title 11.2. DEMOKRĀTIJAS APOLOĢIJA

title

Jau pašā sākumā demokrātijai nācās aizstāvēties pret opozīcijas kritiku, kā arī pārliecināt savus pilsoņus par jaunās kārtības priekšrocībām, salīdzinot tās ar citām valsts iekārtām. Tas notika gan oficiālā līmenī valsts amatpersonu runās ( skat. Perikla runu – 2.2. un 2.4. ), gan neoficiāli dažādu autoru tekstos ( Hērodots ( 2.1. ); Eiripīds ( 2.3. ), Aristotelis ( 2.5. )). Noskaidrot autoru motivāciju mums līdz galam nav iespējams – tā varēja būt gan iekšēja pārliecība, gan politisks aprēķins. Ņemot vērā, ka dažādu autoru darbos ir labi saskatāmi viena tipa argumenti, var postulēt zināmas valsts ideoloģijas un pat propagandas esamību, par kuras avotu un paraugu varēja kalpot slavenā Perikla runa ( 2.2.). Katrā ziņā ir skaidrs, ka demokrātiskā pārliecība Atēnās bija cieši saistīta ne tikai ar politisku pašidentifikāciju, bet arī ar patriotismu, kā to labi uzrāda fragments no Eiripīda drāmas “Lūdzējas” ( 2.3. ).

2.1. Hērodots. Vēsture

2.1.1. Debates par labāko valsts formu

Šeit Hērodots stāsta par dižciltīgo persiešu debatēm pēc tam, kad viņi nogalināja uzurpatoru Viltus – Smerdi. Trīs no sazvērniekiem piedāvāja ieviest kādu citu valsts iekārtu: demokrātiju, oligarhiju, monarhiju. Pēc zinātnieku vērtējumiem šī diskusija viennozīmīgi atspoguļo ne persiešu, bet grieķu politisko domu. Šajā dialogā var labi redzēt, ar kādiem argumentiem tika aizstāvēta ideja par demokrātijas pārākumu pār citām politiskām formām. Lasot Hērodotu ir jāatceras, ka viņš bija Perikla draugs un atbalstītājs, kas par savu vēsturisko darbu saņēma no Perikla milzīgu balvu – 10 talantu
sudraba. 1

Otāns 2 izteicās par to, lai valsts lietas nodotu persiešu tautas vidū, 3 teikdams sekojošus vārdus: Manuprāt, nevajadzētu atkal atdot varu vienvaldniekam. 4 Tas nav nedz patīkami, nedz labi. Jūs taču ziniet, cik tālu sniedzās Kambīza 5 augstprātība, un jūs esat izbaudījuši maga 6 augstprātību. Vai var būt labiekārtota valsts, ja valdnieks var darīt visu, ko viņš grib? Un ja arī vislabākais no cilvēkiem būtu dabūjis tādu varu, diez vai viņš būtu spējīgs noturēties pie savas pārliecības. Jo augstprātība rodas no labumu pārpilnības, kas viņam ir , bet skaudība jau no pašiem sākumiem piemīt cilvēku dabai. Kam ir šie divi netikumi, tam ir arī visi citi. Daudzas nelietības viņš dara augstprātības pamudināts, citas – skaudības dēļ. Protams, tirānam vajadzētu būt brīvam no skaudības, jo viņam tik un tā pieder visi labumi, bet viņš rīkojas pretēji tam, jo viņš apskauž labākos 7 par to, ka viņi ir pārāki un ir dzīvi, viņš mīl sliktākos no pilsoņiem un visvairāk uzklausa apmelojumus. Ar viņu ir visgrūtāk satikt no visiem cilvēkiem, jo, ja tu viņu apbrīno ne ļoti stipri, viņš ir dusmīgs, ka netiek pienācīgi pagodināts, bet ja tu viņu stipri cildini un apbrīno, viņš tevi nicina kā glaimotāju. Bet tagad es teikšu vēl briesmīgākas lietas: viņš pārkāpj tēvu iestādītos nolikumus, izvaro sievietes, nogalina cilvēkus bez tiesas. Bet tautas varai 8 ir priekšrocība visu citu varu priekšā vispirms jau sava skaistā vārda dēļ – isonomija. 9 Otrkārt, tauta – valdnieks nedara neko no tām lietām, kuras atļaujas vienvaldnieks. Jo tauta valda, dalot valsts amatus ar lozes palīdzību, šie amati ir atbildīgi, un visi lēmumi tiek pieņemti tautas sapulcē. Tātad, es piedāvāju likvidēt vienvaldību un padarīt tautas masu par valdnieku, jo tikai vairākumam pieder visas labās lietas. Otāns izteica šādu viedokli.

Bet Megabīzs aicināja nodot varu oligarhijai, 10 teikdams šādus vārdus: Ko Otāns teica par tirāniju, to teikšu arī es, bet viņa priekšlikums atdot varu tautas masai ir stipri kļūdaina doma. Jo nekas nav neprātīgāks un augstprātīgāks par bezjēdzīgu pūli. Tas nebūtu izturami, ja mēs, izbēgdami no tirāna augstprātības, iekristu nesavaldīga un izlaidīga pūļa augstprātības varā. Jo tirāns, tad, kad viņš kaut ko dara, dara to apzināti, bet pūlis taču pat nemaz nezina, ko dara. Un no kurienes tad radīsies saprāts tam, kurš nedz ir mācīts, nedz sajēdz, kas ir skaisti un piedienīgi? 11 Neprātīgi uzglūn un gāžas virsū valsts lietām pūlis, līdzīgi kā pavasara straume. Lai tautas varu vēlas tas, kurš vēlas ļaunumu persiešiem, bet mēs nodosim varu to cilvēku savienībai, kas tiks atlasīti no labākiem vīriem! To starpā būsim arī mēs, jo no vislabākajiem cilvēkiem, protams, nāk vislabākie lēmumi. Tādu viedokli pauda Megabīzs.

Trešais savas domas izteica Darijs, 12 teikdams šādus vārdus: Man liekas, Megabīzs ir labi teicis par tautas masas varu, bet par oligarhiju viņš izteicās nepareizi. Mums priekšā ir trīs valsts formas un visas vislabākās esošās — vislabākā tautas vara, oligarhija un monarhija, un es uzskatu, ka monarhija ir daudz pārāka no tām visām. Jo nav nekas pārāks par viena labākā cilvēka varu. Viņš nevainojami pārvalda tautas masu ar savu vislabāko domu un tādā veidā vislabāk tiek saglabāti slepenībā lēmumi, kas ir vērsti pret ienaidniekiem. Bet oligarhijā, kur daudzi cenšas darīt labu kopīgās lietās, 13 tur parasti starp cilvēkiem rodas liels naids. Jo katrs taču grib būt galvenais un lai viņa viedoklis uzvarētu, un tā viņu starpā izceļas lielas ķildas, no kurām rodas nemieri, bet no nemieriem asins izliešana. Savukārt no asins izliešanas rodas monarhija un no tā ir skaidrs, ka šī ir labākā pārvaldes forma. Bet, kur ir tautas vara, tur nevar neizcelties netikumi un visādi ļaunumi, un kad šīs nelietības iekļūst kopīgās lietās , tad starp sliktajiem ļaudīm 14 izceļas nevis naids, bet gan stipra draudzība. Jo šie ļaundari apvienojoties, kopīgi savas ļaunās lietas dara. Tā šīs lietas notiek, kamēr kāds tautas vadonis neliks tām galu. Tādēļ tauta viņu apbrīno un viņš, apbrīnotais tautas vadonis, kļūst par vienvaldnieku. No tā ir skaidrs, ka vienvaldība ir labākais pārvaldes veids. Un tagad, vienā vārdā, apkopojot visu teikto, – no kurienes mums ir brīvība? Kas mums to ir devis? Vai tā ir nākusi no tautas, no oligarhijas, vai no monarha? Pēc manām domām, ja reiz brīvība mums ir dota no viena vīra, tad mums pie tā vajag turēties un nepārkāpt tēvu likumus, kuri mums ir labi, jo tas nebūtu labi. Tādi, lūk, tika izteikti šie trīs viedokļi, un četri no septiņiem 15 pievienojās Dārija viedoklim. ( Hdt. III, 80 – 82 )

2.1.2. Demokrātijas novērtējums

Šajā vietā Hērodots stāsta par notikumiem pēc tirānijas krišanas Atēnās:

Ir skaidrs, ka isegorija 16 tautai ir dārgs īpašums ne tikai kādā vienā nozīmē, bet arī vispār. Jo, kamēr atēnieši bija tirānu varā, viņi kara laukā nevarēja pieveikt nevienu no saviem kaimiņiem. 17 Bet tagad, atbrīvojoties no tirānijas, viņi viennozīmīgi ieguva vadošās pozīcijas. Tāpēc, acīmredzami, ka tirānu jūgā atēnieši negribēja cīnīties kā vergi, kas kalpo savam saimniekam; bet tagad, pēc atbrīvošanas, katrs sāka tiekties pēc personīgās labklājības. ( Hdt. V. 78. )

2.1.3. Demokrātija kā isonomija

Šeit tiek piedāvāts Hērodota stāsts par notikumiem Sāmas salā pēc tirāna Polikrāta nāves.

Sāmas salā toreiz valdīja Meandrijs, Meandrija dēls, kurš ir dabūjis aizbildņa varu no Polikrāta. 18 Šis Meandrijs gribēja būt vistaisnīgākais no cilvēkiem, bet tas viņam neizdevās. Kad pienāca ziņa par Polikrāta nāvi, viņš izdarīja sekojošo. Vispirms viņš lika uzcelt altāri Zevam Atbrīvotājam un pievienoja tam temenosu, 19 kas arī šodien atrodas aiz pilsētas vārtiem Sāmas salā. Pēc tam viņš sasauca pilsoņu sapulci un teica šādus vārdus: “Man, kā jūs ziniet, Polikrāts ir uzticējis scepteri un visu varu, un es tagad varētu valdīt pār jums. Bet es pēc iespējas nedarīšu to, ko es nosodu savā tuvākajā. Jo es neatbalstīju Polikrāta varu pār cilvēkiem, kas ir līdzīgi viņam, un nosodu ikvienu, kas to dara. Polikrātu tagad ir piemeklējis liktenis, bet es, noliekot varu vidū, 20 pasludinu jums isonomiju. Bet man ir tiesības prasīt no jums īpašas privilēģijas: vispirms, izmaksāt man sešus talantus kā balvu, un turklāt, uzdāvināt man un maniem pēcnācējiem priesterību 21 Zeva Atbrīvotāja kultā, jo es pats esmu to dibinājis un uzdāvinājis jums brīvību” 22 ( Hdt. III, 142, 3 ).

Avots: Herodoti Historiae.

2.2. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

2.2.1. Demokrātijas attaisnošana

Šis teksts ir fragments no runas, ko neilgi pirms Peloponēsas kara ( 431. – 404. g. p.m.ē.) teica atēniešu sūtņi Spartā. Šajā runā viņi centās aizstāvēt savu valsti pret pārmetumiem par sabiedroto apspiešanu un tieksmi nodibināt savu virskundzību visā Grieķijā. Analizējot Tukidīda runas, ir jāatceras, ka tās ir viņa paša veiktas reālo runu rekonstrukcijas.

Mēs savu varu pār hellēņiem 23 ieguvām ne ar spēku, bet tik tādēļ, ka jūs paši negribējāt pieveikt barbaru spēka paliekas, bet sabiedrotie paši lūdza mums uzņemties kara vadību. 24 Mūsu vara ar nepieciešamību attīstījās tādā veidā, jo to noteica šādi apstākļi: vispirms jau mūsu pašu drošība, tad gods un beidzot arī izdevīgums. Liekas, ka mūsu drošība tika apdraudēta tad, kad daudzie sabiedrotie sāka mūs ienīst, bet dažus, kas sacēlās pret mums, mēs esam apspieduši, turklāt, arī jūsu draudzība 25 nebija vairs tāda, kā agrāk, jo jūs kļuvāt aizdomīgi un pat naidīgi, kas ir bīstami priekš mums, jo atkritēji no mums varētu pāriet jūsu pusē ( III, 75, 2. – 4. ) …

Tātad, nav nekas dīvains un nedabisks, ka mēs to varu, ko esam saņēmuši, pieņēmām un neizlaidām no savām rokām, būdami piespiesti uz to no trīs svarīgiem apstākļiem, kuri ir gods, bailes un izdevīgums; turklāt, mēs neesam pirmie, kas tādā veidā nodrošina savu varu, jo tā ir no mūžiem iekārtots, ka vājais pakļaujas stiprajam. Līdz ar to mēs uzskatām, ka esam savas varas cienīgi, un arī jūs tā domājāt līdz šim, toties tagad jūs runājat par taisnību, kaut gan tā vēl nevienu nav pamudinājusi atteikties no izdevības sasniegt savus mērķus ar spēka palīdzību ( Thuk. III, 76, 2. ).

2.2.2. Atēnu valsts slavinājums Perikla runā

Šis ir fragments no slavenās Perikla runas par godu pirmajā Peloponesas kara gadā kritušajiem atēniešiem ( 431. g. p.m.ē. ).

( 36, 1 ) Sākšu es ar mūsu senčiem, jo gan taisnīgums, gan pieklājība prasa šajos apstākļos atdot viņiem piemiņas godu. Jo viņi vienmēr ir dzīvojuši mūsu zemē un, nododami to mantojumā no vienas paaudzes citai, saglabāja tās brīvību līdz pat mūsdienām.

( 36, 2 ) Un viņi par to ir uzslavas cienīgi, un vēl jo vairāk mūsu tēvi, jo viņi saņemtajam mantojumam ne bez pūliņiem ir pievienojuši to varu, kas mums šodien ir un nodeva šo varu šobrīd dzīvojošai paaudzei.

( 36, 3 ) Un vēl vairāk mūsu valsts varenību esam pavairojuši mēs paši, tie, kas šobrīd atrodamies brieduma gados, jo mēs padarījām mūsu pilsētu patstāvīgu visos apstākļos, gan miera, gan kara laikā.

( 36, 4 ) Par kara varoņdarbiem, pateicoties kuriem mēs esam tikuši pie saviem ieguvumiem, un kurus esam veikuši mēs paši un mūsu tēvi, atvairot gan barbaru, gan hellēņu uzbrukumus, par to es negribu izvērsti runāt to cilvēku klātbūtnē, kas to visu paši zina. Vispirms es pastāstīšu par to, kādā veidā rīkojoties mēs sasniedzām tagadējo spēku un pateicoties kādai valsts iekārtai mūsu valsts ir kļuvusi varena, un pēc tam es pagodināšu kritušos. Manuprāt, šobrīd būtu ļoti savlaicīgi par to runāt un gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem būtu ļoti lietderīgi par to dzirdēt.

( 37, 1 ) Mūsu valsts iekārta neatdarina svešus likumus, drīzāk mēs paši rādām paraugu citiem, nevis atdarinām citus. Pateicoties tam, ka mūsu valsts iekārta balstās ne uz pilsoņu mazākumu, bet uz vairākumu, tā tiek dēvēta par demokrātiju. Privātās lietās mūsu likumi visiem piešķir vienādas tiesības, bet valsts lietās pilsoņi piedalās atbilstoši godam, t.i., skatoties pēc tā, kas ar ko ir izcēlies, jo šeit katrs tiek pagodināts krietnuma dēļ, nevis tādēļ, ka viņš pieder pie kādas sabiedriskās kārtas; tāpat arī nabadzība vai necila izcelsme nevar būt par kavēkli nabagam, ja viņš var kaut ko labu izdarīt valstij.

( 37, 2 ) Politiskā dzīvē mēs dzīvojam brīvi un izvairāmies no aizdomīguma savstarpējās attiecībās; mēs nedusmojamies uz kaimiņu, ja viņš dzīvo savam priekam 26 un neizrādām tādēļ savu nekaitīgo, bet citam tomēr apgrūtinošo neapmierinātību.

( 37, 3 ) Neapgrūtināti privātās attiecībās, sabiedriskās lietās mēs baiļu dēļ nepārkāpjam likumus un paklausām amatpersonām un likumiem, it īpaši tiem, kuri ir radīti, lai aizstāvētu tos, kas cieš no netaisnības un kuru pārkāpšana sabiedrības acīs sagādā kaunu.

( 38, 1 ) Mēs esam ieveduši daudzus atpūtas veidus no darbiem, mums katru gadu notiek spēles un upurēšanas, mūsu privātu māju labiekārtotība ikdienā sniedz mums baudu un izklīdina bēdas.

( 38, 2 ) Pateicoties mūsu pilsētas varenībai pie mums no visām pusēm tiek piegādātas visas lietas, un mēs baudām citu cilvēku labumus ne mazāk brīvi, kā mūsu pašu zemes labumus.

( 39, 1 ) Kara lietās mēs atšķiramies no pretiniekiem 27 šādā veidā. Mūsu pilsētu mēs piedāvājam visiem un neizraidām prom ārzemniekus, 28 mēs nevienam netraucējam mācīties no mums un skatīties, jo nebaidāmies no tā, ka kāds no ienaidniekiem var ieraudzīt kaut ko apslēptu izmantot to pret mums, jo mēs paļaujamies ne tik daudz uz sagatavotību un viltībām, cik uz mūsu pašu drosmi. Mūsu pretinieki jau no pašas bērnības ar smagiem vingrinājumiem cenšas norūdīt jauniešu vīrišķību, bet mēs, dzīvodami bezrūpīgi un ne mazāk drosmīgi, dodamies cīņā ar mums līdzīgu pretinieku.

( 39, 2 ) Un lūk, pierādījums tam: lakedaimonieši iebrūk mūsu zemē ne vieni paši, bet kopā ar visiem saviem sabiedrotajiem, bet mēs tikai paši iebrūkam kaimiņu zemēs un tur, svešumā, mēs bez grūtībām uzvaram tos, kas aizstāv savas mājas.

( 39, 3 ) Neviens pretinieks vēl nav sadūries ar visu mūsu kopējo spēku, jo mēs vienlaicīgi rūpējamies par floti un arī uz sauszemes sūtām mūsu karavīrus uz dažādām pusēm. Ja gadās, ka sadursmē ar kādu mūsu vienību ienaidnieki uzvar, viņi jau lepojas, ka esot pieveikuši mūs visus, bet ja viņi tiek sakauti, tad viņi apgalvo, ka tika pieveikti no mūsu kopīgiem spēkiem.

( 39, 4 ) Kaut gan mēs piekrītam pakļaut sevi briesmām vairāk mūsu bezrūpības dēļ, 29 nekā aiz pieraduma pie smagiem vingrinājumiem, un vairāk mūsu iedzimtās drosmes dēļ, nekā paklausot likumiem, 30 taču mūsu priekšrocība ir tā, ka mēs nenogurdinām sevi priekšlaicīgi, gatavojoties topošām briesmām, 31 un nonākdami briesmās mēs esam ne mazāk drosmīgi kā tie, kas visu laiku pavada smagos darbos. Par šo lietu, kā arī par daudzām citām lietām mūsu valsts ir apbrīnas cienīga.

( 40, 1 ) Mēs mīlam skaistumu bez pārspīlējumiem un mīlam gudrību 32 bez izlutināšanas, bagātību mēs lietojam lietas labā, nevis lielīgu vārdu dēļ, un atzīties nabadzībā mums nav kauns, bet lielāks kauns ir tad, ja kāds necenšas tikt no tās vaļā ar darbu.

( 40, 2 ) Vieni un tie paši cilvēki mums vienlaicīgi rūpējas par savām mājas lietām un par valsts lietām, un arī citi cilvēki, kas ir nodevušies saviem darbiem, nebūt nav nejēgas valsts lietās. Tikai mēs vienīgie uzskatām to cilvēku, kas nepiedalās valsts dzīvē, ne par brīvu, bet par nederīgu pilsoni, un mēs paši apspriežam vai cenšamies pareizi izvērtēt lietas, neuzskatīdami, ka runas var tām kaut kādā veidā kaitēt, bet mēs esam pārliecināti, ka lielāks ļaunums ir ķerties pie lietas pirms tā tika apspriesta runās.

( 40, 3 ) Mēs atšķiramies arī ar to, ka būdami drosmīgi, mēs pirms kaut ko iesākam, iepriekš to lietu labi apdomājam, turpretī citiem nezināšana izraisa drosmi, bet aprēķins – neuzņēmību. Par stipriem cilvēkiem taisnīgi būtu uzskatīt tos, kas labi apzinādamies gan patīkamas, gan sliktas lietas, tomēr nenovēršas no briesmām.

( 40, 4 ) Arī krietnumā mēs atšķiramies no daudziem, jo draugus mēs iegūstam nevis saņemot labdarības, bet paši darot labus darbus citiem. Jo uzticamāks draugs ir tas, kas dara labu otram, tādēļ, ka ar savu turpmāko labvēlību pret to, kas ir saņēmis labdarību, viņš saglabā viņā pateicību; turpretī labdarības saņēmējs ir mazāk centīgs, jo viņš zina, ka viņam ir jāatmaksā labdarība ne pateicības dēļ, bet parāda atdošanas dēļ.

( 40, 5 ) Mēs esam vienīgie, kas bezbailīgi palīdzam citiem ne tik daudz aprēķina dēļ par savu izdevīgumu, cik dēļ uzticības, kas nāk no brīvības.

( 41, 1 ) Vārdu sakot, es apgalvoju, ka mūsu valsts ir visas Hellādas skola un man liekas, ka pie mums katrs cilvēks var visdažādākajos veidos izpausties un darot savu darbu smalki un viegli, viņš vislabāk var sasniegt pašpietiekamu stāvokli. 33

( 41, 2 ) Tas, ka mani vārdi nav tukša lielīšanās dotajā brīdī, bet gan tīra patiesība, par to liecina mūsu valsts spēks, kas tika iegūts, pateicoties šīm īpašībām.

( 41, 3 ) Jo no visām šodien esošajām pilsētām tikai mūsu valsts īstenībā izrādās stiprāka pār tām valodām, kas par to klīst, un vienīgi tā nedod pamata uzbrūkošiem ienaidniekiem būt neapmierinātiem ar to, ka viņus pieveica tādi cilvēki, un arī pakļautajiem – sūdzēties, ka viņi pakļaujas cilvēkiem, kuri nebūtu cienīgi valdīt.

( 41, 4 ) Radījuši varenību, kuru apstiprina droši pierādījumi un liecības, mēs tiksim apbrīnoti gan no tagad dzīvojošiem cilvēkiem, gan no nākamām paaudzēm, un mums nav vajadzīgs nedz slavas dziesmu meistars Homērs, nedz kāds cits dzejnieks, kas ar savām dziesmām sagādā baudījumu dotajam īsajam brīdim, bet viņa dziesmu radītu priekšstatu par lietām vēlāk sagraus pati patiesība. Mūsu drosme padarīja mums pieejamas visas jūras un zemes, un tā visur ir uzlikusi mūsu labo un ļauno darbu 34 mūžīgus pieminekļus. Lūk, par šādu pilsētu cīnoties krita šie karavīri, uzskatīdami, ka viņi nedrīkst to pazaudēt, un katram no tiem, kas palika dzīvs, pieklājas gribēt likt savus pūliņus tās labā.

( 42, 1 ) Tādēļ es tik daudz runāju par mūsu valsti, jo es vēlējos parādīt, ka mēs cīnāmies par kaut ko lielāku, nekā tie cilvēki, kuriem nav tādu lietu, un tagad, slavējot kritušos, es likšu jums priekšā skaidrus viņu varonības pierādījumus…
( Thuk. II, 36, 1- 42, 1 )

Avots: TLG.

2.3. Eiripīds. Lūdzējas

Dotajā fragmentā no Eiripīda traģēdijas “Lūdzējas” ( uzvesta starp 424. – 420. g.p.m.ē.) atspoguļojas tā laika politiskā polemika un valdošā ideoloģija. Faktiski, mums ir demokrātijas apoloģija dzejas formā. Tas ir dialogs starp boiotiešu vēstnesi un Atēnu valdnieku Tēzeju.

Tēzejs: Vispirms, ar kļūdu iesāki tu runu, svešiniek,
Tu meklē tirānu šai valstī, bet ne viens
Šeit valda cilvēks — pilsēta ir brīva.
Šeit valda tauta, kas ik gadus amatvīrus maina;
Nē, bagātībai šeit nav priekšroka
Un nabagiem ir tiesības tās pašas.

Vēstnesis: Ja spēlētu mēs kauliņus, es teiktu:
Tu man piespēlējis esi! Jo pilsētā mums
Viens tik cilvēks valda, bet ne pūlis. 35
Neviens ar runām uzpūstām šeit nejauc galvu,
Te uz vienu, te uz otru pusi lietas grozīdams, un
Sev par labu pūlēdams; un tas, kas baudu, prieku
Guvis reiz, tas nesāk tūlīt kaitēt un ar meliem jauniem
Veco noziegumu neslēpj, no taisnās tiesas izbēgdams.
Un kā var tauta, kas ar vārdiem netiek galā, 36
Pār valsti sakarīgi valdīt?
Par ātru lēmumu ir laika padoms labāks.
Un nabags vīrs no laukiem, ja arī viņš
Nav nemācīts pavisam, tomēr ik dienu darbos pavada,
Un nevar viņš par lietu kopējo kaut mazliet padomāt.
Ir slikti arī labākiem, 37 kad nelietis,
Kas agrāk bij nekas, pie goda tiek,
Un tad pār tautu 38 viņa mēle valda.

Tēzejs: Ir vēstnieks veikls un arī pļāpa liels!
Ja vārdu agonu tu sācis esi, tad es ar tevi stāšos cīņā, –
Klausies: nav pilsētai par tirāniju ļaunāka nekā,
Jo nav tad likumu, kas būtu visiem kopīgi,
Tik viens tad valda, un viņš pats ir likums sev; tur vienlīdzības nav.
Bet tur, kur likums rakstīts valda, tur
Bagātam un nabagam ir vienas tiesības,
Un var tad nabags brīvi teikt, ja bagātnieks
Ko ļaunu izdarījis viņam, un tiesā vinnēs tas,
Kam taisnības būs vairāk.
Un brīvība ir tas, ka jautāts: “Kas padomu
Grib valstij labu dot?” – tas, kas grib, tas runā,
Bet kas negrib – klusē. Kur valstī vienlīdzība lielāka var būt?
Kur tauta 39 valda, tā priecājas par jauniem cilvēkiem,
Kad nonāk tie pie teikšanas; bet ķēniņš naidīgs viņiem ir,
Un labākos, kam tikai prātu redz, tos iznīcina viņš,
Par tirānisko varu savu trīcēdams. Kā pilsēta var stipra būt,
Ja kāds, kā pavasarī lauku pļaudams, jaunu audzi pļauj?
Vai vērts ir bērniem bagātību, mantu krāt, kad
Tirānam tik lielākoties manta tiek?
Vai vērts ir meitu nevainību sargāt, lai
Sagādātu saldus priekus tirānam, kad vēlas viņš,
Mums piedzīvojot asaras arvien? Tad labāk nedzīvot nemaz,
Ja bērns ar varu precēts tiek.
Tā lūk, uz taviem vārdiem atbildējis esmu.
Ko vēlies tu no zemes šīs? Pārlieku runīgs esi,
Tu būtu raudādams uz mājām atgriezies, ja nebūtu
No pilsētas kā vēstnieks sūtīts šurp…
( Eir. Suppl., 403 – 459 )

Avots: TLG

2.4. Platons. Meneksens

Vēl viens tās pašas Perikla runas variants ir atrodams Platona dialogā “Meneksens”. Šeit Sokrāts apgalvo, ka viņš šo runu ir dzirdējis no Aspazijas, Perikla sievas. Gan Sokrāts, gan Platons bija kritiski noskaņoti pret demokrātiju un šis teksts būtībā ir parodija par oficiālām svinīgām runām sofistu stilā, kurās tika cildināta Atēnu tauta, tās vēsture un vara. Tomēr šajā runā var labi redzēt tā laika oficiālās ideoloģijas argumentus. Dotajā fragmentā tiek slavinātā tieši Atēnu valsts iekārta.

Mūsu valsts iekārta gan agrāk bija, gan tagad ir aristokrātija, ar kuru mēs tagad pārvaldām savu pilsētu, un kas ir bijusi mums, lielākoties, visos laikos. Cits to sauc par demokrātiju, 40 cits vēl kā savādāk, kā viņam ienāk prātā, bet īstenībā, ar tautas piekrišanu tā ir labāko cilvēku vara. 41 Mums taču vienmēr ir basileji, kādreiz tie ir ķēniņi pēc izcelsmes, kādreiz ievēlēti, 42 bet valsti pārvalda tautas vairākums, kas vienmēr nodod amatus un pilnvaras tiem, kas liekas labākie, un, turklāt, nedz fizisks vājums, nedz nabadzība, vai senču nepazīstamība nevar kļūt par noraidīšanas iemeslu, kā arī pretējās lietas netiek godātas kā tas ir citās pilsētās, bet ir tikai viens mērs – pie varas ir un valda tas, kas ir pazīstams kā gudrs un labs cilvēks. Šādas valsts iekārtas pamatā ir visu cilvēku vienlīdzība pēc dzimšanas. Citas valstis, kurās no visām pusēm ir salasījušies visdažādākie cilvēki, ir nobīdījušās no normas un tādēļ arī viņu valsts iekārtas ir nobīdījušās no normas – tādas ir tirānijas un oligarhijas; tajās dzīvo cilvēki, no kuriem vieni uzskata citus par kungiem, bet citi citus — par vergiem. Bet mēs un visi mūsu cilvēki, būdami vienas mātes bērni, neatzīstam, ka mūsu starpā varētu būt vergi vai kungi, bet mūsu vienlīdzība pēc izcelsmes liek mums tiekties pēc vienādām, likumā balstītām tiesībām priekš visiem, un pakļauties viens otram tikai krietnuma un saprātīguma dēļ ( Plato. Menex., 238. c – e ).

Avots: TLG

2.5. Aristotelis. Politika

Savā fundamentālajā pētījumā par valsts formām — “Politikā” – Aristotelis teorētiski pamato demokrātijas nepieciešamību un paskaidro tās būtību. Šeit tiek piedāvāti viņa svarīgākie spriedumi par šo tēmu.

1.
Nav viegli izšķirt, kam vajadzētu valdīt valstī: tautas masai, 43 bagātiem, labiem cilvēkiem 44 vai vienam labākam cilvēkam, vai tirānam… ( Arist. Pol., 1281. a 11 )

2.
Pareizi būtu teikt, ka labāk būtu, lai vara piederētu tautas masai, nevis labākiem, toties nedaudziem, jo tas varētu būt problēmas risinājums un arī patiesība. Jo var gadīties, ka ļaužu daudzums, no kura katrs atsevišķs vīrs nav prātīgs, sanākot kopā un apvienojoties, izrādīsies labāks par tiem labajiem, tāpat kā pusdienas, kuras vairāki cilvēki organizē, saliekot kopā līdzekļus, ir labākas par tām pusdienām, ko rīko viens cilvēks no saviem līdzekļiem. Jo, tā kā ļaužu vairākums iekļauj sevī daudzus cilvēkus, tad iespējams, ka katram no viņiem atsevišķi piemīt sava krietnuma un tikumības daļa, un tad, kad šie cilvēki apvienojas, tad no viņiem veidojas it kā viens cilvēks, kuram ir daudz roku, kāju un uztveres veidu, un tas pats attiecas uz raksturu un izpratni. Lūk, tādēļ vairākums labāk spriež par muzikāliem un poētiskiem darbiem: vieni spriež par vienu lietu, citi par citu, un visi kopā – par visu kopā… ( Arist. Pol.,1281. a 40 – 1281. b 10 )

3.
…Jo dižciltība tiešām visur tiek vērtēta, jo patiesi labākie ir tie cilvēki, kas ir cēlušies no dižciltīgiem un laba izcelsme ir labas dzimtas krietnums. Tāpat mēs teiksim, ka taisnīgas ir krietnuma pretenzijas uz varu, jo kā mēs esam vienojušies, krietnums ir taisnīgums, bet tam seko arī citi tikumi; bet taisnīgas ir arī vairākuma prasības pret mazākumu, jo vairākums kopumā ir stiprāks, bagātāks un labāks par mazākumu… ( Arist. Pol., 1283. a 35 – 40 )

4.
Demokrātiskas iekārtas pamats ir brīvība, jo, kā vispār ir pieņemts teikt, tikai šajā iekārtā visiem ir brīvība, jo pēc tās tiecas ikviena demokrātija. Bet viens no brīvības principiem ir pēc kārtas valdīt un tikt pārvaldītam. Tik tiešām, demokrātisko tiesību pamats ir tas, ka šeit visi ir vienlīdzīgi pēc daudzuma, nevis pēc goda. Tā kā šeit taisnība ir šāda, tad tas ar nepieciešamību nozīmē to, ka valda tautas masa, un tas, ko nolemj vairākums, tas ir galīgs lēmums un taisnīgs. Saka, ka visiem pilsoņiem jābūt vienlīdzīgiem, un tā rezultātā demokrātiskās iekārtās nabagiem ir lielāka vara nekā bagātiem, jo viņi veido vairākumu un valda vairākuma griba. Tātad, viena demokrātijas pazīme, kā saka visi demokrātijas piekritēji, ir brīvība; cita pazīme – dzīvot tā, kā katrs pats vēlas, kā saka, tas izriet no brīvības… (Arist. Pol., 1317. b 1 – 14 )

Avots: TLG

Atsauces:

  1. Vienā talantā bija 26,2 kg.
  2. Otāns – viens no tiem dižciltīgiem persiešiem, kas piedalās apspriedē par labāko valsts formu. Savus viedokļus par šo jautājumu izsaka vēl Megabīzs un Dārijs.
  3. “Nodot valsts lietas persiešu tautas vidū” – Hērodota valodā tas nozīmē dibināt demokrātiju. Šis ir ļoti zīmīgs apzīmējums, jo raksturo demokrātiju kā varu, kas atrodas ne debesīs, bet tautas vidū. Skat. arī: 2.1.2.
  4. Oriģinālā ir monarchos, kas precīzi arī nozīmē “vienvaldnieks”.
  5. Kambīzs ( ap 600 – 559 p.m.ē. ) – iepriekšējais Persijas leģitīmais valdnieks. Slavens ar despotisku raksturu un nežēlību.
  6. Mags – tā persieši sauca uzurpatoru Viltus – Smerdi, kas valdīja īsu brīdi pēc Kambīza.
  7. Par “labākiem” ( aristoi ) Hērodots tradicionāli sauc aristokrātus, kuri bija “labākie” pēc sava sociālā statusa un kuriem bija jābūt labākajiem pēc savām morālajām īpašībām. Kā zināms, tieši aristokrātija ( “labākie” ) veidoja opozīciju grieķu tirāniem. Šeit labi redzams, ka Hērodots apraksta nevis persiešu, bet grieķu realitātes.
  8. Tautas vara šeit ir apzīmētā kā plēthos archon , kas tulkojumā nozīmē : “tautas masa ( pūlis ), kas valda”.
  9. Isonomia – burtiski: “vienlīdzība”, “vienlīdzība likuma priekšā”. Tā grieķi sākumā apzīmēja demokrātiju.
  10. Oligarchia — burtiski: “nedaudzu cilvēku vara”.
  11. Šeit aristokrāta ( = “labākā vīra” ) atšķirība no pūļa tiek noformulēta līdzīgi kā Teognīda dzejā – pūļa cilvēks nejēdz, kas ir labi un kas ir slikti ( skat.: III. tēma, 2, 7. 2 )
  12. Nākamais Persijas valdnieks Dārijs I ( 522 – 486 p.m.ē. )
  13. “Kopīgas lietas” – valsts lietas, sabiedriskās lietas.
  14. “Sliktie” ( kakoi ) – parastas tautas pārstāvji.
  15. Pavisam šajā apspriedē piedalījās septiņi persieši, un līdz ar to Dārija viedoklis ir vinnējis.
  16. Isegoria – vēl viens demokrātijas sinonīms, kura nozīme ir: “ vārda brīvība”, vai precīzāk — “vienādas tiesības uzstāties publiski ar runu”.
  17. Šeit Hērodots “piemirst”, ka tirānijas laikā atēnieši vispār nav karojuši ar kaimiņiem un tajos mazajos karos ārzemēs, ko veica Peisistrāts, viņš guva panākumus.
  18. Polikrāts ( ? – 522 p.m.ē. ) – Sāmas salas tirāns ( kopš 538 g.p.m.ē. ). Mums nav citu ziņu par to, ka viņš būtu nodevis savu varu kādai citai personai. Nevar saprast, par kādu aizbildniecību Hērodots šeit runā un visādā ziņā šis viņa stāstījums rada daudzus jautājumus un izraisa zinātnieku skepsi.
  19. Temenos – teritorija, zemes gabals, ko grieķi veltīja dieviem un viņu svētnīcām.
  20. es meson – burtiski: “pa vidu”, “jūsu vidū”. Tādējādi tiek pateikts, ka vara nolaižas no augšas un tiek ievietota pilsoņu kolektīvā.
  21. Daudzus lokālus kultus senajā Grieķijā apkalpoja aristokrātiskas dzimtas, kurās priesteriskās pilnvaras tika nodotas mantošanas ceļā. Tas skaitījās liels gods.
  22. Tālāk Hērodots stāsta, ka kāds pilsonis ir teicis Meandrijam, ka viņš nav cienīgs būt par valdnieku, jo viņš esot zemas izcelsmes cilvēks un nelietis, un pieprasīja dot atskaiti par naudas izlietošanu. Tad Meandrijs saprata, ka ja viņš atteiksies no varas, viņa vietā nāks cits tirāns, un vairs nedomāja par atteikšanos no varas. Tā vietā viņš turpināja valdīt un ietupināja cietumā tos pilsoņus, kas gribēja saņemt no viņa atskaiti par naudu.
  23. “Vara par grieķiem” – šeit ir domāta galvenokārt atēniešu despotiskā vara Pirmajā Jūras Savienībā ( 454. – 404. g. p.m.ē. ), “sabiedroto” apspiešana un hegemonālā politika visā Grieķijā.
  24. Dēlas jūras savienība tika dibināta 477. gadā, kad apvienojās tās grieķu pilsētas, kuras vēlējās turpināt karu pret persiešiem uz jūras ( persiešu sauszemes armija jau tika padzīta no Grieķijas un tādēļ Sparta vairs nepiedalījās kara darbībā ). Pakāpeniski Atēnas, kā spēcīgākā valsts, kuras rīcībā bija lielākā flote, ieguva varu šajā savienībā un padarīja sabiedrotos par saviem padotajiem. 454. g. atēnieši pārcēla savienības kasi no Dēlas salas uz Atēnām un tādējādi lika pamatus savai jūras impērijai, ko sauc par Pirmo Jūras Savienību.
  25. Visa šī uzruna ir veltīta spartiešiem.
  26. Kath’ ēdonēn – burtiski: “savai baudai”.
  27. Pretinieki ir spartieši.
  28. Mājiens Spartas virzienā, kur ārzemnieki netika ielaisti valstī. Tiesa gan, spartieši neļāva iebraukt ārzemniekiem ne tādēļ, ka baidījās no spiegošanas, bet tādēļ, lai pasargātu sevi no svešiem tikumiem un demoralizācijas.
  29. Šeit stāv vārds rathymia – burtiski: “bezrūpība”, “nevīžība”, “vienaldzība”.
  30. Atkal mājiens Spartas virzienā, kur drosme tika ne vien audzināta, bet arī pieprasīta no likumu puses.
  31. Vārdu algos var tulkot arī kā “ciešanas”, “sāpes”.
  32. Tekstā stāv vārds philosofoumen – “mēs nodarbojamies ar filozofiju”, “mēs nodarbojamies ar zinātnēm”.
  33. Šeit tekstā stāv vārds autarkia – “pašpietiekamība”, “neatkārība”.
  34. Tekstā ir: kakōn te kagathōn mnēmeia – nav izslēgts, ka to var tulkot arī kā “piemineklis neveiksmēm un veiksmēm”, t.i., “sakāvēm un uzvarām”.
  35. Šeit tiek lietots vārds ochlos – “pūlis”.
  36. “Ar vārdiem netiek galā” – šeit domāta tautas tumsonība, kas nespēj saprast vārdus, t.i., lietas būtību.
  37. Par labākiem šeit tradicionāli nosaukti aristokrāti.
  38. Šeit tiek lietots vārds dēmos – “tauta”.
  39. Arī šeit tiek lietots vārds dēmos.
  40. Tekstā stāv vārds dēmokratia – “tautas vara”.
  41. “Labāko cilvēku vara” – tā tulkojams vārds aristokratia, kas šeit tiek lietots.
  42. Kopš ķēniņu varas atcelšanas VIII gs. p.m.ē., Atēnās katru gadu tika ievēlēts arhonts – basilejs, kas no vecā ķēniņa mantoja gan ķēniņa vārdu ( basilejs ), gan funkcijas, – viņa pārziņā atradās sabiedriskie kulti ( skat.: Aristot. Ath. Pol., 3. 2. ).
  43. Šeit stāv vārds plethos – “tautas masa”, “tauta”.
  44. Zīmīgi, ka šeit Aristotelis nesaka “aristokrātiem”, kas formāli nozīmē to pašu ( aristoi – “labākie” ), bet lieto vārdu epieikeis – burtiski: “derīgie cilvēki”, “tādi cilvēki, kādiem vajadzētu būt”, “labie cilvēki”.