10. MĀCĪBU MATERIĀLI: “BABILONIJAS TEODICEJA”
Akādiešu poēma, kas tika uzrakstīta, kā lēš pētnieki, XI gs.p.m.ē. pirmajā pusē. Nosaukumu “Babilonijas teodiceja” tai piešķīra zinātnieki, balstoties uz poēmas saturu. “Babilonijas teodiceja” veidota kā dialogs starp cietēju un viņa draugu. Teksts ir saglabājies 10 – 12 sarakstos no Babilonas, Nīnives, Ašura un Siparas. Vissenākie poēmas fragmenti tika atrasti Ašurbanipāla bibliotēkā un tiek datēti ar VI gs. p.m.ē., visvēlākie fragmenti attiecas uz IV – I gs.p.m.ē. Poēmā katrā pantā visu rindiņu pirmās zīmes ir savstarpēji saistītas un veido frāzi: “Es – Esagil – kini – ubibs, burvis, kas godina dievu un valdnieku”.
I [ Cietējs ]
1 Gudrais vīrs, apstājies, es gribu tev pateikt,
…………………………………………………………..
………………………………..es gribu pastāstīt tev,
…………………………………………………….. tev.
Tavs kalps, kas cieš – vienmēr tevi slavēt es gribu.
Kur ir gudrais, kas būtu tev līdzīgs?
Kur ir zinātājs, kas būtu tev līdzīgs?
Kur ir padomdevējs? Gribu tev savu nelaimi izstāstīt.
Nožēlojams cilvēks es esmu – piemeklēja ciešanas mani.
Jaunākais biju es ģimenē savā, – bet tēvu liktenis nolaupīja,
10 Māte, kas dzemdēja mani, aizgāja uz Zemi, no kuras nav Atpakaļceļa.
Tēvs un māte bez aizsardzības atstāja mani.II [ Draugs ]
Draugs mans cienījamais, tas, ko teici ir bēdīgi ļoti.
Mans mīļais, savas domas uz ļauno tu novirzīji,
Savu augsto prātu muļķa prātam tu pielīdzināji,
Savu gaišo tēlu par drūmo tu padarīji.
Jā, pamet mūsu tēvi, aiziet viņi nāves ceļu –
“Hubura 1 upi šķērso”, kā kopš sendienām teikts.
Tu visus cilvēkus, kuru skaits ir liels, redzējis esi:
…. pirmdzimtais vājš, — ne …. apdāvināja viņu.
20 Glauna izskata bagātnieks – kas viņu laimīgu padarīja?
Kas dievam kalpo, tam veiksme ir lietās, 2
Kas dievieti godina, tas krāj bagātību.III [ Cietējs ]
Mans draugs, tava sirds ir straume, kuras neizsīkst avots,
Plašas jūras ūdeņi, kas nepazīst samazināšanos.
Tevi es izjautāt gribu: uzzini manu lietu.
Pievērs man skatu uz mirkli, uzklausi runas:
Mans ķermenis saspiests, no trūkuma ciešu,
Mani panākumi jau pagāja, veiksme jau garām,
Spēki jau novārga, ienākums beidzās,
30 Skumjas un bēdas aptumšo vaigu man šodien.
Maizes no laukiem man ēšanai nepietiek vairāk,
Sikēras, 3 kas cilvēkus dzīvina, nepietiek dzeršanai man,
Vai redzēšu kādreiz no jauna es laimīgas dienas? – to zināt es vēlos.IV [ Draugs ]
Manas lūpas ir atturīgas ……….
Kā vājprātīgais savu saprātu skaidro tu sajaucis esi,
Izklaidīgu un neprātīgu tu darīji rīcību savu.
Savu skaisto skatu tu aklā skatam pielīdzināji.
Ko neatlaidīgi vēlies – to dabūsi tu:
Ēna, kas reiz bija, pēc lūgšanas tev atkal būs klāt,
40 Samierināta dieviete pēc lūgšanas atgriezīsies pie tevis;
Tie, kas tev nepiedeva, apžēlosies par tevi.
Vienmēr meklē tu taisnības gudrību sev.
Varenais aizstāvis žēlsirdīgs kļūs,
Viņa dusmas tad pāries, žēlastību dāvinās viņš!V [ Cietējs ]
Es klanos tavā priekšā, mans draugs, tavu gudrību pieņemu es.
Klausos es tavas runas vārdus.…………………………………………………..
Mežonīgais ēzelis, onagrs, kas ar zāli sev vēderu pilda,
Vai dievišķās patiesības skaidrotāju klausījās viņš?
50 Plēsīgais lauva, kas ēd labu miesu,
Vai viņš upurus nesa, lai dievietes remdināt dusmas?
…….. bagātnieks, kas mantu sev vairo,
Vai zeltu viņš deva dievietei Mami?
Vai esmu es upurus kavējis kādreiz? – Dievam es lūdzos,
Dievietei upurus veltīju es, bet nav uzklausīts vārds mans.VI [ Draugs ]
Palma, greznības koks, mans dārgais brālis,
Gudrības pilnais, zelta gabals tīrais:
Tu taču stāvi uz zemes, bet dieva nodomi tālu ir prom.
Paskaties tu uz onagru – skaistuli to, kas mīt laukā,
60 Lepno viņu, kas bradāja druvas, gar zemi nogāzis bulta.
Paskaties uz lauvu, ko tu minēji pats, kas ganāmpulkam nes postu,
Par noziegumiem, ko paveica viņš, viņam jau gatava bedre.
Bagātnieku, kurš mantu krāj kaudzēs,
Valdnieks pirms laika uz sārta sadedzinās.
Tos ceļus, ko viņi iet, gribi mērot tu arī?
Dieva labvēlību uzmeklē labāk!VII [ Cietējs ]
Tavs prāts – ziemeļu vējš, pūsma, kas tīkama ļaudīm.
Izredzētais mans draugs, tavs padoms ir skaists,
Tikai vienu vārdu es bildīšu klāt:
70 Veiksmes ceļu iet tie, kas ne meklē dievu,
Novārga un sanīka tie, kas dievietei lūdzās.
No mazotnes dieva es sekoju gribai,
Krizdams gar zemi, ar lūgšanām meklēju dievieti es,
Taču bezpeļņas dienesta jūgu es vilku arvien, —
Greznības vietā dievs man trūkumu lika;
Muļķis iet man pa priekšu, kroplis par mani ir augstāk, —
Blēži ir augšā, bet es pazemots esmu.VIII [ Draugs ]
Patiesi, mans gudrais draugs, nav apstiprinājuma tam, ko teici!
Patiesību noraidi tu, dieva nodomus tu pazemo tagad!
80 Dievu paražas 4 pārkāpt savā sirdī nolēmi tu.
Dievietes patiesas paražas nicini tu.
Kā debesu vidus, tā dievu domas ir tālu no mums;
Vārdu no dievietes mutes nesaprot cilvēki.
Dievu lēmumus pareizi saprast nav cilvēkiem dots,
Viņu nodomi cilvēkiem nav sasniedzami.
…………………………………………………..
[ Tālāk trūkst 48 rindiņas ]XIII [ Cietējs ]
Pametīšu savu māju ………………………………….
Īpašumu negribēšu ……………………………………
Upurus dieviem nonicināšu, dievu liktas robežas pārkāpšu.
Nokaušu vērsīti, kas dievietes maltītei paredzēts bija.
Iešu pa taku, tālumā aiziešu es,
Aizsprostu atvēršu, laidīšu plūdus.
Kā zaglis klaiņošu plašajā stepē;
No mājas uz māju klīdīšu es, badu remdinot savu;
140 Klīdīšu es izbadējies, pa ielām klīdīšu es.
Kā ubags, ieiešu iekšā …………………………..
Tālu ir labums……………………………………….
…………………………………………………………..
( no XIV, XV un XVI vārsmām saglabājās tikai atsevišķi vārdi )XVII [ Cietējs ]
……………………………………………………………..
180 Visi ……………………………………. pārvērtās ļaudis;
Nožēlojamās drānās ir ģērbies valdnieka dēls –
Greznajā tērpā ir ieģērbies nabaga vīra un skrandaiņa dēls.
Tas, kas iesalu sargāja, – tas zelta īpašnieks ir,
Tas, kas mērija zeltu, — tas smagu kravu staipa.
Kas zāli vien ēda, — tas galminieka maltīti rij, bet
Godājama un bagāta cilvēka dēlam, — mežonīgais auglis par barību ir!
Bagātnieks krita, tālu ……………………………………
…………………………………………………………………( no XVIII un XIX vārsmām saglabājās tikai atsevišķi vārdi )
XX [ Draugs ]
…………………………………………………………………
Esi ļāvis tu nomaldīties savām smalkajām domām.
…………………………. tu padzini gudrību prom,
To, kas ir gudrs, tu nonicināji, to, kas ir nolikts, tu pazemoji.
Kas veic rituālus – tas no smagiem darbiem ir brīvs.
215 …………………………. tas par svarīgu cilvēku kļuva,
…………………………. viņu par zinošo cilvēku sauc:
Tur savu galvu viņš augstu, ir viņam tas, ko viņš vēlas.
Ej dieva ceļus, viņa paražas sargā.
220 ……………… un labajiem darbiem nozīmēts ir.( no XXI vārsmas ir saglabājušies atsevišķie vārdi: “blēdi…”, “visus blēžus…”, “mantu sev krāj…”)
XXII [ Draugs ]
…………………………………………………………………..
Tu apskaudi blēdi, kas plaukst? –
Viņa kāju veiklums drīz pāries!
Bez dieva blēdis ir bagātnieks liels? —
Slepkavas ierocis viņu panāks!
Ko tava nozīmē veiksme, ja dieva gribu nemeklē tu?
240 Tam, kas nes dieva jūgu, ienākums pieticīgs ir, toties drošs.
Atrodi dieva svētīgo elpu –
Un to, ko daudzajos gados tu zaudējis esi, tūlīt dabūsi atpakaļ visu.XXIII [ Cietējs ]
Ieskatījos pasaulē es – tur lietas stāv citādi gan:
Nav liedzis dievs dēmonam ceļu:
Tēvs kanālos velk savu laivu,
Bet viņa pieaudzis dēls gultā guļ.
Vecākais dēls pa ceļu skrien kā suns, —
Bet jaunākais līksmojas un savu mūli dzen.
Kā klaidoņa klīst mantinieks pa ielu,
250 Bet otrais dēls dod maizi ubagam.
Ko saņēmu no dieva es, no dieva tā, kam lūdzos es?
To priekšā liecos es, kas zemāki par mani,
Un mani nicina gan pēdējais, gan bagātais, gan lepnais.XXIV [ Draugs ]
Spējīgais, apmācītājs, zinošais,
Ieļaunojusies ir tava sirds, — tādēļ pulgo tu dievu,
Kā debesu vidus, tik tālu ir dieva sirds,
Pazīt viņu ir grūti, saprast viņu nevarēs cilvēks.
Aruru 5 roku darbs ir visas radības dzīvas, —
Pirmdzimtais visiem nav veiksmīgs:
260 Pirmais teliņš maziņš ir govij,
Vēlāk dzimušais divreiz ir lielāks;
Pirmais bērniņš par muļķīti dzimst;
Otrajam vārds ir – Stiprais, Drošsirdis, —
Redz, bet nesaprot dieva gudrību cilvēki!XXV [ Cietējs ]
Uzklausi mani, mans draugs, saproti manas domas,
Saglabā labāko vārdu no runas:
Cildina svarīgo vīru, bet viņš slepkavību pazīst:
Pazemo mazo, kas nav darījis ļauno.
Godā ceļ ļaundari, kam taisnība riebjas,
270 Taisno dzen prom, to, kas dieva cienīja gribu.
Ar zeltu piepilda ļaundara lādi,
Nožēlojamam ēdienu izņem no klēts.
Atbalsta stipro, kas ar grēku ir draudzīgs,
Vājo dzen postā, vārgo samin ar kājām.
Arī mani, nožēlojamo, bagātnieks vajā.XXVI [ Draugs ]
Dievu valdnieks Naruru, 6 kas cilvēkus radīja,
Zulummars 7 lielais, kas viņiem dabūja mālu,
Valdniece Mami, kas no māla izveidoja viņus,
Netaisno runu viņi cilvēkiem deva;
280 Apveltīja cilvēku viņi uz mūžiem ar meliem un netaisnību.
Labo lecīgi runā par bagāto vīru:
Esot viņš valdnieks, bagātība ir viņu pusē;
Mazajam cilvēkam kaitē, kā zaglim,
Ieriebj viņam, grib nogalināt.
Viņam ar meliem liek ļaunumu pieņemt, bet nav aizsardzības viņam.
Briesmīgi ved viņu uz galu, dzesē viņu kā ogles.XXVII [ Cietējs ]
Labs tu esi, mans draugs, — ieraugi nelaimi manu.
Atnāc man palīgā, manas ciešanas saproti!
Biju es paklausīgs, mācīts un dievbijīgs,
290 Taču atbalstu un palīdzību ne mirkli redzējis neesmu.
Pilsētas laukumu šķērsoju nemanāmi;
Klusa runa ir mana, neskaļa ir mana balss.
Galvu es neceļu augšā, skatos es zemē;
Gluži kā vergs līdzīgo sapulcēs nelūdzos es.
Dievi, kas pameta mani, palīdzību lai sniedz man!
Dieviete, kas novērsās no manis, lai rod žēlsirdību pret mani!
Gans, cilvēku saule, kā dievs cilvēkus gana.
Atsauces:
- Hubura – upe, kas stdala dzīvo pasauli no mirušo pasaules. ↩
- Burtiski: “tam ir lamasu”. Lamasu – gars – sargātājs, cilvēka individualitātes iemiesojums. ↩
- Sikēra – alkoholisks dzēriens. ↩
- Paražas – šeit var tulkot arī kā “rituāli”. ↩
- Aruru – šumeru un akādiešu dieviete — māte, auglības dieve; biezī tika identificēta ar Mami un Ninhursangu. ↩
- Naruru – dievs Enlils. ↩
- Zulummars – dievs Enkijs. ↩
