumā veidols nebūs sākotņu – vairāku veidolu – summa? Ja veidols ir veidolu summa, pieņemot iepriekš minēto 2. tēzi, radīsies jautājums par to, kas šo summu apvieno.

III

Lai atšķetinātu „veidolu summas” problēmu, uzmanīgi jāpalūkojas, kā domāt veidola dalāmību. Jau noskaidrots, ka to nevar domāt tāpat kā vieliskās būtības dalāmību. Vēl kāds arguments, kāpēc veidola dalāmība domājama citādi, ir saistīts ar izteikumu, ka veidols ir neiznīcināms, jo tas nav radīts. Būt radītam nozīmē sastāvēt no vielas un veidola un būt sadalāmam tajos, t. i., būt vielas un veidola salikumam (Met. Z 8, 1033b12-13). Kad vieliskās sastāvdaļas tiek atrautas cita no citas, salikums tiek iznīcināts, jo tas zaudē veidolu. Bet veidols nav salikums no vielas un veidola; bezvieliskās lietas neiznīkst (Z 10, 1035a25-30). Sadalīt vieliskajās sastāvdaļās var tikai vielisku būtību; bet kādās daļās ir sadalāms veidols, ja tas ir neradīts un neiznīcināms?

Veidols sastāv no ģints un atšķirības (sk. ∆ 25 1023b24). Runa ir par vienas un tās pašas lietas dažādu aspektu nošķīrumu, precīzāk, par vienas un tās pašas vieliskās būtības veidola daļām. Pieņemot, ka cilvēks ir divkājains dzīvnieks, jāvaicā, kā šīs daļas veido vienību.

Kādēļ gan [divkājains dzīvnieks] ir kaut kas viens un nevis daudzi, „dzīvnieks” un „divkājains”? (Met. Z 12, 1037b13-14)

Kā divkājains dzīvnieks var būt veselums, nevis kaudze, kas sastāv no „divkājains” un „dzīvnieks”? Aristotelis atbrīvojas no problēmas, paziņojot, ka ģints (dzīvnieks) nepastāv pati par sevi nošķirta no sugas (cilvēks) vai no attiecīgo sugu norobežojošās jeb sugveidojošās atšķirības (divkājains) (1038a5).

Sugveidojošo atšķirību varam iegūt, sadalot vienu atšķirību ar citām (1038a9), t. i., nosakot, kas ir cilvēks, jāpamatojas uz arvien īpašākām atšķirībām. Vispirms tiek izvēlēta ģints „dzīvnieks”, tad tiek atrasta atšķirība „būt apveltītam ar kājām”. Pēdējā ir pārāk vispārīga, lai tā varētu kalpot par sugveidojošo atšķirību, tāpēc šī atšķirība tiek dalīta jeb tālāk specificēta ar atšķirību „divkājains”. Kāpēc atšķirība „būt apveltītam ar kājām” un atšķirība „divkājains” nav tikai šo divu atšķirību summa? Aristoteļa pieeja šeit izslēdz iespēju, ka atšķirības veido kaudzi, jo dalīšanas ceļā nonāk pie rezultāta, ko vairs nav iespējams tālāk dalīt un atšķirt, kur pēdējā nedalāmā atšķirība ietver visas pārējās atšķirības. Tādējādi sugu skaits būs atbilstošs atšķirību skaitam un pēdējā atšķirība būs attiecīgā dzīvnieka veidols (1038a15).

Aristotelis savu dalījuma pieeju asi pretstata Platona izmantotajai dihotomijai jeb savstarpēji izslēdzošam dalījumam divās grupās, kur atšķirības ir patvaļīgi izvēlētas. Platons iedala „dzīvnieku” divās daļās – „apveltīts ar kājām” un „bez kājām”, un tālāk „apveltīto ar kājām” – „spārnotajā” un „bez spārniem”. Šāda patvaļīga atšķirību ieviešana nevar nodrošināt to, ka katra nākamā atšķirība ietvertu iepriekšējo.

Šķiet, ka Aristotelis ir veiksmīgi atrisinājis veidola vienības problēmu: pat ja veidolam ir daļas, tās neapdraud veidolu kā veselumu: pēdējā, t. i., sugveidojošā atšķirība jeb pēdējais veidols, ietver visas pārējās un, visbeidzot, arī ģinti. Ja nebūtu pēdējās, visvairāk noteiktās atšķirības, nebūtu pārējo, mazāk noteikto atšķirību un nepastāvētu arī ģints. Aristotelis te piedāvā skatīt veidolu kā statenisku vienību, kas izpaužas kā nosakāmā – nosakošā (determinējamā – determinētāja) hierarhiska attiecību virkne, kuras pirmais loceklis ir sugveidojošā atšķirība, vidējie locekļi – mazāk specifiskās atšķirības un pēdējais loceklis ir ģints. Ģints (un mazāk noteikto atšķirību) nespēja pastāvēt nošķirti no sugveidojošās atšķirības nozīmē to, ka šī atšķirība iekļauj ģinti, t. i., „dzīvnieks” ir atvedināms no „divkājainā”, jo tikai tie, kas ir divkājaini, var būt dzīvnieki.

Mulsinoša ir Aristoteļa piezīme, ka ģints ir kā viela (1038a6). Tādējādi varētu pieņemt, ka sugveidojošā atšķirība ir kā veidols. Vai tas nozīmē, ka ģints un atšķirības attiecību risinājums ir veidots pēc analoģijas ar vielas un veidola attiecību risinājumu? Tādā gadījumā definīcijas priekšmets, būdams ģints un sugveidojošās atšķirības kombinācija, ir līdzīgs vieliskai būtībai, dalāmai vielā un veidolā. Iepriekš tika teikts, ka veidols nav salikums no vielas un veidola, jo tas ir neradīts un neiznīcināms. Iespējams, ka minētā analoģija ir jāskata apgriezti – vielas un veidola attiecības ir jāskaidro ģints un atšķirības attiecību terminos. Tādā gadījumā viela ir atvedināma no veidola. Var piekrist, ka kaut kādā nozīmē veidols ietver vielu, nosakot, kādai tai jābūt, lai tā varētu būt attiecīgās vieliskās būtības viela. Tomēr šis ietvērums nevar būt tāds pats kā atšķirības un ģints gadījumā, jo tad, vieliskai būtībai atņemot veidolu, vieliskās sastāvdaļas beigtu pastāvēt. Taču, piemēram, arī pēc tam, kad miesa ir sadalījusies, uguns un zeme turpina pastāvēt kā elementu summa. Turklāt, ja veidols ietvertu vielu tāpat kā atšķirība ietver ģinti, tad veidols un viela nepārstāvētu atšķirīgus esamības tipus (sk. Met. Z 17, 1041b12–19). Ietvērums izslēdz esamības tipu dažādību. Atšķirība ietver ģinti, tātad abi ietvēruma locekļi pārstāv vienu un to pašu tipu. Saskaņā ar 2. tēzi būtu jāsecina, ka, ja atšķirība un ģints pārstāv vienu un to pašu tipu, tad atšķirība un ģints veido kaudzi jeb summu. Tomēr, pateicoties ietvērumam, atšķirība un ģints neveido summu. Tādējādi nepieciešams koriģēt 2. tēzi.

2.* Ja z sastāv tikai no viena tipa daļām, t. i., visas z daļas x1, x2, x3…xn, pārstāv tipu X un neviena no daļām neietver pārējās, tad z nav nekas vairāk kā kaudze jeb x1, x2, x3…xn, summa.

IV

Veidola daļu stateniskā vienība jeb ietvērums ir risinājums problēmai, kā veidols var būt vienība, būdams salikums. Tomēr jāaplūko vēl kāds gadījums, kas var apdraudēt šo risinājumu. Darbā De Partibus Animalium (PA) A 3 Aristotelis atzīst, ka nepietiek tikai ar vienas atšķirības minēšanu, jo viena atšķirība nespēj vēstīt pietiekami daudz, lai raksturotu kādu sugu. Dzīvnieki jāietver sugās, kur katra no tām tiek nošķirta pēc daudzām atšķirībām (643b9-13), nevis tikai ar viena dalījuma palīdzību (644a6-8). Cilvēks ir kaut kas vairāk par divkājainu dzīvnieku, un putns ir kaut kas vairāk par spārnotu dzīvnieku. Bet, ja tā, tad kādā veidā visas šīs atšķirības apvienojas vienotā veselumā? Kādēļ šo atšķirību kopums nav tikai vairāku konsekventu iedalījuma līniju patvaļīgs apvienojums? Kā norāda PA komentāra autors Džeimss Lenokss (Lennox 2001, 166), Aristotelim jāsaduras ar jaunu – līmeniskās vienības – problēmu. Sākot dalījumu ar lielu skaitu vispārīgu atšķirību, vietā ir jautājums, kāpēc šo atšķirību sasaiste nav tikpat nejauša kā tās sasaistes, par kurām viņš kritizē dihotomistus. Stateniskās vienības problēma tiek atrisināta ar ietvēruma palīdzību – „divkājainais” ietver „apveltīto ar kājām”, „apveltītais ar kājām” ietver „dzīvnieku”, taču līmeniskā griezumā neviena no atšķirībām šādi neietver nevienu citu. Aristotelis, piemēram, norobežo putnus, izmantojot tādas atšķirības kā knābis, spalvas, spārni, kājas utt. Definīcijai būtu jāatklāj sava priekšmeta – sugas kā veidola – vienība, bet šīs daudzās atšķirības it kā sašķeļ veidolu daudzos veidolos. Ja pēdējā atšķirība tiek atzīta par vieliskās būtības veidolu un šādas pēdējās atšķirības izrādās vairākas, tad iznāk, ka šis veidols ir veidolu summa, t. i., līdzās pastāv vairākas vienlīdz noteiktas sugveidojošās atšķirības, kas nav atvedināmas cita uz citu. Tādējādi, ja veidols ir vieliskās būtības būtība, iznāk, ka viena būtība sastāv no citām – būtība ir kaudze. Metafizikā Z 13 1039a3-6 varam lasīt, ka neviena būtība nevar sastāvēt no citām, jo tad tā nebūs kaut kas viens, bet gan daudzi. Problēmu var formulēt arī šādi: ja pastāv vairākas pēdējās atšķirības, kas cita citu neietver, kādēļ neizdarīt secinājumu, ka veidols nav vienība un tādējādi nespēj pildīt apvienotāja funkcijas?

Iespējamais risinājums ir šāds. Aristotelis nav centies izveidot visaptverošu dzīvnieku klasifikāciju, bet drīzāk gribējis noskaidrot, kā dzīvnieki atšķiras un, kas ir svarīgāk, – kāpēc tie atšķiras. Vaicāt „kāpēc?” nozīmē meklēt atšķirību cēloņus. Dalījums ar daudzu atšķirību palīdzību liek domāt, ka viņš meklē cēloņus, pētot šo atšķirību kombinācijas.[11] Dzīvnieks tiek noteikts pēc daudzām atšķirībām, jo tam ir daudzas vieliskas sastāvdaļas. Ja Aristoteļa mēģinājumu definēt dzīvnieku sugas aplūko šādā griezumā, tad jāatzīst, ka definīcija neuzrāda veidolu, bet sniedz ieskatu dzīvnieku daudzveidībā. Atšķirības ir nevis dažādas veidola daļas, bet gan vieliskas pazīmes, kas ļauj šo veidolu raksturot. Veidols ir atšķirību (vielisko sastāvdaļu) vienības cēlonis, kas nosaka, kādām šīm atšķirībām (sastāvdaļām) jābūt. Ja Aristotelis pašas atšķirības (nevis to cēloņus) uzskatītu par veidoliem, tad rastos jautājums, kas tad šīs atšķirības satur kopā.

Veidols kā vielisko sastāvdaļu vienības cēlonis atklājas De Anima (DA), kur Aristotelis veidolu saista ar dvēseles nojēgumu. Dvēsele nosaka, kāpēc dzīva būtne ir tāda, kāda tā ir, – kādas spējas tai piemīt, kādas funkcijas ir ķermeņa orgāniem. Orgāni veidoti tieši tā, lai tie varētu īstenot šīs spējas un funkcijas, t. i., ķermenis pastāv dvēseles dēļ, viela pastāv veidola dēļ. Tomēr arī dvēsele tiek raksturota kā dalāma – tā sastāv no dažādām spējām. Vai tas nozīmē kārtējo atgriešanos pie veidola vienības problēmas? Aristoteļa pieeja DA izslēdz līmeniskās vienības problēmas iespēju. Dvēseles jeb veidola daļas ir dažādas dvēseles spējas, taču šīs spējas pastāv nevis līdzās cita citai, bet gan veido noteiktu pakārtojumu, kur augstākās spējas jau ietver zemākās. Ja šis pakārtojums netiktu pieņemts, tad vajadzētu meklēt vēl kādu augstāku veidolu vai dvēseli, kas apvienotu daudzās dvēseles daļas, un tā līdz bezgalībai. Šķiet, Aristotelis ir apzinājies problēmu, kas rastos, ja viņš atzītu, ka veidols sastāv no citiem veidoliem, t. i., viņš ir apzinājies viena un tā paša esamības tipa lietu vienības problēmu (sk. 2.* tēzi).

Daži apgalvo, ka dvēsele ir sadalīta un ka tā prāto ar vienu daļu, bet iekāro ar citu. Kas gan tad apvienos dvēseli, ja tā pēc savas dabas ir sadalīta? Ne jau ķermenis; gluži pretēji, šķiet, ka tā ir dvēsele, kas vieno (sunechei) ķermeni; katrā gadījumā, kad dvēsele aiziet, ķermenis sairst un sapūst. Bet, ja pastāv vēl kaut kas cits, kas padara dvēseli vienu, šis, visdrīzāk, būtu dvēsele, un tādā gadījumā būs atkal jāmeklē: vai šis ir viens vai sastāv no daudzām daļām? Ja viens, kādēļ gan tūlīt nepieņemt, ka dvēsele ir viena? Ja tam ir daļas, tad atkal jāmeklē atbilde, kas šā daļas vieno, un tā var iet līdz bezgalībai. (DA A 5, 411b5-14)

Veidola līmeniskā vienkāršība nav pretrunā ar ierosinājumu PA, ka dzīvu būtni nepieciešams norobežot, pamatojoties uz vairākām atšķirībām, ja reiz šīs daudzās atšķirības drīzāk raksturo dzīvnieka ķermeņa daļas. Lai gan atšķirības neietver cita citu, piemēram, „divkājainais” neietver „spārnoto” (atšķirībā no tā, ka „divkājainais” ietver „apveltīto ar kājām”), pastāv veidols, kas tās apvieno. Putna veidola gadījumā „divkājains” un „spārnots” izriet no putna dvēseles savdabības, kas paredz noteiktu pārvietošanās veidu.

Pieņemot, ka šis risinājums ir spēkā, varam atbildēt uz sākumā izvirzīto jautājumu: kā veidols, būdams salikums, spēj nodrošināt vieliskās būtības vienību? Ja veidols ir vienība stateniskā nozīmē, t. i., tā daļas nepastāv paralēli cita citai, bet gan augstākās ietver zemākās, veidojot hierarhisku pakārtojumu, tad veidols var būt vieliskās būtības vienības garants, jo tas, kas jau ir vienība (būtība kā veidols), var apvienot ko tādu (vieliskās sastāvdaļas), kas vēl nav vienība.

Cits jautājums ir par Aristoteļa izvirzītā pieņēmumu patiesumu. Kādēļ būtu jāpieņem, ka tikai īstena vienība var nodrošināt citu daļu apvienošanu? Kādēļ domāt, ka viena esamības tipa lietu apvienošanai noder tikai atšķirīgu esamības tipu pārstāvoša lieta? Kāpēc neatzīt, ka dažkārt nav nepieciešama vēl kāda papildu daļa (veidols), lai veselums būtu kaut kas vairāk par vielisko daļu summu? Katrs no šiem jautājumiem ir atsevišķa pētījuma vērts. Pat ja Aristoteļa pieņēmumi izrādītos aplami, vismaz esam nonākuši pie pamatotas šādu jautājumu uzdošanas.

Izmantotā literatūra:

  1. Balme, David M. Aristotle’s Use of Differentiae in Zoology. Articles on Aristotle, J. Barnes, M. Schofield, R. Sorabji (eds.), Vol. 1. London: Duckworth, 1975, p. 183–193.
  2. Hayduck, M. Alexandri Aphrodisiensis in Aristotelis metaphysica commentaria. (Commentaria in Aristotelem Graeca, Vol. I.) Berlin: Reimer, 1891.
  3. Koslicki, K. Aristotle’s Mereology and the Status of Form. Journal of Philosophy. Special Issue: Parts and Wholes, W. Mann, A. Varzi (eds.), Vol. 103, No. 12, 2006, p. 715–736.
  4. Lennox, J. G. Aristotle: On the Parts of Animals. Translated with a Commentary. Oxford: Clarendon Press, 2001.
  5. Louis, P. Les parties des animaux. Paris: Budé, 1956.
  6. Ross, W. D. Aristotle’s Metaphysics, 2 Vols. Oxford: Clarendon Press, 1924.
  7. Ross, W. D. Aristotelis Topica et Sophistici Elenchi. Oxford: Clarendon Press, 1958.
  8. Ross, W. D. Aristotle, De Anima. Edited, with introduction and commentary. Oxford: Clarendon Press, 1961.

Atsauces:

[1] Aristotelis nelieto vārdu savienojumu enulos ousia. Šāds apzīmējums atrodams, piemēram, Aleksandra Afrodīsiadieša komentārā par Aristoteļa Metafiziku (Alex. In Met. 400.16–17; 516.13). „Vieliska būtība” ir cits tulkojums latīniskā terminu virknējuma „materiālā substance” vietā.

[2] Vārds eidos parasti tiek tulkots kā „forma”, ousia – kā „substance”, hylē – kā „matērija”.

[3] Ja doti priekšmeti x1 , x2, x3 …xn , tad pastāv šo priekšmetu summa x1 + x2 + x3 + … + xn , kur x1 , x2 , x3….xn secībai, izkārtojumam vai struktūrai nav nekādas nozīmes. Summas identitāti pilnībā nosaka tās locekļu identitāte. Aristotelis Met. Z 17 argumentē, ka būtība nav kaudze, t. i., sastāvdaļu summa, jo tajā ir klātesošs vēl „kaut kas cits” (sk. 1041b12–19).

[4] Aristoteļa pieņēmums, ka salikti objekti iegūst vienību, pateicoties kaut kam nesaliktam, ir izvērsti aplūkots Katrīnas Koslickas rakstā „Aristoteļa mereoloģija un veidola statuss” (Koslicki 2006).

[5] Šādu kvantitatīvo un nekvantitatīvo daļu nošķīruma skaidrojumu piedāvā Aleksandrs Afrodīsiadietis (Alex. In Met. 423.33-39).

[6] Par veidolu kā veselumu jeb kā kaut ko dalāmu sk. Met. ∆ 25 1023b24; Z 10, 1034b20-22; 1035a25-30; Z 12, 1037b13-14; 1038a5; a6; a15; Z 17, 1041b19–25; PA A 3, 643b9-13; 644a6-8; DA A 5, 411b5-14. Uzskaitītie fragmenti tiks šajā rakstā aplūkoti sīkāk.

[7] Visi tulkojumi no sengrieķu valodas ir mani – L. M.

[8] Ne tikai BA ≠ A un BA ≠ B, bet, kā tālāk tiks parādīts, zilbe „BA” nav identiska ar A un B summu, t. i., BA ≠ A + B. Sk. Met. Z 17, 1041b12-19.

[9] Sk. Alex. In Met. 424.10-12.

[10] Apgalvojums, ka veidols ir attiecība vai kombinācija, ir problemātisks. Darbā De Anima (DA) veidols atklājas kā dvēsele. DA A 4, 408a13-18 Aristotelis noraida tā dēvēto harmonijas teoriju, kur dvēsele ir sastāvdaļu sajaukuma samērs (t. i., attiecība, kombinācija). Šī teorija tiek atspēkota, jo sastāvdaļu sajaukumam nav viens un tas pats samērs ikvienā ķermeņa daļā, t. i., miesai būs cits samērs nekā kauliem. Ja dvēsele būtu sajaukuma samērs, tad ķermenim piemitīs daudzas dvēseles – tā kā atšķirīgām ķermeņa daļām ir atšķirīgi samēri, tad visam ķermenim būs dažādi samēri un dažādas dvēseles. Veidols kā kombinācija jeb samērs būtu pretrunā arī Aristoteļa pārliecībai, ka dvēsele (jeb veidols) ir būtība. Samērs drīzāk līdzinās īpašībai, kas šai būtībai piemīt. Īpašības nav būtības, jo būtības vienmēr ir pirmējākas par īpašībām. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka Aristotelis nereti runā par dvēseli tā, it kā tā būtu īpašība.

[11] Sk. Balme 1975, 192.

* Raksts «Veidola dalāmība un būtības vienība Aristoteļa skatījumā» oriģināli publicēts LU Rakstu 765. sējumā, 2011., 7.-16. lpp. Autores agrākais uzvārds – Muižniece. Pārpublicēts ar autores un LU Apgāda piekrišanu.

Saistītie raksti:

THE MEANING OF TO GENOS TOU EIDOUS MEROS AND TO EIDOS TOU GENOUS MEROS IN ARISTOTLE’S METAPHYSICS Δ 25 «ESAMĪBAS» DARINĀŠANA «JĀNIS SĪLĪTIS NO KUSAS PAGASTA CAUNĒM» Zeno_of_Citium_pushkinAGRĪNO STOIĶU KAUZĀLI TELEOLOĢISKAIS DETERMINISMS