9. POLISAS BŪTĪBA

Kā zināms, polisa nav tikai pilsēt valsts, tā nav tikai politiska vienība vai sabiedrisks institūts, polisa ir grieķu dzīves veids un vienlaicīgi viņu apziņas fenomens. Savā būtībā tas ir viens no šīs kultūras stūrakmeņiem. Valsts seniem grieķiem nebija atdalīta no viņiem pašiem un līdz ar to, viņu valsts uztvere būtiski atšķīrās no mūsējās. Viņi nepazina politiskās pārstāvniecības ideju un profesionālo ierēdņu vai karavīru kārtas. Katrs pilsonis bija vienlaicīgi politiķis, karavīrs un savas ģimenes loceklis. Tādejādi katrs senais grieķis bija ļoti cieši un dažādos līmeņos integrēts sociālajā organismā. Neviens pilsonis nebija tikai privātpersona, jo pirmām kārtām viņš bija savas polisas pilsonis. Šis fakts noteica polisas ārkārtējo nozīmi un tās klātesamību visās grieķu dzīves sfērās. Faktiski nav iespējams saprast grieķu kultūras specifiku, nesaprotot, kas ir polisa. Tādēļ šajā nodaļā ir atlasīti teksti, kas dod iespēju ieskatīties pašu grieķu domās par savu polisu.

Polisai nācās pārdzīvot gan labus ( V. gs. p.m.ē. ), gan grūtus laikus ( IV. gs. p.m.ē. ). Kad mēs iepazīstamies ar polisas vērtībām tās ziedu laikos, mēs varam saprast, kas ir polisa vispār, taču redzot, kādas nobīdes no normas notiek polisas krīzes laikā, mēs varam apjēgt arī šīs krīzes būtību. Tādēļ avotu teksti šajā nodaļā ir apkopoti divās daļās – pirmajā ir atlasīti teksti, kas ilustrē polisas vērtības, tātad, sabiedrisko normu, un otrajā – tie teksti, kas uzrāda nobīdes no normas polsas krīzes laikmetā.

1. POLISA UN TĀS VĒRTĪBAS

Līdz pat Aristotelim grieķi neteoretizēja par polisu kā tādu, jo viņu teorētiskās pārdomas bija vērstas uz to, kā padarīt savu pilsētu atbilstošu eunomijas ( lablikumības ) ideālam. Tādēļ grieķu priekšstati par polisu mums atklājas tikai pastarpināti, daudzos tekstos, kas veltīti visdažādākajiem konkrētiem jautājumiem. Tas nosaka avotu raibumu par šo tēmu. Faktiski, mums vajadzīgo informāciju par polisu mēs varam iegūt tur, kur tiek runāts par sabiedriskām vērtībām un ideāliem. Tikai iepazīstot šīs vērtības un ideālus mēs varam saprast, kas bija polisa pašiem grieķiem, jeb kādai tai bija jābūt pēc viņu domām. Var teikt, ka šīs sabiedriskās vērtības veidoja pašu polisu, jo uz tām balstījās grieķu pilsoņu apziņa.

1.1. Homērs. Odiseja

Odisejs stāsta par mežonīgo kiklopu zemi. Šeit pirmo reizi grieķu literatūrā parādās priekšstats par civilizētas dzīves atšķirību no mežonības. Tātad, šeit ir pirmais literārais grieķu sabiedriskās dzīves raksturojums.

Beidzot mēs stājāmies krastā pie lepnīgo kiklopu zemes;
Taisnība viņiem ir sveša, bet mūžīgie dievi tos sargā.
Kiklopi nedēsta kokus ar rokām un tīrumus near;
Sēklu tur nekaisa zemē, bez aršanas zeme dod visu –
Dzeltenos miežus un kviešus, bet vīnāju stīgas dod viņiem
Briedušos ķekaros vīnu, un Zevtēva lietus to vairo.
Nav tur ne kopēju apspriežu viņiem, ne likumu kādu;
Dobajās alās jo dziļi vai augstajos kalnāju galos
Kiklopi pavada laiku; ikviens no šiem sievu un bērnus
Valda, kā patīkas pašam; par citiem tie neliekas zināt.
( Od., IX. 106 – 115 )

Avots: Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja

1. 2. Kallīns. Dzeja

Kallīns ( VII gs. p.m.ē. pirmā puse ) viens no pirmajiem grieķu dzejniekiem no Mazāzijas pilsētas Efesas. Biogrāfisku datu par viņu nav un no viņa daiļrades ir saglabājies tikai viens elēģijas fragments. VII gs. vidū p.m.ē. viņa dzimtajai pilsētai nācās izturēt smagu cīņu ar klejotāju ciltīm. Ā. Feldhūna tulkojums.

Mirstot pēdējoreiz pretniekā šķēpu lai triec.
Cīņā par dzimteni doties, par mazajiem bērniem un sievu
Jauniņo katram ir dižs pienākums, lielākais gods.
Cilvēkam tad tikai tuvojas nāve, kad likteņa dieves
Moiras viņam to lemj. Tāpēc lai metas viņš drošs,
Tikko kā iedegas kauja, ar paceltu šķēpu uz priekšu,
Cieši lai drosmīgā sirds piespiesta varonim klāt.
Ja reiz kam nāvi liktenis lēmis, nekādi viņš izbēgt
Nevar no tās arī tad, kad tam ir senčos kāds dievs.
Bieži kāds mājās no postīgā kara un ieroču šķindas
Atgriežas vesels un sveiks, taču tur pienāk šim gals.
Tomēr tad nebūs viņš pilsētai dārgs, nedz arī tā sēros pēc viņa;
Kritušo apraud ikviens, lai arī tas izcils vai zems.
Visi pilsoņi skumt par vīru ar varoņa sirdi
Tad, kad viņš kaujlaukā mirst; dzīvs būdams, pusdievs viņš tiem.
Viņu acīs tad līdzīgs ir augstam tornim, jo spējīgs
Paveikt palaikam viens pats, daudzi ko izdarīt mēdz.
( Fragm. 3 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī… )

1. 3. Tirtajs. Dzeja

Ā. Feldhūna tulkojums.

Brīnišķa nāve ir krietnajam vīram, kas pirmajās rindās
Cīņā par dzimteni krīt. Briesmīgs ir liktenis tam,
Kas savu pilsētu pamet un dzimtenes auglīgas druvas
Un nu, trūkuma spiests, ubaga dāvanas lūdz,
Apkārt klīzdams ar mīļoto māti un sirmgalvi tēvu,
Sievu un bērniem, kas gaužām vēl maziņi ir.
Nīstams un apnicis trimdnieks ikvienam, pie kura viņš vēršas
Tad, kad pārlieku smags kļuvis tam trūkuma slogs.
Viņam, kas dzimtu ir kaunā licis, nu seko pa pēdām
Negods un likstas, un pats diendienā neglītāks top.
Vīram, kas klaiņo pa svešām malām, kam nav savu māju,
Zudusi cieņa un gods, tāds arī pēcniekiem liegts.
Tad nu lai cīnāmies droši un mirstam par dzimteni dārgo,
Mīļajiem bērniem, un žēl lai tad nav dzīvības mums!
( Fragm. 10 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

1. 4. Teognīds. Dzeja

Šis ir krietnums, šī balva, kas cilvēkos lielāka,
Ko gudrajam vīram visskaistāk ir iegūt.
Tā ir kopīga laime, gan tautai gan pilsētai visai,
Tas ir vīrs, kas nostājies pirmajās rindās
Cīnoties droši stāv stingri uz vietas.
(1002 – 1006 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

1. 5. Alkajs. Dzeja

Jūs nespēsiet pasargāt sevi nedz ar cietoksni dižo,
Nedz ar stiprāko akmeņu mūri,
Jo tik vīri ir pilsētas torņu aizstāvji drošie.
( Fragm. 427 )

Avots: Antologia Lyrica Graeca

1. 6. Sofokls. Oidips valdnieks

Sofokls ( ap 496. – 406. p.m.ē. ) – viens no lielākajiem atēniešu dramaturgiem, kas dzīvoja Atēnu demokrātijas kulminācijas un Peloponesas kara laikā. Šajā fragmentā no slavenās Sofokla drāmas “Oidips valdnieks” priesteris uzrunā Oidipu, Tēbu pilsētas ķēniņu. H. Novacka tulkojums.

Ja zemi gribi valdīt tā, kā dari to,
Ar cilvēkiem tai pilnai jābūt, nevis bez tiem.
Kas gan ir kuģis, kas dižens cietoksnis,
Ko pametuši cilvēki, kas tajā mīt!
( Soph. Oid. Rex. 54 – 57 )

Avots: TLG

1. 7. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

Atēniešu karavadonis Nikijs uzrunā karavīrus kritiskā brīdī, pirms izšķirošas kaujas Sicīlijā.

O, karavīri, jums vispār ir jāzina, ka jums ir jābūt krietniem vīriem, jo tuvumā nav tādas drošas vietas, kur jūs zaudējot drosmi varētu paglābties, pat tad, ja arī jums izdotos tagad izbēgt no pretinieka, bet ja jūs cīnīsieties, jūs varēsiet ieraudzīt to, pēc kā tiecāties, t.i., dzimteni un tuviniekus; un jūs atēnieši atjaunosiet lielu, kaut gan šobrīd jau sadragātu pilsētas varenību, jo pilsēta ¹ ir vīri, nevis mūri vai tukši kuģi bez vīriem ( Thuk. VII, 77. 7 )

Avots: TLG

1.8. Hērodots. Vēsture

1.8.1. Solons pie Krēza

Hērodots stāsta slavenu leģendu par Solona tikšanos ar Līdijas valdnieku Krēzu. Pēc likumdošanas Solons aizbrauca vispirms uz Ēģipti, pēc tam – uz Līdiju. Notikumu hronoloģija nepieļauj, ka Solons varētu tikties ar faraonu Amasi ( valdīja no 569 līdz 526 g. p.m.ē. ), kā arī ar Krēzu ( valdīja no 560 g. p.m.ē ), jo Solona ceļojums varēja notikt tikai laika posmā no 594 līdz 584 g. p.m.ē. Toties šajā leģendā spilgti atspoguļojas grieķu pilsoniskie cilvēka ideāli.

( 30 ) … Solons aizbrauca uz Ēģipti pie Amasisa un pēc tam uz Sardiem, pie Krēza. Tur viņš saņēma no Krēza viesmīlīgu uzņemšanu viņa pilī. Pēc tam trešā vai ceturtā dienā kalpi pēc Krēza pavēles izvadāja Solonu pa valdnieka mantnīcām un parādīja viņam visas milzīgās bagātības. ² Pēc tam, kad viss, kas tajā brīdī bija, tika apskatīts un aplūkots, Krēzs uzrunāja Solonu ar šādu jautājumu: O, atēniešu viesi! Mēs jau esam daudz dzirdējuši par tevi, ka tu ceļo savas gudrības dēļ, ka tu gudrības mīlestības dēļ apceļo pasauli, lai varētu vairāk redzēt. Un tagad es gribu jautāt tev, vai tu jau esi saticis vislaimīgāko cilvēku no visiem? Jautājot viņš cerēja, ka viņš pats tiks nosaukts par vislaimīgāko cilvēku, taču Solons, nemaz nevēloties glaimot, teica viņam patiesi, kā tas ir: O, valdniek, esmu redzējis tādu cilvēku un tas ir atēnietis Tells. Krēzs bija ļoti pārsteigts par šādu atbildi un nepacietīgi pajautāja: Kādēļ tu uzskati, ka Tells ir vislaimīgākais cilvēks? Tad Solons teica: Šis Tells dzīvoja, kad viņa pilsēta uzplauka, viņam bija skaisti un labi dēli, ³ un viņš redzēja, ka viņiem arī piedzima un bija dzīvi bērni. Viņš bija labklājīgs cilvēks atbilstoši mūsu priekšstatiem, turklāt viņam bija skaista nāve. Kad atēniešiem notika karš ar kaimiņiem, viņš devās kaujā pie Eleusīnas un piespieda ienaidniekus bēgt, un pats gāja bojā skaistā nāvē cīņas laukā. Atēnieši apglabāja viņu par tautas līdzekļiem tajā vietā, kur viņš gāja bojā un izrādīja viņam lielu godu.

( 31 ) Tas, ko Solons izstāstīja par Tella lielo laimi, pamudināja Krēza interesi un viņš pajautāja, kurš tad būtu otrs laimīgākais cilvēks pēc Tella, būdams pārliecināts, ka šoreiz jau noteikti tas būs viņš pats. Taču Solons teica: Tie ir Kleobis un Bītons. Viņi ir no Argosas pilsētas un viņiem bija pietiekoši iztikas līdzekļu un viņiem bija tik stipri ķermeņi, ka viņi abi bija guvuši balvas atlētiskās sacensībās. Par viņiem stāsta vēl lūk ko: argiešiem ir svētki par godu Argosas Hērai, un vajadzēja viņu māti ⁴ nogādāt pajūgā dievietes svētnīcā, bet vērši nebija savlaicīgi atgriezušies no lauka. Nokavēt nedrīkstēja un tad jaunieši, paši iejūgušies, vilka ratus, kuros brauca viņu māte. Noskrējuši četrdesmit piecus stadijus ⁵ viņi ieradās svētnīcā. Kad viņi bija to paveikuši visas tautas priekšā, kas sapulcējās uz svētkiem, viņus sagaidīja skaistas dzīves beigas un ar to dievs parādīja, ka cilvēkam ir labāk mirt, nekā dzīvot. Argieši, stāvēdami apkārt, slavēja jauniešu spēku, bet argiešu sievietes – viņu māti, par to, ka viņa ir izaudzinājusi tādus dēlus. Bet viņu māte, priecājoties par viņu varoņdarbu un slavu, stāvēdama dievietes statujas priekšā, lūdzās, lai dieviete dotu viņas dēliem, Kleobisam un Bītonam, kas viņu tik ļoti pagodināja, vislielāko laimi, kas tikai ir iespējama cilvēkam. Pēc šis lūgšanas, pēc upurēšanas un dzīrēm, jaunieši devās gulēt pašā svētnīcā un vairs nepiecēlās, bet atrada tur savu galu. Bet argieši uztaisīja jauniešu skulptūras un veltīja tās Delfiem, ⁶ jo viņi ir bijuši krietnākie no vīriem.

( 32 ) Kad Solons pasludināja, ka šie jaunieši ir otrajā vietā laimes ziņā, Krēzs dusmīgi teica: O, atēniešu viesi! Vai tu manu laimi uzskati par neko, ka tu neatzīsti mani pat par līdzīgu šiem parastajiem cilvēkiem? Bet Solons teica: O, Krēz! Vai tad man, kas zina, ka ikviena dievība ir skaudīga un iedveš cilvēkiem uztraukumu un bailes, tu jautā par cilvēku lietām? Ilgā laikā var daudzas lietas redzēt, arī tās, ko tu nevēlies, un daudzas lietas piedzīvot. Par cilvēka dzīves robežu es uzskatu septiņdesmit gadus… No visām dienām, kas sastāda septiņdesmit gadus, t.i. no 26250 dienām, nav nevienas dienas, kas būtu līdzīga citai un katra diena atnes citus notikumus. Tātad, o Krēz, cilvēks ir pilnībā likteņa varā. Es redzu, ka tev pieder lielas un milzīgas bagātības un ka tu valdi pār daudziem cilvēkiem, bet par to, ko tu man jautāji par savu laimi, es nevaru pateikt, pirms neesmu dabūjis zināt, ka tu esi labi nobeidzis savu mūžu. Jo tas, kam ir liela bagātība, nav laimīgāks par cilvēku, kuram ir tikai dienas iztika, ja tikai vien laime neseko viņam līdz tam brīdim, kad viņš nobeidz savu dzīvi, būdams visu savu labumu īpašnieks. Jo daudzi ļoti bagāti cilvēki ir nelaimīgi, bet daudzi vidēji turīgi cilvēki ir laimīgi savā dzīvē. Jo bagāts, bet nelaimīgs cilvēks tikai divās lietās pārspēj laimīgu cilvēku ar vidēju turību, bet tas, savukārt, pārspēj bagāto un nelaimīgo cilvēku vairākās lietās, jo pirmais ir vairāk spējīgs piepildīt savas vēlēšanās un izturēt lielu nelaimi, bet otrais, kaut arī nevar tikpat viegli panest nelaimi un sasniegt vēlamo, tomēr pārspēj viņu šajās lietās: laime viņu sargā, un viņš ir cilvēks bez miesas trūkumiem un slimībām, nav cietis no dažādiem ļaunumiem, viņš ir laimīgs savos bērnos un dievbijīgs. Un ja pie tā visa viņš vēl labi nobeigs savu dzīvi, tad tas ir tas, par ko tu jautā – tas ir cilvēks, kas ir cienīgs, lai viņu sauktu par laimīgu. Bet kamēr cilvēks nav miris, atturies saukt viņu nedz par laimīgu, nedz par veiksmīgu. Taču saņemt visus šos labumus vienam cilvēkam nav iespējams, tāpat kā neviena zeme nav tik pietiekama, lai dotu visu, kas nepieciešams, bet kaut kas viņai ir, bet kādas citas lietas viņai trūkst, un tā zeme, kurai ir visvairāk labumu, ir pati labāka. Tā arī neviens cilvēka ķermenis nav autarkisks, ⁷ jo tas viņam ir, bet cita trūkst. Taču tas, kuram vienmēr ir visvairāk un kurš pēc tam laimīgi nobeigs savu dzīvi, tas manuprāt, o, valdniek, ir cienīgs saukties par laimīgu cilvēku. Visās lietās taču ir jāskatās to galu, ar ko tās beigsies, jo daudziem dievs vispirms deva laimi, bet pēc tam tos pilnīgi ⁸ iznīcināja ( Hdt. I, 30 – 32 ).

1.8.2. Mardonija padoms

Persiešu karavadonis Mardonijs dod padomu savam valdniekam Kserksam pirms karagājiena pret Grieķiju. Viņa mutē Hērodots ielika visnotaļ grieķisku gudrību, kas labi raksturo polisas ideoloģiju:

Tu redzi, ka dievs sasper ar saviem zibeņiem tās dzīvās būtnes, kuras izceļas, lai tās iedomībā nepaceltos pāri citām, bet mazas viņu nemaz nekaitina. ⁹ Tu redzi, kā dieva zibeņi sasper lielas mājas un lielus kokus, jo patīk dievam graut to, kas paceļas virs citiem. Tā arī liels karaspēks var tikt iznīcināts no maza karaspēka tādā veidā, ka skaudīga dievība var iemest tajā bailes vai savus zibeņus un tad šis karaspēks necienīgi aiziet bojā. Jo dievība necieš, lai kāds cits, atskaitot viņu pašu, iedomātos sevi lielu esam ( Hdt. VII, 25 ).

Avots: Herodoti Historiae.

1.9. Ksenofonts. Sokrātiskie sacerējumi

Pie “Sokrātiskiem sacerējumiem” tiek pieskaitīti vairāki Ksenofonta darbi, kuros galvenais varonis ir Sokrāts ( “Apoloģija”, “Atmiņas par Sokrātu”, “Mājsaimniecība”, “Dzīres” ). Šajos darbos reālam Sokrāta tēlam pārklājas virsū Ksenofonta personība, tādēļ viņi tiek pasniegti zem paša Ksenofonta vārda. Šeit tiek piedāvāti vairāki fragmenti no šiem Ksenofonta sacerējumiem, kuros tiek apspriesti polisas būtiskākie jautājumi.

1.9.1. Atmiņas par Sokrātu

Šajā darbā Ksenofonts atstāsta Sokrāta sarunas ar draugiem un klausītājiem. Šis ir fragments no Sokrāta sarunas ar Hippiju par taisnību

Vai tu esi pamanījis, teica Sokrāts, ka Likurgs nebūtu pacēlis Lakedaimonu pāri citām valstīm, ja viņš nebūtu iedibinājis tajā paklausību likumiem? Vai tad tu nezini, ka valstu vadītāji vislabākie ir tie, kuri ir panākuši, ka pilsoņi paklausa likumiem? Un arī to, ka valsts, kurā pilsoņi visvairāk paklausa likumiem, gan miera laikā dzīvo vislabāk, gan kara laikā ir neuzveicama? Un pilsoņu vienprātība, ¹⁰ kā pieņemts atzīt, ir vislielākais labums valstij, un bieži vecajo padome un labākie vīri aicina pilsoņus būt vienprātīgiem; un visur Hellādā ir likums, kas liek pilsoņiem zvērēt, ka viņi būs vienprātīgi savā starpā, un visur pilsoņi dod šādu zvērestu. Man liekas, tas notiek ne tādēļ, lai pilsoņi piešķirtu balvas vienam un tam pašam korim, un ne tādēļ, lai viņi cildinātu vienus un tos pašus flautistus, ne tādēļ, lai dotu priekšroku vieniem un tiem pašiem dzejniekiem, un ne tādēļ, lai visi atrastu baudījumu vienās un tās pašās lietās, bet gan tādēļ, lai viņi paklausītu likumiem. Kur pilsoņi ievēro likumus, tur valstis ir stipras un labklājīgas, bet bez vienprātības nedz valsts var būt labi pārvaldīta, nedz māja apsaimniekota ( Xen. Memorab., IV, 4. 15. – 16. ).

1.9.2. Mājsaimniecība ( Oeconomicus )

Arī šim darbam ir dialoga forma, kur galvenais runātais ir Ksenofonta skolotājs Sokrāts. Šeit tiek piedāvāti trīs fragmenti no Ksenofonta “Mājsaimniecības”, kur tiek atstāstītas trīs Sokrāta sarunas.

1.
Skaisti tu runā, Kritobul, ¹¹ teica Sokrāts. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņiem nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību ( Xen. Oec., IV, 2 – 4 ).

2.
To es tev saku, Kritobul, teica Sokrāts, ka no zemkopības nevar atturēties pat ļoti labklājīgi un laimīgi cilvēki. Šķiet, ka nodarbošanās ar to reizē ir gan kāds baudījums, gan turības pavairošana, gan arī ķermeņa vingrināšana, kas dod iespēju nodarboties ar tām lietām, kas pieklājas brīviem cilvēkiem. Vispirms jau tās lietas, no kurām cilvēki pārtiek, sniedz zeme tiem, kas to apstrādā, piedevām arī tās lietas, no kurām viņi iegūst baudījumu, tad arī tās, ar ko viņi pušķo dievu altārus un dievu attēlus, un arī ar ko paši izrotā sevi… Bet devīgi dāvinot visus šos labumus zemkopība iemāca ņemt tos nevis nododamies vājībām un bezrūpībai, bet gan caur pieradumu panest aukstumu ziemā un karstumu vasarā. Tiem, kas strādā ar savām rokām, tā kļūst par vingrinājumu un piešķir spēku, bet tiem, kas uzrauga zemkopības darbus, tā dod stiprumu, piespiežot viņus agri celties un daudz staigāt… Zeme pamudina zemniekus ar ieročiem rokās aizstāvēt savus laukus, jo augļus, kurus viņa dod, paņems sev uzvarētājs… Turklāt, zeme, būdama dievība, labprāt māca taisnīgumu tiem, kas var saprast viņas mācību: viņa dod vairāk labumu tam, kas viņu labāk kopj… Līdz ar to, zemkopība iemāca cilvēkiem savstarpēju palīdzību, jo tāpat kā karā cilvēki dodas kopā, tā arī zemi jāstrādā cilvēkiem kopā ( Xen. Oec., V, 1 — 12 ).

3.
Tā kā visas zinātnes, kā mums liekas, nav iespējams apgūt, mēs pievienojoties pilsētu spriedumam, noraidīsim tā saucamās amatnieku meistarības, jo tās gan miesu novārdzina, gan dvēseli sagrauj. Visskaidrākais pieradījums tam, kā mēs jau runājām, būtu tad, ja tajā laikā, kad mums uzbruktu ienaidnieki, nosēdinātu atsevišķi zemkopjus un amatniekus un pajautātu viņiem, vai viņi uzskata par vajadzīgu aizstāvēt zemi, vai pametot viņu, aizstāvēt pilsētas mūrus. Un tad, kā jau mēs domājām, tie, kam ir zeme, balsotu par to, lai aizstāvētu zemi, bet amatnieki – par to, lai nebūtu jācīnās, jo viņi jau no bērnības ir iemācījušies sēdēt, nepakļaujot sevi nedz smagiem darbiem, nedz briesmām. Mēs esam secinājuši, ka skaistam un labam vīram ¹² vislabākais darbs un zināšanas ir zemkopība, ar kuras palīdzību cilvēki iegūst sev visu dzīvei nepieciešamo. Šo nodarbi, kā šķiet, ir viegli apgūt un ir patīkami tajā strādāt, tā padara ķermeņus skaistus un stiprus, bet dvēselēm tā dod pietiekoši daudz laika, lai varētu parūpēties par draugiem un valsti. Reizē ar to, kā mums šķiet, zemkopība zināmā mērā pamudina cilvēku uz drosmi ar to, ka tā ārpus pilsētas nocietinājumiem dod strādājošiem iztiku un barību viņa lopiem. Lūk, tādēļ šāds dzīves veids tiek atzīts par labāko visās valstīs, jo vispārīgi tiek atzīts, ka tas padara pilsoņus vislabākos un vislabvēlīgākos ( Xen. Oec., VI, 5 – 10 ).

Avots: TLG.

1. 10. Aristotelis. Politika

Šajā fundamentālajā darbā Aristotelis apkopoja visus sava laika priekšstatus par polisu un tās būtību. Uz tā pamata viņš izstrādāja savu politisko koncepciju.

1.
Tā kā mēs redzam, ka katra valsts ir kāda kopība un katra kopība veidojas dēļ kaut kāda labuma ( jo visi dara visas lietas ar nodomu panākt kādu labumu ), tad ir skaidrs, ka visi tiecas pēc kaut kāda labuma, turklāt visvairāk un pie vislielākā labuma tiecas tā kopība, kas ir svarīgāka par citām un kas aptver citas kopības. Šī kopība tiek dēvēta par valsti vai par politisku kopību ¹³ ( Arist. Pol., 1252. a 1. – 5. ). ¹⁴

2.
Kopība, kas sastāv no vairākiem ciemiem, ir pabeigta valsts, kas ir sasniegusi, tā teikt, pilnīgi pašpietiekamu stāvokli, un kas ir izveidojusies dzīvības vajadzību dēļ un labas dzīves sasniegšanas dēļ. No tā izriet, ka valsts izceļas no dabas, ¹⁵ tāpat kā pirmās kopības… No tā visa izriet, ka valsts pieder pie tām lietām, kas ir no dabas un ka cilvēks no dabas ir politiska būtne … ¹⁶ ( Arist. Pol., 1253. a 9. )

3.
Tātad, ir skaidrs, ka tikai tās valsts iekārtas, kuras vērstas uz kopēja labuma sasniegšanu, saskaņā ar taisnību patiesi ir pareizas, taču tās, kuras vērstas tikai uz pašu valdošo labumu, ir visas kļūdainas un ir nobīdes no pareizām valsts iekārtām, jo viņu daba ir kundzība, ¹⁷ bet valsts ir brīvu pilsoņu kopība ( Arist. Pol., 1279. a 19. – 20. )

4.
Es domāju, ka … būtu vislabāk, vai nu tā, ka īpašums būtu kopīgs, atskaitot zemes gabalus, un zemes augļus visi lietotu kopīgi, kā to dara dažas tautas, vai nu tā, ka zeme lai būtu kopīga un tiktu apstrādāta kopīgi, bet augļus sadalītu privātai lietošanai, kā, pēc nostāstiem, tādā veidā kopīgi saimnieko daži no barbariem. Vai arī, gan laukiem, gan to augļiem ir jābūt kopīgiem…
…Īpašumam jābūt kaut kādā vispārīgā veidā kopīgam, bet būtībā – privātam… ( Arist. Pol., 1263. a 4. – 7.; 27. )

5.
Daži uzskata, ka vissvarīgāk būtu ieviest skaistu kārtību īpašuma lietās, jo, kā viņi saka, nemieri izceļas parasti tieši šādu lietu dēļ. Tādēļ Talejs no Halkedonas ¹⁸ pirmais uzstājās ar priekšlikumu: viņš teica, ka pilsoņu īpašumiem ir jābūt vienādiem… Tas, ka īpašuma vienlīdzībai ir liela nozīme valstiskajā kopībā, to acīmredzot, skaidri apzinājās arī daži no senajiem likumdevējiem, kā piemēram Solons, kuram starp citiem likumiem pieder arī tas likums, kas aizliedz iegādāties zemi tādā daudzumā, cik kurš vēlētos. Tāpat ir likumi, kas aizliedz pārdot īpašumus, kā piemēram, lokriem ir likums, kas aizliedz pārdot ( zemes ) īpašumu, ja viņš nevar pieradīt, ka ar viņu ir atgadījusies acīmredzama nelaime. Ir arī likums, kas aizsargā senos zemes īpašumus … ¹⁹ Tātad ir skaidrs, ka likumdevējam nepietiek tikai ar to, lai padarītu īpašumus vienlīdzīgus, viņam ir jātiecas pēc kaut kā vidēja. Bet ja arī kādam izdotos panākt īpašumu vienlīdzību, no tā nebūtu nekāda labuma, jo drīzāk vajadzētu padarīt vienlīdzīgas iekāres un vajadzības, nevis īpašumus, bet tas nav iespējams, ja pilsoņi nebūs pietiekoši audzināti ar likumiem ( Arist. Pol., 1266. a 36. – 1266. b 31. )

6.
Mēs apgalvojam, ka ir daudzi vergu veidi, jo ir arī daudzi darbu veidi. No viņiem viena daļa ir amatnieki, tie ir tie, kuri, kā norāda jau pats viņu nosaukums, dzīvo no savām rokām, ²⁰ pie viņiem pieder arī meistari. Tādēļ senos laikos dažās valstīs, kamēr tur vēl nebija ieviesta radikāla demokrātija, amatniekiem nebija pieejami valsts amati… ( Arist. Pol.,1277. a 36 – 1277. b 3 )

7.
Senos laikos dažās valstīs par amatniekiem strādāja vergi vai svešinieki, tādēļ arī šodien lielāka daļa viņu ir tādi, bet labākā valsts nekad nedos amatniekam pilsoņa tiesības ( Arist. Pol., 1278. a 6 – 7 ).

Avots: TLG.

Saistītie raksti:

11.2. DEMOKRĀTIJAS APOLOĢIJA 11.3. DEMOKRĀTIJAS KRITIKA 15. THE DOCTRINE OF FASCISM. BENITO MUSSOLINI. (1932) 2. POĒMA PAR ATRAHASI