13. MĀCĪBU MATERIĀLI: ĶĪNAS TEKSTI

HUAN DZI

VII. gs. p.m.ē. Ciņu valstī dzīvoja domātājs un politisks darbinieks Huan Džuns ( Huan Dzi ), kura vadībā šajā valstī tika veiktas nozīmīgas reformas valsts pārvaldē un ekonomikā, pateicoties kurām Ciņu valsts ar laiku kļuva par vienu no spēcīgākām senās Ķīnas valstīm un piedalījās cīņā par hegemoniju. IV gs. p.m.ē. Ciņu valdnieks Sjuanjs izveidoja savā valstī “Zinātņu pili”, kurā strādāja zinātnieki, kas pārstāvēja dažādas nozares. Jau tajā laikā Huan Dzi kļuva par lielu autoritāti un tādēļ “Zinātņu pils” zinātnieku sarakstīti 564 traktāti tika apvienoti zem viena nosaukuma – “ Huan Dzi” . Līdz mūsu dienām ir saglabājušas tikai 10 nodaļas no šī krājuma. Šeit tiek piedāvāti daži izvilkumi no tām.

30. Nodaļa:

“Valdnieks un padotie”

Debesīm ir raksturīgas pastāvīgas parādības, zemei raksturīga pastāvīga forma, cilvēkam raksturīgi pastāvīgi tikumi. Vienreiz radītie tie nemainās; tas tiek saukts par trīs pastāvīgām lietām. Apvienot tās un valdīt pār tām – tas ir valdnieka ceļš; atsevišķi pārzināt šis lietas, atbilstoši dienesta pienākumiem – tas ir padoto ¹ darbs. Ja valdnieks atkāpsies no sava ceļa, viņš nespēs saglabāt savu valsti; ja padotais pametis savu darbu, viņš nevarēs saglabāt savu amatu. Tādēļ augšām ir godprātīgi jārūpējas ² par padotiem, bet padotiem ir godīgi jākalpo augšām. Ja augšas godprātīgi rūpējas par padotiem, tad viņu noteiktie likumi un noteikumi ir saprātīgi. Ja apakšas godīgi kalpo augšām, tad viņi ir patiesi godīgi pienākumu un pavēļu izpildīšanā. Ja augšas ir saprātīgas un apakšas patiesi godīgas, tad starp augšām un apakšām pastāv morāla vienotība un viņi viens otru aizvieto vajadzīgā secībā. Tad valdnieks nezaudē savu autoritāti, apakšas nav nevīžīgas pret saviem darba pienākumiem un tas neskaitās par abpusējo pakalpojumu. Tādēļ augsti stāvošiem ir rūpīgi jānodarbojas ar savas tikumības kopšanu, bet zemu esošiem ir jāsargā sava dvēseles tīrība. Kad pienākuma apziņa un labi tikumi iegūst izcilu formu augšās un savā pilnībā no augšām nolaižas lejup, tautā, tad tauta, no vienas puses, pakļaujas un tuvojas valdniekam, bet no otras puses, tā visus savus spēkus atdot zemkopībai. Tādēļ ir teiciens: “Ja valdnieks ir gudrs, tad viņa pirmais ministrs ir uzticīgs, piecu resoru pārvaldnieki ³ – stingri un godprātīgi, ierēdņi – godīgi, zemnieki – tumsonīgi, ⁴ tirgotāji un amatnieki – godprātīgi, tad augšas un apakšas iegūst savu vietu un starp ārējo un iekšējo ir starpība; tad tautas dzīvei ir balsts un sanj – dzu ⁵ darbojas atbilstoši noteiktai kārtībai”.

Tas, kas ir valdnieks, lai rūpējas par tautu ar savu labestību, bet tas, kas ir padotais, lai dzīvo balstoties uz savu valdnieku. Tas, kas ir valdnieks, lai novērtē savu padoto nopelnus un taisnīgi nosaka atalgojumu; taču tas, kas ir padotais, lai pieņem savu uzdevumu un ar cieņu pret to izturas. Ja ieviest pārvaldes principus vienādus visiem, tad tauta būs apmierināta ar savu dzīvi un valsts būs bagāta. Ja algu saņem par darbu, tad tauta nav izlaidīga. Ja sodu sistēmā nav netaisnības, tad apakšās nerodas ieļaunojums. Ja nosaukumi ir pareizi un pienākumu sadale ir skaidra, tad tautai nav šaubu par valsts pārvaldes principiem. Šos principus valdnieks izmanto, lai valdītu pār tautu. Tādēļ valsts pārvaldes principi un morāles principi nāk tieši no valdnieka; rīkojumi un pavēles tiek nodotas visu cilvēku zināšanai caur viņa galminiekiem, lietas kārto ierēdņi, bet tautas spēki gaida pavēli un tikai pēc tās saņemšanas sāk rīkoties.
Tādēļ valdnieks ir tas, kam ir labas prāta spējas, un kalpo cilvēkiem tas, kam ir labas fiziskas īpašības. ⁶ Ja valdniekam ir labas fiziskas dotības, viņš nav bezkaislīgs. ⁷ Ja valdnieks nav bezkaislīgs, tad viņš bieži izrāda savas simpātijas ar balvām, bet pret sodiem izturas ar nievājumu un tad valstī atkāpjas likums. Ja valdnieks pārvalda zemi bez likuma, tad tauta organizējas grupās un savienībās, šajās savienībās apakšas nodarbojas ar blēdībām un krāpšanām, lai sasniegtu personīgu labumu. Taču ja likumu sistēma ir stabila, tad tauta neizklīst, bet apvienojas ar augšām un izsmeļ visas savas jūtas, lai apliecinātu savu uzticību. Tad var nespriedelēt par zināšanām un spējām, valsts lietas pašas noregulējas, valsts atbrīvojas nociešanām, galminieki tiek galā ar saviem pienākumiem, var nespriedelēt par gudrību un apredzību, tad izvirzās cienījami cilvēki, bet viltīgi un melīgi cilvēki tiek sodīti, un tad ir daudz klausītāju un ziņotāju. Tādēļ tas, kas ir valdnieks, atrodas nedarīšanā pie visu lietu sākuma, bet visus pienākumus viņš uzliek daudziem cilvēkiem. Viņš izraugās gudros un novērtē cienīgos un izturas pret viņiem atbilstoši likumam. Ja valdnieks izvirza cienīgus cilvēkus, tad viņš pārvalda valsti bezdarbībā un plūc veiksmes, kurām nav gala. Bet ja galminieki neatbilst viņu dienesta stāvoklim, tad valdnieks pārvalda zemi uztraucoties un slīkstot rūpēs, glābjot savus aizlaistus darbus, kuriem nav skaita. Taču nekad nav tā, ka valstī trūktu ierēdņu, kuri var tikt galā ar uzliktiem viņiem pienākumiem, tikai valdniekam trūkst gudrības, lai dabūtu zināt par viņiem. Lūk, tādēļ gudrs ir tas valdnieks, kurš pilnībā pazīst savus padotos, kuri var tikt galā ar saviem uzdevumiem. Tādēļ ir teiciens: “Ja valsts pārvaldes principi tiek sekmīgi īstenoti, tad gudri un spējīgi cilvēki sasniedz panākumus, bet tauta pakļaujas valdīšanai”. Kā redzams, kārtība un haoss valstī ir atkarīgi tikai no valdnieka…

Dao ⁸ ir tas, kas veido cilvēka dzīvi, nevis tas, ko veido pats cilvēks. Pilnīgie un gudrie valdnieki labi pazina dao un vadījās no tā. Tādēļ priekš tautas pārvaldīšanas pastāv pastāvīgi principi, bet priekš vērtību radīšanas ⁹ pastāv pastāvīgi noteikumi. Dao ir visu lietu pamats. Ja tas, kas ir valdnieks, apguva šo pamatu un izmanto to, tad apakšas neuzdrošinās izrādīt ļaunas un melīgas jūtas, kaut gan tās viņiem piemīt. Dao pats par sevi ir tukšs… Ja viņa nav, tad nav tā, kas ir nepieciešams, lai valdītu pār tautu; ja viņa nav, tad nav arī tā, kas ir nepieciešams vērtību radīšanai. Bet ja tauta pakļaujas valdīšanai un ražoto vērtību skaits pieaug, tad šie nopelni pieder valdniekam. Tādēļ gudrais valdnieks, zinot šīs lietas dao vērtē augstāk par savu valsti…

Sendienu gudrie valdnieki tautas dzīves uzlabošanu uzskatīja par savu galveno darbu, viņi pilnībā zināja, kas rada nelaimes un kas rada labklājību un tādēļ viņi bija uzmanīgi sīkumos, nodarbojās ar sīkumiem, centās atšķirt taisnību un netaisnību, lai saprastu viņu būtību. Tad karjeristi, nekrietni cilvēki un meļi neuzdrošinājās mēģināt izdarīt kaut ko ļaunu. Tā ir tā tautas labošanas metode ar valdnieka pareizas uzvedības palīdzību…

Neparasts un pilnīgs cilvēks var kļūt par vanu; gudrs un cienīgs cilvēks – par valdnieku; kareivīgs un drosmīgs – par karavadoni – tas ir debesu ceļš un cilvēku savstarpējo attiecību princips. Tie, kas apjēdza debesu ceļu un cilvēku savstarpējo attiecību principu, tie valda; tie, kas to neapjēdza, tie seko aiz pirmajiem – tā tiek veidots skaitliskais samērs starp valdošiem un padotiem. Tādēļ tas, kas apdomā plānus, nepiedalās praktiskā darbībā, bet tas, kas pats nodarbojas ar praktisku darbību, tas nenosaka valsts pārvaldes principus. Tādēļ tas, kas ir valdnieks, norūpējies ar domām par valsts likteni, bet nedara fizisku darbu; taču tauta strādā fizisku darbu, bet nenodarbojas ar tādām pārdomām. Ja ir stingra robeža starp valdnieku un padotiem, starp augšām un apakšām, tad veidojas valsts pārvalde ar cilvēku pareizas uzvedības palīdzību. Tādēļ tauta tiek izmantota kalpošanai valdniekam; fiziskais spēks – kalpošanai prātam, ķermenis – kalpošanai domai un tas ir visu lietu likums… Tas, kas nodarbojas ar fizisku darbu ir kā kvadrāts; tas kas pārzina pārvaldi ir kā aplis. Tas, kas ir apaļš kustas bez šķēršļiem, tas, kas kustas bez šķēršļiem, tas sasniedz zināšanu mērķi; ja mērķis ir sasniegts, tad iestājas harmonija. Tas, kas ir kvadrāts, tas labi turas rokās, tas, kas labi turas rokās, ir stabils; ja ir kaut kas stabils, tad rodas uzticība. Valdnieks iegūst labumu no harmonijas; padotais saglabā dvēseles tīrību dēļ uzticības valdniekam, un tad nav nepatiesības attiecībās starp augšām un apakšām. Tādēļ ir teiciens: “Valdnieks pārvalda ar humanitātes palīdzību, bet padotais saglabā uzticību viņam – tas tiek saukts par pareizām attiecībām starp augšām un apakšām.”

Valdnieks valsts galvaspilsētā ir kā sirds cilvēka ķermenī. Ja tikumība ir nostiprināta augšās, tad tauta mainās uz labo pusi. Ja iekšā rodas godīga sirds, tad ārpusē mainās āriene. Sirds godīgumā izpaužas valdnieka krietnums. Zināt, kā to var iegūt pašā sevī, zināt, kā to var iegūt tautā, nozīmē sekot tā principiem. Tādēļ tas, kas valda pār cilvēkiem, virza savu uzmanību uz augšu, debesīs, bet viņa padotie virza savu uzmanību uz leju, uz zemi…

Cilvēka sirds atgādina valdnieku uz troņa, bet viņa ārējo orgānu funkcijas ir ierēdņu pienākumi. Ausis un acis ir dzirdes un redzes orgāni. Ja sirds nejauksies šo orgānu darbībā, tad viņi kārtīgi izpildīs savus pienākumus. Ja sirds ir pilna ar kaislībām, tad acis neredz tās lietas, kuras notiek acu priekšā, ausis nedzird tās skaņas, kas viņām tuvojas. Tādēļ ir teiciens: “Tad, kad augstu stāvošie pamet savu dao, tad zemu stāvošie nespēj izpildīt savas funkcijas”. Tādējādi, sirds māksla ir, lai ar savu nedarīšanu valdīt pār saviem ārējiem orgāniem. Tādēļ ir teiciens: “Nevar pats aizvietot zirgu skrējienā un putnu lidojumā”. Tas nozīmē, ka valdniekam nav jāatņem darbi no tiem, kas ir spējīgi veikt šos darbus, un nav jāsalīdzina savas spējas ar savu padoto spējām…

Kam nav pieklājīgs ārējais izskats, pie tā nenāk tikumība. Kam ir nepilnīgs iekšējais stāvoklis, tam sirdī nav miera. Sakārto savu ārējo izskatu, izaudzini sevī tikumību, tad tu varēsi apjēgt visas lietas. Tādā gadījumā prāts atnāks pati no sevis un būs neizsmeļams. Tad viņš apjēgs visas Padebešu Zemes darbus un viņa zināšanas izplatīsies visās četrās debesu pusēs. Tādēļ ir teiciens, ka nedrīkst pieļaut, lai lietas maldinātu māņu orgānus, bet māņu orgāni – jūtas. Tas arī tiek saukts par iekšējo tikumību. Tādēļ, kad cilvēka dvēseles stāvoklis izlīdzinās, tad viss viņā nostājas uz pareiza ceļa…

Tas, kas apguva vienotu sākumu ¹⁰ un nepieļauj kļūdas, tas var kļūt par visu lietu valdnieku. Viņš ir mirdzošs, kā saule un mēness, ideāls, kā debesis un zeme. Gudrie un pilnīgie valda pār lietām, nevis lietas valda pār viņiem. Miers sirdī nes mieru valstij. Spēja valdīt pār sirdi ir spēja valdīt pār valsti. Valsts pārvalde ir atkarīga no siržu stāvokļa, miers valstī arī ir atkarīgs no siržu stāvokļa. Kad cilvēkiem ir mierīgas sirdis, tad mierīgas runas nāk ārā no viņu lūpām, tad viņi veic mierīgus darbus. Tādēļ tad, kad lietas iet sekmīgi, tad arī tauta ir paklausīga, visi cilvēki ir mierīgi. Tādējādi, likumi par sodiem un spīdzināšanām nav pietiekams līdzeklis tautas pārvaldīšanā, draudi nav derīga metode cilvēku iebiedēšanai. Kad cilvēki dzīvo viegli, tad visi cilvēki ir mierīgi…

Senatnes gudrie valdnieki mīlēja savu tautu un tauta bija pieķērusies pie viņiem. Despoti ienīda savu tautu un tauta novērsās no viņiem. Balva nav pietiekama, lai izrādītu mīlestību pret tiem, kas to ir pelnījuši. Sods nav pietiekams, lai izrādītu dusmas pret vainīgiem. Balva ieņem pēdējo vietu mīlestības izpausmē, bet sods – pēdējo vietu dusmu izpausmē.

Tautas dzīves uzplaukums notiek no taisnīguma un miera, bet tas pārtrūkst no pārmērīgiem priekiem, līksmām, un dusmām. Labākais līdzeklis, kas novērš dusmas, ir mūzika. Labākais līdzeklis, kas ierobežo līksmību, ir rituāls. Labākais līdzeklis rituāla ievērošanai ir vecāko godināšana. Cienīgs ārējais izskats un mierīgs iekšējais stāvoklis noteikti atjaunos cilvēka paša dabu…

Spēja apgūt vienotu sākumu dod iespēju nedarīt kļūdas un kļūt par lietu kungu. Dižciltīgs cilvēks valda pār lietām, nevis tiek valdīts no lietām. Tas viss dēļ tā, ka viņš ir apguvis vienotu sākumu. Kad rūpes par pareizu valdīšanu valda iekš valdnieka, tad vārdi, kas veicina kārtības dibināšanu iznāk no viņa lūpām un rīkojumi, kas veido pareizu valdīšanu tiek nodoti cilvēkiem izpildīšanai, tad arī Padebešu valsts kļūst mierīga. Tas vārds, ar kura palīdzību varētu pakļaut Padebešu valsti, tas vārds, ar kura palīdzību cilvēki klausītu tev, — šis vārds ir “taisnīgums”.

Kam nav pieklājīgs ārējais izskats, pie tā nenāk tikumība. Kam nav iekšēja miera, tam dvēsele nav savā vietā. Sakārtot savu ārējo izskatu, izaudzināt sevī tikumību, būt tikpat humānam, kā debesis, tik taisnīgam, kā zeme, tad pati no sevis pie tevis noteikti atnāk tikumība. Pateicoties tam tava gara skaidrība sasniedz pilnību, lai apgaismotu lietu iepazīšanu un tad top iekšējais balsts, lai nepieļautu kļūdas. Nepieļaut, lai lietas maldinātu tavus māņu orgānus, nepieļaut, lai māņu orgāni maldinātu tavu domāšanu – tas arī tiek saukts par iekšējo savaldību…

LI DZI

Li Dzi tulkojumā nozīmē “Rituālu grāmata”. Tas ir viens no svarīgākiem konfūciešu kanona darbiem, kas apkopo Konfūcija viedokļus par rituālu, morāli un filozofiju, kurus pierakstīja viņa skolnieki. Šis teksts pakāpeniski tapa laikā no IV. līdz I. gs.p.m.ē. Vēlākos laikos šo tekstu rediģēja citi konfūciešu autori un līdz mūsu denām ir saglabājušas 49 nodaļas.

Lai paaicinātu augstos garus un savus senčus viņi ¹¹ debesu vīnu ¹² lika dzīvojamā telpā, saldo viņu lika pagalmā, vīnu no prosa – zālē, caurspīdīgu vīnu – pie ieejas zālē, viņi izlika upurdāvanas, sagatavoja trijkājus un upurgaldus, izvietoja citāras, kokles, stabules, zvanus un bungas, teica lūgšanas un atbildes laba novēlējumus. ¹³ Tādā veidā tika sakārtotas valdnieka un apdoto attiecības, tēvi un dēli piepildījās ar radniecīgām jūtām, brāļi – ar draudzīgumu, augstākās un zemākās kārtas saliedējās, bet laulātie katrs ieguva savu vietu. Tas arī saucās par debesu labestības saņemšanu…

Tātad, ja pārvalde nav pareiza, valdnieka tronis nav stiprs, ja valdnieka tronis nav stiprs, tad augsta ranga padotie kļūst nodevēji, bet kalpi zog. Ja sodi ir bargi, bet tikumi šā vai tā ir samaitāti, tad likumiem nav stabilitātes. Ja likumiem nav stabilitātes, tad rituāls zaudē savu nozīmi. Ja rituāls zaudē savu nozīmi, tad dienesta ļaudis ir bezdarbībā. Ja sodi ir bargi, bet tikumi šā vai tā ir samaitāti, tad tauta negrib pakļauties. Tādu valsti sauc par slimu. Tādēļ prasmīga valdīšana saglabā valdniekam dzīvību. Šī iemesla dēļ valdīšanai ir jānāk no debesīm un jāseko debesīm, lai saņemtu no tām dāvinājumu. ¹⁴ Dāvinājums, ko sūta zemes dievība ir sekošana zemei, tas, ko sūta senču svētnīca – cilvēkmīlestība un taisnīgums, tas, ko sūta kalni un upes – labklājība un darbība, tas, ko sūta pieci gari sargātāji ¹⁵ – kārtība mājās. Tas ir tas cietoksnis, kurā gudrie un pilnīgie sargāja savu dzīvi.

Gudrie un pilnīgie veidoja savu valdīšanu, saskaņojoties ar debesīm un zemi, vienotībā ar gariem un mirušo dvēselēm. Sekojot tam viņi spēja piešķirt rituālam secību; iegūstot tautas mīlestību viņi spēja to nomierināt. Debesis rada laiku, bet zeme – bagātības, taču cilvēks piedzimst no sava tēva un apmācīts no skolotāja. Ja valdnieks pareizi izmanto šos četrus sākumus, tad viņš, valdnieks, nostiprināsies augsnē, kurā neizdīgs neveiksmes… Parasta tauta godina valdnieku, lai iegūtu sev kārtību, baro viņu, lai iegūtu sev mierinājumu, kalpo viņam, lai iegūt sev slavu. Tā rituāls tiek visur un nostiprina cilvēku sadalījumu. Taču cilvēki tiecas pēc krietnas nāves un cieš no bezjēdzīgas eksistences. Ir jāizmanto cilvēku zināšanas, bet jāiznīdē viņu viltību, jāizmanto cilvēku drosmi, bet jāiznīdē viņu ļaunprātību, jāizmanto viņu cilvēkmīlestību, bet jāiznīdē viņu alkatību. Ja valsti piemeklē nelaime un valdnieks mirst savas zemes un Prosa dieva dēļ, tas ir viņa pienākums, taču ja dižciltīgais mirst par savu, nevis par valdnieka senču svētnīcu, tā ir viņa samaitātība…

Senie vani uztraucās, ka rituāls nenonāk līdz zemākiem, un lai nostiprinātu debesu troni, sāka rīkot upurēšanu galvenam dievam priekšpilsētās, lai norādītu uz labumu, ko dod zeme, sāk upurēt lauku dievībai savās valstīs, lai koptu cilvēkmīlestību – upurēja senču svētnīcās, lai kalpotu gariem un mirušo dvēselēm – upurēja kalnos un pie upēm, lai attīstītu savus pasākumus – upurēja pieciem gariem sargātājiem. Klana galvas un burvja vieta bija senču svētnīcā, triju ministru vieta – pilī, triju vecajo – skolā. Magi stāvēja valdnieka priekšā, rakstveži – aiz viņa, zīlnieki, pareģi, mūziķi un apkalpe – sānos. Valdnieks atradās vidū nedarbībā, saglabājot sevī augstāko patiesību. ¹⁶ Tādēļ, kad tika veikts rituāls priekšpilsētā, visi gari ķērās pie savu pienākumu izpildīšanas; kad veica upurēšanu uz zemes altāra, tad visi zemes augļi dzima pārpilnībā; kad veica rituālu senču svētnīcā, tad radās dēlu cieņa pret vecākiem un vecāku mīlestība; kad veica rituālu piecu garu sargātāju altāros, tad taisnojās likumi un kārtība. Tādēļ priekšpilsētās, pie zemes dievības altāriem, kalnos un pie upēm, pie piecu garu sargātāju altāriem pienākuma apziņa pilnveidojās, bet rituāls tika saglabāts

Tādēļ rituālam ir jāsakņojas lielajā vienā, kas daloties veido debesis un zemi, kas savā riņķojumā rada gaišo un tumšo, kas mainoties veido četrus gadalaikus, kas daloties veido dvēseles un garus, kas nosūtīts uz zemi tiek dēvēts par dāvinājumu, bet kas tiek pārvaldīts no debesim. Tātad, rituālam ir jānāk no debesīm, bet savā virzībā jāseko zemei, izplatoties visur, sekojot lietām un parādībām, savas izmaiņas saskaņojot ar gadalaikiem, rituālam ir jābūt saskaņā ar mēru un prasmi. Tad iedzīvotājus var saukt par audzinātiem. Rituāla darbība izpaužas precēs un darbā, pieticībā un piekāpībā, ēdienā un dzērienā, iniciācijas un laulību ceremonijās, bērēs un upurēšanā, loka šaušanas sacīkstēs un ratu vadīšanas mākslā, audiencēs un vizītēs. Rituāls un pienākums ir lielie cilvēciskie pamati. Pamācot uzticībā un pilnveidojot draudzīgumā viņi nostiprina miesas un ādas vienību, kaulu un cīpslu stiprumu. Viņi ir lielie pamati, kas uztur dzīvību un pavada nāvē, kas kalpo mirušo dvēselēm un gariem. Viņi ir lielie vārti, kas ved uz debesu ceļa, kas dod izeju cilvēku jūtām. Tikai gudrie un pilnīgie varēja saprast, ka rituāls nedrīkst pārtraukties. Lai sagrautu valsti, pazudinātu klanu, iznicinātu cilvēku, vajag vispirms iznicināt rituālu…

Senie gudrie vani bija ļoti uzmanīgi pret to, kas uzbudina cilvēku jūtas; tādēļ ar uzvedības normām un rituāliem viņi virzīja cilvēku vēlmes; ar mūzikas palīdzību viņi harmonizēja tautas dziesmas; ar pārvaldi viņi apvienoja cilvēku rīcību; ar sodiem viņi savaldīja viņu netikumus. Tādējādi, rituāli, mūzika, pārvalde un sodi kļuva vienoti šajos nolūkos un tādā veidā viņi apvienoja tautas sirdis un veda tautu pa pienācīgu pārvaldes ceļu.

Visas mūzikas skaņas dzimst cilvēku sirdī. Jūtas rodas cilvēka iekšienē un iemiesojas skaņās; kad šīs skaņas iegūst pabeigtu formu, tās tiek dēvētas par mūzikas toņiem. Lūk tādēļ labi pārvaldītā sabiedrībā mūzikas skaņas ir mierīgas un ar to sagādā cilvēkiem prieku, bet pārvalde tur ir harmoniska; nesakārtotā sabiedrībā mūzikas skaņas ir ļaunas ( agresīvas ) un ar to izsauc cilvēku dusmas ( naidu ), bet pārvalde tur ir izkropļota; bojā ejošā valstī mūzikas skaņas ir skumīgas un ar to izsauc skumjas, bet tā tauta atrodas smagā stāvoklī. Mūzikas attīstības ceļiem ir daudz kas kopīgs ar valsts pārvaldi.
Mūzikas nota hun simbolizē valdnieku, mūzikas nota šan simbolizē ierēdņus, mūzikas nota dzjue simbolizē tautu, mūzikas nota dži simbolizē valsts lietas, mūzikas nota juj simbolizē apkārtējus priekšmetus. Ja šīs piecas gammas nav sajauktas, tad nav arī neharmonisku, falšu skaņu. Ja tonis hun izjaukts, tad skaņas ir haotiskas un tas nozīmē, ka valdnieks ir augstprātīgs; ja tonis šan ir izjaukts, tad skaņas ir rupjas un tas nozīmē, ka ierēdņi ir izlaidušies; ja tonis dzjue ir izjaukts, tad skaņas ir trauksmainas un tas nozīmē, ka tauta ir neapmierināta; ja tonis dži ir izjaukts, tad skaņas ir skumīgas un tas nozīmē, ka tauta ir pārgurusi no darbiem; ja tonis juj ir izjaukts, tad skaņas ir saraustītas un tas nozīmē, ka valsts bagātības ir izsīkušas. Bet kad visi pieci gammas toņi ir izjaukti, tas tiek saukts par samaitātību. Šādā stāvoklī valsts bojāejas dienas ir tuvu…

Pavisam ir deviņi Padebešu valsts pārvaldes principi, tie ir: paša pilnveidošanas, cieņa pret gudrajiem, mīlestība pret tuviniekiem, galminieku godināšana, uzmanība pret visiem ierēdņiem, rūpes par tautu, visu veidu amatu atbalstīšana, laipna attieksme pret cilvēkiem no tālienes, labvēlība pret džuhou … ¹⁷ Veikt pašam savu šķīstīšanu, nesāt atturīgas drēbes, rīkoties tikai saskaņā ar rituālu – tas ir paša pilnveidošanas ceļš. Atbrīvoties no meļiem, turēt sevi tālāk prom no sieviešu skaistuma, nepiešķirt nozīmi mantām, vērtēt tikumību – tas ir gudro atbalsta ceļš…

SUN DZI

Sun Dzi ( ap 313. – ap 236 g. p.m.ē. ) – ķīniešu filozofs, kurš savā mācībā sintezēja divas iepriekšējas filozofiskās tradīcijas: materiālistisko un konfūciānisko. Viņš ir dižciltīgas dzimtas pārstāvis, kas ļāva viņam iegūt labu izglītību un ieņemt augstus amatus vispirms Cī valstī, pēc tam – Ču valstī. 238. g., pēc valsts apvērsuma Ču valstī, Sun Dzi pamet politisku karjeru un kopā ar mācekļiem raksta traktātu, kas vēlāk ieguva autora vārdu – “Sun Dzi”. Līdz mūsu dienām saglabājās visas traktāta 32. nodaļas.

Tiek uzdots jautājums: kā organizēt valsts pārvaldi?

Atbildu: Gudrus un spējīgus cilvēkus ir jāizvirza valsts amatos neatkarīgi no viņu vietas sabiedrībā; slinkus un nespējīgus cilvēkus ir nekavējoties jāatstādina no amatiem; galvenos neliešus ir jāsoda ar nāvi, negaidot, kad viņi pāraudzināsies; parastus, vidējos cilvēkus ir jāaudzina, negaidot to laiku, kad nāksies viņus sodīt. Kad atšķirības amatos vēl nav iedibinātas, tās jāievēro pašiem, atšķirot cilvēkus tāpat kā pāra un nepāra senču tāfelītes. Ja vana, huna, gudra šī vai dafu ¹⁸ dēls vai mazdēls neievēro rituāla normas un viņam nav pienākuma apziņas, tad viņu ir jānovieto vienā kārtā ar parastiem cilvēkiem. Bet ja parasta cilvēka dēls vai mazdēls cītīgi krāj zināšanas literatūrā, pareizi uzvedas, ievēro rituāla normas un viņam ir pienākuma apziņa, tad viņu var novietot vienā kārtā ar cinu, sjanu, ¹⁹ šī vai dafu. Visiem tiem, kas runā viltīgas runas, dara sliktus darbus, kam ir sliktas noslieces, kas klīst un izraisa nemierus, — visiem viņiem ir jāatrod nodarbe un tad viņi ir jāaudzina, jādod laiks viņiem laboties, viņi jāatbalsta ar balvām un jāattur ar likumiem par miesas sodiem un naudas sodiem. Tos, kas māk mierīgi strādāt, ir jāaicina un jātuvina; taču tos, kas negrib nodarboties ar derīgām lietām, ir jāpadzen prom. Cilvēkus, kuriem ir pieci fiziski defekti, ²⁰ augšām ir jāaicina pie sevis, jāuztur un jādod viņiem nodarbošanās atbilstoši viņu spējām, jāizmanto viņus darbos, jābaro, jāģērbj, ir visur un vienmēr viņiem jārūpējas par visiem viņiem bez izņēmuma. Taču tos, kuriem ir talanti, bet kas savos darbos iet pret laiku, tos bez žēlastības ir jānogalina.
Lielais pienākums valsts pārvaldīšanā ir sekojošs: kas nāk ar labiem nodomiem, tas ir jāsagaida atbilstoši rituāla normām; kas nāk ar ļauniem nodomiem, tas ir jāsagaida ar likumiem par krimināliem sodiem. Kad šādā veidā tiek atšķirti šie divi cilvēku tipi, tad talantīgie un netalantīgie cilvēki nevar tikt sajaukti, tad taisnība un netaisnība nevar tikt sajaukti. Kad talantīgie un netalantīgie cilvēki netiek jaukti, tad izcili un talantīgi cilvēki iegūst iespēju izvirzīties uz priekšu, kad taisnība un netaisnība netiek sajaukti, tad valstī iestājas kārtība. Šajā gadījumā vana vara aug katru dienu, cilvēki Padebešu valstī labprāt viņam seko, tad viņa pavēles un aizliegumi tiek izpildīti – un vana lietas tad sekmīgi kārtojas…

Ja sadale būs vienāda, tad visiem nepietiks; ja padarīt vienādu varu, tad nebūs iespējama vienotība; ja visi būs vienlīdzīgi, tad nevienu nepiespiedīsi strādāt. Līdzīgi kā pastāv debesis un zeme, pastāv arī atšķirības starp tiem, kas ir augšā un tiem, kas ir apakšā. Kad gudrie vani tikko sāka valdīt, viņi tūlīt ieviesa šo sistēmu. Jo divi dižciltīgie cilvēki nevar aizvietot viens otru darbos, divi zemie cilvēki nevar viens otru piespiest strādāt – tāds ir dabisks likums. Kad cilvēku varenība ir līdzīga spēkā un tas, ko viņi vēlas vai ienīst, ir vienāds, tad pietrūkst mantu viņu vēlmju apmierināšanai un tad neizbēgami izceļas konkurence. Kad izceļas konkurence, tas neizbēgami noved pie nemieriem un jukām; kad izceļas nemieri un jukas, tas neizbēgami noved pie mantu trūkuma. Vani – senči ienīda nemierus un jukas un tādēļ izstrādāja rituālu un pienākumu normas, lai ar viņu palīdzību atšķirtu cilvēkus, un dibināja viņiem rangus, kas atšķir bagāto un trūcīgo, dižciltīgo un zemo, un tas ļāva viņiem īstenot vispārējo kontroli; tādi dzīves uzturēšanas pamati Padebešu valstī. “Šu Dzinā” par to ir teikts sekojoši: “Lai panāktu vienlīdzību ir vajadzīga nevienlīdzība”…

Atlasīt dienestam gudrus un skaistus cilvēkus, izcelt un izvirzīt godīgus un tos, kas ir pelnījuši uzticību, sludināt vecāku un vecāku brāļu godināšanu, atbalstīt bāreņus un atraitnes, palīdzēt nabagiem un ubagiem – tad tauta mierīgi sekos valdnieka pavēlēm. Bet kad tauta mierīgi seko valdnieka pavēlēm, tad valdnieks var mierīgi pārvaldīt valsti. Senču gudrība saka: “Valdnieku var salīdzināt ar laivu, bet tautu – ar ūdeni: ūdens var nest laivu, bet var to arī apgāzt”. Šeit ir domāts tieši tas, par ko jau iepriekš tika teikts. Tādēļ, ja valdnieks tiecas pēc miera, tad nav nekā labāka, kā dot taisnīgas pavēles un mīlēt tautu; ja valdnieks tiecas pēc slavas, tad nav nekā labāka, kā godināt rituālu un cienīt mācītus cilvēkus; ja valdnieks tiecas pēc tā, lai nostiprinātu savus nopelnus, tad nav nekā labāka, kā godināt gudrus cilvēkus un piesaistīt spējīgus cilvēkus. Lūk, tas veido galvenos elementus valdnieka valdīšanā…

Cilvēks pēc savas dabas ir ļauns, viņa tikumība rodas no praktiskas darbības. Šodien cilvēks piedzimst ar instinktīvu peļņas kāri; kad viņš seko šai iekārei, tad rezultātā rodas tieksme apstrīdēt un laupīt, pazūd vēlme piekāpties. Cilvēks piedzimst skaudīgs un ļauns; kad viņš seko šīm savām kvalitātēm, tad rodas cietsirdība, nežēlība un viltība, tad pazūd uzticība, godīgums un atklātība. Cilvēks piedzimst ar ausīm un acīm, viņu valdzina skaņas un skaistums; kad viņš seko šīm vēlmēm, tad rodas izlaidība un izvirtība, tad pazūd tikumība un kultūra. Tādējādi, no cilvēka dabas un viņa tieksmes apmierināt savas kaisles rodas vēlme apstrīdēt un laupīt, darīt to, kas ir pretrunā ar viņa pienākumu, tad tiek pārkāpti visi principi un tas noved pie jukām. Tādēļ ir nepieciešams iedarboties uz cilvēku ar likuma un audzināšanas palīdzību, ir jāpiespiež viņu ievērot normas un rituālus un izpildīt savu pienākumu, tikai tad viņam radīsies piekāpība, viņš kļūs kulturāls un no tā radīsies kārtība…

Tādēļ, tāpat kā līkam koka gabalam ir vajadzīgas spīles, lai viņu iztaisnotu, turklāt viņš ir jāuzsilda un jātaisno un tikai pēc tam viņš var kļūt taisns; tāpat kā resnam metāla gabalam ir vajadzīga kalšana un apstrādāšana un tikai pēc tam viņš var kļūt ass, tā arī cilvēkam, kurš no savas dabas ir ļauns, ir vajadzīga audzināšana un likumi un tikai pēc tam viņš var nostāties uz pareiza ceļa; uz viņu ir jāiedarbojas ar rituālu normām un pienākuma apziņu un tikai tad viņš spēs ievērot likumus. Šobrīd, ja cilvēku neaudzināt un neiedarboties uz viņu ar likumu palīdzību, tad viņš kļūst netaisnīgs, viltīgs un iet pa netaisnības ceļu…

HAN FEJ DZI

Grāmatu ar šādu nosaukumu uzrakstīja Han Fejs ( nomira 23. g.p.m.ē. ) – viens no lielākiem legistu skolas pārstāvjiem. Viņš bija dedzīgs centralizētas valsts idejas piekritējs un uzstājās pret konfūciešu izstrādātiem etiķetes un rituālu normām. Konfūciešu teorijai Han Fejs pretnostatīja jaunu morāli, kura pirmajā vietā lika valsts intereses.

Debesīm ir savs lielais likums, cilvēkam ir savs lielais likums. Patīkama smarža un maiga garša, stiprs vīns un trekna gaļa ir patīkami mutei, bet noved pie slimībām; maiga āda un baltie zobi priecē jūtas, bet noved pie spēku izsīkuma. Tādēļ nesavaldība un pārmērības tiek noraidītas un tad ķermenim nekas nedraud.

Valdnieka zizlim nav jābūt redzamam, bet jāatrodas nedarbībā. Darbi notiek visās valsts malās, bet atslēga no tiem atrodas centrā. Gudrais un pilnīgais tur atslēgu savās rokās un visās malās ierēdņi viņam kalpo; valdnieks ir mierā un gaida uz viņiem, bet viņi paši rāda viņam savu centību. Tā kā darbi visās valsts malās ir apslēpti no viņa, viņam tie ir jāatklāj, it kā izvedot tos no ēnas gaismā. Norīkojis labo un kreiso palīgus viņš atver vārtus ierēdņu uzņemšanai ar ziņojumiem un viss notiek savā kārtībā. Viņš nemaina lielus debesu un cilvēku likumus, bet rīkojas saskaņā ar viņiem, un tā viņš rīkojas visu laiku un to sauc par pareizu pieeju valdīšanai…

Ja valdnieku neapskauj noslēpumainības plīvurs, tad padotie varēs viņam pielāgoties; ja viņa lietas virzīsies ne tā, kā klājas, tad padotie mainīs viņa rīkojumus. Valdniekam ir jābūt taisnīgam, kā debesis un zeme. Ja valdnieks līdzinās debesīm un zemei, tad kādi viņam var būt tuvie un tālie? Tas, kas spēj pielīdzināties debesīm un zemei, tas ir gudrais un pilnīgais. Kad viņam ir jāpārvalda sava galma lietas, viņš nozīmē ierēdņus amatos, bet viņš viņus nepadara par favorītiem; kad viņam ir jāpārvalda savas valsts lietas, viņš katrā amatā liek tikai vienu atbildīgu personu, lai nedotu iespēju ierēdņiem piekopt patvaļu. Tad kādi var būt dienesta pilnvaru pārkāpumi? Ka attiecas uz augsta ranga ierēdni, tad ir bīstami, kad viņa mājās ir daudz cilvēku. Vispār, valdīšanas ideāls ir tas, ka padotie nespēj apjēgt valdīšanas noslēpumus. Kad amata nosaukums un dienesta pienākumi ir saskaņoti, tad tauta mierīgi nodarbojas ar saviem darbiem…

“Galms izceļas ar alkatību” – tas nozīmē, ka strīdu un tiesas prāvu ir daudz. Ja strīdu un tiesas prāvu ir daudz, tad lauki tiek aizlaisti. Ja lauki tiek aizlaisti, tad klētis un noliktavas paliek tukšas. Ja valdnieka noliktavas paliek tukšas, tad valsts paliek trūcīga. Valsts paliek trūcīga, bet tauta pierod pie izlaidības un izšķērdības. Ja tauta pierod pie izlaidības un izšķērdības, tad ēdienu un drēbju pagatavošana izbeidzas. Ja ēdienu un drēbju pagatavošana izbeidzas, tad tauta nevar iztikt bez krāpšanas. Ja tiek izmantota krāpšana, tad tiek izmantoti tukši izskaistinājumi. Kad tiek izmantoti tukši izskaistinājumi, par to tiek teikts: “Ģērbjas skaistos audumos”.

Ja strīdu un tiesas prāvu ir daudz, tad noliktavas un klētis ir tukšas, turklāt, izvirtība un izšķērdība kļūst par parastu lietu, tad valstij tiek darīts pāri tā, it kā to durtu ar asu zobenu. Tādēļ ir teiciens: “Viņi nesa asus zobenus”.

Tiem vīriem, kuri piesegdamies ar viltīgiem meliem dara brūces valstij, pašu ģimenes noteikti kļūst bagātas. Tādēļ ir teiciens: “Tiek uzkrātas liekas bagātības”. Ja lietas valstī ir šādā stāvoklī, tad muļķu tauta nevar neizmantot visus līdzekļus, lai atdarinātu to visu. Bet ja viņi cenšas atdarināt to visu, tad rodas mazie laupītāji. No tā ir redzams, ka ja lielie noziedznieki darbojas aktīvi, tad arī mazie laupītāji iet viņiem pakaļ, ja lielie noziedznieki sāk dziedāt, tad mazie laupītāji dzied viņiem līdzi…

Gudrs un izglītots valdnieks, nodarbojoties ar valsts pārvaldi rīkojas tā, lai viņa valstī būtu maz tirgotāju, amatnieku un citu klaiņojošo cilvēku, un lai viņu reputācija būtu nožēlojama. Tādā veidā viņš samazina to cilvēku skaitu, kuri atsakās no galvenās nodarbošanās un cenšas nodarboties ar otršķirīgām lietām. Mūsu laikā ka valdnieks apmierinās visas tuvinieku prasības, tad amatus un dižciltības rangus varēs nopirkt; ja amatus un dižciltības rangus varēs nopirkt, tad amatnieki un tirgotāji netiks nicināt. Tad ļaundari varēs izmantot savu bagātību, ko viņi būs nopelnījuši tirgos, un tad tirgotāju skaits nesamazināsies. Ja viņiem būs vairāk visādas mantības, nekā zemkopjiem, bet gods būs augstāks, nekā tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar zemkopību un karošanu, tad krietnu cilvēku būs maz, bet tirgoņu būs daudz…

Saistītie raksti:

3.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: HAMMURAPI LIKUMI 5. MĀCĪBU MATERIĀLI: FARAONA VARA 9. MĀCĪBU MATERIĀLI: ŠUMERU TEKSTS PAR PLŪDIEM 2.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: URUKAGINAS REFORMAS