title 17. MĀCĪBU MATERIĀLI: ROMAS BOJĀEJA

title
roman_decline

1. JUVENĀLS

Juvenāls ( ap 60. – ap 127. ) – romiešu satīriķis.

1.1. Fragmenti no 7 satīras.

Šī satīra veltīta radošo cilvēku ( rakstnieku, dzejnieku, vēsturnieki etc.) stāvoklim impērijas laikos. Jāpiebilst, ka kopš Juvenāla nāves Romā nebija neviena izcila rakstnieka, dzejnieka, pētnieka….

Tikai Cēzarā 1 pašā ir vārdu mākslas jēga un cerība šodien:
Vienīgi viņš pagodināja skumjas Kamēnas 2 šai laikos,
Šajos nelaika laikos, kad mūsu slavenie dzejnieki
Nomāja Gabijās pirti, vai maizes ceptuvi Romā,
Un nebija kauna no ziņneša darba,
Laikā, kad atstājot Aganippas laukus,
Badu cietusi Klio 3 pārcēlās uz izsoļu telpām.
Ja reiz Piērijas 4 laukos nav iespējams atrast pat grašu,
Gribot negribot Maheras 5 amatam pieķersies tu:

10 Iesi pie pūļa tirgot komisijā pieņemtas mantas –
Mēbeles, traukus, trijkājus, kumodes, lādītes dažādas,
Arī Pakka un Fausta dzeju – „Alcitoju”, „Tēbas”, „Tereju”. 6
Tomēr labāk ir tā, nekā tiesā par liecnieku stāties, un teikt, ka
Redzējis esi, kaut neesi redzējis gan; tā rīkojas bitīnieši,
Visādi Āzijas jātnieki, kappadokieši dažādi un
Plikpapežu tauta, ko Gallija piegādā mums … 7

……………………………………………………

24 Ja reiz tu, Telesin, 8 nez no kurienes ceri vēl
Palīdzību saņemt, ar dzejas pantiem piepildot pergamenta
Grāmatu ruļļus, tad labāk pieprasi tūlīt sev malku,
Savu rulli kā upuri pienes Venēras vīram ugunīgajam, 9
vai arī ieslēdz to labi kaut kur, par barību iedod to kodēm;
Tu, augstās dzejas radītājs cēlais, savā mazajā cellē,
Cerībā efeju nopelnīt sev un attēlu vārgu, 10
Nožēlojamais, salauz labāk to spalvu un pamet bezmiega kaujas,

30 Nav vairāk cerības mums – skopais bagātnieks iemācījās
Autorus tikai slavēt, dzejniekus apbrīnot tikai,
Tā kā pāvu apbrīno jauneklis kāds. Bet gadi tak aiziet –
Vecums, kad panesis esi jūru, ķiveri, lāpstu;
Sirdī tad iezogas skumjas, un daiļrunīgs vecis
Pliks būdams, nolād gan sevi, gan Terspīhoru 11 savu…

…………………………………………………………………..

Neviens no valdniekiem neapmaksās sēdekļu cenu, 12
Arī skatuves dēļus, kas pirkti uz parāda tika,
Vai orhestras izbūvi, 13 kur stāv krēsli – arī uz parāda ņemtie.
Tomēr savu lietu mēs darām un plānā, putekļu pārklātā augsnē
Savu arklu mēs velkam neauglīga lauka arumā;

50 Mēs esam sava godkārīga ieraduma cilpā; brīvības
Nav mums, bet rakstīšanas slimība ne visiem var tikt izdziedināta.
Ar dvēseles sāpēm tur viņa cilvēkus un ieaug viņos.
Tas tikai dzejnieks, pārāks pār citiem, kam īpašas asinis dzīslās,
Kas neatkārto to, kas ir zināms, kas netaisa
Vulgārus pantus vienādā sīknaudā visiem, —
Šis dzejnieks – es nezinu viņu, bet jūtu –
Garā ir radīts pārāks pār rūpēm, bez rūgtuma sirdī;
Viņš tiecās uz mežiem un kāri dzer Ajonīdijas
Iedvesmas avota. 14 Nebūs Piērijas grotas dziedonis,

60 Un tirsu 15 noturēt nespēs skumju pārņemtais trūcīgais,
Kam nebūs to līdzekļu, kas viņa miesai ir vajadzīgi dienā un naktī:
Kad Horācijs priecīgus izsauca saukļus, 16 viņš, protams,
paēdis bija!
Vai ir talantam izvērsties telpa, kad ne tikai ar dzeju
Pilna ir sirds, un ne tikai pie Kirras un Nīsas valdniekiem 17 tiecas,
Tā sirds, kurai smagi ir pavilkt dubultas rūpes?
Lielas dvēseles darbs – ne rūpes par to, kur pārklāju dabūt,
Bet aplūkot zirgus, kaujas ratus un dievišķos tēlus…

………………………………………………………………………………..

72 Vai ir iespējams prasīt no Lappas Rubrēna 18 seno traģēdiju
kvalitātes,
Ja „Atrjes” tika atdots ķīlā par apmetni un traukiem?
Pats Numitors 19 vai nav nabags? Nav viņam iedot ko draugam,
Tik vien kā Kvintillai savai var atrast viņš naudu,
Un arī lauvu lai nopirkt pieradinātu, kas gaļu tik rij
Lielās devās; Jo zvērs taču maksā, kā zināms, lētāk,
Nekā dzejnieka kuņģis, kas visu var aprīt…..

…………………………………………………………….

Tālāk, vai jūsu darbi, kas vēsturi rakstiet, ir ienesīgāki?
Vairāk laika tiem vajag un eļļas priekš lampas.

100 Aizmirstot mēru jau tūkstoša lappuse top,
Visiem par nelaimi pieaugot papīru 20 kalnam.
To nosaka notikumu daudzums un zinātnes kārtība arī.
Kāda jums raža? Vai augsne dod augļus?
Kurš tad vēsturniekam iedos tik daudz, cik viņš – ierēdnim,
Tam, kas izziņas krāj?

………………………………………………………………………

231 Jo skolotāja pienākums – pārvaldot valodu nevainojami,
Zināt vēsturi visu, autorus zināt it visus,
Kā savus pirkstus un vienmēr; un ja pajautās kāds
Pa ceļam uz peldi vai pirti, kas Anhīzam bij’ māte,
Kā sauca Anhemola pamāti, un no kurienes
Bija cēlusies viņa – to pasaki visu tūlīt; un cik bij’ Acestam gadu,
Un cik viņš Sicīlijas vīnmaisu frīģiešiem uzdāvināja. 21
Un lai skolotājs izveido ar savu roku maigu vēl raksturu,
Lai vaskā viņš izveido seju kā tēlnieks; lai savai skolai
Viņš ir kā tēvs, lai viņa audzēkņi nedara blēņas,

240 Lai viņi vairās no netikumiem. Bet vai viegli ir
Izsekot puišeļu rokām, kad izdarot blēņas, slēpj viņi acis?
Lūk, tev ir rūpes. Bet, kad noslēgsies gads, saņem nu algu
Tu tādu, ko vienā tik dienā cirkā nopelna uzvarētājs. 22

1.2. Fragmenti no 3. satīras.

Šeit Juvenāls savā sarkastiskā manierē apraksta sava laika Romas netikumus.

Patiesi, rūgtumu sagādā man senā drauga prombraukšana,
Tomēr viņa lēmumu atbalstu es – apmesties tukšajās
Kūmās, 23 vēl vienu pilsoni Sibillai uzdāvinot.
Kūmas ir Baju 24 pievārte, patvērums, kas saldas vientulības
Cienīgs. Es kaut Prohitai 25 došu priekšroku Suburas 26 vietā.
Lai cik nožēlojamas būtu tās vietas, un pamestas arī,
Daudz ļaunāk man liekas bailes no ugunsgrēkiem un māju
Sabrukumiem, un citām briesmīgas Romas nelaimēm…

…………………………………………………………………………..

21 Šeit Umbricijs 27 teica: „Ja Romā nav vietas
Godīgiem arodiem vairs, un ja darbs nenes vairs peļņu,
Ja īpašums šodien nav vairs tāds pats, kāds vakar tas bija, bet rīt
Tas paliks vēl mazāks, tad labāk mums paglābties Kūmās,
Kur pats Daidals 28 reiz salicis spārnus nogurušos.
Pametīšu es dzimteni savu, kamēr sirmums vēl svaigs un
Vecums vēl nespiež pie zemes, kamēr Lahesai 29 vilna nav
beigusies vēl,
Un vēl pats savām staigāju kājām bez spieķa.
Lai paliek šeit dzīvot Artorijs un Katuls, 30

30 Lai paliek šeit tie, kas melnu pataisa baltu,
Tie, kas iznomā tempļus, upes un ostas,
Kas kloākas tīra, kas miroņu līķus ugunī liek,
Vai kas pārdotos vergus nogādā kungiem zem šķēpa. 31
Vai šie taurētāji, dažādu arēnu iemītnieki,
Kurus pilsētas pazīst kā kliedzējus skaļos,
Paši izrādes rīko un pēc noteiktas zīmes, ko pūlis tiem dos,
Gatavi nosist ikvienu, no izrādēm atgriežoties,
Ielu atejas iznomā viņi, kaut nu nopirktu visu!
Tieši šos ļaudis Liktenis joka pēc izved

40 No apakšām pašām uz lieliem darbiem, pat godināmajiem.
Ko man darīt vēl šeit? Melot es neprotu, nemāku
Grāmatu slavēt un lūgt, ja grāmata slikta;
Zvaigžņu ceļi nav zināmi man, un nevēlos pareģot dēlam
Kad tēvs viņam mirs, vardes iekšas pētījis neesmu arī; 32
Sievai mīlnieka dāvanas pienest, izpildīt rīkojumus –
Prot citi, bet es nekad neesmu līdzējis zaglim.
Lūk, kādēļ es pametu Romu, nebūdams klients,
It kā kroplis ar sausu roku, kas pastrādāt nespēj.

49 Kurš mūsdienās mīlēts šeit tiek? Tik līdzdalībnieks alkatīgais…

……………………………………………………………………………..

Pasteigšos pateikt – un kauns nebūs man traucējis tam –
Kāda tauta ir kļuvusi tīkama visiem mūsu Romas bagātniekiem:

60 Es tieši bēgu no tās. Es nevaru paciest, kvirīti, 33
Grieķisku Romu! Lai arī ahaju 34 nav daudz, kas šeit apmetušies,
Tomēr sīriešu Oronta 35 sen jau par Tibras pieteku kļuva,
Ienesot paražas savu, valodu, sambuku 36 ar slīpām stīgām,
Flautistes savas, timpanus 37 no iezemiešiem, dažādas
meitenes arī:
Pavēlēts viņām stāvēt pie cirka – ejiet visi, kam patīk
Maukas šīs, rotātās barbaru raibajām lentēm!
Tavs laucinieks, Kvirīn, 38 ir sataisījies par parazītu, 39
Ar cirka uzvaru zīmēm ir izrotājis savu eļļas ieziestu kaklu!
Bet visi grieķi – kurš no Sikionas kalniem, kurš amidonietis,

70 Šis no Androsas, no Sāmosas cits, no Trallām un Alabandas, 40
Visi steidz uz Eskvilīna pakalnu tagad, vai Vīminalu, 41
Uz bagātām mājām, kur būs viņi kungi.
Prāts viņiem veikls un drosme bez kauna, bet ātra runa viņiem
Kā pašam Isejam 42 plūst. Saki, par ko tu turi
Šo vīru, kurš nes sevī visu, ko vien tu vēlies:
Orators, gramatiķis, augurs, 43 ģeometrs, mākslinieks, bārddzinis,
Virves dejotās, arī burvis un ārsts – visu no bada prot
Šis maziņais grieķis; liksi – uzkāps debesīs viņš;
Tas, kas lidoja spārnos 44 – tas nebija maurs, sauromāts
un ne trāķietis 45 kāds,

80 Nē, tas bij’ vīrs, kas pašās Atēnās dzimis.
Kā lai nebēgu es no viņu košajiem tērpiem? Savu roku
Būs pielicis ātrāk par mani un ar lielāku godu, kā es, ieņems
Vietu pie galda, tas, kurš Romā tika ievests ar plūmēm un
datelēm kopā … 46

………………………………………………………………………………………..

120 Romiešiem vietas vairs nav, kur jau uzkundzējies kāds
Protogens, vai Dāfils, vai Hermarhs …. 47

2. Ammiāns Marcellīns. „Vēsture”. Fragmenti.

Ammiāns Marcellīns ( ap 330. – pēc 390. ) – grieķu izcelsmes romiešu vēsturnieks, bet uzrakstīja savu „Vēsturi” latīņu valodā. Šajā sacerējumā viņš apraksta sava laika impērijas vēsturi. Sacerējums piepildīts ar patriotisku patosu un optimismu. Autors pauž pārliecību, ka „mūžīga Roma” spēs pārvarēt esošas grūtības tāpat, kā tā ir pārvarējusi visas līdzšinējas grūtības. Kvalitātes ziņā šim tekstam ir tālu līdz Līvija vai Tacita līmenim, bet, neskatoties uz to, tas ir labs avots vēlās Romas vēsturē.

2.1. XIV, 6. 2. Bet, tā kā iespējams, ka tie, kuriem nāksies lasīt manu grāmatu, būs izbrīnīti, kādēļ tajos gadījumos, kad mans izklāsts skar notikumus Romā, runa iet par dumpjiem, krogiem un tamlīdzīgiem zemas dabas priekšmetiem, es īsumā izklāstīšu tā iemeslus, nekad apzināti nenovirzoties no patiesības. 3. Kad sāka pacelties Roma, kurai ir lemts pastāvēt tik ilgi, kamēr pastāv cilvēce, tās spožuma dēļ noslēdza vienošanos savā starpā Krietnums un Laime, kas parasti ir šķirti, bet, ja vienas vai otrās pietrūktu, tad Roma nesasniegtu savas varenības augstumus. 4. No paša sākuma un līdz bērnības beigām, t.i., gandrīz 300 gadu garumā, romiešu tauta bija izturējusi karus pie pilsētas mūriem. Vēlāk, sasniedzot nopietnāku vecumu, pēc daudzām nelaimēm kaujas laukos, viņa pārgāja pāri Alpiem un jūras līcim, bet, kļuvis par jaunekli un vīru viņš 48 guva triumfu laurus no visām zemēm, kas iekļaujas visā neaptveramā zemes lokā; tuvojoties vecumam un nereti gūstot uzvaras tikai ar vienu savu vārdu, viņš ( = viņa = romiešu tauta, Roma,) pievērsās mierīgākai dzīvei. 5. Tādēļ šī slavenā pilsēta, uzspiedusi paklausību mežonīgām tautām un devusi likumus, brīvības pamatus un mūžīgus iestādījumus, līdzīgi labsirdīgam, saprātīgam un bagātam tēvam, ir iedevusi savus īpašumus pārvaldīšanā Cēzariem, kā saviem bērniem. Un, lai gan tribas sen jau atrodas bezdarbībā un centurijas ir nomierinājušas, nenotiek vairs cīņas balsošanas dēļ, un ir it kā atgriezies Numa Pompīlija 49 laiku miers, visās zemes malās, cik viņu ir, tiek godināta Romā kā valdnieks un kungs, un visur godā un slavā tiek turēts senāta un romiešu tautas vārds. 7. Bet šo brīnišķo Romas spožumu mazina nedaudzu cilvēku noziedzīga vieglprātība, kuri, nedomājot par to, kur viņi ir dzimuši, nododas maldiem un izvirtībai, tā, it kā viņiem būtu piešķirta pilnīga netikumu brīvība… 8. Daži no viņiem, domādami, ka var iemūžināt sevi ar statujām, kaislīgi tiecās pēc tām, it kā nedzīvos attēlos būtu apslēpts lielāks apbalvojums, nekā apziņā par savu godīgu un cēlu darbību… 9. Citi, par augstāko pagodinājumu uzskatīdami neparasti lielus kaujas ratus un spožus apģērbus, svīst zem savu apmetņu svara, kas ir sasprausti pie kakla un savilkti ar jostu…10. Citi, piešķirdami sev īpaši svarīgu izskatu, pārspīlēti lielās, kad viņus neviens nelūdz, ar savu īpašumu lielumu, pārspīlējot savus ikgadējos ienākumus no auglīgiem laukiem, kas sniedzas no pašiem austrumiem līdz pat galējiem rietumiem; pie tam viņi aizmirst, ka viņu senči, pateicoties kuriem Romas valsts sasniedza tādus izmērus, guva slavu nevis ar bagātībā, bet ar asiņainiem kariem: ne ar ko neatšķiroties no parastiem karavīriem īpašumā, apģērbā un ēdienā, viņi ar krietnumu salauza ikvienu pretestību…

14. Bet, kad sāk gatavoties nebeidzamām kaitīgām dzīrēm, kas notiek laiku pa laikam… tad ar lielu piesardzību tiek spriests, vai vajadzētu paaicināt, atskaitot tos, kuriem šīs dzīres ir atbildes pasākums, arī kādu svešu cilvēku. Un, ja pēc smalkas apspriedes tiks pieņemts lēmums izdarīt to, tad tiks paaicināts tas, kas apgrozās pie cirka braucēju durvīm, vai meistarīgi spēlē kauliņus, vai uzdodas par cilvēku, kuram ir pazīstami melnās maģijas noslēpumi. 15. Bet no nopietniem un izglītotiem cilvēkiem vairās kā no garlaicīgiem un nevajadzīgiem… 16. Es nestāstīšu par rīšanu pie galda un dažādām pārmērībām, lai mans stāsts neizstieptos garumā, bet atzīmēšu, ka daži no dižciltīgajiem skraida pa pilsētas laukumiem un bruģētām ielām, kā kurjeri, stiepdami sev līdzi vergu pūļus, līdzīgi laupītājiem… 18. Šajos apstākļos pat tie nedaudzie nami, kas agrāk bija slaveni ar savu nopietnu uzmanību pret zinātnēm, tagad ir iegrimuši apkaunojošas bezdarbības izpriecās un tajās ir dzirdamas dziesmas un stīgu skaņas. Filozofa vietā tiek aicināts dziedātājs, oratora vietā – ākstību meistari. Bibliotēkas aizslēgtas ciet uz mūžīgiem laikiem kā kapenes, un tiek būvētas hidrauliskas ērģeles, liras vezuma lielumā, flautas un visādas aktieru uzpariktes.

19. Esam nonākuši jau līdz tādam kaunam, ka nesen, kad radās pārtīkas trūkuma briesmas, un tika darīts viss, lai ārzemnieki pēc iespējas ātrāk tiktu izsūtīti ārā no Pilsētas, zinību un zinātnes pārstāvji, lai gan viņu skaits bija pavisam neliels, tika nekavējoties izraidīti ārā bez nekādiem mīkstinājumiem, toties tika paturēti aktrišu kalpi un tie, kas bija uzdevušies par tādiem uz laiku, palika arī 3000 dejotājas ar saviem mūziķiem un tikpat lielu skaitu kormeistaru.

26. Kas attiecas uz zemas izcelsmes cilvēkiem un trūcīgajiem, tad viena daļa viņu pavada naktis krogos, citi slēpjas teātru telpās … 50 Draugu pulciņi spēlē kauliņus, ievelkot gaisu ar riebīgu skaņu, ar šņākoņu izlaiž to ārā caur nāsīm, vai – un tā ir vismīļākā nodarbe – no saullēkta un līdz vakaram, labā laikā vai lietū, apspriež ratu braucēju sīkas labas īpašības vai trūkumus. 26. Dīvains izskats ir šim neskaitāmajam pūlim, kas kaislīgā uzbudinājumā gaida ratu braukšanas sacīkšu iznākumu. Tā kā Roma piekopj šādu dzīvesveidu, tad ir dabiski, ka tajā nevar notikt nekas cienījams un nopietns. Un tā, es atgriežos pie sava stāstījuma…

2.2. XXVIII, 4, 9. Ja viņi 51 dabū zināt, ka ir parādījusies kāda ielene, vai mauka no mazpilsētas, vai sieviete, kas sen jau tirgo ar savu ķermeni, viņi saskrien, apsteidzot viens otru, un uzbāžas viņai, teikdami slavinājumā visādas jēlības un cildinot tā, kā partieši bija cildinājuši savu Semiramīdu, ēģiptieši – Kleopatru, karieši – Artemīsiju, un palmīrieši — Zenobiju. 52 Un to atļaujas cilvēki, kuru senču laikā senators saņēma no cenzora aizrādījumu par to, ka bija atļāvies noskūpstīt sievu savas meitas klātbūtnē, kas toreiz skaitījās nepieklājīgi … 53 11. Būdami tik svarīgi un uzskatīdami sevi par krietnuma pielūdzējiem, šie cilvēki, ja viņi uzzina, ka Romā ir ieradušies zirgi vai ratu braucēji, ar tādu dedzību metas, skatās un izjautā, kā viņu senči brīnījās par brāļiem Tindarīdiem, kad viņi ar savu ziņu par uzvaru bija piepildījuši visus ar prieku… 13. Dažreiz dzīrēs pat tiek prasīti svari, lai nosvērtu zivis un putnus, un tad līdz vēmienam atkārtojās viņu lieluma slavinājumi, kas it kā nekad agrāk netika redzēts; tepat blakus stāv gandrīz vai 30 notāri, kas pieraksta, un trūkst vēl tikai skolotāju, lai teiktu runu par to. 14. Daži baidās no zinātnes kā no indes, un lasa uzmanīgi tikai Juvenālu un Mariju Maksimu 54 un savā dīkdienībā neņem rokās nevienu citu grāmatu, bet kādēļ tas tā ir, to mans vājais prāts nespēj noteikt…18. Daži no viņiem mēdz salīdzināt savus ceļojumus ar Aleksandra Lielā vai Cēzara karagājieniem, ja viņiem nācās pabraukt mazliet tālāk, lai apskatītu savu muižu vai piedalītos medībās… 21. Daži no viņiem, lai gan tas reti gadās, lai viņus sauktu par aleatores ( kauliņu spēlētāji ), bet vēlās, lai viņus sauktu par tesserarii ( kauliņu metēji ), kaut gan atšķirība starp šiem nosaukumiem ir tāda pati, kā starp vārdiem „zagļi” un „laupītāji”. Jāatzīst, ka laikā, kad draudzīgas attiecības Romā vispār ir vāja, kaut cik noturīgas ir tikai tās saites, kas izveidotas pie spēļu galda…25. Cits, ja pamānīs, ka kreditors pārāk uzstājīgi pieprasa atdot parādu… nokārto lietu tā, ka pret kreditoru tiek ierosināta apsūdzība…

29. Visu savu dzīvi viņi 55 pavada dzerot vīnu un spēlējot kauliņus, zaņķos, izklaižu vietās un izrādēs. Lielais Cirks ( Circus Maximus ) ir viņiem gan templis, gan mājoklis, gan sapulču vieta, gan visu vēlmju mērķis. Pilsēas laukumos, krustojumos, ielās un viesnīcās pulcējas viņi kopā, kašķējas un strīdas savā starpā, pie tam, viens, kā parasti ir par vienu, bet otrs – par citu. 30. Cilvēki, kas paguva padzīvot līdz sātam, atsaucoties uz savu bagātu pieredzi, zvēr pie Janusa un Eponas, 56 ka tēvzemei draud bojāeja, ja ratu braucējs, kuru viņi atbalsta, tuvākās sacīkstēs nebūs pirmais izbraucis no barjeras, neuzvilks iemauktus, neapdzīs. 31. Bezdarbība ir tik ļoti iegājusies šeit tikumos, ka tiklīdz sāk aust zirgu sacīkšu diena, ka visi aulekšiem skrien, sacenšoties gandrīz vai ar pašiem ratiem, kas stāsies sacensībās. Visi ir trauksmaini un uztraukušies dēļ savām likmēm… 32. Bet kaut kādā nožēlojamā teātrī ar svilpieniem padzen prom aktierus, kuri nav nopirkuši ar naudu pūļa labvēlību. Ja teātri ir mierā, tad, sekojot tauru cilts ieradumiem, visi sāk brēkt riebīgām un bezjēdzīgām balsīm, ka jāpadzen prom no Romas visus svešiniekus, lai gan Roma visos laikos bija stipra ar ienācēju atbalstu….34. Briesmīgi izplatīts ir negausības netikums…

2.3. IX, 22. … Tam visam pievienojās militārās disciplīnas pārkāpumi. Kaujas saucienu vietā karavīrs dziedāja neķītras dziesmiņas. Nevis akmens, kā agrāk, bija karavīra gulta, bet mīkstie spilveni un saliekamas gultas. Kareivji meklēja sev kausus smagākus par zobeniem – jau kauns bija dzert no māla traukiem, un dzīvot vēlējās tikai marmora pilīs. Iepretī līdzpilsoņiem karavīri atļāvās bezkaunību un laupīšanu, bet iepretī ienaidniekam viņi izrādīja gļēvumu un negodu.

2.4. XXVII, 3, 8 — 9. Romas prefektu Lampādiju mocīja bieži dumpji, un īpaši viens, kad pūlis aizdedzināja viņa māju, kas atradās Konstantīna pirts tuvumā, metot tajā degošas lāpas… Bet saskrējuši kaimiņi un draugi izklīdināja tautu ar akmeņiem un kārniņiem no blakus stāvošo māju jumtiem. Baidoties no šī dumpja viņš jau pašā sākumā bija aizgājis pie Mulbijas tilta un nogaidīja tur, kamēr beigsies šie nemieri, kuriem bija nopietni cēloņi. Jo būvējot jaunas ēkas, vai remontējot vecas, viņš ņēma materiālus nevis ierastās vietās, bet rīkojās šādi: ja viņam vajadzēja dzelzi, alvu, varu vai ko līdzīgu, viņš sūtīja savus kalpotājus, kuri it kā pirkšanas nolūkā visu laupīja, neko nemaksājot. Tādēļ viņš nevarēja izbēgt no trūcīgo cilvēku dusmām, kad bija aizvainoti dēļ saviem biežiem zaudējumiem….

Isaurijā, 57 laupītāji, izklīstot pa apkārtnēm, pilnīgi brīvi laupīja pilsētas un bagātas villas, nesdami briesmīgu postu Pamfīlijai un Kiliķijai. Āzijas pārvaldnieks Muzonijs redzēja, ka viņi draud izpostīt visu Āziju…. Gallijā bezkaunīga laupīšana pieauga visiem par postu; īpaši bīstami kļuva lielceļi un viss, kas solīja kādu peļņu, tika izlaupīts visbezkaunīgākā veidā…

3. Vegēcijs Flāvijs Renāts. Traktāts par karamākslu

Vegēcijs ( III gs. beigas – IV gs. sākums ) ir uzrakstījis lielu kompilatīvu sacerējumu, kurā apkopotas ziņas par toreizējiem karamākslas principiem, kā arī autora priekšlikumi par armijas reorganizāciju.

I, 7. Izkāsta kārtība prasa, lai es pamēģinātu pastāstīt, kādu ieroču lietošanā ir jāvingrina jaunkareivji un kā viņi ir jāapbruņo. Šajā ziņā senais ieradums ir jau gandrīz iznicināts. Jo, ja pieņemt, ka jātnieku bruņojums ir uzlabojies, sekojot gotu, huņņu un alanu paraugiem, tad kājnieki, kā zināms, ir palikuši neaizsargāti. No pilsētas dibināšanas un līdz dievišķa Graciāna 58 laikiem kājnieku karaspēks tika ekipēts ar krūšu bruņām un ķiverēm. Bet, kad parādījās nevīžība un tieksme pēc bezdarbības, sāka samazināties vingrinājumi laukā, radās uzskats, ka bruņas ir pārāk smagas, jo karavīri sāka reti vilkt tās mugurā. Tādēļ karavīri sāka pieprasīt imperatoram, vispirms attiecībā uz bruņām un pēc tam arī ķiverēm, lai vispār no tām attiekties. Bet sadursmē ar gotiem, kad mūsu karavīri gāja kaujā ar neaizsargātām krūtīm un neapsegtām galvām, viņi bieži krita, ienaidnieka strēlnieku iznicināti; bet arī pēc tik daudzām sakāvēm, kuru dēļ bija gājušas bojā tik lielas pilsētas, neviens neuzņēmās rūpi atgriezt kājniekiem viņu krūšu bruņas un viņu ķiveres. Tādēļ arī gadās tā, ka nevis par kauju, bet par bēgšanu domā tie, kas stāvot ierindā gandrīz kaili, saņem sitienus un gūst ievainojumus…

I, 20. Bet māksla nocietināt nometni, šodien, var teikt, ir jau pavisam aizmirsta; jau sen neviens nebūvē nometni, rokot grāvjus un iedzenot zemē garus mietus. Tādēļ, kā mēs zinām, daudzi mūsu karapulki bieži tika sakauti pateicoties pēkšņam barbaru kavalērijas uzbrukumam dienā vai naktī… Karaspēku daļas arī šodien vēl tiek sauktas par leģioniem, bet iepriekšējo gadu nevīžības dēļ šo leģionu stiprais spēks tika salauzts, kad balvu, ko agrāk deva par krietnumu, sāka saņemt pateicoties intrigām un karavīri sāka pēc protekcijas panākt paaugstinājumus, kurus agrāk viņi bija guvuši ar darbu… Un tā, ne tikai katru gadu, bet jau katru mēnesi jauniesaukto masa neatnāk to kareivju vietā, kas beiguši savu dienestu, tā kā, lai cik liels nebūtu karaspēks, tas skaitliski sarūk… Dažreiz karaspēks, savervēts no dažādām vietām, sāk dumpoties, tēlojot sašutumu par to, kādēļ viņu neved karā. Lielākoties tā dara tie, kas ilgi sēdējuši uz vietas savā nometnē mierā un greznībā… Labam karavadonim jāprot izplatīt nemierus un kašķus ienaidnieku nometnē. Neviena, pat vismazākā tauta nevar tikt iznicināta no ienaidniekiem, ja tā pati sevi nesagraus ar iekšējām nekārtībām….

4. Romas imperatoru rīkojumi par armiju un armijas lietām

4.1. Graciāna, Valentiniāna un Teodosija dekrēts, 380. g.( VII, 13, 4 )

Ja vergs izdod dezertējušo karavīru, viņš iegūst brīvību.

4.2. Arkādija un Honorija reskripts Pulhram, karaspēka maģistram ( XII, 33, 3 ).

Tavai majestātei ir jāseko, lai nedz koloni, 59 nedz gani netiktu ņemti armijā virs normas un lai viņi netiktu piespiesti militārajam dienestam pret savu gribu

5. Fragments no Sinēzija ziņojuma imperatoram Arkādijam.

Sinēzijs – bīskaps no Ēģiptes un filozofs – 397. g. iesniedza imperatoram ziņojumu par barbariem armijā un impērijas novados.

Ar kādiem karavīriem valdniekam draudzīgs filozofs ieteiktu viņam rīkot militāros vingrinājumus un kopā dzīvot teltīs? Vai ne ar tādiem, kas ir dabiskie aizstāvji laukiem, pilsētām un visai valstij piederošai zemei, kā arī likumiem, kas devuši viņiem audzināšanu un izglītību? … Bet, kā gans nevar atstāt kopā ar suņiem arī vilkus, tā arī likumdevējs neļaus dot ieročus tiem, kas nav dzimuši un nav auguši viņa likumos, jo par viņu pareizo noskaņojumu nav viņam nekādas pārliecības. Un nevar nejust bailes, skatoties uz jauno karavīru pulkiem, kas ir auguši svešos tikumos, kas dzīvo pēc saviem paradumiem, un kas kaļ ļaunus plānus pret mums… Viņi uzbruks mums tad, kad uzskatīs, ka ir pienācis ērts brīdis… Pirms iesaukt armijā skitus, vajadzētu vispirms tos, kuri nodarbojas ar zemkopību, uzticot viņiem tās aizstāvību, un arī iesaukt dienestā filozofu no viņa kabineta, amatnieku no viņa darbnīcas, un tirgotāju no tirgus, un tos no bezdarbīgas mājas, kas dod priekšroku teātrim darbu vietā…

Mums jākopj sevī romiešu militārais gars… un ne tikai nedrīkst pieļaut tuvošanās, bet no katras iestādes ir jāpadzen prom barbari. Un vispirms būtu jāattīra no viņiem administrācija un senāts, kuram viņi kalpo par apkauninājumu un pazemojumu. Apbrīnojami, cik mēs esam neuzmanīgi. Ikvienā pat kaut cik turīgā mājā mēs atradīsim vergu skitu; 60 viņi kalpo par pavāriem un sulaiņiem, un skiti ir tie, kas staigā ar maziem krēsliņiem uz pleciem un piedāvā tos tiem, kas vēlas atpūsties uz ielas. Visur ir skiti, it kā tā būtu tauta, kas jau no pašiem pirmsākumiem nolemta un no likteņa nozīmēta kalpot romiešiem! Ir apbrīna cienīgi, ka šie gaišmatainie barbari vieniem un tiem pašiem cilvēkiem privātā dzīve izpilda apkalpes funkcijas, bet politiskajā dzīvē, ieņem priekšnieku vietas. Man liekas, ka no dabas ikviens vergs ir savam saimniekam ienaidnieks, kad viņam ir cerība gūt virsroku pār viņu. Dumpju vadoņi mums nav tikai divi 61 un viņi nav vergu izcelsmes, bet, būdami lielu un asinskāru vienību vadoņi, viņi ir asinsradinieki mūsu vergiem. Mums par nelaimi viņi ir tagad starp mums, un viņiem ir karavadoņi, kuri ieņem svarīgus amatus impērijā. Ja viņi vēlēsies, viņiem nekavējoties pievienosies mūsu vergi, kas būs drosmīgi karavīri, kuri labprāt atriebs saviem kungiem…

Skiti atnāca pie mums nevis kā iekarotāji, bet kā lūdzēji, pamezdami savas apdzīvotas vietas. Iepazīstot romiešus, kuri izrādījušies vājāki pār viņiem nevis ar ieročiem, bet ar tikumiem, šī rupjā tauta palika iedomīga un atmaksāja ar par labdarību nepateicību. Saņemdami sodu no tava tēva viņi atkal atnāca ar savām sievām kā lūdzēji. Bet viņš, būdams uzvarētājs karā, pats tika uzvarēts līdzjūtības cīņā. Viņš pacēla uz kājām tos, kas bija pieliekušies, iedeva viņiem sabiedroto statusu, apbalvoja ar pilsoņu tiesībām, piešķīra pagodinājumus un apbalvoja šos asinskāros cilvēkus ar romiešu zemes īpašumiem. Bet barbari nesaprot līdzjūtību. No tiem laikiem un līdz šai dienai viņi ņirgājas par mums, apzinoties, kas viņi bija un kā mēs esam viņus pacēluši.

6. Slavinājums 62 Konstancijam Hloram. 63

Tik daudzas uzvaras ir gūtas pateicoties jūsu krietnumam, tik daudz iznicinātas visur barbaru ciltis, tik daudzi zemkopji atvesti uz romiešu laukiem, tik daudzas provinces atjaunotas.

…. Mežu patvērumi nespēja paslēpt barbarus un viņi atdevās tavas dievišķības varā. Viņi atnāca kopā ar sievām, bērniem un tuvinieku bariem un visiem īpašumiem tukšās līdz šim vietas, lai tas, ko viņi agrāk laupot bija iztukšojuši, tagad atkal tiktu apstrādāts.

… Visu pilsētu portikos sēž tagad vīru bari, trīcot no savaldītām dusmām… iekalti važās sagūstīto barbaru puiši un meitenes, murminošie kaut ko savā valodā, un visi viņi tagad sadalīti kalpošanai provincēs un tiks norīkoti tukšās zemēs strādāšanai. Tagad zemi ar hamauks un frīzs, un tas klejotājs un cits laupītājs apstrādā laukus un piepilda manus tirgus ar mājlopiem, un barbars zemkopis atvieglo pārtikas piegādi. Viņš atnāk uz iesaukuma punktu, paklausīgi dienē, noliecot muguru, un priecīgs par militāru dienestu…

7. Diokletiāna edikts par cenām. Izvilkums.

Šo ediktu Diokletiāns bija izdevis 301. g., lai cīnītos ar spekulāciju un augļošanu. Tika noteiktas fiksētas cenas vairāk kā 1000 produktiem, kā arī noteikti izcenojumi amatnieku darbiem un dažādiem pakalpojumiem.

Mūsu valsti, pēc mūžīgo dievu gribas, atceroties par labi pabeigtiem kariem, var apsveikt ar mierīga laikmeta iestāšanos, kas iegūts pēc lieliem darbiem un lielām grūtībām. Sargāt valsti un rūpēties par sabiedrisko labumu ir romiešu goda un majestātes pienākums. Tādēļ mēs, ar dievu žēlastību izbeiguši barbaru tautu laupīšanu, kas bija piepildījuši mūsu zemi, uz mūžīgiem laikiem iegūto mieru pasargāsim ar taisnības aizsardzību.

Ja tur, kur nepārtraukti plosījās alkatība, kas nesargā cilvēku dzimumu, kas pieaug nevis ar gadiem, mēnešiem un dienām, bet ar katru stundu un katru mirkli, ja to varētu savaldīt saprāta argumenti, un ja kopējo labumu būtu iespējams samierināt ar šo nevaldāmo izlaidību, kas grauj to, tad iespējams, būtu lietderīgi noslēpt un notušēt ļaunumu, ja būtu pietiekoši spēka un pacietības to panest.

Bet, par cik traka alkatība ir vienaldzīga pret kopējām vajadzībām, un par cik bezkaunīgi spekulanti savā alkatības reliģijā, savā peļņas kāres drudzī, ir pieraduši atkāpties no kopējas labklājības iznicināšanas vairāk piespiedu kārtā, nekā brīvprātīgi, un, tā kā turpmāk uz to nevar mierīgi skatīties tie, kurus galējs trūkums ir novedis līdz patreizējas smagas situācijas izpratnei, tad mums, mūsu tēvišķas gādības dēļ par cilvēkiem, ir jāiejaucas, lai taisnīgi spriestu par lietām, lai tas, ko cilvēki veltīgi cenšas panākt, tiktu īstenots vispārējam labumam ar mūsu līdzekļiem. Kā rāda kopējais viedoklis, un pati realitāte liecina par to, par vēlu nāk mūsu rūpe…

Tātad, mēs ķeramies klāt pie līdzekļiem, kas jau sen ir nepieciešami un kas ir nedzirdīgi pret sūdzībām, lai mūsu ārstējošas rokas iejaukšanās neliktos aizkavējusies un netiktu novērtēta kā mazsvarīga no bezkaunīgu cilvēku puses, kuri, zinādami mūsu ilggadējo pacietību, nevēlējas izmantot to lietas labā. Kurš ir tik ļoti cietsirdīgs un kam trūkst elementāru cilvēcisko jūtu, lai nezinātu un nejustu, ka cenu bakhanālija, gan uz tām precēm, kas ienāk tirgū, gan uz tām, kas pastāvīgi tiek pārdotas pilsētās, ir tik ļoti izplatījusies, ka neremdināmu alkatību nespēj mīkstināt nedz preču pārpilnība, nedz laba raža, kas dažreiz gadās, un ka tāda tipa cilvēki, kuri speciāli ar to nodarbojas, bez šaubām, dvēselē vienmēr tiecas pēc tā, lai pat iepretī zvaigžņu kustībai pakļautu sev gaisu un laika apstākļus, un viņiem raksturīgas netaisnības dēļ viņi nevar pieļaut, lai debesu lieti barotu laimīgas druvas un solītu labas ražas, un ka daži uzskata par zaudējumu sev, ja pēc debesu žēlastības zeme dod augļu pārpilnību.

Mūsu provinču iedzīvotāji! Rūpes par kopējo labumu mudina mūs likt galu to cilvēku alkatībai, kuri vienmēr tiecas pakļaut dievišķo žēlastību savam izdevīgumam un aizkavēt kopējas labklājības izaugsmi, kā arī gūt peļņu neražas gados, dodot aizdevumus sejas darbiem un izmantojot atsevišķu tirgotāju pakalpojumus, kuriem katram pieder tādas neaptveramas bagātības, ka to varētu pietikt, lai pabarotu veselu tautu, un kuri meklē vien personīgo izdevīgumu un nosaka laupītāju cienīgus procentus. Mums ir jāizskaidro cēloņi, kas likuši mums atteikties no mūsu ilgas pacietības, — kaut grūti ir ar pārliecināšanu vai likumdošanu iznicināt trakojošo visur pasaulē alkatības stihiju, – lai mūsu pasākumi tiktu taisnīgāk novērtēti, lai cilvēki, kas zaudējuši mēru, apzinātos savu nodomu nevaldāmu alkatību kā sava veida iededzinātu zīmi.

Kurš nepazīst kopējam labumam naidīgu bezkaunību, ar kuru augļošanas formā sastopas mūsu karapulki, kas sabiedriskās drošības dēļ tiek pārvietoti ne tikai laukos, bet arī pilsētās, un ka visur viņu ceļā augļotāji liek četrkārtīgas un pat astoņkārtīgas cenas, un arī tādos izmēros, ka to pat nav iespējams izteikt. Kurš nezina, ka dažreiz kareivji iegūst vienu priekšmetu, samaksājot par to ar kādu goda dāvanu vai pat ar veselu savu algu? Kurš nezina, ka visas valsts līdzekļi, kas tiek vākti armijas uzturēšanai, nonāk plēsoņu spekulantu rokās? Tādā veidā karavīri savus dienesta apbalvojumus un savas veterānu pensijas nodod plēsoņu rokās. Un tā ir izveidojies, ka plēsoņas no dienas uz dienu aplaupa valsti, vadoties no apstākļiem, kas augstāk tika izklāstīti. Kā nosaka pati cilvēcība, mēs atzīstam, ka preču cenas ir jānosaka….

Tātad, mēs nosakām, ka cenas, kas uzskaitītas šajā sarakstā, tiktu ievērotas visā valstī tādā veidā, lai katrs saprastu, ka viņam nogriezta iespēja tās paaugstināt. Protams, tajās vietās, kur valda visu preču pārpilnība, nav jāizjauc zemo cenu laime… Kā zināms, mūsu senčiem bija ieradums iebiedēt likumpārkāpējus ar soda draudiem, jo reti kad labdarīgie pasākumi tika pieņemti paši par sevi un vienmēr saprātīgas bailes tika uzskatītas par labāko pienākuma skolotāju. Tādēļ mēs nosakām, ka, ja kāds augstprātīgi pretosies šim rīkojumam, tas riskē ar savu galvu. Lai neviens neuzskata, ka likums ir bargs, jo katram tiek dota iespēja izvairīties no briesmām, saglabājot mērenību. Tādas pašas briesmas draud arī cilvēkam, kurš alkatības dēļ būs līdzdalīgs likuma pārkāpšanā. Tāda pati apsūdzība tiks izvirzīta arī tam, kurš, turot īpašumā visu, kas nepieciešams dzīvei, noslēps to. Sodam jābūt smagākām tam, kurš mākslīgi izraisa preču trūkumu, nekā tam, kurš vienkārši pārkāpj likumu.

Mēs visus brīdinām pret nepaklausību. Kas nolemts visu labā, tas ir jāievēro brīvprātīgi un ar bijību. Šāds rīkojums nodrošina labumu nevis tikai atsevišķām kopienām, tautām un provincēm, bet visai valstij, kuras postam ir noziedzīgi rīkojušies tie nedaudzie, kuru alkatību nespēja remdināt nedz laiks, nedz sakrātas bagātības.

Cenu uzskaitījums, augstāk par kurām neviens nedrīkst prasīt: 64
Kvieši ………………….. 100
Mieži ……………………..100
Rudzi ……………………..60
Prosas putraimi ……….100
Auzas …………………… 30
Pupas izlobītas ………..100
Pupas neizlobītas ……..60
etc. etc………………………………

Par algām:
Lauku strādnieks, kalps, pie galda, par 1 dienu…………….25
Mūrnieks …………………………………………………………………50
Galdnieks ……………………………………………………………….50
Meistars darbā ar marmoru ………………………………………60
Mozaīkas meistars …………………………………………………..60
Krāsotājs ……………………………………………………………….75
Krāsotājs – gleznotājs ……………………………………………..150
Kalējs …………………………………………………………………….50
Cepējs ……………………………………………………………………50
Kamieļu vadītājs ………………………………………………………25
Gans ………………………………………………………………………20
Ūdens nesējs……………………………………………………………25
Pārrakstītajam par 100 rindiņām labākās rakstības……….25
Pārrakstītajam par 100 rindiņām parastas rakstības………20
Dokumentu kopētajam par 100 rindiņām …………………….10
Ģimnastikas skolotājam par vienu skolnieku mēnesī …….50
Audzinātājam par vienu skolnieku mēnesī ……………………50
Sākumskolotājam par zēnu mēnesī …………………………….50
Aritmētikas skolotājam mēnesī……………………………………75
Arhitektam par vienu skolnieku mēnesī ………………………100
Grieķu, latīņu valodas skolotājam……………………………….200
Retorikas skolotājam, sofistam 65 ………………………………..250
Juristam par sūdzības iesniegšanu ……………………………250
Par tiesas prāvas vadīšanu ……………………………………..1000
etc., etc. etc………

8. Libānijs. Uzruna imperatoram par ieslodzītājiem

Libānijs ( 314. – 393. ) – orators un filozofs, Jāņa Hrizostoma ( Zeltamutes )skolotājs, lai gan pats bija grieķu pagānu reliģijas piekritējs.

3 – 11. Zini, valdniek, ka pārvaldnieku vietā tu izsūti uz provincēm slepkavas. Kā tas notiek? Biežas dusmu lēkmes rada daudz iemeslu neapmierinātībai, un, ja kāds paliek dusmīgs, tūlīt steidzas pie pārvaldnieka un saka, ka ir apvainots un smagi cietis… un stāsta pasakas par vārdiem un sitieniem. Bet tas apsūdzētājs, kamēr viņš liedzas un apgalvo, ka ir ticis apmelots, un atgādina par sūdzībām un likumiem, tiek nosūtīts uz cietumu pat neskatoties uz galvotāju skaitu. Saprotams, ka tādas nelaimes piemeklē vājos cilvēkus no stiprāko puses, tos, kuriem nav līdzekļu un kuri cieš no turīgiem ļaudīm, pūļa cilvēki no nedaudzo puses, kuri pieprasa, lai viņu celtas apsūdzības būtu stiprākās pār pieradījumiem. Šādas lietas dara augstākās padomes locekļi, tā pret amatniekiem rīkojas citas apvienības, tā dara tie, kuriem piešķirts jūsu gods, tā dara amatpersonu kalpotāji pret tiem, kas ne vienmēr viņiem izdabā. Kungu cietsirdība bez mēra izmanto šo līdzekli, jo viegli ir iekalt važās cilvēku, kuram likums liek klusēt pat tad, kad viņam tiek darīts pāri. Pie viņiem ir jāpieskaita arī tie, kas apstrādā zemi, kas pieder citam, jo ar viņiem daži rīkojas kā ar vergiem, un, ja viņi neatbalsta pārestības, kas tiek vērstas pret viņiem, saruna ar viņiem ir īsa – karavīrs ar virvēm tiek sūtīts uz laukiem un cietums uzņem ieslodzītos.

9. Valenta 66 reskripts 67 377. g. ( XII, 39, 2 ). Fragments.

Pieaugot viņu 68 varenībai, pateicoties tam, ka pie viņiem dislocējas karavīri, pieaug arī viņu augstprātība, jo apgabala sargi nepievērš tam uzmanību. Viņi ir pārliecināti, ka palīdzība esošai lietu kārtībai tiks labi apmaksāta pateicoties patronam. Tiešām, šim ļaunumam viņi ir devuši šādu nosaukumu. 69 Lai gan, es uzskatu, ka šis vārds piestāv tikai tiem, kas ar taisnu palīdzību aizsargā vājos pret vardarbību. Bet šis patronāts rīkojas pretēji, tas dod spēku tam, lai kaitētu citiem. To starpā ir nodokļu vācēji, kas ierodas pie viņiem… Šajos ciematos, kurus ir nostiprinājuši karavadoņi, ierodas cilvēki, kuriem ir jāiekasē nodokļi, kuriem tas ir darbs, viņu pienākums. Vispirms viņi pieprasa maksājumus mierīgi un klusi, bet, sastapuši nicinājumu un izsmieklus, jau sakaitināti… Tad viņi sāk lietot draudus ciema varas pārstāvjiem, bet veltīgi, jo viņi ir mazākumā iepretī ciema iedzīvotājiem… Beigās viņi grābj ciet tos un stiepj viņus sev līdzi. Savukārt tie rāda, ka viņu rīcībā ir akmeņi. Un tā nodokļu vācēji atgriežas pilsētā nodokļu vietā saņēmuši brūces un ievainojumus…. Galu galā nelaimīgie uzzina, ka ir vai nu jāsamaksā, vai jātop nopērtiem līdz samaņas zaudēšanai. Pienākums ir jāizpilda, bet no ciematiem iekasēt neko nav iespējams, un, iedzīti izmisumā un baidoties no jauniem ievainojumiem un brūcēm, viņi raud un pārdod savas kalpones, pārdod kalpus…. Viņi ierodas savās muižās ne tā kā agrāk, ar saviem bērniem, bet kopā ar pircējiem , lai pārdotu savus īpašumus… Tad rodas rūpes par sevis, sievas un bērnu barošanu, un, kad visas iespējas ir izsmeltas, neatliek nekas cits, kā vien ubagot. Tā senators tiek izsvītrots no senāta saraksta. 70 Lūk, tas ir cēlonis, kas dara senātus mazsvarīgus, kas ir nelaime veselai pilsētai… Patronātu gadās meklēt ne tikai tiem ciematiem, kas pieder daudziem, pie tam katram pieder savs zemes gabals, bet arī tiem ciematiem, kur visa zeme pieder vienam cilvēkam… Turklāt tie ir vareno cilvēku ciemati, kas spētu sniegt palīdzības roku tiem, kuriem tiek darīts pāri. Bet ne tādēļ, lai izvairīties no pārestībām, bet tādēļ, lai kaitētu citiem… pērk iedzīvotāji militāras vienības…

10. Konstancija edikts, 353. g. ( VII, 20, 7 ).

Mēs uzzinājām, ka daži veterāni, 71 kuri nav šī vārda cienīgi, nodarbojas ar laupīšanu. Tādēļ mēs pavēlam, lai veterāni, kuriem ir labie nodomi, lai apstrādā zemi, vai pelna naudu ar labiem darbiem. Bet tiem, kas neapstrādā zemi un nenodarbojas ar tirdzniecību, lai tiek atņemtas visas privilēģijas un lai viņi tiek sodīti par sabiedriskās kārtības traucēšanu.

11. Salviāns. Par Dieva valdīšanu. Izvilkumi.

Salviāns – bīskaps Massīlijā ( Marseļa ), V gs. vidus. Šajā traktātā viņš sniedz kritisku sava laika sociālās vides raksturojumu.

V, 15 ff. Gandrīz visi barbari, kas pieder vienai ciltij un pakļaujas vienam valdniekam, mīl viens otru, gandrīz visi romieši vajā viens otru. Jo kurš pilsonis neapskauž citu pilsoni? Kurš izrāda mīlestību pret kaimiņu? Visi viņi, kaut arī dzīvo netālu viens no otra, kaut viņus vieno kopīga dzīve, savās domās ir atsvešināti un šķirti viens no otra… Kurš neuzskata cita cilvēka laimi par savu nelaimi? Kuram pietiek ar savu laimi, lai viņš vēlētos laimi arī citam? Tagad daudzos cilvēkos mājo jauns ļaunums: vienam vai otram nepietiek ar savu laimi, ja cits cilvēks nav nelaimīgs.

No šīs pašas nešķīstības rodas briesmīga paraža postīt vienam otru ar nodokļu iekasēšanu – ieradums, kas ir pilnīgi svešs barbariem, bet ļoti raksturīgs romiešiem. Taču nē, neposta viens otru, jo, ja katrs paciestu to pašu ļaunumu, ko viņš nodara citiem, tas vēl nebūtu tik slikti. Vissmagāk ir tas, ka nedaudzi, kuriem valsts nodokļi ir personīgais guvums, putina ārā daudzus…. Un neviens no viņiem nedzīvo drošībā, un neviens, atskaitot augstākos, nav pasargāts no postošas laupīšanas, ja vien šie cilvēki nav vienādā statusā ar pašiem laupītājiem. Šajā ziņā noziedzīga darbība ir jau aizgājusi tik tālu, ka, ja cilvēks nav slikts, viņš nevar palikt necietis…

Tajā pat laikā nabagie tiek aplaupīti, atraitnes un bāreņi tiek apspiesti – un tas viss tik lielā mērā, ka daudzi no viņiem, pat tie, kas cēlušies ne pazīstamām dzimtām un auguši devībā, tagad bēg pie ienaidniekiem, lai nenomirtu badā no valstiskas vajāšanas, un viņi it kā meklē pie barbariem romiešu humanitāti, jo nespēj izturēt starp romiešiem barbarisku necilvēcību. Un, lai gan viņi atšķiras no tiem, pie kā viņi bēg, ar paražām, un valodu, un pat ar to, ka es teiktu, ka viņiem riebjas barbaru miesu un apģērbu smaka, viņi uzskata par labāku paciest starp barbariem svešu viņiem dzīvesveidu, nekā paciest starp romiešiem nežēlīgu netaisnību. Tādēļ visur viņi pārceļas uz dzīvi pie gotiem, bagaudiem, vai pie citiem barbariem, kuriem ir vara kaut kādos novados, un viņi nenožēlo par to, ka ir pārcēlušies, jo uzskata par labāku skaitīties par gūstekņiem, esot brīviem, nekā būt gūstekņiem, skaitoties brīviem. Nav labākās liecības par romiešu jūga smagumu, kā šis fakts: daudzi cilvēki, godājamie un dižciltīgie, kuriem romiešu stāvoklis būtu nesis godu un spožumu, ar romiešu prasību nežēlību bija novesti tiktāl, ka viņi vairs negrib būt romieši…

Ko vēl citu var vēlēties nelaimīgie , kuri nepārtraukti tiek putināti ārā ar valsts nodokļu palīdzību, kuriem vienmēr draud briesmīgs posts – savas mājas pārdošana, kuri pamet šīs savas mājas, lai netiktu iekalti važās tās pašās savās mājās, kuri dodas trimdā, lai izvairītos no spīdzināšanas. Viņiem ir tīkamāki ienaidnieki, nekā nodokļu vācēji. Paši apstākļi norāda viņiem šo izeju: viņi bēg pie ienaidniekiem no nodokļiem. Bet arī šis stāvoklis, kas ir smags un necilvēcīgs, būtu tomēr mazāk smags un bēdīgs, ja visi to paciestu vienādi un kopīgi. Daudz nekrietnāks un mokošāks ir tas fakts, ka ne visi nes šo kopējo jūgu, jo nabagos nospiež bagātnieku nodokļi un vājākie nes stiprāko nastu. Ir tikai viens iemesls tam, kādēļ nabagi cilvēki nespēj to panest: uzkrauta viņiem nasta ir lielākā pār viņu īpašumu… Tāpat, kā nodokļu nastas pieaugums uz trūcīgajiem attiecas pirmajā kārtā, tā arī šīs nastas atvieglojumi – pēdējā kārtā. Un gadījumā, kā tas nesen ir bijis, ja augstākā vara nolems parūpēties par izmocītām pilsētām un kaut cik samazinās nodokļu smagumu, šo palīdzību, kas tiek sniegta visiem, dala savā starpā tikai bagātnieki.

Kur un pie kā, atskaitot romiešus, pastāv tik daudz ļaundarību? Kur, atskaitot kā pie mums, notiek tāda pārestība? Franki nepazīst šādus noziegumus, huņņi ir brīvi no tiem, un nepastāv nekas līdzīgs nedz pie vandaļiem, nedz pie gotiem. Barbari no gotiem ir tik ļoti tālu no tā, ka šādiem pārbaudījumiem netiek pakļauti pat tie romieši, kuri dzīvo pie viņiem. Tādēļ visiem romiešiem tur ir viena vēlme: izvairīties no nokļūšanas zem romiešu tiesībām. Romiešu plebejiem tur ir tikai viens lūgums: lai viņiem tiktu atļauts piekopt tādu dzīvesveidu, kādu viņi patlaban piekopj kopā ar barbariem. Un mēs vēl brīnāmies, kādēļ mēs nevaram uzvarēt gotus, tajā laikā, kad romieši izvēlas būt pie gotiem, nevis pie mums. Mūsu brāļi ne tikai nevēlas pārcelties no viņiem pie mums, bet bēg pie viņiem, pametot mūs. Es vēl varētu brīnīties, kādēļ tā nerīkojas visi nabagie un trūcīgie, kuri maksā nodokļus, ja nebūt viens iemesls, kādēļ viņi to nedara. Jo viņi nevar pārcelt uz turieni savus mazus īpašumiņus un savas mājiņas un arī savas ģimenes… Tā kā viņi nevar izdarīt to, kas viņiem būtu vislabākais, viņi dara vienīgo, kas viņiem atliek. Viņi nodod sevi stiprāko cilvēku aizsardzībai un patvērumam, viņi kļūst par bagātnieku pavalstniekiem un nonāk zem viņu varas un tiesībām. Es neuzskatītu to par cietsirdīgu un necienīgu, es pat apsveiktu šo stipro cilvēku varu, zem kuras nonāk trūcīgie… ja šo vājo cilvēku aizsardzību, par kuru viņi runā, viņi realizētu cilvēcības, nevis alkatības vārdā. Smagi un cietsirdīgi ir tas, ka trūcīgos sargā ar šo likumu tādēļ, lai laupītu viņus, nelaimīgus aizsargā ar šo likumu, lai padarītu vēl nelaimīgākus. Jo visi tie, kas liekas aizsargāti, pirms viņi tiešām tiks aizsargāti, atdod saviem aizstāvjiem gandrīz visu savu īpašumu. Tādā veidā, lai tēvi saņemtu aizsardzību, dēliem tiek atņemts mantojums. Vecāku drošība tiek iegūta par bērnu pilnīgas nabadzības cenu. Tāda ir bagātnieku palīdzība: neko nedod tiem, kurus ņem savā patvērumā, bet ņem visu sev…. Tas pats par sevi ir neciešami un briesmīgi, bet tas, ko es vēl teikšu, nav aptverams cilvēka prātam: daudzi nabagie, zaudējuši savus mazos īpašumus un pametuši savus laukus, tomēr ir spiesti vēl maksāt nodokļus par zaudētiem īpašumiem; kaut īpašumu viņiem vairs nav, nodokļi nav zuduši, viņi ir zaudējuši īpašumus, bet tiek aplikti ar nodokļiem! Kurš var novērtēt šo ļaundarību? Varenie okupanti rīkojas ar viņu īpašumiem, bet viņi maksā nodokļus okupantu vietā. Bērniem, kas dzimuši atkarīgie, pēc tēva nāves nepieder vairs nekādi īpašumi, un viņi tiek noslogoti ar klaušu darbiem… Bagātnieki valda pār cilvēkiem, kurus viņi ir pieņēmuši pie sevis kā svešus, kā pār savējiem; tie, kuri, kā zināms, ir brīvi, tiek pataisīti par vergiem.

Atsauces:

  1. Cēzars – šeit tiek domāts imperators Adriāns ( valdīja: 117 – 138 ) , kurš bija pazīstams kā literatūras un mākslas cienītājs.
  2. Kamēnas- senās itāļu dievības, avotu nimfas, kuram tika piedēvētas pareģošanas spējas.
  3. Klio – Mūza, kas simbolizē vēsturi, šeit – vispār mūza, visu mākslu simbols. Aganippas lauki – viņas sākotnēja dzīves vieta Hēlikona kalna pakājē, Grieķijā.
  4. Piērija – novads Grieķijas ziemeļos, skaitījās visu Mūzu dzimtene.
  5. Mahera – ziņnesis, kurš strādāja publiskās izsolēs.
  6. Pakks un Fausts – mums nezināmie dzejnieki. Tepat Juvenāls uzskaita viņu sacerējumus.
  7. Bītinieši un kappadokieši – Mazāzijas tautu pārstāvji, aziāti, kas sabraukuši uz Romu ar viltībām un blēdībām uztaisījuši sev karjeru, iekļūdami jātnieku kārtā. Pētnieki uzskata, ka arī Gallija šeit ir domāta nevis tā, ko mēs pazīstam Eiropā, bet tā daļa Mazāzija, kuru jau kopš III gs. p.m.ē apdzīvija galli – galati ( Galatija ).
  8. Telesins – neveiksmīgs dzejnieks, tuvāk nav zināms.
  9. Venēras ugunīgais vīrs – uguns dievs Vulkāns. Tātad, Juvenāls zobojoties iesaka dzejniekam sadedzināt savu dzeju.
  10. Ar efejām tika rotātas dzejnieku krūšutēli ( „attēli” ) toreizējās bibliotēkās.
  11. Terpsīhora – dejas Mūza, šeit: Mūza vispār.
  12. Šeit Juvenāls runā par teātra mākslinieku nabadzību.
  13. Orhesta – šeit: vieta teātrī, kur stāvēja skatītāju krēsli.
  14. Ajonīdijas avots – Mūzu avots Ajonījā Bojotijas novadā.
  15. Tirsa – zizlis, apvīts ar efejām un ar vīnogu lapām, dieva Dionīsa simbols ( Dionīss – vīna, dabas radošas enerģijas un prieka dievs ). Šeit tirsa simbolizē radošo iedvesmu.
  16. Juvenāls vēlas pateikt, ka kopš Horācija lakiem, kuru atbalstīja Mecenāts, dzejnieku stāvoklis ir mainījies uz slikto pusi. Horācijam ir bakhiskas odas, un prieka sauciens dzīrēs ir „evoē!”
  17. Kirras un Nīsas valdnieki – Apollons ( mākslu aizbildnis ) un Bakhs ( Dionīss ).
  18. Lappa Rubrēns – mums nezināms dzejnieks, kurš sarakstījis traģēdiju „Atrejs”, kas bija veltīta leģendārajam Mikēnu valdniekam Atrejam.
  19. Numitors – bagātnieks, kurš nevar atrast naudu nabaga dzejniekam, bet uztur mīļāko Kvintillu un lauvu.
  20. Protams, oriģinālā šeit ir papiruss, nevis papīrs.
  21. Anhīzs, Anhemols, Acsests – Vergilija „Eneīdas” personāži.
  22. Šeit ir domātas ratu braukšanas sacīkstes; par cirku toreiz sauca speciālu stadionu, kas tika paredzēts šīm sacīkstēm. Tas bija ļoti populārs sporta veids impērijas laikos, pat populārāks pār mūsdienu futbolu. Kā redzams, spējīgākie ratu braucēji pelnīja ļoti daudz – kā mūsdienu labākie futbolisti, vai „Formulas” piloti….
  23. Kūmas – pilsēta Kampaņas piekrastē, impērijas laikos pagrimusi un mazapdzīvota. Blakus pilsētai atradās ala, kurā pareģoja slavenā pareģe Sibilla.
  24. Baji – kūrorts, vieta ar siltiem avotiem.
  25. Prohita – maza, reti apmeklēta Saliņa pie Kampaņas krastiem
  26. Subura – visapdzīvotākais Romas rajons, slavens ar veikaliem, krogiem un publiskiem namiem.
  27. Umbricijs – Juvenāla draugs, kurš nolēmis pamest Romu.
  28. Daidals – leģendārais valdnieka Mīnosa meistars, kurš kopā ar dēlu Ikaru aizbēga no Krētas, aizlidojot pa gaisu pateicoties prasmīgi uzmeistarotiem spārniem. Ikaras pacēlās debesīs, pārāk tuvu pie Saules, vasks, kas saturēja kopā spārnus, izkusa un viņš nositās, bet Daidals atrada patvērumu Itālijā, Kūmās.
  29. Lahesa – viena no trīm Parkām ( grieķu Moiras ), kas auž cilvēka likteni. Lahesa ir atbildīga par diega garumu, t.i., par mūža ilgumu.
  30. Artorijs un Katuls – blēdīgie uzņēmēji, kas nešķiro līdzekļus un ir gatavi uz visu.
  31. Iedurts zemē šķēps bija publiskas izsoles pazīme ( šķēps skaitījās varas zīme, ko pircējs iegūst pār īpašumu ).
  32. Zīlnieki pareģoja pēc upurdzīvnieku iekšām. Juvenāls pasmejas par viņiem, teikdams par vardes iekšām.
  33. Kvirīti – tā kopš senseniem laikiem tika dēvēti Romas pilsoņi.
  34. Ahaji – grieķi.
  35. Oronta – upe Sīrijā.
  36. Sambuka – stīgu instruments, līdzīgs arfai.
  37. Timpāns – tamburīns
  38. Kvirīns – viens no senākiem romiešu dieviem ( sabīņu izcelsmes ), kara dievs, identificēts ar Marsu un Romulu. Viņa vārdā pilsoņi tika dēvēti par kvirītiem.
  39. Parazīts / parasits – grieķu vārds, kas apzīmē cilvēku, kurš nāk uz dzīrēm, lai izklaidētu publiku par savu galda tiesu.
  40. Sikiona – pilsēta Peloponnēsa ( Grieķija ), amidonietis – Amidonas ( pilsēta Maķedonijā ) iedzīvotājs, Androsa un Sāmosa ( Sāma ) – salas Egeja(s) jūr; Trallas un Alabandas – pilsētas Mazāzijā.
  41. Eskvilīna un Vīmināla – Romas pakalni ( no tiem slavenajiem septiņiem ), šeit tie apzīmē Romu kā tādu.
  42. Isejs – orators no Asīrijas, Juvenāla laikabiedrs, plaši pazīstams Romā.
  43. Augurs – pareģis, kas zīlēja pēc putnu lidojumā.
  44. Tas, kas lidoja spārnos – Daidas. Šeit – kā meistarības simbols.
  45. Maurs, sauromāts, trāķieties – barbaru cilšu pārstāvji.
  46. Juvenāls atgādina, ka grieķi tika ievesti Romā vispirms kā vergi un kara gūstekņi – „ar plūmēm un datelēm kopā”.
  47. Protogens, Dāfils, Hermarhs – grieķu avantūristi un intrigu meistari, kuriem izdevās izpelnīties bagāto romiešu uzticību un atstumt malā romiešu klientus.
  48. Latīņu valodā „tauta”( populus ) ir vīriešu dzimtes vārds, tādēļ šeit nesakrīt latviešu vārda siev. dzimte un latīņu vārda vīr. dzimte, kas ir nepieciešama pēc konteksta, lai precīzi atspoguļotu autora domu.
  49. Numa Pompīlijs – otrais Romas valdnieks pēc Romula. Pēc tradīcijas viņš bija devis Romai sakrālus iestādījumus un likumus, viņa laikā valdīja miers un labklājība un Roma nekaroja.
  50. Teātros tika lietotas speciālas nojumes no auduma, kas pasargāja publiku no saules un lietus.
  51. Šajā vietā Ammiāns apraksta dižciltīgo un bagāto netikumus.
  52. Ammiāns uzskaita slavenas un leģendu apvītas sievietes- valdnieces.
  53. No citiem avotiem ir zināms, ka slavenais cenzors Katons Vecākais par šādu pārkāpumu izmeta no senāta Manīliju.
  54. Marijs Maksims – vēsturnieks ( III gs. ), kurš populārā veidā aprakstīja imperatoru biogrāfijas ( kaut kas līdzīgs „dzeltenai presei” ).
  55. Šajā vietā Ammiāns stāsta par „bezdarbīgu un slinku pūli”.
  56. Jānuss – senais romiešu laika ( sākuma un gala ), eju, vārtu un durvju dievs, Epona – ķeltu ( gallu ) dieviete, zirgu aizbildne.
  57. Šeit tiek stāstīts par notikumiem Mazāzijā.
  58. Graciāns – Romas Impērijas rietumu daļas imperators ( valdīja 375. – 383. g.).
  59. Koloni – brīvie zemnieki, zemes īrnieki, bieži vien viņi vienā vai citā veidā tika piestiprināti pie zemes.
  60. Šeit skiti ir jāsaprot, ka Eiropas barbaru apkopojošs tēls.
  61. Šeit iet runa par Spartaku un Kriksu ( Spartaka cīņas biedrs ).
  62. Slavinājums ( paneģiriķis ) par godu imperatoram – speciāls žanrs romiešu literatūrā impērijas laikā. Ir saglabājies pat vesels panegirķu krājums, ko sacerējuši Gallijas oratori IV gs. par godu dažādiem imperatoriem.
  63. Konstancijs Hlors ( valdīja 293 – 306 ) – Romas imperators, Konstantīna Lielā tēvs.
  64. Cenas tiek dotas denārijos, kas tajā laikā bija jau krietni sīkākā vienība, nekā republikas laikos. Graudu apjoms tiek mērīts modijos ( 1 modijs = 8, 704 litri )
  65. Par sofistiem šajos laikos sauca retorikas un filozofijas speciālistus.
  66. Flāvijs Jūlis Valents – Romas imperators, valdīja 364. – 378.g.Viņa valdīšanas laikā sacēlās gotu ciltis, kas mitinājās impērijas teritorijā, romiešu ierēdņu spaidu un patvaļas sakaitināti. Grandiozā kaujā pie Adrianopoles 378. g. viņi sakāva romiešu karaspēku, ar ko sākās straujš Romas impērijas noriets. Šajā kaujā gāja bojā arī pats Valents.
  67. Reskripts – varas priekšraksts, situācijas skaidrojums ar norādījumiem atbildīgiem ierēdņiem.
  68. Šeit tiek runāts par vietējiem ciematu un veselu novadu pārvaldniekiem, kas ieguvuši lielu spēku un neatkarību.
  69. Tradicionāli romieši par patronātu dēvēja saistības, ko turīgie pilsoņi ( patroni ) uzņēmās attiecība pret trūcīgajiem, piešķirot viņiem iztikas līdzekļus un prasot par to zināmus pakalpojumus.
  70. Šeit iet runa par pilsētas padomi ( senātu ).
  71. Te ir domāti atvaļinātie karavīri, kas beiguši dienestu.