8.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: ATĒNAS ARHAIKAS LAIKMETĀ
4. ATĒNAS ARHAIKAS LAIKMETĀ
Arhaikas laikmetā Atēnas pakāpeniski izvirzījās par vadošo polisu visā Grieķijā. Šeit notika procesi, kas gala rezultātā noteica demokrātijas izveidi šajā valstī. Tas ir vienīgais gadījums, kad mūsu rīcībā ir tik daudz avotu, kas ļauj izsekot polisas attīstībai arhaikas laikmetā. Protams, arī šeit ir iztrūkumi un informācijas nepilnība, kas vairākus jautājumus atstāj neskaidrus, bet visumā mēs varam rekonstruēt galvenos procesus un notikumus. Tas dod mums iespēju ieraudzīt, kā šajā valstī novācijas vienojās un sadūrās ar tradīciju, kā mainījās sabiedriskā doma un dzīves veids. Apstākļos, kad jaunie procesi mainīja pierastās dzīves formas, Atēnām, tāpat, kā citām polisām, bija jāatrod veids, kā savienot jaunās realitātes ar tradīciju. Ja Sparta kategoriski nostājās pret novitātēm un centās ar radikāliem līdzekļiem saglabāt vecas dzīves formas, tad Atēnas izvēlējās grūto un riskanto adoptācijas ceļu, kurā viņiem nācās gan pielāgot tradīciju jaunajiem apstākļiem ( Solons ), gan arī jaunās dzīves realitātes pakļaut vecajām formām un idejām ( tirānijas laiks ). Veicot šo ceļu, Atēnās jau klasiskajā laikmetā izveidojās jauna, līdz šim neredzēta demokrātijas pasaule. Šīs pasaules izveidi mēs varam raksturot kā modernizācijas procesu, kas skāra visas dzīves jomas. Atēnu modernizācijas rezultāti tiks aplūkoti nākamajā nodaļā, bet šeit apkopotie avotu teksti ļauj iedziļināties arhaikas laikmeta notikumos un procesos.
Visi atēniešu sociālie un politiskie modeļi, viņu vērtības, vēsture un kultūra, tas viss koncentrētā veidā izpaudās divos galvenajos arhaisko Atēnu vēstures krustpunktos – Solona reformās un Peisistrātīdu tirānijā. Tādēļ šajā nodaļā uzmanība tiek pievērsta tieši šiem diviem krustpunktiem.
1. ATĒNAS SOLONA REFORMU PRIEKŠVAKARĀ
Šeit ir atlasīti mūsu rīcībā esošie teksti, kas atspoguļo Atēnu valsts un sabiedrības stāvokli īsi pirms Solona reformām. Balstoties uz šiem tekstiem, zinātnieki mēģina saprast, kas izsauca reformas, jeb, citiem vārdiem sakot, kāda ir sociālā konflikta būtība, kas noveda Atēnu polisu krīzes stāvoklī, no kura to centās izvest Solons.
1.1. Solons. Eunomija
Solons ( ap 640. – ap 560. g. p.m.ē. ) – atēniešu aristokrāts, dzejnieks un politiķis. 594. g. p.m.ē. Solons veica plašas reformas, kas mainīja Atēnu valsts uzbūvi. Savā dzejā viņš pievērsās pārsvarā politiskiem jautājumiem, bet pieskārās arī vispārējām tēmām. Šajā elēģijā, kas saucās “Eunomija” ( burt.: ”Lablikumība” ) Solons emocionāli apraksta Atēnu stāvokli pirms reformām un pamāca atēniešus. Tas ir aculiecinieka un notikumu dalībnieka teksts, kas ar to iegūst īpašu vēsturisku vērtību. Šeit un citos fragmentos Solona dzeja tiek sniegta Ā. Feldhūna tulkojumā ( atskaitot tos Solona dzejas fragmentus, kurus citē Plutarhs un Aristotelis savos darbos. Šos fragmentus ir tulkojis H. Tumans. Skat. IV, 2. un tālāk ). Plutarha darbos, kurus ir tulkojis H. Tumans ).
Gan pēc Zevtēva gribas, gan citu mūžīgo prāta
Mūsu valstij ir lemts neaiziet bojā nekad.
Pilsētas aizgādne taču ir dievu valdnieka meita:
Pallāda Atēna tur sargājot roku pār to.
5 Tomēr pilsoņi paši, ko urda alkas pēc mantas,
Savā aklumā grib pilsētu nelaimē grūst.
Netaisni arī ir vīri, kas vada tautu; tos gaida
Nekrietnas patvaļas dēļ atmaksai bēdas un posts.
Lepnību savu nekādi tie apvaldīt neprot un nemāk
10 Prieku mierīguprāt necilā mielastā rast.
…………………………………………………………….
Un kļūst bagāti viņi netaisno rīcību kopjot arvien. 1
………………………………………………………………
Nav tiem ne tempļa, ne tautas īpašums svēts, viņi zog
Nesaudzīgi un laupa kur kurais, un novārtā atstāts
Likums mūžsenais tiek, Taisnības dievei kas dārgs.
15 Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,
Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgiem steidz.
Neizbēgami valsti šāds strutu augonis indē,
Un tā tauta jo drīz verdzības muklājā slīgst.
Snaudošas ķildas tā modina savkārt un pilsoņu karu,
20 Bojā bez skaita tad iet zaļoksnās jaunatnes zieds.
Pamatus pilsētai mūsu nu dragā naidīgie spēki,
Sadursmēs stiprās, kas netaisniem mīļas. 2
Tāds, lūk, pār tautu nāk posts, un cik daudz gan tai trūcīgo ļaužu,
Kuri no dzimtenes prom svešumā aizrauti tiek, —
25 Viņus pārdod par vergiem un sasien kaunpilnām saitēm.
………………………………………………………………………………….
Vistautas nelaime ienāk jebkurā pilsoņa mājā,
Nav tādu vārtu, kas spēj pretī šim ļaunumam stāt;
Viegli tas pārlec pār augstākiem žogiem un atrod ikvienu,
Arī vistālākais kakts nespēj vairs drošību sniegt.
30 Tāpēc vēl mana sirds, lai mācu es Atēnu tautu:
Likumi cieņā kad nav, smagi jo smagi cieš valsts.
Labi likumi 3 allaž par teicamu kārtību gādā
Un, ja kam nelietīgs prāts, tūdaļ pat važās to kaļ,
To, kas nav līdzens, vērš gludu un uzliek augstprātam grožus,
35 Pašā iedīglī kalst ziedzīgai iedomai liek,
Iztaisno spriedumus griezos un patvaļas nedarbus kavē,
Pilsoņu kopā, kur nav saskaņas, atjauno to,
Izbeidz derdzīgas ķildas un naidu. Tā cilvēku saimei
Visu, kas taisnīgs un krietns, teicami likumi sniedz.
( Fragm. 3, Eunomia )
Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…
1. 2. Aristotelis. Atēniešu politija 4
Vienīgais rakstiskais avots par šā laika Atēnu vēsturi ir Aristoteļa traktāts “Atēniešu politija”. Šajā darbā Aristotelis apskata ne Attikas vēsturi kā tādu, bet gan atēniešu valsts iekārtu tās vēsturiskajā attīstībā. Viņš ir izmantojis autentiskus dokumentus un daudzu grieķu vēsturnieku sacerējumus, kuri nav saglabājušies līdz mūsu dienām. Līdz ar to, Aristoteļa sniegtās ziņas it ļoti vērtīgas, bieži vien unikālas. Šajā fragmentā viņš apraksta atēniešu valsts stāvokli VII – VI gs.p.m.ē.
( 2.2.) Jāņem vērā, ka valsts iekārta vispār bija oligarhiska, 5 bet galvenais bija tas, ka nabagie tika paverdzināti gan paši, gan arī viņu bērni un sievas. Viņi tika saukti par pelatiem 6 vai hektemoriem, 7 tāpēc, ka uz tādiem noteikumiem viņi apstrādāja bagātnieku laukus. Visa zeme atradās bagātnieku rokās. Turklāt, ja šie nabagie nespēja atdot īres maksu, tad varēja paņemt verdzībā viņus pašus un viņu bērnus. Tāpat visi aizņēmumi tika nodrošināti ar parādnieka brīvības atņemšanu līdz pat Solona laikiem. 8 Viņš pirmais kļuva par tautas prostātu. 9 Protams, no visiem dzīves apstākļiem vissmagākais tautai bija tieši verdziskais stāvoklis. Bet arī ar visu citu tauta bija neapmierināta, jo nekur viņai nebija savas daļas.
( 3.1. )Valsts iekārta, kas pastāvēja līdz Drakontam 10 bija sekojoša. Augstākos valsts amatos ievēlēja pēc dižciltības un bagātības; amatpersonas valdīja sākotnēji mūža garumā, bet vēlāk – desmit gadus.
( 3.2. ) Svarīgākie un pirmie laika ziņā amati bija basilejs, 11 polemarhs 12 un arhonts. 13 No tiem pirmais bija basileja amats, jo tas tika mantots no tēviem. Otrais tika pievienots polemarha amats, tādēļ, ka daži ķēniņi izrādījās vāji kara lietās. Šāda iemesla dēļ tika paaicināts Jons, 14 kad bija radušies smagie apstākļi.
( 3.3. ) Pēdējais tika izveidots arhonta amats. Lielāka daļa autoru apgalvo, ka šis amats ir radies Medonta 15 laikā, bet daži uzskata, ka Akasta 16 laikā, jo viņa laikā, pēc viņu domām, Kodrīdi 17 atteicās no ķēniņa goda arhonta privilēģiju dēļ. Lai kā tas patiesībā būtu, laika starpība abos gadījumos ir neliela. Bet par to, ka šis amats tika ieviests pēdējais liecina tas, ka arhonta pārziņā nav nekādu lietu, kas tika mantotas no tēviem, kā tas ir basilejam un polemarham, bet tikai jaunieviestās lietas. Tādēļ tikai nesen šis amats ieguva svarīgu nozīmi, kad tas tika paplašināts ar papildus pilnvarām.
( 3.4. ) Kas attiecas uz tesmotētiem, 18 tad viņus sāka ievēlēt daudzus gadus vēlāk, kad amatpersonas jau vēlēja uz vienu gadu. Viņiem bija jāpieraksta tiesiskie nolikumi un jāglabā tie līdz tiesai. Lūk, tādēļ no augstākiem amatiem šis viens nebija ilgāks par vienu gadu.
( 3.5. ) Tātad, lūk, šādā secībā amati ir radušies viens aiz otrā.
Kas attiecas uz viņu atrašanās vietu, tad deviņi arhonti 19 uzturējās ne visi vienā vietā, bet basilejs rezidēja tā saucamajā Bukolionā 20 Pritaneja 21 tuvumā ( to pierāda tas, ka vēl šodien tur notiek basileja sievas savienošanās un laulība ar Dionīsu 22 ), arhonts – Pritanejā, polemarhs – Epilikijā. Āgrāk šo vietu sauca par Polemarhiju, bet kad Epiliks, pēc tam, kad bija izpildījis polemarha pienākumus, pārbūvēja to un izgreznoja, to sāka dēvēt par Epilikiju. Tesmotēti sēdēja Tesmotētijā, bet Solona laikā visi arhonti pulcējās kopā Tesmotētijā.
Arhontiem bija tiesības izlemt visas lietas galīgi, bet ne tā, kā tagad, kad viņi tikai veic pirmo lietas izmeklēšanu. Tā lūk, bija ar arhontu amatiem.
( 3.6. ) Visbeidzot, Areopāgitu padomei 23 bija uzdevums tikai sargāt likumus, bet īstenībā tā turēja savās rokās visas svarīgākās lietas valstī, uzliekot sodus bez apelācijas tiesībām visiem kārtības pārkāpējiem. Tas izskaidrojams ar to, ka arhontu vēlēšanas notika pēc dižciltības un bagātības, un tieši no viņiem tika ievēlēti areopāgiti. Lūk, tādēļ šis ir vienīgais amats, kurā arī mūsdienās ievēl uz visu mūžu.
( 3.4. ) Tāda pamatos bija sākotnējā valsts iekārta…
( 5.1. ) Tādēļ, ka pastāvēja šāda valsts iekārta un lielākā tautas daļa tika paverdzināta no bagātnieku puses, tauta sacēlās pret bagātiem. 24
( 5.2. ) Jukas bija lielas un ilgi vieni cīnījās pret otriem; līdz beidzot viņi kopīgi ievēlēja Solonu par starpnieku un arhontu un lika viņam sakārtot valsts lietas pēc tam, kad viņš bija sacerējis elēģiju, kur sākumā bija šādi vārdi:
Jā, to saprotu es, un dziļas skumjas sirdi man grauž:
Redzu, ka pagrimst dzimtene mūsu, kas pirmā
Starp Jonijas zemēm ir bijusi kādreiz…
Tajā viņš uzbrūk abām partijām, un aizstāvot vienu no otras, izskata visu strīdu, un pēc tam mēģina pierunāt abas puses izbeigt savstarpējo ķīviņu…
( 5.3. ) …turklāt, viņš… brīdina bagātos pret pārmērīgām prasībām:
Tomēr jūs remdiniet krūtīs sev vareno sirdi:
Daudz un līdz sātam labumus guvāt jau jūs.
Ziniet mēru savam augstprata garam; citādi pārstāsim
Paklausīt mēs, un nebūs pa prātam tas jums.
Un vispār par šo juku vaininiekiem viņš vienmēr sauc bagātniekus. Tādēļ arī savas elēģijas sākumā viņš saka, ka baidās “gan no cilvēku alkatības, gan no viņu augstprātības” – tātad, viņš uzskata, ka tādēļ ir izcēlies naids.
( Arist. Ath. Pol. 2.2 – 5.1 )
Avots: TLG.
1.3. Plutarhs. Solona biogrāfija
Nozīmīgākais avots par Solonu pēc Aristoteļa ir Plutarha sarakstīta Solona biogrāfija, fragmenti no kuras tiek piedāvāti šeit un turpmāk.
Tā kā nevienlīdzība starp bagātiem un nabagiem sasniedza tajā laikā it kā visaugstāko punktu, tad valsts atradās ļoti nestabilā stāvoklī un varēja noturēties un izvairīties no jukām tikai tajā gadījumā, ja tiktu dibināta tirānija. Jāņem vērā, ka visa parastā tauta bija parādā bagātajiem, tā kā tā vai nu apstrādāja viņu zemi, maksājot par to sesto ražas daļu, — šos cilvēkus sauca par hektemoriem un tētiem, 25 — vai nu ņemot aizņēmumus nonāca parādverdzībā, pie tam viena daļa kļuva par vergiem savā dzimtenē, bet citi tika pārdoti svešumā. Daudziem nācās pārdot pat savus bērnus ( to neaizliedza neviens likums ) vai arī bēgt projām no dzimtenes kreditoru bardzības dēļ. Bet lielākā daļa, turklāt spēcīgākie cilvēki, sāka rīkoties kopīgi, aicinot viens otru neattiekties pret šīm lietām vienaldzīgi, bet izvēlēties vienu uzticamu cilvēku par prostatu, atbrīvot parādniekus, kuri ir nokavējuši maksāšanas termiņus, pārdalīt zemi un pilnīgi mainīt valsts iekārtu ( Plut. Sol. XIII )
Avots: TLG.
Atsauces:
- Ā. Feldhūnam šeit ir: “Iespēju bagātiem kļūt netaisna rīcība dod”. Šīs frāzes tulkojums ir mainīts, lai precīzāk atspoguļotu šeit esošo Solona domu par to, ka tieši viņa pieminētie nekrietnie pilsoņi kļūst bagāti netaisnā ceļā. ↩
- Tekstā šeit stāv: en synodois. Vārds synodos grieķu valodā var apzīmēt gan saietu, gan sadursmi, kauju. Ā. Feldhūns ir izvēlējies pirmo variantu un pārtulkojis šo vietu šādi: “Slepenās sanāksmēs to nekrietni cilvēki grauj”. Man šķiet, ka šeit drīzāk iet runa par sadursmēm, jo, pirmkārt, par to liecina mūsu avotu ziņas par nemieriem tā laika Attikā ( Arist. Ath. Pol. 5, 1 – 2 ), un otrkārt, pretējā gadījumā nevarētu saprast, par kādām sanāksmēm tiek runāts un kā šīs sapulces var graut pilsētu; turklāt, oriģinālā tekstā šeit nemaz nav vārda “slepenās” ( sanāksmes ). ↩
- “Labi likumi” ( eunomia ) – burtiski: “lablikumība”, kas, kā pareizā valsts kārtība, tiek pretnostatīta tādai valstij, kur valda nekārtība un nelikumība ( anomia ). Tātad, Solons apgalvo, ka dotajā brīdī Atēnās valda nelikumība un aicina atēniešus dibināt “lablikumību”. ↩
- Politija ( politaia ) – valsts iekārta. ↩
- Oligarhija ( oligarchia ) – burtiski: “nedaudzu cilvēku vara”. Senie grieķi pazina divus oligarhijas tipus: arhaikas laikmetā tā bija lielākoties aristokrātisko klanu vara, vēlāk – naudīgo grupējumu vara. ↩
- Pelati – algotie lauku strādnieki, par kuriem nekas tuvāk nav zināms. ↩
- Hektemori – “sestās daļas strādnieki” – vēl viena lauku strādnieku kategorija. Joprojām zinātnieki diskutē par to, vai hektemori maksāja 1/6 ražas daļu zemes īpašniekam, vai paturēja to sev. ↩
- 594. g. p.m.ē. Solons uz visiem laikiem atcēla parādverdzību. ↩
- Tautas prostāts – tautas vadonis / aizbildnis. ↩
- Ap 621. / 620 g. p.m.ē. Drakonts veica pirmo likumdošanu Atēnās. No šiem likumiem ir saglabājušies tikai daži fragmentārie likumi par slepkavībām – Drakonts noteica dažādus sodus par tīšu un netīšu slepkavību un nodeva šo lietu izskatīšanu speciālai tiesnešu komisijai, tādejādi likvidējot asinsatriebības tradīcijas. Aristotelis “Atēniešu Politijā” sniedz nepareizas ziņas par Drakonta likumiem, tādēļ šī vieta no viņa traktāta tiek izlaista. ↩
- Basilejs – ķēniņš. ↩
- Polemarhs – karavadonis. ↩
- Arhonts – “tas, kas valda”, “priekšnieks” – augstākā atēniešu amatpersona. ↩
- Jons – mitoloģisks tēls, Apollona dēls, leģendārais Atēnu valdnieks, joniešu cilts pamatlicējs. ↩
- Medonts — leģendārais Atēnu valdnieks, pēdējais ķēniņš Attikas vēsturē. ↩
- Akasts – viens no leģendāriem Atēnu valdniekiem. ↩
- Kodrīdi – pēc mītiem, Kodrīdi bija pēdējā ķēniņu dinastija, kas valdīja Atēnās. ↩
- Tesmotēti ( thesmothetai ) – burtiski: “likumdevēji” – tiesneši ( kopā 6. cilvēki ), kuriem tika uzdots tiesāt svarīgākās prāvas, kontrolēt amatpersonu darbību, glabāt valsts tiesas aktus un likumus, sekot, lai pieņemtie lēmumi un likumi atbilstu esošai likumdošanai. ↩
- Deviņi arhonti – 3. pirmie arhonti ( arhonts, basilejs un polemarhs ) un 6. tesmotēti kopā veidoja arhontu kolēģiju. ↩
- Bukolions ( boukolion )– burtiski: “vērša māja” – ēka, kur rezidēja arhonts – basilejs un kur notika reliģiskie rituāli ( skat. atsauci 22 ). ↩
- Pitanejs – ēka, kur atradās svētais visas tautas pavards un kur rezidēja svarīgākās amatpersonas. ↩
- Tur lielajos svētkos, februārī – martā, notika mistisks rituāls ( hieros gamos – hierogāmija — “svētā laulība” ), kas simbolizēja ( atdarināja ) dieva un mirstīgas sievietes fizisko tuvību. ↩
- Areopāgas padome – arhaikas laikmetā svarīgākā tiesas padome, kas sastāvēja no izcilākajiem aristokrātiem, kuri jau bija izpildījuši arhonta pienākumus. Šī padome rezidēja Areopāga pakalnā ( Areos pagos – “Areja kalns”, t.i. kalns, kas veltīts kara dievam Arejam ), kas atrodas pie pašas Akropoles, mazliet iepretī tai. Pēc leģendas šo tiesas padomi dibināja pati dieviete Atēna, tādēļ Areopāga tiesai bija vislielākā vara un autoritāte valstī līdz pat demokrātijas laikiem. Areopāgas locekļus sauca par areopāgitiem. ↩
- Šeit tiek lietots vārds gnōrimoi — “dižciltīgie”, “bagātie” un vispār, “pazīstamie” cilvēki. Tātad, Aristotelis saka, ka tauta sacēlās pret visiem ietekmīgiem cilvēkiem. ↩
- Tēti – parasts laukstrādnieku apzīmējums, kas tika lietots arī klasiskajā laikmetā. ↩
