Kur šodien ceļo Odisejs? Vēsturnieka Harija Tumana komentārs par Kristofera Nolana filmu «Odiseja»
Beidzot iznācis mans raksts par Kristofera Nolana filmu „Odiseja“.
Tā kā filmai nav nekāda sakara ar vēsturi un ir ļoti mazs sakars ar Homēru, man nebija iespējams veikt nekādu vēsturisko analīzi (jo nebija par ko), tādēļ tā vietā es piedāvāju savu skatījumu uz šo filmu kā uz mūsdienu masu kultūras fenomenu. Tiem, kas vēlas zināt, kādi patiesībā bija Homēra varoņi, tai skaitā Odisejs, iesaku izlasīt 1. nodaļu manā grāmatā “Varoņi un varonība senajā Grieķijā” (grāmata vēl ir nopērkama), vai arī izlasīt šo rakstu: Tumans H. Par Homēra varoņu ētisko motivāciju // Latvijas Universitātes raksti. Filosofija, 2008. Nr. 739. Lpp. 70 – 81 ; vai šo rakstu: H. Tumans. Hierarchy of Animal Images in Homeric Similes // Vēsture. Latvijas Universitātes žurnāls. 2026, 21. Lpp. 15-32.
PS. Oriģinālā versijā raksts bija mazliet garāks (bija skaidrojums par to, kā senie grieķi saprata mākslu un mana tēze par to, ka šodien, ja kāds režisors gribētu izcelties un būt oriģināls, viņam vajadzētu uzņemt filmu vai uzvest lugu par klasisko sižetu ar cieņu pret vēsturi un tekstu ) un man vārds “bezkultūta” bija bez pēdiņām.
Kur šodien ceļo Odisejs? Tas ir pirmais jautājums, kas rodas, skatoties Kristofera Nolana filmu «Odiseja». Tam tūlīt seko cits jautājums: kādēļ ap šo filmu ir sacelta tāda ažiotāža? Jo šī nav pirmā reize, kad kino produkcijas ražotāji, veidojot vēsturisku filmu, atceļ un apceļ vēsturiskuma principu. Mums bija laiks pie tā pierast.
Par Kristofera Nolana filmu «Odiseja»
Sižets (balstīts Homēra sengrieķu varoņeposā «Odiseja»): Itakas valdnieks Odisejs tiek aizsaukts no mājām. Viņam jāpiedalās Trojas karā, jāizdzīvo un jāatrod ceļš mājup. Tas arī izdodas, taču pa ceļam gan viņam pašam, gan viņa sievai Penelopei un dēlam Tēlamaham nākas pierādīt, ka viņu ģimenes saikne ir spēcīgāka par aizskartu dievu dusmām.Sabiedrības vērtējums: Kristofera Nolana «Odisejas» ekranizācija paredzami ir uzsākusi kaismīgu viedokļu apmaiņu – vēl pirms filmas iznākšanas sākās strīdi par to, cik tuvu vēsturiskajai realitātei ir jāpieturas aktieru atlases procesā un kostīmu mākslinieka darbā, kā vispareizāk skatīties pirmo uz IMAX kameras pilnībā uzņemto darbu un vai režisora firmas zīme – rotaļas ar naratīvo laiku – ir iederīga, ekranizējot vienu no Rietumu kultūras pamattekstiem.
Tāpat sen ir zināmi argumenti, ar kuriem tiek attaisnota šāda attieksme un rīcība: mākslinieks ir brīvs savā radošajā darbā, viņa uzdevums nav veidot vēsturisku rekonstrukciju, viņš pauž savu redzējumu utt. Šādiem apgalvojumiem nevar un nedrīkst nepiekrist. Tomēr katru reizi, kad uz ekrāniem iznāk šāda tipa «radošais redzējums», kas klaji ignorē ne tikai vēsturiskumu, bet arī oriģinālā teksta būtību un jēgu, viena sabiedrības daļa jūsmo, bet otra pauž sašutumu.
Šajā gadījumā atkal pirmie sacēlās grieķi, kuri jūtas aizvainoti par to, kā režisors ir apgājies ar viņu Homēru.
Viņus var labi saprast, lai gan arī viņiem bija laiks pierast. Vēl svaigi atmiņā stāv sašutums par to, kā Zaks Snaiders «radoši pārinterpretēja» stāstu par trīssimt spartiešiem («300″, 2006), Voflgangs Pētersens piedāvāja «savu redzējumu» par Trojas karu («Troy», 2004) un Olivers Stouns noniecināja Aleksandru Lielo («Alexander the Great», 2004). Visi viņi vairāk vai mazāk uzkrītoši ignorēja vēsturiskumu. Tātad mēs varam runāt par tendenci, kurai ir sava vēsture.
Vai šoreiz ir kā citādi? Ja neskaita Nolana filmas garumu un milzīgo budžetu, nekā īpaša un nekā jauna tajā nav.
Tie paši Holivudas štampi un aktuālie ideoloģiskie trendi (multikulturālisms, pacifisms, feminisms etc.), bez kuriem šodien laikam neviena filma neiztiek, īpaši ja tai ir labs budžets. Gribot negribot rodas aizdomas, ka ažiotāža ir sacelta mākslīgi reklāmas nolūkā, jo budžets ir jāatpelna. Spriežot pēc ziņām medijos, ar pelnīšanu filmai veicas labi.
Uzreiz pateikšu: es neapšaubu mākslinieka tiesības uz radošu pieeju un interpretācijas brīvību. Tas ir pašsaprotami.
Es šeit runāju par radošās brīvības robežām un par to, kas, kā un ar kādiem mērķiem tiek interpretēts. Arī par to, kā saprast mūsdienās valdošo necieņu pret klasiku.
Kā parasti, kad filmas autori cenšas attaisnot sava produkta neatbilstību vēsturiskajam materiālam, arī tagad tiek runāts, ka tas ir «radošais redzējums», «vēsturiska fantāzija» utt. Tik tiešām – režisors ir izdarījis visu, lai maksimāli attālinātos no Homēra teksta un vēsturiskā konteksta.
Lai gan sižeta līnija pamatvilcienos ir ievērota, notikumu sniegums («interpretācija») radikāli atšķiras no tā, kas lasāms «Odisejā».
fantāzijas (fantasy) stils
(cēlies no sengrieķu phantasia – «iztēles auglis»)
Raksturīga neiespējamu vai dzīvē nesastopamu situāciju iztēlošanās, autora izdomājumi. Pasaules, personāžu, notikumu attēlojumā liela nozīme iztēlei. Sižetus virza maģija, leģendas, mīti un citi pārdabiski spēki, raksturīgi spilgti un neparasti priekšstati un tēli.
Savukārt no vēsturiskās atribūtikas praktiski nekas neatbilst patiesībai, viss ir tikai aptuvena imitācija fantasy stila gaumē – «kaut kas uz to pusi». Visa materiālā pasaule, sākot ar personāžu tērpiem un beidzot ar sadzīves priekšmetiem, ir nepatiesa un sadomāta. Faktiski filmas rekvizīts ir masu kultūras iedvesmots kičs. Var gadīties, ka ar butaforiskiem ieročiem, tērpiem un priekšmetiem režisors vēlējās radīt iespaidu par universālu telpu, kas atrodas ārpus laika un konkrētas kultūrvides. Taču, kā parasti tādos gadījumos – gan uz ekrāna, gan uz skatuves reālais efekts ir pavisam cits. Butaforiska pasaule rada nenopietnības un mākslīguma iespaidu, kas provocē neticību pašam stāstam un vēstījumam. Tādā veidā viss pārvēršas par butaforiju un farsu.
Visasāk ar sižetu disonē un izsit no konteksta personāžu piederība dažādām rasēm. Pateicoties tam, no vēsturiskuma nepaliek ne miņas. Protams, nevienam normālam cilvēkam nevar būt nekas pret citu ādas krāsu, bet kādēļ visām rasēm jābūt pārstāvētām filmā par Odiseju? Un kādēļ Homēra sabiedrībai būtu jāizskatās pēc mūsdienu Ņujorkas sabiedrības? Smieklīgi ir speciālistu attaisnojumi, ka Homērs neesot aprakstījis Helēnas ārējo izskatu un viņas matu krāsu. Jo Homērs nekad neaprakstīja ārieni un matu krāsu piemin ārkārtīgi reti, toties, kad piemin, tad kā «gaišmatis» vai «gaišmate» – atbilstoši tā laika realitātei.
Homērs vispār nepazina to rasu daudzveidību, ko pazīstam mēs, tādēļ dīvaini būtu meklēt viņa tekstā to, kas tur nevar būt. Sekojot šādai loģikai, režisors varētu iedot Odisejam bisi un teikt, ka Homērs nesaka, ka Odisejam tādas nav bijis…
Taču strīdiem par rasu plurālismu Nolana filmā vispār nav nekādas jēgas, jo ir skaidri saprotams, ka tas tiek darīts nevis mākslas, bet multikulturālisma ideoloģijas dēļ. Tas ir nožēlojami. Kārtējo reizi izrādās, ka «brīvā demokrātiskā māksla» prot kalpot ideoloģijai ne sliktāk un varbūt pat labāk nekā padomju māksla. Toties ar šāda paņēmiena palīdzību tiek radīts iespaids, ka visa pasaule ir, vienmēr ir bijusi un būs tāda globāla un multikulturāla Amerika. Globalizācija triumfē, un tā tiek labi apmaksāta.
Tomēr gribētos zināt, kur šajā filmā ir redzama tā māksla, kurai tiek upurēts vēsturiskums un pats autora teksts. Vai ir kāds radošs vēstījums, kāda autora koncepcija? Es ieraudzīju tikai pieteikumu uz to, lielu ambīciju, bet ne rezultātu.
Internetā var daudz izlasīt par to, ka režisors esot uzstādījis jautājumus par laiku, par Odiseja vainas apziņu un atmiņu, par atgriešanos pie sevis utt. Tik tiešām, šie jautājumi ir meistarīgi uzstādīti, taču pozitīva risinājuma tiem nav.
Kā parasti – skatītājiem jāizdomā viss pašiem, ja tie vispār var paspēt padomāt, sekojot notikumu gaitai uz ekrāna. Skaidri var redzēt tikai to, ka Odisejs ir mūsdienu cilvēks, psiholoģiski vārgs, vainas apziņas mocīts, bez ideāliem un skaidriem mērķiem. Kas attiecas uz citiem tēliem, var piekrist, ka autoram ir tiesības veidot tos pēc saviem ieskatiem, bet, ja ir pieteikts konkrēts sižets ar konkrētiem personāžiem, cik pamatoti ir radikāli mainīt viņu būtību?
Katram tēlam ir savs vārds un savs raksturs, pie kura būtu jāpieturas savos radošos meklējumos, ja vēlas palikt tēmas un sižeta robežās. Bet, ja tēlam tiek mainīta būtība, tas ir jau cits personāžs, kuram ir vajadzīgs cits vārds. Tad ir jāraksta cita luga un cits scenārijs. Ja vēl varētu pieņemt vainas apziņas mocītu Odiseju, bet kādēļ Kirke no skaistas burves ir pārvērsta par raganu? Līdz ar to ir zudusi visas epizodes būtība, kuru autors, visticamāk, nav uztvēris un atradis par labāku vulgarizēt pašu tēlu un ar to saistīto stāstu. Kalipso līnija arī ir radikāli mainīta, viņa ir kļuvusi par psihoterapeitu cilvēkam, kurš pretendē uz varoņa lomu, bet uz to nav spējīgs.
Rezultātā nobāl, ja ne vispār pazūd Odiseja uzticības tēma savai sievai un reizē arī ģimenes vērtība, kas ir svarīga Homēram, bet laikam nav svarīga Nolanam.
Tādēļ nav brīnums, ka filmas beigās, kad Odisejs beidzot ir saticis Penelopi, guļot viņai uz rokām, saka, ka ir laimīgs pēdējā stundā redzēt dzimto Itaku, un neko nesaka par to, ka ir ilgojies satikt savu sievu… Un tā tālāk un tā joprojām. Droši var teikt, ka zaudējumi no tēlu «radošas pārinterpretācijas» ir lielāki nekā ieguvumi. Filma nepiedāvā tādu koncepciju, kas varētu bagātināt manu izpratni un attaisnot trīs stundas skatīšanās laika.
Dziļākā doma, ko Odisejs saka filmas beigās, skan šādi: «Mūsu kļūdas tiks aizmirstas». Kādēļ ne labotas? Laikam tādēļ, ka viņš vēlas atteikties no pagātnes, kuru ar lielām grūtībām atcerējās ar «psihoterapeites» palīdzību. Kā arī tādēļ, ka, pēc režisora domām, varonība pastāv tikai dziesmās un teikās, kuras ar skaistiem tēliem aizstāj drūmu un asiņainu realitāti. Tā vai citādi secinājums ir tāds, ka pagātni ir labāk aizmirst, nevis saprast vai mācīties no tās. Atbilstoši tam Kristofers Nolans, tāpat kā citi mūsdienu kino ražotāji, visiem spēkiem cenšas senos varoņus nevis saprast, bet demontēt un deheroizēt. Rezultātā Odisejs, kaut arī pozitīvi izceļas uz apkārtējo fona, nav nekāds varonis, un viņa varoņdarbi īstenībā ir kara noziegumi, kas sagādā viņam iekšējas mokas. Bez ieročiem rokās šis Odisejs izskatās vairāk pēc profesora nekā pēc karotāja.
Var teikt, ka viņš ir līderis un labs komandieris, bet ne varonis klasiskā izpratnē. Varonības vietā mēs redzam psiholoģisku problēmu mezglu un eksistenciālu tukšumu. Šo tukšumu nespēj aizpildīt šad un tad pieminētais «Zeva likums», kas paliek bez seguma un paskaidrojuma.
Uz ekrāna valda tumšas kaislības, neglītums, šausmas un bezjēdzība. Un tas tikai tādēļ, lai pateiktu, ka karš ir slikts? Banāli un vāji. To pašu domu varētu pateikt, nepazemojot klasiku. Homēra eposs ir par varonību, bet režisors ar saviem paņēmieniem cenšas mūs pārliecināt, ka nekādas varonības īstenībā nav un nekad nav bijis. Tātad, ja Nolana filmai ir kāda koncepcija, tad tā drīzāk ir destruktīva. Jo atteikties no varoņiem un varonības pagātnē nozīmē zaudēt tos arī reālajā dzīvē tagad. Tā ir kultūras atteikšanās no saviem pamatiem.
Ir dīvaini no antīkā eposa personāžiem dzirdēt runas par bronzas laikmeta beigām, civilizācijas galu un «tumšajiem gadsimtiem», ko nes sev līdzi «jūras tautas». Šie spriedelējumi neveido nekādu vēstures filozofiju, tikai rada dziļdomības ilūziju un izbrīnu par to, ka fantasy pasaulē pēkšņi ielaužas tēma no vēstures mācību grāmatām (izziņa: vēsturiski bronzas laikmets Vidusjūras austrumu daļā piedzīvoja kolapsu XIII–XII gs. p.m.ē. vairāku militāru katastrofu rezultātā, ko izraisīja t.s. «jūras tautu» invāzija. Trojas krišana XIII gs.p.m.ē. beigās bija viena no tādām katastrofām. Par «tumšajiem gadsimtiem» vēsturnieki sauc nākamo periodu līdz VIII gs. p.m.ē.). Iespējams, ka tādā veidā režisors vēlas parādīt, ka viņš kaut ko zina par vēsturi un viņa atteikšanās no vēsturiskuma ir apzinātas izvēles, nevis analfabētisma rezultāts. Iespējams arī, ka viņš vēlas demonstrēt savu nievājošo attieksmi pret mītu iepretī «reālajai vēsturei», kurā viņš it kā cenšas ierakstīt Trojas krišanas un Odiseja ceļojumu stāstus.
Taču gala iznākumā filmā nav nedz vēstures, nedz mīta. Ir tikai butaforija ar samākslotu psiholoģismu.
Bet, runājot par citiem mākslas aspektiem, ir jājautā, vai filmā ir redzama izcila, aizraujoša aktieru spēle? Tādu es nepamanīju. Varbūt ir skaistums, kā tas pieklājas mākslai? Arī to es nepamanīju. Tieši otrādi – kadrā valda drūmi toņi, tumsa un neglītums. Acīmredzot šāda estētika ir izvēlēta dramatisma un dziļdomības uzturēšanas nolūkā. Bet rezultātā pēc filmas noskatīšanās rodas sajūta, ka tu esi apliets ar biezas konsistences šķidrumu brūnā krāsā ar asu nepatīkamu smaku.
Izskatās, ka tā pasaule, kurā ceļo Odisejs, ir viens vienīgs zaņķis, kuru apdzīvo neglīti, rupji, primitīvi un agresīvi cilvēki, kā arī monstri, kuri tiecas visus nosist vai apēst, vai kādā citā veidā pazudināt.
Cilvēku savstarpējā komunikācija lielākoties ir asa, nedraudzīga un naidpilna. Odiseja komandas locekļi izskatās pēc Amerikas cietuma multikulturālajiem iemītniekiem, kuri runā primitīvā, rupjā valodā un uzvedas kā īsti cietumnieki. Lai padarītu to visu labāk pieņemamu, tiek izmantoti standarta paņēmieni, atbilstoši Holivudas šabloniem: dialogos uzspēlēta dziļdomība ar pretenziju uz gudrību, bet bez nopietna satura, dažādi specefekti un attiecīga mūzika – te trauksmaina, te biedējoša, kas palīdz turēt skatītāju spriegumā. Rezultātā mēs redzam tipisku grāvēju, kārtējo action (asa sižeta – red.) tipa filmu vai pat bojeviku.
Kādā brīdī dabiski rodas jautājums: kādēļ to visu sauc par «Odiseju»?
Nosaukums ir acīmredzami maldinošs un rada vilšanos, jo «Odisejas» vietā mums tiek piedāvāts kas cits. Etiķete neatbilst saturam. Tā vietā, lai radītu jaunu vēstījumu par Homēra varoni, mums tiek piedāvāti banāli piedzīvojumi ar depresīvu noskaņojumu un šausmu filmas elementiem. Tas ir tālu prom no Homēra poēmas, tādēļ būtu godīgi iedot filmai citu piemērotāku nosaukumu un radīt kārtīgu fantastiku. Tad varētu brīvi spēlēties ar Homēra sižetu, neaizvainojot klasiku un tās cienītājus. Starp citu, Odiseja motīvu lieliski apspēlēja Fransis Fords Kopola savā slavenajā filmā «Mūsdienu apokalipse» («Apocalypse now», 1979), kur pretkara tematika parādīta augstvērtīgas mākslas līmenī un kur Odiseja vārds pat netiek pieminēts.
Bez šaubām, Nolana «Odiseja» pieder masu kultūrai, un šķiet, ka tā ir drīzāk salīdzināma ar kiču nekā ar mākslas darbu, jo masu kultūra izklaidē un iedarbina instinktus un dziņas, atšķirībā no Kultūras, kas audzina un attīsta cēlas jūtas. Senie grieķi, kuri radīja mākslu un mākslas konceptu, ko Eiropas kultūra no viņiem mantoja, uzskatīja, ka mākslas uzdevums ir audzināt, celt cilvēku uz augšu un darīt labāku. Mākslas uzdevumu viņi saprata kā audzināšanu un dvēseļu dziedināšanu. Un radīja attiecīgu mākslu. Viņiem stadioni bija domāti miesas, bet teātri – dvēseles dziedināšanai. Iepretī tam mēs sava postkultūras laikmetā par mākslu saucam jebko, kas tiek izstādīts vai pasniegts kā mākslas darbs. Pēc mūsdienu kritērijiem Nolana «Odiseja», protams, ir mākslas darbs, taču pēc klasiskiem kritērijiem tam ir maz kopīga ar mākslu, jo tajā nav nedz skaistuma, nedz cēluma, nedz pozitīvu ideju, tikai neskaidri psiholoģiski savirknējumi un ideoloģiski uzstādījumi.
Kāds ir filmas rezultāts? Gan ētiski, gan estētiski Nolana filma neceļ uz augšu, bet drīzāk gremdē.
Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mūsu laikmetā, kad jaunieši tikpat kā nelasa grāmatas, filma rada aplamus priekšstatus par Homēru, viņa poēmu un laikmetu.
Maldinošais filmas nosaukums rada pārliecību, ka skatītājam tiek piedāvāts patiess stāsts par Odiseju, un atruna par radošo pieeju un autora interpretāciju neatceļ šo uzstādījumu. Pateicoties šāda tipa filmām, jaunie skatītāji iepazīst kultūras mantojuma dārgumus stipri deformētā veidā un viņu pasaules redzējums un domāšana tiek noplicināti vēl vairāk. Te būtu vieta sarunai par mākslinieka atbildību, taču šodien par to neklājas runāt…
Kā teikts, jaunā «Odiseja» ierindojas tendencē, kas pastāv jau vismaz dažus gadu desmitus. Ja nemaldos, pēdējā filma par antīko sižetu, kas izturējās ar cieņu pret vēsturi un literāro materiālu, ir 1997. gadā iznākusī «Odiseja» ar Armandu Asante galvenajā lomā. Ar dažiem izņēmumiem tajā ir mēģināts pieturēties pie vēsturiskās realitātes un ir patīkami atpazīt Mikēnu kultūras elementus varoņu sadzīviskajā fonā. Arī Odiseja tēls ir izteiksmīgs un pārliecinošs.
Īsi sakot, ir vērts salīdzināt šo filmu ar šogad tapušo grāvēju, lai ieraudzītu, kāda evolūcija ir notikusi mūsdienu masu kultūrā.
Kopš 1997. gada kino ražotāji vairs necenšas sekot vēsturiskajai patiesībai un literatūras klasikai. Un jo tālāk, jo vairāk. Vēsturiskums tiek pilnībā atmests un par to pat ņirgājas. Principā tas ir tas pats, kas teātrī notiek ar klasiķu tekstiem – arvien biežāk tie pazūd zem jauno «interpretāciju» nastas. Būtībā tas ir viens un tas pats process, kas raksturo mūsu šodienas kultūru jeb, pareizāk sakot, postkultūru. Šim procesam ir divi aspekti.
No vienas puses, šie modernizējumi pārceļ šodienu uz pagātni, uzspiežot pagātnes cilvēkam mūsdienu cilvēka mentālās īpatnības. Tā vietā, lai censtos saprast pagātnes cilvēkus, mūsdienu režisori veido viņus pēc sava tēla un līdzības. Tādēļ visi personāži gan Nolana «Odisejā», gan citās šāda tipa «vēsturiskajās» filmās izskatās kā tikko atnākuši no kāda naktskluba, cietuma vai, labākajā gadījumā, no sporta zāles vai skaistumkopšanas salona.
Protams, šīs tendences apoloģētiem ir «neatvairāms» arguments: mākslas darbam esot jārunā par šodienu un par mūsdienu cilvēku, tādēļ ir nepieciešams klasiku modernizēt, lai tā būtu saprotama. Taču padarīt klasiku aktuālu un saprotamu nenozīmē izkropļot vai ņirgāties par to. Tas ir jautājums par paņēmieniem, nevis par saturu.
Atsakoties no vēsturiskuma, tiek izmests teksta konteksts un svarīgākais kultūras slānis, bez kura teksts zaudē ļoti daudz no savas jēgas.
Lai padarītu Odiseju un Hamletu aktuālu un saprotamu šodien, nav nepieciešams ieģērbt viņus džinsos vai kiča tērpā no fantasy repertuāra, kā to dara vāji režisori, kuri neprot lietot citus izteiksmes līdzekļus. Pagātnes varoņiem nav jārunā mūsdienu slengā, lai mēs viņus saprastu. Klasika tieši tādēļ ir klasika, ka tā runā par mūžīgām problēmām un dara to skaisti, tā ir vienmēr aktuāla – arī bez mūsdienu revolucionārajām «interpretācijām». Tikai ir jāprot to parādīt.
Teiktais nozīmē, ka šodien ir vērojama atteikšanās no pagātnes. Acīmredzot pagātne traucē mūsdienu cilvēkam, tādēļ viņš no tās sāk atteikties. Ne tikai filmās un uz skatuves, bet arī skolās un augstskolās. Vēstures studijas un vēstures programmas tiek saspiestas un sašaurinātas. Tas ir trends, kas jau labu laiku vērojams mūsu pasaulē. Pagātnes izpratne dod atslēgu šodienas izpratnei, bet tas vairs nav aktuāli. Šodiena uzskata sevi par pašu pilnību un uzspiež sevi visiem iepriekšējiem laikiem kā mērauklu un paraugu. Tas balstās ticībā progresam, ko mums iemācīja franču apgaismotāji, un ačgārnā, toties mūsdienās ļoti populārā apgalvojumā, ka cilvēks nemainās un vienmēr ir tāds pats.
Protams, daļa patiesības šajā teicienā ir, jo cilvēka fizioloģija un psiholoģija tiešām nemainās: organismā notiek tie paši procesi, arī kaislības un grēki ir tie paši. Bet pasaules redzējums, vērtības un attieksmes mainās no laikmeta uz laikmetu. Un tieši šīs lietas nosaka cilvēka domāšanu, motivāciju un rīcību.
Katrs laikmets rada savu cilvēka tipu, un mēs varam to iepazīt gan vēstures avotos, gan mākslas darbos, gan literatūrā. Varam iepazīt un saprast procesus, kas nosaka sabiedrības attīstību. Ja gribam. Ja mēs to negribam un attēlojam Odiseju kā šodienas amerikāni, mēs apzogam sevi un liedzam sev iespēju gan iepazīt pagātni, gan saprast tagadni.
Taču šķiet, ka saprast tagadni nemaz nevajag, to vajag tikai pieņemt un apbrīnot. Un to ir vieglāk darīt tad, ja pagātne neizskatās pievilcīgi. Attaisnot un izcelt šodienu vislabāk var divos veidos: diskreditējot pagātni un piesolot gaišu nākotni.
Runāt par gaišu nākotni šodien ir grūti, tādēļ tiek izmantots pirmais variants. Un jaunā «Odiseja» strādā šajā virzienā. Ja visus pagājušos laikus pārveidotu pēc šodienas tēla un līdzības, tad, no vienas puses, pazustu vēsturiskā alternatīva šodienai un iespēja ieraudzīt uz citām vērtībām balstīto pagātnes pasauli, un, no otras puses, rastos pārliecība, ka tagad ir vislabākie laiki, jo agrāk cilvēks bijis tāds pats kā šodien, tikai ar mazākām iespējām, tātad bija atpalicis. Tieši tā ir jādomā mūsdienu cilvēkam.
Otrs aspekts ir tas, ka Nolana filma uzrāda mūsu laikmeta nespēju ne tikai radīt jaunus varoņus, bet arī saprast citu laiku varoņus. Kopumā mūsu laikmets necieš pagātnes varoņus un skaistus tēlus, bet aktīvi nodarbojas ar viņu «dekonstrukciju» un «demitoloģizāciju». Tas necieš ideālus, necieš neko cēlu un skaistu un cenšas «atmaskot» visu, kas mantots no pagātnes kā cēlais un skaistais. Atmaskot, padarīt zemu un netīru, sev piemērotu un tuvu. Tādēļ mums nav vajadzīgs cēlais, skaistais un gudrais Homēra Odisejs vai Šekspīra Hamlets, mēs gribam viņus redzēt līdzīgus mums pašiem un domājam, ka tad viņi būs mums saprotami.
Mūsu laikmetam patīk visu nolaist uz leju un pieskaņot sev. Tādēļ tas arvien mazāk ir gatavs paciest tīras klasiskās kultūras formas un cenšas atšķaidīt tās ar kaut ko savu, visbiežāk prastu un primitīvu. Tādēļ ir arvien grūtāk atrast tīru klasiskās lugas iestudējumu bez vulgāriem «uzlabojumiem» un ideoloģiskiem papildinājumiem. Arī klasiskajā mūzikā arvien vairāk ielaužas mūsu laikmets. Pat Vivaldi «Gadalaikus» šodien var «uzlabot», starp daļām iestarpinot variācijas par mūsdienu populārām melodijām.
Principā tas nav nekas jauns: tās visas ir vecas, pārbriedušas civilizācijas pazīmes. Atteikšanās no varoņiem un ideāliem, atteikšanās no savas klasikas liecina par civilizācijas vecumu un dekadenci.
Iespējams, tādēļ mūsu civilizācija bēg no vēstures, ka pagātnē ir atrodami daudzi piemēri, kas to atmasko un atklāj tās patieso vecumu. Vistuvākais piemērs ir antīkā civilizācija, kas piedzīvoja līdzīgus procesus: kad grieķi un romieši vairs nespēja radīt neko lielu, cēlu un skaistu, viņi ķērās pie sava kultūras mantojuma «pārinterpretācijas». Tik tiešām, nekas nav jauns zem saules.
Rezumējot var secināt, ka Kristofera Nolana «Odiseja» ir tipisks masu kultūras produkts, kas atspoguļo valdošos trendus un ideoloģēmas, un reizē tas ir mūsu laikmeta garīgās slimības simptoms. Laikā, kad «bezkultūras» jūra draud noslīcināt pēdējās Kultūras saliņas, šī filma ir uztverama kā liels masu kultūras vilnis, kas iet pāri saliņai ar nosaukumu «kultūras atmiņa».
Lai gan taisnības labad ir jāatzīst, ka vienu labu lietu šī filma tomēr dara: es pazīstu divus jaunus cilvēkus, kuriem filma deva impulsu izlasīt Homēra «Odiseju». Tātad, kā vienmēr, ir arī cerības stariņš.
