14. MĀCĪBU MATERIĀLI: BAŅ ČAO — ”PAMĀCĪBA SIEVIETĒM”
Baņ Čao ( nomira 116. g. m.ē. ) – sava laika slavenā ierēdņa Baņ Bjao ( 3. – 54. m.ē. )meita un Haņu dinastijas vēsturnieka Baņ Hu ( 32. – 92. m.ē. ) māsa. Četrpadsmit gadu vecumā Baņ Čao apprecējās, bet viņas vīrs nomira vēl jauns būdams un viņa palika par atraitni, veltot sevi literatūrai un bērnu audzināšanai. Kad nomira viņas brālis Baņ Hu, imperators Ho lika viņai pabeigt Haņu dinastijas vēstures grāmatu, kuru nepabeidza viņas brālis, kā arī nozīmēja viņu par imperātrienes audzinātāju. Viņa nomira dziļā vecumā, godā un cieņā. Baņ Čao bija dedzīga Konfūcija mācības piekritēja. Viņas “Pamācība sievietēm° tika uzrakstīta kā padomu krājums savām meitām, bet ar laiku šis darbs kļuva par galveno konfūciešu tekstu par sievietes dzīvi ģimenē.
I. Par sievietes vietu un stāvokli
Senos laikos, kad piedzima meita, trešajā dienā viņas šūpulītis tika likts uz grīdas un viņai deva vārpstiņu rotaļlietas vietā. Pēc tam viņas vecāki gavēja un ziņoja par viņas piedzimšanu senču zālē.
Viņas šūpulītis stāvēja uz grīdas, norādot uz viņas pakļauto stāvokli un nepieciešamību būt paklausīgai. Viņai rotaļlietas vietā deva vārpstiņu, lai būtu skaidrs, ka viņas liktenis ir veltīt sevi cītīgam darbam. Tas fakts, ka par meitas dzimšanu tika paziņots senčiem, nozīmēja to, ka viņas sūtība ir turpināt sava kunga dzimtu. Šīs trīs lietas veidoja sievietes nemainīgu uzvedības veidu, kā tas tika pierakstīts rituālos un ceremonijās.
Būt padevīgai, piekāpīgai, pieklājīgai un cienījamai, nostādīt sevi pēc citiem, nerunāt par saviem tikumiem un nestrīdēties, ja tiek runāts par viņas netikumiem, panest pārmetumus un paciest nicinājumu, vienmēr būt piesardzīgai – šīs īpašības liecina par sievietes vietu sabiedrībā.
Vēlu iet gulēt, agri celties, neizvairīties no grūtībām, no rītausmas līdz tumsai, nerunāt par personīgām lietām, centīgi izpildīt gan sarežģītus, gan vienkāršus uzdevumus; būt akurātai un disciplinētai – tas saucās “būt uzmanīgai un rūpīgai”.
Uzvesties cienījami un pieklājīgi, kalpojot vīram, būt mierīgai un savaldīgai, nežestikulēt un nesmieties; rūpēties par rituālu ēdienu, ko pasniedz senčiem, — tas saucās “būt cienīgai turpināt vīra dzimtu”.
Ja sievietei bija šīs trīs īpašības, tad viņas reputācija bija skaista, viņa nebaidījās no pazemojumiem un aizvainojumiem. Bet ja viņai nebūs šo tikumu, tad kādu reputāciju viņa iegūs, kā viņa spēs izvairīties no pārmetumiem un aizvainojumiem?
II. Par vīru un sievu
Vīra un sievas ceļš ir harmoniskā Iņ un Jan saplūšana, kas dibina vīra saikni ar gariem, kas apstiprina Debesu un Zemes lielu nozīmi un cilvēku attiecību lielo kārtību. Tieši tādēļ “Rituālu grāmata” tik ļoti augstu vērtē vīrieša un sievietes attiecības, bet “Dziesmu grāmata” slavē vīra un sievas dzimumtuvību. No tā ir redzams, ka šai savienībai ir jābūt godinātai.
Ja vīrs nav cienīgs cilvēks, viņš nespēs vest sievu; ja sieva nav cienīga, viņa nespēj kalpot vīram. Ja vīrs nespēs vest sievu, viņš zaudēs savu stāvokli, ja sieva nekalpos vīram, zudīs pieklājība un saprātīgums, jo šīs abas lietas ir cieši saistītas savā starpā.
Pašlaik es redzu, ka vīri šodien zina tikai to, ka viņiem ir jāved viņu sievas, ka viņu pašu stāvoklim mājās ir jāpaliek nemainīgam. Viņi dod dēliem klasisku izglītību, bet nedomā par to, ka viņu meitām, kad tās kļūs pieaugušas, būs jāzin, kā kalpot vīriem un kā izpildīt rituālus un ceremonijas. Un tas, ka vīrieši dod izglītību dēliem un nemāca savas meitas – vai tas nav tiesību ierobežojums?
III. Par to, kā kļūt piesardzīgai un uzmanīgai
Iņ un Jan atšķīrās savā būtībā un no tā izriet arī atšķirība vīrieša un sievietes uzvedībā. Spēks ir Jan gods, padevība pieder Iņ. Vīrieti godina par spēku, sievieti – par viņas vājumu. Lūk, ko saka senais sakāmvārds: “Ja tev ir dēls, tu ceri, ka viņš būs kā vilks, nevis kā tārps. Ja tev ir meita, tu ceri, ka viņa būs kā pele, nevis kā tīģeriene”.
Tādējādi, labākais, ko var izdarīt sieviete, tas ir pilnveidot savu pieklājību un censties izvairīties no rupjas attieksmes pret sevi, izradot padevību. Tādēļ ir teiciens: “Būt pieklājīgai un padevīgai ir laulības zelta bauslis”.
Šodien pieklājība ir ne vairāk, kā tikai pacietība, padevība – ne vairāk, kā izturība. Tie, kas māk paciest, iemācas mērenību, bet tie, kas piekāpjas un piedod, viegli var panest pakļautību un pazemību.
Tik tiešām, vīra un sievas savienībai ir jāilgst mūžīgi. Izpriecas guļamistabā novedīs tikai pie izvirtības, izvirtība – pie tukšām sarunām, tukšas sarunas – pie vēl lielākas morālas degradācijas, bet morāla degradācija novedis pie tā, ka sieva sāks ar nicinājumu attiekties pret vīru. Bet visu ļaunumu sakne ir laulāto nespēja apgūt mērenību mīlas priekos.
Kalpošanā vīram ir taisnie un netaisnie ceļi, bet sarunā ar vīru ir lietas, kuras var viņam teikt, un lietas, par kurām labāk noklusēt. Atklātība gandrīz vienmēr noved pie strīdiem, bet strīdi un kašķi – pie dusmu un naida lēkmēm. Šī ļaunuma sakne ir sievas nespēja iemācīties būt pazemīgai.
Ja sieva izturas pret vīru ar nicinājumu, tad vīrs viņu lamās un kliegs uz viņu, un ja viņš nespēs savaldīt savas dusmas, viņš viņu sitīs un pērs. Vīram un sievai ir jārāda, ka viņi dzīvo saskaņā un ka viņu savienība balstās uz jūtam. Bet, ja runa iet par sišanu un pēršanu, par kādu saskaņu tad var runāt? Ja ģimenē ir strīdi un kašķi, kādas jūtas tad var būt? Ja nav nedz pieklājības, nedz jūtas, tad vīrs un sieva mūžīgi būs atšķirti viens no otra.
IV Par sievietes īpašībām
Sievietei piemīt četras īpašības, tās ir sekojošas: sieviešu zināšanas, sieviešu valoda, sieviešu āriene un sieviešu iemaņas.
Kas attiecas uz zināšanām, tad sievietei nav obligāti jābūt ļoti izglītotai. Viņas runām nav jābūt gudrām; Viņai nav obligāti jābūt skaistai un smalkai; viņas praktiskām iemaņām nav jābūt augstākām par vidējo līmeni. Taču palikt maigai un mierīgai, pastāvīgai un klusai, atturīgai un paklausīgai vārdos un darbos, pilnīgi pakļauties noteikumiem visās lietās, kuras viņa dara — tie ir īstie sievietes tikumi.
Rūpīgi izvēlēties sarunu biedrus, nerunāt nepieklājīgus vārdus, domāt pirms runāt, izvairīties no daudzvārdības, — tas ir tas, kas veido sieviešu runu pamatu. Mazgāties pašai un mazgāt rokas, valkāt atbilstošas drēbes, regulāri pieņemt vannu, lai ķermenis būtu tīrs, — tie ir sieviešu ārēja izskata pamati. Veltīt uzmanību aušanas un vērpšanas mākslai, nežestikulēt un nesmieties, būt akurātai gatavojot vīnu un ēdienus ciemiņiem, tās ir patiesas sieviešu īpašības.
Šīs četras lietas ir sievietes galvenās īpašības. Un neviena no tām nedrīkst pietrūkt. Tās nav grūti iegūt, ar noteikumu, ka sieviete patiesi grib tās iegūt. Senie ir teikuši: “Vai tad tikumība nav sasniedzama ikvienam? Ja es tiešām gribu būt tikumīgs, es būšu tikumīgs”. Šie vārdi attiecas arī uz sieviešu īpašībām.
V. Par sirds noskaņojumu
Saskaņa ar rituāliem vīrietim var būt vairāk par vienu sievu, bet sievai nevar būt divi vīri. Tādēļ ir teiciens: “Vīrs ir Debesis, bet Debesis nevar novērsties no atbildības”. Tādēļ arī sieva nevar pamest vīru. Ja cilvēks rīkosies pretēji augstajiem gariem, viņš saņems sodu no Debesīm, bet ja sieva nerīkosies saskaņa ar noteikumiem un rituāliem, tad vīrs viņu nicinās. Tādēļ “Pamācībās sievietēm” ir teikts: “Sieviete īsteno savas iespējas, saņemot viena vīrieša mīlestību; ja viņa to zaudē, tā ir viņas pilnīga sakāve”. Tādējādi, sievietei ir jācenšas panākt, lai vīrs būtu viņai pieķeries.
Taču tas nenozīmē, ka viņai būtu jācenšas sasniegt savu mērķi ar prasmīgiem glaimiem vai kaislīgu intīmu dzīvi. Viņai ir jāvelta visas savas sirds tieksmes uz savas pašcieņas pilnveidošanu, jāpieturas pie rituāliem, jāuzvedas pieklājīgi un jāpaliek tīrai un šķīstai.
Viņai nav jāklausās nepieklājīgas runas, nav jāskatās uz nepieklājīgām lietām; uzturoties mājās viņai ir pieklājīgi jāģērbjas, bet izejot ārā no mājām viņai nav jāģērbjas pārāk spilgti, viņai nav jāsaplūst ar pūli, nav jāskatās logos, — tas tiek saukts par “sirds pazemību”.
Ja sieviete piedalās nepieklājīgās izpriecās, skatās un klausās to, kas viņai nav jāredz un jādzird, ja mājās viņa atļaujas staigāt nesaķemmējusies un nevīžīgi apģērbtai, ja ārpus mājām viņa uzvedas izaicinoši, ja viņa piedalās nepieklājīgās sarunās, skatās uz to, kas nav piemērots viņas acīm, tad tādu uzvedību protams, nevar nosaukt par pazemīgu.
VI. Pilnīga paklausība
Sieviete iegūst pilnīgu apmierinājumu, iekarojot viena vīrieša mīlestību; ja viņa to zaudē, viņai tā ir sakāve. Tas nozīmē, ka sievietei ir jātiecas uz savu mērķi un jādara viss, lai izdabātu vīram. Šajā gadījumā viņa nezaudēs vīratēva un vīramātes cieņu.
Ir periodi, kad mīlestība izsauc atsvešinātību, bet pieklājīga uzvedība izraisa šķiršanu. Ja vīrs saka, ka viņš mīl sievu, bet viņa vecāki uzskata, ka viņa nav viņu mīlestības cienīga, tas nozīmē, ka sievas pieklājīga uzvedība noved pie viņas sakāves.
Kā tad sieva var iegūt vīra vecāku mīlestību? Ir tikai viens līdzeklis – pilnīga paklausība. Ja vīramāte saka “nē”, kad šeit ir “jā”, vedeklai ir jāpiekrīt. Ja vīramāte saka “jā”, kad tas ir “nē”, vedekla nedrīkst iebilst. Tas ir tas, kas tiek saukts par “pilnīgu paklausību”.
VII. Harmoniska vienotība ar vīra brāļiem un māsām
Ja sieviete grib iegūt vīra mīlestību, viņai pirmām kārtam ir jāiegūst viņa vecāku mīlestību. Tādēļ viņai ir jāiegūst viņa brāļu un māsu mīlestību. Sievas reputācija, vienalga, laba vai slikta, ir atkarīga viņa brāļiem un māsām. Tomēr ļoti maz ir tādu, kas to saprot, tie nevar iegūt viņu simpātijas, kas balstās draudzīgās jūtās. Cik čaklas ir šīs sievietes!
Neviens nav nevainojams, katram ir savi trūkumi. Tādēļ Konfūcija māceklim Jan Hojam bija tā priekšrocība, ka viņš viņam bija spēja labot savas kļūdas. Konfūcijs slavēja viņu par to, ka viņš nepieļāva divas reizes vienu un to pašu kļūdu. Bet vai tad sievas var nepieļaut nevienas kļūdas? Pat ja sievai piemīt visi tikumi, pat ja viņa ir gudra un saprātīga, vai viņa var būt pati pilnība? Bet ja ģimenes locekļi dzīvo saskaņā, mājās nebūs meli; taču, ja mājās valda atsvešinātība, tad jebkura kļūda neizbēgami tiks pārspīlēta. “Idzinā” ir teikts: “Ja divi vienādi domā, viņi var salauzt metālu, ja divi runā vienādi, viņu vārdi izgaro persiku smaržu”. Tas ir apstiprinājums tam, cik svarīgi, lai ģimenē būtu saskaņa.
Mūsu dienās vīra brāļi un māsas ieņem ģimenē tādu pašu vietu, kā sieva, bet viņi ir tuvāki vīram. Un tomēr, ja sieva ir pietiekami prātīga, pieticīga un paklausīga, viņa saskaņā ar etiķeti var dibināt tuvas attiecības ar vīra brāļiem un māsām, bet ja viņa attieksies pret viņiem ar cieņu un mīlestību, tad viņa iegūs viņu palīdzību un atbalstu. Viņi izdarīs visu, lai viss tas labais, kas ir sievai, izpaustos ar dubulto spēku, un slēps viņas neveiksmes. Vīra vecāki nevarēs nenovērtēt viņas labus nodomus, bet vīrs cildinās viņas skaistumu. Apkārtējie novērtēs viņas uzvedību un šis spožums sniegsies arī pāri viņas vecākiem.
Bet ja stulba sieva tēlos no sevis svarīgu personu, būs augstprātīga ar vīra brāļiem un sievām, ja viņa runās ar viņiem virsdegunīgi, runās pa vīra mīlestību pret viņu, tāds lietu stāvoklis nevar radīt saskaņu, vai nē? Pateicoties uzvedībai, kas neatbilst etiķetei, vai tad varēs viņa kādreiz dzirdēt kādu uzslavu par sevi? Citi ģimenes locekļi, protams, sāks slēpt to labo, kas viņai ir, un pārspīlēs viņas kļūdas, vīramāte būs dusmīga uz viņu, bet vīrs jutīsies aizvainots. Un tad gan mājās, gan ārpus tās par šo sievu teiks nejaukus vārdus, viņa tiks lamāta un pazemota, viņa sagādās kaunu saviem vecākiem un pavairos nepatikšanas savam vīram. Tādi ir panākumu un kauna avoti, tādi ir labas reputācijas pamati. Un kā lai sieviete neuzmanās, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas?
Nekas nevar iekarot vīra brāļu un māsu labvēlību labāk par pieticību un paklausību. Pieticība ir tikumības pamats, paklausība ir sievas pareizas uzvedības līnija. Ar šīm divām īpašībām pilnīgi pietiks, lai nodrošinātu mājās saskaņu. Kā ir teikts “Dziesmu grāmatā”: “No vienas puses – nekāda naida, no otras – nekāda nicinājuma”. Šeit ir visa sacītā jēga.
“ŠIDZIN”
( DZIESMU UN HIMNU GRĀMATA)
“Šidzin” ir viena no konfučiešu kanona grāmatām, kas iekļauj 305 dažādus dzejiskus sacerējumus. Dziesmas, kas tika apkopotas šajā krājumā, tapa laikposmā no XII. līdz VII. gs. p.m.ē.
valdniekam Ju- Vanam
II
Tavam kaimiņam bija daudzi lauki –
Bet tos atņēmi, sagrābi sev;
Citam bija cilvēki un kalpi –
Bet tu viņus aizvedi ar varu prom;
Kas bija nevainīgs, tīrs un taisnīgs,
Viņu tu sagūstīji, ieslodzīji viņu tu;
Bet kas patiešam pārkāpa likumu,
Viņam tu piedevi un apdāvināji.III
Vīrietis uzcēla māju, — gudrs viņš bija,
Bet sieviete to iznīcināja!
Skaistajā sievā slēpjas diemžēl,
Pūces ļaunums un viltus arvien.
Ja sievai mele ir gara,
Tad visus ļaunums piesauc tā mums.
Ne debesīs ir ļaunuma avots,
Bet sievietē cēlonis ir.
Nedz pamācības, nedz sarunas
Nav eunuhiem un sievietēm.IV
Sievu melu priekšā apklust vīri,
Melo, noraidot tos melus!
Ja teiksi: “Nav jums robežu nekādu!”
“Kas tad te būtu ļauns?” – ir viņu atbilde arvien.
Kā dižciltīgam vīram tirgū neklājas
Par trijām cenām savu preci pārdot,
Tā tavai sievai vārpstīņas un tārpus
Pamest neklājas!
Klusa meitene
Klusa meitene ir tik skaista un maiga!
Tur, pie sienas viņa mani gaida.
Stipri mīlu es, bet nevaru viņai pietuvoties;
Kasu vien pakausi savu, bet kautrīgums pieņemas spēka arvien.Klusa meitene, tik skaista un mīļa!
Sarkanu guaņu man uzdāvināja!
Sarkanais guaņs spīd tā kā ugunī viss;
Cik mīļš man ir šis meitenes skaistums.No pļavas svaigas zāles atnesa viņa.
Cik skaisti un labi ir šīs zāļu atvases jaunas!
Tikai zāles nav skaistas pašas no sevis.
Tik ar tās ir skaistas, ka tās skaistule man uzdāvināja!Cik viņš ir stalts
Cik viņš ir stalts, cik ārienē skaists!
Viņš jau pie ceļa, gaidot mani, stāv,
Bet es nevaru pavadīt viņu, sirds mana skumst.Cik viņš ir stalts, cik viņš ir stiprs!
Mūsu mājā viņš ienāk un zālē jau mani viņš gaida,
Es nedrīkstu iznākt un sirds mana skumst.Ar vienkāršu kleitu es piesegšu izšūtus svārkus,
Izšūtu kreklu ar audeklu piesegšu es,
Mīļais, jau ratos ir jāiejūdz zirgi,
Kopā no šejienes aizbrauksim mēs.Izšūtu kreklu ar audeklu piesegšu es,
Ar vienkāršu kleitu es piesegšu izšūtus svārkus,
Mīļais, jau ratos ir jāiejūdz zirgi,
No šejienes aizbrauksi tu kopā ar sava sievu.Skumjas pēc vīra, kas aizsūtīts karagājienā
Drosmīgs un bargs ir mans vīrs karā,
Par visiem viņš skaistāks un labāks šaj valstī.
Vāli viņš satvēra rokā un triecas uz priekšu
Pa priekšu visiem valdnieka karavadoņiem.Mans vīrs ir austrumos… Pa to laiku
Meža mati ar pūkām apauguši jau…
Vai man ar ko ieziest galvu?
Kam es ar savu skaistumu iepriecināšu skatu?Mēs bieži lūdzam lietu debesīm,
Bet saule tikai stiprāk spīd tai zilumā.
Es domās vien pēc vīra tiecos,
Sirdī nogurums un galvā sāpes!Kur lai es dabūju aizmirstības zāli?
Es to iestādīšu ziemeļpusē, ēnā.
Es domās vien pēc vīra tiecos,
Un sirds man skums ar katru dienu stiprāk vēl.
