1.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: KRĒTAS UN MIKĒNU CIVILIZĀCIJAS

1. KRĒTAS UN MIKĒNU CIVILIZĀCIJAS

Šajā nodaļa ir apkopoti avoti par divām bronzas laikmeta civilizācijām Grieķijas teritorijā un Egejas jūras baseinā. II. gt. p.m.ē. pastāvēja civilizācija Krētas salā, ar centru Knosas pilī, un civilizācija Grieķijā, kuras lielākais centrs bija Mikēnu citadele. Neskatoties uz abu civilizāciju garīgās un materiālās kultūras līdzībām, tās nopietni atšķīrās savā starpā. Tādēļ tās tiek apskatītas atsevišķi un šī nodaļa ir sadalīta divās daļas – pirmā ir veltīta Krētas kultūrai, otrā – Mikēnu civilizācijai.

Senākā Eiropas civilizācija radās Krētas salā II gt. p.m.ē. sākumā un pastāvēja līdz aptuveni 1450 g.p.m.ē., kad spēcīga zemestrīce sagrāva Knosas pili. Joprojām nav izdevies noskaidrot, kāda tauta izveidoja šo civilizāciju, droši var apgalvot tikai to, ka senākie Krētas iedzīvotāji nebija nedz indoeiropieši, nedz semīti. Knosas pils bija šis kultūras kultiskais, administratīvais un saimnieciskais centrs. Tas bija grandiozs arhitektūras komplekss ar daudzām telpām, freskām, ūdensvadiem, kanalizāciju, vannas istabām, bet bez nocietinājumiem. Arheoloģi ir konstatējuši, ka krētiešiem ir piederējusi liela flote, kas nodrošināja viņu drošību un tirdznieciskos sakarus gan ar seno Austrumu valstīm, gan ar rietumu barbaru pasauli. Krētiešu klātbūtne arheoloģiski konstatēta Egejas jūras salās, tuvajos Austrumos, Siciļijā un Itālijā. Šis civilizācijas bojāeja ir tikpat mīklaina, kā tās tapšana. Jau kādu laiku pirms 1450 g. p.m.ē. zemestrīces šī civilizācija bija jau pagrimusi un acīmredzot, tālāk dzīvot nespējīga. Pagrimuma cēloņi joprojām nav skaidri.

Mikēnu civilizācija ir radusies aptuveni XVII gs p.m.ē., Peloponēsas pussalā un pastāvēja līdz XIII gs. p.m.ē. Šo civilizāciju dibināja indoeiropieši, klasisko grieķu senči. Sākumā Peloponesā, vēlāk arī citur Grieķijā parādījās nocietinātas pilis – vietējo valdnieku rezidences, kultiskie un saimnieciskie centri. Katra pils bija neatkarīga valsts un ir pamats domāt, ka piļu saimnieki karoja savā starpā. Šīs pilis tika celtas no milzīgiem neaptēstiem akmens blokiem un to drupas vēl pat šodien atstāj lielu iespaidu. Slavenākā un lielāka šo piļu vidū bija Mikēnu citadele, no kā arī cēlies visas šīs civilizācijas nosaukums. Mikēnu civilizācijas pilīs arheoloģi atrod daudzas liecības, kas pierāda Krētas kultūras milzīgo iespaidu uz šo civilizāciju – šeit ir tādas pašas freskas, vāzes, kultiskie priekšmeti, dievu attēli utt. Tajā pat laikā šīs civilizācijas artefaktiem piemīt krētiešiem nepazīstams rupjš, reizēm pat barbarisks raksturs. Mikēniešu mākslā bieži tiek attēloti kari un medības – sižeti, kurus nepazīst senā Krēta. Mikēnu civilizācijas bojāeja arī ir mīklaina. XIII gs. p.m.ē. no Grieķijas ziemeļiem iebrūk mežonīgo grieķu – doriešu ciltis, kas simts gadu laikā pakāpeniski pārņem mikēniešu apdzīvotas pilis un zemes. Taču arī šeit pagrimums bija sācies jau iepriekš un dorieši sagrāva jau agonizējošas civilizācijas paliekas. Šīs agonijas iemesli joprojām nav skaidri.

1. GRIEĶU AUTORI PAR KRĒTU UN VALDNIEKU MINOJU

Galvenais informācijas avots par Krētas civilizāciju ir arheoloģiskais materiāls, kas dod mums labu priekšstatu par šīs civilizācijas kultisko un saimniecisko dzīvi, tehnoloģijām, mākslu utt. Taču drupas un atsevišķi priekšmeti mums neko nevar pastāstīt par cilvēku, sabiedrību un tās organizāciju. Krētiešu rakstība ( t.s. “lineāra A rakstība” ) nav atšifrēta, jo līdz šim vēl nav izdevies konstatēt, pie kādas valodu grupas šī valoda pieder. Toties mūsu rīcībā ir vēlāku laiku grieķu rakstnieku liecības par seno Krētu. Viņu rīcībā bija daudzas leģendas par Krētas slavas un varas laikiem, kas ilgu laiku tika nodotas mutiskā veidā no paaudzes paaudzē. Lielākoties senā Krēta viņiem asociējās ar tās leģendāro valdnieku Minoju. Vairāki pētnieki uzskata, ka šajās teikās par Minoju un viņa valsti atspoguļojas vairāki vēsturiskās realitātes aspekti.

1.1. Homērs. Odiseja

Homērs – leģendārais grieķu dzejnieks ( aptuveni VIII. gs. p. m.ē. otrā puse – beigas ). Sīkāk par viņu skat. 2. tēmas ievadā. Homērs tā apraksta Krētu. Šeit un turpmāk citāti no Homēra ir sniegti A. Ģiezena tulkojumā.

Krēta ir attāla zeme, tā atrodas tumšā jūrā,
Bagāta, skaista; šalc viļņi tai apkārt ; daudz ļaužu tur dzīvo.
Arī tur pilsētu daudz – to deviņi desmiti skaitā.
Dažādas valodas runā šai zemē: tur ahajus sastop,
Drosmīgo eteokrētiešu ciltis un kidonu vīrus,
Doriešus šķirtus trīs ciltīs, un dievišķos pelasgus arī.
Knosa ir lielākā pilsēta Krētā: tur valdīja Mīnojs
Ik pa deviņiem gadiem, Zeva slavenais sarunu biedrs.
( Od., XIX, 172 – 179;) ¹

Avots: Homeri Odyssea. Rec. P. von der Mühll. Basiliae. MCMLXII. ( Turpmāk: Homeri Odyssea ) / Homērs. Odiseja. Tulk. A. Ģiezens. Rīga, 1967. ( Turpmāk: Homērs. Odiseja ).

1.2. Hēsiods. Sieviešu katalogs

Hēsiods – grieķu dzejnieks, Homēra jaunākais laika biedrs ( VIII. gs.p.m.ē. beigas – VII.gs.p.m.ē. sākums ). Hēsiods uzrakstīja divas episkas poēmas: “Teogonija” ( “Dievu izcelšanās” ) un “Darbi un dienas” (morālas pamācības un darbu apraksti). Šīs ir fragments no daļēji saglabājušās poēmas “Sieviešu katologs” (stāstījums par sievietēm, kurām ir bijuši kontakti ar dieviem un kuras pēc tam ir dzemdējušas slavenos varoņus ). Šī poēma ir saglabājusies tikai fragmentāri un tās autorība nav noskaidrota, bet parasti to piedēvē Hēsiodam. Šajā vietā Hēsiods stāsta par Mīnoju:

Bij viņš no mirstīgiem ķēniņš ar lielāko slavu,
Nebija lielāka ķēniņa, kas tautas tik daudzas visapkārt
Pakļautu sev ; jo viņš turēja dievišķo scepteri rokā
To scept’ri, ko Zevs pats tam deva : caur to arī valdīja viņš.
( Fragm. 103 )

Avots: TLG Workplace 6.01. Copyright 1993, 1997. Silver Mountain Software. ( Sengrieķu literatūras digitālā bibliotēka oriģinālā valodā. Turpmāk: TLG )

1.3. Hērodots. Vēsture

Hērodots – pirmais grieķu vēsturnieks ( ap 484. – 425. g. p.m.ē. ); tiek saukts par “vēstures tēvu”. Hērodots daudz ceļoja, līdz beidzot, apmetās uz dzīvi Atēnās, kur viņš uzrakstīja “ Grieķu – persiešu karu vēsturi” deviņās grāmatās. Šajā darbā viņš plaši aprakstīja persiešu tautas vēsturi, kā arī visas citas tautas, ar kurām iznāca saskarties gan persiešiem, gan grieķiem. Savā izklāstā Hērodots izmantoja vēsturiskus faktus, mītus un leģendas. Reizēm viņš centās racionāli izskaidrot dažus mītus un dot savu vēsturisku notikumu interpretāciju vadoties pēc racionāla aprēķina un viņa rīcībā esošas informācijas ticamības.

Pēc tam, kā stāsta, kaut kādi hellēņi ( viņu vārdus neviens nevar nosaukt ) ieradās feniķiešu pilsētā Tīrā un nolaupīja tur ķēniņa meitu Eiropu. Tie esot bijuši krētieši ( Hdt. I, 2.).

Kad Krētas salā Eiropas dēli Sarpedons un Mīnojs sastrīdējās augstākās varas dēļ, viņu savstarpējā cīņā uzvarēja Mīnojs, kas padzina prom Saredonu kopā ar viņa līdzgaitniekiem ( Hdt. I, 173 ).

Sākotnēji kārieši ² tika pakļauti Mīnojam, viņi tika saukti par lelegiem un ieņēma salas; spriežot pēc tā, cik es varu iedziļināties senatnē pēc nostāstiem, viņi nekad nav maksājuši nodevas, kaut gan deva kuģus ikreiz, kad tos pieprasīja Mīnojs. Tajā laikā Mīnojs jau bija pakļāvis daudzas zemes un kļuva slavens ar saviem militāriem veikumiem… ( Hdt. I, 171 ).

Polikrāts, ³ cik mums ir zināms, pirmais no hellēņiem, nolēma nodibināt virskundzību uz jūras, ja neskaita Knosas Mīnoju ( Hdt. III, 122 ).

Avots: Herodoti Historiae. Rec. Carolus Hude. T. 1 – 2. Oxonia. MCMXLI. ( Turpmāk: Herodoti Historiae ).

1.4. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

Tukidīds – grieķu vēsturnieks, atēnietis ( ap 465. – 399. ). Piedalījās Peloponesas karā un uzrakstīja “Peloponesas kara vēsturi”. Atšķirībā no Hērodota viņš rakstīja galvenokārt sava laika vēsturi un izmantoja tikai drošus faktus, kuriem viņš pats ticēja. Savā izklāstā Tukidīds pilnīgi atteicās no mītiem, kurus viņš dēvēja par tukšām pasakām. Tukidīdu uzskata par vēstures kritiskās metodes pamatlicēju Šeit un turpmāk fragmenti no Tukidīda darba tiek sniegti H. Tumana tulkojumā.

Mīnojs – vissenākais no visiem tiem, par kuriem mēs zinām pēc nostāstiem, ieguva lielu floti un vislielākā telpā valdīja pār hellēņu jūru un pār Kiklādu salām ; daudzās šajās salās viņš izmitināja savus kolonistus, padzenot no turienes kāriešus, un ielika tur savus dēlus par valdniekiem ; saprotams, ka viņš iznīcināja, cik tas bija viņa spēkos, jūras pirātus, vēloties pats iegūt viņu ienākumus. ( Thuk. I, 4 )

Avots: TLG

1.5. Platons. Likumi

Platons – slavenais grieķu filozofs ( 427. – 347.g.p.m.ē. ) Savos darbos viņš apskatīja arī ideālas valsts problemātiku un pats projektēja tādu paraugvalsti, kuru viņš pretnostatīja esošām valsts formām. Šajos sacerējumos Platons izmantoja gan vēsturiskus faktus, gan mītus. Viens no tādiem darbiem, kas ir veltīti šim jautājumam, ir dialogs “Likumi”, kurā viņš pievēršas arī iepriekšējām “pareizām” valsts formām, kā vienu no tām pieminot Krētas valsti Mīnoja valdīšanas laikā.

…Pēc Homēra vārdiem ( skat. fragm. 1.1 ) Mīnojs ik pa deviņiem gadiem devās uz sarunām ar savu tēvu Zevu un saskaņā ar viņa vārdiem deva jums ( krētiešiem ) likumus… ( Plato. Leg., I, 624.a )

Kādreiz Mīnojs piespieda Attikas iedzīvotājus maksāt smagas nodevas, jo viņam bija liela vara uz jūras, bet atēniešiem tajos laikos vēl nebija nedz karakuģu, nedz arī mežu, kas ļautu uzcelt floti ( Plato. Leg,, IV, 706 b ).

Avots: TLG

1.6. Apollodors. Mitoloģiskā bibliotēka

Apolodors – atēniešu rakstnieks ( II.gs. p.m.ē. ), stoicisma filozofijas piekritējs. Biogrāfisku datu par viņu nav, bet ir zināms, ka viņš uzrakstīja “Mitoloģisko bibliotēku” trīs grāmatās, kur apkopoja daudzus grieķu mītus.

Iemīlējies viņā ( Eiropā ), Zevs pārvērtās par mierīgu vērsi, un, ļaujot Eiropai uzkāpt viņam uz muguras, aizpeldēja ar viņu uz Krētas salu. Pēc tam, kad tur Zevs ar viņu pārgulēja, viņa dzemdēja Mīnoju, Sarpedonu un Radamantu ( Apollod. III,1. 1 ).

Mīnojs gribēja kļūt par valdnieku Krētā, bet sadūrās ar pretestību. Tad viņš sāka apgalvot, ka vara viņam pienākas pēc dievu gribas … viņš apgalvoja, ka jebkurš viņa lūgums dieviem tiks izpildīts. Kad Mīnojs upurēja dievam Poseidonam, viņš palūdza, lai no jūras dziļumiem parādītos vērsis un apsolīja, ka upurēs viņu dievam. Poseidons aizsūtīja viņam skaistu vērsi, un Mīnojs ieguva ķēniņa varu; bet vērsi viņš palaida ganībās un tā vietā upurēja dievam citu vērsi … Poseidons, dusmīgs par to, ka Mīnojs neupurēja viņam to vērsi, uzsūtīja vērsim trakumu un lika Mīnoja sievai Pasifajai iedegties mīlas kaislībā pret šo vērsi… Daidals ⁴ uztaisīja no koka govi uz riteņiem, izveidoja viņu tukšu no iekšpuses un apklāja ar svaigi noplēstu govs ādu. Nostādījis šo savu izstrādājumu pļāvā, kur parasti ganījās vērsis, viņš ielaida tanī iekšā Pasifaju. Kad atnāca vērsis, viņš savienojās ar viņu kā ar īstu govi un Pasifaja dzemdēja Astēriju, kurš tika iesaukts par Mīnotauru. Viņam bija vērša galva, bet visas pārējās ķermeņa daļas kā cilvēkam. Mīnojs ieslodzīja viņu labirintā… Šo labirintu uzcēla Daidals, tā bija ēka ar ļoti sarežģītiem gaiteņiem, kas apgrūtināja izeju no tās ⁵ ( Apollod. III, 1. 3 – 4 ).

Mīnojs pirmais ieguva varu uz jūras un valdīja gandrīz pār visām salām ( III.1, 3. ).
Mīnojs, kas valdīja uz jūras, devās ar floti pret Atēnām, ieņēma Megāras, kur toreiz valdīja Nīss… (Apollod. III, 15. 8 )

Daidals bija vislabākais arhitekts un pirmais tēlniecības izgudrotājs. Viņš uzcēla arī labirintu… (Apollod. III,15. 8 )

Viņš ( Daidals ) uztaisīja Pīsā precīzu Hērakla statuju. Bet naktī Hērakls noturēja šo statuju par dzīvu cilvēku, meta tai ar akmeni un sasita viņu… (Apollod. II, 6. 3 )
Avots: TLG.

1.7. Diodors no Sicīlijas. Vēsturiskā bibliotēka

Diodors – grieķu rakstnieks ( ap 80. – 29. p.m.ē. ), uzrakstīja “Vēsturisko bibliotēku” četrdesmit grāmatās, no kuras ir saglabājušies daudzi fragmenti. Šis darbs tika veidots kā universāla pasaules vēsture, jo tajā bija apkopota informācija par visām tolaik pazīstamajām tautām. Tā ir kompilācija, kurā Diodors izmantoja gan vēsturnieku darbus, gan senos mītus.

Mīnojs bija pirmais no hellēņiem, kas valdīja uz jūras; šim nolūkam viņš uzcēla ļoti lielu floti…

Mīnojs pieprasīja no atēniešiem ik pa deviņiem gadiem atdot viņam septiņus jauniešus un septiņas jaunavas, lai Mīnotaurs tos apēstu, un darīt to tik ilgi, kamēr briesmonis būs dzīvs. Kad atēnieši atdeva prasīto, Atikas iedzīvotāji tika atbrīvoti no nelaimēm un Mīnojs izbeidza karu …

Atēniešu varonis Tēsejs devās nogalināt briesmoni:
Kad viņi ieradās Krētā, Ariadne, Mīnoja meita, iemīlējās Tēsejā, kas izcēlās ar savu neparasto skaistumu. Tēsejs vienojās ar viņu, un ar viņas palīdzību nogalināja Mīnotauru un no viņas viņš arī uzzināja, kur ir izeja no labirinta ⁶ un tādā veidā izglābās ( Diod. IV, 60 – 62 ).

Avots: TLG

Saistītie raksti:

2.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: HOMĒRA PASAULE 3.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: AGONS SENAJĀ GRIEĶIJĀ 8.5. MĀCĪBU MATERIĀLI: DEMOKRĀTIJAS APOLOĢIJA 16.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: SIEVIETE SENAJĀ GRIEĶIJĀ