3.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: AGONS SENAJĀ GRIEĶIJĀ
3. ARHAIKAS LAIKMETS GRIEĶIJĀ
Arhaikas laikmets ( VII – VI gs. p.m.ē. ) iezīmē periodu, kad senajā Grieķijā notika straujas pārmaiņas visās dzīves jomās. Tas ir laiks, kad izveidojās specifiskā grieķu politiskās dzīves forma – polisa. Vārds “polisa” apvieno sevī trīs jēdzienus, kas seno grieķu uztverē bija nesaraujami saistīti: “pilsoņu kolektīvs”, “pilsēta” un “valsts”. Pareja uz dzīvi pilsētās, materiāli – tehniskais progress, sociālā noslāņošanas un iedzīvotāju skaita pieaugums būtiski mainīja grieķu dzīves veidu un radīja spiedienu uz visām pastāvošajām sabiedriskajām institūcijām. Atbildot uz laikmeta izaicinājumu, grieķu sabiedrībā sāka veidoties jaunas politiskās institūcijas, tika pierakstīti likumi un parādījās jauni sabiedriskās dzīves fenomeni. Sociālā spriedze izraisīja tādas parādības kā sociālā cīņa un tirānija. Lika sevi manīt arī zemes deficīts, un tas viss kopā veicināja grieķu izceļošanu no dzimtenes un jaunu pilsētu dibināšanu praktiski visā Vidujūras baseinā. Veidojās jaunas vērtības un attieksmes, kuras nonāca konfliktā ar veco pasaules uzskatu un vecajām vērtībām. Tas izraisīja intelektuālās dzīves aktivitāti, kas visspilgtāk izpaudās grieķu dzejā un filozofijā. Jauna intelektuālā vide veidoja arī jaunu pasauli, kurā visdažādākajos veidos savijās kopā vecais un jaunais.
Šajā nodaļā atlasītie fragmenti atspoguļo tos procesus, kas notika senajā Grieķijā gan domu pasaulē, gan sabiedriskajā dzīvē.
1. AGONS 1 GRIEĶU KULTŪRĀ UN VĒSTURĒ
Straujais grieķu kultūras uzplaukums arhaikas laikmetā radīja vajadzību to izskaidrot. Zinātniskā literatūrā šo fenomenu dažreiz apzīmē kā “grieķu brīnumu”, ar ko tiek pasvītrots tā neizprotamais raksturs. Pētnieki joprojām meklē tos faktorus, kuri varēja noteikt grieķu kultūras uzplaukumu tūlīt pēc “tumšajiem gadsimtiem”, norādot gan uz seno grieķu īpašām spējām, gan uz ģeogrāfiskiem, ekonomiskiem un vēsturiskiem apstākļiem. Šodien vispārīgi tiek atzīts, ka viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja visus kultūras procesus senajā Grieķijā, bija agons, jeb sacensību gars, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras. Tādēļ šajā nodaļa tiek ievietoti tekstu fragmenti, kuros atspoguļojas grieķu agonālais gars, viņu attieksme pret sacensībām, kā arī agona loma reālajos vēstures procesos.
1.1. Homēra eposs
1.1.1. Shērijas salas jaunietis izaicina Odiseju uz sacīkstēm:
Nav mums vairs lielākas slavas, kas greznotu cilvēku mūžu,
Ja kāds sev uzvaru guvis ar veiklajām rokām un kājām…
( Od., VIII, 147. – 148 )
Avots: Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja
1.1.2. Sacensības par godu kaujā kritušam Patroklam. Patrokla draugs Ahillejs paziņoja grieķiem par savu nodomu rīkot sacīkstes par godu Kritušam draugam.
Teica tā viņš un Pēleja dēlam 2 tie klausīja visi.
250 Kūpošo sārtu tie vispirms dzēsa ar dzirkstošo vīnu
Visur, kur skārusies liesma. Daudz pelnu sakrita zemē.
Mīļā Patrokla balsenos kaulus tie, asaras lejot,
Zelta traukā tad savāca kopā un divkārt ar taukiem
Aplika, ienesa teltī un sedza ar palagu smalku.
255 Kapvietai apkārt tie apvilka loku, tai pamatus lika
Tuvu pie sārta un irdenas smiltis tur uzbēra tūdaļ.
Beiguši kapkalnu mest, tie atpakaļ steidzās, Pēleids
Neļāva kareivjiem izklīst un lika tiem laukumā sēsties,
Iznesa sacīkšu balvas no kuģiem, daudz trijkāju, bļodu,
260 Izveda zirgus un mūļus un spēcīgos platpieru vēršus,
Arī vēl skaistjoztās sievas un izlika pelēko dzelzi.
Braucējiem veikliem vispirms viņš nolika teicamas balvas;
Pirmajam noteica jaunavu daiļu, kas rokdarbos veikla,
Osainu trijkāji arī, kur divdesmit divi iet mēri.
265 Otram kā sacīkšu balvu tas nolika trīsgadu ķēvi,
Nejūgtu arklā līdz šim, kas kumeļu drīzumā nestu.
Trešajam nolika bļodu, kas nav likta uz uguns,
Spožu, kur četri iet mēri, vēl tikko no meistara nestu;
Ceturtam nolika balvai viņš divus talantus zelta,
270 Piektajam divosu trauku, kas liesmās pavisam nav bijis…
……….seko sacensību apraksts…………………………………………………
Sīvajai cīņai ar dūrēm pēc tam viņš nolika balvas,
Atvezdams laukumā cītīgu mūli un piesiedams viņu,
655 Sešgadu, nejūgtu vēl ar sevišķi spītīgu dabu.
Sacīkstē zaudējušam viņš nolika divosu kausu.
Piecēlās Pēleja dēls un ahajiem teica šos vārdus:
“Slavenie Atreja dēli un ahaji kājbruņās spožās !
Divus no jūsējo vidus par balvām, visbrašākos vīrus,
660 Saucam uz cīņu ar paceltām dūrēm! Kam Apolons šodien
Dāvinās uzvaras slavu, un ahaji visi to atzīs,
Tas lai ņem cītīgo mūli par savu un dodas uz telti.
Bet, kas būs zaudējis cīņu, lai aiznes šo divosu kausu.”
…………………………seko cīņas apraksts………………………..
700 Ahillejs nekavējoties nu trešoreiz nolika balvas
Laušanās sacīkstēm grūtām, tās rādīdams danaju tautai:
Trijkāji, liekamu liesmās, viņš piešķīra uzvarētājam,
Sevišķi lielu, tā vērtība bija, cik divpadsmit vēršiem.
Izveda laukuma vidū vēla verdzeni zaudējušajam,
705 Rokdarbos veiklu, tās vērtība bija, cik četriem ir vēršiem.
Piecēlās Pēleja dēls un argiešiem teica šos vārdus :
“Celieties tie, kas arī šai prasmē grib pārbaudīt sevi!”…..
( Il., XXIII, 249 – 270; 653 – 663; 700 – 707 )
Avots: Homeri Opera. / Homērs. Iliāda
1.2. Hēsiods. 3 Darbi un dienas
1.2.1. Sacensību gars grieķu pasaulē
Erīda 4 nav tikai vienas vien dzimtas; virs zemes pavisam
Divas ir tās. Tik vienu no tām mēdz prātīgais slavēt,
Nopeldams otru, jo abām ir gaužām atšķirīgs raksturs.
Viena no viņām tik briesmīgus karus vien rada un ķildas,
Nekrietnā; mirstīgie ļaudis to nemīl, bet spiesti ir tomēr
Erīdu drausmo pret gribu pēc mūžīgo padoma godāt.
Taču otru, kas drūmajai Naktij ir dzimusi agrāk,
Nolika Kronīds, kas augstajā tronī sēž ētera pilī,
Zemes klēpī jo dziļi; daudz svētīgāka tā ļaudīm –
Spējīga skubināt viņa pat kūtrāku vīru pie darba.
Ja tāds, kas nevīžo strādāt, sev līdzās redz otru, kas ticis
Turīgāks, arī viņš pats tad sāk art un ar sēšanu steigties,
Labi sāk iekārtot māju; ar kaimiņu sacenšas kaimiņš,
Tiekdamies vairāk sev gūt. Šī Erīda mirstīgiem laba.
Podnieks mēdz podnieku skaust, ar namdari namdarim ķilda,
Ubags ir ubagam naidīgs, nav dziedonis dziedonim vēlīgs…
( Erga,11 – 26 )
1.2.2. Sacīkstes Halkīdā. Vēl viens fragments no tās pašas Hēsioda poēmas . Šeit Hēsiods stāsta par to, kā viņš piedalījās sacīkstēs Eubojas salā, Halkīdas pilsētā, kuras tika sarīkotas par godu kaujā kritušajam aristokrātam Amfidamantam:
Turp es uz Halkīdu devos, uz gudrā Amfidamanta
Piemiņas spēlēm, kur viņa raženie dēli jau iepriekš
Sacīkstēm izsludināja daudz balvu. Tev saku – patiešām,
Uzvarējis ar dziesmu, tur osaino trijkāji guvu.
Mūzām Helikonietēm šo trijkāji noliku veltei,
Kur tās pirmoreiz dziedāt man mācīja skanīgas dziesmas.
( Erga, 654 – 659 )
Avots: TLG / Hēsiods. Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas. Tulk. A. Ģiezens. Rīga, 1998. ( Turpmāk: Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas ).
1.3. Solons. Elēģija
Solons ( ap 640 – 560 p.m.ē.) – atēnietis, dzejnieks un likumdevējs ( skat. 4.tēmā ). Šajā fragmentā viņš formulē savas dzīves mērķi. Ā. Feldhūna tulkojums.
Olimpa valdnieka Zeva un Atmiņas mirdzošās meitas,
Uzklausiet, mūzas, ko izlūgties vēlos no jums !
Atnesiet svētību man no laimīgiem dieviem, lai tautā
Visos laikos mans vārds godam vien pieminēts top.
( Fragm. 1. 1 – 4; )
Avots: Anthologia Lyrica Graeca. Ed. Ernestus Diehl. Vol. 1 – 3. Lipsiae. MCMXXV. ( Turpmāk: Antologia Lyrica Graeca ) / Afrodīte mirdzošā tronī… Sengrieķu dzeja. Tulk. un sast. Ā. Feldhūns. Rīga, 1994. ( Turpmāk: Afrodīte mirdzošā tronī… ).
1.4. Pindars. Pītiskās dziesmas
Pindars – dzejnieks no Boiotijas, ( 5. gs. p.m.ē. pirmā puse ). Viņš rakstīja slavas dziesmas ( odas ) uzvarētājiem sporta sacīkstēs Olimpijā , Nemejā un Delfos ( t.s. Pītiskās spēles ). Šos fragmentus tulkojis H. Tumans.
1.4.1. Pirmā Pītiskā dziesma Šī oda tika sarakstīta par godu Sirakūzu Hierona uzvarai ratu braukšanas sacīkstēs :
No dieviem ir dzimuši
Visi mirstīgo cilvēku krietnuma veikumi :
Visi, kas gudrs, kas ir stiprs un kas runātājs labs…
( Pind.1. Pyth., 41 – 43 )
1.4.2. Desmitā Pītiskā dziesma par godu zēna Hippokla uzvarai skriešanas sacīkstēs zēnu starpā Pītiskās spēlēs Delfos. Pindars cildina gan pašu zēnu, gan viņa tēvu, kurš jau bija guvis divas uzvaras skriešanas sacīkstēs.
Dievu skaudība lai nesasniedz viņus:
Esi labvēlīgs viņiem dievs !
Laimīgs ir tas, kas ir apdziedāts gudro dzejnieku dziesmās,
Kas ar veiklajām rokām un kājām,
Kas ar vīrišķo garu un spēku
Ir dabūjis spožāko balvu,
Un kas savām acīm ir redzējis sava dēla likteni,
Kurš pītisko vainagu guvis…
Tās pašas desmitās pītiskās odas nobeigums:
Slavēsim cienīgos brāļus,
Kas tesaliešu likumu pacēla godā !
Jo labākiem pieder no tēviem mantotā pilsētu stūrēšana. 5
( Pind.10. Pyth., 20 – 26; 69 – 71 )
Avots: Antologia Lyrica Graeca.
1.5. Pausānijs. Hellādas apraksts
Šajā vietā Pausānijs izklāsta dažas grieķu versijas par Olimpiskp spēļu pirmsākumiem.
Daži stāsta, ka šeit 6 Zevs cīnījās par varu ar pašu Kronosu; 7 daži uzskata, ka viņš arī dibināja šīs spēles par godu savai uzvarai… ( Paus. VII, 4. 9 )
Lai nokārtotu varas mantošanas jautājumu, Endimions 8 sarīkoja saviem dēliem skriešanas sacīkstes Olimpijā, uzvarēja Epejs un viņš ieguva ķēniņa varu, un tie, pār kuriem viņš sāka valdīt, kopš tā laika tika saukti par epejiem… ( Paus. V, 1. 4 ).
Vēlāk Ifīts, kas bija cēlies no Oksīla dzimtas un kas bija laikabiedrs tam Likurgam, kurš deva likumus lakeidamoniešiem, atkal sarīkoja sacīkstes Olimpijā, atjaunoja senus olimpiskus svētkus un dibināja svēto pamieru uz to laiku… Tā kā Hellāda tad bija īpaši cietusi no savstarpējiem kariem un no slimības, kas līdzinās kādam mērim, tad Ifīts devās uz Delfiem, lai pajautātu dievam, 9 kā rast glābiņu no šim nelaimēm. Un stāsta, ka Pītija 10 lika viņam pašam un visiem elejiešiem 11 atjaunot Olimpiskās spēles ( Paus.V, 4. 6 ).
Avots: TLG
1.6. Apollodors. Mitoloģiskā bibliotēka
Dotajā fragmentā Apolodars stāsta mītu par Pelopu un Hipodāmiju un par Pelopa sacīkstēm ar Hippodāmijas tēvu Oinomaju, kuru rezultātā Pelops ieguva sev sievu un valsti. Pēc daudzu grieķu autoru domām, tieši šeit aprakstītās sacīkstes bija pirmsākums Olimpiskajām spēlēm. Tas bija populārākais, var teikt, oficiālais, mīts par Olimpisko spēļu dibināšanu. Katrā ziņā Zeva svētnīcas frontonu Olimpijā rotāja skulptūras, kas attēloja Oinomaju un Pelopu starta pozīcijās, tātad, īsu brīdi pirms ratu braukšanas sacensībām.
Oinomajam, kurš tolaik valdīja Pisā, bija meita Hipodāmija, un vai nu viņš pats bija iemīlējies tajā, vai saņēma orākulu, kurā viņam tika pareģota nāve no viņa meitas vīra rokas, bet neviens neņēma viņa meitu par sievu…
Izmantojot to, ka viņam piederēja ieroči un zirgi, kurus viņam uzdāvināja Arejs, 12 Oinomajs rīkoja līgavaiņiem sacīkstes; uzvarētājs ieguva tiesības apprecēt Hipodāmiju. Līgavainim bija jāieceļ Hipodāmija savos ratos un jājāj ar viņu līdz Korintas šaurumam. Oinomajs vajāja viņus ar ieročiem, un ja viņš panāca līgavaini, nogalināja viņu uz vietas. Tas, kuru viņš nevarētu panākt, būtu varējis paņemt Hipodāmiju sev par sievu. Rīkojoties tādā veidā, Oinomajs jau nogalināja daudzus līgavaiņus… Nogalināto galvas Oinomajs nocirta un pienagloja pie savas pils mūriem. Ieradās arī Pelops lai bildinātu Hipodāmiju. Pārsteigta par viņa skaistumu, Hipodāmija iemīlējās viņā un pierunāja Mirtilu, Hermeja dēlu, palīdzēt viņai. Mirtils bija Oinomaja ratu braucējs. Viņš mīlēja Hipodāmiju un, gribēdams izpatikt viņai, nenostiprināja ratu riteņus un tas kļuva par Oinomaja nāves cēloni. Zirgi vilka viņu, sapinušos iemauktos, un tā viņš gāja bojā…. Tā Pelops ieguva Hipodāmiju…………..
Pēc tam viņš atgriezās Pisā, kas atrodas Elīdā un iemantoja Oinomaja valdnieka troni. Viņš pakļāva sev zemi, kas agrāk saucās par Apiju un Pelasgiotīdu, nosaucot to savā vārdā par Pelopnesu ( Apollod. Epitome, II, 4 – 9 )
Avots: TLG
1.7. Plutarhs. Morālijas
Plutarhs ( 46. – pēc 119. g. m.ē. ) – grieķu rakstnieks no dižciltīgas boiotiešu dzimtas. Bija sabiedriski aktīvs cilvēks – ieņēma amatus, kalpoja par Apollona priesteri Delfos, draudzējās ar tā laika izcilākajiem cilvēkiem, to starpā ar imperatoriem Trajanu un Adrianu, strādāja par skolotāju. Plutarha literārais mantojums ir ļoti plašs. Visvairāk ir pazīstami viņa sacerējumi par filozofiskām un morāles tēmām, bet vislielāko popularitāti ir guvušas viņa sarakstītās slavenāko grieķu un romiešu cilvēku biogrāfijas. Dotais fragments ir izvilkums no Plutarha “Morālijām” ( konkēti – “Galda sarunas” ), kur tiek runāts par sacensībām un ar to saistītu godu.
Es izteicu savu vispārīgu viedokli par to, ka visas gimniskās sacensības 13 atdarina karavīru vingrojumus, jo pēc tam, kad beidzas visas sacīkstes, uzstājas hoplīti 14 un tas liecina, ka tas ir visu ķermenisko vingrojumu un sacensību gala mērķis; un arī tas, ka uzvarētajam tiek piešķirts gods iebraukt pilsētā pa caurumu, kas tika izlauzts pilsētas mūrī, tam ir tāda nozīme, ka pilsētai nav lielas vajadzības pēc mūriem, ja tās pilsoņi prot cīnīties un uzvarēt. 15 ( Plut. Symp., II, 5, 2 )
Avots: TLG
1.8. Hērodots. Vēsture
1.8.1. Olimpiskās spēles 480. g. p.m.ē.
Hērodots stāsta par persiešu karaspēku, kurš jau ir iebrucis Grieķijā:
Šeit pie persiešiem ieradās daži pārbēdzēji no Arkādijas. 16 Viņiem nebija iztikas līdzekļu un viņi gribēja kalpot persiešiem. Viņus atveda ķēniņa priekšā un jautāja, ko tagad dara hellēņi. Viens no persiešiem uzdeva jautājumus visu vārdā. Arkādieši atbildēja, ka hellēņi pašlaik svin Olimpiskus svētkus – skatās gimniskāsun hippiskās 17 sacensības. Uz persiešu jautājumu, kāda balva ir nozīmēta par uzvaru tiem, kas piedalās sacīkstēs, tie atbildēja: “Uzvarētājs parasti par balvu saņem no olīvu zariem pītu vainagu”. Tad Tigrāns, Artabāna dēls, izteica ļoti cēlu viedokli, kuru ķēniņš, tiesa gan, izskaidroja kā gļēvulību. Proti, izdzirdējis, ka hellēņiem balva par uzvaru ir vainags, nevis nauda, viņš nevarēja noturēties un visas sapulces priekšā teica šādus vārdus: “Vai, Mardonij! 18 Pret ko tu ved mūs kaujā? Šie cilvēki taču sacenšas ne naudas dēļ, bet krietnuma dēļ!” ( Hdt. VIII, 26. ).
1.8.2. Stāstījums par kāda atēniešu aristokrāta likteni
…Kimonu, Stesagora dēlu, padzina no Atēnām Peisistrāts, 19 Hippokrāta dēls. Esot trimdā viņam gadījās uzvarēt Olimpijā četru zirgu ratu braukšanas sacensībās un ar to viņš ir izcīnīja sev tādu pašu uzvaru, kā viņa brālis no vienas mātes, Miltiāds. Nākamo Olimpisko spēļu laikā, kad viņš atkal uzvarēja ar zirgiem, viņš atdeva savu uzvaru Peisistrātam, ļaujot viņu izsludināt par uzvarētāju. Atdevis viņam uzvaru, Kimons pēc norunas atgriezās savās mājās Atēnās ( Hdt. VI, 103. )
1.8.3. Hērodota stāsts par Kilona sazvērestību
Atēnieši tika dēvēti par “nešķīstiem” šādu iemeslu dēļ: bija Atēnās kāds Kilons, Olimpisko spēļu uzvarētājs. 20 Viņš palika tik lepns, ka sāka tiekties pēc tirāniskās varas. Ar savu vienaudžu bariņu viņš mēģināja ieņemt akropoli. Kad tas viņam neizdevās, Kilons apsēdās kā “lūdzošais palīdzību” 21 pie dievietes statujas. Naukrāriju 22 pārvaldnieki, kuri toreiz valdīja Atēnās, pierunāja Kilonu ar biedriem aiziet no turienes, solīdami saglabāt viņiem dzīvību. Vaina par Kilona un viņa līdzgaitnieku noslepkavošanu gulstas uz Alkmeonīdu dzimtu 23 ( Hdt. V, 71. ).
Avots: Herodoti Historiae
1.9. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture
Tukidīds stāsta par to pašu Kilonu:
Kādreiz sen dzīvoja Atēnās kāds Kilons, Olimpisko spēļu uzvarētājs, ietekmīgs cilvēks un no dižciltīgas dzimtas. Viņš paņēma sev par sievu megārieša Teagena meitu, kurš toreiz bija tirāns Megārās. Šim Kilonam, kurš bija griezies pie orākula Delfos, dievs ir pareģojis : lielākajos Zeva svētkos viņam ir jāieņem Atēnu Akropole. Olimpisko spēļu laikā Kilons ar bruņotu vīru vienību, kuru atsūtīja Teagens, un ar saviem līdzgaitniekiem ieņēma Akropoli, vēlēdamies kļūt par tirānu. Viņš uzskatīja, ka tie arī ir tie “lielākie Zeva svētki”, par kuriem teica orākuls, un ka viņam kā olimpisko spēļu uzvarētājam ir īpašas tiesības izskaidrot orākulu tieši tādā veidā ( Thuk. I, 126. 2 – 5 )
Avots: TLG
1.10. Pausānijs. Hellādas apraksts
Pausānijs apraksta Atēnas – Poliādas 24 svētnīcu Atēnās ( 2. gs.m.ē.):
Es nevaru precīzi pateikt, par ko Kilonam ir veltīta vara statuja, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija ļauni nodomi par tirānijas iegūšanu. Bet es domāju, ka tas ir tādēļ, ka viņam bija skaists ķermenis un viņš kļuva ļoti slavens, kad ieguva uzvaru Olimpijā dubultskrējienā ; pie tam vēl, viņam izdevās apprecēt Teagena meitu, kurš bija tirāns Megārās ( Paus. I, 28 )
Avots: TLG
Atsauces:
- Agons ( agōn )– sengrieķu valodā “sacensības”, “sacīkstes”. Literatūrā šo vārdu lieto parasti bez tulkošanas, kā starptautiski atzītu tehniska rakstura terminu ( terminus tehnicus ). ↩
- Pēleja dēls – pats Ahillejs. ↩
- Šeit un turpmāk fragmenti no Hēsioda sniegti A. Ģiezena tulkojumā. ↩
- Erīda – strīdu dieviete, strīda personifikācija. ↩
- “Pilsētu stūrēšana” ( poliōn kybernasies ) – šeit ir domāta pilsētu pārvaldīšana; pilsēta tiek salīdzināta ar kuģi, kuru vada viens stūrmanis ( kapteinis ). Pindars ar to grib pateikt, ka pilsētas pārvaldīšana no senču laikiem pieklājas vienīgi labākajiem pilsoņiem, t.i., ķēniņiem, jo ķēniņš pilsētā ir viens, tāpat kā stūrmanis kuģī ir viens. ↩
- Šeit – t.i., Olimpijā. ↩
- Kronoss – Zeva tēvs, pasaules valdnieks pirms Zeva. ↩
- Endimions – Elīdas valdnieks. ↩
- Delfos atradās galvenā Apollona svētnīca, kur bija šī dieva orākuls. Grieķi ticēja, ka tur pats dievs atbild uz cilvēku jautājumiem un dod pareģojumus. ↩
- Pītija – Delfu galvenā priesteriene – pareģotāja; valdīja uzskats, ka tad, kad viņa iegāja reliģiskā ekstāzē Apollona svētnīcā, ar viņas muti runāja pats dievs. ↩
- Elejieši – Elejas iedzīvotāji. ↩
- Arejs – grieķu kara dievs. ↩
- Gimniskās sacensības – grieķu atlētu sacīkstes ( no grieķu vārda gymnos – “kails” ; grieķu atlēti sacentās kaili ). ↩
- Hoplīti ( hoplites ) – smagi bruņotie karavīri. ↩
- Šeit Plutarhs pārceļ uz Olimpiskām spēlēm Spartas leģendu – pēc šīs leģendas, Spartai nebija mūri, jo spartieši uzskatīja, ka pilsētu sargā ne mūri, bet krietni vīri. Jāatceras, ka Plutarhs bija vēlāko laiku autors un arhaiskā laikmeta domāšana viņam bija sveša, tādēļ viņš interpretē šo faktu, kā arī sacensību būtību, atbilstoši sava laika izpratnei, t.i., izejot no pragmātiskiem apsvērumiem. Šajā ziņā, viņa interpretācija ir ļoti moderna un atbilst arī mūsdienu uzskatiem. Taču daudzi faktori norāda uz to, ka arhaiskā laikmetā grieķi piešķīra olimpiskam triumfam vairāk reliģisku nozīmi, jo uzvarētājs viņiem bija dieva izredzētais, kuram palīdz pats dievu tēvs – Zevs. Tādā gadījumā, mūru simboliskā nojaukšana vienā vietā varētu nozīmēt, ka pilsētas iedzīvotāji paļaujas ne uz sevis celtiem mūriem, bet uz dieva žēlastību, kas stāv klāt uzvarētājam, kas tagad iebrauc pilsētā. Uz to norāda arī citi simboli – uzvarētājs iebrauca pilsētā ar sarkanu mantiju pāri pleciem, kaujas ratos, kuros bija iejūgti četri balti zirgi ( Diod. XIII, 34, 82 ). Tie visi ir valdnieka un vienlaicīgi, paša Zeva atribūti ( to var salīdzināt ar romiešu karavadoņa triumfu – viņam bija tādi paši atribūti, kas pēc romiešu tradīcijas piederēja viņu galvenam dievam Jupiteram) ↩
- Arkādija – novads Grieķijā, konkrēti, Peloponesas pussalā. ↩
- Hippiskās sacensības – grieķu sacīkstes ratu braukšanā ( no grieķu vārda hippos – “zirgs” ). ↩
- Mardonijs – dižciltīgais persietis, sauszemes karaspēka vadītājs. ↩
- Peisistrāts – atēniešu tirāns ( valdīja VI gs. p.m.ē. otrā pusē ). ↩
- Šie notikumi attiecas uz 640. g. p.m.ē. ↩
- “Kā lūdzošais palīdzību” – skaitījās, ka tas, kas lūdz palīdzību pie kāda dieva altāra vai attēla, ir neaizskarams. ↩
- Naukrārija ( naukraria ) – administratīva vienība, kurai bija jāuztur viens karakuģis ( naukrarion ). ↩
- Tātad, Alkmeinīdi, kas tolaik turēja savās rokās galvenos valsts amatus, negribēja atstāt dzīvus harizmātiskus konkurentus, kas apdraudēja viņu varu, un nogalināja Kilonu un viņa līdzgaitniekus turpat, pie altāriem. Tas bija smagākais reliģiskais noziegums un vaina par šī “Kilona nešķīstību”, kā to dēvēja antīkie autori, gūlās uz Alkmeonīdu dzimtas līdz pat septītajai paaudzei. ↩
- Atēna – Poliāda ( Polias )bija Atēna – pilsētas aizstāve, aizbildne ( Polias no vārda polis – pilsēta ). ↩
