2. HOMĒRA PASAULE
Homēra eposs iekļauj sevī divas lielas poēmas par grieķu senajiem varoņiem: “ Iliāda” un “Odiseja”. “Iliādā” tiek stāstīts par notikumiem pie Trojas pilsētas mūriem ( Mazāzijā ), kuru ielenca grieķu apvienotais karaspēks laikā, kad jau tuvojās beigām desmitais kara gads. Šajā karā piedalījās daudzi grieķu varoņi, katrs sava karapulka priekšgalā. “Odiseja” stāsta par grieķu varoņa – Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara beigām. Vēl desmit gadus Odisejs ir spiests klīst pa pasauli, līdz beidzot viņam izdodas atgriezties mājās un izrēķināties ar negantajiem preciniekiem, kuri viņa prombūtnes laikā terorizēja viņa sievu Penelopi un izlaupīja viņa īpašumus. Abas poēmas ir rakstītas īpašā dzejas pantmērā – heksametrā, un tām piemīt cēls stils. Turklāt, tā ir ļoti arhaiska valoda un grieķi tiek dēvēti ne par hellēņiem, kā tas bija klasiskajā laikmetā, bet par ahajiem.
Par abu poēmu autoru jau no seniem laikiem tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs, bet nekādu biogrāfisku ziņu par viņu nav. Acīmredzot viņš bija viens no tiem ceļojošiem dzejniekiem – aēdiem, kas svētkos un aristokrātu dzīrēs priecēja klausītājus ar episkiem dziedājumiem par dieviem un varoņiem. Joprojām vēl nav rimušas diskusijas par to, vai poēmām ir viens autors, vai vairāki. Neskaidrs ir arī jautājums par hronoloģiju, un tikai ar piebildēm tiek atzīts, ka Homēra eposs tapa VIII. gs. p.m.ē. beigās, vai pat VII gs. pm.ē. sākumā.
Lielas diskusijas izsauca arī jautājums par to, kāda vēsturiskā realitāte atspoguļota Homēra poēmās. Šodien, pēc daudziem strīdiem tiek pieņemts, ka pateicoties ilgstošai mutiskajai tradīcijai, kuru izmantoja Homērs, eposā ir apvienojušies vairāki hronoloģiskie slāņi, kuri atspoguļo vairākus vēsturiskos laikmetus, sākot no Mikēnu civilizācijas un beidzot ar paša Homēra laiku, t.i., VIII. gs.p.m.ē. Arheoloģiskie avoti par šo periodu ir fragmentāri un nepilnīgi. Tādēļ Homēra eposs ir praktiski vienīgais avots par “tumšo laiku” sabiedrību.
Šajā nodaļā ir atlasīti fragmenti, kas var sniegt mums informāciju par Homēra laikmeta sabiedrību, sociālām attiecībām un tā laika cilvēku attieksmi pret dzīvi.
Dotajos fragmentos izmantoti A. Ģiezena tulkojumi ar dažiem H. Tumana labojumiem.
1. HOMĒRA CILVĒKI
Homēra eposam piemīt izteikti aristokrātisks raksturs – viņš uzrunā sava laika varoņus un stāsta viņiem par seno laiku varoņiem. Tas nosaka viņa daiļrades specifiku un viņa sabiedrības redzējumu. Homēra uzmanības lokā pastāvīgi atrodas tikai viens cilvēku tips – varoņi. Viņus var iedalīt divās kategorijās – vienkāršie varoņi un valdošie varoņi, t.i., ķēniņi. Citus cilvēkus Homērs tikai šad tad piemin. Tātad, tikai varoņi Homēra uztverē ir īsti cilvēki, jo viņi iemieso sevī cilvēka ideālu. Šis ideāls uz visiem laikiem kļuva par grieķu kultūras paradigmu, tādēļ, lai saprastu grieķu kultūru un vēsturi vispirms ir jāiepazīstas ar šo cilvēka ideālu un ar tām vērtībām, kuras viņš iemieso.
1.1. VAROŅI
1.1.1. Likiešu varoņa Glauka radu saraksts:
Glaukam bij’ arī viens dēls, ko sauca par Bellerofontu.
Dievi tam skaistumu deva, daudz vīrišķa spēka un drosmes…
…… tālāk Homērs stāsta par Bellerofonta varoņdarbiem Likijā un balvām, ko viņš saņēma
no Likijas valdnieka :
Bet, kad jau redzēja valdnieks, ka jauneklis cēlies no dieviem,
Pilī pie sevis to sauca un meitu par sievu tam deva; 1
Pusi no valdnieka goda viņš dāvāja varonim brašam.
Likieši dāvāja viņam vislabāko gabalu zemes:
Auglīgus dārzus un laukus, lai vēlāk tos koptu pēc prāta.
Drīzi vien Bellerofóntam trīs bērniņus dzemdēja sieva…
( Il., VI. 155 – 156; 190 — 196 )
1.1. 2. Rīts pirms tautas sapulces Shērijas salā:
Bet, kad jau rožpirkste Ausma no pamales iznira agri,
Pamodās svētais Alkinoja spēks 2 un cēlās no gultas;
Dievišķais Odisejs, pilsētu grāvējs, ar’ modās no miega.
( Od., VIII. 1 — 3 )
1.1.3. Odisejs ierodas tautas sapulcē:
… Daudz brīnījās ļaudis, kad redzēja viņi
Prātīgo Laerta dēlu; tad Pallada Atēna tūdaļ
Dievišķā skaistumā tērpa tam galvu un vīrišķos plecus,
Darīja lielāku pašu un deva tam pilnāku stāvu,
Lai tas šeit būtu jo tīkams it visiem starp faiaku vīriem,
Varens un cienījams arī, lai iegūtu sacīkstēs visās
Uzvaru spožu, ja faiaku vīri to pārbaudīt sāktu.
( Od., VIII. 16 — 23 )
1.1.4. Odiseja dēls Telemahs dodas uz tautas sapulci Itākā:
Pamodās mīļais Odiseja dēls un cēlās no gultas,
Uzvilka drēbes un zobenu aso sev piekāra plecos,
Sandales krāšņas pēc tam vēl sēja zem mirdzošām kājām;
Iznāca līdzīgais dieviem no guļamās istabas ārā.
Saucējus skaļajām balsīm viņš sauca pie sevis…
……………………………………………………………………
Bet, kad jau sanāca ļaudis un laukumā ieradās visi ,
Devās viņš arī pie tautas ar varkaltu metamo šķēpu…
Brīnišķu krāšņumu pēkšņi tā augumam Atēna deva;
Brīnījās ļaudis pārlieku, kad redzēja jaunekli nākam.
( Od., II. 2 – 13 )
1.1. 5. Glauks stāsta par sevi pašu:
Esmu Hipoloha dēls; par tēvu es godāju viņu;
Mani tas sūtīja šurpu un mācību deva jo krietnu:
Visur un vienmēr būt krietnam, lai pārāks būtu par visiem,
Godāt tos slavenos senčus, kas bijuši drošākie vīri
Auglīgos Efiras laukos un plašajā Likijas zemē.
Tāda es dzimuma esmu un tādas man asinis dzīslās.
( Il., VI. 206 – 211 )
1.1.6. Grieķu ķēniņš Agamemnons uzmundrina ahajus pirms kaujas:
Draugi, jel esat kā vīri! Lai drosmes jums netrūktu krūtīs!
Kaunēties nākas jums vienam no otra, kad iesākas cīņa!
Tur, kur ir valdījis kauns, būs kritušu mazāk kā dzīvu.
Bēgošiem slava nav lemta, nav glābiņa pārnākot mājās.
( Il., V. 529 – 532 )
1.1.7. Odisejs kaujas laukā:
Odisejs, šķēpmetis brašais, nu vienīgais palika laukā.
Nebija tuvu patlaban neviena, jo sabijās visi.
Nopūties sirdī jo smagi, viņš sacīja dvēselei savai:
“Vai man! Ko tagad lai sāku? Būs vienīgi negods, ja bēgšu,
Bīdamies lielāka pūļa; bet cīnīties būtu vēl ļaunāk
Vienam pret veselu pūli, jo danajus aiztrieca Kronids.
Kāpēc šai brīdī es prasu par visu vēl dvēselei savai?
Zinu, ka gļēvulis tas, kas vairās no kara un cīņas.
Bet ja kas cīņā ir drošs, tam gatavam jābūt arvienu
Stāvēt jo stingri, kad dodies uz priekšu vai vairies no citiem.”
( Il., XI. 401 – 410 )
1.1.8. Trojiešu varonis Hektors atbild Ajantam, kurš izaicināja viņu uz divcīņu:
Kronida 3 lutekli Ajant ! Telamonid, tautvaldi brašais !
Velti kā muļķīgu bērnu tu pārbaudīt gribi šeit mani,
Jeb, vai kā sievieti vārgu, kas nepazīst cīņas un kara.
Protams, es pazīstu kaujas un drausmīgos karus it labi.
Zinu, kā pagriezt pa labi, un zinu, kā pagriezt pa kreisi
Vēršādas vairogu lielo, kas cīniņos pasargā mani.
Zinu, kā Arejam 4 dejot, uz cīniņu steidzoties sīvo.
Kauču tu esi tik stiprs, es negribu uzbrukt ar šķēpu,
Paslepus vērodams tevi, bet iziedams atklātā cīņā.
( Il., VII. 234 – 243 )
1.1.9. Diomeds kliedz Parīdam pēc tam, kad tas viņu ievainoja ar bultu no paslēptuves:
Bezkaunīgs strēlnieks tu esi ! Kam, pavedēj, lielais ar loku ? 5
Ja jau tev bijusi drosme ar ieročiem iznākt pret mani,
Redzēsi drīzi, cik bultas un loki tev varētu līdzēt…
( Il., XI. 385 – 387 )
1.1.10. Shērijas salas valdnieka dēls izaicina Odiseju uz sacīkstēm:
Cienītais svešiniek, nu pārbaudīt vari šais sacīkstēs spēkus,
Ja tu ko mācījies esi ! Tev, liekas, nav sacīkstes svešas.
Nav mums vairs lielākas slavas, kas greznotu cilvēka mūžu,
Ja kāds sev uzvaru guvis ar veiklajām rokām un kājām…
……………………………………………………………………………………..
Odisejs atsakās piedalīties sacīkstēs noguruma dēļ un saņem šādu repliku:
“Svešiniek, pēc skata patiesi es līdzināt varētu tevi
Vīram, kam sacīkstes svešas – starp mirstīgiem ļaudīm daudz tādu.
Tiešām, tu esi tik tāds, kas braukdams ar daudzairu kuģiem,
Jūrniekus vada pa bangām, lai gūtu kā tirgotājs peļņu,
Tāds, kas tik preci grib pārdot un atkal to iepirkt no jauna,
Lielāku labumu gūstot. Tu sacīkstēs nejēga esi”.
Pavēris īgušu skatu tā daudzpratējs Odisejs teica:
“Svešniek, nav labi šie vārdi ! Tu nekautrīgs jauneklis esi !
………………………………………………………………………………..
Tomēr, kaut cietis tik daudz, es tūdaļ uz sacīkstēm došos.
Sirdi man grauza tavs vārds; tu mudīji mani, tā bilzdams”…
Seko sacensību apraksts, kur Odisejs met disku un pārspēj visus vietējos.
( Od., VIII. 145 – 185 )
1.1.11. Odisejs atbild uz Eirimaha aizvainojošajiem vārdiem:
Ja nu mums, Eirimah, abiem reiz gadītos sacensties darbā
Siltajā vasaras laikā, kad dienas ir kļuvušas garas,
Zālainā pļavā, un katram mums būtu pa izliektam sirpim,
Līdzīgi asam, un abi bez ēšanas strādātu kopā,
Kamēr mums būtu tur zāle, no rīta līdz vakara krēslai,
Ja arī vērši mums dzenami būtu pie arkla –
Labākie, spīdīgi, lieli, kas, ēduši sulīgu zāli,
Līdzīgi augumā, spēkā un nepagurst darbā; ja dotu
Apart mums tīrumu pūrvietas četras ar irdenu zemi, —
Tad tik tu redzējis būtu, cik taisnas es izdzītu vagas !
Ja kaut kur Krona dēls Zevs mums šodien vēl rīkotu karu
Un ja man vairogu dotu, divus vēl metamos šķēpus,
Varaino ķiveri arī, kas deniņiem piekļaujas cieši ,
Tad gan tu redzētu mani pat pirmajās kareivju rindās…
( Od., XVIII. 366 — 379 )
1.1.12. Homērs stāsta par kādu Perifetu, Kopreja dēlu :
………………………..šis ( Koprejs ) uzticams vēstnesis bija
Bargam Euristejam senāk gāja pie Hērakla bieži,
Niecīgam vīram tad piedzima dēls, krietnāks un labāks par tēvu.
Tikumu bija tam pulka – daudz spēka un veiklības cīņā.
Gudrībā bija pats pirmais starp labākiem Mikēnu vīriem…
( Il., XV. 639 – 643 )
1.1.13 Trojietis Glauks un grieķu varonis Diomeds satiekas divkaujā. Pirms cīņas viņi uzrunā viens otru un stādās priekšā viens otram, nosaucot savus enčus. Glauks pastāstīja par savu vectēvu Bellerofontu ( skat. 1.1 ) un Diomeds atbild viņam:
Teica; tas patika ļoti Diómedam, cīniņā drošam.
Vareno šķēpu ar sparu viņš iecirta auglīgā zemē;
Valodu sākdams jo laipni, viņš sacīja vadonim Glaukam:
“Tiešām Hipoloha dēls, sens tēva draugs esi un viesis:
Cildeno Bellerofóntu mans vectēvs reiz, dievišķais Oinejs,
Mieloja divdesmit dienas un uzņēma pilī jo laipni.
Šķiroties dāvanas dārgas viens otram tie vēlīgi deva.
Oinejs tam dāvāja jostu, kas purpurā mirdzēja krāšņi,
Raženais Bellerofónts šim zeltkaltu divkausu deva;
Atstāju mājā šo kausu, kad devos uz cīņu pret Troju.
Prātā nav palicis Tīdejs, 6 jo maziņu atstāja mani,
Dodamies cīņā pret Tēbām, kur iznīka ahaju pulki.
Arģiešu zemē arvienu es mielošu tevi jo laipni,
Likijā plašā tu mani, ja nokļūtu kādreiz šai zemē.
Vairīties nākas mums vienam no otra, kad tiekamies pūlī!
Pulka man trojiešu vīru un slavenu palīgu pulku;
Gāzīšu katru, ko dievs man būs ļāvis, ko varēšu panākt.
Daudz tev būs ahaju vīru; tos varēsi gāzt, cik tev tīkas;
Mainīsim ieročus spožos, lai zina kā vieni, tā otri
To, ka mums tēvi jau agrāk ir bijuši draugi un viesi!”
Teica tā varoņi abi un nolēca zemē no ratiem;
Rokas viens otram tie spieda un solījās draudzību noslēgt;
Varenais Krona dēls Zevs bij atņēmis saprātu Glaukam:
Mainīja ieročus viņš ar Tīdeja dēlu,
Zelta pret varkaltām bruņām – simts vēršus pret deviņiem deva.
( Il., VI, 212 – 236 )
1.2. ĶĒNIŅI ( BASILEJI )
1.2.1. Odisejs apraksta ideālu valdnieku:
…Gluži kā valdniekam krietnam, kas prātīgs un līdzināms dieviem,
Tādam, kas valda pār lielu un drosmīgu kareivju tautu,
Sargādams tiesības visiem; tam auglīgi lauki un lejas,
Bagāti kviešiem un miežiem , bet koki līkst sulīgos augļos,
Ganībās vairojas lopi, bet jūras ir pilnas ar zivīm
Prātīgas rīcības dēļ, un laime ir visiem tā zemē.
( Od., XIX. 109 – 114 )
1.2.2. Odisejs pamato paklausības nepieciešamību:
Laba nav daudzvīru vara. Tik viens lai ir vadonis visiem,
Viens lai ir valdnieks arī, kam viltīgā Krona dēls devis
Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi par tautām!
( Il., II. 204 – 206 )
1.2.3. Gudrais padomdevējs Nestors uzrunā grieķu galveno basileju Agamemnonu: 7
Ahaju vadoni dižais, ai Atreja dēls Agamemnon!
Beigšu ar tevi un sākšu ar tevi, jo valdnieks tu esi
Tagad pār vairākām tautām, un Kronids tev ielicis rokā
Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi pār viņām.
( Il., IX. 96 – 99.)
1.2.4. Agamemnona brālis un ķēniņš Menelajs uzrunā ahaju basilejus:
Argiešu vadoņi, draugi un padoma devēji gudrie !
Visi, kas Atreidiem līdzās, Menelajam, Agamemnonam,
Dzīro pie kopēja galda un paši ved vīrus uz cīņu,
Vīri, kam Krona dēls Zevs ir dāvājis godu un slavu !…
( Il., XVII. 248 – 251 )
1.2.5. Sirmais Nestors mēģina izbeigt strīdu starp Ahilleju un Agamemnonu un atgādina Ahillejam par hierarhiju viņu starpā:
Neuzsāc, Pēleja dēls, pret vadoni spītībā ķildu.
Tāpēc, ka nava neviena starp vīriem ar scepteri rokā
Līdzīga viņam, kam Kronids šeit dāvājis varoņa slavu !
Arī tu esi jo varens un dzimis no dievišķas mātes,
Tomēr ir varenāks viņš, jo vīri tam klausa bez skaita.
( Il., I. 277 – 281 )
1.2.6. Likiešu ķēniņš un Zeva dēls Sarpedons uzrunā Glauku pirms kaujas:
Kāpēc gan Likijā, Glauk, mūs godina pārāk par visiem,
Ierāda labāko vietu, dod gaļu un vīnkausus pilnus,
Skatus met visi pret mums, kā tieši pret vareniem dieviem ?
Kāpēc mums jāstrādā zeme ap ziedošiem Ksantupes krastiem,
Rūpīgi vīndārzi jākopj un tīrumi, bagāti kviešiem ?
Tāpēc mums pienākas arī starp dūšīgiem likiešu pulkiem
Nostāties pirmajās rindās un sparīgi cīnīties priekšā,
Lai jel tā sacītu katrs starp likiešiem, bruņotiem labi :
Ne jau nu gluži bez slavas mums dūšīgi vadoņi valda
Auglīgo likiešu zemi, nav veltīgi ēduši aunus,
Veltīgi dzēruši vīnu jo saldu, bet spēku tiem gana,
Tāpēc, ka priekšējās likiešu rindās tie drosmīgi cīnās! 8
Mīļais, kaut varētu aizbēgt šai mirklī no briesmīgas cīņas,
Laimīgs un nemirstīgs kļūt jo projām, bez vecuma sloga,
Tad man vairs netiktos doties uz cīņu starp priekšējām rindām,
Arī es nevilktu tevi uz kauju, kas vainago vīrus.
Visur, kur eji, tev priekšā jau nolemta nāve.
Slēpties un izbēgt no viņas nav mirstīga cilvēka varā.
Tikai uz priekšu ! Lai slavu sev pašiem vai naidniekam gūstam !
( Il., XII. 310 – 328 )
1.2.7. Ahillejs izzobo Eneju, kas grasās cīnīties ar viņu divkaujā:
Enej, kam nāci man blakus, kad pārējie paliek tik tālu ?
Vai gan tev ir ienācis prātā uz cīniņu doties ar mani,
Tāpēc ka cerību lolo, ka Īlijas valdnieks drīz kļūsi,
Līdzīgs ar Priamu 9 godā ? Ja arī tu nogāztu mani,
Neliktu tādēļ tev Priams jau valdnieka scepteri rokā.
Pašam tam dēli, tik jauns vēl tas gados un prāts vēl tam vesels.
Jeb vai tev ienācis prātā, ka trojieši zemi tev dāvās,
Tīkamus, auglīgus dārzus, lai ievāktu ražu bez rūpēm,
Ja tu šeit nogāztu mani ? Man liekas, tas grūti tev nāksies.
( Il., XX. 178 – 186 )
1.2.8. Odiseja sacerētais stāsts, kurā viņš uzdod sevi par citu basileju:
Agrāk – pirms tam, kad ahaju dēli pret Īliju devās,
Veselas deviņas reizes es vadīju ātrajos kuģos
Vīrus pret svešajām zemēm, un laupījums bagāts mums tika.
Ņēmu no gūta, kas patika pašam, bet izvilktā loze
Daudz vēl man deva pēc tam; tā turība vairojās ātri;
Tāpēc es kļuvu drīz varens un cienīts starp krētiešu vīriem.
( Od., XIV. 229 – 234 )
1.2.9. Telemahs raksturo basileja statusu:
Valdīt pavisam nav ļaunums, jo valdnieka māja palaikam
Ātri kļūst bagāta, spoža, un pats viņš ir lielākā cieņā.
( Od., I. 392 – 393 )1.2.10. Agamemnons kopā ar citiem basilejiem upurē Zevam:
Varenam Kronidam Zevam pats Atreja dēls Agamemnons
Ziedoja piecgadu vērsi jo treknu un barotu labi.
Vēlāk viņš vadoņus sauca, starp ahajiem labākos vīrus…
………………………………………………………………………………………………
Vēlāk, kad sadega gūžas, un iekšas jau baudītas bija,
Pārējo gabalos cirta un samauca asajos iesmos,
Vērīgi cepa uz sārta un gatavo ņēma no liesmas.
Veikuši upura darbus, tie rīkoja bagātas dzīres.
( Il., II. 402 – 430 )
Avots: Homeri Opera. / Homērs. Iliāda; Homeri Odyssea / Homērs. Odiseja.
Atsauces:
- Šajā vietā ir redzams, kā varonis, kurš apliecināja savu “dievišķību” ar izciliem varoņdarbiem ( Bellerofonts nogalināja himēru, pieveica kaujā solīmu cilti un amazones ), kļūst par valdnieku. Viņa balvas – valdnieka meita par sievu un “labākā zeme” – apliecina valdnieka statusa saņemšanu. Kopā ar trīs dēliem tas viss simbolizē cilvēka lielāko laimi, kuru gan Bellerofonts drīz vien zaudēja, jo dievi atņēma viņam divus dēlus un viņš palika skumjš, vientuļš un noslēgts sevī ( Il. 197 – 205 ). ↩
- Alkinoja spēks – šeit ir domāts Alkinojs, Shērijas salas valdnieks. ↩
- Kronids – Zeva episkais nosaukums ( Zevs bija Krona dēls ). ↩
- Arejs – kara dievs. ↩
- A. Ģiezenam šajā vietā ir: “lielais ar stopu”. Vārds “stops” ir nomainīts pret “loku”, lai nerastos asociācijas ar viduslaiku arbaletu. ↩
- Tīdejs – Diomeda tēvs. ↩
- Agamemnons bija ķēniņš savā tautā un vienlaicīgi visu grieķu galvenais ķēniņš pie Trojas mūriem, – viņš tika ievēlēts par apvienota grieķu karaspēka galveno karavadoni, kuram paklausīja visi citi ķēniņi. ↩
- Ģiezens šo vietu ir tulkojis šādi: “Tāpēc, ka priekšējās likiešu rindās redz dūšīgos likiešu pulkus.” Acīmrezot, šeit ir pārpratums, jo grieķu tekstā nav runas par redzēšanu, toties skaidri pateikts, ka balvas varoņiem pienākas tādēļ, ka viņi cīnās pirmajās likiešu rindās ( epei Lykoisi meta prōtoisi mahontai ). Tādēļ šajā vietā A. Ģiezena tulkojums ir mainīts. ↩
- Priams – Trojas valdnieks. ↩