title 8.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: SOLONS UN VIŅA VĒRTĪBU PASAULE

title

Kā jau teikts, izprast politiskos notikumus vai kāda politiķa rīcību ir iespējams tikai izzinot sabiedrībā valdošās un attiecīgam politiķim piemītošās vērtības un ideālus. Tikai tādā veidā var uzzināt aiz konkrētas rīcības stāvošas motivācijas, kas, savukārt, ļauj labāk saprast arī pašus notikumus. Tādēļ šeit ir apkopoti teksti, kas ļauj ieskatīties Solona domu pasaulē.

2.1. Solons.

2.1.1. Elēģija

Vislabāk Solona pasaules uzskatu un viņa vērtības atspoguļo viņa paša elēģija, kas pazīstama ar nosaukumu “Elēģija” vai “Pašam sev”, kur autors publiski deklarē savus uzskatus un attieksmes.

Olimpa valdnieka Zeva un Atmiņas mirdzošās meitas,
Uzklausiet, mūzas, ko es izlūgties vēlos no jums!
Atnesiet svētību man no laimīgiem dieviem, lai tautā
Visos laikos mans vārds godam vien pieminēts top.

5 Saviem draugiem lai būtu es mīļš, bet naidniekiem nīstams,
Vieniem cienījams es, otriem – visdrausmākais bieds.
Vēlos, lai būtu man nauda un manta, bet netaisni iegūt
Negribētu es tās – drīz vien tam sekotu sods.
Manta, dievi ko piešķir, tā cilvēkiem allaž ir droša,

10 Lai arī kambaros tās viņam ir sakrauts vai cik.
Tāda turpretim, pēc kuras kāds dzenas ar ziedzīgu prātu,
Nenāk pie viņa, kā to dievišķā kārtība vēl.
Netaisniem darbiem tā nelabprāt seko, un ātri vien klāt jau
Nelaime: sīka vispirms — tā, kā dzimst uguns no dzirksts, —

15 Tik tikko jaušama, beigās tā izvēršas milzīgā postā.
Netaisni gūtais jo drīz mirstīgam cilvēkam gaist.
Zevs taču modrīgi vēro, kāds iznākums visam, un pēkšņi:
Tāpat kā ziedoņa vējš negaidot izdzenāt sāk
Mākoņus tumšos pēc tam, kad vandījis bangainās jūras

20 Dzīles un reizē ar to tīrumus, kvieši kur briest,
Cilvēku brīnišķo darbu, ir postījis nikni un atkal
Strauji pret debesīm kāpj, turpu, kur dievības mīt,
Paverot skatienam zilgmi; no jauna spīd auglīgai zemei
Mirdzoša saule un acs neskata mākoņus vairs:

25 Tā arī atmaksā Zevs. Bet ne jau pret katru viņš vēršas,
Iesvilies dusmās uzreiz – tā, kā to mirstīgais mēdz.
Taču uz mūžīgiem laikiem neviens, kas noziedzies sirdī,
Apslēpts nepaliek – viss noteikti gaismā riez nāk.
Atmaksu saņem cits tūdaļ, cits vēlāk, un lai arī kādiem

30 Izglābties veicies un tos ķēris nav dievības sods,
Tomēr tas notiks kādreiz un tad nāks ir par tiem, kas bez vainas,
Ir pār to bērniem un pat turpmākām paaudzēm vēl.
Domu veids cilvēkiem visiem ir līdzīgs, gan labiem, gan ļauniem:
Viņuprāt, katrs no tiem bezgala varens un liels,

35 Kamēr nav dabūjis ciest; tad nu vaimanā viņš, bet līdz tam gan
Veltas cerības vien lolojis vieglprātis vīrs.
Tāds, ko slimības ļaunas jau ilgi moka un nospiež,
Tomēr vēl cer, ka it drīz atkal būs vesels un spirgts.
Gļēvulis uzskata sevi par krietnu un drosmīgu vīru

40 Un, lai cik neglīts tā vaigs, domā, ka skaistulis viņš.
Tas, kam nav naudas necik un kas briesmīga trūkuma nomākts,
Pārliecināts, ka jau rīt naudas kā spaļu tam būs.
Katrs pēc cita kā tiecas. Viens, vagodams zivīgo jūru,
Kāro, lai izdotos tam peļņu uz dzimteni vest.

45 Tāpēc viņš ļauj, lai vēji un vētras to mētā pa viļņiem,
Nesaudzē sevi un likt ķīlā pat dzīvību grib.
Gadu no gada cits ņemas ap zemi, kas pilna ar kokiem;
Tādam vienīgi arkls liektais ir prātā mūždien.
Cits, kas Atēnas darbus prasmīgā Hēfaista mākslas 1

50 Apguvis, iztiku sev rokām visčaklajām rod.
Citam Olimpa mūzas ir laipni sniegušas velti,
Viņu pamācot, kāds brīnišķai gudrībai mērs.
Apollons tālšāvis citam ir piešķīris pareģa spējas,
Tā ka jau laikus viņš redz briesmas, kas cilvēkam draud,

55 Ja vien ir vēlīgi dievi; neko gan, ko liktenis lēmis,
Atvairīt nespēj ne putns, 2 ne arī upuris dāsns.
Citi, ārsti, sev izrauga darbus, kam pievērsies Paians 3
Zāļzinis, bet arī tiem iznākums nevar būt drošs:
Nereti rasties no niecīgas kaites var nopietna vaina,

60 Kuru ar dziedēkļiem vairs izārstēt iespējams nav.
Citkārt, turpretī var kādu, ko vārdzina slimība smaga,
Izdziedēt viegli uzreiz – rokām vien skaroties klāt.
Tātad Moira 4 nes mirstīgiem ļaudīm gan ļaunu, gan labu;
Veltes, ko dievība sniedz cilvēkam, jāpieņem tam.

65 Viņam ik solis ir saistīts ar briesmām, nevienam nav jausmas,
Kāds ir paredzams gals darbam, ko šodien viņš sāks.
Cilvēks, kas pūlas tik labu vien darīt, pat nejauš, ka viņu
Gaida jau pavērsiens spējš – nelaimes atvarā krist.
Taču otram, kas vienmēr ir tiecies pēc nekrietniem darbiem,

70 Veiksmi dievība dod, pestī no neprāta šo.
Bagātībai nav robežas tādas, kas cilvēku saista:
Taisni tie, kam pie mums rocība lielāka ir,
Pūlas vēl divtik un rauš. Kas gan varētu piebarot visus?
Tikai mūžīgie vien mirstīgiem peļņu spēj dot,

75 Taču no tās arī nelaime dzimst. Ja cilvēkiem kādreiz
Sūta par sodu to Zevs, glābiņa nav tiem nekur.
( Fragm. 1, Elegion )

2.1.2. Salamīna

Šajā dzejolī Solons mudina atēniešus turpināt cīņu par viņiem stratēģiski svarīgu Salamīnas salu, ko viņi nesen bija zaudējuši un pat atteikušies no turpmākiem mēģinājumiem atgūt to savā īpašuma ( sīkāk skat.: 2.4. VIII )

Ierodos pats kā sūtnis no brīnišķās Salamīnzemes;
Netaisos runu, bet gan dzejoli priekšā jums celt.
………………………………………………………………………..
Folegandru un Skinas salu 5 es gribētu drīzāk,
Nevis Atēnās vairs turpmāk par dzimteni saukt.
Tūdaļ pat taču rastos man tautā nelāga slava:
“Salamīna necik nerūp gan atietim šim”.
……………………………………………………………………….
Lai tad nu dodamies ceļā uz cīņu par brīnišķo salu,
Kratīsim negodu nost, smagi kas sirdi mums spiež!
( Fragm. 2, Salamis )

2.1.3. Solona taisnošanās

Šajā dzejolī Solons taisnojas no pārmetumiem par to, ka veicot savas reformas, kad viņam tika iedota faktiski neierobežota vara, viņš neizmantoja šo izdevību un nekļuva par tirānu.

“Solonam nav dziļa prāta, arī apdoma tam maz:
Augstāko kad dievs tam sniedza, viņš to pretī neņēma,
Uzmetis jau lielo tīklu medījumam, apmulsa,
Nepievilka to, jo drosmes pietrūka un saprāta.

5 Būtu es pie varas ticis, bagātības milzīgas
Ieguvis un kaut vienu dienu bijis tirāns Atēnās,
Es sev ādu novilkt ļautu, savu dzimtu izdeldēt.”
…………………………………………………………………….
…Un par to, ka saudzēju
Dzimteni – no tirānijas, varmācības atteicos,

10 Neaptraipot savu vārdu, godu tīru glabājot,
Nekaunos. Man drīzāk liekas, ka ar šādu rīcību
Pārāks es par visiem citiem…
………………………………………………………………….
Viņi nāca laupītkāri, lolodami cerības,
Katrs no viņiem iedomājās, ka pie bagātības tiks
Un ka manās maigās runās slēpjas ļauni nodomi.
Tukšas cerībās šie vīlās, tāpēc tagad dusmo man,
Greiziem skatiem raugās manī, it kā es tiem ienaidnieks,
Taču velti: to, ko teicu, es ar dievu svētību
Paveicu. Jā, visās lietās rīkojos ar apdomu.

20 Tirānija derdz man, netīk, bagātajā dzimtenē
Necilie un cildie vīri tiesībās lai vienādi. 6
( Fragm. 23 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

2.2. Hērodots. Vēsture

Hērodots ir vissenākais autors, kas sniedz ziņas par Solonu. Diemžēl viņš neko nesaka par Solona likumiem un tikai piemin šo faktu kā tādu. Toties, viņš stāsta veselu noveli par Solona ierašanos pie Līdijas valdnieka Krēza un viņu sarunām ( skat.: VI tēma, 1.8. ). Šī novele šodien tiek uzskatīta par pasaku, jo Solons nevarēja tikties ar Krēzu, viņu abu dzīves laiku nesakritības dēļ. Šajā vietā Hērodots stāsta par Solona ierašanos pie Krēza.

Ieradās to starpā arī atēnietis Solons, kurš pēc atēniešu vēlēšanas deva viņiem likumus un pēc tam uz desmit gadiem aizbrauca no valsts. Izbrauca viņš it kā ar mērķi iepazīt pasauli, bet īstenībā tādēļ, lai viņu nepiespiestu mainīt likumus. Jo paši atēnieši tika saistīti ar svinīgiem zvērestiem desmit gadus turēt Solona dotos likumus un nevarēja tos mainīt ( Hdt. I, 29 ).

Avots: Herodoti Historiae

2.3. Aristotelis. Atēniešu politija

Jukas bija lielas un ilgi vieni cīnījās pret otriem; beidzot, viņi kopīgi ievēlēja Solonu par starpnieku un arhontu 7 un lika viņam sakārtot valsts lietas… Pēc izcelsmes un pēc slavas Solons piederēja pie pirmajiem cilvēkiem valstī, bet pēc īpašuma un sava dzīves veida – pie vidējiem. Visi vispār dati liecina par to un starp citu, arī viņš pats savā dzejā… ( Arist. Ath. Pol. 5.2. – 5.3. )

Avots: TLG

2.4. Plutarhs. Solona biogrāfija

I. Visi vienbalsīgi apgalvo, ka viņa tēvs bija Eksekestīds, cilvēks, kurš kā viņi saka, pēc īpašuma lieluma un pēc sabiedriskā stāvokļa piederēja pie vidējiem pilsoņiem, bet pēc izcelsmes piederēja pie dižciltīgākās dzimtas: viņa tālais sencis bija pats Kodrs. 8 Par Solona māti Heraklīds no Pontas 9 stāsta, ka viņa bija Peisistrāta 10 mātes māsīca…

II. Solona tēvs, kā stāsta Hermipps, 11 vienu īpašuma daļu iztērēja kaut kādās dažāda veida labdarībās. Kaut gan Solonam netrūka cilvēku, kas būtu gatavi viņam palīdzēt, viņš uzskatīja par apkaunojošu pieņemt palīdzību no citiem, jo viņš piederēja pie dzimtas, kas pati bija pieradusi palīdzēt citiem. Tādēļ jau jaunībā viņš sāka nodarboties ar tirdzniecību. Kaut gan, daži autori apgalvo, ka Solons ir ceļojis ne naudas dēļ, bet pieredzes un zināšanu uzkrāšanas dēļ. Visi piekrīt, ka viņš bija zināšanu mīļotājs, tādēļ vecumdienās viņš ir teicis:

Lai arī kļūstu es vecs, allaž ko mācos vēl klāt. 12
Solons nebija kārs uz bagātību; taisni otrādi…

III. Pats Solons pieskaitīja sevi drīzāk pie nabagiem, nekā pie bagātiem, kā to labi var redzēt no viņa dzejoļiem:

Daudzi zemiskie ļaudis kļūst bagāti, bet krietnais top nabags;
Tomēr mēs nemainām krietnumu mūsu pret mucām ar zeltu;
Jo krietnums būs vienmēr ar mums, bet nauda, —
Šodien vienam tā ir, rīt to jau dabūjis cits…

Pret dzeju viņš sākotnēji neattiecās nopietni: tā viņam bija izprieca un izklaide brīvajā laikā; bet vēlāk viņš sāka ietērpt dzejiskā formā arī filozofiskās domas un bieži izteica dzejā arī valstiskās lietas – ne tādēļ, lai iemūžinātu tās vēstures atmiņā, bet tādēļ, lai attaisnotu savu rīcību, dažreiz arī lai pierunātu, pamācītu, vai nopeltu atēniešus. Pēc dažām ziņām viņš mēģināja arī savus likumus izdot poēmas veidā, un pēc nostāstiem, tās sākums bija šāds:

Vispirms savas lūgšanas veltīsim Kronīdam 13 dīžam,
Lai viņš likumiem šiem dotu veiksmi un slavu jo lielu.

………………………………………………………………………………………………………………..

VIII. Atēnieši, noguruši no smaga kara ar Megāram Salamīnas salas dēļ 14 ar likumu, piedraudot ar nāvessodu, aizliedza pilsoņiem mutiskā vai rakstiskā veidā piedāvāt turpināt cīņu par Salamīnu. Solonu sarūgtināja šis kaunpilnais lēmums. Viņš redzēja, ka daudzi jaunieši tikai gaida iemeslu, lai uzsāktu karu, bet neuzdrošinās pieņemtā likuma dēļ. Tādēļ viņš izlikās par jukušo; no viņa mājām tika palaistas baumas, ka viņš ir jucis. Pa to laiku viņš sacerēja un iemācījās dzejoļus, lai varētu tos noskaitīt no galvas, un pēkšņi metās uz pilsētas laukumu ar mīcīti galvā. Saskrēja daudz ļaužu. Solons uzlēca uz akmens un nodziedāja dzejoļi, kas sākās ar šādiem vārdiem:

Ierados pats kā sūtnis no brīnišķās Salamīnzemes;
Netaisos runu, bet gan dzejoli priekšā jums celt. 15

Šis dzejolis saucās “Salamīna” un sastāv no simts pantiem; tas ir ļoti elegants dzejolis. Kad Solons bija nodziedājis to, draugi sāka uzstājīgi slavēt šo dzeju, un it īpaši Peisitrāts, ieteica paklausīt Solonam. Tad atēnieši atcēla likumu un atjaunoja karu, bet par karavadoni iecēla Solonu…

XIV. Tad saprātīgākie cilvēki Atēnās, redzēdami, ka Solons laikam ir vienīgais cilvēks, kuram nav nekādas vainas, kurš nav bagātnieku līdzskrējējs viņu noziegumos un, tajā pat laikā, ka viņš nav nabadzības nospiests kā nabagie, sāka lūgt viņu paņemt valsts lietas savās rokās un izbeigt ķildas… Pēc paša Solona vārdiem, sākumā viņš pārņēma valsts lietas ar zināmām bailēm: viņš baidījās no vienu cilvēku alkatības un no citu cilvēku augstprātības. 16 Pēc Filombrota viņu ievēlēja par arhontu, un vienlaicīgi par starpnieku un likumdevēju. Visi pieņēma viņu ar prieku: bagātie – kā turīgu cilvēku, bet nabagie – kā godīgu. Stāsta, ka vēl pirms tam tautā klīda viņa izteiciens, ka vienlīdzība neizraisa karu un tas patika gan turīgiem cilvēkiem, gan trūcīgiem: vieni gaidīja vienlīdzību, kas balstītos uz nopelniem un personīgām īpašībām, bet citi – vienlīdzību pēc mēra un skaita.

Šī iemesla dēļ abas puses loloja lielas cerības; to vadoņi piedāvāja Solonam dibināt tirāniju un mēģināja pierunāt, lai viņš ar lielāku drosmi pārņemtu savās rokās valsts lietas tad, kad viņam būs vara. Līdzīgi arī daudzi vidējie pilsoņi, redzēdami, ka veikt reformas, balstoties tikai uz saprāta argumentiem būtu ārkārtīgi ķēpīģi un grūti, bija ar mieru nodod visu varu valstī vienam visgodīgākajam un visgudrākajam vīram. Daži arī stāsta, ka Solonam Delfos tika iedots sekojušais orākuls:

Droši ieņemot vietu kuģim pa vidu, mierīgi pārvaldi to.
Daudz tev būs palīgu krietnu atēniešu pilsoņu starpā.

Īpaši Solonu nosodīja viņa draugi par to, ka viņš baidās no vienvaldības tās nosaukuma dēļ, it kā pateicoties valdītāja tikumībai tā nevarētu tūlīt kļūt par ķēniņa varu, 17 un it kā jau agrāk tā nav bijis pie Eubejas salas iedzīvotājiem, kad viņi ievēlēja par tirānu Tinondu, 18 un tagad pie mitilēniešiem, kas ievēlēja Pittaku. Bet nekādi vārdi nevarēja mainīt viņa pārliecību; draugiem viņš teica, ka tirānija ir jauka vieta, 19 bet tikai izejas no tās nav…

XV …Kaut gan viņš atteicās no tirānijas, tomēr, valdīšanas laikā viņš neizrādīja vājumu vai maigumu un deva likumus bez piekāpšanās turīgo priekšā, kā arī bez pielabināšanās tiem, kas viņu ievēlēja. Tur, kur viss bija kārtībā, viņš nepielietoja dziedināšanu un neko nepārtaisīja, baidoties, ka “ja valstī visu apgāzt ar kājām gaisā, tad viņam pietrūks spēku nolikt visu atkal savās vietās un sakārtot visu labākā kārtībā”. Bet tajos gadījumos, kur viņš cerēja tikt galā ar pierunāšanu un pārliecināšanu, viņš rīkojās, kā pats ir teicis, “spēku ar taisnību saistot kopā”. Tādēļ vēlāk, kad viņam jautāja, vai viņš ir devis atēniešiem labākus likumus, viņš ir atbildēja: “ Esmu devis viņiem labākus likumus, kādus viņi varēja pieņemt”.
( Plut. Sol., I – III, VIII, XIV – XV ).

Avots: TLG.

Atsauces:

  1. “Hēfaista māksla” – amatniecība ( Hēfaists – dievs — amatnieks, meistaru aizbildnis ).
  2. Šeit ir domāta zīlēšana pēc putna uzvedības vai lidojuma.
  3. Paians – ārstniecības dievs, vēlāk identificēts ar Apollonu.
  4. Moira – likteņa dieviete.
  5. Folegandra un Skina – sīkas saliņas Egejas jūrā.
  6. Šeit tulkojums neparāda visas dzejnieka domas nianses. Solons apgalvo, ka viņam nepatīk nedz ( oude ) tirānija, nedz arī ( oude ) tāds lietu stāvoklis, kad “labajiem” un “sliktajiem” ir vienādas tiesības ( kakoisin esthlous isomorian echein ). Tātad, Solons šeit noliedz divas galējības – tirāniju un tādu vienlīdzību, kas padara vienlīdzīgus aristokrātus ( esthloi – “labie”, “slavenie” ) un parastu tautu ( kakoi – “sliktie” ).
  7. Solons tika ievēlēts par arhontu 594. g. p.m.ē.
  8. Kodrs – leģendārais Atēnu valdnieks, Kodrīdu dinastijas pamatlicējs.
  9. Hēraklīds no Pontas ( IV gs. otrā puse p.m.ē. ) – filozofs, zinātnieks, rakstnieks, Platona skolnieks. No viņa darbiem ir saglabājušies tikai daži fragmenti un atstāstījumi pie citiem autoriem.
  10. Peisitrāts ( ap 600. – 528. p.m.ē. ) – dižciltīgs aristokrāts no senās ķēniņu dzimtas, nākamais Atēnu tirāns ( valdīja: ap 560. – 528. ). Plutarhs apgalvo, ka jaunībā Peisistrāts bija Solona draugs ( Plut. Sol., I. ).
  11. Hermipps ( III gs. otrā puse p.m.ē. ) – rakstnieks no Smirnas, uzrakstīja daudzu slavenu cilvēku biogrāfijas. No viņa darbiem ir saglabājušies tikai daži fragmenti.
  12. Šī rindiņa ir sniegta Ā. Feldhūna tulkojums.
  13. Kronīds – dieva Krona dēls Zevs.
  14. VII gs. beigās – VI. gs. pirmā pusē p.m.ē. atēnieši vairākas reizes karojuši ar kaimiņu pilsētu Megāru Salamiņas dēļ. Šī sala atrodas stratēģiski ļoti svarīgā vietā, iepretī Attikai, tāpēc atēniešiem bija ļoti svarīgi iegūt kontroli pār šo vietu. Solona vadībā viņiem izdevās atkarot Salamīnu atpakaļ.
  15. Ā. Feldhūna tulkojums.
  16. Alkatību viņš piedēvēja nabagiem un augstprātību – bagātiem.
  17. Ķēniņu vara šeit tiek apzīmēta ar vārdu basileija – tāpat, kā Homēra eposā.
  18. Par Tinnondu mums nav nekādu ziņu.
  19. Šeit tiek lietots vārds hōrion , ko var tulkot gan kā “vieta”, gan kā “cietoksnis”, “nocietinājums”, “muiža”.