11.3. DEMOKRĀTIJAS KRITIKA

Kā jau teikts, Atēnu demokrātija sadūrās ar nopietnu kritiku. Ja politiskā laukā demokrātija Atēnās jutās droši, jo tai izdevās likvidēt opozīcijas draudus, tad ideoloģijas laukā tai nācās izturēt nopietnus pārmetumus un pat pilnīgu noraidījumu no dažādu kritiķu puses. Tas, ka Atēnās neeksistēja organizēta opozīcija, noteica faktu, ka arī demokrātijas kritika šeit bija neorganizēta un raiba. Ja neņem vērā Sokrāta skolu, tad katrs autors, kas kritizēja demokrātiju, darīja to pilnīgi autonomi, domājams, aiz savas pārliecības, bez kādiem savtīgiem nolūkiem, drīzāk pakļaujot sevi zināmam riskam, nekā iegūstot no savas kritikas kādu labumu. Šķiet, ka paši kritiķi labi apzinājās savas pozīcijas bezcerīgo stāvokli, taču, neskatoties uz to, uzskatīja par vajadzīgu paust savu viedokli.

3.1. Aristofans. Komēdijas

Aristofans ( ap 445. – ap 386. p.m.ē. ) – daudzu komēdiju autors. Biogrāfisku datu par viņu nav, bet viņa komēdijas, kurās ir daudz satīras un sociālās kritikas, bija ļoti populāras. Aristofans bija slavens ar to, ka ļoti asi un asprātīgi izsmēja demokrātijas līderus, kā arī pašas demokrātijas pamatprincipus.

3.1.1. Fragmenti no komēdijas “Jātnieki”

Šeit galveno varoni sauc Dēmoss, ¹ kurš simbolizē apkrāpto tautu un tiek attēlots kā sajucis vecītis, kuru krāpj nelietīgais kalps – ādminis; ² divi Dēmosa kalpi nolēma padzīt ādmini, piemeklēja viņam aizvietotāju – desinieku, un tagad cenšas pierunāt viņu pārņemt varu valstī. Tātad, šī ir parodija par Atēnu tautu un par demokrātiskiem politiķiem. A. Ģiezena tulkojums.

1. kalps: Ai laimes lutekli,
Ai desiniek! Šurp, šurp, par visiem mīļākais!
Nāc augšā, parādies! Glābj mūs un pilsētu!
…… Pārsteigts desinieks brīnās par piedāvājumu un tiek pierunāts:
Ai laimīgais, ai bagātais!
Tu šodien veļ nekas, bet rīt jau būsi viss!
Tu ķēniņš būsi laimīgajās Atēnās.
Desinieks: Ai, labais draugs, kam velti zobojies?
Ļauj zarnas skalot man un desas izpārdot!
1. kalps: Ai muļķi! Kādas zarnas tur? Jel paskaties! ( norāda uz skatītājiem )
Vai redzi tu šis ļaužu rindas tur?
Desinieks: Jā gan!
1. kalps: Par visām šīm tu būsi valdnieks varenais,
Pār ostu, tirgus laukumu un Pniksu ³ pat!
Prom trieksi padomes un lieksi stratēgus,
Tos spaidīsi, pats Pritanejā dzīrosi. ⁴
………….. Desinieks vēl nepadodas:
Teic man, — kā varu es,
Kāds desu tirgotājs, par lielu vīru kļūt?
1. kalps: Tik tāpēc vien par lielu vīru kļūsi tu,
Ka esi tirgus vīrs un bezkaunīgs!
Desinieks: Nē, nē! Es tāda goda cienīgs neesmu…
Nudien, mans draugs, par zinātni man jēgas nav!
Mazliet tik grāmatā ⁵ un diezgan vāji vēl.
1. kalps: Nemaz nav vajadzīgs – tas var tik kaitēt tev.
Tak demagoga ⁶ darbi vīram mācītam
Un krietnam raksturam nav piemēroti vairs,
Bet muļķiem, neprašām. To garām nepalaid,
Ko dievi orākulos tavās rokās liek ! ⁷
……….. desinieks gatavs piekrist, bet vēl šaubas par savām spējām
pārvaldīt valsti un tad pirmais kalps dod viņam šādu pamācību:
Tak smiekla darbs! Ko darījis, to dari vēl.
Tu duļķo ūdeni, valsts lietas jauc
Cik varēdams, bet tautai paglaimo arvien
Ar saldiem vārdiņiem, kas vienmēr krājumā.
Tev ir it viss, kas demagogam vajadzīgs:
Balss stipra, zemas cilts, tu tirgū uzaudzis,
Ir viss, ko vajag tev, lai būtu valdnieks īsts…
…….. beidzot desinieks ir piekritis un stājās cīņā par varu ar ādmini. Abi sāncenši
cenšas pārliecināt Dēmosu par savu pārākumu un nomelno konkurentu.
Desinieks Dēmosam:
Es viņa sāncensis! Sen tevi mīlu es, sen labu vēlu tev,
Kā daudzi pilsoņi un ļaudis godīgi,
Bet tomēr bezspēcīgi esam viņa dēļ;
Tu zēniem lutinātiem esi līdzināms,
Jo ļaudis kārtīgus pie sevis neuzņem;
Tev apkārt lampinieki, ⁸ kurpju lāpiķi
Un ādu sagriezēji, ādu tirgoņi.
…………………………………………………………….
Pirmais puskoris:
O, Dēm, cik liela vara pieder tev!
Jo cilvēki no tevis baidās kā no īstā tirāna!
Bet viegli piekrāpjams tu esi,
Par glaimiem vārdiem priecīgs, tu muļķos paliec tik arvien,
Uz runām ļoti kārs, tu visu klausies muti atplēzdams,
Bet prāts tavs, kaut gan klāt ir tas, tas tomēr mājās nedzīvo!
( Aristoph. Equit., 148. – 222.; 734. – 740.; 1115. – 1120. ) ⁹

Avots: TLG / Aristofans. Komēdiju izlase. Tulk. A. Ģiezens. Sej. 1 – 2. Rīga, 1960. ( Turpmāk: Aristofans. Komēdiju izlase ).

3.1.2. Fragmenti no komēdijas “Lapsenes”

Komēdijas sižetu veido strīds starp tēvu Filokleonu ( “tas kas mīl Kleonu” ) un viņa dēlu Bdelikleonu ( “tas kas neieredz Kleonu” ), kurš cenšas atbrīvot tēvu no aizraušanās ar tiesas prāvām, paskaidrojot, kā politiķi viņu piemuļķo. Šajā vietā viņi ir saskaitījuši valsts ienākumus un sapratuši, ka lielākā daļa līdzekļu nemaz nenonāk līdz tautai. H. Tumana tulkojums.

Filokleons: Bet kur tad nauda paliek pārējā?
Bdelikleons: Tā aiziet tiem, kas kliedz: “Ne mūžam nenodošu atēniešu tautu skaļo,
Bet cīnīšos par to arvien!” Tu atzīsties, mans tēvs, ka pats tu ievēl tādus
Par kungiem sev, tik viņu glaimu runām ticēdams.
Bet viņi nekaunīgi savu maku piepilda, un talantus pa piecdesmit ikreiz
No citām pilsētām tik izspiež draudēdami: “Maksājiet, vai citādi
Līdz pamatiem es likšu norakt jūsu pilsētu!”
Bet tu tik priecājies par savu varu dižo un viņu galda atbirumus ēd!
…………………… ……………………………….Vai verdzība ir lielākā par šo?
Pie varas tika viņi paši un pielīdēji amatus pie viņiem ieņem, kas
Par to vēl naudu saņem. Bet tev trīs obolus ¹⁰ tik iedos – un laimīgs tu esi,
Kaut par oboliem šiem tu cīnījies esi, pilsētas ielenci un tik
Sviedros strādājis esi. Es vienmēr esmu gatavs plīst no dusmām,
Kad mūsu mājās ienāk Herieja dēls, šis izvirtušais jauneklis,
Kas ienāk, atraisīti brīvs, ar visu savu miesu ļodzīdams,
Un liek tev rītā tiesā ierasties, un kavēt liedz, jo lūk, kas nokavēs,
Trīs savus obolus tas nesaņems. Bet pats, kaut vēlu atnācis,
Kā tiesas aizstāvis vienalga savu drahmu saņems viņš,
Ko dabūjis kā kukuli no kāda apsūdzētā un ko ar citu tiesas amatvīru
Būs sadalījuši abi, savā starpā vienojušies. Un tad nu pāris šis
Ar centību pie lietas ķersies un visu procesu kā divi zāģētāji novadīs:
Kur pavilks viens, tur otrais palaidīs. Bet tu, ar muti atplēstu, tik gaidi
Kases pārzini un neredzi, ko abi šie pa kluso dara…………………………….
Pār daudzām pilsētām, no Ponta ¹¹ un līdz Sardīnijai pat
Tava vara sniedzas, bet tev tik tavu algu dod, pa mazumiņam katru reizi,
To tā kā eļļu pilina, lai tikai vienai dienai pietiktu.
Ir mērķis viņiem, lai tu nabags būtu, un kādēļ, to paskaidrošu es:
Lai pazītu tu savu dresētāju, un tad, kad uzsvilps viņš, lai sunim līdzīgi
Tu mestos ienaidniekiem virsū, tiem, uz kuriem norādīs viņš tev.
Ja tautai labu dzīvi viņi vēlētos, tas viegli būtu izdarāms … ¹²
……………………………………
Bdelikleons korim: ¹³
Jums rādās tirāni un sazvērnieki visur,
Vai par lielu vai par mazu lietu runāts tiek;
Bet es jau gadus piecdesmit par tirāniju neesmu
Vairs dzirdējis nemaz. Bet jums tā liekas svarīgāk
Par zivi sālītu. Pat tirgū visi vien par tirāniju kliedz!
Tu lūko karpu nopirkt sev, bet reņģes nevēlies, tad
Tūdaļ lēto zivju pārdevējs uz tevi kliedz:
“Šis pārtiku sev izvēlas, kā tirāns kāds!” ………..
Ksantijs: Es ar’ nupat ap pusdienlaiku pie ielas meitas iegriezos,
Un apseglot jau grasījos, kad pēkšņi satrakojās tā
Un kliedz man virsū “Vai tu par Hippiju, ¹⁴ par tirānu kļūt gribi?!”
……………………………………..
Lapseņu koris: ¹⁵
Jā, drosmīgi mēs bijām reiz un baiļu nebij mums nemaz,
Ienaidniekus atvairījām mēs, un uz viņu zemēm
Mēs ar kuģiem devāmies, un nebij nodoma nevienam
Runas daiļas izdomāt, vai tiesas prāvā kādam naudu atņemt sev;
Mēs vērtējām tik to, kurš airētais ir labākais starp mums,
Un daudzas persu pilsētas mēs ieņēmām
Un mūsu dēļ šurp foross pievests tiek,
Ko šodien jaunie izlaupa…………………….
Bet mūsu vidū trani ir, kas sēž bez dzeloņiem
Un tikko atnesam mēs forosu, ar grūtībām ko dabūjām,
Tad tūdaļ trani norij to, tie, kas tik mājās sēž un nestrādā.
Bet mums vissāpīgāk ir tas, ka mūsu daļu noēd tas,
Kas nekaro nemaz un kas nav tulznas dabūjis nekad,
No šķēpa vai no aira pats. Un tādēļ priekšlikums ir man:
Trīs obolus lai turpmāk nesaņem no pilsoņiem neviens,
Kas dzimis ir bez dzeloņa.
( Aristoph. Vesp., 488. – 502.; 666. – 685.; 1091. – 1121 )

Avots: TLG

3.2. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

3.2.1. Atēnu valsts stāvoklis demokrātijas laikā

Šajā vietā Tukidīds ir novadījis savu izklāstu līdz Perikla nāvei 429. g. p.m.ē., un dod pārskatu par paša Perikla politisko darbību un Atēnu valsts stāvokli viņa valdīšanas laikā. Kopš 461. g. p.m.ē. Perikls spēlēja vadošo lomu Atēnu politikā, bet kopš 443. g. p.m.ē. viņš 15 reizes tika ievēlēts galvenā stratēga amatā, kas deva viņam faktisku varu visās valsts dzīves jomās.

Tik ilgi, kamēr Perikls miera laikā stāvēja pilsētas priekšgalā, viņš mēreni valdīja un stiprināja tās drošību un viņa laikā pilsēta kļuva varena, bet kad sākās karš, izrādījās, ka viņš pareizi novērtēja tā nozīmi… Bet atēnieši pēc viņa nāves visur rīkojās pretēji, bet arī lietās, kurām nebija sakars ar karu, viņi piekopa politiku, vadoties no dažu pilsoņu godkārības un alkatības, par ļaunu sev un sabiedrotiem. Panākumi šajās lietās bija izdevīgi tikai dažiem cilvēkiem, bet neveiksmes nesa postošas sekas mūsu pilsētai un noveda pie sakāves karā. Cēlonis bija tas, ka Perikls, būdams varens un godāts par savu gudrību un neuzpērkamību, turēja tautu ¹⁶ brīvu un ne tikai nepakļāvās tai, bet pats valdīja pār viņu… Pēc nosaukuma tā bija tautas vara, ¹⁷ bet īstenībā, pirmā pilsoņa vara ( Thuk. II, 65, 5. – 9. ).

3.2.2. Atēnu valsts kritika no ārzemēm

Šis ir fragments no korintiešu sūtņu runas Spartā Peloponesas kara priekšvakarā. Pēc vairākiem lūgumiem spartieši sasauca savus sabiedrotos uz kopsapulci, lai vienotos par politiku attiecībā pret Atēnam. Tajā brīdi atēnieši jau karoja ar vairākiem Spartas sabiedrotiem. Šajā sapulcē korintieši aicināja pieteikt Atēnām karu, jo Korinta bija galvenais Atēnu konkurents tirdzniecībā un visvairāk cieta no atēniešu hegemoniālās ekspansijas. Faktiski uz to brīdi Atēnas jau bez kara pieteikšanās sāka karadarbību pret Korintu. Šeit ir korintiešu runas beigas.

…Nav pieļaujams vairs paciest, kad dažas pilsētas jau šodien tiek pakļautas vardarbībai, bet citas drīz vien piemeklēs tāds pats liktenis, tiklīdz taps zināms, ka mēs šeit sapulcējušies nebijām pietiekoši drosmīgi lai aizstāvētu sevi. Tādēļ saprotiet, vīri sabiedrotie, ka jūs esat nonākuši ārkārtējā postā un šādā stāvoklī mēs sakām jums vislabāko: balsojiet par karu, nebaidīdamies no priekšā stāvošām grūtībām, bet tiecaties pēc ilgstoša miera pēc kara… Šī pilsēta, kas ir kļuvusi par Hellādas tirānu, apdraud visus vienādi, tā kā citas pilsētas jau ir viņas varā, bet citas tā vēl grasās pakļaut. Tādēļ dosimies tagad pret viņu un nostādīsim šo pilsētu vietā, lai gan mēs paši turpmāk varētu dzīvot droši, gan arī lai atbrīvotu tos paverdzinātos šobrīd hellēņus ( Thuk. I, 124, 1 – 3 ).

Avots: TLG.

3.3. Sokrāts. Sarunas

Sokrāts ( 470. – 399. p.m.ē. ) bija viens no pirmajiem un lielākajiem demokrātijas kritiķiem. Pats viņš neko nav rakstījis, taču visprecīzākās ziņas par viņu un viņa uzskatiem ir saglabājušas viņa skolnieka Ksenofonta ( 430. – 425. p.m.ē. ) darbā “Atmiņas par Sokrātu”, kur ir aprakstīti vairāki Sokrāta dialogi ar dažādiem cilvēkiem, kā arī Sokrāta apoloģija tiesā. Ir pamats domāt, ka šajos darbos Ksenofonts diezgan precīzi atspoguļo Sokrāta domu gājienu, tādēļ virsrakstā ir ielikts nevis Ksenofonta, bet paša Sokrāta vārds. H. Tumana tulkojums.

1.

Šajā dialogā notiek Sokrāta saruna ar Perikla dēlu Periklu Jaunāko par atēniešiem un viņu
valsti. Dialoga pirmajā daļā Sokrāts un viņa sarunu biedrs konstatē, ka pateicoties savam
pārākumam pār citiem grieķiem, atēnieši ir kļuvuši iedomīgi, augstprātīgi un pārstājuši
rūpēties par sevi, palikdami arvien vājāki.

Kas tagad atēniešiem būtu jādara, lai viņi atgūtu veco krietnumu? – pajautāja Perikls. Sokrāts atbildēja: man liekas, ka šeit nav nekā noslēpumaina – ja viņi uzzinātu, kādi bija tikumi senčiem un ievērotu tos tikpat stingri, tad viņi kļūtu nemaz ne sliktāki par saviem priekštečiem. Bet ja ne tas, tad paņemdami par paraugu tos, kuri tagad ir pirmajā vietā ¹⁸ un ieviešot sev tādu pašu kārtību kā pie viņiem, lietojot tos pašus iestādījumus kas ir viņiem, atēnieši būtu nemaz ne sliktāki par viņiem, bet ja būtu centīgāki, tad arī vēl labāki.

Tu laikam apgalvo, teica Perikls, ka mūsu pilsētai ir tālu līdz krietnumam. ¹⁹ Kad atēnieši godās vecākus cilvēkus tāpat, kā spartieši , tie paši atēnieši, kuri vecāku cilvēku nievāšanu sāk ar saviem tēviem? Vai kad viņi, tāpat, kā spartieši, ²⁰ nodarbosies ar ķermeņa vingrinājumiem, viņi, kas ne tikai paši nerūpējas par savu veselību, bet arī smejas par tiem, kas to dara? Kad viņi tāpat klausīs saviem arhontiem, tie, kas lepojas ar to, ka nicina amatpersonas? Vai kad viņi būs vienprātīgi? Viņi, kas tā vietā, lai sadarbotos kopīgo interešu labad, viens otram kaitē un skauž cits citu vairāk, nekā svešus cilvēkus, vairāk par visiem citiem strīdas gan privātās, gan kopējās sapulcēs, visvairāk par visiem tiesājas savā starpā ²¹ un iedzīvojas labprātāk uz cita rēķina tādā veidā, nekā palīdzot viens otram; uz kopīgo īpašumu viņi skatās kā uz svešu mantu, ²² plēšas par to un visvairāk priecājas, ja šajās cīņās viņi ir stipri. Tā visa dēļ mūsu pilsētā ir stipri iesakņojusies nevarība un gļēvulība, liela neieredzēšana un naids pilsoņu starpā, un tādēļ es vienmēr ļoti baidos, ka mūsu valsti var piemeklēt tāda nelaime, kādu tā nespēs pārdzīvot ( Xen. Memorab., III, 5. 14. – 17. ).

2.

Šajā vietā Ksenofonts polemizē ar apsūdzības argumentiem, kas tika izvirzīti tiesas prāvā pret Sokrātu.

Bet, zvēru pie Zeva, teica apsūdzētais, Sokrāts mudināja savus sarunu biedrus nievāt esošos likumus, sacīdams, ka muļķīgi ir amatpersonas valstī ievēlēt ar pupu palīdzību, ²³ jo neviens taču negrib, lai viņam būtu ar pupām ievēlēts stūrmanis, galdnieks, flautists vai kāds cits tamlīdzīga darba darītājs, kaut gan kļūdas šajos darbos nodara daudz mazāk ļaunuma, nekā valsts darbā; šādas runas, teica apsūdzētās, rada jauniešos nicinājumu pret pastāvošo valsts iekārtu un tieksmi uz vardarbību… ( Xen. Apol.,I, 2, 9. )

3.
Valdnieki un amatpersonas, teica Sokrāts, ir nevis tie, kam ir scepteris vai tie, kas tika ievēlēti no tiem, kas pagadījušies pa rokai, un ne tie, kas tika pie varas ar lozes palīdzību, vai ar varu, vai izmantojot krāpšanu, bet gan tie, kas māk pārvaldīt ( Xen. Apol.,III, 9, 10. ).

Avots: TLG

3.4. Platons. Dialogi

Būdams labākais Sokrāta skolnieks, Platons pārmantoja no sava skolotāja visas viņa pamatvērtības un attieksmes, to starpā arī kritisku attieksmi pret demokrātiju. Sokrāta nāve uz visu mūžu iespaidoja Platonu un padziļināja viņa noraidošo attieksmi pret demokrātiju. Šajā ziņā viņš krietni pārspēja savu skolotāju, paceļot demokrātijas kritiku teorijas līmenī. Kā zināms, Platona dialogos galvenais personāžs ir viņa skolotājs Sokrāts, kura mutē Platons ieliek gan savas domas, gan paša Sokrāta viedokļus. Šeit ir atlasīti fragmenti no vairākiem Platona dialogiem.

1.
Sokrāts: Es, tāpat kā citi hellēņi, atzīstu atēniešus par gudriem. Un lūk, es redzu, ka tad, kad mēs sanākam kopā tautas sapulcē, ja pilsētai ir kāda vajadzība celtniecības darbos, mēs aicinām par padomniekiem celtniecības jautājumos celtniekus, bet ja rodas kāda vajadzība kuģu būvēšanā, mēs aicinām kuģu būvētājus un tā visās lietās… Bet, kad mēs apspriežamies par valsts pārvaldi, tad šeit ikviens pieceļoties dod mums padomus šajās lietās, vai tas būtu celtnieks, varkalis, kurpnieks, tirgotājs, kuģa īpašnieks, vai bagāts vai nabags, dižciltīgs vai vienkāršas izcelsmes cilvēks, un neviens viņam nepārmet, ka viņš, kam nav nekādu zināšanu šajās lietās un kuram nav arī skolotājs, uzdrošinās uzstāties ar saviem padomiem, jo atēnieši uzskata, ka šis lietas nevar iemācīt ( Plato. Prot., 319. b – d ).

2.
Atēnietis: Tātad, mēs apgalvojam, ka valstij, kas vēlas sevi saglabāt un cilvēcisko iespēju robežās dzīvot laimīgi, tai ir nepieciešams pareizi atšķirt krietnas un nekrietnas lietas. Bet pareizi, ka pirmās un vērtīgākās ir tās lietas, kas attiecas uz dvēseli, kurai piemīt saprātīgums, otrajā vietā – tās lietas, kas attiecas uz ķermeņa skaistumu un labumu, un treškārt — tās lietas, kas attiecās uz īpašumu un labklājību… ( Plato. Leg., 697. b )

Tagad pēc tā visa mums ir jāizskata attiskā valsts iekārta, lai pierādītu, ka pilnīga brīvība un neatkarība no jebkādas varas ir daudz sliktāka, nekā mērena pakļaušanās citiem cilvēkiem… …un mums kādreiz bija sena valsts iekārta, kad valsts amati balstījās uz četrām mantiskām kategorijām, un valdnieks mums toreiz bija kāds kauns, pateicoties kuram mēs labprāt dzīvojām kalpojot mūsu likumiem… (Plato.Leg., 698. b )

…Mani draugi, agrāk, mūsu seno likumu laikā, tauta nevaldīja pār lietām, bet kaut kādā veidā brīvi kalpoja likumiem ( Plato. Leg., 700. a )

3.
Jūra, kaut arī tās tuvums katrā dienā ir salds, īstenībā ir sāļš un rūgts kaimiņš, tādēļ ka jūra piepilda valsti ar lielu un mazu tirdzniecību un dzīšanos pēc peļņas, tā iesakņo dvēselēs liekulību un melīgumu, un cilvēki kļūst neuzticīgi un naidīgi gan savā starpā, gan arī pret citiem cilvēkiem ( Plato. Leg., 705. a ).

4.
Sokrāts: … Tu slavē cilvēkus, kuri, barojot atēniešus, piegādāja viņiem visu, ko tie vēlējās. Stāsta, ka viņi esot padarījuši mūsu pilsētu varenu, bet tas, ka šo agrāko valdītāju dēļ ²⁴ mūsu pilsēta ir pārvērtusies par milzīgu puvekli, to cilvēki nepamana. Bet tie agrākie, atmezdami prom saprātīgumu un taisnīgumu, piepildīja pilsētu ar ostām, kuģu būvētavām, mūriem, nodokļiem un parējām nejēdzībām… (Plato. Gorg., 518. e – 519. a ).

5.
Tātad, arī Homērs uzskatīja par sliktu, ka jūrā stāv triēras ²⁵ tad, kad tuvumā cīnās hoplīti. ²⁶ Lietojot tādus ieradumus arī lauvas drīz vien iemācītos bēgt no stirnām. Turklāt, tajās valstīs, kuru spēku veido flote, kara balvas un godu saņem nebūt ne labākie cilvēki, jo tur, kur viss ir atkarīgs no stūrmaņiem, pentekontarhiem, ²⁷ airētājiem un vispār, ne visai prātīgiem cilvēkiem, tur diez vai kāds spētu pareizi sadalīt balvas un godu… (Plato. Leg., 707. a )

6.
Dēļ mīlestības uz bagātību, kas nodarbina viņus visu laiku, cilvēki nerūpējas vairs ne par ko citu, kā tikai par saviem ienākumiem no dienas uz dienu. Katrs pats sevī ir uzņēmības pilns mācīties tikai tās zināšanās un vingrināties tikai tajās iemaņās, kuras ved uz šo mērķi, bet visu pārējo viņi apsmej… Neremdināmas alkatības dēļ uz zeltu un sudrabu ikviens ir gatavs likt lietā jebkurus paņēmienus un līdzekļus, vienalga, vai tie ir labie vai sliktie, kaut tiktu pie bagātības; un viņš neuztraucas, vai viņa rīcība ir dievbijīga vai nē, vai acīmredzami apkaunojoša, kaut tik viņam būtu iespēja tāpat, kā dzīvniekam tikt pie rīšanas un dzeršanas un nodoties visai iespējamai baudkārei… tātad, tas, par ko es tagad runāju, ir viens no tiem cēloņiem, kas neļauj valstīm attīstīt labas iemaņas vienalga kādās lietās, to skaitā arī kara mākslā. No cilvēkiem, kas no dabas vispār ir labi, tas pataisa tirgoņus, kuģu īpašniekus, visdažādāko apkalpi, no drosmīgiem cilvēkiem – laupītājus, zagļus, bezdievjus, kaušļus un tirānus… ( Plato. Leg., 831. c – e )

7.
Demokrātija , manuprāt, rodas tad, kad nabagie pēc savas uzvaras dažus no saviem pretiniekiem nogalinās, citus padzīs prom, bet citus pielīdzinās pārējiem pilsoņu tiesībās un valsts amatu ieņemšanā, kas demokrātiskā valstī parasti notiek ar lozes palīdzību…

— Un kā tad cilvēki dzīvo? Kāda ir tā demokrātiskā iekārtā? Jo skaidrs taču, ka tā atspoguļosies arī cilvēkā, kurš iegūs demokrātiskas īpašības.
— Jā, tas ir skaidrs.
— Tātad, vispirms tie ir brīvie cilvēki, valstī rodas brīvības pilnība, atklātība ²⁸ un iespēja darīt visu, ko gribas.
— Saka, ka tā ir, kā tu teici.
— Un skaidrs, ka tur, kur tas ir atļauts, katrs iekārtos savu dzīvi tā, kā tas viņam pašam patīk.
— Jā, tas ir skaidrs.
— Domāju, ka šādā valsts iekārtā cilvēki būs ļoti dažādi.
— Bet kā savādāk?
…………………………………………………..

… Vai tu neesi redzējis, ka šādā valsts iekārtā, cilvēki, kas tika notiesāti uz nāvi vai padzīti trimdā, tomēr paliek pilsētā un apgrozās sabiedrībā, tā it kā tas nevienam nerūpētu vai neviens to nemanītu, un staigā tāds cilvēks tā kā pusdievs ? ²⁹
— Jā, tādus cilvēkus kā tu saki, es daudzus pazīstu.
— Šī iecietība ne pavisam nav tāda maza demokrātijas īpatnība, bet gan tā ir visa tā nievāšana, ko mēs esam atlasījuši un izcēluši tad, kad dibinājām mūsu valsti. ³⁰ Tātad, ja cilvēkam nav izcila daba, viņš nekad nekļūs par labu cilvēku, tāpat arī, ja bērns jau no agras bērnības savās spēlēs un nodarbībās nesaskārās ar skaisto un labo. Bet šī valsts iekārta, augstprātīgi nonievājot visas šīs lietas, nemaz nepievērš uzmanību tam, no kādām nodarbēm pāriet pie valsts darbiem, bet izrāda cilvēkam godu ja tik viņš ir noskaņots par labu tautas masai.
— Jā, liela. kā tu saki, ir šī iecietība!
— Tādas lūk, un līdzīgas īpašības piemīt demokrātijai, valsts iekārtai, kura, kā šķiet, ir visai anarhiska, bet patīkama un dažāda, un kura dibina savādu vienlīdzību, kas pielīdzina savā starpā līdzīgos un nelīdzīgos.
— Jā, un mēs ļoti labi pazīstam to, par ko tu runā.
— Un tagad nu palūkojies, kādas tad ir tāda demokrātiskā cilvēka īpašības … ³¹
……………………………………….
— Galu galā, viņas ³² manuprāt, ieņem jaunas dvēseles akropoli, ³³ pamanot ka tā ir tukša un tajā nav nedz mācību, nedz labu iemaņu, nedz arī patiesu runu, tātad, nav šo labāko cilvēciska prāta sargu un aizstāvju, kas ir tiem cilvēkiem, kuri ir tīkami dieviem.
— Tieši tā.
— To vietā viņam uzbruks nepatiesi viedokļi un lielīgas runas un ieņems šo cietoksni.
— Ļoti pareizi tu saki.

…….. un tad viņi apsauks kaunu par muļķību un iztrieks to laukā kā trimdinieku, bet saprātīgumu nosauks par drosmes trūkumu un, nomētājot to ar dubļiem, izmetis laukā… Tad iztukšojot un iztīrot to dvēseli, kuru viņi būs jau ieņēmuši un kura jau bija iesvētītā lielajos noslēpumos, viņi pēc tam ar lielu spožumu un liela kora pavadībā novedīs uz turieni augstprātību un nepaklausību, izvirtību un bezkaunību, vainagodami to visu ar vainagiem, dziedādami šīm lietām slavas dziesmas un izpušķodami tās ar jaukiem vārdiņiem: augstprātību viņi sauks par izglītotību, izlaidību – par brīvību, izvirtību – par spožumu, bezkaunību – par vīrišķību. Vai tad ne tādā veidā cilvēks, kas tika audzināts nepieciešamu iekāru robežās, vēl jauns būdams, pāriet pie nevajadzīgu un nederīgu iekāru atbrīvošanas un atraisīšanas?
………………………………………………

— Tātad, tas, ko demokrātija uzskata par labu un pēc kā viņa neremdināmi tiecas, tas pats arī viņu iznicina.
— Un ko tad viņa uzskata par labu?
— Brīvību. Demokrātiskajā valstī tu tik to vien dzirdi, cik brīvība ir skaista un ka tikai tādā valstī ir cienīgi dzīvot tam, kas ir brīvs no dabas.
— Jā, šādas runas nācās dzirdēt diezgan bieži…
— Kad gadīsies, ka demokrātiskajā valstī, kas slāpst pēc brīvības, pie varas nāks sliktie vīna pienesēji un tā pārlieku piedzersies ar neatšķaidītu brīvību, ³⁴ tad tā sāk sodīt savas amatvīrus, ja viņi nav pietiekami iecietīgi un nedod pilnu brīvību, apsūdzot viņus, ka viņi esot nešķīstie un viņiem piemītot oligarhiskā ³⁵ nosliece.
— Jā, tā tas notiek, kā tu saki.
— Tos pilsoņus, kas ir paklausīgi varas pārstāvjiem, tur iemin ar kājām dubļos it kā tie būtu pavisam nevērtīgi un brīvprātīgi vergi, bet priekšnieki, kas līdzīgi padotiem un padotie, kas līdzīgi priekšniekiem, tur tiek slavēti un godāti gan publiski, gan privāti. Vai tad šādā valstī brīvība neizplešas ar nepieciešamību uz visām lietām?
— Bet kā savādāk?
— Tā nokļūst, mans draugs, arī privātās mājās un tas beidzot noved pie tā, ka nepaklausība iesakņosies pat mājdzīvniekos.
— Kā to var saprast, ko tu saki?
— Piemēram, tēvs pierod līdzināties bērniem un baidās no dēliem, dēls būs līdzīgs tēvam un tur bērni brīvības dēļ pārstās godāt vecākus un baidīties no viņiem, tad metoiki ³⁶ pielīdzināsies pilsoņiem un pilsoņi metoikiem un tas pats notiks ar ārzemniekiem.
— Jā, tā arī notiek, kā tu saki.
— Turklāt, notiek vēl visādas šādas sīkas lietas: pie šādas kārtības skolotājs baidās no skolēniem, skolēni ne par ko netur skolotājus un audzinātājus; ³⁷ un vispār, jaunieši sāk atdarināt pieaugušos un sacensties ar viņiem vārdos un darbos, bet pieaugušie un vecie, pielāgojoties jaunajiem tik to vien dara, ka bārsta jokus un asprātības, pielīdzinādamies jauniešiem, lai tikai viņi neliktos nepatīkami un valdonīgi… … gandrīz mēs aizmirsām pateikt, ka brīvība un vienlīdzība tur pastāv arī starp sievietēm un vīriešiem un vīriešiem un sievietēm…
… Viņiem liekas ka viss, kas saistīts ar piespiešanos, sagādā viņiem verdzību un nav paciešams, bet beidzot, kā tu zini, viņi vairs nerēķināsies arī ar likumiem, rakstītiem un nerakstītiem, tā lai par viņiem vispār nebūtu nekādas varas…
… Jo šķiet, ka vislielākā brīvība gan atsevišķam cilvēkam, gan veselai valstij pārvēršas par vislielāku verdzību.
— Tas ir dabiski.
— Tad lūk, tirānija rodas, man liekās, ne no kādas citas politiskās iekārtas, kā tikai no demokrātijas, tātad no lielākās brīvības rodas vislielākā un visbargākā verdzība… ( Plato. Resp., 557.a – 563 b )

8.

Platons analīzē demokrātisko sabiedrību un vienu tās daļu nosauc par traniem:

… Demokrātiskā iekārtā viņi, ³⁸ atskaitot retus izņēmumus, atrodas pie varas; visindīgākie no viņiem uzstājās ar runām un rīkojas, bet pārējie sēžas tuvāk pie oratoru tribīnes un dūc un nepieļauj lai kāds runātu savādāk. ³⁹ Iznāk, ka šajā valsts iekārtā pār visām lietām, atskaitot nedaudzus izņēmumus, valda šādi te cilvēki. ( Plato. Resp., 564. d )

Avots: TLG.

3.5. Aristotelis. Politika

Paradoksālā veidā Aristotelis ne tikai attaisno demokrātiju, bet arī apgāž to. Iespējams, šo pretrunu var izskaidrot ar to, ka viņš principā atbalstīja demokrātiju kā vairākuma varu, bet nepieņēma tās vienlīdzības formas, kuras bija izveidojušās reālajā demokrātijā .Šeit ir apkopoti dažas viņa kritiska spiezīmes par Atēnu demokrātiju.

1.
…Vienlīdzības izpratnē tika pieļauta kļūda, kā jau tas tika norādīts iepriekš. Demokrātija ir izveidojusies no tā, ka tika pieņemts, ka tie, kas ir vienlīdzīgi kādā vienā lietā, ir vienlīdzīgi vispār, jo tiek uzskatīts, ka, ja cilvēki ir vienlīdzīgi brīvi, tad viņi vispār ir vienlīdzīgi… ( Arist. Pol., 1301. a 27. )
Taisnība, kā šķiet, ir vienlīdzība, un tā tas arī ir, tikai ne visiem, bet vienlīdzīgiem; nevienlīdzība arī ir taisnība, tikai atkal ne visiem, bet nevienlīdzīgiem… ( Arist.Pol.,1280. a 11. – 12. )
…Vispār ir divi vienlīdzības veidi: vienlīdzība pēc daudzuma un vienlīdzība pēc goda… viennozīmīgi taisnīga var būt tikai vienlīdzība pēc goda ( Arist.Pol., 1301. b 30, 35. ).

2.
Cits demokrātijas veids ⁴⁰ ir tāds, kur valda ne likums, bet tautas masa. ⁴¹ Tas notiek tad, kad vadošo lomu sāk spēlēt tautas sapulces lēmums, nevis likums. Tas notiek caur demagogiem. Tajās demokrātiskās valstīs, kur valda likums, demagogiem nav vietas, jo tur pirmajā vietā ir labākie pilsoņi, bet tur, kur likumi nav galvenie, tur uzrodas demagogi. Tauta tur kļūst par vienvaldnieku, ⁴² kas ir viens, bet sastāv no daudziem, augstāka vara pieder daudziem, ne katram konkrēti, bet visiem kopā… Šī tauta, kas ir monarhs, arī valdīt tiecas monarhiski, jo šajā gadījumā par viņu nevalda likums, un tā kļūst despotiskā, kādēļ arī glaimotāji tad tiek godāti, un no visām vienvaldības formām tā visvairāk atgādina tirāniju; tādēļ arī raksturs šim varām ir līdzīgs: gan tirānija, gan demokrātija rīkojas despotiski pret labākiem pilsoņiem, demokrātijas lēmumiem ir tāda pati nozīme, kā tirānijas rīkojumiem; arī demagogi pie vienas varas un glaimotāji pie otrās ir līdzīgi. Gan tiem ,gan tiem ir liels spēks: glaimotājiem pie tirāniem, demagogiem – pie demokrātijas. Viņi ir vainīgi pie tā, ka valda tautas sapulces lēmums, nevis likums, jo demagogi visas lietas nodod sapulcei. No tā iznāk, ka demagogi kļūst vareni, jo tauta valda pār visām lietām, bet pār tautas viedokli valda viņi, jo tauta paklausa viņiem ( Arist. Pol., 1292. a 5. – 27. ).

3.
Demokrātijās, kas visvairāk tiek atzītas par demokrātijām, ir iedibinājusies kārtība, kas ir pretēja tam, kas demokrātijai ir vajadzīgs, tā cēlonis ir tas, ka tur viņi nesaprot kas ir brīvība. Jo demokrātiju, šķiet, nosaka divas lietas: tautas masas vara un brīvība; tur tiek pieņemts, ka vienlīdzība ir taisnība, bet savukārt, vienlīdzība esot tas, kas ir tautas masas viedoklis, bet brīvība esot tas, ka katrs var darīt ko viņš grib. Tā arī dzīvo šādās demokrātijās katrs pēc saviem ieskatiem, jeb “kā pats es vēlos”, kā saka Eiripīds. Bet tas ir slikti, jo dzīvi saskaņā ar valsts kārtību vajadzētu uzskatīt ne par verdzību, bet par glābiņu ( Arist.Pol., 1310.a 25. – 35. ).

Avots: TLG.

Saistītie raksti:

10.2. ATĒNU TIRĀNIJA 7. MANU LIKUMI 15. THE DOCTRINE OF FASCISM. BENITO MUSSOLINI. (1932) 14. VIDUSLAIKU TEKSTI