title 7. MĀCĪBU MATERIĀLI: LIKURGS UN SPARTAS EUNOMIJA

| Drukāt title
title

5. LIKURGS UN SPARTAS EUNOMIJA 1

Ir neiespējami runāt par seno Grieķiju, tās kultūru un vēsturi, nepieminot Spartu. Gan senos laikos, gan šodien Sparta paliek visnoslēpumainākā grieķu valsts, valsts – leģenda. Spartieši dzīvoja ļoti izolēti un nav atstājuši rakstiskas liecības, tādēļ jau senie grieķi maz ko par viņiem zināja, bet mūsu zināšanas par leģendāro Lakedaimonu ir vēl mazākas. Mēs nevaram atdalīt leģendu no vēstures, jo mūsu rīcībā ir tikai daži teksti, kurus atstājuši novērotāji “no malas” – citu pilsētu iedzīvotāji, kuri lielākoties dzīvoja vēlākos laikos, kad Spartas slavenā eunomija vairs nepastāvēja. Taču tas, ko mēs zinām par seno Spartu, un tā Spartas leģenda, ko mums ir atstājuši senie autori, ļauj mums rast priekšstatu par to sabiedriskās dzīves modeli, kas kādreiz tika realizēts šajā valstī, kā arī par tiem sociālajiem ideāliem un pār tām morāles vērtībām, kas daudzus gadsimtus iedvesmoja grieķu gaišākos prātus.

5.1. Tirtajs. Dzeja

Tirtajs – Spartas dzejnieks ( VII gs. pm.ē. ), pēc izcelsmes atēnietis. Leģenda vēstī, ka smaga kara laikā ar Mesēniju, Delfu orākuls lika spartiešiem meklēt palīdzību Atēnās. Atēnieši, gribēdami paņirgāties par spartiešiem, aizsūtīja pie viņiem klibu skolotāju – Tirtaju, no kura nevarēja sagaidīt nekādu labumu kaujas laukā. Taču Tirtajs ar savām patriotiskajām kara dziesmām spēja pacelt spartiešu garu un atjaunot cīņas sparu tik ļoti lielā mērā, ka viņi uzvarēja šajā karā un pēc tam novērtēja dieva doto dāvanu – dzejnieka talantu. Šajā dzejolī Tirtajs izklāsta oficiālo versiju par Sparas eunomijas pirmsākumiem. Tas ir vienīgais autentiskais teksts no pašas Spartas, turklāt, no arhaikas laikmeta. Ā. Feldhūna tulkojums.

Tā mums no svētnīcas spožas reiz vēstīja Apollons valdnieks –
Zeltmatis dievs, kura loks tālākos mērķus spēj graut:
“Padomē allaž lai pirmie ir valdnieki, tīkamie dieviem;
Viņiem Sparta lai rūp, brīnišķā pilsēta, un
Tāpat sirmgalvjiem cildiem, tad arī vēl vīriem no tautas –
Visi lai izturas tā, kā viņiem likumi vēl:
Lai viņi prātīgi runā un allaž rīkojas krietni,
Un lai padoms, ko dod, nekaitē valstij nekas.
Spartiešu tautai ir uzvarēt lemts un pieņemties spēkā”.
Tāds, lūk, vēlējums bij, Spartai ko atklāja Foibs 2
( Fragm. 3a )

Avots: Antologia Lyrica Graeca / Afrodīte mirdzošā tronī…

5.2. Hērodots. Vēsture

Pēc Tirtaja otrā svarīgāka un senākā liecība par Spartas valsts iekārtas dibināšanu ir šis neliels fragments no Hērodota “Vēstures”.

Agrāk lakedaimonišiem bija gandrīz vissliktākie likumi no visiem hellēņiem, jo viņi neuzturēja sakarus nedz savā starpā, nedz ar citiem. Viņi mainīja savu iekārtu uz labāku 3 šādā veidā: Kad Likurgs, cienījams spartiešu vīrs, ieradās Delfos pēc orākula, 4 Pītija teica viņam šādus vārdus:

Tu atnāci, Likurg, pie mana dāvanu bagātā tempļa,
Zevam esi tu draugs un visiem, kam Olimpā mājoklis ir.
Es nezinu tagad, dievam vai cilvēkam došu es svētvārdus šos?
Drīzāk jau, Likurg, par dievu es godāšu tevi nudien.

Daži saka, ka kopā ar šiem vārdiem Pītija iedeva viņam arī visu šobrīd esošo spartiešu valsts iekārtu. Bet, kā saka paši lakedaimonieši, Likurgs atnesa šo valsts iekārtu no Krētas, būdams sava brāļa dēla Leobota, Spartas valdnieka, aizbildnis. Kad viņš kļuva par aizbildni, viņš tūlīt izmainīja visus likumus un sekoja, lai tie netiktu pārkāpti. Pēc tam Likurgs deva likumus par karaspēku, sadalot to enomotijās, 5 triakādās 6 un sissitijās, 7 un par valsts lietām, iedibinot eforu amatu 8 un gerontu padomi. 9 Tādā veidā, izdarot pārmaiņas, lakedaimonieši dibināja labu valsts iekārtu, bet kad Likurgs nomira, viņi uzcēla viņam svētnīcu un ļoti dievbijīgi viņu godina ( Hdt. I, 65 ).

Avots: Herodoti Historiae

5.3. Plutarhs. Likurga biogrāfija

Plutarha spalvai pieder Likurga biogrāfija, kurā tika apvienoti vēsturiski fakti, gadsimtu gaitā uzkrājušās leģendas un paša Plutarha pārdomas. Klatrā gadījumā tas ir lielākais saglabājies antīkais teksts par Likurgu un Spartu. Šeit tiek piedāvāti daži fragmenti no šī Plutarha darba.

I. Vispār, neviens stāsts par likumdevēju Likurgu nav neapstrīdams. Par viņa izcelsmi, ceļojumiem, nāvi, par viņa likumiem un par viņa politisko darbību pastāv ļoti pretrunīgi stāstījumi, un it īpaši maz līdzības ir stāstos par laiku, kad dzīvoja un darbojās šis vīrs.

IV. Tādējādi, pēc aizbraukšanas 10 viņš apmeklēja vispirms Krētu. Pētot viņu valsts iekārtu un sarunās ar izcilākajiem pilsoņiem viņš slavēja dažus viņu likumus un pievērsa tiem uzmanību, lai ieviestu tos savā dzimtenē, bet par dažiem likumiem viņš domāja, ka tie nav tā cienīgi…

No Krētas Likurgs devās uz Āzijas krastiem, gribēdams, kā daži saka, salīdzināt krētiešu dzīves veidu, atturīgu un skarbu, ar joniešu greznību un izlaidību, tāpat kā ārsts salīdzina vārgu ķermeni ar veselu, lai tādā veidā ieraudzītu starpību viņu dzīves veidā un valsts iekārtā….

Ēģiptieši apgalvo, ka Likurgs bija pie viņiem un ka viņš visvairāk apbrīnoja to, ka viņiem karavīri ir atdalīti no visiem pārējiem, un ka tādēļ viņš ieviesa to arī Spartā, un ka atdalījis atsevišķi amatniekus un pilsētas rokdarbu meistarus, viņš dibināja patiesu un tīru valsts iekārtu.

V. Ar šādu nolūku viņš devās vispirms uz Delfiem, tur upurējot dievam un izjautājot viņu, viņš atgriezās atpakaļ ar slaveno orākulu, kurā Pītija nosauca viņu par dievu mīluli, un drīzāk par dievu, nekā cilvēku. Kad viņš lūdza iedot viņam labākus likumus, viņa atbildēja, ka dievs saka, ka viņa valsts iekārta pārspēs visas citas valsts iekārtas.

VI. Likurgs par šo varas iestādījumu 11 tā rūpējās, ka aizsūtīja uz Delfiem pajautāt orākulam par to un saņēma šādu atbildi, tā saucamo retru: 12 “Uzcel svētnīcu Zevam Silanijam un Atēnai Silanijai, sadali tautu obās un fīlās, iedibini padomi no trīsdesmit locekļiem, kopā ar arhagetiem, 13 lai tauta laiku pa laikam sanāk uz sapulci starp Babiku un Knakionu. 14 Tādā veidā piedāvāt priekšlikumus un skaitīt balsis, 15 bet tautai lai ir gan vara, gan spēks”. Dibināt fīlas un obas nozīmē sadalīt tautu sīkākās daļās, kuras orākuls nosauca par fīlām un obām. Par vadoņiem ir nosaukti valdnieki, bet “sanākt uz sapulci” orākuls saka ar vārdu apelladzein, 16 jo par valsts iekārtas sākumu un cēloni viņš uzskatīja Delfisko Apollonu …

IX. Otrs no Likurga valstiskajiem jauninājumiem, pats drosmīgākais, bija zemes pārdalīšana. Īpašumu nevienlīdzība bija liela, daudzi ubagi un trūcīgie apdraudēja valsti, bet bagātības atradās nedaudzu cilvēku rokās. Lai padzītu prom augstprātību, skaudību, noziegumus, greznību un divas vissenākās un visbīstamākās valsts slimības – bagātību un nabadzību, viņš pārliecināja pilsoņus nodod zemes īpašumus valstij, 17 no jauna visu zemi pārdalīt un dzīvot visiem vienlīdzīgi, tā lai visiem būtu vienādi zemes īpašumi un lai priekšrocība būtu tikai krietnumam, un tā, lai viens no otra atšķirtos ne ar bagātību un nevienlīdzību, bet gan ar nopēlumu par kauna darbiem un uzslavu par labiem darbiem…

Viņš vēlējās sadalīt arī kustamo īpašumu, lai padzītu prom no valsts visa veida nevienlīdzību un nesamērību, bet, redzēdams, ka īpašniekiem būtu grūti pazaudēt savus īpašumus tiešā veidā, viņš izvēlējās citu ceļu un ar valstisku rīkojumu palīdzību guva virsroku pār viņu alkatību. Vispirms, padarījis par nederīgu zelta un sudraba 18 monētu, viņš lika izmantot tikai dzelzs monētu, un viņa bija tik apjomīga, smaga un mazvērtīga, ka, lai uzglabātu mājās desmit mīnas, 19 bija jāuzceļ liela noliktava un nauda jāpārvadā ratos. Ar šo iestādījumu viņš padzina no Lakedaimonas daudzas netaisnības, jo kurš iedomāsies zagt, ņemt kukuļus, atņemt naudu citam vai laupīt, ja viņš savu guvumu nevar nedz paslēpt, nedz arī uzskatīt to par kaut ko derīgu, jo tas pat saplēsts gabalos nekam neder…

X. Domājot par to, kā varētu vēl labāk apspiest greznību un iznīdēt alkatību, viņš dibināja trešo, skaistāku politisku iestādījumu — sisitijas, 20 lai pilsoņi noturētu maltītes kopā, sanākdami pie viena galda un ēstu likuma noteiktus no gaļas un no mīklas gatavotus ēdienus, un lai viņi neēstu mājās, izgāzušies uz dārgām gultām pie bagāti klātiem galdiem, tiekot apkalpoti no labiem kalpiem un pavāriem, kas viņus tumsā nobaro kā nepieēdināmus lopus, kaitēdami tādā veidā gan garam, gan miesai, nododamies netikumiem un pārmērībām, ar ilgu gulēšanu un siltām vannām, pilnīgi neko nedarīdami, ikdienas aprūpēti tā, it kā viņi būtu kādi slimnieki. Bet galvenais ir pat ne tas, bet tas, ka bagātība kļuva nekam nederīga, jeb, runājot Teofrasta 21 vārdiem, bagātība vairs nebija bagātība un tas notika kopīgas maltītes dēļ un dēļ vienkārša uztura un dzīves veida. Jo bagātību vairs nevarēja lietot, tā nevarēja sagādāt prieku…

XIII. Rakstiskus likumus Likurgs nedeva, kā to apliecina viena no viņa tā saucamām rētrām. Jo viņš uzskatīja, ka visam tam, kas ir svarīgākais un nozīmīgākais pilsētas labklājībai un krietnumam, ir jāiesakņojas pilsoņu tikumos un viņu dzīves veidā, lai tas viss paliktu nemainīgs un stiprs, jo kad tas tiek panākts ar cilvēku brīvu izvēli, tad šī saistība ir spēcīgāka, nekā tad, kad to dibina piespiešana, bet šo brīvo gribu jauniešos ievieš audzināšana, kas padara viņus pilnīgus ar to, ka katrs no viņiem kļūst par likumdevēju pats priekš sevis… Vispār, viss viņa likumdošanas darbs tika virzīts uz audzināšanu…
Viena no viņa rētrām, kā jau teikts, aizliedza lietot rakstiskus likumus, bet cita tika vērsta pret greznību, tā ka katras mājas jumtam bija jābūt pagatavotam tikai ar vienu zāģi, bet durvīm – tikai ar vienu cirvi, citus instrumentus lietot nedrīkstēja. Vēlāk Epaminonds, 22 kā stāsta, sēžot pie sava galda, ir teicis, ka pie tādas maltītes neienāks prātā domas par nodevību. Likurgs pirmais saprata, ka šādā namā nevar mājot nedz izlaidība, nedz greznība…

XVI. Lasīt un rakstīt viņi mācījās nepieciešamības dēļ, bet visa parēja audzināšana bija virzīta uz to, lai viņi varētu labi paklausīt, paciest sāpes un grūtības un cīnoties uzvarēt…

XIX. Bērniem mācīja izteikties asi, bet tā, lai vārdiem būtu piemitis arī skaistums, un tā, lai daudzas lietas tiktu izteiktas nedaudzos, bet saturīgos vārdos… Pats Likurgs izteicās īsi un apoftegmātiski, 23 kā par to liecina daži saglabājušies viņa izteicieni, kā piemēram, viņa izteiciens par valsts iekārtu, kad viņš atbildēja kādam, kas prasīja, lai viņš ieviestu valstī demokrātiju, teikdams viņam: “Ieved vispirms demokrātiju savās mājās”. Un arī par upurēšanu, tam, kas jautāja, kāpēc viņš iestādīja tik mazus un trūcīgus upurus, viņš teica: “Tādēļ, lai mēs nekad nepārstātu godāt dievus”…

XXIV. Audzināšana turpinājās līdz pat pilnam briedumam. Nevienam nebija vaļas dzīvot, kā viņam pašam gribas, bet valsts līdzinājās kara nometnei, kur valdīja stingri noteikts dzīves veids un nodarbes, kuru mērķis bija kopējais labums un visi uzskatīja, ka viņi pieder ne paši sev, bet dzimtenei…
Dabiski un pareizi, ka līdz ar naudas izzušanu Spartu pameta gan alkatība un bagātība, gan arī trūkums, iestājās vienlīdzība labklājība un bezrūpība dēļ dzīves vienkāršības. Kori un prieks, dzīres un medības, ģimnastistiskie vingrinājumi un sarunas kopējās sapulcēs aizņēma visu viņu laiku, kad viņi nebija pārgājienā…

XXIX. Piecsimts gadus, kamēr Sparta lietoja Likurga likumus, viņa bija pirmā valsts visā Helladā, pateicoties savai eunomijai un savai slavai, un no četrpadsmit valdniekiem, no Likurga līdz Agīdam, Arhidama dēlam, neviens nav neko mainījis šīs valsts iekārtā… Agīda valdīšanas laikā pirmo reizi Spartā atgriezās nauda un līdz ar to arī greznība un alkatība…

( Plut. Lyc. I, IV, V, VI, IX, X, XIII, XVI, XIX, XXIV, XXIX )

Avots: TLG

Atsauces:

  1. Eunomija — no grieķu eunomia – burtiski: “lablikumība”, “laba ( pareiza ) valsts iekārta”. Tā grieķi apzīmēja viņu politiskiem ideāliem atbilstošu valsts iekārtu. Tas bija parasts apzīmējums Spartas valsts politiskai sistēmai. ↩
  2. Foibs – Apollona dzejiskais epitets. ↩
  3. Šeit tekstā stāv vārds eunomia – “lablikumība”. ↩
  4. Pie Apollona orākula Delfos varēja griezties gan valsts pārstāvji, gan privātas personas. ↩
  5. Enomotijas – spartiešu karaspēka vienības ( 25 – 36 cilvēki ), kuru karavīrus saistīja kopīgs zvērests. ↩
  6. Triakādas – karaspēka vienības, kurās dienēja 30 cilvēki katrā. ↩
  7. Sissitijas – spartiešu pilsoņu galda apvienības ( 20 – 25 cilvēki ). Sissiti ( syssitoi – “tie, kas kopā notur maltīti” ) kopā ēda savās apvienībās ( mājās noturēt maltīti tika aizliegts ) un uzturēja ciešas savstarpējas saites. ↩
  8. Efori – kolēģija no pieciem cilvēkiem, kurus ievēlēja uz vienu gadu. Sākumā viņiem bija tiesas funkcijas, bet ar laiku viņi ieguva augstākās kontroles pilnvaras. Viņi kontrolēja visas valsts lietas un arī Spartas ķēniņus, tādējādi ierobežojot viņu varu. ↩
  9. Gerontu padome ( gerousia ) – padomdevēju komisija ( 28 locekļi plus divi ķēniņi ), augstākais varas orgāns Spartā. Būtībā gerusija ir arhaiska, no Homēra laikiem mantota vecajo padome ( gerōn – “vecais”, “sirmgalvis”, “vecs vīrs” ). ↩
  10. Plutarhs stāsta, ka Likurgs pameta Spartu tādēļ, ka par viņu tika izplatītas baumas, ka viņš gribot kļūt par valdnieku. Likurgs aizbrauca aizvainots par šādām baumām un velēdamies atstāt šīs aizdomas bez pamata. ↩
  11. Šeit Plutarhs runā par gerusiju. ↩
  12. Retra ( rētra ) – “runa”, “teiktais”, “noruna”, “vienošanas”, “likums”. Tā grieķi apzīmēja Spartas likumus. Šis vārds norāda uz to, ka likumus Spartai deva pats dievs mutvārdu formā un ka šie likumi netika pierakstīti, bet tika saglabāti mutiskā formā. ↩
  13. Arhageti ( ahagetai ) – “vadoņi”, “dibinātāji”, “valdnieki”. ↩
  14. Babika un Knakiona – vietu nosaukumi, kurus nav iespējams identificēt, jo klasiskā laikmetā tādi vārdi vairs nepastāvēja. Plutarhs uzskata, ka Knakiona ir upe, bet Babika – tilts un ka tauta sanāca uz sapulci starp šiem abiem punktiem. ↩
  15. Gerusija un valdnieki izvirza priekšlikumus, tauta balso. ↩
  16. Šeit Plutarhs skaidro arhaisko darbības vārdu, jo klasiskajā grieķu valodā tika lietots cits darbības vārds: ekklēsiadzein. ↩
  17. Šeit burtiski: eis meson thentas – “ nolikt pa vidu”, t.i. “nolikt valsts vidū”, “padarīt kopīgu”. ↩
  18. Iespējams, ka Likurgs izņēma zelta un sudraba naudu no apgrozījuma. ↩
  19. Mīna – sengrieķu naudas un svara vienība ( 436 gr. ). ↩
  20. Sisitijas – kopīgas maltītes ( syssitiai – burtiski; “sabiedrības, kas piedalās kopīgās maltītes” ) ↩
  21. Teofrasts ( 371 –287 p.m.ē. ) – Aristoteļa skolnieks, filozofs un morālists. Slavens ar savu sacerējumu “Raksturi”, kur viņš satīriskā veidā izsmej cilvēku netikumus. ↩
  22. Epaminonds ( ap 418 – 363 p.m.ē. ) – slavens boiotiešu valsts līderis un karavadonis. Divas reizes uzvarēja spartiešus kaujas laukā. ↩
  23. Apofthegmatikos – tas nozīmē: izteikties sentenču veidā, izteikties kodolīgi, lietojot īsas, apsvērtas frāzes. ↩

Saistītie raksti:

5. MĀCĪBU MATERIĀLI: GRIEĶU KOLONIZĀCIJA 6.1. MĀCĪBU MATERIĀLI: AGRĪNĀ TIRĀNIJA 10. MĀCĪBU MATERIĀLI: POLISAS KRĪZE 6.2. MĀCĪBU MATERIĀLI: ATĒNU TIRĀNIJA