2.3. MĀCĪBU MATERIĀLI: CILVĒKA VIETA HOMERA PASAULĒ
Nevar saprast kultūru un tās cilvēkus, nezinot viņu attieksmi pret dzīvi un pasauli. Homēra dievus pazīst ikviens skolnieks, bet šķiet, ka ar to ir par maz, lai izprastu tā laika cilvēka dzīves uztveri. Tādēļ šeit ir apkopoti fragmenti, kuros atspoguļojas Homēra attieksme pret dzīvi un viņa priekšstati par pasaules kārtību un cilvēka vietu tajā. Homēra eposs nav nedz teoloģisks, nedz kosmoloģisks traktāts, līdz ar to šos priekšrakstus mēs varam rekonstruēt tikai no atsevišķiem gadījuma rakstura izteicieniem.
3.1. Laime un nelaime
Laimīgie debesu dievi mums lēmuši likteni rūgtu –
Bēdās un sirdēstos skumt, bet pašiem bez rūpēm rit dzīve.
Divas uz Kronida 1 sliekšņa stāv amforas dižas un cēlas:
Balvas viņš dala no tām. Ir nelaime vienā starp viņām,
Otrā ir laime un prieks. Kam varenais zibeņu metējs
Devis no vienas un otras, tam raizes un prieki nāk dzīvē.
Bet, kam tik raizes vien lēmis, tas kaunā un negodā dzīvo.
Trūkums un sāpes to vajā arvienu pa auglīgo zemi,
Atstāts pa pasauli klejo: ne dieviem, ne mirstīgiem tīkams.
( Il., XXIV, 525 – 533 )
3.2. Cilvēka liktenis
Itin kā rudeņa dienā no debesīm uzmācas zemei
Mākoņi tumši un biezi, kad Krona dēls lietu gāž straumēm.
Ignums tam sakrājies sirdī par mirstīgo netaisno dabu,
Tāpēc ka, tiesājot tautu, tie likumus groza, kā tīkas,
Taisnību aizdzen no zemes un nebīstas mūžīgo soda:
Tāpēc jau arī to upes it visas plūst pāri par malām
Gultni sev izrauj jo dziļu, gar klintaini glauzdmās cieši,
Strauji tā laužas uz jūru, un apkārtne nodun it dobji,
Raugoties lejup no klintīm un izpostot cilvēku darbus:
Gluži tā trojiešu zirgi šeit krāca, pa ieleju skrienot.
( Il., XVI, 384 – 394 )
3.3. Gans Filojtijs izmisumā uzrunā Zevu:
Zev, mūsu tēv, tu bargākais esi no Olimpa dieviem!
Žēl tev nav mirstīgo vīru, kaut pats tu tos radījis esi,
Likstas un raizes tiem sūti un apkrauj ar ciešanām smagām!
( Od., XX, 201 –203 )
3.4. Homēra teodiceja 2
“Odisejas” sākumā Zevs Olimpā uzrunā dievu sapulci:
Brīnums, ka mirstīgie ļaudis par visu tik mūžīgos vaino!
Vienīgi, apgalvo viņi, no mūžīgiem rodoties ļaunums –
Paši aiz negoda prāta krāj sodu pret likteņa gribu!
Gluži tā Aigists nupat sev ņēma pret likteņa gribu
Atreida 3 sievu un nodūra pašu, tam pārnākot mājā,
Labi sev nojauzdams postu. Ar Hermeju, vēstnesi veiklo,
Argosa kāvēju modro, mēs iepriekš to brīdināt likām –
Nelaupīt dzīvību viņam un netīkot arī tā sievas:
— Izlietas Atreida asinis kādreiz tev atmaksās Orests,
Tobrīd tā sacīja Hermejs, bet nespēja, vēlēdams labu,
Ietekmēt Aigista prātu, un tāpēc par visu cieš sodu.
( Od., I, 32 – 43 )
3.5. Likteņa noteikšana
Pacēla Krona dēls roku un izstiepa zeltkaltus svarus,
Ielika svarkausos nāves un likteņa kauliņus divus –
Trojiešu, zirgvalžu knašo, un ahaju varkaltās bruņās.
Tverdams pret vidu, Zevs svēra; un ahaju likteņa diena
Noliecās lejup, ka kausi līdz auglīgai ielejai skārās;
Trojiešu likteņa kauliņš līdz plašajām debesīm cēlās.
Pērkona dārdienus dobjus Zevs sūtīja lejup no Īdas,
Nomezdams zibeni spožu virs ahaju teltīm un pulkiem;
Apjuka viņi, to redzot, un bālēja visi aiz bailēm.
( Il., VIII, 69 — 77 )
3.6. Cilvēka vieta pasaulē
Itin kā lapas aug mežā, tā vairojas cilvēku dzimums.
Vienas rauj rudenī vētra, bet otras drīz meži jo biezie,
Pumpurus atraisot, audzē, kad ziedonis atnāk no jauna:
Gluži tā cilvēku dzimums: te dzīvo, te iznīkst jo drīzi.
( Il., VI, 146 — 149 )
3.7. Cilvēka dzīves vērtība
Redzēdams zirgus šeit raudam, Zevs žēlumu sajūta sirdī.
Kratīdams cirtaino galvu, viņš dvēselei savai tā teica:
“Kumeļi, nelaimei sistie! Kam devām jūs abus par balvu
Pēlejam, mirstīgam vīram? Jūs mūžīgi, vecums jūs nemāc.
Vai gan tik tādēļ, lai mokas jūs ciestu starp mirstīgiem ļaudīm?
Pasaulē nava nevienas par cilvēku nelaimīgākas
Dzīvības dvašas, kas elpo virs zemes un kustas pa pīšļiem.
( Il., XVII, 441 — 447 )
3.8. Taisnība pasaulē
Odiseja gans Filojtijs neatpazīst Odiseju un uzcienājot, uzrunā viņu:
Baudi, nu viesi, šo sivēna gaļu, kas piederas vergiem!
Taucētās cūkas ik dienas mēdz nekrietnie precnieki aprīt.
Mūžīgo atriebes nebīstas viņi, nav žēluma sirdī;
Mūžīgi laimīgiem dieviem nav tīkami varmāku darbi.
Taisnība, tikumi krietni starp mirstīgiem tīkami viņiem.
Arī slepkava, laupītāja, ļaunais, kas piepeši uzbrūk,
Sirodams svešajās zemēs, ja Zevs tam guvumu devis,
Pienācis tuvu ar pilnajiem kuģiem pie dzimtenes krastiem,
Nomokās nojautā baigā, ka kādreiz tam atriebsies dievi.
( Od., XIV, 80 – 88 )
3.9. Krietnuma vērtība
Mirstīgiem ļaudīm virs zemes maz dienu ir dzīvībai lemtu.
Ja kam ir cietsirdīgs raksturs un cietsirdīgs bijis pret citiem,
Visi tam novēl tik ļaunu, līdz kamēr tas dzīvo virs zemes,
Un, kad tas šķirsies no dzīves, to apmētā tikai ar lāstiem.
Bet, ja kam krietna ir sirds, ja arī tā domas ir krietnas,
Teicamo slavu pa pasauli plašo starp mirstīgiem ļaudīm
Svešnieki atnes un visi to dēvē par cildenu vīru.
( Od., XIX, 328 – 334 )
Avots: Homeri Opera. / Homērs. Iliāda; Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja.
Atsauces:
- Kronīds – Krona dēls, t.i., Zevs. ↩
- Teodiceja ( no grieķu theos – “dievs”, un dikē – “taisnība” ) — mācība, kas āttaisno dievu, aizstāvot viņu pret pārmetumiem par netaisnības eksistenci pasaulē. Parasti katra reliģija, kas ir izstrādājusi savu teodiceju, saista savu dievu ar absolūtu taisnīgumu, par ļaunuma avotu pasludinot pašu cilvēku ( parasti politeistiskās reliģijās ) vai kādu metafizisku spēku vai personu ( judaisms, kriestitība, islams, zoroastrisms, budisms ). ↩
- Atreids – Agamemnons, Atreja dēls; viņa sieva – Klitaimnestra; viņu dēls – Orests. ↩
