title HATŠEPSUTE – SIEVIETE UN FARAONS

title
hatshepsut

Ir pienācis laiks kārtējai publikācijai un šodien mēs pieskarsimies tādai pietiekāmi eksotiskai tēmai kā Senā Ēģipte. Ļoti labi zināms, ka šīs noslepumainās valsts vēsturē bija daudz spilgtu cilvēku, bet pat ģeniālais Imhoteps, dīžais Ramzess II un „grieķu ienācējs” Ptolemajs I Soters nespēj aizēnot astoņpadsmitas dinastijas posma valdnieci Hatšepsuti. Un tieši viņas personībai, politikai un ideoloģijai pievērš savu uzmanību Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas studente Beāte Orlova, kuras referātu „Hatšepsute: sieviete un faraons” esam nolēmuši izvietot mūsu vietnē.

Pats par sevi saprotāms, ka viena referāta ietvaros nav iespējams detalizēti aplūkot pilnīgi visus konkrētās Ēģiptes valdnieces dzīves un politikas aspektus, kā arī nav iespējams atrisināt kādu Hatšepsutas valdīšanas noslēpumu. Taču nav ne mazāko šaubu, ka Beātes darbā uzmanīgs lasitājs atradīs interesantu un noderīgu informāciju par, iespējams, izcilāko sievieti – valdnieci Senās Ēģiptes vēsturē.


Ievads

Hatšepsute ir viena no ievērojamākajām un veiksmīgākajām valdniecēm ne tikai astoņpadsmitās dinastijas laikā, bet Senās Ēģiptes vēsturē vispār. Sievietei, kura pirmā savas valsts vēsturē atļāvās pieņemt pilnu faraona varu, nācās pārvarēt dažādas grūtības, kas rezultējās ar ilgu miera un arhitektūras uzplaukuma periodu.

Vispirms šis temats tika izvēlēts, lai papildinātu zināšanas par Senās Ēģiptes vēsturi un vienu no tās izcilākajām personībām – Hatšepsuti. Tomēr, iepazīstoties ar literatūru, tika atklāti krasi atšķirīgi vēsturnieku viedokļi par valdnieces personību. Tas radīja interesi iepazīties ar Hatšepsutes biogrāfiju un sasniegumiem, lai, analizējot tos un pētnieku viedokļus, izveidotu savu personīgo vērtējumu par šo kontroversiālo personību.

1. Nākšana pie varas

Hatšepsute, piektā Senās Ēģiptes astoņpadsmitās dinastijas valdniece, nāca no faraonu ģimenes. Viņas tēvs Tutmoss I savā laikā bija spēcīgs līderis, daudzu veiksmīgu militāru kampaņu vadītājs. Faraons mira neatstājot vīriešu kārtas pēcnācēju no savas galvenās sievas Ahmeses. Šādos gadījumos bija pieņemts, ka vara tiek nodota valdnieka pēcnācējam no kādas sekundārās jeb tā sauktās harēma sievas. Pēc Tutmosa I nāves par valdnieku kļuva viņa dēls Tutmoss II no harēma sievas Mutnofretes. Kā to paredzēja Seno Ēgiptiešu tradīcijas, Hatšepsute kļuva par sava pusbrāļa sievu, lai uzturētu valdnieku līnijas tīrību. Ticams, ka šī situācija Hatšepsuti neapmierināja, un viņa uzskatīja, ka viņas tiesības uz troni ir daudz lielākas nekā tikai sekundārās sievas dēlam Tutmosam II. 1 Hatšepsute pati bija Tutmosa I primārās sievas Ahmeses meita.

hatshepsut_statuePavisam drīz parādījās Hatšepsutes iespēja tikt pie viņai pienākošās varas – pēc tronī pavadītiem četrpadsmit gadiem, Tutmoss II mira no kādas smagas slimības. Arī šoreiz vienīgais atzītais mantinieks bija harēma sievas dēls, jo Hatšepsutes un Tutmosa II laulībā bija dzimusi tikai meita.

Pēc Tutmosa II nāves par valdnieku kļuva viņa pavisam jaunais dēls Tutmoss III, kamēr Hatšepsute ieņēma reģentes lomu. Par to vēsta kāds tā laika uzraksts – „Viņa dēls uzcēlās viņa vietā kā Divu Zemju valdnieks […] kamēr viņa māsa, dieva sieva Hatšepsute, vadīja valsts lietas […]”. 2 Kā redzams, dieva (Tutmosa II) sievas statuss deva Hatšepsutei noteiktu autoritāti valsts pārvaldē. Taču, iespējams, ar to Hatšepsutei bija par maz, un aptuveni sešus gadus pēc reģentes amata ieņemšanas viņa oficiāli pieņēma faraona varu un titulu Maatkare, kas nozīmē „Patiesība ir Ra dvēsele”. 3 Tutmoss III joprojām dalīja troni ar savu pamāti un tika uzskatīts par līdzvaldnieku, taču bija skaidrs, ka nu Hatšepsute bija kļuvusi par īsto noteicēju Ēģiptē.

Nākot pie varas, Hatšepsute saskārās ar divām nozīmīgām problēmām – jautājumu par viņas tiesībām uz troni un jautājumu par valdnieces dzimumu. Lai pārliecinātu viņas varas apšaubītājus un tos, kuri uzskatīja viņu par vienkāršu uzurpatori, Hatšepsute centās izcelt savu radniecību ar Tutmosu I. Uz vairākiem pieminekļiem valdniece lika aprakstīt sava tēva izcilākos sasniegumus, saucot sevi par „karaļa pirmdzimto meitu”. 4 Tāpat tika pārrakstīti dažādi Tutmosa I dzīves laikā veidoti teksti, tajos ievietojot informāciju, ka valdnieks neilgi pēc viņas dzimšanas Hatšepsuti esot izvēlējies par savu mantinieci. Visos Hatšepsutes veidotajos uzrakstos apzināti tika ignorēts Tutmosa II valdīšanas laiks, lai izskatītos tā, ka tronis no Tutmosa I būtu uzreiz nodots Hatšepsutei. Tomēr pavisam pretēja bija Hatšepsutes attieksme pret sava mirušā vīra dēlu Tutmosu III, kura attēlojumus valdniece iekļāva savos pieminekļos Ēģiptē un Nūbijā, kā arī savā templī Deir el-Bahri, kurā vēlāk tika apbedīta. Visi attēli liecināja par to, ka Hatšepsute atbalsta Tutmosa III varas leģitimāciju un pēc savas nāves plāno nodot viņam nedalītu valdīšanu pār Ēģipti. Tomēr, šajos pieminekļos attēlojot sevi kā vecāko valdnieci, Hatšepsute pastiprināja ne tikai Tutmosa III tiesības uz troni, bet arī savējās.

Hatšepsute nebija pirmā sieviete – valdniece Senajā Ēģiptē, taču visas viņas priekšgājējas bija valdījušas tikai kā reģentes savu nepilngadīgo dēlu vietā. Viņa bija pirmā, kura pieņēma pilnu faraona varu, bet ēģiptiešu ideoloģija, kura bija nemainīga jau gadu tūkstošiem, pieprasīja, lai faraons būtu vīrietis. Lai leģitimētu savu varu, Hatšepsute pakļāvās sociālajām normām, liekot pieminekļos un statujās sevi attēlot kā vīrieti – ar muskuļotu ķermeni, bārdu un tradicionālajiem valdnieka varas simboliem – kroni vai galvassegu un zizli. Pārveidoti tika arī reljefi, kuri bija veidoti pirms Hatšepsutes kāpšanas tronī. Šādā pilntiesīga faraona tēlā Hatšepsute tika attēlota pildām visdažādākos valdnieka pienākumus – piedalāmies svētkos, sniedzot upurus dieviem un arī nogalinot ienaidniekus.

hatshepsut_beardTaču, lai saglabātu savu sievišķo identitāti, uz daudziem uzrakstiem, kas atradās blakus viņas vīrišķīgajiem attēlojumiem, valdniece lika viņas vārdam un tituliem atstāt sieviešu dzimtes galotnes. Tas radīja neizpratni pirmo Senās Ēģiptes pētnieku vidū. Franču zinātnieks Žans Fransuā Šampoljons raksta: „Lasot uzrakstus, es biju pārsteigts, ka visur, kur tika pieminēts šis bārdainais valdnieks tradicionālajā faraona apģērbā, lietvārdi un darbības vārdi bija sieviešu dzimtē, tā it kā runa būtu par valdnieci. Es atradu šo pašu īpatnību visur…”. 5 Tomēr uz daudziem pieminekļiem izmantotas arī vīriešu dzimtes galotnes. Piemēram, uzrakstos, kur stāstīts par karagājieniem, aprakstot Hatšepsuti visi vārdi ir tikai vīriešu dzimtē.

Svarīgi ir pieminēt arī Hatšepsutes atbalstītājus, kuri palīdzēja valdniecei viņas varas leģitimācijas centienos un vēlākajā valdīšanas laikā. Pašā sākumā tie bija ierēdņi, kuri iepriekš bija kalpojuši gan Hatšepsutes tēvam, gan vīram. Viens no šiem cilvēkiem bija Tutmosa I ierēdnis Ineni, kurš kļuva par Hatšepsutes „Amona klēts pārzini”. 6 Tomēr tie ierēdņi, kuri bija kalpojuši jau Tutmosa I laikā, mira neilgi pēc Hatšepsutes nākšanas pie varas, tāpēc valdniecei nācās veidot jaunu sev lojālu eliti.

Tā par vienu no ietekmīgākajiem Hatšepsutes atbalstītājiem kļuva Hapusonebs – Amona augstais priesteris. Tomēr par galveno Hatšepsutes panākumu atslēgu tiek uzskatīts viņai lojālā ierēdņa Senenmuta atbalsts. 7 Senenmuts nāca no pavisam vienkāršas zemākā slāņa ģimenes. Viņš dienēja armijā un kalpoja Amona templī Karnakā, pirms tika iecelts savā pirmajā ievērojamajā amatā par Hatšepsutes meitas Neferures skolotāju. Domājams, ka tas notika vēl Tutmosa II dzīves laikā, taču Senenmuta statuss cēlās vēl straujāk pēc tam, kad varu pārņēma Hatšepsute.

Hatšepsutes valdīšanas laikā Senenmuts ieguva vairākus (tiek lēsts, ka tie varētu būt bijuši pat ap deviņdesmit trīs) titulus, no kuriem augstākie bija „Amona galvenais pārvaldnieks” un „valdnieka galvenais pārvaldnieks”. Tie deva viņam varu pārvaldīt būvniecības darbus un saimniecību Karnakā. Neierasts ir Senenmutam, kurš nebija augstdzimušais, veltīto pieminekļu skaits – divdesmit pieci. Lielākā daļa no tiem bija Hatšepsutes veltījumi, kas gan pētnieku, gan, iespējams, arī valdnieces laikabiedru vidū izraisīja diskusijas par to, cik viņu attiecības patiesībā bija tuvas. Tomēr par to konkrētu pierādījumu nav. Manuprāt, kāda valdnieces laikabiedra karikatūra, kurā Hatšepsute un Senenmuts attēloti nepārprotama situācijā, nav pietiekami pamatots pierādījums. Nav zināms, kāds bijis karikatūras autora informācijas avots – vai autors zīmējumu veidojis balstoties uz baumām vai savu pieredzi. Protams, ja būtu skaidrs, ka autors zīmējis to, ko pats redzējis, to varētu uzskatīt par neapšaubāmu pierādījumu Hatšepsutes un ierēdņa tuvajām attiecībām.

senenmunt

Ierēdnis Senenmuts

Interesanta ir arī Senenmuta pēkšņā pazušana Hatšepsutes sešpadsmitajā valdīšanas gadā. Viņa vārds vairs netika minēts tekstos, un nav zināms, vai ierēdnis zaudējis Hatšepsutes labvēlību, vai vienkārši miris.

2. Valdīšana

2.1. Ārpolitika

Salīdzinot ar viņas priekštečiem, Hatšepsutes valdīšanas laiks bija salīdzinoši mierīgs – ārpolitika tika vērsta uz tirdzniecību, ne militārām ekspansijām, kā tas bija, piemēram, viņas tēva Tutmosa I valdīšanas laikā. Viszināmākā ir ekspedīciju uz Puntu – mūsdienās zudušu tirdzniecības centru Āfrikas austrumu krastā. Par to saglabājušās liecības Hatšepsutes templī Deir el-Bahri, kur uzrakstos uz reljefiem vēstīts par ekspedīciju, lai „saņemtu nodevas no vietējiem, kuri atzīstot lojalitāti Ēģiptes faraonam”. 8 Taču patiesībā tā bijusi vienkārša tirdzniecības ekspedīcija, kuras rezultātā uz Ēģipti tika atvests zelts, eksotiski dzīvnieki, mirres, melnkoks un zvērādas.

punt_picture

Puntas ekspedīcijas attēlojums Deir el-Bahri templī

Tomēr arī šis laiks Ēģiptes vēsturē neiztika bez militārām kampaņām. Nav skaidri zināms, cik šādu karagājienu Hatšepsutes valdīšanas laikā notika, taču zināms, ka lielākā daļa no tiem bija vērsti uz dienvidiem – Nūbiju un Kušu. Vismaz vienu no, iespējams, vairākiem karagājieniem Nūbijā vadīja pati Hatšepsute. Tā vismaz liecina vairāki tā laika avoti, kaut gan pašas valdnieces piedalīšanās kaujās varētu būt visai apšaubāma. Viena no valdnieces galvenajiem ierēdņiem Tijs veidojis šādu uzrakstu: „Es sekoju labajam dievam…lai viņa dzīvo! Es redzēju, kā viņš pārspēj Nūbiešu strēlnieku.” 9 Savukārt Deir el-Bahri templī uz vienas no kolonnām Hatšepsute attēlota kā sfinksa, kura sabradā ienaidniekus un zīmējumam blakus redzamais teksts vēsta: „Kā to darījis viņas uzvarošais tēvs”. 10 Arī pati Hatšepsute uzrakstos šajā templī savu karagājienu Nūbijā apraksta kā Tutmosa I iedvesmotu.

2.2. Būvniecības projekti

Astoņpadsmitās dinastijas sākumposmā, laikā pirms Hatšepsutes nākšanas pie varas, netika būvētas īpaši daudz ievērojamas celtnes. Pretēji saviem priekštečiem, kuri bija vairāk pievērsušies militārajai jomai un valsts robežu paplašināšanai, valdniece atgrieza monumentālo celtniecību tās agrākajā spožumā. Liecības par Hatšepsutes celtniecības projektiem atrastas no valsts dienvidu reģioniem līdz pat ziemeļiem, taču visintensīvāk valdniece darbojusies tieši Tēbās, tā laika Senās Ēģiptes reliģiskajā centrā. Šajā pilsētā tika būvētas vairākas sakrālas celtnes un objekti, daudzi no tiem par godu dievam Amonam, ar kuru Hatšepsute saistīja savu dievišķo izcelsmi.

obelisk

Hatšepsutes obelisks Karnakā

Amona godināšanai Tēbās tika būvēts grandiozs ceļu tīkls, kas tika izmantots rituālām procesijām. Tāpat valdniece godināja dievieti Mutu, atjaunojot tai veltīto svētnīcu Karnakas tempļu kompleksā. Karnakā arī tika uzstādīti divi Hatšepsutei veltīti obeliski – tajā laikā tie bija augstākās celtnes visā pasaulē. Viens no tiem ir joprojām saglabājies, un tas joprojām ir pasaulē garākais (29.5 metri 11) senatnīgais obelisks, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Vēl Karnakā Hatšepsutes valdīšanas laikā tika uzcelta Sarkanā Kapela. Tā bija veidota kā laivai līdzīga svētnīca un domājams, ka tā atradās vai nu starp Hatšepsutes obeliskiem, vai Amona tempļa pagalmā. Vēlākos laikos kapela tika izpostīta un daļas no tās izmantotas citos būvniecības projektos, taču tagad tā atkal ir atjaunota, izmantojot tos pašus materiālus. Senie Ēģiptieši uzskatīja, ka saules dievs katru nakti laivā pēc saulrieta dodas ceļā no horizonta rietumos uz austrumiem, kur saule atkal uzrietēs. Sarkanā Kapela Hatšepsutes valdīšanas laikā tika izmantota rituālos. Tajā glabājās laivas modelis, kurā reliģiskajās procesijās tika nesta saules dieva Amona statuja.

Hatšepsutes lielākais sasniegums būvniecībā nenoliedzami ir tempļu komplekss Deir el-Bahri. Tempļu kompleksa galvenā un greznākā ēkā ir valdnieces apbedīšanas templis, kuru Hatšepsute pati nosauca par „Djeser-djeseru” jeb „svētāko no visiem svētajiem”. Par celtniecības darbu pārraudzītāju un tempļa dizaina veidotāju tiek uzskatīts ierēdnis Senemuts, kurš par tempļa atrašanās vietu izraudzījās Nīlas upes rietumu krastu. Vēlāk šī vieta ieguva Valdnieku ielejas nosaukumu, jo daudzi nākamie faraoni izvēlējās savus tempļu kompleksus novietot blakus Hatšepsutes, saistot tā greznību ar savējiem.

temple

Templis Deir el-Bahri

Djeser-djeseru templis atrodas blakus vienpadsmitās dinastijas faraona Mentuhotepa II apbedīšanas templim. Tas tika izmantots kā modelis Hatšepsutes tempļa celtniecībai, tomēr abām struktūrām ir ievērojamas atšķirības. Hatšepsutes templim ir trīs garas terases, katra 29.5 metrus gara. 12 Visās terasēs ir dubultas kolonādes un tās savieno garas rampas, kuras senatnē ieskāva eksotisku augu dārzi. Tempļa izkārtojums bija klasisks, sastāvot no piloniem, pagalmiem, kapličas un svētnīcas. Pati valdnieces apbedīšanas kamera tika izcirsta klintī un tā bija pietiekami liela, lai tajā varētu novietot ne tikai Hatšepsutes, bet arī viņas tēva Tutmosa I sarkofāgu. Tutmosa I pārapglabāšana savā apbedīšanas templī bija vēl viens Hatšepsutes centiens leģitimēt savu varu un tiesības uz troni. Djeser — djeseru būvniecība kļuva par pagrieziena punktu Senās Ēģiptes arhitektūrā, atstājot agrākās megalītiskās un smagās formas, lai veidotu templi, kurš atstāj viegluma un elegances iespaidu.

3. Dažādie viedokļi un vērtējums

Vēsturnieku viedokļi par Hatšepsuti dalās. Viskrasākās atšķirības vērojamas valdnieces personības vērtējumā. Šajos vērtējumos vērojama tendence, ka, parādoties arvien jaunākiem pētījumiem, vēsturnieki Hatšepsuti vērtē pozitīvāk nekā to darījuši divdesmitā gadsimta ēģiptologi. Tieši faraona varas pārņemšana ir notikums, kas izraisījis visvairāk diskusiju. Daudzi pētnieki ir centušies izprast Hatšepsutes motivāciju šai rīcībai, katrs nonākot pie sava vērtējuma.

hatshepsut_childPiemēram, agrāk populārs uzskats bija tas, ka Hatšepsute varu pārņēmusi tikai savu ambīciju vadīta, un franču ēģiptologs Nikolass Grimāls savā 1988. gadā izdotajā grāmatā „A history of Ancient Egypt” pauž uzskatu, ka valdniece varu uzurpējusi. 13 Tāpat uzskatīja divdesmitā gadsimta pirmās puses amerikāņu ēģiptologs Viljams Kristofers Heizs, rakstot: „Nepagāja ilgs laiks, līdz šī iedomīgā, ambiciozā un negodīgā sieviete parādīja savu īsto dabu.” 14 Turpretim Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja kuratore Ketrīna Rēriga savā grāmatā „Hatshepsut – From queen to pharaoh” norāda uz nesen veiktiem pētījumiem, kuri liecina, ka, iespējams, draudējušas briesmas no cita karaliskās ģimenes atzara, un Hatšepsutei nācies pārņemt varu, lai nosargātu sava padēla tiesības uz troni. 15 Šo teoriju atbalsta valdnieces attieksme pret Tutmosu III viņas valdīšanas laikā. Jaunais zēns netika apspiests, bet skolots un apmācīts kļūt par labu kareivi.

Vēl viens notikums, kas licis pētniekiem apspriest Hatšepsutes personību, ir Tutmosa III rīcība pēc viņa pamātes nāves. Šķiet, ka faraons pēc nedalītas varas iegūšanas darījis visu, lai iznīcinātu jebkādas liecības par Hatšepsutes valdīšanas laiku. Liels daudzums no Hatšepsutes statujām Deir el-Bahri tempļu kompleksā tika nojauktas, un daļa no tām tika sadauzītas gabalos un apraktas. Karnakā pat tika mēģināts apbūvēt sienas apkārt valdnieces obeliskiem, lai tos aizsegtu. Tāpat Hatšepsutes vārds tika dzēsts no pieminekļiem un uzrakstiem, kuros tika slavināti valdnieces lielākie sasniegumi.

Tutmosa III motivācija šādai rīcībai nav skaidri zināma un tiek apspriesta vēl joprojām. Protams, pirmais minējums, kas nāk prātā un liekas loģiskākais varētu būt viens – atriebība. Šādu secinājumu par pareizu pieņēma ēģiptologs Viljams Kristofers Heizs, kurš uzskata, ka laikā, kad Tutmoss III ieguva nedalītu varu, „viņam bija radies riebums pret Hatšepsuti.” 16 Heiza kolēģis Herberts Vinloks papildināja šo domu, rakstot, ka Tutmoss III neesot varējis sagaidīt, kad varēs atriebties Hatšepsutei, ko nebija uzdrošinājies darīt viņas dzīves laikā. 17

capella

Sarkanā Kapela

Tomēr, lai cik ticama neliktos hipotēze par Tutmosa III vēlmi atriebties, tā visdrīzāk nav patiesa. Jaunāko pētījumu rezultātā ir atklājies, ka darbi, lai iznīcinātu Hatšepsutes piemiņu, tika veikti lielākoties paša Tutmosa III valdīšanas laika beigās jeb aptuveni divdesmit gadus pēc Hatšepsutes nāves. Ja faraons tiešām būtu vēlējies atriebties, viņš visticamāk nebūtu nogaidījis divas desmitgades, lai to izdarītu. Šis atklājums vēl jo vairāk apgrūtina Tutmosa III motivācijas izprašanu, jo pats vienkāršākais atrisinājums ir noraidāms.

Vēl vienu hipotēzi piedāvā britu arheoloģe Džoisa Taildeslija. Iespējams, ka valdnieces piemiņas iznīcināšana netika vērsta pret Hatšepsuti personīgi, bet pret sievietēm – valdniecēm vispār. Ēģiptoloģe Taildeslija pieņem, ka Tutmoss III uzskatījis, ka veiksmīgs sievietes – faraona piemērs varētu turpmāk iedrošināt sievietes pamest savas tradicionālās lomas kā sievām, māsām un mātēm, lai tiektos pēc kā vairāk. 18 Tas būtu uzskatāms gandrīz vai par noziegumu pret Seno Ēģiptiešu maat jeb pasaules kārtību, un tas nebūtu pieļaujams.

Vēsturnieku viedokļi par Hatšepsutes personību var atšķirties, taču viedoklis par viņas spējām kā valdniecei ir daudz līdzīgāks – Hatšepsute bija viena no, ja ne pati veiksmīgākā sieviete-valdniece Senās Ēģiptes vēsturē. Piemēram, vēsturnieks Džeimss Henrijs Bresteds nosauca Hatšepsuti par „pirmo izcilo sievieti vēsturē, par kuru mēs esam informēti”. 19 Tomēr daži pētnieki saglabā negatīvu viedokli arī par Hatšepsutes valdīšanas spējām. Piemēram, 1961. gadā angļu ēģiptologs Alans Gardiners rakstīja: „Pat visenerģiskākā sieviete nespētu gūt tik augstus panākumus bez vīrišķīga atbalsta.” 20

Apkopojot faktus par valdnieces dzīvi un lasot atšķirīgos pētnieku viedokļus, var secināt, ka patiesība par Hatšepsutes personību ir kaut kur pa vidu starp krasi atšķirīgajiem vērtējumiem. Valdniece nenoliedzami bija spēcīga un arī ambicioza personība. Šīs īpašības bija absolūti nepieciešamas, lai turētos pretī un galu galā arī pārvarētu stingro Seno Ēģiptiešu ideoloģiju, kura bija pret Hatšepsutes tiesībām valdīt. Par to, vai Hatšepsutes personībai bija arī ēnas puses, kā uzskatīja tādi pētnieki ka Viljams Heizs un Herberts Vinloks, var tikai minēt. Iespējams, ka tā ir taisnība, tomēr, kuratores Ketrīnas Rērigas norādītais fakts par valdnieces izturēšanos pret jauno Tutmosu III liek domāt, ka Hatšepsutei ļauni nodomi nav bijuši. Tāpat jāņem vērā fakts, ka, ja Hatšepsute varu pārņēma, lai nosargātu Tutmosa III pozīcijas, un vēlējās vēlāk varu atdot viņam atpakaļ, tas nebija iespējams. Seno ēģiptiešu acīs kļūstot par dievu, Hatšepsute uzņēmās pienākumu, no kura savas dzīves laikā nebija iespējams vienkārši atteikties.

Nobeigums

Tiek secināts, ka Hatšepsute bijusi viena no ievērojamākajām valdniecēm astoņpadsmitajā dinastijām un, iespējams, izcilākā sieviete – valdniece Senās Ēģiptes vēsturē. Viņas valdīšanas laiks bija ilgstošs miera un būvniecības uzplaukuma periods. Visievērojamākie būvniecības darbi tika veikti Tēbās – tur veidotas gan celtnes par godu Amonam un citiem dieviem, gan celts Hatšepsutes greznais apbedījuma templis Djeser – djeseru.

Par Hatšepsutes personību un spējām kā valdniecei vēsturnieku viedokļi dalās. Pārsvarā tie ir pētnieki, kuri darbojušies divdesmitajā gadsimtā, kuri uzskata, ka Hatšepsute varu uzurpējusi savtīgos nolūkos un ka viņa nebija spējīga valdīt bez vīrieša atbalsta. Savukārt mūsdienu pētniekiem, ņemot vērā jaunākos pētījumus, par Hatšepsuti ir izveidojies daudz pozitīvāks viedoklis.

Izmantotā literatūra:

1. Breasted, J. H. A history of Egypt. New York: Charles Scribner’s Sons, 1945. 634 lpp.
2. Grimal, N. A. A history of Ancient Egypt. Oxford: Blackwell Publishing, 1992. 521 lpp.
3. Roehrig, C. Hatshepsut – from queen to pharaoh. New York: The Metropolitan Museum of Art, 2005. 339 lpp.
4. Tyldesley, J. Hatchepsut: The Female Pharaoh. London: Penguin Books, 1998. 304 lpp.
5. Wilkinson, T. The rise and fall of Ancient Egypt. New York: Random House, 2010. 611 lpp.
6. Hatshepsut – career. Charles Sturt University. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.hsc.csu.edu.au/ancient_history/personalities/egypt/2531/career.htm [skatīts 08.09.2014.]
7. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
8. Obelisk of Queen Hatshepsut, Karnak. Sacred Sites. [tiešsaiste] Pieejams: http://sacredsites.com/africa/egypt/obelisk_of_queen_hapshetsut_karnak.html [skatīts 08.09.2014.]
9. Project Gutenberg Ebook. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.gutenberg.org/catalog/world/readfile?fk_files=45205 [skatīts 10.09.2014.]

Atsauces:

  1. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
  2. Wilkinson, T. The rise and fall of Ancient Egypt. New York: Random House, 2010. 210. lpp.
  3. Roehrig, C. Hatshepsut – from queen to pharaoh. New York: The Metropolitan Museum of Art, 2005. 17. lpp.
  4. Wilkinson, T. The rise and fall of Ancient Egypt. New York: Random House, 2010. 220. lpp.
  5. Project Gutenberg Ebook. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.gutenberg.org/catalog/world/readfile?fk_files=45205 [skatīts 10.09.2014.]
  6. Hatshepsut – career. Charles Sturt University. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.hsc.csu.edu.au/ancient_history/personalities/egypt/2531/career.htm [skatīts 08.09.2014.]
  7. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
  8. Tyldesley, J. Hatchepsut: The Female Pharaoh. London: Penguin Books, 1998. 147. lpp.
  9. Hatshepsut – career. Charles Sturt University. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.hsc.csu.edu.au/ancient_history/personalities/egypt/2531/career.htm [skatīts 08.09.2014.]
  10. Hatshepsut – career. Charles Sturt University. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.hsc.csu.edu.au/ancient_history/personalities/egypt/2531/career.htm [skatīts 08.09.2014.]
  11. Obelisk of Queen Hatshepsut, Karnak. Sacred Sites. [tiešsaiste] Pieejams: http://sacredsites.com/africa/egypt/obelisk_of_queen_hapshetsut_karnak.html [skatīts 08.09.2014.]
  12. Wilkinson, T. The rise and fall of Ancient Egypt. New York: Random House, 2010. 216. lpp.
  13. Grimal, N. A. A history of Ancient Egypt. Oxford: Blackwell Publishing, 1992. 207. lpp.
  14. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
  15. Roehrig, C. Hatshepsut – from queen to pharaoh. New York: The Metropolitan Museum of Art, 2005. 185. lpp.
  16. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
  17. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]
  18. Tyldesley, J. Hatchepsut: The Female Pharaoh. London: Penguin Books, 1998. 267. lpp.
  19. Breasted, J. H. A history of Egypt. New York: Charles Scribner’s Sons, 1945. 271. lpp.
  20. Wilson, E. The Queen Who Would Be King. Smithsonian Magazine, 2006. [tiešsaiste] Pieejams: http://www.smithsonianmag.com/history/the-queen-who-would-be-king-130328511/?no-ist [skatīts 07.09.2014.]

Komentāri par “HATŠEPSUTE – SIEVIETE UN FARAONS

  1. Gribas piebilst, ka zinātnieku aprindās jau sen valda aizdomas, ka Hatšepsutes attiecības ar Senenmutu nebija tikai lietišķas. Uz to norāda gan viņa straujā karjera savas patroneses vadībā, gan kapeņu izvietojums (faktiski ir tā, ka ieejas viņu abu kapenēs atrodas viena kalna pretējās pusēs, toties kalna dziļumā kameras, kurās stāvējuši abu sarkofāgi, atrodas tuvu viena otrai), gan vēl vairākas netiešas liecības. Taču par izšķirošo argumentu kļuva samērā nesen atrastais zīmējums uz alas sienas, turpat Valdnieku ielejā:

    Tas ir pilnīgi „neoficiāls” zīmējums, kuru ir atstājis kāds kapeņu celtniecības strādnieks atpūtas brīdī. Uz attēla ir redzama hierogāmija (sengrieķu valodā „svētā laulība”: hieros – „svēta”, gamos – „laulība”, kas sākotnēji tika saprasta kā sakrāla debesu (vīrietis) un zemes (sieviete) savienība, bet šodien tas ir vienkāršs dzimumakts). Taču interesantākais ir tas, ka tā nav parasta hierogāmija – sievietei uz galvas ir parūka – tāda, kādu lietoja augstākajās aprindās, tai skaitā faraonu saimes locekļi… Vārdu sakot, valda uzskats, ka šeit kāds nezināms jokdaris ir satīriski attēlojis Hatšepsutes un Senenmuta tuvās attiecības…

Komentāri ir slēgti.