Vienīgais šumeru stāstījums par plūdiem tika atrasts starp Nippuras māla plāksnītēm un attiecas uz vēlo šumeru vēstures periodu. Teksts ir stipri bojāts un tā sākums, nobeigums, kā arī nozīme nav zināmi.
I
38. “Savas cilvēces bojāeju … es vēlos,
39. Ninturs manas radības … es vēlos,
40. Atgriezt cilvēkus zem jumta es vēlos!
41. Lai būvējas mūsu pilsētas – to pajumē es atpūsties gribu!
42. Lai tiek likti mūsu pilsētu ķieģeļi svētajā vietā!
43.Mūsu svētnīcas lai top svētajās vietās!
44. Svēto ūdeni, kas apdzesē uguni, es tur pievedu,
45. Rituālus un lielos ME es padarīju pilnīgus,
46. Zemi esmu apūdeņojis – labklājību es gribu dibināt!”
47. Pēc tam, kad Ans, Enlils, Enkijs, Ninhursanga
48. Melngalvju tautu radīja,
49. Tad grauzēji pavairojās virs zemes,
50. Tad četrkājainie zvēri, kas līdzīgi stepei, parādījās…
II
88. Kad valdniecības scepteris ( ? ) no debesīm löejā tika nolaists,
89. Augstais kronis, valdniecības tronis kad tika nolaisti lejā no debesīm,
90. …. tika veikti,
91. …pilsētas tika dibinātas,
92. Vārdi tām tika doti, saimniecības noteiktas:
93. Pirmā pilsēta no tām, — Eredu – vadonim Nidimmudam tika dota,
94. Otrā pilsēta – Bad-Tibirsa – hierodūlai 1 dota,
95. Trešā pilsēta – Laraga – Pabilsagam iedota,
96. Ceturtā – Sippara – jaunietim Utu 2 dota,
97.Piektā – Šurrupaka – Sudam iedota.
98. Pilsētām šīm vārdi tika iedoti, saimniecības noteiktas.
99. Tekošais ūdens netika apturēts, mālu ar kapli raka, ūdeni ieguva,
100. Maziem kanāliem “roku mazgāšanu” – tīrīšanu nozīmēja.
III
140. Tad Nintu par savām radībām raudāt sāka,
141. Gaiša Inanna par savu tautu raudāt sāka,
142. Enkijs ar sirdi savu sāka padomu turēt.
143. Ans, Enlils, Enkijs, Ninhursanga ( uz sapulci sanāca ),
144. Zemes un debesu dievi pie Ana un Enlila vārda zvērēja…
145. Tajos laikos Ziusudra, valdnieks, priesteris,
146. Sag – Nigina statuju taisīja, …
147. Ar godu un cieņu vārdu klausījās …
148. Līdz Utu rietam pastāvīgi …. atradās.
149. Ne sapnis tas bija, bet vārds dzīvais….
150. Zvērestu pie Debesim un Zemes viņš sadzirdēja.
IV
151. Pie Kiura dievi pie sienas…
152. Ziusudra, kas malā stāvēja, sāka klausīties uzmanīgi:
153. “Pie sienas, no kreisas puses nostājies!…
154. Pie sienas vārdu es pateikšu – manam vārdam klausi!
155. Manam padomam klausi!
156. Visas mājas, visas saimniecības plūdi iznīcinās,
157. Cilvēku sēkla tiks iznīcināta!…
158. Sapulces lēmums par dzīvības lietu ir nemainīgs!
159. Spriedums, ko Ans un Enlils ir teikuši, nemainīgs ir!
160. Ilgs valdīšanas laiks ir nogurdinošs!
V
201. Visas ļaunas vētras, ļaunie orkāni kopā sagāja,
202. Plūdi saimniecības iznīcināja.
203. Pēc tam, kad septiņas dienas, septiņas naktis
204. Plūdi Valsi postīja,
205. Bet ļaunais vējš ar augstiem ūdeņiem milzīgu kuģi sita, —
206. Utu iznāca ārā, apgaismoja Debesis un Zemi.
207. Ziusudra uztaisīja spraugu kuģī,
208. Un Utu ar visiem stariem ienāca kuģī.
209. Ziusudra valdnieks
210. Utu priekšā, skūpstīdams zemi nostājās.
211. Valdnieks vēršus nokāva, daudzas aitas nokāva…
VI
251. “Tur zvērējāt jūs, pie Debesu un Zemes dzīvības zvērējāt jūs, ka viņš būs ar jums!
252. An un Enlil! Šeit Pie Debesu un Zemes dzīvības zvēriet, ka ar jums viņš būs!”
253. Grauzēji, kas no zemes iznāca, pie viņa devās,
254. Ziusudra valdnieks, Ana un Enlila priekšā, skūpstīdams zemi nostājās.
255. Ans un Enlils Ziusudru pie sievietes pieveda…,
256. Dzīvi, kas dievu dzīvībai līdzinās, viņam dāvināja,
257. Mūžīgo elpu, kas dievišķai elpai līdzinās, viņam dāvināja.
258. Tajos laikos Ziusudru valdnieku,
259. Kas grauzēju vārdu, kas cilvēku sēklu izglāba ( ? )…
260. Pārejas zemē, kas pa ceļam uz Dilmunu, zemi, kur Utu ceļas, viņu imitināja…
BABILONIEŠU MĪTS PAR PLŪDIEM
Fragments no babiloniešu poēmas par Gilgamešu ( XIX – XVIII gs. p.m.ē. ), kur Utnapištims stāsta Gilgamešam, kā viņš ir dabūjis no dieviem nemirstību.
Tabula XI:
8. Utnapištims saka viņam, Gilgamešam:
9. “Es tev atklāšu slepeno vārdu
10. Un dievu noslēpumu es atklāšu tev.
11. Šurrupaka, pilsēta, kuru tu zini,
12. Kas atrodas Eifratas krastos, —
13. Šī pilsēta ir sena, tuvi tai dievi,
14. Sarīkot plūdus pierunāja viņus viņu sirds.
15. Apspriedās tēvs viņu Anu,
16. Enlils valdnieks, viņu padomdevējs,
17. Viņu sūtnis Ninurta,
18. Viņu mirabs Ennugi.
19. Eja, kam skats ir gaišs, kopā ar viņiem zvērēja,
20. Bet mājai viņš viņu vārdu atklāja:
21. “Māja, ak māja! Siena, ak siena!
22. Klausies, māja, atceries siena!
23. Šurrupakas iemītnieks, Ubar Tutu dēls,
24. Nojauc māju, uztaisi kuģi,
25. Pamet labklājību, rūpējies par dzīvi,
26. Bagātību nonicini, glābj savu dvēseli!
27. Savā kuģī savāc visu, kas dzīvs.
28. Tas kuģis, kuru tu uzcelsi,
29. Pēc formas lai ir četrstūrains,
30. Lai vienāds ir platums un garums,
31. Kā Okeānu apsedz viņu ar jumtu!”
32. Es sapratu visu un saku es valdniekam Ejam:
33. “To vārdu, ko tu man teici,
34. Es pagodināšu, un visu kā teici, tā darīšu es.
35. Ko lai es pilsētai saku – tautai un vecajiem arī?”
36. Eja atvēra muti un uzrunā mani,
37. Man, savam kalpam, viņš saka:
38. “Tā tev būs jāsaka viņiem:
39. “Es zinu, ka Enlils neieredz mani, —
40. Jūsu pilsētā nebūs turpmāk man dzīvot,
41. No Enlila zemes būs jāaiziet man.
42. Es laidīšos lejup, pie Okeāna, pie valdnieka Ejas!
43. Bet jums virsū sūtīs viņš lietu jo lielu,
44. Putnu noslēpumus un zivju slēpņus pazīsiet jūs,
45. Zemes virsū būs bagāta pļauja,
46. No rīta gāzīsies lietus, bet naktī
47. Maizes lietu jūs redzēsiet savām acīm.”
48. Tikko rīts iemirdzējās,
49. Pēc mana saukļa viss novads sanāca kopā,
50. …………………………………….
51. ………………………………………..
52. Visiem vīriem liku es strādāt –
53. Nojauca mājas, izjauca žogu.
54. Bērns staipa darvu,
55. Stiprais ierīces pārnesa grozos .
56. Piecās dienas korpuss bij’ gatavs:
57. Treša no desmita daļa bij’ platums, 120 pēdas sāna bij’ augstums,
58. Simts divdesmit pēdas bij’ malas no augšas.
59. Es uzliku malas, plānu zīmēju es,
60. Sešus es uzliku klājus,
61. Septiņās daļās sadalot kuģi ar tiem,
62. Dibenu deviņās daļās dalīju es.
63. Ūdens tvertnes tur noliku es,
64. Noliku stūri, visas ierīces saliku arī.
65. Trīs smērvielas mērus krāsnī kausēju es,
66. Trīs darvas mērus tur ielēju es,
67. Trīs eļļas mērus tur kravēji sanesa;
68. Blakus tai eļļai, kas kalpoja iesmērēšanai,
69. Vēl divus eļļas mērus ir nolicis stūrmanis mans.
70. Pilsētas ļaudīm vēršus es kāvu,
71. Aitas es kāvu katru dienu,
72. Ar ogu sulu, eļļu, sikēru, vīnu sarkano un balto
73. Tautu kā ar upes ūdeni es dzirdīju,
74. Un viņi dzīroja kā jaungada dienā.
75. Un es atvēru smaržīgas eļļas, ieziedu savas rokas.
76. Bija gatavs kuģis saulrieta stundā.
77. Sāka viņu vilkt – smags viņš bija,
78. Stutēja viņu ar mietiem no augšas un no apakšas,
79. Iegrima viņš ūdenī pa divām trešdaļām uzreiz.
…………..
80. Piepildīju es viņu ar visu, kas man bija,
81. Piepildīju es viņu ar visu, kas man bija no sudraba,
82. Piepildīju es viņu ar visu, kas man bija no zelta,
83. Piepildīju es viņu ar visu, kas man bija no dzīvas radības,
84. Uzcēlu es uz kuģa visu savu ģimeni, visu savu dzimtu,
85. Stepju dzīvniekus visus, visus meistarus es uzcēlu augšā.
86. Laiku man noteica Šamašs: 3
87. “No rīta gāzīsies lietus, bet naktī
88. Maizes lietu tu redzēsi savām acīm, —
89. Uzkāpj uz kuģa, ar darvu aizsmērē tā durvis”.
90. No rīta gāzās lietus, bet naktī
90a. Maizes lietu es redzēju savām acīm.
91. Es paskatījos uz laika 4 vaigu –
92. Bail bija skatīties uz laika vaigu.
93. Es uzkāpu uz kuģa, ar darvu aizsmērēju tā durvis –
94. Par kuģa iesmērēšanu ar darvu kuģotājam Puzur – Amurri
95. Mājokli es atdevu un viņa bagātības arī.
………………………..
96. Tikko rīts iemirdzējās,
97. No debesu pamatiem melnais mākonis cēlās.
99. Addu dārd viņa vidū,
100. Šullats un Hanišs iet viņa priekšā,
101. Pa kalniem un lejām iet viņa sūtņi,
102. Ergals rauj ārā aizsprosta mietus,
103. Ninurta iet, pārrauj viņš dambjus,
104. Bākas aizdedzināja Annunaki,
105. Ar to spožumu viņi uztrauc zemi,
106. Tas, kas bija gaišs, par tumsu tas pārvērtās,
107. Visa zeme kā pods sašķēlās.
108. Pirmo dienu trako dienvidu vējš,
109. Ātri viņš uzskrēja virsū, kalnus appludinot,
110. Gluži kā karš postīdams zemi.
111. Neredz cits citu,
112. Un no debesīm cilvēkus nevar vairs redzēt.
113. Dievi nobijās no plūdiem,
114. Pacēlās viņi augšā, pacēlās debesīs pie Ana,
115. Piespiedās cieš viens otram, kā suņi apgulās mājokļa priekšā.
116. Ištara kliedz tā kā dzemdību mokās,
117. Dievu kundze, kurai ir tīkama balss:
118. “Kaut par māliem kļūtu tā diena,
119. Kad dievu sapulcē ļauno es nolēmu,
120. Kā dievu sapulcē ļauno es nolēmu?
121. Kā maniem cilvēkiem karu uz nāvi es pieteicu?
122. Vai tādēļ es cilvēkus dzemdēju pati,
123. Lai kā zivju tauta viņi piepildītu jūru!”
124. Annunaku dievi raud kopā ar viņu,
125. Dievi ir samierinājušies, raud visi dievi,
126. Spiežas klāt cieši viens otram, izžuva viņu lūpas.
127. Staigā vējš septiņas dienas, septiņas naktis tas staigā,
128. Vētra ar plūdiem klāj zemi.
129. Septitai atnākot dienai
129a Vētra un plūdi pārtrauca karu,
130. Tie, kas cīnījās, līdzīgi kā karaspēks.
131. Nomierinājās jūra, pārtrūka orkāns, izbeidzās plūdi.
132. Es atvēru logu — krita gaisma man sejā,
133. Es paskatījos uz jūru – ir iestājies klusums,
134. Un visa cilvēce kļuva par māliem!
135. Plakans kā jumts kļuvis ir līdzenums.
136. Es nokritu ceļos, sēžu un raudu,
137. Asaras tek manā sejā.
138. Sāku es lūkoties krastu atklātā jūrā –
139. Divpadsmit jūdzēs paceļas sala.
140. Pie Nicira kalna apstājies kugīs.
141. Nicira kalns kuģi notur, šūpoties neļauj.
142. Vienu dienu, divas dienas Nicira kalns kuģi notur, šūpoties neļauj.
143. Trīs dienas, četras dienas Nicira kalns kuģi notur, šūpoties neļauj.
144. Piecas un sešas dienas Nicira kalns kuģi notur, šūpoties neļauj.
145. Septitai atnākot dienai
146. Izņēmu balodi un palaidu es;
147. Prom aizlidojis atgriezās atpakaļ balodis:
148. Nav atradis vietu, atgriezās atpakaļ viņš.
149. Izņēmu bezdelīgu un palaidu es;
150. Prom aizlidojusi atgriezās atpakaļ bezdelīga:
151. Nav atradusi vietu, atgriezās atpakaļ tā.
152. Izņēmu kraukli un palaidu es;
153. Taču krauklis, prom aizlidojis, ūdens bēgumu ieraudzīja,
154. Nav atgriezies viņš: kliedz, ēd un kakā.
155. Es izkāpu, četrām pusēm es upurēju,
156. Kalna tornī kvepināmo upuri es sarīkoju:
157. Septiņus un septiņus kvepināmos traukus noliku es,
158. To šķīvjos saliku es mirtes zarus, niedru un ciedru vēl zarus.
159. Dievi sajūta labu smaržu,
160. Dievi sajūta labu smaržu,
161. Dievi kā mušas sapulcējās pie upurētāja.
162. Tikko kad ieradās dieviete – māte,
163. Krelles paņēma viņa,
163a. Ko Ans savam priekam taisījis bija:
164. “Ak, dievi! Manā kaklā būs mirdzošais akmens –
164a Kā viņu es patiesi nespēšu aizmirst,
165. Tā arī šīs dienas es patiesi atceros vienmēr,
165a Mūžīgi mūžos tās nespēšu aizmirst!
166. Lai visi dievi pie upuriem nāk,
167. Enlils lai klāt šiem upurim neiet,
168. Jo viņš, padomājot, plūdus ir sarīkojis,
169. Un manus cilvēkus ir iznīcinājis!”
170. Tikko kad ieradās Enlils,
171. Ieraugot kuģi dusmīgs palika Enlils,
172. Stipri dusmīgs viņš bija pret Igigiem dieviem:
173. “Kā ir glābusies dvēsele kāda?
173a Neviens cilvēks dzīvs nedrīkstēja palikt!”
………….
189. Pacēlās Enlils, uz kuģa uzkāpa viņš,
190. Mani aiz rokas paņēma viņš, izveda laukā,
191. Uz ceļiem blakus sievu nolika manu,
192. Mūsu viņš pieskārās pierēm, starp mums stāvēja viņš, svētīja mūs:
193. “Līdz šim bija cilvēks Utnapištims,
194. No šī brīža mums, dieviem ir līdzīgs Utnapištims,
195. Lai pie upju ietekām, tālumā dzīvo Utnapištims!”